1.6. TERMINU IZSTRĀDE UN LIETOJUMS VALODAS KULTŪRAS ASPEKTĀ

Termini veic profesionālu jēdzienu zīmju funkcijas. Tie ir jāpētī funkcionāli. (Averbuhs, 38) Termini veido zinātnes valodas patstāvīgo speciālo leksiku. Tās attīstība ir atkarīga no zinātnes attīstības un to atspoguļo. Terminu rašanos nosaka zinātnes jēdzieniskais (konceptuālais) aparāts. (Daņiļenko, Skvorcovs, 6) Terminoloģijā bez leksiskām vienībām (vārdiem) izmanto arī sintaktiskas vienības (vārdkopterminus). Terminu izveides īpatnības nosaka zinātnes valodas kā speciālas valodas (literārās valodas funkcionālā paveida) attīstības procesi. Galvenie no tiem ir terminu kārtošana, unifikācija un standartizācija. (Turpat, 9) Termini ir jāizstrādā noteiktā sistēmā, jāunificē (t. i., jāpanāk normatīva vienveidība pēc formas), jānovērš nemotivēta daudzveidība un variēšana katrā nozarē. Pēc tam kad termini ir unificēti, tos var standartizēt – izstrādāt noteikta daudzuma tipoloģiskus paraugus un arī obligātus standartus (pat ar juridisku spēku) noteiktās nozarēs (ko sauc arī par terminu apakšsistēmām, “apakšvalodām” u. tml.). Turklāt šis process ir nepārtraukts un nebeidzams kā pati valoda, kā zinātnes un sabiedrības attīstība.

Terminu izstrādē parasti tiek izvirzītas prasības pēc terminu 1) semantiskas precizitātes, 2) viennozīmīguma vismaz vienas nozares ietvaros, 3) īsuma, labskanības, izrunas ērtuma, 4) stilistiska un emocionāla neitrāluma. Ņemot vērā terminu īpašo vietu valodas sistēmā un minētās pazīmes, var izdalīt galvenās terminu izstrādes teorētiskās pazīmes. Tās ir 1) terminu attieksme pret kopējo vispārlietojamo nacionālo un literāro valodu, 2) terminu specifiska zinātniska precizitāte, 3) paralēlismu problēma terminoloģijā, 4) terminu atbilsme valodas funkcionēšanas prasībām, 5) terminu attieksme pret pārējiem literārās valodas funkcionālajiem paveidiem un stiliem, 6) aizguvumi terminoloģijā. Turklāt jāapzinās, ka ne vienmēr starp šīm problēmām iespējams novilkt striktas robežas – tas savijušās nesaraujamā kopumā un veido veselu problēmu kompleksu.

1.6.1. Terminu attieksme pret kopējo vispārlietojamo literāro valodu

Katras nacionālās terminoloģijas pamats ir konkrētā nacionālā literārā valoda, saites ar to nekad netiek sarautas. Tāpēc arī terminoloģijā ir gan speciāli, gan vispārlietojami termini, starp kuriem ne vienmēr novelkama skaidra robeža. Termini tiek izstrādāti atbilstoši attiecīgās valodas modeļiem. Ļoti liela loma ir sistēmiskās atbilsmes principam un literārā parauga kritērijam. Atbilsmei jābūt semantiskai, derivatīvai un gramatiskai. Terminu darināšanā tiek izmantoti tie paši vārddarināšanas paņēmieni un līdzekli, kas vispārlietojamo vārdu darināšanā. Mākslīgi darinātu vārdu latviešu valodā nav; ir daži mēģinājumi, bet vārdi nav ieviesušies; tādi ir esma (elektronu skaitļotājs), romula (no vārdu pirmajiem burtiem vārdu savienojumā riekstot, ogot, makšķerēt un labi atpūsties). (Skujiņa 7) Taču terminoloģijai ir arī specifiski, patstāvīgi attīstības ceļi. Zinātnes valodai raksturīgas īpašas funkcijas, jēdzienu un reāliju nosaukšanas līdzekļi, kas atšķiras no vispārlietojamiem valodas līdzekļiem. Tāpēc terminu normēšanā parādās no vispārlietojamo valodas līdzekļu normām atšķirīgi momenti. Terminiem ir sarežģītāka semantiskā struktūra nekā vispārlietojamiem valodas līdzekļiem, it īpaši vārdiem. Terminoloģijā ļoti intensīvi tiek izmantotas nacionālās valodas vārddarināšanas iespējas (visi derivācijas paņēmieni un modeļi), tiek veidoti arī īpaši paņēmieni (sk. apelativācija, separācija, abreviatūru darināšana). Terminus nedrīkst vērtēt pēc parastiem kritērijiem un noliegt tikai tāpēc, ka tie ir neparasti, nelabskanīgi u. tml. Terminu normēšanā ieteikts runāt par “normas profesionālo variantu”. (Daņilenko, Skvorcovs, 22) Tomēr terminu izstrādē jābalstās uz vispārējās nominācijas teoriju.

Terminiem ir jābūt aktuāliem un mērķtiecīgi radītiem. Nekur citur valodā komunikatīvā mērķtiecīguma principam nav tik liela loma kā tieši terminoloģijā – te tiek izmantoti visoptimālākie līdzekļi un paņēmieni, modeļi, formanti. Terminoloģijā kļūst aktuāli gan jauni, gan arī veci valodas līdzekļi; tie var būt gan nacionāli, gan aizgūti (parasti internacionāli aizguvumi). Terminus iegūst arī, terminoloģizējot vispārlietojamo vārdu nozīmes: gaisma (fizikā), skaitītājs u. tml. Bieži tiek izmantota ārējā līdzība: mēle (apaviem), (kniedes) galva u. tml. – tādā veidā tiek iegūti galvenokārt profesionālismi. Kļūstot par terminiem, vārdi semantiski izolējas no vispārlietojamās leksikas – attiecīgā nozarē tie kļūst viennozīmīgi. Sk., piemēram, terminoloģiskās vārdkopas cietā fāze, smagais ūdens, skābā sāls u. tml. Šķidrs un ciets ir antonīmi vispārlietojamā leksikā, bet terminoloģijā tie tiek lietoti sinonīmu sastāvā – ir cietas, šķidras un gāzveida vielas. Adjektīvi terminos zaudē salīdzināmās pakāpes un vēl vairāk attālinās no vispārlietojamiem vārdiem; divdabji kļūst par terminiem tikai tad, ja tiem neitralizējas vai pilnīgi zūd verbālās (laika, veida u. tml.) kategorijas, piemēram, destilēts ūdens u. tml. (Slabigoudkova, 33) Par terminiem neder tādi vispārlietojamās leksikas vārdi, kuru viennozīmīgu un precīzu izmantošanu traucē semantiskās asociācijas. Piemēram, diskusijā par verba aizbraukt terminoloģisku lietojumu praksē (PJ 29.05.79; 14.04.81 un 22.08.81) lasītāji jautāja: vai automašīna ir tikai aizbraukta, aizvesta vai nozagta (neliterārā valodā šajā nozīmē lietots kalks aizdzīt). Terminoloģizētās nozīmes ir jāskaidro un jāprecizē, lai nerastos pārpratumi. Tādi mēģinājumi ir valodas prakses materiālos, piemēram, skaidrojot terminu lielums un izmērs; plātne, plāksne, plate un citu nozīmes.

Terminoloģijā ir izdevīgi internacionālismi, jo 1) tiem nav semantisku un etimoloģisku asociāciju, 2) tie ir neekspresīvi – parasti tiem ir tikai denotatīvais komponents, 3) tiem ir lielas derivatīvas iespējas, 4) tie bieži ir īsāki un skaidrāki par nacionālo leksiku. Tāpēc nav jācenšas visus internacionālos terminus latviskot. Tomēr terminoloģijā vajadzētu maksimāli censties izmantot visas dzimtās valodas iespējas: plašāk ieviest vārdus no vidus dialekta un arī citu dialektu elementus (Grīsle 1, 6). R. Grīsle, precīzi izmantojot sistēmiskās atbilsmes principu, krievu vārda прикорм vietā iesaka lietot atvasinājumus ar augšzemnieku da– (dabarošana, dabarot, dabarojums), kas pēc nozīmes ir precīzāki par pašreiz lietoto terminu piebarošana. R. Grīsle iesaka arī terminus jūgls (jūglā, nevis sajūgtā inervācija), mazgātuvis ‘roku mazgājamā ierīce’, dzēronis ‘žūpošanas periods dzērājiem’ (sal. dilonis, karsonis, reibonis, ģībonis). Tomēr minētie ieteikumi pašreiz negrib ieviesties – tie skan pārāk sveši vai arhaiski. Ir grūti pārorientēt literārās valodas lietotājus vietā un laikā, lai viņi sāktu lietot no līdzšinējiem literārās valodas modeļiem ļoti atšķirīgus dialektu modeļus, novecojušus vai citādi atšķirīgus valodas līdzekļus.

Jāņem vērā arī sistēmiskās atbilsmes principa prioritāte salīdzinājumā ar sekundārajiem principiem. Terminu izstrādē nedrīkstētu orientēties pēc izplatības. Ir tādi gadījumi, kad nevēlams, neregulārs darinājums pieņemts lielas, izplatības dēļ: centrīte (detaļa rasēšanā); ātrbojīga (krava) (vairoties no ātri bojājošās) u. tml. Protams, atsevišķi gadījumi ir un var būt, bet vispār šajā ziņā normētajiem terminologiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

1.6.2. Terminu precizitāte un lingvistiskais pareizums

Terminu precizitāte galvenokārt ir zinātniska. Termini balstās uz jēdzienu definīcijām; tiem attiecīgie jēdzieni jānosauc pēc iespējas precīzi. Terminiem nedrīkst būt semantisku blāķu asociāciju. Piemēram, procesu, darbību nosaukšanai ir ieteicami īsie darinājumi ar sufiksālo galotni –e garāko ar –šana vietā (krite, plūde), bet, ja tie sakrīt ar citiem terminiem (piemēram, tepe, ziede ir vielu nosaukumi), labāk izmantot atvasinājumus ar –šana: nevis tepe, ziede, bet tepēšana, ziešana.

Īpaši svarīga ir terminu semantiska precizitāte. Dažādās diskusijās un pārrunās termini tiek precizēti galvenokārt semantiski (piemēram, termini virsa un virsma; stumbrs, stublājs, stiebrs u. c.), Īpaši svarīga ir afiksu semantiska precizitāte terminos. Piemēram, mūsdienu terminoloģijā ar noteiktu nozīmi ieviests piedēklis –n– kā nozīmes diferencētājs rīku un līdzekļu nosaukumos: lietnis, belznis, krautne, veidne u. tml. Ar terminu tilpe tiek nosaukts dabiskā veidā radies telpisks objekts (ūdenstilpe), bet tilpne ir speciāls (liels) trauks vai telpa kādu objektu novietošanai, uzkrāšanai, glabāšanai u. tml., piemēram, kuģa kravas tilpne. Paralēlismos (paronīmos) bieži tiek izmantoti divi piedēkļi, viens no tiem diferencē termina nozīmi: ūdenīgums (par upi), ūdeņainums (konkrēts stāvoklis). Priedēkļi latviešu terminu darināšanā izmantoti mazāk nekā piedēkļi (Skujiņa 1). Priekšroka pēc iespējas dodama bezpriedēkļa vārdam. Piemēram, senāk tika lietots termins redzes aploks, pašreiz – redzes loks; arī: uztinums un tinums. Priedēklis tiek izmantots, lai 1) īpaši uzsvērtu darbības pabeigtību (aptumsums), 2) lai uzsvērtu noteiktu nozīmi vai tās niansi (pārsegums; izremontēt, noregulēt). Priedēkļu lietojumā konstatētas galvenokārt divējādas atkāpes: 1) neprecīza lietots priedēklis (izremontēt vietā lietots barbarisms atremontēt) un 2) lieks priedēklis (ēdienu sagatavošana atvasinājuma gatavošana vietā).

Terminoloģija attīstās, semantiski diferencējoties. Piemēram, jāšķir terminu izziņa un uzziņa nozīmes atbilstoši attiecīgo verbu nozīmēm; iestādes, biroja nosaukumam, kur var saņemt uzziņas, izmantojams vārdkoptermins uzziņu birojs. Jāšķir nozīmes terminiem zālājs un zāliens; zāliens ir kopts sētas zāles zelmenis pilsētas apstādījumos, skvēros, bet zālājs – dabīgas zāles laukums ganībās, pļavā u. tml. Izlase ir labākā apkopojums (rakstnieku darbu izlase), bet atlase ir kādam nolūkam atlasīts (gan labā, gan sliktā) kopums (vārdu atlase vārdnīcai). Precīzu leksiski semantisku vienību lietojums jāievēro dažādos saistījumos. Piemēram, etnogrāfiski elementi ir sastopami audumā, apģērbā, bet ansambli, kas atskaņo tautas mūziku un dzied tautasdziesmas, sauc par folkloras ansambli.

1.6.3. Paralēlismu problēma terminoloģijā

Paralēlismi ir viena no visnopietnākajām terminoloģijas problēmām. Terminu paralēlumu nosaka objektīvā īstenība un valodas līdzekļu specifika.

Terminu precizitāte ir cieši saistīta ar viennozīmīgumu: vienā zinātnes nozarē terminam ir jābūt viennozīmīgam. Ir jāsaskaņo termini starp zinātņu nozarēm, jānovērš lieka sinonīmija. Terminoloģijā sinonīmija un arī homonīmija veidojas triju iemeslu dēļ: 1) blakus nacionālās valodas terminiem valodā ienāk aktīvi aizguvumi (valodniecība – lingvistika); 2) viens no sinonīmiem tiek lietots metonīmiski (leksika – vārdnīca); 3) kādai reālijai ir vairāki nosaukumi atkarībā no lietojuma sfēras (lavsans tirdzniecībā, terepelasts tehnikā, polietilentereftalats ķīmijā). (Averbuhs, 39) Sinonīmija var veidoties tādās jaunās nozarēs, kas radušās divu vai vairāku nozaru sadurā. Piemēram, lieka terminu sinonīmija (rādītājs, mērs u. c.) ir biometrijā (ar matemātikas un bioloģijas terminoloģisko bāzi).

Terminoloģiskā homonīmija rodas gadījumos, kad dažādās terminu sistēmās funkcionē vienādi skanoši, bet pēc nozīmes pilnīgi atšķirīgi termini, piemēram, termins morfoloģija valodniecībā, botānikā, zooloģijā, termins operācija banku praksē, medicīnā un militārajā terminoloģijā u. tml. Terminu homonīmija veidojas arī tad, kad vispārlietojama vārda nozīme tiek izmantota terminoloģijā (piemēram, atmiņa vispārlietojamā leksikā un termina elektronu skaitļotāja atmiņa sastāvā). Homonīmi termini var veidoties arī tādos gadījumos, kad identiem nosaukumiem atšķirīgās terminu .sistēmās atbilst atšķirīgas reālijas (piemēram, termins hidrostacija enerģētikā un hidrotehnikā).

Kā jau teikts, terminam ir tendence pēc viennozīmīguma vienā terminu sistēmā, tāpēc polisēmija terminoloģijā nav visai aktuāls jautājums, tomēr ar to reizēm ir jāsastopas. Piemēram, Terminoloģijas komisija ir pieņēmusi terminu nodrose (arī nodrosēt, nodrosēšana, nodrosējums): vietas nodrose vilcienā, dzīvojamās platības nodrose u. tml.; nodrosēt parasti tiek lietots kā rezervēt sinonīms, bet ne vienmēr. Nodrose ir arī dokuments, liecība par kaut kā nodrošināšanu, rezervēšanu: saņemt nodrosi (attiecīgo dokumentu) uz vietu lidmašīnā. Laika gaitā var nostiprināties viena no abām nozīmēm. Kļūdas terminu lietojumā var rasties vienā terminu sistēmā, ja viena parādība tiek atšķirīgi vērtēta, piemēram, ja ar terminu amplitūda tiek saprasts gan viss kustīgā ķermeņa atvēziens, gan arī šī atvēziena puse. Var būt arī tā sauktā kategoriālā daudznozīmība, piemēram, deformācija ir gan process, gan tā rezultāts. Iespējama arī priekšmetiska daudznozīmība, piemēram, labība ir gan uz lauka, nenovākta, gan arī novāktie graudi. Daudznozīmīgi termini nav ieteicami arī vispārlietojamajā leksika. Piemēram, tāds ir termins sekretārs: 1) profesijas nosaukums un 2) mēbele.

