Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas kultūra > Inta Freimane "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"     
   Formveidošana un formu lietojums valodas praksē un morfoloģijas normas     

Drukāt         

    
    

1.4. FORMVEIDOŠANA UN FORMU LIETOJUMS VALODAS PRAKSĒ UN MORFOLOĢIJAS NORMAS

Katrā valodā ir noteikta formveidošanas sistēma, un normas tajā ir saistītas ar formu paradigmatisko nosacītību; šīs normas ir stingras un noteikti ievērojamas. Liela loma formveidošanā ir semantikai: gramatiskā nozīme ir cieši saistīta ar leksisko. Formas var izmantot nozīmju diferencēšanai, piemēram, skaitļa formas (saldums – saldumi) u. tml. Tas īpaši attiecas uz pilnnozīmes vārdiem – substantīviem, adjektīviem, adverbiem un verbiem. Brīvāki ir attieksmju rādītāji (pronomeni, numerāļi), arī to lietojums ir semantiski nosacīts, tikai šī semantika ir abstraktāka, tā robežojas ar gramatisko semantiku un bieži pāriet tajā. arī palīgvārdu šķiru vārdi formas ziņā ir gramatiski nosacīti, un to semantika ir saistīta ar noteiktām sintaktiskām pozīcijām, tātad tā ir gramatiskā semantika.

Ļoti svarīgs ir formu lietojums. Tas ir sintagmatiski nosacīts, to balsta konteksts un bieži arī situācija. Lietojumu pilnībā nosaka formu semantika, leksiska vai gramatiska. Formu lietojuma kļūdas ir grūtāk pamanāmas un tāpēc arī grūtāk labojamas nekā paradigmatiska rakstura neprecizitātes.

Formveidošanā un formu lietošanā var būt objektīvas grūtības un svārstības, kā arī subjektīvas atkāpes no normas. Objektīvas grūtības veidojas, kad formveidošanas nosacījumi un noteiktu formu lietojums vēl nav oficiāli nostiprinājies, kad pastāv paralēlformas un paralēla lietojuma iespējas. Valodas lietotājam paralēlismu dēļ rodas grūtības, un viņš vēlas noteiktus normatīvus ieteikumus. Tāpēc arī formveidošana un formu lietošana tiek unificēta. Otra tipa – subjektīvas – grūtības rodas valodas lietotāju nekompetences un arī atbildīgu personu nevērības dēļ; tiek pārkāptas akceptētas un kodificētas normas, veidojas paralēlismi, no kuriem viens ir neliterārs. Lielas grūtības un kļūdīšanās iespējas rodas pēc tam, kad Pareizrakstības, Terminoloģijas vai vēl kāda cita komisija ir pieņēmusi lēmumu par svārstību likvidēšanu, bet atsevišķas personas vai pat kolektīvi tās nezina vai kādu subjektīvu iemeslu dēļ atsakās ievērot, turpinot lietot tagad jau par neliterārām atzītas formas. Tas ir brīdinājums normētajiem: 1) unificēt formas tikai nepieciešamības gadījumos, 2) aktīvi censties šo lēmumu popularizēt, iedzīvināt. Pārsteidzīgi lēmumi rada nevēlamu attieksmi pret normēšanu vispār, veido konflikta situācijas, kurās valodas lietotāji tiek iesaistīti pret pašu gribu. Piemēram, konflikta situācija izveidojās pēc Terminoloģijas un Pareizrakstības komisijas atzinuma par substantīva sāls dzimtes maiņu. Latviešu valodas lietotāju lielum lielā daļa ir pieraduši šo vārdu ikdienā lietot sieviešu dzimtē (vārāmā sāls), pieļaujot paralēlu lietojumu terminoloģijā (sāļi – ķīmijā). Speciālistu spiediena ietekmē Terminoloģijas komisija nolēma atteikties no sieviešu dzimtes formas lietojuma vispār, arī Pareizrakstības komisija atteicās no plaši lietotās formas, un substantīvs sāls kļuva par neiederīgu formu sistēmā: tika unificēts tās lietojums tikai vīriešu dzimtē, turklāt netipiski, atbilstoši līdzskaņu celmiem (tādiem kā akmens, ūdens). Tika sajauktas līdz šim stabili lietotas formas un radīts nevēlams psiholoģisks efekts: daļa valodas lietotāju nespēj vīriešu dzimtes formu pieņemt un turpina lietot vārdu sāls sieviešu dzimtē; līdz ar to viņi kļūst par literārās normas pārkāpējiem. Turklāt tradīcija sāls lietojumā ir ļoti stipra. Viss minētais bija jāņem vērā normētajiem; attiecīgā normas maiņa bija labi jāapsver, bija vēlama plaša aptauja un, iespējams, vēl citi pasākumi. Pašreiz ir izveidojusies diktatoriska uzspieduma situācija, kas aizvaino vairumu valodas lietotāju un nenāk par labu literāro normu autoritātei.

Ne vienmēr ir viegli novilkt robežu starp formveidošanu un formu lietošanu. Ir arī tādi gadījumi, kad formveidošana robežojas ar vārddarināšanu, piemēram, substantīva dzimtes formas tiek nevis veidotas, bet darinātas gadījumos, kad substantīvi nosauc atšķirīga dzimuma personas pēc profesijas, amata, zinātniska grāda u. tml. Tomēr ir lietderīgi mēģināt šķirt formālo aspektu no formu lietojuma.

1.4.1. Formveidošana valodas praksē (paradigmatiskais aspekts)

Formveidošanas likumības un arī atkāpes no tām ir raksturīgas katrai vārdšķirai pēc vārdšķiru galvenajām kategorijām. Visas vārdšķiru formas ir iekļautas noteiktā sistēmā, un atkāpes no tām bieži vien ir arī atkāpes no attiecīgās valodas likumībām (un imperatīvajām normām) – tās pieļaujot, valodas lietotājs it kā iziet ārpus pašas valodas, to kropļo. Paralēlformu gadījumos stāvoklis ir cits – valodas lietotājs var gan pieļaut kļūdas, atkāpjoties no kodificētās normas prasībām, bet viņš tomēr paliek attiecīgās valodas formu sistēmas ietvaros.

1.4.1.1. FORMVEIDOŠANA NOMINĀLO KATEGORIJU IZTEIKŠANAI

Nominālās kategorijas – dzimte, skaitlis, locījums – piemīt nomeniem; no šīm kategorijām izriet arī substantīvu deklināciju piederība, kas var būt nozīmīga valodas praksē. Adjektīvam un arī adverbam raksturīgas salīdzināmo pakāpju formas. Adjektīvam un pēc tā parauga lietojamiem vārdiem dzimtes, skaitļa un locījuma formas parasti īpašus iebildumus neizraisa, jo tās saskaņojas ar attiecīgajiem substantīviem.

1.4.1.1.1. Dzimtes kategorija un atttiecīgo formu veidošana

Dzimtes kategorija ir svarīga substantīvam – tā ir leksiski gramatiska un piemīt substantīvam neatkarīgi no konteksta. Dzimtes pazīme substantīvam bieži ir konvencionāla. To ilustrē dažādu valodu salīdzinājums (mēness – луна – der Mond) vai vienas valodas sinonīmi ar situatīvu pazīmju (laika, vietas, vides) atšķirību: stikls – glāze (novec.); taka – taks (apv.); arī ar stilistisku atšķirību: reibums – reiba (poēt.); arī paralēli lietojami pašu valodas vārdi, nacionāli un internacionāli aizguvumi: gadījums – epizode u. c. Dzimtes atšķirības objektīvi piemīt dzīvu radību nosaukumiem, bet arī te ir dažādi nosacījumi – sal., piemēram, aita – auns, bet zoss – zostēviņš; šādos gadījumos dzimtes formu izveide ir vārddarināšanas vai nominācijas kompetencē. No formas viedokļa ir svarīgi, vai attiecīgā forma vispār pastāv, iekļaujas morfoloģisko formu sistēmā ar savu paradigmu. Latviešu valodā svārstības substantīvu dzimtes formās ir gadījumos, kad vispārinātā veidā tiek lietots profesijas, zinātniskā grāda, dienesta pakāpes nosaukums, goda nosaukums u. tml. Minētajos gadījumos parasti tiek lietoti vīriešu dzimtes vārdi, it īpaši to profesiju nosaukumos, kuras strādā galvenokārt vīrieši: ģenerālis, kalējs, kapteinis, kareivis, skursteņslauķis u. tml. Taču arī šajos gadījumos, ja minētajās profesijās strādā sievietes, ja tās ieņem kādu minēto amatu u. tml., tas nosaucamas ar sieviešu dzimtes substantīvu: kapteine, kareive, leitnante, pilote, serţante, đofere u. tml., pat ļoti vīrišķīgu profesiju nosaukumos: frēzētāja, ģeoloģe, kalēja, kosmonaute, kurpniece, skursteņslauķe u. c. Minēto formu izveides ziņā nekādu šķēršļu nav. Izņēmums ir tikai daži substantīvi ar –ks: cilvēks (cilvēce lietots citā nozīmē), tulks, izlūks; arī ģēnijs (formāli varētu darināt arī substantīvu ģēnija). (Par visu teikto sk.: MLLVG 1, 378 – 382)

Pārējos gadījumos (arī dzīvnieku mātīšu un tēviņu nosaukumos) jāievēro konvencija. Atkāpes rodas, ja noteiktas formas lietojums vēl nav nostiprinājies un ir vērojamas svārstības. Pašreiz ir pieņemta viena forma daudzos tādos gadījumos, kur pirms dažiem gadu desmitiem bija paralēlformas, piemēram, anekdote, apetīte, brokastis, kļava, seja u. c. (MLLVG 1, 381 šiem vārdiem minētas paralēlformas) Subjektīva rakstura atkāpes var ieviesties atbildīgu personu nekompetences vai nevērības dēļ. Piemēram,  a p o g e j a  pareizās formas apogejs vietā: politiskās aktivitātes  a p o g e j a.  (K 2, 89) Sarunvalodā vēl joprojām saglabājas dažas atkāpes, kas konstatētas MLLVG 1: neprecīzas vārda uguns formas un saistāmība:  u g u ņ i,  t a s  u g u n s  u. tml.

1.4.1.1.2. Skaitļa kategorija un attiecīgo formu veidošana

Substantīva skaitļa kategorija ir gramatiska (tikai atsevišķos gadījumos notiek atsevišķu skaitļa formu leksikalizācija: atmiņa – atmiņas u. c.). Tāpēc arī skaitļa formu veidošanā skaidrāk vērojamas formālas atkāpes. Gramatiskās dabas dēļ skaitļa formu veidošanu ir grūti norobežot no šo formu lietošanas; atkāpes bieži ir saistītas ar nozīmes maiņu. No formveidošanas viedokļa atzīmējamas divējādas atkāpes: 1) nevajadzīgas daudzskaitļa formas vienskaitliniekiem vai vārdiem, kuri parasti tiek lietoti vienskaitlī, un 2) nevajadzīgas vienskaitļa formas daudzskaitliniekiem vai substantīviem, kas parasti tiek lietoti daudzskaitlī.

Nevajadzīgas daudzskaitļa formas konstatētas šādiem substantīviem: agresija, apjoms, apkārtne, evolūcija, jauda, kvalitāte, kvantitāte, personāžs, reakcija, raža, rezonanse u. c., arī slimību nosaukumiem infarkts, angīna u. tml. Pēdējā laikā daudzskaitļa formas plaši lietotas nevietā: darba lielie  a p j o m i,  ražošanas  a p j o m i;  ražošanas  j a u d a s;  labas  r a ž a s,  plašas  r e z o n a n s e s,  ātras  r e a k c i j a s,  ūdeņu  s t i h i j a s  u. c. Neprecīzas skaitļa formas lietotas dažādos saistījumos:  r e m o n t u  (pareizi: remonta) meistars u. tml. Īpašā vietā starp citiem vienskaitliniekiem ir atvasinājumi ar –šana, –ums un –ība. Neprecīzs atvasinājums ar –šana daudzskaitlī ir substantīvs saslimšanas: iemesls  s a s l i m š a n ā m  u. tml.; tas ir neliterārs kalks ar nozīmi ‘slimība’; literārā valodā substantīvs saslimšana nosauc slimības sākuma stadiju. Citi piemēri:  d z e r š a n a s  darba laikā; līgavu  z a g š a n a s;  f i l m ē š a n a s  kalnos u. tml. Nemotivēts daudzskaitlis veidots arī substantīviem ar –ums: dabas  s k a i s t u m i;  a u g s t u m i;  s m a g u m i  u. tml. Pēdējā laikā īpaši izplatītas daudzskaitļa formas substantīviem daudzums, zudums: malkas  d a u d z u m i;  laika  z u d u m i  u. tml. Daudz neprecīzu skaitļa formu tiek veidots arī no substantīviem ar –ība –  a t z i n ī b a s,  b ē r n ī b u  dienas,  d z i m s t ī b a s,  l ī d z j ū t ī b a s,  n e i z d a r ī b a s,  n e s e k m ī b a s  u. tml.

Vienskaitļa formu veidojums daudzskaitļa formu vietā sastopams retāk. Tas mēdz būt arī okazionāls: Zemes nīdoņām par  b a i l i  Šo to labu izaudzēšu. (OL) Literāra forma: bailes. Līdzīgi lietoti substantīvi  d u b l i s,  k a t a k o m b a,  r u d z i s:  Bet cik būtu tad, ja kārtīgi noraktu, ne ... tupeni muļļātu pa  d u b l i.  (DB 1, 86); Jauniesaucamie pabija arī  k a t a k o m b ā  (PK 83); Mieži arī labi, vienīgi  r u d z i s  sliktāks. (DB 1, 87) Tās ir sarunvalodas formas, kas neatbilst literārajām normām. Sarunvalodā lieto arī formas  s a c e n s ī b a,  s a c ī k s t e,  r ū p e.  No sarunvalodas šis lietojums ar laiku var iekļūt arī literārajā valodā, kā tas ir noticis ar formu rūpe – tā pēdējā laikā ir kļuvusi par modes formu: piena un gaļas  r ū p e,  r ū p e  par saimniecības izaugsmi, pati galvenā  r ū p e,  r ū p e  par veselību u. tml. Jāuzmanās, lai neatbilstošās substantīvu skaitļa formas no ikdienas sarunvalodas nekritiski netiktu ieviestas literārajā valodā. Būt piesardzīgiem mudina šo formu lielā izplatība.

1.4.1.1.3. Locījuma kategorija un attiecīgo formu veidošana

Atkāpes substantīvu deklinācijās ir saistītas ar iepriekš aplūkotajām dzimtes un locījumu formām. Dažkārt ir sastopamas novecojušas deklināciju formas, piemēram,  c i r k u s:  Toties lamu vārdus viņš bēra kā  c i r k u s  akrobāts. (KR 87) Tagad substantīvs cirks ir 1. deklinācijas vārds. Kļūdas ir galvenokārt vārdos, kuru lietošanā bijušas svārstības. Viens no tiem ir lente; ilgu laiku lietota forma  l e n t a,  pirms dažiem gadu desmitiem abas ir atzītas par paralēlām formām ar vienādām tiesībām tāpat kā sētmala un sētmale. (Augstkalne 3) Tagad pieņemta lente ar motivāciju: 1) tā iederas 5. deklinācijas semantiskā mikrosistēmā – sal. lence, saite, iepītne, pīne, sloksne u. c.; 2) to runā ar šauru [e] saknē, 3) no tās darina deminutīvu lentīte – tātad šis vārds labāk iekļaujas latviešu valodas leksiskajā, fonētiskajā derivatīvajā sistēmā. (Oldere) Pašreiz vēl visai plaši tiek lietota forma  l e n t a  – tā ir palikusi fabrikas nosaukumā: fabrikas  “L e n t a”  Tukuma cehs (TZ 89) un plaši lietota arī citur: pārgriezt  l e n t u (S 1, 85), asfalta malā  l e n t a;  magnetofona  l e n t a,  k i n o l e n t a  u. c.

Arī citu substantīvu lietošanā valodas praksē vērojamas svārstības:  K o r i d o r ī ..  ar troksni gāzās degošas sijas (L 2, 87); Spītējot  l a u s k i m  (DB 87);  P u l k s t e n s  bija trīs naktī.. (DU 87) u. c. Pareizās formas: koridors, lausks, pulkstenis. Svārstības konstatētas salikteņos ar –menis otrajā daļā: Bet ne jau žurnālists kāds  s u p e r m e n s  (pareizi: supermenis). Neprecizitātes locījuma formu veidošanā lielā mērā ir saistītas ar skaņu miju; ir tikai ļoti nedaudz izņēmumu. (Pareizrakst. komisija 67, 182–186) Konstatētas neprecizitātes: Augstražīgās ļaunās govis iedala buļļu  m ā t u  (pareizi: māšu) grupā (KU 87);  s p a r t a k i ā d u  (pareizi: spartakiāžu) uzvarētāji u. tml. Ir sastopamas arī formas ar skaņu miju nevietā: ..tas vajadzīgs ne tikai  k a š u  (pareizi: kasu), bet arī pasažieru drošības dēļ.. (TZ 2,87);  P a š u  (pareizi: pasu) uzrāde milicijas darbiniekiem ir obligāta (JZ 89); rezerves daļu  t a k š u  (pareizi: takses, taksu) noteikšana.

