Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas kultūra > Inta Freimane "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"     
   Problēmas un grūtības aizguvumu lietošanā     

Drukāt         

    
    

2.1. PROBLĒMAS UN GRŪTĪBAS AIZGUVUMU LIETOŠANĀ

Aizgūšana notiek nepārtraukti un visos valodas līmeņos – valodas sistēma vienmēr ir atvērta dažādiem aizguvumiem. Aizguvumu raksturojumā nepieciešama precīza valodu savstarpējo attiecību diferenciācija, tāpēc lietoti termini donorvaloda (valoda, no kuras aiz guvums ienācis), starpniekvaloda (valoda, ar kuras palīdzību aizguvums ienācis) un receptorvaloda (valoda, kurā aizguvums ienācis). Piemēram, leksiskā kalka kruīzs donorvaloda ir angļu valoda, starpniekvaloda – krievu valoda, bet receptorvaloda – latviešu valoda. Vērtējot aizguvumus, jāņem vērā, ka aktīvā puse ir nevis donorvaloda vai starpniekvaloda, bet gan receptorvaloda. “Svešas valodas ietekme ne vienmēr ir ārējs faktors, bet arī kaut kas tāds, kas ir saistīts ar iekšējo, imanento valodas attīstību, kurā izvēlas to, kas nepieciešams tās struktūrai un (valodiskiem) attīstības nosacījumiem. Izvēlētais kļūst par valodas imanentās attīstības sastāvdaļu vai, citiem vārdiem, aizguvēja valoda ir aktīva, aizdevējvaloda – pasīva, un būtu nepareizi uzskatīt, ka šī attieksme ir pretēja.” (Havrāneks 3, 107) Līdzīgās domās ir arī Ļ. Skvorcovs (Skvorcovs 2, 135); viņš uzsver, ka receptorvaloda jābūt augstai valodas savdabīguma pakāpei, lai aizguvumiem būtu laba kvalitāte.

Latviešu valodā ir gan nacionālie, gan internacionālie aizguvumi, kas iekļāvušies valodas sistēmā un skatāmi kopējā sistēmas aspektā. (Par internacionālismu izpratni sk.: Laua 3, 113.) īpaši strauji aizguvumi ienāk leksikā. Tāpēc līdz šim teorētiski vairāk apzinātas leksikas aizgūšanas problēmas. (Laua 3, 104–138) Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir sugasvārdu un īpašvārdu aizgūšana. Šajā ziņā latviešu valodā jau kopš literārās valodas apzinātas normēšanas sākumiem ir veidojušies zināmi nosacījumi un tradīcijas. Valodas kultūrā īpašu vietu ieņem dažādi neliterāri aizguvumi, kas uzskatāmi par atkāpēm no literārajām normām – neliterāri kalki un barbarismi. Viena no problēmām ir aizguvumu asimilācija – atkarībā no tās aizguvums ir uztverams vai nu par svešu, vai arī tikpat kā nav atšķirams no savas valodas elementiem. Nostiprinoties receptorvalodā, aizguvumi arvien dziļāk iekļūst tās sistēmā un arvien vairāk pakļaujas tās likumībām. (Beļajeva, 79) Ja aizguvumu asimilācija ir nepilnīga vai vēl nav pabeigta, receptorvaloda rodas ortoēpijas un ortogrāfijas problēmas. Ir nepieciešami noteikti citvalodu elementu aizguves principi, 1) lai neciestu receptorvalodas nacionālā savdabība un 2) lai aizguvumu asimilācija nekaitētu aizgūtu valodas līdzekļu specifikai, lai neciestu donorvaloda.

Viens no jautājumiem, kura risināšanā latviešu valodā spilgti izpaužas aizguvumu normēšanas tendences un noteiktu principu izstrāde, ir internacionālas cilmes vārdu rakstība un izruna. Dažkārt par labu valodas lietotāju vairākuma izrunas paradumiem, tātad ņemot vērā ūzusu, J. Endzelīns svešvārdu rakstībā ir akceptējis atkāpes no oriģinālvalodas izrunas, piemēram, kvīts, bet kvitēt, publika, nevis pūblika, kreditors, nevis krēditors u. tml. Vēlāk šis process, kurš, acīm redzot, rāda latviešu valodas sistēmiskos nosacījumus, ir gājis plašumā un dziļumā. Sākotnēji oriģinālvalodas izrunas princips ir ievērots samērā konsekventi un atkāpes pieļautas tikai atsevišķos gadījumos, kaut arī latviešu literārās valodas praksē blakus kodificētajām normām internacionālu vārdu rakstībā jau pamazām veidojās citas tendences, galvenokārt starpniekvalodu ietekmē. Pagājušā gadsimta otrajā pusē šie jautājumi ir risināti kopā ar jaunās ortogrāfijas izveides jautājumiem. Internacionālas cilmes sugasvārdu aizguves jautājumi tiek risināti arī pēc otrā pasaules kara – sk. šo vārdu pareizrunas un pareizrakstības precizēšanu 1946. un 1957. gada valdības lēmumos, attiecīgo kodifikāciju un citus pasākumus, kā arī H. Bendika sakārtoto Svešvārdu pareizrakstības vārdnīcu. (Bendiks 5)

Svarīgs jautājums ir ari citvalodu īpašvārdu atveide (par to sk. III. 2.3.) un citi aizgūšanas gadījumi. Šie jautājumi ir ļoti konkrēti un tāpēc katrā gadījumā arī konkrēti risināmi. Visi principi visos valodas sistēmas līmeņos līdz šim vēl nav apzināti un formulēti.

     

 
Jūs esat 4606768. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs