IV. VALODAS LĪDZEKĻU FUNKCIONĀLĀ APRITE

Visi valodas līdzekļi pastāvīgi mainās un attīstās. Ir trīs galvenās valodas līdzekļu attīstības fāzes: 1) valodas līdzekļu tapšana – vārddarināšana, konstrukciju veidošana un aizgūšana; 2) funkcionēšana – valodas līdzekļu izmantošana un 3) relatīvi pasīvs valodas līdzekļu krājums, resursi. Resursi savukārt var tikt izmantoti valodas līdzekļu tapšanā, parasti gan jaunā kvalitātē. Tā veidojas valodas līdzekļu funkcionālā aprite.

Galvenā ir funkcionēšanas sfēra. To veido 1) neekspresīvie un 2) ekspresīvie valodas līdzekļi.

(1) Neekspresīvie valodas līdzekļi ir neitrāli un automatizēti. Tie veido stabilu valodas pamatu. Galvenais ir to saturs resp. denotatīvie komponenti. Te ietilpst viss jēdzieniski nepieciešamais. Galvenais nosacījums ir semantiskā precizitāte. Neekspresīvajiem valodas līdzekļiem nav konotatīvo komponentu vai arī tie ir nenozīmīgi (kā vides komponents zinātniskajiem terminiem), tāpēc šie valodas līdzekļi ir samērā neelastīgi, vienpusīgi, bez īpašām niansēšanas iespējām. Tie nodrošina informācijas uzkrāšanu, pārraidi, saziņu. To lietojumā parasti vērojama nepieciešamā mēra izjūta. Neekspresīvie valodas līdzekļi ir a) vispārlietojami un b) specializēti – galvenokārt termini.

Valodas attīstības plānošanā un valodas kopšanā ļoti nozīmīga ir zinātniskās (un tehniskās) terminoloģijas izveide. Zinātniski termini ir ne vien saziņas līdzeklis, bet arī galvenais objektīvās īstenības parādību izpētes un zinātniskās domāšanas instruments, līdzeklis. (Tauli, 123) Mūsdienu literārajās valodās terminu ir daudz, tomēr zinātnes un tehnikas attīstības nodrošināšanai nepieciešami arvien jauni termini; terminus, tāpat kā vispārlietojamos vārdus, var precizēt vai aizstāt ar jauniem, efektīvākiem. Terminu attīstība ļoti svarīga valodas līdzekļu aizgūšana; te ir ļoti daudz internacionālu aizguvumu. Var teikt, ka zinātniskā un tehniskā terminoloģija pēc savas dabas ir internacionāla, bet šis fakts nav pretrunā ar nacionālas literārās valodas attīstības principiem. Jaunu terminu izveide un veco precizēšana ir taktikas jautājums valodas plānošanā; parasti tas ir kolektīvs darbs. (Tauli, 126) Terminu izveidē tiek izmantoti aizgūtie literārie valodas līdzekļi, kā arī nacionālās valodas iekšējie resursi – vispārlietojamie valodas līdzekļi, arī dialektismi.

(2) Otro funkcionēšanas sfēras slāni veido ekspresīvie valodas līdzekļi. Tiem galvenais ir konotatīvais aspekts (nozīmju konotatīvie komponenti). Tie var būt stilistiski un emocionāli niansēti un situatīvi nosacīti. Šī slāņa valodas līdzekļi ir ļoti aktīvi; tie ir sarunvalodas, vienkāršrunas un poētiskie līdzekļi. Sarunvalodas un vienkāršrunas līdzekļu īpatnība ir automatizācija noteiktā lietotāju vidē.