Lokāmos darāmās kārtas pagātnes divdabjus, kas veidoti no refleksīvajiem verbiem, loka īpatnēji – tiem nav lokatīva formas. Teikumā: .. X pašreiz ir labā sportiskā formā, par ko liecina arī viņa uzvara nesen  b e i g u š a j ā s  meistarsacīkstēs (RB 86) lietota nepareiza divdabja lokatīva forma; attiecīgais divdabis būtu aizstājams ar citu tādā pašā nozīmē, kas veidots no tiešā verba un lietojams lokatīvā, piemēram, nesen notikušajās meistarsacīkstēs.

Daļēji lokāmais divdabis ar –dams kādreiz ir bijis lokāms (MLLVG 1, 802 minēts datīvs un akuzatīvs); arī pašreiz gadās sastapt kādu no šīm locījuma formām: Bērnam jānāk no skolas mājās  d z i e d ā d a m a m.  (K 3, 82) Pašreiz šāds lietojums uzskatāms par atkāpi no normas.

Konstatētas atkāpes numerāļu un pronomenu locījumu formās. Numerāļiem ir paralēlas formas desmit, simt, tūkstoš – desmits, simts, tūkstotis (pamata skaitļu nosaukšanai). Par neliterāru atzīta forma tūkstots. (Mieze 6) Desmits, simts, miljons, miljards mūsdienu latviešu valoda lokāmi ka 1. deklinācijas substantīvi, tūkstotis – kā 2. deklinācijas substantīvs. Jāvairās no neliterārā tūkstots lietošanas: krava vairāk nekā par  t ū k s t o t s  rubļiem (V 1, 78); ap  t ū k s t o t s  visu rajona iedzīvotāju. (PC 87)

Numerāļus ar pus– lieto vienskaitļa ģenitīvā: pusotra, pustreša (pusotra kilograma u. tml.). Ar datīva un lokatīva nozīmi tos lieto arī daudzskaitlī un loka – veidojas paralēlas formas: pusotros gados – pusotra gados. Paralēli tiek lietoti arī skaitļa vārdu salikteņi un atbilstošās vārdkopas: divarpus – divi ar pusi u. tml. Salikteņi ar pus– ir ieteicamāki nekā attiecīgie vārdu savienojumi.

Paralēlismi un arī atkāpes no normām vērojamas pronomenu locījumu formās. Tās galvenokārt ir norādāmo pronomenu tas, tā un šis, šī locījumu formas. Pronomenu tas, tā lokatīvā lietojamas paralēlformas tajā, tanī un tai ar vienādām tiesībām (MLLVG 1, 516); tanī pašā laikā, tajā pašā laikā, tai pašā laikā. Tas pats ir sakāms par pronomenu šis, šī lokatīvu; šinī, šajā, šai. Paralēlformas ir arī ģenitīva vienskaitlī: šās un šīs; šā un šī; šā gada – šī gada; šās/šīs vēstules publicēšana u. tml. Datīva formas vienskaitlī ir šim un šai; neliterāra forma lietota teikumā: .. pagājušā gada neizmantoto virsplāna produkciju varam uzskatīt par zināmu nodrošinājumu  š a j a m  (pareizi: šim) gadam.. (LA 89)

1.4.1.1.4. Noteiktības un nenoteiktības kategorijas formālā izpausme valodas praksē

Noteiktība un nenoteiktība piemīt substantīviem; formāli tā tiek izteikta ar adjektīvu, retāk ar numerāļu formām un arī ar noteiktajiem, nenoteiktajiem un norādāmajiem pronomeniem. Noteikto un nenoteikto galotņu formu veidošanā valodas praksē ir konstatētas dažādas atkāpes.

Formas ar noteikto galotni tiek veidotas ar zināmiem ierobežojumiem: adjektīviem ar –ējais un arī divdabjiem ar [j] celmā parasti lieto nepaplašinātas galotnes ar noteiktības nozīmi: augšējam, cienījamam, pēdējam, piederīgiem u. tml. Šo atkāpi motivē formas ekonomiskums, izrunas ērtums un labskaņa. Tāpēc labāk lietot adjektīva formu pārvietojamā teikumā: .. visa viņu.. brigāde Ogres  p ā r v i e t o j a m a j ā  mehanizētajā kolonnā. (PC 88) Dažkārt noteiktās galotnes formas ir lietotas sarežģītās kalkētās konstrukcijās, piemēram: Mākslas vingrošanas vēsture nav no  g a r ā k a j ā m  citu sporta veidu vidū. (S 1, 79) Varētu būt: Mākslas vingrošanas vēsture ir īsāka par citu sporta veidu vēsturi.

Noteiktās galotnes adjektīviem un adjektivētiem divdabjiem var būt gan semantiski, gan arī tradīcijas nosacītas. Piemēram, semantiski nosacīta ir tikai noteiktā galotne daudziem adjektīviem: galvenais, galējais, pārējais, pērnais, pēdējais, turpmākais, vienīgais, beidzamais, nākamais, resp., nākošais u. c. (MLLVG 1, 444) Valodas praksē vērojamas atkāpes adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais noteikto galotņu formu veidošanā – veltīt rūpes nākamai ražai, nākošā dienā, nākošā mēnesi u. c.; ieteicama forma ar noteikto galotni. Atkāpes konstatētas arī citu adjektīvu un adjektivētu divdabju lietojumā: iepazīties ar  j a u n ā k i e m  (pareizi: jaunākajiem) preses izdevumiem; iesaistīties sadarbības  t u r p m ā k ā  (ieteicams: turpmākajā) paplašināšanāp a g ā j u š ā  g a d ā  (ieteicams: pagājušajā gadā) u. tml. Tradīcijas nosacīta noteiktās galotnes forma nepieciešama vārdu savienojumos garu garais, lielu lielais, skaistu skaistais u. tml. Izņēmums: viens vienīgs. Nav pieņemama forma garu garus: Pāris stundās varu  g a r u  g a r u s  (pareizi: garu garos) gabalus izbraukāt. Nevietā veidota paplašināta noteiktā galotne:  c i e n ī j a m a j a i  māksliniecei (V 1, 82) u. tml.

1.4.1.1.5. Salīdzinājuma formu veidošana valodas praksē

Salīdzinājuma formas ir adjektīviem un adjektivētām vai adjektīvu funkcijā lietotām vārdšķirām, kā arī attiecīgajiem adverbiem. Adjektīvu salīdzināmo formu veidošanā sastopamas samērā daudzas atkāpes. Ir adjektīvi, kuriem pēc nozīmes nevajadzētu veidot komparatīva un superlatīva formas. Tādi, piemēram, ir adjektīvi citādāks, savādāks un attiecīgo adverbu formas citādāk, savādāk, kuras pašreiz ir izplatītas. (Rasa) Šajās formās piedēklim –āk– nav salīdzinājuma nozīmes, un tāpēc tas ir lieks: citāds ar nozīmi ‘atšķirīgs’ vēl varētu tikt lietots komparatīvā, bet savādāks ar nozīmi ‘citāds, atšķirīgs’ šajā nozīmē vispār nav lietojams; piemērā: viņa uzvārds bija  c i t ā d ā k s  – piedēklim –āk– nav formveidotājas slodzes, tas ir lieks; tas pats:  c i t ā d ā k a  nostāja,  c i t ā d ā k a  attieksme;  s a v ā d ā k a  attieksme u. tml. Visos minētajos piemēros jālieto adjektīvs citāds. Tāpat komparatīvā formas nav lietojamas adjektīviem ekstrēms ‘galējs’; vienāds, piemēram: Viņa meklējumi var sākties no klasiskās rotas un aiziet līdz  e k s t r ē m ā k a j i e m  (pareizi: ekstrēmiem) rezultātiem – kaklarotu ar pāršķelto tējkaroti (LM 82); ..lietus tos [sējumus] padarīja  v i e n ā d ā k u s  (pareizi: vienādus). (S 2, 86)

Ir komparatīva formas bez salīdzināmās nozīmes un bez pamatpakāpes: agrākais, tālākais, turpmākais. Salīdzinājuma nozīme izbalējusi terminoloģiskās vārdkopas jaunākais līdzstrādnieks, vecākā māsa, Augstākā Padome u. tml.

Kļūdas konstatētas arī superlatīva formu veidošanā. Kā zināms, superlatīvu veido no komparatīvā formas ar vis– vai pats. Izplatīta kļūda ir superlatīva forma ar vis– bez noteiktās galotnes:  v i s p a t e i c ī g ā k ā  (KR 79);  v i s s k a i s t ā k s  u. tml. Superlatīva forma nepareizi veidota arī no pamatpakāpes: v i s s i r m ā  grāmatu mīļotājaV i s b r i e s m ī g s  ir decibels, kad divsimt mamutspēku motors trīs.. (OL) Neprecīza adjektīva forma:  p a t s ī s t a i s  laiks (RB 87). Pareizi:  p a t s ī s t ā k a i s  laiks. Superlatīva lietojams pats, nevis cits vārds, piemēram: Un  p i r m a i s  l a b ā k a i s,  ko varam šobrīd.. (ĻC 84). Pareizi: pats labākais.

Semantiski nemotivētas superlatīva formas konstatētas adjektīviem, kuri nosauc pazīmi, īpašību visaugstākajā pakāpē:  v i s o p t i m ā l ā k a i s  (pietiek ar optimāls),  v i s m i n i m ā l ā k a i s  (pietiek ar minimāls) u. tml.

Dažkārt komparatīvā un superlatīva formas veidotas no attieksmes adjektīviem: Viņš piedzima  v i s s n i e g o t ā k a j ā  laikā – februārī. (ZT 86) Ieteicams veidot citādu konstrukciju, piemēram, sniegiem visbagātākajā laikā. Konstatētas arī nevēlamas relatīvo (attieksmes) adverbu komparatīvā un superlatīva formas, piemēram,  l a i k ā k  (pareizi: laikus, agrāk).

Salīdzināmo pakāpju formas tiek veidotas tikai no adjektivētiem divdabjiem. Ja kāds divdabis nav adjektivējies, salīdzinājums izsakāms citādi, piemēram, nav ieteicama forma  p i e r e d z ē j u š ā k s  – tā vietā var teikt ļoti pieredzējis, vairāk pieredzējis u. tml. (Freidenfelds)

Ir konstatēts neliterārs partikulu lietojums salīdzinājumā: bieži tiek lietota partikula saistījumā ar vairāk (v a i r ā k  kā stundu,  v a i r ā k  kā simts dalībnieku), arī  m a z ā k  k ā,  a u g s t ā k  k ā,  z e m ā k  k ā  u. tml. Ja salīdzinājumā ir adjektīva, lokāmā divdabja vai adverba pārākā pakāpe saistījumā ar nenoliegta verba formu, literārās valodas norma prasa, lai tiktu lietota partikula nekā vai prievārds par: vairāk nekā, mazāk nekā, vairāk par, mazāk par u. tml. Noliegumā: ne vairāk kā, ne mazāk kā (arī: vairāk par) u. tml. Piemēram, partikula nekā kļūdaini lietota teikumā ar noliegumu .. nemazgājiet matus  b i e ž ā k  n e k ā (pareizi: ) reizi nedēļā. (DU 86) Neīstā jeb šķietamā salīdzinājumā lietotā partikula vispār aizstājama ar prievārdu par. atzīt par labāko (nevis: atzīt k ā  l a b ā k o). Saistījumā ar salīdzinājuma partikulām nav lietojama superlatīva forma: Ziemā viņš  v i s l a b ā k  n e k ā  c i t i, nokārtoja .. eksāmenus. (KU 78) Pareizi: labāk par citiem, labāk nekā citi, vislabāk no visiem vai tml.

1.4.1.2. FORMVEIDOŠANA VERBĀLO KATEGORIJU IZTEIKŠANAI

Verbālās kategorijas atšķiras no nominālajām. Šīs atšķirības parādās verbu formās; tās ir personu, laiku, izteiksmju formas.

Latviešu verbu sistēmā ir daudz formu variantu (sk. II.). Ir vērojama tendence variantus unificēt vai šķirt pēc nozīmes. Piemēram, diferencēt verbu vērst, izvērst, vērsties, izvērsties formu lietojumu: ar nozīmi ‘virzīt kādā virzienā’ lietot formas ar s (viņš vērsa skatienu augšup), bet ar kvalitatīvu pārmaiņu rašanās nozīmi – formu ar t (izbrīna vērtās sašutumā). Tātad vērojama tendence semantiski diferencēt divas paralēlas paradigmas vienam un tam pašam verbam – ar s un ar t. (Ozola 3); veidojas divi atšķirīgi verbi – paronīmi ar s un ar t.

Pašreiz aktīvs process verbu formu sistēmā ir vairāku verbu resp. noteiktas verbu grupas pāreja no otrās konjugācijas trešajā. Tas ir konstatēts normatīvos materiālos un kodificēts. (Pareizrakst. komisija 67; M. Graudiņa 3 u. c.) Galvenais atzinums ir: pieļaut paralēlformas un censties izziņai valodas attīstības tendences.

Personu formu veidošana ir saistīta ar verbu konjugāciju piederību. Atkāpes valodas praksē vērojamas galvenokārt patskaņu [a], [ā] lietojumā un skaņu mijā. [a] un [ā] lietojums ir saistīts ar verba morfoloģisko struktūru (resp. piederību pie noteiktas konjugācijas, un grupas): –ām, –āt, –ās lieto 3. konjugācijas 1. grupas verbiem: apliecinām, apliecināt; audzinām, audzināt; lasām, lasāt; sakām, sakāt; taupām, taupāt; veltām, veltāt u. c., arī: gadās; virzās; skatās u. c. Valodas praksē šādu formu veidošanā bieži vērojamas atkāpes. (Bendiks 2). Bendiks ir ieteicis atzīt par literārām formas ar –am, –at pēc tautas valodas parauga ar motivāciju: vienādai gramatiskai nozīmei vienādu formu. (Bendiks 2, 107) Tautas sarunvalodai neapšaubāmi ir nozīme literāro normu izveidē, it īpaši sākumposmā, taču pašreiz ir izveidojušās samērā noturīgas literāro normu tradīcijas noteiktā sistēmā, un bez īpašas nepieciešamības nav lietderīgi tās mainīt. Normas prasa šķirt 3. konjugācijas 1. grupas verbu formas no pārējo konjugāciju verbu formām pēc a un ā lietojuma: viņš brīnās, bet: viņš jūtas labi, viņi satiekas katru dienu u. tml. Viens no grūtākajiem valodas praksē ir 3. konjugācijas 1. grupas izņēmums zināt – tas ļoti bieži tiek lietots nepareizā 3. personas formā bez a: viņš to  z i n;  katram  j ā z i n  kāda svešvaloda; neviens to  n e z i n  u. tml. Ieteicams lietot formu zina; forma zin paliek partikulās: diezin, sazin, nezin kas, diezin kāds; kas zin, ko zin u. tml. (Blinkena 6) Bieži sastopama kļūda ir nepareiza verba turēt tagadnes 3. personas forma  t u r a,  arī  a t t u r a,  p a t u r a  u. tml. Pareizā forma: tur (priedēkļverbiem – attur, patur, satur, uztur u. tml.).

Atkāpes skaņu mija vērojamas tagadnes formas  m o c a,  m o c ā s  (pareizi: moka, mokās..) u. c. Skaņu mijas ziņā dažkārt tiek jauktas personas formas, piemēram: Esi patīkami pārsteigts, kad  p ā r k ā p j  slaucēju atpūtas istabas slieksni. (KA 83) Pareizi: tu pārkāp, viņš pārkāpj.

Konstatētas arī neieteiktas salikto verbu finītās formas: “Liezere”  l a b i e k ā r t o j ā s.  (S 2, 88)

Nākotnē pastāv personu paralēlformas: būsit/būsiet. Ieteicamākas ir formas ar –it: tās ir senākas, īsākas, tām nav homonīmu galotņu (kā formām ar –iet, indikatīva nākotnē un arī imperatīvā), tās saskan arī ar 1. personas formu: nāksim, nāksit. Formas ar –it lieto visi labākie valodas zinātāji.

Visvairāk paralēlformu ir indikatīvā vienkāršajā tagadnē. (Balina, Miķelsone; Lepika 1). M. Lepika uzsver, ka ir paturamas spēkā 2. konjugācijas formas verbiem ar e saknē (mērīt, pētīt, pestīt, veltīt u. c.), jo tās nerada pretrunas ar citām tās pašas paradigmas verbu formām, bet dod iespēju veidot šīs formas vienas sistēmas robežās. Svarīga ir šaurā vai platā e izruna minēto verbu tagadnes formās.

Ir sastopamas novirzes arī verbu laika formu lietojumā. Mūsdienu latviešu valodā ir vērojama galvenokārt nemotivēta salikto laiku formu aizstāšana ar vienkāršo laiku formām svešā ietekmē (par šo formu lietojumu sk. tālāk). Taču ir sastopamas arī nepilnīgi veidotas salikto laiku formas: Nu jautrā kompānija sašķēlusies, jo neviens  n e g r i b ē j i s  maksāt ar bojā gājušajām mantām. (OL) Pareizi: nav gribējis maksāt. Arī: Viņa  n e d r ī k s t ē j u s i  smieties, jo mutē nebija zobu. (RP) Pareizi: Viņa nav drīkstējusi smieties, jo mutē nav bijis (neesot bijis) zobu. Lai nošķirtu saliktās pagātnes un saliktās tagadnes formas, jālieto palīgdarbības vārdi. Tāpēc jāprecizē laika forma teikumā: Iespēju izteikties deva visiem, kas to  v ē l ē j u š i e s. (KC 88) Pareizi: kas to bija vēlējušies.

Nepareizas izteiksmes formas sastopamas visai reti. Konstatēts nepareizi lietots indikatīvs imperatīva vietā:  N ā k a t  šurp!  Ņ e m a t  taču! (pareizi: Nāciet šurp! Ņemiet taču!). Sastopamas kļūdainas imperatīva formas – var būt lieka skaņu mija:  K ā p j i e t!  (pareizi: Kāpiet!). Debitīva formas parasti tiek veidotas no tagadnes 3. personas formas ar priedēkli jā–: jāiet, jādara. Debitīva nozīmi var izteikt arī ar semantiskiem modificētajiem: vajag iet, vajag darīt; nākas iet u. tml., bet šīs analītiskās izteiksmes iespējas nav visai ieteicamas. Ir sastopamas arī kļūdainas formas: Latviešu locim vislabāk  b i j a  b ū t  kurlmēmam. (PV 88) Pareizi: bija jābūt.

Mūsdienu latviešu valodā konstatēts ļoti daudz neliterāru kalkētu refleksīvo verbu – pareizā latviešu valodā šādu refleksīvo verbu vispār nav: laiks  a i z p i l d ā s;  pilsēta vēl tikai  b ū v ē j a s;  audzēkņi  e k s a m i n ē j a s;  dekoratīvās sveces  e k s p o n ē j a s;  magones  i e d a l ā s  eļļas un opija magonēs; motīvs  i n t e r p r e t ē j a s;  viss karotīns pilnībā  n e i z m a n t o j a s;  grafiks  i z p i l d ā s;  mute  p i e d z e n a s  ar sniegu; darbs  p l ā n o j a s;  stāstiņš viegli  r a k s t ā s;  istabā  s a n e s a s  netīrumi;  u z r a d ā s  nepamatots nobraukums; produkcija  u z s k a i t ā s  u. tml. Minēto refleksīvo verbu vietā latviešu valodā jālieto tiešie verbi ciešamās kārtas formās: protokols tiek rakstīts; pilsēta tiek celta; audzēkņi tiek eksaminēti. Bieži konstatēti verbi saukties, nosaukties: tā  s a u c a s  jaunais kolektīvs; viņa tagad  s a u c a s  citā vārdā. Arī tie būtu aizstājami ar ciešamās kārtas formām: tiek saukts, nosaukts; arī: viņu tagad sauc citā vārdā.

Sarunvalodā konstatēti refleksīvie verbi  i z l e k t i e s,  n o b ē g t i e s,  p ā r ņ e m t i e s  vēlamo tiešo verbu vietā: .. un “vai” tam, kurš sadomājis uzstāties pret sabiedrības morāli, prasti sakot,  i z l e k t i e s  (S 2, 86); Reizēm Toto .. spēlēja .. paslēpes,  n o b ē g ā s  kaut kur dārzā un ļāva sevi stundām ilgi meklēt (LT); ..bērnības atmiņas uzplaiksnījās raibā mozaīkā un  p ā r ņ ē m ā s  savā varā. (KR 86)

Daļa latviešu valodai neraksturīgo refleksīvo verbu var aizstāt ar divdabjiem, kas daļēji adjektivējušies: grāmata viegli  l a s ā s  – grāmata ir viegli lasāma; tālumā  j а и š a s  ēkas kontūras – tālumā ir jaušamas ēkas kontūras; perspektīvā vēl  n e r e d z a s  līderis – perspektīvā vēl nav redzams līderis u. tml. Tie ir aizstājami arī ar derivatīvi atbilstošiem adjektīviem: viss atkarājas no tā – viss ir atkarīgs no tā; aizvadītā dekāde  r a k s t u r o j a s  ar apsīkumu – .. raksturīgs apsīkums.

Poētiskā tekstā dažkārt lieto īsinātas verbu finītās (galvenokārt pagātnes 3. personas) formas no nelietotiem vai mazlietotiem infinitīviem, piemēram, paspīda (// paspīdēja) no *paspīst, uzmirdza (//uzmirdzēja) no *uzmirgt u. tml. Taču nav pieļaujams īso formu lietojums, ja tās sakrīt ar pilnīgi citas nozīmes verbu formām: Torīt nelēca saule, bet  u z z i e d a  ģeorģīne. (OL) Sal.: māte  u z z i e d a  sviestu uz maizes.

Divdabju formu veidošanā atkāpes vērojamas galvenokārt tagadnes aktīvā divdabja formās ar –ošs, –oša. Pēc lietojuma šie divdabji ir tuvi adjektīviem. Labskaņas dēļ ir izņēmumi formveidošanā – netiek veidotas regulāras formas no verbiem, kuru tagadnes celms beidzas ar š, ž (par to sk. II. 2.6.2.3.6.); tādi ir verbi pūst, plēst, grūst, drāzt u. c. Lai neveidotos neestētiski, grūti izrunājami divdabji pūšošs, grūžošs u. tml., tiem veido attiecīgos divdabjus no pagātnes celma: putošs, grūdošs u. tml. Pašreiz divdabjus ar –ošs, –oša veido gandrīz no visiem transitīviem verbiem: dzīvinošs skābeklis; asinsvadus paplašinošs preparāts u. tml. Aktīvos divdabjus nedrīkst veidot no formveidošanas likumībām neatbilstoša celma: mokošs, nevis sarunvalodā un pat drukātos avotos samērā bieži sastopamais  m o c o š s. Konstatētas neprecīzas tagadnes aktīva divdabja formas pagātnes aktīvā divdabja vietā: atbrīvot cietēju no  s a s t r u t o j o š ā  zoba. (V 1, 89) Zobs var būt vai nu strutojošs (pašreiz), vai arī sastrutojis (rezultāts). (MLLVG 1, 642). Valodas praksē divdabjus ar –ošs neveido no verbiem tikt, patikt, iztikt, riebt, šķist, vajadzēt (tātad šajā ziņā formveidošanā ir leksiski ierobežojumi), tie drīzāk būtu uzskatāmi par okazionāliem nekā regulāriem veidojumiem. (Soida 3, 154)

Mūsdienu valodā diemžēl vēl joprojām konstatēta neprecīzā forma ar –ošs no verba nekavēt adverba nozīmē – nekavējoši ar nozīmi ‘tūlīt, bez kavēšanās’, pret kuru vērsies J. Endzelīns (Endzelīns 1, 24):  n e k a v ē j o š i  jānoslēdz līgumi; neizdarības  n e k a v ē j o š i  jānovērš;  n e k a v ē j o š i  labot kļūdas;  n e k a v ē j o š i  izmantot situāciju u. tml. J. Endzelīns norāda, ka nekavējoši var nozīmēt tikai ‘citus nekavējot’; ja ir vajadzība, divdabi ar minēto nozīmi var veidot no verba nekavēties – nekavējoties.

Kļūdas ir konstatētas tagadnes ciešamās kārtas divdabja formās – šis divdabis tiek veidots no tagadnes celma. Valodas praksē sastopamas arī formas no infinitīva celma:  p i e i e t a m s  (pareizi: pieejams). Nepareizi veidots nelokāmais divdabis teikumā: Bieži vien vajadzēja dūšīgi palīdzēt saviem spēkratiem, stumjoties ar kājām vai arī  n o l e c o t  no sēdekļa un skrienot. (P 2, 83) šā divdabja forma jāveido no tagadnes, nevis no pagātnes celma, tātad nolecot; imperfektīvā nozīmē labāk: lecot nost.

1.4.2. Sintagmatiski nosacīts formu lietojums

Valodas praksē konstatētas dažādas atkāpes formu lietojumā. Tās, tāpat kā formveidošanas nepilnības, ir saistītas ar noteiktām vārdšķirām un to gramatiskajām kategorijām. Ne vienmēr dažādu vārdšķiru vārdu gramatisko formu lietošana un tās ierobežojumi ir saistīti ar sistēmas īpatnībām; tie ir saistīti arī ar ārpusvalodas iemesliem un nav tieši pakļaujami valodas īpatnībām. L. Ceplītis domā, ka šie iemesli pa lielākai daļai meklējami ārpus valodas. (Ceplītis 2) Tie var mainīties un zust, mainoties izpratnei par lietām un parādībām, to savstarpējām sakarībām. Taču valodas līdzekļu lietošanas normas pastāv objektīvi, jo tikai uz šī fona iespējama atkāpju uztvere: valodas lietotāji nepieņem netradicionālu, nekonvencionālu lietojumu, tādu lietojumu, kas neatbilst līdzšinējām normām un nav uzskatāms par pieņemamu jauninājumu. Tātad gramatisko formu lietošanas normas izriet no valodas sistēmas, tās ir saistītas ar tradīcijām, konvenciju un vēl citiem, arī stilistiskiem nosacījumiem.

Formu lietojuma atkāpju ir daudz vairāk nekā formveidošanā. Ir tādas vārdšķiru gramatiskās kategorijas (piemēram, verbu veida un kārtas kategorija), kuru formālais aspekts iebildumus neizraisa – atkāpes veidojas tikai lietojumā.

Galvenie jautājumi, kas konstatēti gramatisko formu lietojumā, ir 1) gramatisko formu precizitāte tekstā, 2) gramatisko formu savstarpēja korelācija, 3) formu koordinācija tekstā un 4) kontekstuāli ierobežojumi formu lietošanā, īpaši vēl jāpiemin nevēlamu kalkētu gramatisko formu lietojums.

1.4.2.1. PATSTĀVĪGO VĀRDŠĶIRU GRAMATISKO FORMU LIETOJUMS

Patstāvīgo vārdšķiru vārdi ir atšķirīgi pēc savām gramatiskajām kategorijām, tāpēc atšķirīgs ir arī to lietojums. Atšķiras nominālo un verbālo gramatisko formu lietojums; īpaši minams tādu gramatisko formu lietojums, kuras nosauc attieksmes (pronomeni, daļēji – numerāļi). Tomēr galvenās lietojuma īpatnības attiecas uz visu patstāvīgo vārdšķiru vārdiem. Galvenā ir gramatisko formu kategoriālā precizitāte tekstā. Vienmēr ir jāņem vērā konteksts. Tāpēc turpmākais attiecīgo pazīmju šķīrums ir relatīvs.

1.4.2.1.1. Gramatisko formu kategoriālā precizitāte tekstā

Gramatisko formu kategoriālā precizitāte izriet no gramatisko kategoriju rakstura: katras kategorijas izteikšanai tiek izmantotas noteiktas gramatiskās formas; atkāpes šajā ziņā ir cieši saistītas ar attiecīgo formu paradigmām.

Ir konstatētas atkāpes dažādu nominālo, adverbiālo un verbālo formu lietojumā atkarībā no šo formu kategoriālā rakstura. Piemēram, substantīva dzimtes formu lietojuma kļūdas galvenokārt ir nemotivēts vīriešu dzimtes formu lietojums sieviešu dzimuma personu nosaukšanai: Stāsta .. foruma  d e l e g ā t s  Vija Saulīte.. (DB 1, 89) Konstatēts arī vīriešu dzimtes formu vispārinājums un attiecināšana uz konvencionāli sieviešu dzimtē lietotiem substantīviem, piemēram, par filmu teikts, ka tā ir līderis: Tā nepārprotami ir gada  l ī d e r i s.. (DU 87) Pareizi: līdere.

Ļoti izplatītas ir atkāpes substantīvu skaitļa formu lietojumā. Par tām ir arī daudz valodas prakses materiālu (Riekstiņa, Lagzdiņa 2 u. c.) Skaitļa formu leksiski semantiskā lietojuma ierobežojumi dažādu nozīmju substantīviem ir atšķirīgi. Sastopama abstraktas nozīmes substantīvu konkretizācija un reizē ar to paralēls daudzskaitļa lietojums: iespēja – iespējas. Ja gramatisko nozīmi nosaka konteksts un skaitļa kategorija neitralizējas, vienskaitļa un daudzskaitļa formas kļūst par variantiem, no kuriem viens tiek uztverts kā atkāpe no normas. Valodas prakses materiālos minēti vairāki atvasinājumu tipi, kuros īpaši daudz atkāpju substantīvu skaitļa formu lietojumā – tie ir substantīvi ar izskaņām –ība (veselība, neizdarība, pārliecība, rīcība); ar –ums (ieslodzījums, izsūtījums, skaistums, sūrums, ilgums, vecums u. c.); ar –šana (darīšana – darīšanas, bet tikai vienskaitlī: izmeklēšana, asinsizliešana, iekrišana, tvarstīšana u. c.); citvalodu cilmes vārdi ar –ija (agonija, evolūcija, reakcija, vibrācija u. c.), kas lietojami vienskaitlī un kuru lietojums daudzskaitlī ir atkāpe no normas. Mūsdienu latviešu literārajā valodā, it īpaši krievu valodas ietekmē, ir vērojama tendence daudzos gadījumos vispārināt daudzskaitļa lietojumu nevietā.

Dzīvnieku sugas nozīmē parasti tiek lietota daudzskaitļa forma, tāpēc būtu jālabo substantīvu skaitļa formas teikumos: .. [tuksnesī] mīt reti sastopami dzīvnieki: savvaļas  k a m i e l i s,  sniega  b а r s s,  kalnu  a r b ā r s (DB 1, 87); Agrorūpnieciskās apvienības galvenā zootehniķe informēja par  m ā j l o p a  atražošanas gaitu rajona saimniecībās. (PD 2,86) Minētie dzīvnieku nosaukumi lietojami daudzskaitlī.

Ir tradicionāli nostiprinājušies prepozicionāli locījumi un citas formas, kurās lietojama noteikta substantīva skaitļa forma, piemēram, pēc kāda domām, uzskatiem u. tml. Atkāpes no tradīcijas tiek uztvertas kā atkāpes no normas:  P ē c  “Nākotnes” priekšsēdētāja Ivara Amoliņa  d o m a s  – tā katrā vietā zemnieks no algādža pārtaps saimniekā. (LA 89)

Skaitļa formām var būt arī noteikta stilistiska nokrāsa, piemēram, daudzskaitļa formas ledi, lieti, sniegi tiek uzskatītas par iederīgām poētiskā tekstā. Šo substantīvu lietojums daudzskaitlī ikdienas sarunvalodā robežojas ar atkāpi no normas: Celtnieki pakļauti  l i e t i e m  (labāk: lietum), skarbajiem vējiem, arī salam.. (PC 88)

Atkāpju dzimtes formu lietojumā nav daudz; tās galvenokārt ir saistītas ar sintaktiskām konstrukcijām: Viņa ir  l e i t n a n t s  (pareizi: leitnante) u. tml.

Substantīva locījumu formu neprecīzs lietojums sastopams retāk nekā atkāpes skaitļa lietojumā. Raksturīgākās atkāpes ir nelokāmu īpašvārdu nemotivēts iesaistījums deklināciju sistēmā, neprecīzs locījumu nozīmes lietojums un neprecīzs saistījums.

Deklināciju sistēmā neiekļaujas visi īpašvārdi. Piemēram, svešus īpašvārdus (organizāciju, formu u. c. nosaukumus), ko tieši netulko, liek pēdiņās un neloka. (Blinkena 3, 181) Ir konstatēts samērā daudz atkāpju no šiem noteikumiem. Piemēram, rūpnīcas “K o m u n a ļ ņ i k a” volejbolisti u. tml. Nav lokāms arī latviskas izcelsmes simbolisks nosaukums pēdiņās: strādāt firmā “Lode”, nevis strādāt  “L о d ē”.

Daudz atkāpju no literāras normas un ieteicamu formu zudums vērojams verba kārtas kategorijas formās. Kārtas kategorijas pamatā ir darbības subjekta un objekta attieksmju maiņa. Darāmo kārtu parasti lieto tad, ja ir zināms noteikts darītājs; ciešamo kārtu lieto tad, ja darītājs (darbības subjekts) nav zināms vai arī nav svarīgs – svarīgāks ir darbības rezultāts.

Bieži sastopams darāmās kārtas formu nepiemērots lietojums ciešamās kārtas formu vietā. (Cepīte 6; Strazdiņa 5) Ciešamās kārtas vietā darāmās kārtas vienkāršo laiku formas lietotas teikumos, kuros nav minēts darītājs; joprojām gausi  а r  zemi ziemājiem (PK 81);  r e k o n s t r u ē  vecas fermas;  s n i e d z  dažādus pakalpojumus; laukumiem  i z b r a d ā j a  tikko sadīgušo zālīti (PK 88); ražu šogad  n o v ā k s  laikus u. tml. Ar ciešamās kārtas formām obligāti jāaizstāj tādas darāmās kārtas saliktās tagadnes vai saliktās pagātnes 3. personas formas ar –uši, kurām nav minēts darītājs: Visvairāk piena no govs  i z s l a u k u š i  Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas .. fermas kolektīvā (PK 83); Godarakstus  i z s n i e g u š i  labākajiem skolniekiem. Pareizas formas: zeme tiek arta, fermas tiek rekonstruētas; godaraksti tiek izsniegti.

Gadījumos, kad netieši (parasti ar substantīvu lokatīvā vietas nozīmē) tomēr tiek norādīts darītājs, teikumu var veidot, arī darītāju atšifrējot: konferencē  u z s v ē r a;  katedras sēdē  n o l ē m a  u. tml. Var veidot teikumus: konferences dalībnieki uzsvēra; katedras locekļi (arī: katedra) nolēma u. tml. Taču šādas formas nedaudz atšķiras ar satura niansi: tiek uzsvērta darbības darītāju aktivitāte un mazināta pašas darbības nozīmība.

Precizējot verbu kārtas formu lietojumu, vienmēr jāsaglabā precīzas darbības subjekta un objekta attieksmes. No šī viedokļa nav pieļaujams ciešamās kārtas formu lietojums pirmās vai otrās personas formā, jo ciešamajā kārtā darbības darītājs nav nosaukts:  E s a m  p i e k o d i n ā t i  no tās [saules] slēpt seju. (C 69) Pareizi: mums ir piekodināts. Mēs ir darbības objekts. Visbiežāk ciešamās kārtas formu veidošanā tiek izmantots palīgverbs tikt: ar būt tiek veidotas salikto laiku formas, tāpēc arī šajā ziņā dažkārt ir vēlami precizējumi: .. tie, kas beiguši 11. klasi,  b ū s  g a i d ī t i mūsu kombinātā. (RB 79) Labāk tiks gaidīti. Sapulcē  b i j a  s e c i n ā t s,  ka darbs turpināms. (PD 1, 79) Labāk: tika secināts.

Dažkārt, minot kārtas formas, nepieciešams izvēlēties arī citu verbu: Tad  v ā r d s  b i j a  otrai komandai. (DK 86) Minētajā piemērā ieteicams lietot citu verbu: vārds tika dots. Verbs būt patstāvīgā nozīmē ciešamās kārtas formās lietots sarunvalodā: tur  t i k a  b ū t s  kādu laiku u. tml.

Retumis sastopams ciešamās kārtas neprecīzs lietojums darāmās kārtas formu vietā. Tādā gadījumā darītāja nosaukums minēts kalkētā formā: Pamatskolā  n o  daļas  s k o l n i e k i e m  t i k u  a p s a u k ā t s.. (LA 89); .. nakts tauriņi,  p i e v i l k t i  no lampas  g a i š u m a,  skraidīja .. (OL); Ilgstoša, aktīva pilotējamā kompleksa funkcionēšana  t i k a  g a r a n t ē t a  ar četriem automātiskajiem kravas  k u ģ i e m.. (RB 79) Šādos gadījumos lietojamas darāmās kārtas formas: daļa skolnieku mani apsaukāja; nākt stariņus pievilka lampas gaišums; kuģi garantēja funkcionēšanu.

Ja valodas lietotājs runā gan savā, gan citu (kolektīva) vārdā, dažkārt labāk lietot darāmās kārtas formu: ..agronoms .. runāja .. par jauniem pesticīdiem, ko  i r  s ā k t s  i z m a n t o t  lauksaimniecībā. (V 1, 87) Labāk: sākam izmantot, arī sāk izmantot vispārinātas darbības nozīmē. Līdzīgi arī: Ar viņiem  s a s t r ā d ā t s  mežu selekcijas jomā. (DB 1, 86) Labāk: ar viņiem sadarbojamies vai sadarbojāmies.

Kārtas kategorijas sakarā ir jārunā arī par refleksīvo verbu lietojumu. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka refleksīvie verbi, salīdzinot ar tiešajiem, ir patstāvīgi darinājumi, nevis formas. Ļoti bieži refleksīvie verbi nevietā tiek lietoti tiešo verbu vietā; retāk tiešie verbi tiek lietoti reflektīvo verbu vietā. Tiešie verbi lietoti attiecīgo derivatīvi saistīto refleksīvo verbu vietā: Rīgas ostu iekšlietu daļa .. ierosināt krimināllietu  a t t e i c a  (RB 89); ..ziemā, kad visu dienu esi krietni  i z s a l i s  (KR 79); ..biju  p i e s n a u d i s.  (TL) Minētajos un vēl daudzos citos piemēros vērojama sveša ietekme – konkrēti, krievu valodas ietekme (sal. krievu valodā verbus отказать, мерзнуть, вздремнуть). Minētajos piemēros būtu lietojami refleksīvie verbi: atteikties ierosināt krimināllietu; visu dienu izsalties; nosnausties. Tiešie verbi refleksīvo vietā ir nevēlami, neliterāri kalki.

Par refleksīvo verbu neliterāru lietojumu ir rakstīts valodas prakses materiālos. (Endzelīns 1, 42; Blinkena 1) Tos var aizstāt ar attiecīgo tiešo verbu gan darāmās kārtas, gan ciešamās kārtas formā.

Ar attiecīgo tiešo verbu aizstājamie refleksīvie verbi var būt tādi, kuriem ir tas pats darītājs: Joprojām  n e a t s t ā j a s  doma; ACSK nav tā komanda, kas  ļ a u s i e s  sevi uzvarēt (RB 86); traktors  r ū c i n ā s  u. c. Ir refleksīvie verbi, kas aizstājami ar vārdkopām:  a p s ē t i e s  – apsēt laukus;  t r a u m ē t i e s  (S 1, 88) – gūt traumu. Verbs  t e i k t i e s  ir aizstājams ar pakārtotu konstrukciju teikt, apgalvot, ka; ..lasītāji  s a k ā s  kaut ko dzirdējuši (PJ 89); Uzņēmuma ģenerāldirektors  ..s a c ī j ā s..  par līdzbraucējiem paņemt arī žurnālistus .. (PJ 89)

Refleksīvie verbi, kas lietoti attiecīgo tiešo verbu ciešamās kārtas formu vietā vai ir ar tām aizstājami, pa lielākai daļai arī ir nevēlami kalki. Tiem ir ciešamās kārtas nozīme, bet latviešu valodā no refleksīvajiem verbiem ciešamās kārtas formās neveido. Piemēri: izstāde  a t v e r a s  (R 1,87); vietas (konkursā)  d a l ā s;  uzdevums  i z v i r z ā s;  darījums  k ā r t o j a s;  uzņēmums  l i k v i d ē j a s;  orķestris  n o d i b i n ā s;  stipendija  p a a u g s t i n ā s;  uzdevums  r i s i n ā s;  ēkas  u z p o š a s  u. tml. Šādos gadījumos nominatīvs pie refleksīvā verba ir nevis subjekta, bet gan objekta nosaukums: izstādi atver vai tā tiek atvērta, uzdevumu izvirza, darījumu kāds kārto u. tml.

Latviešu valodā ir grūtības verbu veidu izteikšanā; parasti tos darina ar priedēkļiem, kuri reizē ir arī vārddarinātāji. No veida kategorijas viedokļa darbība tiek vērtēta kā pabeigta vai nepabeigta. Veidu korelācija latviešu valodā ir grūts jautājums. (MLLVG 1, 567) Perfektīvajam priedēkļverbam imperfektīvā nozīmē var atbilst bezpriedēkļa verbs saistījumā ar adverbu: aiziet – iet projām u. tml. Perfektīvajā verbā tiek uzsvērta pati darbība un arī tās objekts: Aiztaisi durvis! Imperfektīvajā veidā turpretim tiek uzsvērts darbības rezultāts: Taisi durvis ciet! Otrajā gadījumā izteikums ir kategoriskāks; objekts jau iepriekš ir zināms. Ar perfektīvo verbu pārtrauc arī jau sāktu vai nodomātu darbību: Nesvied papīru zemē! Imperfektīvos verbus izmanto, ja rezultāts nav droši zināms, nav nodrošināts: Vai jūs nākošajā pieturā kāpsit ārā? Vai jūs brauksit prom? Dažkārt perfektīvie un imperfektīvie verbi tiek savā starpā jaukti. Nepieciešamos nosacījumus perfektīvo vai imperfektīvo verbu lietošanai rada konteksts – gan šaurs, gan arī samērā plašs. Piemēri perfektīvu verbu nevajadzīgam lietojumam – nepieciešami attiecīgie imperfektīvie verbi: komanda  a i z s ā k a  (labāk: sāka) sacensības (S 1, 85); Mēs Jāni Zvirbuli katru dienu  i e r a u g ā m  (pareizi: redzam) (DB 1, 86); Lūk, ko viņš  p a s t ā s t a  (labāk: stāsta) ..; Uz šiem jautājumiem  s a g a i d ā m  (labāk: gaidām) atbildes; Ja arī šogad Tu vēlies regulāri  u z z i n ā t  (labāk: saņemt informāciju) par augstskolas dzīvi, neaizmirsti abonēt laikrakstu .. (PS 79) Perfektīvi verbi bieži tiek nepareizi lietoti nelokāmā divdabja formā ar –ot: Pareizi darīja grupas, kuras, stendus  i z g a t a v o j o t  (pareizi: gatavojot), domāja par praktisko pusi. (PC 79) Ja verbs izteicējā lietots kopā ar fāzes verbu (sākt, iesākt, turpināt, beigt u. tml.) darbības sākuma, turpinājuma un nobeiguma nozīmē, abi verbi nedrīkst būt perfektīvi: Vēlēšanu iecirkņu komisijas ir  u z s ā k u š a s  izsniegt (pareizi: sākušas izsniegt) apliecības par tiesībām balsot .. citur (D 79) Dažkārt neveiklus perfektīvos verbus labāk var aizstāt imperfektīvs verbs kopā ar fāzes verbu: Vai nu tiesnešu rīcības sakaitināti, vai arī juzdami zemi zem kājām zūdam, mūsu puiši  u z s p ē l ē j a  (pareizi: sāka spēlēt) vislabāko standartu līmenī. (S 1, 86)

Retāk imperfektīvi verbi sastopami perfektīvu vietā: .. viņa jau paguvusi daudz  d a r ī t.  (R 1, 86) Ieteicams: padarīt, izdarīt. Pašreiz  d e r  (precīzāk: noder) zināšanas par augiem; “Podniekos”  d r u k ā t i e  (pareizi: apdrukātie) plastmasas maisiņi skatāmi .. ekspozīcijā (DB 1, 86); Darba algā brigāde par katru  m ū r ē t o (pareizi:  u z m ū r ē t o) kubikmetru saņem desmit līdz piecpadsmit rubļu. (DB 1, 87).

Dažkārt iteratīvi verbi lietoti neatbilstošā kontekstā: Nevajag divas reizes  b r a u k ā t  uz Rīgu. (DB 1, 88) Ir minēts noteikts reižu skaits, tāpēc jālieto verbs braukt. Zaglis uzreiz pat nepamanīja milicijas darbinieku ierašanos un turpināja  k r a v ā t  savā mugursomā konjaka pudeles un šokolādi. (DU 87) Darbība un tās virziens ir noteikts, tāpēc ieteicams lietot verbu kraut.

Ir konstatēti gadījumi, kad imperfektīvs verbs būtu aizstājams ar perfektīvu kopā ar kādu modālu modificētāju, piemēram: .. daudzviet rudenī palikušas neapartas tieši vissmagākās platības, kurās tehnika [tā] vēl joprojām  s t i e g. (C 81) Konteksts rāda, ka verbs te lietots ar modālu niansi: var iestigt.

Visvairāk atkāpju mūsdienu valodā konstatētas lokāmā aktīvā tagadnes divdabja (ar –ošs, –oša) lietojumā. Tas ir konstatēts valodas prakses materiālos. (Niselovičs 2; Ozola 6) Ir konstatēta tendence šos divdabjus veidot no visiem verbiem un pārāk plaši lietot. Ļoti populāri ir divdabji vadošs, radošs, domājošs, zinošs, tekošs un citi. Divdabja ar –ošs, –oša lietojums ir cieši saistīts ar tā veidošanas likumībām: šim divdabim piemīt aktīvas darbības nozīme, Ā. Ozola ir ieteikusi transformācijas paņēmienu, lai konstatētu, vai divdabja formai tiešām ir aktīva nozīme: divdabis ar –ošs parasti lietots apzīmētāja funkcijā, apzīmējamais vārds tātad nosauc aktīvu darītāju: radošs mākslinieks ir mākslinieks, kas rada, ziedošs krūms ir krūms, kas zied u. tml. Ja attiecīgā transformācija veido pēc satura loģiski nesaderīgu saistījumu, divdabis šādā saistījumā nav lietojams, piemēram,  p a t ē r ē j o š a  attieksme nav attieksme, kas patērē;  a p c e r o š s  miers nav miers, kas apcer,  t e k o š a i s  seanss nav seanss, kas tek u. tml. Turklāt pārliecīgs minēto divdabju lietojums noplicina valodu, jo tiek atstāti novārtā sinonīmiskie izteiksmes līdzekļi. Ieteicams lietojums zinīgs (nevis  z i n o š s) speciālists, veicinātājs (nevis  v e i c i n o š s) faktors, izšķīrēja (nevis  i z š ķ i r o š a) cīņa u. tml. Jāņem vērā arī tas, ka divdabja izskaņa tiek izrunāta ar šņākoņu (š), un tas mazina attiecīgo formu labskaņu. (Grabis 2) Minētie divdabji, kas parasti tiek lietoti atributīvi, bieži būtu aizstājami ar adjektīviem: izšķirošs – izšķirīgs, ietekmējošs – ietekmīgs, caurlaidošs – caurlaidīgs u. tml. Jāņem vērā, ka ar –ošs konstatēts daudz nevēlamu kalku:  t e k o š a i s  seanss,  z i n o š s  speciālists,  s a p r o t o š s  sarunu biedrs u. tml. Daži no tiem tomēr ir akceptēti terminoloģijā: tekošais konts, tekošais metrs. Nevēlami darāmās kārtas tagadnes divdabji 1) ir aizstājami ar verba finīto formu: skolēni gandrīz visās rajona skolās ir  z i n o š i,   g r i b o š i   un  d a r o š i  (D 83); ..iekrāta pieredze, .. uzskatāmi   l i e c i n o š a  par to, kā.. (T 88); visu vai neko  p r a s o š i  dzejnieki (LM 69); apstākļiem ir  v e i c i n o š a  nozīme u. tml.; 2) aizstājami ar pagātnes pasīvo lokāmo divdabi (ar –ams, –ama, –āms, –āman ā k o š a i s  gads,  n ā k o š ā  diena,  n e p i e t i e k o š s  apgaismojums u. tml.; 3) aktīvie tagadnes divdabji aizstājami ar daļēji lokāmo divdabi (lietojumu nosaka konstrukcija): Nekad dzīvē nevar sevi iepazīt tā, kā tad, kad tu, vēl it kā neko  n e z i n o š s,  izej klases priekšā (PJ 80); 4) minētie divdabji aizstājami ar adjektīvu:  e s o š i e  satiksmes noteikumi (ieteicams: pašreizējie); Skaņdarbā atrasti atjautīgi  i z t ē l o j o š i  momenti (C 80) Ieteicams: tēlaini vai tml. Ceļu stāvoklis ir  n e a p m i e r i n o š s  (ieteicams: ceļi ir slikti). Ir arī vārdkopas, kuras aizstājamas ar adjektīvu: atbildību  n e s o š s  – atbildīgs; strādāt  g r i b o š s  – strādīgs u. tml.