Prasība pēc terminu viennozīmības attiecināma arī uz derivatīvo aspektu – vienādas nozīmes terminu darināšanā ir izmantojami vienādas nozīmes afiksi, piemēram, ķīmijas terminos –īdi (hlorīdi, oksīdi) ir tādu savienojumu nosaukumos, kuru sastāvā ir divi elementi.

Īpaši uzmanīgiem jābūt ar tiem terminiem, kuri ir plaši lietojami un darināti ar atšķirīgiem afiksiem no vienas un tās pašas saknes, proti, ar paronīmiem. Ir jāmācās šķirt paronīmus pēc nozīmēm, jāseko aktuālai informācijai un jāapgūst jauni modeļi. Piemēram, internacionāls un internacionālistisks u. tml. pēc nozīmes atšķirības. Vienā nozarē ir pieļaujami tikai atšķirīgas cilmes absolūtie sinonīmi – lietvārds un substantīvs, dzinējs un motors, atstarošana un refleksija u. tml.

1.6.4. Terminu atbilsme valodas funkcionēšanas prasībām

Valodas funkcionēšana terminoloģijā ir saistīta ar tādām terminu pazīmēm kā īsums (valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence), labskanība un izrunas ērtums (valodas līdzekļu estētiskās uztveres un saziņas atvieglošanas tendence).

Mūsdienu valodā vērojama pastāvīga valodas līdzekļu ekonomijas principa izpausme. Tā parādās gan elipsē, gan abreviatūru izveidē, gan arī nevalodisku paņēmienu (simbolu u. tml.) izmantošanā. Termina īsums ir ļoti svarīga problēma. Teorētiski no semantikas un terminu sistēmas viedokļa šī prasība nav pamatota – galvenais ir termina saprotamība, semantiska precizitāte, atbilsme modelim. Protams, īss termins ir ērtāk izmantojams. Tomēr tiek izstrādāti arī vārdkoptermini. Precizējot pašreizējos terminus, tiem var pievienot atribūtus, īsuma problēma ir saistīta ar valodas praksi – te parasti no diviem vai vairākiem paralēliem valodas sistēmai atbilstošiem terminiem tiek pieņemts īsākais (ja nav vēl kādi citi nosacījumi). Piemēram, vēlamāks un akceptēts termins hidrosūkņi, nevis vārdkoptermins hidrauliskie sūkņi. Paralēli vārdkopterminam zooloģiskais dārzs Terminoloģijas komisija par literāru ir atzinusi arī salikteņterminu zoodārzs; kalks zooparks (pēc sveša parauga) ir neliterārs.

Valodas ekonomijas tendence ietekmē mūsdienu valodā lieto īsākos (īsinātos) salikteņus šujmašīna, pļaujmašīna, frēzmašīna, pildspalva, lejkanna (J. Endzelīns vienmēr ir stingri vērsies pret salikteņiem ar verba tagadnes celmu pirmajā daļā un ieteicis lietot šujammašīna, plaujammašīna, pildāmspalva, lejamkanna u. tml.). Tomēr nedrīkst terminus īsināt patvaļīgi, tāpēc par atkāpi no normas uzskatāms termina rāvējslēdzējs īsinājums rāvslēdzis sarunvalodā.

Starp salikteņa komponentiem jābūt semantiskai atbilsmei. Piemēram, terminā vārddarināšana (vārddares process) pirmajā daļā saglabājas vārdkopā vārdu darināšana esošā objekta nozīme, bet terminā ūdens dzesētājs (darināts no dzesēt ar ūdeni) un ūdensdzesētājs (līdzeklis) vārdam ūdens ir atšķirīgas nozīmes; tas pats: noliktavu apgāde (apgādāt noliktavas) un noliktavapgāde (apgāde ar noliktavām). Minētā iemesla dēļ pēdējie četri termini lietojami ļoti uzmanīgi.

Dažādos gadījumos terminu izstrādē valodas līdzekļi izmantojami atkarībā no lietderības. Piemēram, termins adjektivēt atbilstoši valodas līdzekļu ekonomēšanas principam valodniecībā izspiež variantu adjektivizēt,. bet citā gadījumā tie paši vārddarināšanas līdzekļi tiek izmantoti semantiskas atšķirības radīšanai: aktivēšana (papildenerģijas piešķiršana tikai objekta virsmai) un aktivizēšana (papildenerģijas piešķiršana visam objektam kopumā). Tiek izmantota salikteņu komponentu atšķirība: –veida lieto, runājot par objekta ārējo formu, apveidu; līdzību, bet veidīgs– par abstraktāku īpašību vai līdzību (sal. adatveida, āķveida un gāzveidīgs); tomēr bieži īsāko terminu, piemēram, gāzveida, lieto abos gadījumos. Tas nozīmē, ka ne vienmēr semantiskā diference terminos ir pietiekami skaidri izteikta.

1.6.5. Terminu attieksme pret pārējiem literārās valodas funkcionālajiem paveidiem

Paralēlismi terminoloģijā izmantoti bieži; parasti viens no paralēlismiem ir literārs – oficiāls termins, bet pārējie tiek lietoti vispārlietojamā leksikā, tautas ikdienas sarunvalodā. Protams, šis lietojums pārsniedz noteiktas terminu sistēmas robežas kādā nozarē. Piemēram, botānikā māllēpe ir termins, bet māllēpene tautas valodā lietots. Šādi paralēli termini parasti ir vārddarināšanas, vārdformu, fonētiskie un citi varianti: darbagalds un darbgalds; matrica un matrice; treilēt un trelēt u. tml. Ja abi varianti ir literāri, to lietojums jāregulē – jāpatur viens no tiem, jo abi (vairāki) nespēj veikt precīza termina funkciju.

Terminiem ir jābūt neitrāliem; tie nedrīkst būt ekspresīvi, resp., terminoloģijā nedrīkst izmantot vārdus ar stilistisku vai emocionālu nozīmes papildkomponentu. Piemēram, vārdam šķēpraidis mūsdienu valodā piemīt ironiskas nozīmes nianse, tāpēc tas terminoloģijā, arī presē, intervijās u. tml. nav ieteicams (sk.: mūsu valsts  š k ē p r a i ž u  izlase – SI, 79). Nav ieteicams izmantot arī barbarismus. Zināmās robežas ir pieļaujams sarunvalodas profesionālismu lietojums, piemēram, ķite oficiālā termina tepe vietā ikdienas sarunvalodā.

Nevēlams lietojums dažkārt parādās sarunvalodas saistījumos. Piemēram, vārdu televizors un televīzija lietojumā. Televizors ir aparāts: mēs skatāmies televīzijas pārraides, raidījumus, arī televīziju, tāpat kā klausāmies radio; nekādā gadījumā nav pieņemams sarunvalodā sastopamais saistījums  s k a t ī t i e s  t e l e v i z o r u.

Ieteicams izvairīties no nepamatotiem jauninājumiem, kas bieži veidojas kā stila dažādošanas līdzekļi. Piemēram, nebūtu ieteicams regulārus darinājumus ar –kopis: lopkopis, cūkkopis u. tml. aizstāt ar salikteņiem lopkopējs, cūkkopējs.

Termini ar augstu vispārinājuma pakāpi (dilstība, atklāsme, aizņemtība, vienatne u. tml.) samērā ātri ieviešas daiļdarbu valodā un no turienes ikdienas sarunvalodā.

1.6.6. Aizguvumi terminoloģijā

Aizgūst ļoti daudz terminus. Vislielāko aizguvumu skaitu veido internacionālie termini. Valodas praksē šajā ziņā svarīga terminu darināšana ar internacionāliem vārddarināšanas elementiem (tā sauktie hibrīdtermini – Skujiņa 7). Šie elementi var būt prefiksāli (anti–, pāra–, ultra–), postfiksāli (–āls, –ārija, –ētika, –gēns, –oze) un salikteņu komponenti (makro, mikro, stereo u. tml.). Ir grūti novilkt robežu starp prefiksāliem atvasinājumiem un salikteņiem – jo elements ir patstāvīgāks, jo darinājums tuvāks saliktenim. Postfiksālos elementus kopā ar latvisko galotni pēdējā laikā latviešu valodniecībā pieņemts saukt par fināli. Latviešu valodā terminu darināšanā pašreiz produktīvas ir fināles –ārs, –āls. Visi internacionālie elementi tiek pievienoti latviskiem (antiviela, infraskaņa; rainists) vai internacionāliem celmiem (okeanārijs, antidioksidants). Vārdi (termini), kas darināti, apzināti izmantojot tikai internacionālus elementus, var atbilst (nejauši sakrītot) tādiem pašiem citās valodās darinātiem vārdiem. Tādi ir termini luksofors; ludotēka ‘telpa, vieta, kur glabājas spēles, rotaļlietas un kur ar tām darbojas’; scientioloģija ‘zinātne par zinātni’; translatoloģija ‘tulkošanas zinātne’; fonostats (pēc analoģijas ar terminiem reostats, termostats). Tie nav internacionālismi, jo tie darināti latviešu valodā. Ir ierosinājums tos saukt par internacionalismoidiem vai vēl kā citādi. (Skujiņa 7, 79)

Terminu lietojumā jāvairās no barbarismiem (tie bieži ir neliterāri kalki). Piemēram, daži samērā bieži lietoti neliterāri kalki un to literārie sinonīmi (vispirms norādīts literārais, aprobētais termins): ārzemju literatūra –  a i z r o b e ž u  l i t e r a t ū r a;  automobiļu stāvvieta –  p a r k i n g s;  briežādas cepure –  p i ž i k s;  datele –  f i ņ i k s;  diapozitīvs –  s l a i d s;  gaismeklis –  g a i s m a s  ķ e r m e n i s;  Kaukāza plūmes –  a l i č a s;  lietišķas zinātnes –  p i e l i e t o j a m ā s  z i n ā t n e s;  lietus mētelis, putekļu mētelis –  p l a š č s;  persiks –  f i r z i ķ i s;  seminārapspriede –  a p s r i e d e  –  s e m i n ā r s;  skaņuplate –  d i s k s;  valrieksti –  g r i e ķ u  r i e k s t i;  vīģe –  i n ž i r s.  Barbarismi – ģermānismi (no vācu vai.) vēlāk arī anglismi (amerikānismi) killers, displejs, helperis u. c. pēdējā laikā ienākuši medicīnas terminoloģijā. Būtu ieteicams, tāpat kā Ungārijā un Igaunijā, medicīnas nozaru nosaukumos poliklīnikās un citur lietot nacionālo terminoloģiju – nevis kardioloģijas nodaļa, bet sirds slimību nodaļa, nevis nefroloģijas nodaļa, bet nieru slimību nodaļa. (Lazovskis, 6) Tāpat pret pārliecīgu aizguvumu (it īpaši barbarismu) lietošanu jāvēršas arī citās nozarēs.

Lai spētu izvēlēties precīzus terminus, jāizmanto visi kodificētie avoti, termini jāapgūst. Valodas lietotājs pats drīkst darināt un lietot terminus, ja tādi nav oficiāli pieņemti. Šādi termini rodas noteiktā lokālā kontekstā – tātad tiem ir sintagmātiska izcelsme. Pēc jauniem terminiem parasti rodas nepieciešamība konkrētos detalizētos zinātniskos pētījumos, kas vēl nav ietverti terminu paradigmatiskajā aspektā – terminu sistēmā noteiktā nozarē. Katrs paša izstrādāts termins ir īpaši jāskaidro un tā lietojums jāmotivē. Termini jāsaskaņo arī starp nozarēm, veidojot noteiktu sistēmu ar pamatotu paralēlismu izmantošanu.

Par pieņemtajiem terminiem nepieciešama plaša informācija noteiktā sistēmā. (Pašreiz tiek publicēti aktuālie termini Latviešu valodas kultūras jautājumos un parādās atsevišķi publicējumi presē.) Jāpētī terminu izplatība, ieviešanās un faktori, kas to stimulē vai kavē.

Valodas lietotājiem ir jārespektē Terminoloģijas komisijas akceptētie termini. Terminu nezināšana nav attaisnojama, tāpat kā nav attaisnojama likumu nezināšana jurisprudencē. Domstarpību gadījumos Terminoloģijas komisijai un valodas lietotājiem, speciālistiem, ir jāatrod tādas sadarbības formas, kas būtu pieņemamas konkrētā sociālā praksē gan no zinātniskā, gan no valodas viedokļa.