Ekspresīvie valodas līdzekļi tiek izmantoti stilistiskos valodas bagātināšanas nolūkos, viena un tā paša satura izteikšanai izmantojot dažādus valodas līdzekļus gan ar stilistiskiem, gan emocionāliem konotatīviem komponentiem. Ekspresīvums veido zināmu harmoniju starp valodas līdzekļa formu un saturu. Valodas līdzekļu konotatīvie komponenti valodas lietotājiem rada noteiktus priekšstatus un asociācijas ar attiecīgo valodas līdzekļu lietojumu pagātnē un ar konteksta ieradumiem. Jāņem vērā gan valodas līdzekļu izplatība, gan konkrētuma pakāpe pēc satura, gan arī formāla līdzība ar citiem valodas līdzekļiem, novirze no normām vai oriģinalitāte. Normēšanai pareizuma ziņā šie valodas līdzekļi pakļaujas līdz zināmai robežai, galvenokārt tikai formāli, jo to lietošanu ietekmē principi, kas raksturīgi valodas meistarības līmenim – prasība pēc iederīguma, valodas līdzekļu bagātināšanas tendences u. tml. Ļoti liela nozīme šajā ziņā ir izteikuma oriģinalitātei. To ir uzsvēris V. Tauli, runājot par estētiskā principa izmantošanu valodas plānošanā. Pēc viņa domām, caurmēra cilvēkam skaists ir tas, kas saskan ar normām, bet mākslinieciski domājošiem cilvēkiem atkāpes no normas, ekstraordinaritāte, izņēmumi, neregulāri vārdi u. tml. ir emocionāla un estētiska vērtība. Tās bieži lieto rakstnieki. Te vērojams visaugstākā mērā subjektīvs un iracionāls viedoklis, domājot par skaistumu un valodas ideālu; to mēs nevaram ietvert valodas plānošanas zinātniskajā teorijā, bet šie faktori jāpārdomā no taktikas viedokļa – šādu redzes viedokli pauž daudzi valodnieki un rakstnieki. Formālā valodas uzbūve šajā aspektā nav svarīga. Piemēram, esperanto ir nabadzīgāka par jebkuru etnisku valodu, kuras lietotāji ilgu gadu pieredzē ieguvuši emotīvās konotācijas pieredzi, gan runājot, gan lasot literatūru. Augstas poētiskas vērtības var iegūt arī valodās ar relatīvi vienkāršu morfoloģisko uzbūvi, piemēram, angļu, arī ķīniešu valodā. (Tauli, 37 – 38)

Situatīvi nosacītus valodas līdzekļus salīdzinājumā ar iepriekš raksturotajiem zinātnes un tehnikas terminiem veido otra specializēto valodas līdzekļu grupa – profesionāli specializētie valodas līdzekļi. Profesionālismiem piemīt konotatīvie komponenti ar vides nozīmi un parasti arī sarunvalodas ekspresija. Dažkārt profesionālismi robežojas ar žargonu – ir tā sauktie arodžargonismi. Profesionālismu tapšanā tiek izmantoti kā vispārlietojamie valodas līdzekļi, tā arī neliterārie valodas līdzekļi (no neliterārās sarunvalodas, no dialektiem). Valodas kopšanā profesionālismi to īpatnējās funkcionēšanas dēļ parasti vai nu tiek atstāti bez īpašas ievērības, vai arī (tā daļa, kas robežojas ar neliterāro slāni, ar žargonu) tiek kritizēti, bet profesionālajā vidē tie ir ļoti nozīmīgi ikdienas saziņā, tie veido noteiktu attiecīgās vides kodu atšķirībā no citām vidēm un ir tieši izmantojami ražošanas procesā.

Ļoti svarīga ir valodas līdzekļu funkcionēšana laikā resp. to konotatīvais komponents ar laika nozīmi. Tas īpaši attiecas uz vārdu lietojumu, jo vārdi mainās relatīvi ātrāk par pārējām valodas sistēmas daļām. Reizēm, piemēram, ir grūti pazīt vecvārdus un atšķirt tos no individuāliem darinājumiem. (Lai to spētu, jāizmanto dažādi avoti, piemēram, vārdnīcas.) Vecvārdi var nākt atpakaļ valodā atšķirīgi no iepriekšējā lietojuma, citā kvalitātē, kā ekspresīvi valodas līdzekļi, kas papildina sinonīmu resursus. Piemēram, vārdi, kas nosauc mūsdienām neaktuālas reālijas, var tikt izmantoti citā sfērā, attiecināti uz mūsdienu reālijām, un iegūst mūsdienu vārdu sinonīmu statusu, piemēram, automašīna tiek saukta par ekipāžu (iespējams, lai uzsvērtu automašīnas izmantošanas brīža svinīgumu): Kad atnāk nedēļas nogale, katras lielākas vai mazākas pilsētas ielās, lauku centros citu pēc citas sastopam mašīnas ar balti plīvojošām lentēm. Jaunlaulāto  e k i p ā ž a s  tiek greznotas ar visplašāko izdomu. (C 82)