Valodas praksē ir atkāpes arī pārējo divdabju lietojumā. (Freidenfelds; Ceplītis 3) Divdabji ar –ams, –āms bieži lietoti debitīva nozīmē; ne vienmēr tie ir vietā – ir gadījumi, kad tos labāk aizstāt ar debitīvu:  S e k o j a m s..  (ieteicams: jāseko) labāko saimniecību paraugam. (PD 3, 81) Labāk  s t r ā d ā j a m s  (pareizi: jāstrādā) rūpnīcas darbiniekiem. Dažkārt ar debitīvu jāaizstāj minētais divdabis saistījumā ar kādu vārdu: problēmas prasās  a t r i s i n ā m a s  (pareizi: jārisina, jāatrisina). (S 1, 79)

Konstatēts arī kļūdains ciešamās kārtas pagātnes lokāmā divdabja lietojums. Šis divdabis aizstājams ar verba finīto formu:  n o   v a i r ā k i e m   p ē t ī j u m i e m   k o n s t a t ē t s  – vairāki pētījumi rāda vai tml. Dažkārt svarīga nevis darbība, bet tās rezultāts, kas parādāms ar substantīva locījuma formu: Tie [teliņi] slapji,  n е р а k a i s ī t i.  (DB 1, 78) Varētu teikt: bez pakaišiem vai tml. Ja svarīga ir pazīme, nevis rezultāts, minētais divdabis aizstājams ar tagadnes divdabi: Viņa palīdz izgatavot gan pastāvīgas, gan  i z ņ e m t a s  (pareizi: izņemamas) protēzes. (KU 83)

Lietojot daļēji lokāmo divdabi, jāpatur prātā, ka parastā – adverbiālā – lietojumā tam nav laika attieksmes pret runas momentu. (MLLVG 1, 658) Attieksmē pret verba finīto formu šis divdabis izsaka vienlaicīgumu. Ja ir cita attieksme, jālieto cits divdabis, piemēram,  A i z r a u d a m i e s   ar motoriem un mašīnām, .. mēs .. aizmirsām attīstīt zirgkopību. (PJ 84) Šajā piemērā svarīgi, ka divdabja nosauktā darbība notikusi pirms finītā verba darbības un nosaka rezultātu: te ir vietā aktīvais pagātnes divdabis: aizrāvušies ar motoriem .. Daļēji lokāmais divdabis nav derīgs, ja darbība tikai jānosauc: Nelielais lietus .. nespēja aizkavēt skatītāju tūkstošus  i e r o d a m i e s  (ieteicams: ierasties) stadionā .. (S 1, 86)

Nelokāmo divdabju ar –ot, –oties lietošanā nepieciešama skaidrība par darbības veicēju; parasti finītajai verba formai un divdabim ir viens un tas pats darītājs. Atkāpes no šī noteikuma jālabo. Ja daļēji lokāmais divdabis nosauc pirms finītā verba notikušu darbību, tas būtu aizstājams ar lokāmo aktīvo pagātnes divdabi (MLLVG 1, 641):  G ū s t o t  (pareizi: guvuši) jau pirmajā puslaikā trīs vārtus .. , itālieši pārliecinoši uzvarēja.. (RB 79);  N o k ļ ū s t o t  (pareizi: nokļuvušas) organismā, baktērijas rada ..; Ātri  p a ē d o t  (pareizi: paēduši) pusdienas, talcinieki atkal devās uz kartupeļu lauku.. (ĻK 84) Ja divdabis nosauc pilnīgi patstāvīgu darbību, tas jāaizstāj ar attiecīgā verba finīto formu: Mēs esam ļaudis ar citiem kritērijiem, mākslas vingrošanā visaugstāk  v ē r t ē j o t  (ieteicams: vērtējam) emocionalitāti. (S 1, 87) Ir gadījumi, kad divdabis aizstājams ar attiecīgās saknes substantīvu: Izsakām dziļu līdzjūtību [pilsonei X].., dēlu pēkšņi  z a u d ē j o t  (ieteicams: par pēkšņo dēla zaudējumu). (DB 1, 78)

Neskaidras attieksmes kontekstā var veidoties pronomenu neprecīza lietojuma dēļ. Lai pareizi lietotu pronomenus, ir nepieciešama konsekvence un skaidrība gramatisko kategoriju izpratnē. Neprecizitātes konstatētas gandrīz visu tipu pronomenu lietojumā. Lietojot personu pronomenus, ir jāpanāk skaidrība personu un priekšmetu savstarpējās attieksmēs. Piemēram, teikumā Seši traktori .. uzsāka organiskā mēslojuma [tā] vešanu.  V i ņ u  vidū bija arī labākais sējējs.. (PD 1,79) nav skaidrs, uz ko attiecināts personas pronomens. Lai to labotu, substantīvs traktori jāaizstāj ar personas nosaukumu traktoristi. Līdzīgā veidā neskaidras attiecības ir arī teikumos: Fotogrāfu .. pazina vairums veco nama iedzīvotāju, taču tuvāku kontaktu  v i ņ i e m [savā starpā vai ar fotogrāfu?] nebija (OL); Nesdams gan savu čemodāniņu, gan viņas nošu mapi, viņš  t o  [?] pavadīja līdz mājām. (OL) Līdzīgas atkāpes konstatētas arī ar personu pronomeniem korelatīvo norādāmo pronomenu lietojumā: Kijevas ASK mūsējos “sašāva” ar  v i ņ u  pašu ieročiem. (S 1, 89) Nav saprotams, kas ir viņi, tāpēc jāprecizē: ar rīdzinieku pašu ieročiem; Īsa ir arī vasaras kalnu turiāžu vēsture. Pirmo reizi  t ā  notika pirms trim gadiem (PS 79) Skaidri jāparāda, ka norādāmais pronomens attiecināms uz pirmo turiādi: Pirmā turiāde notika pirms trim gadiem. Normatīvos avotos parasti tiek aizrādīts, ka piederības pronomens savs, runājot par 2. un 3. personu, lietojams tikai tad, ja nevar rasties pārpratumi. Dažkārt pārpratumi var rasties teikuma kontekstā: Esmu  s a v a  žurnāla lasītāja, tāpēc lūdzu pārdomāt manu ierosinājumu. (LD 86) Pēc teikuma satura varētu domāt, ka lasītāja pati žurnālu izdod un pati to arī lasa; lai neveiklību novērstu, būtu pronomena savs vietā jālieto žurnāla nosaukums.

1.4.2.1.2. Gramatisko formu lietošanas semantiskie nosacījumi

Pašreiz valodas praksē ir izveidojusies zināma korelācija starp substantīva vai tā substitūta ģenitīva un datīva formām:  M u m s  skolā notiek sacensības starp klasēm. Pareizi: mūsu skolā; arī:  komanda  m e i t e n ē m – meiteņu komanda. Datīvs semantiski ir samērā noslogots, tāpēc precīzāka ir atributīvā nozīme lietota ģenitīva forma.

Semantika (kā leksiskā, tā gramatiskā) ir svarīga ikvienā gramatisko formu lietojuma sfērā, taču ir vārdu formas, kuru lietošanā semantika ir īpaši svarīga – tas ir nelokāmas formas, kurām nav formu paradigmu. Tādi ir adverbi; to formu gramatiska nozīme cieši saistīta ar leksisko. Konstatēts dažādu adverbu semantiski neprecīzs lietojums. Piemēram, pēc nozīmes neprecīzi tiek lietoti adverbi kālab, tālab – tie jālieto nolūka, resp., finālās nozīmes izteikšanai, nevis ar cēloņa nozīmi. (Druviete 1)

Adverbam daudz atbilst komparatīva forma vairāk: valodas praksē tā tiek jaukta ar adverbu vairs:  .. viņam  v a i r ā k  nav atvaļinājums (S 1, 89); Tu jau laikam  v a i r ā k  nekad uz šejieni nenāksi?; Man  v a i r ā k  nebija sirds. u. tml. – Minētajos piemēros jālieto vairs.

Konstatētas atkāpes adverbu semantiskajā precizitātē. Mūsdienu valodā ļoti bieži sastopams adverba kaut kur un kaut kā lietojums nevietā, domas pastiprināšanai (līdzīgi modāliem vārdiem un partikulām); šiem adverbiem zūd leksiski semantiskā slodze: rūpnīcas vadītāji  k a u t   k u r  nav kā nākas rūpējušies par saviem padotajiem; ..tu arī  k a u t   k u r  vēl biji puika un ilgojies pēc brīnuma. (K 1, 75) Minētajos piemēros adverbus var atmest. Kaut kur tiek nevietā lietots arī ar nozīmi ‘aptuveni, apmēram; ap’: Sarīkojums sāksies  k a u t   k u r  vakarā. Pareizi: pie vakara; vakara pusē.

Savienojums tik daudz labā stilā nav izmantojams izteikumā apsēt dienā divas reizes  t i k   d a u d z  – tas aizstājams ar vairāk. Dažkārt tiek jaukta vietas un laika nozīme:  ī s i   p i r m s  (pareizi: netālu no) eglīšu dzīvžoga. Tiek jaukti cēloņa un nolūka adverbi tāpēc un tādēļ; tāpēc lietojams cēloņa nozīmē, tādēļ – nolūka nozīmē. Ne vienmēr precīzi izteiktas vietas nianses te un tur lietojumā: .. Piemaskavā atdusas dažādu mūsu Dzimtenes tautu dēli, kuru dzīves gājums aprāvās  t e,  tālu no dzimtās puses. (PD 1, 79) Tā kā teksts publicēts Latvijas, nevis Piemaskavas laikrakstā, būtu jālieto adverbs tur.

1.4.2.1.3. Gramatisko formu semantiskā precizitāte un korelācijas iespējas valodas praksē

Gramatisko formu semantiskā precizitāte ir cieši saistīta ar formu korelāciju. Par formu korelāciju varētu saukt atšķirīgu gramatisko formu savstarpējās attieksmes. Valodas praksē šīs attieksmes var izpausties kā attiecīgo formu jaukšana. Korelācijas pamats ir semantisks: tā izpaužas noteikta konsituācija. Ja korelācija nav precīzi pārstāvēta tekstā, nevēlamā forma jāaizstāj ar vēlamo vai vispār jāatmet. Formu korelācijas trūkums var negatīvi ietekmēt visu patstāvīgo vārdšķiru vārdu gramatisko formu lietojumu. Obligāti jāņem vērā substantīva skaitļa formu atšķirība pēc nozīmes: vārds zeme ar nozīmi ‘virsma, pamats, uz kā kaut kas atrodas’ lietojams tikai vienskaitlī: stāvēt stingri uz zemes; parasti vienskaitlī lieto arī zeme ar nozīmi ‘augsnes virskārta’: piemājas zeme (nevis piemājas  z e m e s), zemes apstrādāšana, nevis: No pareizas  z e m j u  sastrādāšanas ir atkarīgas augstas ražas (K 2, 84); zemes meliorācija, nevis  z e m j u  meliorācija u. tml. Var gan teikt: rokas ar zemēm.

Tiek jauktas adjektīvu un adverbu formas, kas atšķiras ar –u un –us: blaku galdiņš – atrasties blakus (par to sk. iepriekš). Šai atkāpei no normas ir objektīvs raksturs: adverbus darina ar –u un –us, tāpēc tos grūti atšķirt no atbilstošajiem adjektīvu ģenitīveņiem ar –u (adjektīviem trūkst pilnas formu paradigmas – ir tikai formas blaku, papildu); adjektīviem ar pilnu paradigmu šādas atkāpes parasti nav.

Galvenā kļūda verbu izteiksmju formu lietojumā ir indikatīva un imperatīva formu jaukšana: tiek jauktas formas varat un variet, darāt un dariet, atļaujat un atļaujiet u. tml.: Padomājiet par to, ko jūs  d a r i e t  (pareizi: darāt); Varbūt arī jūs  g r i b i e t  (pareizi: gribat) izteikt savus priekšlikumus? (D 89); Kāpēc neiepērciet (pareizi: neiepērkat) no citām saimniecībām salmus lopbarībai? (P 86); Ceru, ka jūs  s a p r o t i e t  (pareizi: saprotat), kādas grūtības man tas sagādāja. (V 1, 89) Imperatīva formas indikatīva vietā bieži tiek lietotas tradicionālajās formās kā redzat, kā zināt:  K ā   r e d z i e t,  lielākā darba kavētāju daļa ir šie klaiņotāji.. (PK 83); Tomēr viss,  k ā   r e d z i e t,  beidzās laimīgi (RK 80) Pareizi: kā redzat, kā zināt, kā saprotat u. tml. Nepareizas indikatīva formas imperatīva formu vietā bieži tiek lietotas saliktos teikumos: Un, ja slikti jūtaties, nekavējoties  d o d a t i e s  (pareizi: dodieties) pie ārsta. (PC 88); Ja jūs šo kafejnīcu apmeklējat,  n e a i z m i r s t a t (pareizi: neaizmirstiet) nogaršot salātus “Pavasaris”! (RB 89); Ja notikusi nelaime – ielūzis ledus,  c e n š a t i e s  (pareizi: centieties) turēties virs ūdens. (LC 88) Kļūdaino lietojumu veicinājis tas, ka tuvu lietota otra forma; Atvainojiet, jūs tagad  i z k ā p j i e t  (pareizi: izkāpsit)? (LZ 82); Kā  g r i b i e t  (pareizi: gribat), tā arī saprotiet!; Izvēlieties, kuru sporta veidu  g r i b i e t  (pareizi: gribat)! (S 1, 87)

Valodas praksē ne vienmēr, atstāstot citas personas teikto, ir lietota atstāstījuma izteiksme: Ir dzirdēts gan uzskats, ka mums pašreiz bērnu literatūras faktiski nemaz  n a v  (pareizi: neesot), gan apgalvojums, ka tanī viss  i r  (pareizi: esot) vislabākajā kārtībā. (LM 80) Savukārt indikatīva forma vēlama teikumā: Tātad ražošanas plāna izpilde pagaidām bažas it ka  n e r a d ī t u  (labāk: nerada) (PC 88) Arī kondicionāļa formu vietā dažkārt tiek lietotas indikatīva formas: Deputātam jābūt darbā ieinteresētam, lai viņš  s p ē j  (pareizi: spētu) labi strādāt.

Tātad kopumā var secināt, ka indikatīva formas valodas praksē nevajadzīgi tiek izmantotas citu izteiksmju formu vietā; šādu lietojumu jācenšas novērst.

Ļoti svarīga ir pronomenu korelācija teikumā vai plašākā tekstā. Tā pastāv gan kāda tipa iekšienē, piemēram, starp norādāmajiem pronomeniem šis un tas, gan arī starp atšķirīgiem tipiem, piemēram, starp personu un norādāmajiem pronomeniem. Šīs korelācijas attieksmes tiek raksturotas normatīvajās gramatikās un valodas prakses materiālos.

Viens no svarīgiem valodas prakses jautājumiem ir personas un norādāmo pronomenu savstarpējo korelatīvo attieksmju skaidrošana un normēšana. Ir konstatēta minēto pronomenu jaukšana gadījumos, kad pastāv noteiktas normas (par tām: MLLVG 1, 505–509). Galvenās atkāpes konstatētas trešās personas pronomena viņš un norādāmā pronomena tas lietojumā: to lietošana labā stilā diferencējama atkarībā no dzīva vai nedzīva priekšmeta, kaut arī šī prasība nav dogmatiska. Ieteicams lietot personas pronomenu viņš, runājot par personām, bet tas – runājot par priekšmetiem. Valodas praksē ir atkāpes, piemēram: Vēlāk izrādījās, ka  t a s nav vienīgais, kas iereibis sēž pie stūres (DU 88); ..komandām tika izvēlēti kapteiņi,  t i e  arī palīdzēja organizēt šo vakaru (PKU 78);  Т i e  aplenca slīkstošos un noturēja tos virs ūdens līdz tam brīdim, kamēr atsteidzās palīdzība. (LZ 81) Minētajos piemēros būtu lietojams personas pronomens viņš. Samērā bieži, it īpaši sarunvalodas stilā, viņš nevietā lietots, runājot par priekšmetiem: No kurienes pēkšņi kuģītis? Un pa ko īsti  v i ņ š  aizpeld? (OL); ..ar baltām flīzītēm izlika piena telpu. Toreiz tā netika atbilstoši iekārtota, tāda  v i ņ a  ir līdz šai baltai dienai (PV 88); Tu griez skrūves un krati  v i ņ u  [pulksteni], bet  v i ņ š  neiet.

Pastāv noteikta korelācija norādāmo pronomenu tas, tā, šis, šī un arī šāds, šāda lietošanā: šis, šī, šāds, šāda lieto tikai, runājot par ko iepriekš minētu – tātad svarīgs ir konteksts un arī situācija. Šis, šī attiecināms uz ko tuvāku, tas, tā – tālāku. Ja ir runa par ko iepriekš zināmu un arī tuvāku (laikā vai telpā), jālieto šis: – Nākošgad, – Rafs teica. – Ap  t o  (pareizi: šo) laiku tu jau runāsi ar dienvidu akcentu. (TL) Noteiktais pronomens pats ir lietojams kopā ar tāds salīdzinājuma nozīmē: tāds pats, nevis  š ā d s   p a t s:   Š ā d s   p a t s  (pareizi: tāds pats) liktenis sagaida vairākus citus kuģus. (LZ 85);  Ikviens no  t ā d i e m  (pareizi: šādiem) trūkumiem tika minēts katru reizi.

Pastāv nosacījumi arī attieksmes pronomenu kas un kurš lietošanā palīgteikumu ievadījumā. Galvenais nosacījums pašreiz: kurš lietojams tikai tad, ja kas var radīt pārpratumus. (Ceplīte 7) Pašreiz kurš pārāk bieži tiek lietots kas vietā; B. Ceplīte to izskaidro arī ar krievu valodas ietekmi, jo который tiek krievu valodā lietots biežāk nekā что. Kas būtu lietojams kurš vietā teikumos: Filma veltīta krievu gleznotājam Pāvelam Filanovam,  k u r š  aizgāja bojā Ļeņingradas blokādes pirmajā ziemā (RK 89); .. vienkopus sanāk tie,  k u r i  prot glābt cilvēkus un ēkas no ugunsnelaimes (DB 1, 86); Pabeigts lidojums,  k u r š  ilga 96 diennaktis.

Valodas praksē pastāv noteikta korelācija starp attieksmes, nenoteiktajiem un jautājamiem pronomeniem kāds un kurš; ar kāds tiek saprasta attieksme pret priekšmeta kvalitatīvu raksturojumu pēc pazīmes vai īpašības, ar kurš – izdalījums starp līdzīgiem. Kāds tiek lietots kurš vai kas vietā: Četrus lidlaukus,  k ā d u s  (ieteicams: ko) Izraēla nodos Ēģiptei. ., Kaira drīkstēs izmantot tikai civilām vajadzībām. (Z 79);  K ā d ā  (pareizi: kurā) gadā es iepazinos ar šo žurnālistu?; No  k ā d ā m  (pareizi: kurām) mūsu rajona skolām jaunieši visbiežāk ieradušies? (PC 79)

Pastāv arī noteikta semantiska korelācija un zināmas atkāpes valodas praksē nenoteiktā pronomena jebkurš, noteikto pronomenu ikkurš, ikkatrs, ikviens un vispārināmā pronomena katrs lietojumā. Jebkurš ir kāds no vairākiem bez īpašas atlases; ikkatrs, ikkurš, ikviens ir katrs no kopuma kā līdzvērtīgs katram citam; katrs tiek lietots ar nozīmi ‘kā viens, tā otrs, trešais un citi (no vairākiem, daudziem vai visiem)’ (LVV 371) Nenoteiktajam pronomenam, salīdzinot ar pārējiem, piemīt zināma nevērības nianse, tāpēc tas nav iesakāms kā noteiktu attiecību rādītājs:  J e b k u r š  palīdzēs šī skvēra iekārtošanā;  J e b k u r š  skolas audzēknis tiecas sportot (S 2,85); Par  j e b k u r u  no jums man ir daudz labu vārdu ko teikt. Minētajos piemēros ieteicams lietot noteikto vai vispārināto pronomenu: katrs, ikviens; visi.

Noteiktais pronomens katrs lietojams konkrētā nozīmē, vispārināmais – ja nepieciešams lielāks vispārinājums:  I k v i e n s  izvēlējās kādu tematu. – Katrs izvēlējās kādu tematu. Ja ir vajadzība izcelt atsevišķu no kopuma, lietojams katrs, ja jāizceļ pats kopums, lietojams viss: Pasākumā piedalījās katrs 4. klases skolēns. (DB 1, 86) – Pasākumā piedalījās visi 4. klases skolēni.

Korelatīvās attieksmēs ir noteiktie pronomeni ikkatrs, ikviens, ikkurš un noliedzamais neviens: ikviens dod – neviens neņem pretī.

Korelāciju var vērot arī starp diviem noliedzamajiem pronomeniem nekāds un neviens. Nekāds izsaka kāda priekšmeta, darbības vai parādības pastiprinātu noliegumu (neuzklausīt nekādus iebildumus), neviens – vispārēju noliegumu, runājot par cilvēkiem (te neviena nav) vai arī: ‘ne šis, ne arī kāds cits (no minētajiem vai iedomājamiem’ – nevienās mājās nedega ugunis). (LVV 513) Abus pronomenus dažkārt jauc, piemēram: Abas  n e k ā d ā  (pareizi: nevienā) citā saimniecībā nav strādājušas. (KA 84)

Korelācija vērojama arī starp pronomeniem un numerāļiem ka attieksmju kvantitatīvā aspekta rādītājiem, proti, valodas praksē numerāļu saistījums viens otrs (konteksta atšķirīgos locījumos) tiek lietots nenoteikto pronomenu cits cits vieta. Atšķirība ir darītāju kvantitātē: cits citam kaut ko var teikt vairāk neka divas personas, viens otram – tikai divas. Atkāpes lietojuma: .. šīs daudzās un dažādās nozares papildina  v i e n a   o t r u..  (OL); Tādā maza pilsēta..  v i e n s   o t r u  pazīst.. (KU 81); ..pāri Abavas tiltam  v i e n s   p ē c   o t r a  steidzas rūpnīcas ļaudis.. (KR .78) Pareizi: papildina, pazīst cits citu; ļaudis steidzas cits pēc cita.

1.4.2.1.4. Kontekstuāli ierobežojumi formu lietošanā

Formu kontekstuālā iederība un arī daži formu saistāmības nosacījumi ir ļoti svarīgi valodas praksē. Kontekstuālā iederība svarīga kā nomenu, tā verbu formām.

Konteksts regulē skaitļa formu lietojumu tiem substantīviem, kam ir abu skaitļu formas. Kontekstā tie jāiesaista atbilstošās skaitļa formās. Piemēram, vienskaitļa forma nepieciešama tekstā lietotās daudzskaitļa formas vietā šādos piemēros: samazināt  a t t ā l u m u s  līdz modernajai lidostai (ĻK 81); darbu veikt ar  g a r a n t i j ā m  (PC 88); Dokumentālā kino  l i k t e ņ i.  Daudzskaitļa formas ieteicamas piemēros: Ar  s e r v i  guvām tikai deviņus punktus (S 1,8 8); Strādājot ar bērniem, muzeja darbinieki varēs izaudzināt sev  a p m e k l ē t ā j u  (H 84); .. kas gan cits palīdzēs veidot estrādes kolektīva nākotni, ja ne  k l a u s ī t ā j s.  Šajā gadījumā – visas republikas  k l a u s ī t ā j s,  milzīga auditorija. (ĻC 86)

Dažos gadījumos pieļautās kļūdas robežojas ar loģiskās domāšanas kļūdām: lopkopējām  d i e n a  cita no citas neatšķiras (KC 84) – vārdu saistījums teikumā liecina, ka runa ir par vairākām dienām. Arī:  G r a u d s  jāsēj noteiktā dziļumā, atstarpē un daudzumā. (PC 86) Konteksts rāda, ka runa ir par graudiem. Tas mūsu autobraucējiem nodrošināja pirmo vietu un otro gadu pēc kārtas  č e m p i o n a  laurus. (DU 89) Ja autobraucēji ir vairāki, tad arī čempions nav viens; ja ir runa par komandu, tad tas jāpasaka. Vai jūs piekrītat nāvessodiem par  s l e p k a v ī b u?  (TL) Par katru slepkavību vienam slepkavam var tikt piespriests viens nāvessods. Arī: dzīvoklis ir  a p a k š ē j o s   s t ā v o s  (DB 1, 87) – viens dzīvoklis parasti ir vienā stāvā (ja tas nav īpašā eksperimentālā namā, bet par tādu laikrakstā nav runas).

Daudzos gadījumos substantīva skaitļa lietojums ir sintaktiski nosacīts – tas ir atkarīgs no attiecīgajām sintaktiskajām konstrukcijām. Piemēram, daudzos gadījumos substantīva skaitļa forma ir tradicionāla vai konvencionāli nosacīta noteiktās vārdkopās centrālā vai atkarīgā komponenta funkcijā: tehniskā apkope; valsts autoinspekcija; autoinspekcijas darbinieki; uzskates līdzekļi; darba vieta; darba gaita vai darba kārtība sapulcē; džinsa bikses (džinss ir viens no audumu paveidiem); kaķa gads; darba laiks; kartupeļu sēkla vai sēklas kartupeļi; nacionālais ienākums; soda nauda vai naudas sods; soda apmērs; jaunā, vecā paaudze; remonta darbnīca; saldējuma kafejnīca u. tml. Šo lietojumu nosaka komponentu semantika un arī vārdkopu kopējā nozīme. Valodas praksē minētajās vārdkopās ir samērā daudz atkāpju, piemēram, tehnikas  a p k o p j u  punkts (P 2, 86); valsts  a u t o i n s p e k c i j u  darbinieki;  d a r b u  vietas;  d ž i n s u   bikses;  k a ķ u  gads u. tml.

Substantīva skaitļa formas lietojums ir atkarīgs arī no noteiktiem piesaistītiem vārdiem vārdkopās. Dažs saistās ar substantīvu daudzskaitlī: dažas stundas, dažas dienas u. tml. Kļūda: sēklas pietiek, varam dažu  t o n n u  (pareizi: dažas tonnas) arī pārdot. (PD 3, 88) Kopā ar katrs lietojams vienskaitlis: katrs cilvēks; katra pilsēta u. tml. Kļūda:  K a t r ā s  (pareizi: katrā nodarbībā) nodarbībās piedalās 30 līdz 35 cilvēki. (H 84) Izņēmums ir katrs saistījums ar daudzskaitliniekiem: katras stelles; katri vārti u. tml. Saistījumā ar substantīvu grupa jālieto daudzskaitlis: arhitektu grupa, studentu grupa u. tml. Kļūda: rajona  a r h i t e k t a   g r u p ā  gandrīz katru gadu darbu uzsāk jauni speciālisti. (ĻK 86), ja nav runa par grupu, ko organizējis viens arhitekts.

Vēl joprojām daudz atkāpju no normas konstatēts vairāku vienlīdzīgu apzīmētāju saistījumā ar vienu substantīvu: prast latviešu un krievu valodu u. tml. Latviešu valodas īpatnība – šādos saistījumos jālieto substantīvs vienskaitļa formā: Atkāpes: sirds un asinsvadu  s i s t ē m a s;  Rīgas un Liepājas  p i l s ē t a s;  labais un kreisais  k r a s t i  u. tml.; tās jālabo.

Bieži tiek pārkāpti locījumu formu saistāmības noteikumi. Piemēram, Lielākā daļa  s ē k l a  (pareizi: sēklas) ir sagatavota.. (K 2,8 9); Pāris  g a d u s  (pareizi: gadu) vecāka sieviete. Daudz kļūdu konstatēts saistījumā ar nelokāmiem numerāļiem, piemēram: Saimniecībā ir ap 700 slaucamām  g o v ī m  (pareizi: ap 700 govju). (PC 88)

Pēc nozīmes neatbilstoša locījuma forma: .. uzbūvēta jauna slaucamo govju ferma  2 1 2   v i e t ā m.  (KU 86) Var būvēt fermu ar 212 vietām govīm. Vārdu savienojumā: basketbolam visnozīmīgākais mačs neskaidrā nozīmē lietots datīvs. Labāk būtu: visnozīmīgākais basketbola mačs.

Mūsdienu latviešu valodā ir pētīts adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes lietojums, tas ir atrodams arī valodas prakses materiālos. (Celmiņa 1; Ceplīte 5; Ceplīte 3; Ceplīte 2; Ceplīte 1; Redkolēģija 70) Noteiktība un nenoteiktība ir loģiskas kategorijas. Adjektīvi ir noteiktības vai nenoteiktības rādītāji. Liela loma noteiktības un nenoteiktības izteikšanā ir kontekstam un situācijai; atkāpes no normas parasti ir konteksta nosacītas. Literārā norma balsta noteiktās un nenoteiktās galotnes formu šķīrumu visos locījumos; garākajiem adjektīviem tiek atzītas fakultatīvas (izvēles) normas, adjektīviem ar –ējais – nepaplašinātās galotnes. Saistījuma ar pronomeniem šis, tas, pats, mans, tavs, savs, kāds, nekāds tiek lietota noteiktās galotnes forma. Nevēlams lietojums ir piemēros: mans  k o n k r ē t s  plāns (KA 85); .. mūsu  o t r a i  galda tenisistei .. vajadzēja gūt uzvaru.. (S 1, 84); bibliotēkas darbinieki izteica savu  n e g a t ī v u  attieksmi.. (KR 87); tas bija viņa  p ā r s t e i d z ī g s,   n e a p d o m ī g s  solis (SĢ 84); Uz visiem šiem  a k t u ā l i e m  jautājumiem atbild .. grāmata.. (PD 3, 86) u. tml. Minētajos piemēros lietojami adjektīvi (vai adjektivēti divdabji un numerāļi) ar noteikto galotni. Adjektīvs ar noteikto galotni lietojams, ja minēts noteikts, zināms substantīvs, tāpēc jālabo adjektīvu formas piemēros: Mūsu visu cienītais Jānis Peters uzaicināja mūs izteikties par  a k t u ā l ā k i e m  un  s ā p ī g ā k i e m  cilvēktiesību jautājumiem (LM 89);  v a i n ī g i e m   laivu īpašniekiem sastādīti protokoli; nācās atbildēt uz darbinieku  n e p a t ī k a m i e m  jautājumiem u. tml. Bieži vien tieši paši adjektīvi raksturo substantīvus kā zināmus, noteiktus. Ar noteikto galotni lieto arī adjektīvus saistījumā ar pats, viens no: viens no svarīgākajiem jautājumiem; pats svarīgākais jautājums. Jālabo adjektīva galotne:  v i e n s   n o   n o z ī m ī g i e m  aspektiem (RB 79) u. tml. Ar noteikto galotni lietojams adjektīvs, ja saistījumā ietilpst arī piederības ģenitīvs: varoņu personiskie konflikti u. tml. Teikumā .. šī kolektīva darbība ietverta Lilijas Dzenes  b i e z ā  grāmatā.. (RB 79); dzirnavu  n e v i e n m ē r ī g a  dunoņa u. tml. jālieto adjektīvs ar noteikto galotni: biezajā grāmatā; nevienmērīgā dunoņā u. tml. Adjektīvs ar noteikto galotni lietojams tādās terminoloģiskās vārdkopās, kurās nosaukts kaut kas noteikts atšķirībā no citām līdzīgām kategorijām, piemēram, eksperimentālā nodaļa; komunālais dienests; lielie burti; slaucamās govis u. tml. Arī šajā ziņā valodas praksē konstatētas atkāpes:  s l a u c a m u  govju stāvoklis (DK. 71);  Pirmo reizi trīs  l i e l i   Т  uz basketbola rezultātu tablo parādījās 1958. gada rudenī  (S 1, 85)  u. c.

Mūsdienu latviešu valodā konstatēts arī noteiktas galotnes lietojums nevietā. B. Ceplīte to ir skaidrojusi: 1) noteiktais adjektīvs šķiet parastāks, līdzīgs terminam, 2) vērojama krievu valodas ietekme, it īpaši tulkojumos. (Ceplīte 5) Pēc literārās normas jālieto īpašības vārds ar nenoteikto galotni, ja ir runa par nepazīstamu vai pirmo reizi minētu priekšmetu vai parādību. (MLLVG 1, 512) Atkāpes no šīs normas: Ziemā ugunsdzēsēju lielākā bēda bija bojātas kurtuves,  n e s a l a b o t i e  elektrības vadi (PK 88);  4. – 7  klašu skolēni desmit gadus pacietīgi vākuši fotogrāfijas,  d a u d z o s  dokumentus .. (RB 85); Septembrī aizturēti šādi  i e r e i b u š i e  transporta līdzekļu vadītāji.. (DU 88); .. klubā uzņēma 14  j а u n o s  biedrus (DB 1, 87); .. nācās uzklausīt ne mazums  k r i t i s k o  piezīmju (P 2, 84);  S i l t ā k a i s  laiks paredzams trešajā dekādē.. (L 2, 84) u. tml.

Adjektīvs pamata pakāpē izteicējā tiek lietots ar nenoteikto galotni: viss ir atkarīgs no tevis; augs ir ilggadīgs. Jālabo adjektīva forma teikumā: Izrādījās, ka sēklas bijušas  k o d i n ā t ā s  (pareizi: kodinātas) .. (ĻĶ 88) Partikula tik pievienojama adjektīvam ar nenoteikto galotni: ..jaunā maiņa nedara kaunu ražošanā tik  s l a v e n a j a m  (pareizi: slavenam) uzņēmumam. (S 2, 87)

Izteicējā nav pieļaujams superlatīva formu lietojums ar nenoteikto galotni:  V i s l i r i s k ā k i  (pareizi: liriskāki) kļūst ikdienišķie alkšņi. (DB 1,87). Jāprecizē adjektīva forma teikumā: Varena un krāšņa ir Jeņiseja –  v i e n a   n o   v i s l i e l ā k a j ā m  .. upēm. (TL) Adjektīva lietojums ir neloģisks – jālabo: 1) viena no lielākajām vai 2) vislielākā.

Mūsdienu latviešu valodas praksē samērā plaši izplatīts verbu laiku formu neprecīzs lietojums. Par to liecina arī valodas prakses materiāli. (Strazdiņa 3 u. c.) Laika formu lietojumu nosaka konteksts un saturs. Pašreiz latviešu valodā tiek jauktas gan vienkāršo laiku formas savā starpā, gan arī vienkāršo laiku formas ar salikto laiku formām. Vispārinātas personas nozīmē un atstāstījumos ar lielu abstrakcijas pakāpi lietojama tagadnes, nevis pagātnes forma: Šāds jautājums ar laiku izvirzās ikvienam u. tml. Kļūda tagadnes formu lietojumā var būt radusies kā hipernormālisms, to veidojot pēc viena parauga ar 3. konjugācijas 1. grupas atgriezenisko verbu tagadnes formu: Pašreiz tīrumā  d a r b o j ā s  (pareizi: darbojas) tikai pieci kultivatori. (PC 79)

Bieži pie verba debitīva formas neatbilstoši normai nominatīva vietā lietots akuzatīvs. Bieži vērojams verba nākties, arī vajadzēt izmantojums debitīva formu vietā:  n ā k a s   i e t,   n ā k a s   d a r ī t;   v a j a g   s ā k t  darbu. Ieteicams lietot debitīva formas: jāiet, jādara, jāsāk darbs u. tml. (Ceplīte 4); tās ir kategoriskākas un noteikti lietojamas, ja vajadzība ir kategoriska.

Pronomenu lietojumā konteksta ir konstatēti divējādi ierobežojumi: 1) ierobežojumi noteiktā kontekstuālā saistījumā un 2) lieku pronomenu lietojums.