Rakstnieki plaši izmanto dažādus visai reti sastopamus vārdus ar senisku nokrāsu, arī tādus, kas atrodami visai solīdos avotos, piemēram, vārdus, kas reģistrēti K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcā. Tādi ir, piemēram, vārdi tiecība (ME 4, 209), vecība (ME 4, 516), arī substantīvi ar sufiksālām galotnēm, piemēram, sprieža (ME 3, 1023), grauzis (ME 1, 640), arī mūsdienīgi atvasinājumi, kas pēc ārējā veidola līdzinās vecvārdiem, piemēram, laimestība u. tml.; .. es ticu, ka nevar paiet garām nekam, uz ko mums ir būtiska  t i e c ī b a  (Stāsti. – R., 1971. – 161. lpp.); ..nevarēja saprast, vai viņš tuvojas jau pusgadsimtam un spējai  v e c ī b a i  (V. Lāms. Trase. – Karogs, 1978, Nr. 9. – 10. lpp.); Un no arbitrāžas uz vēl vienu  s p r i e ž u  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 68. lpp.); Mantrauši, blēži; Dzērāji, Grāmatu  g r a u ž i!  Reiz es jums uguni kurinu (A. Kūkojs. Māla vezums. – R., 1979. – 25. lpp.); Kārtas acis saka mirdzēt neizsakāmā  l a i m e s t ī b ā  (M. Zariņš. Vienas vasaras stāsti. – R., 1975. – 64. lpp.).

Rakstnieki vispār iedzīvina valodas līdzekļus no dažādiem avotiem – no sarunvalodas, no dialektiem u. tml. Ar rakstnieku darbiem valodā ienāk visdažādākie atvasinājumi. Piemēram, rakstnieku darbos ir bagāts adjektīvu un no tiem atvasināto adverbu klāsts ar –īg–: cerīgs (ME, 2, 375), lepnīgs (ME 2, 452) lumpurīgs ar nozīmi ‘lempīgs’ (ME 2, 512), modīgs (ME 2, 682 ar nozīmi ‘patnējs, komisks, dīvains’), reibīgs (ME 3, 505), runātnīgs (ME 3, 561), zemsirdīgs (ME 4,7 12 ar nozīmi ‘zemisks’) u. c. Piemēram: Divdesmit pieci  c e r ī g i  pavasari un rudzu smaržas pilni rudeņi aizvadīti (KU 83);  L e p n ī g i  apsēdies, viņš grozījās uz visām pusēm (V. Lāms. Trase: – Karogs, 1978, Nr. 9. – 13. lpp); Pa parka celiņiem bērni trenkāja  l u m p u r ī g u  kucēnu (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 235. lpp.); Maija sēja ap kaklu  m о d ī g u  šalli un saspringti pētīja mezglu, kas negribēja un negribēja izdoties (Z. Skujiņš, turpat, 9. lpp.); Brieniet  r e i b ī g ā s  zilenēs, klūpiet dzērveņu ciņos.. (N. Kalna. Kliedziens. – R., 1972. – 51. lpp.); .. no pagrabējušā “rafiņa” izkāpa.. arī trīs  r u n ā t n ī g a s  tantiņas.. (L. Purs. Nepareizā laika stundenis. – R., 1971. – 78. lpp.); Ar sajūsmu par dziesmas vārdiem viņa izcīnīja cēlo un augstsirdīgo firstu cīņas pret  z e m s i r d ī g a j i e m  un nelādzīgajiem un .. visu noveda līdz labam galam. (A. Brigadere. Triloģija. – R., 1957. – 304. lpp.). Tiek lietoti arī verbi: birgot ar nozīmi ‘kūpēt, garot’ (ME 1, 297); smieklot ‘jokot’ (ME 3, 968); svarot (ME 3, 1144 svaruoties ‘līgoties’); zivot ‘zvejot’ (EH 2, 809 zivuots ‘zivīm bagāts’); zvīgznīt ‘žilbinoši spīdēt’ (ME 4, 779); smaiduļot (ME 3, 949); spīduļot (ME 3, 1001) u. c. Piemēram: ..indīgās gāzes., nepārtraukti tvanoja, kūpēja un  b i r g o j a  no automašīnu un motocikletu izpūtēja caurulēm.. (Z. Skujiņš. Uzbrukums vējdzirnavām. – R., 1976. – 24. lpp.); Pieaugošajā vējā stāv cilvēks lietū un smejas. Nesmīn,  ne s m a i d u ļ o  klusi, smejas pilnā rīklē (M. Čaklais. Strautuguns. – R., 1978. – 16. lpp.); Braucēji  s m i e k l o d a m i  un tērgādami kāpj laukā (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 365. lpp.);  S v a r o d a m s  biezo grāmatu kā ķieģeli uz plaukstas, istabā lieliem soliem iekāpa pavecs .. vīrs.. (Z. Skujiņš, turpat, 294. lpp.); Vienatnē  z i v o t  Gunāram Kalniņam vairs neiznāca laika.. (Z. Skujiņš. No kādas dzīves. – Grām.: Stāsti. – R., 1977. – 233. lpp.); Cik reižu mazā .. epizode nav bārušies augšā, visās detaļu krāsās  z v ī g z n ī d a m a  (I. Lubējs. Dvīņu zvaigznājs. – R., 1977. – 176. lpp.); .. tur debesīs saule Visu dienu  s p ī d u ļ o..  (M. Čaklais. Cilvēks, uzarta zeme. – R., 1976. – 32. lpp.). Sastopami arī priedēkļatvasinājumi, piemēram, apzvaigžņot (EH 1, 128: apzvaigzdnēties ‘pārklāties ar zvaigznēm’): Siltais sestdienas vakars pa pirtīm un klētiņām klīdis, spilgti  a p z v a i g ž ņ o t s  meklē vistaisnāko atklāsmes sprīdi (G. Krieviņš. No Melnupes līdz meža balsij. – R., 1978. – 19. lpp.); atbūt (ME 1, 142 divās nozīmēs: 1) atkal būt un 2) būt projām); Tā vasara nebūs, bet  a t b ū s  cita; tik apaļa kā saules ripa un tik zumoša kā zemes bite. (I. Rismane. Ķimeņu mierā, ķimeņu nemierā. – R., 1972. – 88. lpp.)

Poēzija gūst materiālu no tautas valodas, no dialektiem. Poētiskie valodas līdzekļi ir aktualizēti. Ņemot vērā lielo aktivitāti, aktualizētie poētiskie valodas līdzekļi ar laiku aktualizāciju zaudē (par to sk.: Veidemane 3, 91 – 93; Skrebņevs, 141) un automatizējis dažādos trafaretos, tukšās frāzēs, tātad pārvēršas savā pretstatā, pamazām zūdot mēra izjūtai lietošanā. Tādu ceļu – no tautas valodas, no dialektiem uz poētisko leksiku un pēc tam trafaretu vārdu klāstā – nogājuši, piemēram, poētismi dardedze, dāsns, rēns un citi.

Automatizāciju, kas veidojusies, zūdot aktualizācijai, varētu saukt par sekundāru automatizāciju. Sekundārā automatizācija ir raksturīga pārspīlētajiem valodas līdzekļiem, no kuriem daudzi vispār nav vajadzīgi; tie var būt radušies arī, aizgūstot neliterārus kalkus. Šis trafareto valodas līdzekļu slānis ir aktīvs, ļoti plaši lietots, bet tas nav dinamisks – tas ir sastindzis, bez perspektīvas. Tā ir valodas bīstamā josla – tajā ietilpstošie valodas līdzekļi piesārņo valodu; valodas praksē tā ir nevēlama josla, no tās jācenšas atbrīvoties.

Valoda un tās līdzekļi attīstās laikā, tāpēc gan to tapšana, gan arī atmiršana ir situatīvi nosacīta, un jaunajiem vai novecojušiem valodas līdzekļiem piemīt konotatīvs laika komponents. Situatīvā nosacītība vietas un vides ziņā valodas līdzekļiem piešķir zināmu ekspresiju, turklāt bez minētajiem situatīvajiem komponentiem šiem valodas līdzekļiem piemīt arī stilistiska un emocionāla ekspresija; dialektismi parasti ir sarunvalodas līdzekļi, profesionālismi un žargonismi var būt gan sarunvalodas, gan arī vienkāršrunas līdzekļi. Neekspresīvo un ekspresīvo valodas līdzekļu slānis savā starpā atrodas pastāvīgā mijiedarbē; īpaši tas sakāms par poētiskajiem valodas līdzekļiem.

Jaunie un novecojušie valodas līdzekļi veido valodas resursus. Jaunie valodas līdzekļi (galvenokārt ordinārie) tiek iedzīvināti valodā un iekļūst funkcionēšanas sfērā; no turienes pamazām aiziet novecojušie valodas līdzekļi. Daļa no tiem vispār atmirst, daļa paliek relatīvi pasīvā stāvoklī līdz tam laikam, kad pēc tiem atkal rodas vajadzība; tad tie atgriežas valodā, tikai citā kvalitātē, un tiem ir cita funkcija: bijušie vispārlietojamās leksikas vārdi vai dialektismi var sākt no jauna funkcionēt poētismu sfērā. Šādai valodas līdzekļu apritei nav ierobežojumu; relatīvi tā ir mūžīga, nebeidzama.

Valodas praksē speciālistu galvenais uzdevums ir censties panākt, lai būtu iespējami mazāk dažādu pārspīlējumu, censties iznīdēt trafaretos valodas līdzekļus, ievirzot tos pareizās sliedēs, precizējot semantiski un pēc formas. Normētāju un valodas prakses darbinieku uzdevums ir neļaut noplicināt literāro valodu, aizstāvēt vecas formas, vārdus un citus valodas līdzekļus, kuri atbilst valodas sistēmai (ka mainīgai, atjaunoties spējīgai). Normētājiem it īpaši uzmanīgi būtu jāvērtē tie valodas līdzekļi, kas maina savu statusu literārajā valodā, mainot normas. Piemēram, nav ne sociāli, ne zinātniski pamatots atzinums par normatīvu uzskatīt lietojumu ar ō vārdā persona (Pareizrakst. komisija, 85, 118) kā vienīgo variantu. Šāds atzinums ir pārsteidzīgs. – Sal. atstātos variantus ar uo un ō vārdu balkons, barons, citrons un citu izrunā. (Turpat, 116)

Pašreiz vērojama arī sen izskaustu, neliterāru valodas līdzekļu izmantošana pārprastas valodas atsvaidzināšanas nolūkos. Parasti tos izmanto jaunākās paaudzes pārstāvji (it īpaši žurnālisti). Veidojas atkārtoti, otrreiz noraidāmu valodas līdzekļu (galvenokārt leksikas) klāsts. Piemēram, visai aktīvi tiek iedzīvināti sen aizmirsti,, iznīdēti barbarismi, galvenokārt ģermānismi, kā beķeris, bode, smeķēt un daudzi citi līdzīgi. Tie sastopami gan presē, gan radio un televīzijas raidījumos, gan uzrakstos, nosaukumos, reklāmās. Protams, daudzi no tiem ar attiecīgu sarunvalodas ekspresiju būtu lietojami neoficiālā ikdienas saziņā, kā arī ar īpašu negatīvu emocionālu ekspresivitāti (piemēram, runājot par to, ka likvidēts grāmatu veikals un tā vietā iekārtota lupatu bode). Tomēr nav pamata gluži neitrālos, informatīvos tekstos mūsdienu valodā censties ievazāt tādus vārdus kā smeķēt ‘garšot’, telēķis ‘šķīvis’, ķisens ‘spilvens’, zapte ‘ievārījums’ u. tml. tikai tāpēc, ka tie dzirdēti, kaut vai no paša vecmāmiņas, un šķiet svaigi un oriģināli, nepelnīti aizmirsti. Parasti to cenšas darīt personas ar nepietiekamām filoloģiskām zināšanām, it īpaši zināšanām par latviešu nacionālās literārās valodas un literāro normu izveidi. Viņu egoistiskā cenšanās atrast valodas resursos kaut ko neparastu, oriģinālu balstās tikai uz viņu pašu niecīgo pieredzi un zināšanu trūkumu, bet nevis uz lepnumu par savu valodu, uz intelektuāli izkoptu valodisku gaumi un disciplinētību. Tā ir iespējams putekļos mirgojošu stikla gabaliņu noturēt par dārgakmeni. Tie valodas resursu ūdeņi, kuros viņi gremdē savus kausus, nav tīri. Valodas kopēji par šiem valodas līdzekļiem savu viedokli pateikuši jau sen, bet īsti valodas meistari tos prot izmantot iederīgi, motivēti.

Kopumā varētu secināt, ka latviešu literārā valoda attīstīsies un bagātināsies tikai tad, ja valodnieki normētāji ļoti uzmanīgi sekos valodas līdzekļu funkcionālās aprites procesam un savu iespēju robežās centīsies to regulēt un virzīt.