(1) Konteksts ierobežo pronomenu saistījumu vienā gadījumā – tas attiecas uz piederības pronomeniem, kas atvasināti ar –ējs: manējs, tavējs, savējs u. tml. Tos drīkst lietot tikai, neatkārtojot substantīvu – substantīvs ir minēts iepriekš: Es ņemšu tavu velosipēdu, paņem tu manējo! (LVV 461) “Minēto vietniekvārdu lietošanas likumība latviešu valodā ir ļoti stabila, un atvasinājumi šai ziņa nav pielīdzināmi pamatvārdiem.” (Laua 1) Šī likumība obligāti Jāievēro visiem latviešu valodas lietotājiem. Diemžēl valodas praksē vēl joprojām ir sastopamas kļūdas: Telefons. Zvanu Herbim Hantelim. Lādējāmies [tâ] par  m ū s ē j o  sportistu zaudējumu (S 1, 80); .. katras nozares speciālisti vairāk rūpējas par  s a v ē j o  pārskatu jo izskatīgajām ailēm. (K 2, 81) u. c. Pareizi: mūsu sportisti, savi pār skati.

(2) Visai bieži konstatēts nevajadzīgs pronomenu lietojums. Piemēram, konstatētas refleksīvā pronomena sevis formas nevietā – labā stilā tās būtu atmetamas: Mārīte Leimane  s e v i  pārstāv divos žanros. (DU 81) Varētu teikt: strādā divos žanros. Teikumā Piesavināties  s e v  nepiederošu mantu ir slikts darbs divdabis būtu jāaizstāj ar adjektīvu: piesavināties svešu mantu.

Tiek lietoti nevajadzīgi norādāmie pronomeni (iespējams, ka citu valodu noteikto artikulu nozīmē) kā zināmi noteiktības rādītāji: Filma, apliecinot  t о  faktu, ka vīrieši mūsdienu sabiedrībā ir zaudējuši līderu lomu .., izsmej šo pārvērtību negatīvās puses. (RK 83) Nevajadzīgi tiek lietots arī piederības pronomens savs:  pilsēta, kas zaudējusi  s a v u  neatkarību; slimniekam jārūpējas par  s a v u  izveseļošanos; Jūrnieki nolēmuši ieskaitīt sestdienas talkas fondā  s a v a s  vienas darba dienas algu (LZ 81) u. tml. Šķiet, ka šo lietojumu ietekmējusi krievu valoda, kur attiecīgais piederības pronomens tiek lietots regulāri.

1.1.4.2.1.5. Formu koordinācija tekstā

No morfoloģisko formu lietojuma viedokļa ļoti svarīga ir šo formu koordinācija teikumā vai plašākā tekstā.

Nedrīkst bez pamata mainīt substantīva skaitļa formas, kā tas darīts tekstā: Ārā atskanēja spēcīga automobiļa motora rūkoņa un skaļa  b a l s s.   B a l s i s   ar motora rūkoņu jaucās kopā un pietricināja visu pagalmu līdz pat jumtam. (OL) Jāraugās, lai vienlīdzīgu teikuma locekļu virknēs būtu atbilstošas skaitļa formas. Mežos, parkos un  d ā r z ā  ligzdošanu var atvieglot arī tādiem putniem, kam nevajag ne dobumu, ne būrīšu (S 2, 89) – būtu jālieto forma dārzos, jo daudzskaitļa formām minētajā teikumā ir vispārināta nozīme – nav runas par kādu konkrētu dārzu.

Vārdkopā pie viena substantīva ir iespējami divi atšķirīgi adjektīvi, ja adjektīvs ar nenoteikto galotni tiek piesaistīts jau gatavai vārdkopai, kurā lietots adjektīvs ar noteikto galotni: izcils sabiedriskais darbinieks; trīs pirmās vietas. Taču vairāki pēc nozīmes līdztiesīgi, vienlīdzīgi adjektīvi saistījumā ar vienu un to pašu substantīvu jālieto ar vienādām galotnēm, t. i., vienādiem noteiktības rādītājiem. Pretējā gadījumā adjektīvu formas jālabo, piemēram: Kinolentē skartas daudzas sociālas un  t i k u m i s k ā s  (pareizi: tikumiskas) problēmas.. (RB 87); Meijotā, ziediem  r o t ā t a  (pareizi: rotātā) Smārdes astoņgadīgās skolas zāle (KR 86); izmeklēšana augstā  p r o f e s i o n ā l a j ā  (pareizi: profesionālā) līmeni (PJ 84); ..[svētkus] ar  p l a š u  (pareizi: plašo) un teicami sagatavoto programmu kuplināja Bauskas rajona pašdarbnieki.. (S 1, 81); Un Pablo pamazām pārņēma dusmas uz visu, kas apkārt, – uz savu apakšzemes alu, uz šiem  n o l ā d ē t i e m  (pareizi: nolādētajiem) un skopajiem kalniem, kuriem vasarā pietrūka valgmes. (OL) Būtu savā starpā jāsaskaņo arī adjektīvu galotnes, ja šie adjektīvi katrs apzīmē savu substantīvu, bet šie substantīvi ir savā starpā vienlīdzīgi: Zaļāki šķita koki, mežmalas, un ciemata parku klāja  b a l t o  vizbulīšu un  d z e l t e n u  pureņu sega. (DB 1, 82) Šajā piemērā vajadzētu lietot vienādus adjektīvus – abus vai nu ar noteiktajām, vai arī ar nenoteiktajām galotnēm, jo abas vārdkopas pēc satura ir vienlīdzīgas.

Savā starpā teikumā jākoordinē arī adverbi, ja tie ir vienlīdzīgi teikuma locekļi: Visiem jārūpējas par to, kā labāk pakalpot mūsu kopējām interesēm –  ā t r ā k  un  k v a l i t a t ī v i  apsēt tīrumus. (P 2, 78) Varētu būt: ātri un kvalitatīvi.

Valodas praksē ļoti svarīga ir pareiza laika formu koordinācija gan vienkāršā, gan saliktā teikumā un arī blaku teikumos kontekstā. Pēdējā laikā (iespējams, ka krievu valodas ietekmē) salikto laiku formas nevietā tiek aizstātas ar vienkāršo laiku formām. Saliktu laiku formas latviešu valodā ir īpatnējas, tās ir ilga valodas attīstības procesa rezultāts un ļauj labi parādīt laiku savstarpējo koordināciju pēc satura. Piemēram, saliktās tagadnes formas ļauj koncentrētā veidā parādīt, ka darbība ir notikusi, bet tās rezultāts jūtams tagadnē. Valodas praksē šī forma dažkārt tiek ignorēta un aizstāta ar vienkāršās pagātnes formu (pēc to valodu parauga un ietekmes, kurās šādu formu nav – piemēram, krievu valodā). Ar pagātnes formu tiek uzsvērta pati darbība (es rakstīju vēstuli), ar saliktās tagadnes formu – darbības rezultāts (es esmu uzrakstījusi vēstuli); abi minētie aspekti ir savā starpā jānošķir. Saliktās tagadnes forma vēlama teikumos: Arī pieaugušie lielākoties pat acīs  n e r e d z ē j a  (pareizi: nav redzējuši) elektrisko spuldzīti (KA 84); Ja Sakandelidze  v a r ē t u   i e d o m ā t i e s,  ka bumba tiks mesta viņam, tad, iespējams, viņš to arī būtu sasniedzis. (PJ 88) Pēdējā teikumā jālieto saliktās tagadnes forma kondicionālī: būtu varējis iedomāties. Salikto laiku formu nepieciešamība izriet arī no apkaimes teikumā: Bērniem patīk atpazīt vārdus, apgūt tos sākotnējā kārtībā, atkal izjust satraukumu, ko  i z j u t a  (pareizi: bija izjutuši), klausoties pasaku pirmoreiz. (SĢ 85) Viņš šoferis Henrihu pazina pēc fotorobota...  V e d a  ap pulksten desmitiem vakarā. Sacīja, ka “pauninieks” par to  i e d e v a  viņam šķiltavas un trīs rubļus. (TL) Pēdējā teikuma leksiskais un gramatiskais saturs skaidri rāda, ka darbība ir notikusi iepriekš un tās rezultāti jūtami pašreiz (ir vedis; ir iedevis).

Dažkārt trūkst laika formu koordinācijas starp vienlīdzīgiem izteicējiem:  I e d e g ā s  “zaļā gaisma”,  p a c e ļ a s  barjera, iznesīgs čehu robežsargs  p a m ā j  ar roku, un  s ā k a s  mūsu tūristu grupas ceļojums (ĻC 84); ..cehā  n e v a r ē j a  brīvi  a i z v ē r t  logus, no krāna pastāvīgi  t e k  ūdens (V 1, 86); Daži nirēji nevērīgi  i z t u r ē j u š i e s  pret haizivīm,  s ē ž a s  uz tām,  ķ e r  aiz astes (LZ 85); Tā  t i e k  pieņemts lēmums, kas  n e p r a s ī j a  vadītāju pamatīgāku iedziļināšanos jautājuma būtībā (V 2, 87); Vērienīgāk un mērķtiecīgāk  i z m a n t o s i m  labāko kultūras darbinieku pieredzi,  k o n k r e t i z ē j a m  plānus kultūras iestāžu materiālās bāzes nostiprināšanā. (ĻK 84) Minētajos teikumos jālieto vienādas laiku formas – atbilstoši satura prasībām. Laika formu neatbilsme sastopama arī salikta teikuma daļās; šis formas precizējamas: .. tiklīdz govis  l a i d ī s  nu jau blakus izaugušajā zālē jaunā aplokā, tās rudzu zelmeni vairs  n e ē d  (L 1, 88); ..slēpošanas sacensībās .. uzvaru  i z c ī n ī j a  33. vidusskolas audzēknis, taču nākamajā dienā  i z r ā d ā s,  ka divi skolēni kaut kad esot noslēpojuši labāk.. (S 1, 85); Vakaru  k u p l i n a   Haralds Embovics, kurš  b i j a   i e r a d i e s  kopā ar lauku kapelu. (K 2, 87) Neatbilsme jānovērš.

Laiku koordinācijas trūkums konstatēts arī blaku teikumos: Konkrētībā smeltas dzejas plašās iespējas  a p l i e c i n a  M. Čaklā “Kurzemes klade”. Augstu vietu mūsu patriotiskajā dzejā  i e ņ ē m a  A. Skalbes lirika un A. Griguļa vārsmas. (RB 86) Tā kā šajā tekstā izteikts vispārinājums, ieteicams lietot tagadnes formas.

Morfoloģisko formu koordinācija attiecināma arī uz izteiksmes formu lietojumu. Piemēram, vienādos palīgteikumos saliktā pakārtotā teikumā lietojamas arī vienādas verbu izteiksmes formas. Izteiksmes formu lietojums jālabo: Rakstu vēstuli, lai mūsu jaunieši  r a u d z ī t o s  ikdienā ar skaidrām acīm, lai  r a u g ā s  nākotnē kā gaismas pilī, kas jāsasniedz..; Un tika pierādīts, ka Liepiņš  n e b i j a   p ā r k ā p i s  tirdzniecības noteikumus (iegādājoties alkoholu,  n e b i j i s  dienesta formā) un  n e z i n ā j i s,  ka viņa pavadones.. bijušas agrāk sodītas. (C 89) Pēdējā teikumā relatīvā moda saliktās pagātnes forma nemotivēti aizstāta ar sintētisku formu; divas pēdējās formas tātad būtu: nebija bijis, nebija zinājis. Formas jākoordinē arī pakāpeniski pakārtotos palīgteikumos ar vienādu modu orientāciju: Liekas, pats pirmais cilvēks, kas viņus aprakstījis,  b i j a  (pareizi: bijis) Bauskas pirmais skolotājs Mārtiņš Neidharts, kurš šeit  d a r b o j i e s  16. gadsimtā. (R 2, 86)

Tāpat kā citas formas, arī verbu veidu formas teikumā vai tekstā ir savā starpā jākoordinē – nedrīkst būt vienlīdzīgi izteicēji ar atšķirīgām verbu veidu formām: Viņi  s t ā s t ī j a  un  p a r ā d ī j a  diapozitīvus par šo interesanto braucienu. (S 2, 83) Pareizi: Viņi stāstīja .. un rādīja diapozitīvus.. vai arī: Viņi pastāstīja .. un parādīja diapozitīvus.. Līdzīgs piemērs: Visi komandieri nolasa (pareizi: lasa) lekcijas, referātus un  v a d a  pārrunas par visdažādākajiem jautājumiem. (LZ 82)

Koordinācija starp vairākām verbu formām arī verbu kārtas formu lietojumā teikumā vai plašākā tekstā: Sestdienas talkā  t i k a   i e s t ā d ī t a s  desmit liepiņas,  i e r ī k o j a  jaunus celiņus (pareizi: ierīkoti celiņi). (V 1, 82)

Savā starpā jākoordinē arī pronomenu lietojums. Pagaidām šajā ziņā daudz atkāpju nav konstatēts, jo attieksmju koordinācija prasa lielu noteiktību un loģiskumu, bez tā nav iespējams sakarīgs teksts. Viens no gadījumiem, kad šāda koordinācija ir nepieciešama, ir attieksmes pronomenu lietojums palīgteikumu ievadījumā saliktā pakārtotā teikumā. Ja divi palīgteikumi attiecas uz vienu un to pašu vārdu virsteikumā, tos nedrīkst ievadīt ar atšķirīgiem attieksmes pronomeniem, kā tas ir teikumā: Atveda zaļbarību, kas sastāvēja galvenokārt no sūrenēm, ko govis nelabprāt ēd un   k u r ā m   i r   m a z а   v ē r t ī b a.  Ieteicams: kam ir maza vērtība.

Kontekstā koordinējamas arī derivatīvi saistītas formas.

Piemēram, jākoordinē substantīva lokatīva un adverbēta lokatīva formu lietojums – nedrīkst vienā izteikumā blakus lietot vienu un otru formu, parasti ieteicams precizēt adverbēto lokatīva formu. Piemēram, sarunvalodā darbnīcā uz jautājumu, kad strādās meistars X, tiek saņemta atbilde: Viņš būs rītā vakarā. Pirmais lokatīvs nosauc dienu, otrais – laiku tajā. Tas būtu precizējams: rītdien pēc pusdienas; rītdien, rīt pēcpusdienas vai vakara maiņā.

1.4.2.2. PALĪGVĀRDU  LIETOJUMS

Palīgvārdu lietojumā iezīmējas divi galvenie aspekti: palīgvārdu korelācija (savstarpējs sakars, atbilsme) un kontekstuālā iederība.

1.4.2.2.1. Palīgvārdu korelācija

Ir divi galvenie palīgvārdu korelācijas veidi – semantiskā un situatīvā.

(1)          Visplašāk valodas praksē sastopama palīgvārdu semantiskā korelācija. Tie ir gadījumi, kad netiek ņemta vērā katra konkrētā palīgvārda semantika, kad tas tiek pielīdzināts kādam citam un nevietā lietots šā cita vietā. Uzdevums ir šķirt lietojumu pēc nozīmes.

Prievārdu lietojumā semantiska korelācija mūsdienu latviešu valodā ir starp prievārdiem priekš un pirms, ja tie tiek lietoti laika nozīmē; vietas nozīmē lieto tikai prievārdu priekš. Laika nozīmē ir mēģināts precizēt abu prievārdu lietojumu: pirms lietojams, runājot par ierobežotu laika sprīdi (pirms zvana, pirms ēšanas), priekš – par neierobežotu laika posmu (priekš vairākiem gadiem). Diemžēl šis nosacījums ne vienmēr tiek ievērots. Pašreiz laika nozīmē tiek lietots galvenokārt pirms; nav nekāda pamata vairīties no priekš. (Lepika 3; Ozola 2)

Saikļu lietojuma ir vērojami vairāki saikļu pāri, kuru locekļi savā starpā tiek jaukti, t. i., lietoti neprecīzā nozīmē, citu saikļu vietā. Ļoti bieži tiek jaukts šķīruma saiklis vai un paskaidrojuma saiklis jeb. (Miķelsone 1) Pareizs lietojums: gramatika jeb valodas mācība; viens vai otrs. Sarunvalodā saiklis jeb nevietā tiek lietots arī šķīruma nozīmē: neklausās  j e b  negrib dzirdēt; liek šķēršļus apzināti  j e b  neapzināti; Maina 3–istabu dzīvokli ar visām ērtībām jaunā mājā Līgatnē pret vienistabas un divistabu dzīvokļiem  j e b  divām apdzīvojamām platībām Rīgas rajonā (DR 1, 81); ietaupīt 20 kubikmetrus betona  j e b  350 rubļus u. tml. Minētajā un līdzīgā lietojumā šķiramā nozīmē jeb aizstājams ar saikli vai. Notiek arī otrādi: saiklis vai kļūdaini tiek lietots paskaidrojuma nozīmē saikļa jeb vietā: Līdz šim laikam nav savestas kārtībā pieturas, tā saucamās “kabatas”  v a i  piebraucamās vietas.. (PC 88)

Ļoti bieži pārkāpumi vērojami pakārtojuma saikļu un atbilstoši arī pakārtojamo vārdu lietojumā. Neliterārais lietojums parasti vērojams sarunvalodā (tātad tam ir stilistiska atšķirība). Mūsdienu latviešu valodā tādi ir pakārtojuma līdzekļi ka un kad (par to sk. Miķelsone 4, Saule–Sleine 5 u. c.). Kad lietojams tikai laika nozīmē, bet mūsdienu valodas praksē tas tiek lietots objekta nozīmē papildinātāja palīgteikumu ievadījumā. Ir jāšķir pēc nozīmes abi: Es zinu, ka tu nāksi (objekta nozīmes palīgteikums) – Es zinu, kad tu nāksi (laika nozīmes palīgteikums). Līdzīgā veidā tiek jaukts kad un kur lietojums: .. mēs skrienam nezin kur, lai kaut ko līdzīgu ieraudzītu, kur tepat degungalā tāda bagātība. (K 2, 79) Pareizi: kad. Korelatīvas attieksmes valodas praksē ir arī cēloņa saiklim tā kā un seku saiklim tā ka; tos šķir arī pēc attiecīgo palīgteikumu novietojuma (sk. sintaksi tālāk!). Tiek jaukti arī un cik; kā ievada objekta nozīmes palīgteikumu, cik rada daudzumu vai intensitāti. Teikumā: Patīkami vērot, kā labības produktu pieņemšanas punktos darbojas graudu konveijers ..  k ā  saliedēti strādā viss uzņēmumā kolektīvs. (K 3, 69) Otrajā palīgteikumā lietots neprecīzi, tas aizstājams ar cik.

Dažkārt tiek jaukti arī prievārdi ar saikļiem. Piemēram: divas  l ī d z  trīs automašīnas; pieci  l ī d z  seši cilvēki u. tml. Minētajos piemēros prievārds līdz neprecīzi lietots saikļa vai nozīmē un vietā, jo pēc nozīmes te ir iespējams tikai šķīrums.

Partikulas ne un (Beitiņa 3) ir šķiramas pēc attieksmes pret visu teikumu vai tā locekli: noliedz vesela teikuma saturu, ne – kādu teikuma komponentu. Tāpēc nav pareizi teikt: Viens saprata, otrs  n ē  (pareizi: ne).

Noteikta korelācija pastāv arī starp salīdzinājuma partikulām un nekā (Miķelsone 3): salīdzinot divu priekšmetu īpašības, nekā lietojams apgalvojuma, – nolieguma konstrukcijās: viņš ir stiprāks nekā es – viņš nav stiprāks kā es.

(2)          Situatīvā korelācijā viens no pāra locekļiem atšķiras pēc situatīvas (vietas, laika, vides) pazīmes un tāpēc neiekļaujas mūsdienu valodas sistēmā. Tādi ir novecojuši vārdi, nevēlami kalki u. tml. Tieši attiecīgās situatīvas pazīmes dēļ viens no palīgvārdu pāra locekļiem nav ieteicams. Piemēram, nav vēlams ij lietojums saikļa ir nozīmē un paralēli tam, jo ij ir novecojis. (Guļevska 2) Tāpat pieļāvuma saiklis jebšu ir novecojis un lietojams tikai ar zināmiem stilistiskiem ierobežojumiem – mūsdienu valodā lietojami kaut arī, kaut gan, lai arī, lai gan. (Miķelsone 2)

Literāro variantu neliterāros korelātus veido arī neliterārie kalki resp. palīgvārdi to sastāvā: pilsētas centrā  z e m   p u l k s t e ņ a  (pareizi: pie pulksteņa); raksts  z e m   v i r s r a k s t a  (pareizi: ar virsrakstu) u. tml.

1.4.2.2.2. Palīgvārdšķiru vārdu kontekstuālā iederībа

Atkāpes kontekstuālā iederībā palīgvārdšķiru vārdu lietojumā konstatētas galvenokārt trijos veidos: kā pārdaudzums, kā vispār nevajadzīgs vārds un kā nepieciešama vārda elipse.

(1)          Palīgvārdšķiru vārdu pārdaudzums nav sastopams sevišķi bieži. Tas var parādīties dažādās samocītās sintaktiskās konstrukcijās, piemēram: Šīs Ārijas Elksnes rindas uzskatu  p a r  visskaistākajām  p a r  mūsdienu sievieti. (D 79) Šādā gadījumā jāveido cita konstrukcija, pat ar palīgteikumu: Uzskatu, ka Ārijas Elksnes rindas par mūsdienu sievieti ir visskaistākās.

Pārdaudzums izpaužas arī kā pārliecīgs, pat neiederīgs kāda palīgvārda lietojums. Piemēram, konstatēts, ka pēdējos gadu desmitos pārliecīgi bieži niansējamā vārda priekšā dzejā tiek lietota partikula vien; šis lietojums pamazām sāk ieviesties prozā, piemēram, runāt  v i e n  labu. Jālieto arī citas partikulas, piemēram, prepozitīvās partikulas tik, tikai, vienīgi. (Strazdiņa 6)

(2)     Bez vajadzības tiek lietoti galvenokārt prievārdi un partikulas, retumis arī saikļi. Šādu lietojumu nosaka pēc konteksta. Piemēri liekiem prievārdiem:  ..[kaijas]  a r  simtiem metas ūdeņos.. (P 86); 25 procenti  n о  repertuāra; izslaukt  p а  3600 kg piena no katras govs;  salabot  p a  vienam arklam un kultivatoram;  zaudēt pretiniekam  p a r  2 sekundēm;  nopirkt grāmatas  p r i e k š  abiem u. tml. Atmetot nevajadzīgo prievārdu, var mainīties locījuma forma:  zaudēt par divām sekundēm – zaudēt divas sekundes.

Liekas partikulas sastopamas, kad nevajadzīgi uzsvērts kāds vārds; it īpaši tas notiek sarunvalodas stilā. Lieka salīdzinājuma partikula sastopama tā sauktajos neīstajos jeb šķietamajos salīdzinājumos:  k ā  pirmie minami Rīgas kori;  k ā  pirmie startēja vieglatlēti.

Lieks saiklis iespējams kādā samocītā sintaktiskā konstrukcijā, piemēram: Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta jauniešu  u n,  pirmkārt, nepilngadīgo jauniešu tiesiskajai audzināšanai. (KR 79) Saiklis un ir lieks.

(3)          Nepieciešams prievārds vai saiklis tiek elidēts gan izolētā lietojumā, gan nepieciešamos atkārtojumos. Piemēram, prievārds nepieciešams teikumos un vārdu savienojumos: rūpēties par mēslu izvešanu  t ī r u m i e m  (pareizi: uz tīrumiem); atbilde  j a u t ā j u m i e m   (pareizi: uz jautājumiem); Vēji aiznesīs mūs uz dimanta krastiem,  laimīgo  z e m i  (pareizi: uz laimīgo zemi). (OL)

Saiklis sintaktiskā konstrukcijā ir svarīgs un tāpēc parasti nav elidēts. Dažkārt trūkst vēlama saikļa starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem: Š o d i e n,  r ī t  (ieteicams: šodien vai rīt) saņemsim pieteikumus.

Palīgvārdi var būt neiederīgi noteiktā konstrukcijā vai apkaimē pēc vārdšķiras. Piemēram, sarunvalodā vārdkopu analogi tas pats, tāds pats, šis pats tiek aizstāti ar neliterāru ekvivalentu, ko veido vārdkopas analoga pirmais komponents kopā ar partikulu pat: tas pat, tāds pat, šis pat (visbiežāk lokatīvā): ..jāuzber kūdra vai zeme no  t ā   p a t  lauka.. (PC 86);  t a j ā   p a t  laikā; Pēc pāris dienām es nokļuvu  t a n ī   p a t  vietā (DB 1, 86);  t ā d a   p a t  nosaukuma filma;  t ā d a m  pat nolūkam; Jāmācās otru gadu  š a j ā   p a t  klasē (PZ 87) u. tml. Visos gadījumos jālieto vārdkopu analogi ar pats otrajā komponentā.

Daudzos gadījumos ir iespējams palīgvārdu paralēls lietojums. Parasti tas ir sintaktiskajos variantos: nosarkt aiz kauna // no kauna; noaust audeklu pa trim gadiem // par trim gadiem; viena gaļas šķēlīte pa abiem // par abiem u. tml. Paralēli lietojami adverbi turpretī un turpretim sakārtojamo vārdu funkcijā u. tml. Variantus veido arī adverbu savienojumi ar partikulām jo sevišķi, it sevišķi.

1.4.2.3. ATSEVIŠĶAS NEPRECĪZAS NOMENU, ADVERBU UN PALĪGVĀRDU FORMAS

Ir vērojamas svārstības prepozicionālo substantīva formu lietojumā, piemēram, lieto vārdkopu  c i t a   s t a r p ā  (kr. между прочим, v. unter anderem); ieteicama tradicionāli lietota prepozicionāla forma starp citu. (Ozola 7, 67)

Atsevišķos gadījumos tiek jauktas adjektīva un substantīva formas: Skatam paveras  k l a j s  lauks. (PC 79) Adjektīvs ir klajš ar nozīmi ‘bez kokiem, meža; labi pārredzams’ (sal. ar vājš, straujš pēc formas), klajs ir substantīvs ar nozīmi ‘klajums’: ūdens klajs, jūras klajs.

Vērojamas grūtības adjektīvu ģenitīveņu un adverbu formu savstarpējā nošķiršanā: blaku galdiņš – iet blakus u. tml. (par to sk. I. З.1.З.). Valodas praksē reizēm netiek šķirts arī adjektīva ģenitīvenis lāgs (lāga cilvēks, lāga puisis) no adverba lāgā (tas nav lāgā; es to lāgā nezinu).

Labā stilā nav ieteicams lietot adverbu tādējādi – tas ir pieļaujams sarunvalodā. Adverbs tādi, šķiet, ienācis svešā ietekmē, un no tā vispār vajadzētu vairīties: .. viņš sacīja,  t ā d i  pasvītrodams šīs dienas nozīmi (TL); Uz  t ā d i  nostieptām trosēm laikam varētu spēlēt kā uz vijoles stīgām. (RB 78) Varētu teikt: tā, tādā veidā vai adverbu vispār atmest.

Nevēlamas formas ir sarunvalodā lietotiem adverbiem  t ū l ī t ā s,   t a p a t ā s,   t u r p a t ā s  (pareizi: tūlīt, tāpat, turpat) u. tml., arī  v i s ā d ī g i (pareizi: visādi).

Nenoteikto pronomenu kas parasti lieto kopā ar partikulu kaut. Šāds lietojums ir ieteicams; viens pats pronomens nav labi uztverams: Ja  k o  tai mirkli nezinājām, .. atvainojāmies.. (L 2, 88); labāk lietot: kaut ko.

Nav ieteicams noteikto vietniekvārdu pats aizstāt ar partikulu pat: Tas viss izklāstīts ar pasakai piemītošu vienkāršību un  t a i   p a t  laikā ar iekšēju izsmalcinātību. (RK 89) Pareizi: tajā (tai) pašā laikā.

Konstatētas atkāpes arī prievārdu un prepozicionālo locījumu formās. Paša prievārda forma parasti ir pareiza – nepareiza var būt prievārda piesaistīta locījuma forma; šis jautājums faktiski ir sintakses kompetencē. Piemēram, prievārds dēļ vēl joprojām samērā bieži neprecīzi tiek lietots locījuma priekšā: sastrīdēties dēļ  p u d e l e s u. tml. Pareizais lietojums: pudeles dēļ; strādāt patikšanas dēļ u. tml.

Konstatēts arī pēc nozīmes neprecīzs prievārds:  A i z  pāris lietainām  d i e n ā m  nāk atkal atvasaras saulīte. (KR 87) Aiz lietojams galvenokārt vietas nozīmē, arī iemesla nozīmē; minētajā teikumā laika nozīmē ieteicams prievārds pēc:  pēc lietainām dienām. Nepareizi tiek lietots arī prievārds caur: .. tās [tradīcijas] nākamajām paaudzēm varam nodot tikai  c a u r   v a l o d u,   c a u r   d a r b u,   c a u r  savu  a t t i e k s m i.  (PK 88) Līdzekļa nozīmē prievārdu caur nemēdz lietot, te iederas ar:  ar valodu.. Prievārdam caur ir vietas nozīme, ja kustībā jāpārvar kāds šķērslis; nedrīkst jaukt caur un pa: ..[Sieviete]  c a u r   c a u r u m u  žogā ielīda “Darba spara” [tā] teritorijā .. (KU 83) Te kustība virzās caurumam pa vidu, tātad pareizi būtu: pa caurumu; turklāt nav ieteicams blakus lietot prievārdu caur un tās pašas saknes substantīvu caurums. Teiktais attiecas arī uz cauri; vadīt mašīnu  c a u r i   p e ļ ķ ē m  (RB 79); labāk: pa peļķēm.

Prievārds kopš lietojams laika sākuma nozīmē kā no, bet laika posma nosaukšanai lieto tikai prievārdus no – līdz. Kļūda ir teikumā: ..pie Ventspils zivju kombināta piestātnēm  k o p š  agras  p ē c p u s d i e n a s   l ī d z  vēlai  n a k t i j  šūpojas zvejnieku kuģi. (C 80) Pareizi: no agras pēcpusdienas līdz vēlai naktij. Prievārds no nav lietojams cēloņa nozīmē, tāpēc teikumā: Viss sākās  n o   p ū c ē m  (S 2, 81) pareizi lietojams ar vai dēļ: viss sākās ar pūcēm, viss sākās pūču dēļ. Uzvaru var gūt pār kādu, cīnīties pret kādu: prievārdus nedrīkst jaukt; nav vēlams teikt: uzvara  p r e t   X  komandu (PV 82). Var kaut ko virzīt uz ko vai vērst pret ko – arī šos prievārdus nedrīkst jaukt: Triecienuzbrukums būs vērsts  u z   a k m e ņ i e m.  (DB 1, 81) Pareizi: pret akmeņiem.

Gadījumos, kad lietojamas prievārdu vai prepozicionālu locījumu paralēlformas, nav ieteicams tās lietot pamīšus, kā pagadās vienā un tai pašā teikumā vai tekstā: Baltais bataljons nedzirdami slīdēja .. pāri tālajiem, svešajiem purviem  p r e t i m   u z v a r a i   u n   p r e t ī   n ā v e i (OL); .. pēc astoņiem mēnešiem kā otrās klases matrozis pārnācu  u z  cita  t v a i k o ņ a   ar rakstnieka vārdu –  u z  “J ā n i   R a i n i”.  (OL) Virzības pārvietošanās nozīmē uz lietojams gan ar akuzatīvu, gan ar ģenitīvu – jāizvēlas precīzākais, vēlamākais no tiem (konkrētajā gadījumā tas būtu akuzatīvs).

Valodas praksē konstatētas arī atkāpes saikļu formās. Par neliterāru uzskatīts r zudums divkāršajā (daudzkāršajā) sakārtojuma saiklī ir – ir (MLLVG 1, 758), taču vēl tagad tas reizēm ir sastopams: Kriminālizmeklēšanas nodaļā dienas rit nemanāmi. Pietiek  i  papīru grēdu,  i  skriešanas pakaļ noziedzniekam,  i  pārdomu brīžu, kad jātiek skaidrībā (PC 87); .. to veikt jāpalīdz visiem –  i  plānotājiem,  i  ekonomistiem,  i  celtniekiem.. (DB 87) Minētajos piemēros varētu lietot sakārtojuma saikli ir – ir vai gan – gan.

Daudz formālu atkāpju konstatēts salikto saikļu lietojumā un tādu divkāršo saikļu lietojumā, kuros ietilpst saliktie saikļi. Parasti tie ir sakārtojuma saikļi ne vien – bet arī, tiklab – kā (arī), ne tikai – bet arī, ne tikvien – bet arī u. tml. Tie lietoti neprecīzi: trūkst vai nu kādas saliktā saikļa daļas, vai arī kāda divkāršā saikļa komponenta. Piemēram, tiek lietota divkāršo saikļu pirmā daļa bez turpinājuma: ..sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļiem  i r   n e   v i e n  morāls un juridisks skanējums, jo tos ņem vērā tāpat kā disciplināros sodus.. (R 1, 86) Šāda divkāršā saikļa pirmā daļa ir atmetama. Tāpat netiek atkārtoti divkāršie (daudzkāršie) saikļi: Bez trenažieriem un svara stieņiem tie nodarbojas  g a n   ar boksu, peldēšanu, volejbolu, vieglatlētiku. (DB 1, 87) Atkārtotie vienojamie saikļi ir nepieciešami katra locekļa priekšā: gan tas, gan kas cits u. tml.

Nepieņemams ir kalkētā prepozicionālā vārdu savienojuma  p a r   c i k  lietojums pakārtojuma saikļa (cēloņa saikļa) tā kā vietā; pašreiz šis neliterārais lietojums ir ļoti izplatīts, piemēram:  P a r   c i k  (pareizi: tā kā) sāka līt, darbs bija jāpārtrauc.

Formveidošana un attiecīgo vārdšķiru formālais aspekts tikai nosacīti ir nošķirams no lietojuma; lietojumā dažādām atkāpēm no literārām normām ir daudz lielākas iespējas, turklāt te atkāpes ir grūtāk pamanāmas un arī grūtāk novēršamas.

     

 
Jūs esat 3931230. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs