1.2. VĀRDDARINĀŠANA VALODAS PRAKSĒ

Vārddarināšana mūsdienu latviešu valodā ir aktīvs process. Jaunus vārdus cenšas darināt ikviens, kas grib 1) nosaukt jaunu priekšmetu vai parādību vai arī 2) zināmu priekšmetu vai parādību pārdēvēt citā vārdā (piemēram, barbarismu  b r о ņ a  aizstāt ar terminu nodrose u. tml.). Vārddarināšanā galvenā ir sistēmiskā atbilsme: modeļi tiek vērtēti pēc atbilsmes valodas sistēmai un realizācijas iespējām. Arī normatīvie ieteikumi attiecīgi ir vērtējami 1) pēc pareizuma un 2) pēc lietojuma. Ne vienmēr valodā nostiprinās un tiek lietoti ieteiktie darinājumi. Piemēram, gadsimta pirmajā puse ir ieteikti atvasinājumi ar –kl–: kriteklis (izpletnis), laistīkla (lejkanna), medīkla (medību rajons), medīkļi (medījamie dzīvnieki), notekle (renstele), raidīkla (raidstacija), sausēklis (sausināmais papīrs) u. c., bet tie nav ieviesušies vai nu nelabskanīguma, vai negatīvu asociāciju, vai arī priedēkļa daudznozīmības dēļ – pēdējā gadījumā nav ievērots sistēmiskās (semantiskās) atbilsmes princips, īpaši svarīgi ir prognozēt iespējamās pārmaiņas valodā, atkāpes no pašreizējām normām.

Popularizējot izstrādātos terminus, ir jācenšas novērtēt dažādus faktorus un izmantot dažādas iespējas. Jāņem vērā normas avota autoritāte. Piemēram, valodnieki ieteica sporta terminoloģijā izmantot darinājumus klupināt, klupināšana, klupinājums vai pat paklupenis (hokejā), bet tie nezināmu iemeslu dēļ neieviešas (Skujiņa 8, 79). 1979. gada 13. martā laikrakstā “Padomju Jaunatne” parādījās pazīstamā rakstnieka Z. Skujiņa raksts ar tiem pašiem priekšlikumiem, un šoreiz tie tika pieņemti. Tātad valodnieku ieteikumiem pietrūka autoritātes (vai arī neatlaidības popularizējot).

Par vārddarināšanas jautājumiem paralēlismu sakarā sk. iepriekš (par derivatīvajiem variantiem, paronīmiem, homonīmiem, leksiski derivatīvajiem sinonīmiem un kontaminātiem). īpaši daudz ir derivatīvo kalku, piemēram,  p i e g ā j i e n s,  i z p ā r d o t  u. c.) (III. 2.1.1.2.). Dažādus darinājumus izmanto kā stilistiskus līdzekļus. Sinhroniskā aspektā ir produktīvi un arī neproduktīvi vārddarināšanas tipi un modeļi. Neproduktīvajiem modeļiem var būt lielāka stilistiskā slodze nekā produktīvajiem – notiek zināma aktualizācija. Vārddarināšanas sinonīmi bagātina valodas līdzekļus.

Īpašs jautājums ir internacionālo vārdu iekļaušanās nacionālās valodas vārddarināšanas procesos; tas nav izdalīts īpaši, jo ir ļoti cieši saistīts ar nacionālo vārddarināšanu (par internacionālu vārdu adaptāciju sk. III. 2.3.)

1.2.1. Normas un atkāpes vārddarināšanā

Atkāpes raksturotas, sastatot precīzu, vēlamu darinājumu ar neprecīzo. Ir atšķirības darinājumu tipos: vārdi visvairāk tiek darināti ar morfoloģisko paņēmienu, šajā tipā vērojams arī visvairāk atkāpju; mazāk to ir salikteņu darināšanā; semantiskais paņēmiens (konversija) vispār vismazāk izmantots. Atkāpes var būt formālas vai formāli semantiskas. Ir grūti nošķirt tīri formālas atkāpes no semantiskām, jo katrs darinājums ir saistīts ar semantiku: katram vārddarināšanas līdzeklim ir nepieciešama noteikta semantiska slodze semantiska precizitāte nepieciešama arī niansēs. Piemēram, ir iespējami regulāri atvasinājumi ar priedēkļiem, kas tomēr īsti neiederas attiecīgajā nozīmes tipā. Tādi ir substantīvi ar bez–, kas nosauc personas, kurām trūkst nepieciešamas, substantīva nosauktas konkrētas reālijas: bezdarbnieks ir cilvēks, kam nav darba un kas to nevar atrast, bezbiļetnieks ir cilvēks, kam nav biļetes u. tml. Bet darinājums bezrindnieks atšķiras ar nozīmes niansi – tas nosauc cilvēku, kurš tīšuprāt iet citiem priekšā bez rindas, kurš negrib stāvēt rindā: Pusdienlaikā pie kases stāvēja pagara rinda.., bet te kāds  b e z r i n d n i e k s ..  plijās virsū kasierei, lai ielejot vīna glāzi.

(OL) Ar šādiem darinājumiem sistēmā tiek ieviesta kāda nianse, tās dēļ attiecīgais tips var kļūt daudznozīmīgs un tāpēc nevēlams – ar tiem jābūt uzmanīgiem.

Atvasinājums tikai tad spēj ieņemt pilntiesīgu vietu valodā, ja tam ir nepārprotama semantika un ja tas iekļaujas valodas sistēmā: ir darināts atbilstoši regulāriem modeļiem ar piemērotiem vārddarināšanas paņēmieniem un līdzekļiem (protams, ņemot vērā, ka mainās un attīstās arī pati sistēma).

1.2.1.1. NORMAS UN ATKĀPES VĀRDDARINĀŠANĀ AR MORFOLOĢISKO PAŅĒMIENU

Formālas atkāpes vārddarināšanā ir saistītas galvenokārt ar vārddarināšanas līdzekļu neprecīzu izmantošanu. Tās var būt gan vārddarināšanas celmā, gan (galvenokārt) afiksos.

1.2.1.1.1. Formāla neatbilsme vārddarināšanas  celmam

Tā sastopama reti. Piemēram, neregulārā atvasinājumā  l i n g v i n i s t s:  ..kļuva par filologu  l i n g v i n i s t u,  par rakstnieku. (RK 80) Tā vietā lietojams vārds lingvists, atvasināts no celma lingv– ar piedēkli –ist–. Neprecīzs darinājums ir  i n ž e n ē r i j a  (Skujiņa 9) – pareizi: inženierija. Pašreiz vēl joprojām tiek lietots adjektīvs  p a r t e j i s k s,  kurš pēdējā laikā precizēts: partijisks (no substantīva partija).

Vārddarināšanas celmā iespējamas svārstības skaņu mija. Piemēram, adjektīvos ar –ains no 5. deklinācijas substantīviem ar lūpeni celmā mijas rezultātā būtu jābūt konsonantam [j]: ziepjains no celma ziepj– ar motivāciju ‘daudz ziepju’; līdzīgi arī dzelmjains, kraupjains, zemjains u. c. Taču jau sen tie bieži ir lietoti bez mijas (kā vieglāk izrunājami): dzelmains, kraupains, zemains, ziepains u. tml.: ar rokām vāktas bietes nav tik zemainas; kraupains suns u. tml., tāpēc šie darinājumi ir atzīti par literāriem (Augstkalne 2, 69); veidojas literāri varianti.

Personu nosaukumus no substantīva ar –iet– darinot, celmā notiek līdzskaņu mija: [k], [g], [ļ], [ņ] mijas ar [c], [dz], [l], [n]: Dundaga – dundadznieki, Bīriņi – bīrinieši u. tml. Tomēr ir arī atkāpes: Kauņa – kauņieši, Vilna – viļnieši u. tml.; ir arī paralēllietojums: hamburgieši – hamburdzieši. Tāpēc paralēli likumīgajiem darinājumiem medinieši, dārzinieši atzīti arī mediņieši, dārziņieši (Porīte 3)

Mūsdienu valodā iespējami arī darinājumi, kam var atrast vēsturisku motivāciju, resp., vārddarināšanas celmu. Piemēram, substantīvs laivotava: Iziet no savas mājas un .. nokļūt pie ūdeņiem. Peldētavā.  L a i v o t a v ā.  Makškerētavā. (7. 79) Ar –tava atvasina substantīvus tikai no verbiem. Mūsdienu latviešu valodā nelieto verbu laivot, bet ME (2, 414) minēts verbs laivuot ar nozīmi ‘braukt ar laivu’, tāpēc minētais atvasinājums ir pieņemams. Tas pats sakāms par substantīvu gaisotne, kuru, pēc J. Endzelīna domām, varētu atvasināt no celma, kurš beidzas ar t. Mūsdienu valodā verbs gaisot nav sastopams, bet ME (1,588) rādīts verbs gaisuoties 1) “?” sniegi, vēji gaisuojas; 2) būt nemierīgam; tātad atvasinājums gaisotne var radīt iebildumus vienīgi nozīmes neskaidrības dēļ.

1.2.1.1.2. Neatbilsme afiksācijā

Neatbilsme afiksācijā rodas, kad darinājumi neatbilst regulāriem modeļiem. Tādā gadījumā vai nu jāprecizē afiksi, vai jāizmanto cits vārds. Cits afikss (parasti priedēklis vai piedēklis) nepieciešams, ja attiecīgos darinājumus latviešu valodā vispār nelieto.

(1) Priedēklis neder verbiem  a p s k a i t ļ o t  (izskaitļot),  i e r e g u l ē t  (noregulēt) u. c.:  a p s k a i t ļ o t  barības vielu daudzumu;  i e r e g u l ē t  cehu. Šādi verbi ir neliterāri kalki. Līdzīgi arī substantīvu darināšanā:  s a t ī s t ī b a  (attīstība),  u z c i r t u m s  (izcirtums),  p a l o k s  (ieloks) u. tml.: Meitene no saulainās  u z c i r t u m а  gleznas izzuda mežā (OL); meža  p a l o k s. (PC 85)

Sastopami neregulāri darinājumi ar bez– (ar verbu nesaistīti):  b e z t a l a n t s  (talanta trūkums): Tās būs pārdomas par talantu un  b e z t a l a n t u.  (ĶR 86) Varētu lietot ģenitīveni beztalanta. (MLLVG 1) Prievārda ģenitīveņos prievārds nosaka ģenitīveņa morfoloģisko skaitļa formu – atbilstoši attiecīgā substantīva skaitļa formas lietojumam; bezinerces, pretgaisa; bezbēniņu. (Soida 2) Ar priedēkli starp– ģenitīveņus lieto tikai daudzskaitlī: starpresoru, starppilsētu, ar bez–, pret–, zem– abos skaitļos.

Mūsdienu latviešu valodā darina un lieto adjektīvus ar ne–: nebrīvs, neglīts, negatavs u. tml. Tiem ir pamatvārdiem pretēja nozīme. Taču tos nedarina no visiem adjektīviem, piemēram, nelieto darinājumus nedusmīgs, nešausmīgs – lieto antonīmus priecīgs, jauks u. tml. īpašības, pazīmes nepilnīguma nozīme parasti lieto atvasinājumus ar pa–: lieto atvasinājumu neliels (ne liels, ne mazs), bet nelieto nemazs – tā vietā lieto paliels. Antonīmu pāri pārī resns un tievs nevienu no tiem neizmanto darinājumos ar ne–; pārejas pakāpju nosaukšanai lieto adjektīvus paresns, patievs. Tāpēc nebūtu vajadzības pēc adjektīva  n e r e s n s:  ..n e r e s n o s  kokus skrejošais zāģis strauji pārkož. (OL)

(2) Ar piedēkļiem tiek atvasināti galvenokārt nomeni. Var veidoties neregulāri atvasinājumi, kas neatbilst attiecīgajam modelim no sintaktiski semantisko attieksmju viedokļa. Piemēram, ar piedēkli –ēj– atvasina aktīvu darītāju, arī mašīnu, rīku, aparātu nosaukumus. Nav ieteicams ar šo piedēkli atvasināt substantīvu no verba patikt, jo šis verbs nenosauc aktīvu darbību. Darinājums  p a t i c ē j s  ar nozīmi ‘tāds, kam kaut kas var patikt’ neiekļaujas attiecīgajā modelī un uzskatāms par okazionālu: Zieds meklē  p a t i c ē j u,  zieda kāts savu vāzi. (OL)

Substantīvus ar –īb– atvasina no substantīviem, adjektīviem, divdabjiem, bet ne no adverbiem, tāpēc  k l ā t n ī b a  uzskatāms par kļūdu – jālieto klātiene (Ozoliņš). Neregulāri atvasinājumi ir arī  p a g ā j ī b a,  a i z g ā j ī b a  (pareizi – pagātne): Varakļānos jau sen  a i z g ā j ī b ā  tie laiki.. (S 2, 81) Var lietot verba finīto formu: aizgājuši, pagājuši tie laiki.

J. Endzelīns aizrāda, ka tautas valodā no ciešamās kārtas divdabja atvasināti substantīvi nav sastopami un bez lielas vajadzības nav darināmi. (Endzelīns 1, 55)

Pašreiz ir sastopami nevēlami atvasinājumi  s a k o p t ī b a,  s a l a u z t ī b a  u. tml.: Laba  s a k o p t ī b a  vērojama Džūkstes ciema centra Brāļu kapos (KR 88); Slimība sākās ar  s a l a u z t ī b a s  sajūtu.. (DK 86) Pirmajā piemērā ieteicams lietot attiecīgā verba finīto pasīva formu, otrajā – aprakstoši palīgteikumu it kā kaulus lauztu vai tml., jo pa īstam nekas netiek lauzts.

Pašreiz plaši tiek lietots neregulārs (kalkēts) atvasinājums  p i e g ā j i e n s  pareizā pieeja vietā: atrast pareizu  p i e g ā j i e n u,  ar sportisku  p i e g ā j i e n u  u. tml.

Ir tādi regulāri darinājumi (daudzpakāpju atvasinājumi), kas sarežģī valodas sistēmu un reizēm ir grūti uztverami. Piemēram, no substantīva parāde atvasināts mazlietots adjektīvs  p a r ā d i s k s  (ar līdzīguma, atbilstības nozīmi), bet no tā savukārt substantīvs parādiskums: .. jūtams formālisms .. dažu pasākumu pārliekajā  p a r ā d i s k u m ā.  (J 86) No substantīva lūžņi darināts verbs pielūžņot, bet no tā savukārt pielūžņojums, kas neprecīzi tiek lietots pamatvārda lūžņi vietā: Viņu pienākums .. būtu šos  p i e l ū ž ņ o j u m u s  savākt un aizgādāt uz izgāztuvi.. (DB 1,87); iztīrīt parku no  p i e l ū ž ņ o j u m a  (KU 82) u. tml.

Visvairāk neregulāro substantīvu (abu dzimšu vārdi) darināti ar deminutīvu piedēkļiem –iņ– un –īt–. Tie minēti MLLVG 1, par tiem ir publikācijas valodas prakses materiālos. Biežāk sastopamie:  k a r t i ņ a,  k a s t i ņ a,  k r ū z i ņ a,  p l ā k s n i ņ a,  z v a i g z n i ņ a;  p r ī m u l ī t e  u. с. (M. Graudiņa 2) arī personvārdi Katiņa, Lotiņa, Zetiņa; Katrīnīte, Regīnīte u. c. Sevišķi plaši lietots deminutīvs  k a r t i ņ a  un attiecīgie salikteņi  f o t o k a r t i ņ a,  k o n t r o l k a r t i ņ a  u. tml. Arī  l i d m a š ī n ī t e,  p i r ā m ī d ī t e:  bezpilota  l i d m a š ī n ī t e.  (L 2, 84) Neregulāri darinājumi sastopami arī daiļdarbos: Dzīvoja vecīts ar večiņu savu Mājiņā baltā  B i r z s n i ņ a s  malā (OL); ..vecīts ar večiņu sēdēja Baltās mājiņas  S l i e k s n i ņ a  priekšā. (OL) regulāri darinājumi ir birzīte (deminutīvs no birzs), slieksnītis. Mākslas darbu nosaukumos plaši lietots un nostiprinājies neregulārs deminutīvs  s e r m u l i ņ š  (regulārs atvasinājums no sermulis ir sermulītis): romāna nosaukums “S e r m u l i ņ š  uz asfalta”, gleznas nosaukums “Dāma ar  s e r m u l i ņ u”. Šī deminutīva nostiprināšanās kaitē valodas praksei. Neregulāri deminutīvi sastopami arī dažādos citos nosaukumos, piemēram, lietišķās mākslas Tautas studija  K a m o l ī t i s,  deju kolektīvs  K a m o l ī t i s  u. с. Tas liecina, ka valodas praksē pret neregulāriem deminutīviem nav izveidojusies nepieciešamā neiecietība. Cēlonis ir gan nezināšana, gan garīgs kūtrums neskaidrību likvidēšanā. Arī tautas valodā plaši lietoti neregulāri deminutīvi  t r a k t o r ī t i s,  u z k a l n ī t i s,  ž u r n ā l ī t i s  u. tml. Neregulāri deminutīvi tiek lietoti terminoloģijā: centrīte, čaulīte, saitiņa u. c. Tie vairs netiek uztverti par deminutīviem – tiem nav ne pamazinājuma, ne mīlinājuma nozīmes, tie ir pārgājuši citā, konkrētā un neitrālā lietojuma sfērā.

Adjektīvu neregulāri piedēkļdarinājumi sastopami samērā reti. Tāds ir  p ā r v a r ī g s  ar neskaidru nozīmi un cilmi: Apkārt ir meži un lauki, kalni un birztalas.. –  p ā r v a r ī g s  plašums līdz pat bezgala tālajam, zili sirmajam Vidzemes apvārsnim. (OL) Dažkārt tiek veidoti ļoti sarežģīti darinājumi, piemēram: tiekšanās spēlēt  k o m b i n a c i o n ā l i  (RB 84) Varētu būt: kombinēti; vienoti. Dažkārt sastopami adjektivējušies divdabji no nelietotiem verbiem: medaļots – Sunim ir  m e d a ļ o t i  vecāki.

Darināšanu nosaka semantika; tieši nozīmes dēļ kāds vārddarināšanas modelis un līdzekļi vārdam nav piemēroti. Tādi ir gadījumi, kad izmantotais afikss nav vajadzīgs, ir atmetams vai apmaināms ar vajadzīgu. J. Endzelīns aizrāda, ka “Jaunus vārdus darinot, vajadzētu vispirms vairīties no nozīmes ziņā tukšām skaņām.” Tādas, viņaprāt, ir n un m; pareizi būtu irde, nevis irdne, salde, nevis saldne, nepareizi darināts būtne. Pareizi ir darinājumi ar –tne no pagātnes pasīvajiem divdabjiem: celtne, šķirtne u. tml. Bet ne izlietne – pareizi ir izlietuve. (Endzelīns 4, 397) Mūsdienu valodā atvasinājumi būtne, irdne, izlietne atzīti par literāriem.

1.2.1.1.2.1. Afiksu desemantizācija un ieteikumi tās novēršanai

Desemantizēti afiksi ir lieki; tie var būt priedēkļi vai piedēkļi.

(1) Lieks priedēklis mūsdienu latviešu valodā sastopams galvenokārt verbiem. Tas ir norādīts valodas prakses materiālos. (Augstkalne 2, 71; Ozola 5 u. c.) Priedēkļverbu darināšanā mūsdienu latviešu valodā jāņem vērā vairāki nosacījumi: 1) verbiem latviešu valodā ir pievienojams tikai viens priedēklis; izņēmums ir priedēklis ne–, kā arī tie divpriedēkļu verbi, kuri a) bez priedēkļa vispār netiek lietoti (pazīt – iepazīt) vai b) kuriem priedēklis ir piešķīris pavisam citu nozīmi (dot – izpārdot). Ar diviem priedēkļiem sastopami neliterāri kalkēti atvasinājumi  p i e р а с е l t,  i z p a l i k t,  p r e t n o s t a t ī t  u. c.

Pēdējā laikā latviešu valodā vērojama tendence īpaši uzsvērt darbības pabeigtību vai īslaicīgumu. Turklāt bieži pats verbs bez priedēkļa (semantiski) nosauc pabeigtu darbību, un priedēklis ir lieks, tas pat traucē uztvert verba nozīmi. Tādi ir gan internacionāli, gan latviskas cilmes verbi. Internacionālas cilmes verbiem nevajadzīgi tiek pievienots priedēklis no–. Tie ir verbi adresēt, fiksēt, konstatēt, koncentrēties, orientēties u. c. Pašreiz ļoti izplatīti ir:  n o a d r e s ē t  vēstuli kādam; autosports ir  n o b a n k r o t ē j i s  (S 1, 87);  n o d e p o n ē t  500 rubļu;  n o f o r m ē t  būvi; skatītāji tika  n o i n f o r m ē t i;  n o k o m e n t ē t  izrādi;  n o k o m p l e k t ē t  brigādi;  n o k o n s t a t ē t  faktus;  n e k o n t r o l ē t  dzīvsvara pieaugumu;  n o l i k v i d ē t  krautuvi;  n o m e l i o r ē t  laukus;  n o n i v e l ē t  personību;  n o o r i e n t ē t i e s  tumsā;  n o p a s t e r i z ē t  pienu, burkas;  n o p r e c i z ē t  grafiku;  n o r a k s t u r o t  darbinieku;  n o r e a l i z ē t  ieceres;  n o s t a r t ē t  sacensībās u. tml. Latviešu valodā ir tāda vienkāršo un salikto laiku sistēma, ar kuras palīdzību var izteikt dažādu veidu darbību, darbības pabeigtību. (Ozola 5, 128) Nosacīti varētu pieļaut perfektivētājpriedēkļa izmantošanu verbiem, kuri nosauc ilgstošu procesu: nocitēt, nodemonstrēt, noformulēt (uzdevumu), nopublicēt (rakstu).

Nevajadzīgi perfektivējumi konstatēti arī ar iz– un pie–:  i z a k c e n t ē t  ekspozīcijas kārtojumu;  i z r e s t a u r ē t  pili; piereģistrēt u. tml.

Lieks perfektivējums ir konstatēts arī atvasinājumos, kuru lietojumu nosaka tradīcija:  p i e s o l ī t  (lielāku maksu);  s a b r a u k ā t (daudzas reizes); n o r e d z ē t:  Es sliktu sapni n o r e d z ē j u. (OL) Mūsdienu valodā konstatēti lieki perfektivētājpriedēkļi at–, ie–, iz–, no–, pie–, sa–, uz–. Piemēram:  a t g a d ā s  disciplīnas pārkāpumi; laiks i e g a d ī j i e s slikts; lietus  i z b e i g s i e s  tuvākajā laikā;  i z s e c i n ā t,  ka jāmaina darba stils;  i z v ē r t ē t  vēstures faktus;  n o b e i g t  turnīru; sacensības  n o b e i g u š ā s  (verbam nobeigties ir nozīme ‘nomirt; beigt eksistēt’);  n o m a n ī t  pārmaiņas;  n o u p u r ē t  intereses;  n o v i e n k ā r š o t  valodu un stilu  u. tml. Sevišķi izplatīts ir verbs  n o p a m a t o t:  n o p a m a t o t  izvēli, viedokli, domas, pieredzi, prasību u. c.

Lieks ir priedēklis pa– un pie– nepilnīgas, īslaicīgas darbības nosaukšanai, kad tā nav vēlama, jo piešķir verbam nenopietnas attieksmes niansi:  p a r a k s t u r o t  stāvokli,  p a t u r p i n ā t  sarunu,  p i e p a l ī d z ē t  darbā u. tml.

Deverbāliem priedēkļsubstantīviem, tāpat kā attiecīgajiem verbiem, nav vajadzības pēc perfektivētāja priedēkļa piemēros: lopu  a p g ā n ī š a n a;  ceļu  i e l a b o š a n a;  cilvēku  i z r ī c ī b a;  i z t i e s ā š a n a s  kvalitāte u. tml. Arī: Kalnā  u z k ā p ē j a s  rudās apses.. (OL); trepju  p a t u r p i n ā j u m s  (OL) u. tml. Šādi darinājumi būtu precizējami – priedēklis atmetams.

(2) Piedēklis bez semantiskas slodzes sastopams retāk nekā priedēklis. Iespējami pat divi lieki piedēkļi:  r u t i n i e r i s m s  ar nozīmi ‘rutīna’: birokrātisma un  r u t i n i e r i s m а  pārvarēšana (RB 86) – darinājums ir samākslots un galīgi aplams.

Piedēklis –īb– nav vēlams atvasinājumos  i e r ē d n i e c ī b a,  s t r ā d n i e c ī b a,  z e m n i e c ī b a  u. tml. (Endzelīns 1) – labāk iztikt ar pamatvārdiem ierēdņi, strādnieki, zemnieki. Šis aizrādījums būtu ņemams vērā arī pašreiz. Lieks –um– ir atvasinājumā  s t i m u l ē j u m s:  Karadienesta reglaments paredz daudz  s t i m u l ē j u m u.  (KA 88) Tas pats pateikts ar vārdu stimuls. Šķiet, ka lieks ir piedēklis –ij– vārdā  s t u d e n t i j a:  S t u d e n t i j a s  spēks – vienotībā. (PS 78) Ar –ij– latviešu valodā tiek darināti kontinentu, valstu un zemju nosaukumi. Minētajā piemērā nevar runāt par kādu īpašu studentu zemi – te skaidri saredzama nozīme – 'studenti; studentu kopums’.

Valodas praksē tiek jaukti darinājumi ugunsdzēsība un ugunsdzēsējs vai ugunsdzēšams: terminos ugunsdzēsēju piederumi vai ugunsdzēšamie piederumi plaši lietots nevēlamais atvasinājums  u g u n s d z ē s ī b a:  u g u n s d z ē s ī b a s  piederumi, arī  u g u n s d z ē s ī b a s  aktīvs, muzejs, pārvalde u. c. Darinājums  u g u n s d z ē s ī b a  vispār nebūtu lietojams.

Semantiski jāšķir 1) personu nosaukumi ar –niek– pēc nodarbošanās (avīžnieki, muzejnieki, vārdnīcnieki u. tml.) un 2) pēc piederības pie kāda kolektīva ar –iet– (popovieši, dārzinieši, dailēnieši u. tml.) (Baltiņa 4, 103 – 105)

Semantiskas neskaidrības rada daži atvasinājumi ar –niek–:  b o r t i n i e k s;  b o r t i n i e k a  kravas tilpne. (S 2, 81) Ar izskaņu –nieks darina galvenokārt personu nosaukumus, kā arī nedaudz priekšmetu nosaukumu: bagāžnieks, burinieks u. tml.  B o r t i n i e k s  varētu derēt ka satiksmes līdzekļa nosaukums, ja darinājumam būtu skaidra nozīme. Borts (LVV, 137) ir 1) kuģa ārsienas augšmala; kuģa, lidaparāta sāni un 2) automobiļa ārsienas augšmala. Piemēra konteksts liecina, ka lietota 2. nozīme, taču vārds ir okazionāls, jo ārpus konteksta tas nav saprotams. Tas pats sakāms par vārdu  l i e l j a u d n i e k s:  Arī vibrāciju  l i e l j a u d n i e k ā  jūt mazāk. (PD 2,81) Bez konteksta nevar zināt, par kādu lielas jaudas mašīnu ir runa – par traktoru, kombainu, automašīnu vai vēl kādu citu. Substantīvs  ū d e ņ n i e k s  ir personas nosaukums, bet tā nozīme nav saprotama bez konteksta; kontekstā domāti ūdenstūristi: .. pēc Kandavas radiorūpnīcas ceļojošajām balvām šoreiz tīkoja gandrīz simts  ū d e ņ n i e k u..  (PK 86) Semantiskas nenoteiktības dēļ minētie darinājumi nav ieteicami.

Ar piedēkli –niek– darina personu nosaukumus pēc dzīves vietas, sociālā stāvokļa, nodarbošanās veida, darba rakstura. Atvasinājums  n e k ā r t ī b n i e k s  neatbilst nevienai no minētajām nozīmēm –  n e k ā r t ī b n i e k i  ir nekārtīgi skolēni, kārtības jaucēji: Efektīgi, ja avīzē ievieto  n e k ā r t ī b n i e k u  fotogrāfijas. (PZ 70) Tas arī ir okazionāls atvasinājums. To balsta antonīmija: kārtībnieki uztur kārtību, nekārtībnieki to jauc.

Piedēklis –ain– ir lieks adjektīvā  s ā r t r u d a i n s:  s ā r t r u d a i n s  ziemeļu granīts (OL); tāda pati nozīme ir pamatsaliktenim sārtruds, kas dzejas ritmā iekļaujas ar interfiksu: sārtiruds.

Piedēklim –īg– nav semantiskas slodzes adjektīvos  k u p l ī g s,  s m a d z ī g s,  t u m s n ī g s  u. tml.:  k u p l ī g s  dārzs;  s m a d z ī g s  klēpis;  t u m s n ī g a  brūnaļa u. tml. Tie veido nevajadzīgu sinonīmiju. (Nītiņa 1) Līdzīgs ir arī laipnīgs, jaunīgs, bet iespējams, ka šajā gadījumā piedēklis rāda īpašības nepilnīgu piemitību; to īpaši labi raksturo piemērs: Viņa ir ne tik daudz jauna, cik  j a u n ī g a.  (Z. Skujiņš, Vīrietis labākajos gados, R., 1975, 234) Tomēr šī adjektīvā semantika nav īsti noteikta: ‘ne visai jauna’, ‘līdzinās jaunai’ vai vēl kā citādi, tāpēc tas nebūtu ieteicams.

Adjektīvs  p a r ā d i s k s  lietots kā substantīva ģenitīva parādes sinonīms: .. esam atteikušies no atsevišķiem  p a r ā d i s k i e m  pasākumiem.. (DU 88) Minētā atvasinājuma nozīmi balsta konteksts; ārpus tā nav zināms, vai adjektīvs atvasināts no substantīva parāde vai no substantīva parāds, tātad atvasinājums ir neprecīzs.

1.2.1.1.2.2. Nepilnīgi atvasinājumi (nepieciešamu afiksu trūkums)

Nepilnīgi atvasinājumi ir ļoti reti sastopami. Ir zināmi daži gadījumi:  i e s t ā j a  substantīva iestāšanās vietā: .. par  i e s t ā j u  žurnālistikas fakultātē īstas skaidrības tomēr nav. (PJ 86) Substantīvs iestāja patstāvīgi netiek lietots (LLVV un LVV nav konstatēts); tiek lietots ģenitīvenis iestāju: iestāju pārbaudījumi; tas palicis salikteņos iestājeksāmens, iestājpārbaudījums. (Minētajā piemēra satura dēļ labāk ieteicams vārds uzņemšana.)

Iespējams, bet netradicionāls ir adjektīvs optimisks un attiecīgais adverbs optimiski: ..esmu noskaņots  o p t i m i s k i.  (L 2,86) Parasti tiek lietoti vārdi optimistisks, optimistiski.

1.2.1.2. NORMAS UN ATKĀPES VĀRDDARINĀŠANĀ AR SINTAKTISKO PAŅĒMIENU

Ar sintaktisko paņēmienu tiek darināti salikteņi un abreviatūras.

1.2.1.2.1. Salikteņu pazīmes un atkāpes salikteņu darināšanā

Salikteņu darināšanā mēdz būt gan tikai formālas, gan arī formāli semantiskas atkāpes.

Lai konstatētu atkāpes salikteņu darināšanā, jāņem vērā to pazīmes. Tās ir: 1) fonētiskā – saliktenis ir cieša akustiska vienība ar vienu galveno uzsvaru, parasti pirmajā zilbē; komponentu sadurā nav pauzes; 2) semantiskā – noticis zināms sastāvdaļu nozīmes pārveidojums, salīdzinot salikteni ar vārdu savienojumu (lielgabals – liels gabals); saliktenim ir sava, parasti viena, no konteksta un situācijas neatkarīga nozīme – tā atšķiras no motivētājvārdkopas nozīmes; nozīmes pārveidojuma pakāpes dažādiem salikteņiem ir atšķirīgas; 3) morfoloģiskā – parasti saliktenim ir divas sastāvdaļas jeb komponenti, pirmais komponents ir svarīgs pēc morfoloģiskās uzbūves – tam var būt nepārveidota forma (gadalaiki) vai pārveidota forma (biškopis, ūdeņradis u. tml); pirmā komponenta morfoloģiskās formas funkcijas realizējas nevis sintakses, bet gan leksikas līmenī, un pilnā morfoloģiskā formā galotne kļuvusi par saistītājelementu resp. interfiksu; 4) sintaktiskā – saliktenim teikumā ir viena vārda funkcija; 5) vārddarināšanas: salikteņus veido no noteiktiem komponentiem (kā pirmajiem, tā otrajiem), kas ir kopīgi vairākiem salikteņiem, piemēram, tādi ir pus–, vien–, paš–, –veida, –veidīgs, –diena u. c. Ir maz komponentu, ko izmanto tikai viena salikteņa darināšanā. (Par to un citiem salikteņu darināšanas jautājumiem sk.: Ahero 4; Ahero 2; Ahero 1.) Minētās pazīmes samērā droši ļauj identificēt salikteņus.

Salikteņu darināšanā vispirms būtu jāmin sintagmatiskas atkāpes, kas radušās salikteņu (to komponentu) formālajā izveidē.

Iespējami morfoloģiski neprecīzi salikteņu komponenti. Piemēram, tāds ir pirmais komponents saliktenī  d a u d z u v i e t:  Diemžēl  d a u d z u v i e t .. iestāžu vadītāji izrada mazu interesi par to. (KR 87) Varētu būt saliktenis daudzviet pēc analoģijas ar daudzreiz, daudzkārt; varētu arī atstāt vārdkopu daudzās vietās.

Var būt atkāpes kā pirmā, tā otrā komponenta formālajā izveidē. Jāņem vērā komponentu tipi. Piemēram, pirmās daļas komponents pēc salikteņu vārddarināšanas pazīmēm var būt pirm–: pirmdzimtene, pirmmācība u. c. Nav ieteicams saliktenis pirmsskolēni (ZT 86), labāk lietot vārdkopu pirmskolas vecuma bērni.

Lielu salikteņu grupu latviešu valodā veido ģenitīveņi. (Soida 2, Soida 3, 156 – 158); tas ir produktīvs salikteņu darināšanas veids (bez salikteņu ģenitīveņiem ir arī prievārda ģenitīveņi: pretbumbu patvertne, bezierunu kapitulācija u. tml.). Ģenitīveņiem ar skaitļa vārdu pirmajā komponentā jāšķir morfoloģiskās formas: ja pirmais komponents ir vien–, ģenitīvenis lietojams vienskaitlī: vienkopas teikums, vienstāva māja; ja pirmais komponents ir skaitļa vārds sākot ar divi, ģenitīvenis lietojams daudzskaitļa formā: divkopu teikums, piecstāvu nams. Daudzskaitļa formā lietojami arī ģenitīveņi ar daudz–: daudzamatu prasme, daudzstāvu nams.

Neprecīzi darināts saliktenis  t o d i e n a s:  Atmiņās ieskicēts  t o d i e n a s  gājiens.. (PD 2) – ģenitīveņa pirmais komponents jālieto atbilstoši otrajam: tās dienas = tāsdienas, to dienu = todienu. Minētajā piemērā labāk lietot vārdkopu: tās dienas gājiens.

Pašreiz latviešu valodā legalizēti kalkēti salikteņi ar infinitīvu pirmajā un deverbālu substantīvu otrajā daļā (Bušs 2 u. c.): strādātprasme, celtspēja, dziedātprieks, dejotgribētājs u. tml. Bet nav pieļaujams ar verbu derivatīvi nesaistīts konkrētas nozīmes substantīvs otrajā daļā: s p o r t o t v i e t a  (S 1, 86),  s t r ā d ā t p u l k s  (BB 1, 89); labāk lietot vārdkopas sportošanas vieta, darītāju, strādnieku pulks.

Viens no galvenajiem jautājumiem salikteņu identificēšanā un darināšanas mehānisma izpratnē ir saistīts ar tā nozīmi. Nav darināmi pēc nozīmes nevēlami salikteņi, piemēram,  a n t i s a n i t ā r i j a  darināts kā antonīms vārdam sanitārija (‘praktisku pasākumu kopums higiēnas prasību realizēšanai’ SV 638);  a n t i s a n i t ā r i j а  nav ieteicama: Cūku kūti valda  a n t i s a n i t ā r i j a  (PKU 78) – var lietot vārdkopu antisanitāri apstākļi vai, vislabāk, vārdu netīrība.

Valodas praksē svarīgas salikteņu un attiecīgo vārdu savienojumu savstarpējās substitūcijas iespējas, proti, 1) kad salikteņa vietā lietojama vārdkopa vai cits vārdu savienojums, 2) kad vispār likvidējams saliktenis, 3) kad saliktenis ir neprecīzs un aizstājams ar vārdu vai 4) kad semantiski precizējami salikteņa komponenti.

(1) Ir daudz gadījumu, kad saliktenis nav darināms, kad labāk lietojama vārdkopa (vai cits vārdu savienojums). Nevēlamos salikteņos parasti nav ņemta vērā kāda svarīga likumība vai salikteņa pazīme, galvenokārt derivatīvā pazīme.

Ir gadījumi, kad terminoloģijā tiek pieļauts neregulārs saliktenis neveiklas un neērtas vārdkopas vietā. Piemēram, ir akceptēts termins ātrbojīgs ‘tāds, kas ātri bojājas’ vārdkopas ātri bojājošies vietā. Taču jāņem vērā, ka tādi salikteņi var noderēt par analoģisku paraugu neregulāru darinājumu iepludināšanai valodā, tāpēc no tiem pēc iespējas jāvairās.

Vēlams ar vārdkopām aizstāt salikteņus, kuros nav skaidras subjekta vai objekta attieksmes starp komponentiem. Piemēram,  b a s k e t b o l z i ņ a s  (PD 2, 89) – vārdkopa būtu precīzāka: ziņas par basketbolu (nevis basketbola ziņas – ar basketbols subjekta funkcijā).

Dažkārt salikteņa pirmajā daļā izmantota neprecīza vārdu šķira vai arī tā ir pārprotama, piemēram,  p r o j e k t j a u d a  ir gan projekta jauda, gan projektētā jauda, tāpēc labāk lietot vārdkopas.  K a r t u p e ļ a u d z ē š a n a  – labāk: kartupeļu audzēšana (saliktenis ir garš un nevajadzīgs, pirmās zilbes uzsvars apgrūtina tā lietošanu).

Konstatēti arī nevēlami salikteņi ar adjektīvu pirmajā daļā:  p ē r n g a d s,  piemēram, ..neliels mīnuss salīdzinājumā ar  p ē r n g a d u  (PC 88);  m i e r ī g i z l ī g u m s:  .. klients varēja lietu nokārtot  m i e r ī g i z l ī g u m a  ceļā. (PD 1, 83) Minētajos piemēros labāk lietot vārdkopas. Saliktenim tuvcilvēks ir okazionālisma nokrāsa: Mīlēt nozīmē gatavību uzņemties  t u v c i l v ē k a  krustu uz saviem pleciem. (S Ģ 81) Labāk lietot vārdkopu tuvs cilvēks vai, ar nelielu nozīmes atšķirību, atvasinājumu tuvinieks, varbūt pat novecojušo, ME reģistrēto tuvumnieks.

Vārdkopu analogu dažs labs nav vēlams aizstāt ar formas un nozīmes ziņā neprecīzo  d a ž l a b s:  D a ž l a b u  reizi pēc gara ceļa .. (DB 82)

Nevēlami salikteņi veidojas arī attiecīgo vārdu lietojuma neprecizitātes dēļ, piemēram, verbs turpināt sintaktiskajās konstrukcijās vienmēr nostājas cita verba priekšā, tāpēc saliktenis  p o s t ī t t u r p i n ā t s  ir absolūti nepieņemams: Bez pietātes pret senču uzbūvētu brīnumu nav ko cerēt uz .. pietāti pret ..  p o s t ī t t u r p i n ā t i e m  dabas un vēstures pieminekļiem. (LM 80) Jāveido citāda teikuma konstrukcija, varbūt ar palīgteikumu: pieminekļi, kas joprojām tiek postīti.

Vārdkopa sirds siltuma pilns nepamatoti savilkta kopā saliktenī: .. tas ir  s i r d s s i l t u m p i l n a j ā s  .. ģimeņu rokās .. (KR 86)

Ir vērojama tendence apvienot saliktenī sakārtoto numerāļu savienojumu viens otrs: .. plūsmas virzītos  v i e n o t r a i  pretī.. (ĻC); ..guļvietas atrodas tuvu  v i e n o t r a i..  (TL) Vārdu savienojums būtu atstājams: viena otrai pretī; viena tuvu otrai u. tml.

Nepamatoti šķirti lietots termins posttraumatisks – sk.:  p o s t t r a u m a t i s k s  (PM 80). Latviešu valodā ir gan tieši pārņemtas prepozicionālas svešu substantīvu formas: post factum, ad modum u. tml., taču adjektīvs traumatisks ir atvasināts latviešu valodā ar piedēkli –isk– un saplūdis ar post vienā vārdā.

Ir konstatēti salikteņi, kuru komponenti aplam rāda nozīmi, piemēram: Šīs  j a u n a k t i v i z ē š a n ā s  rāda, ka.. (RB 79) Darinātājam bijusi aplama domu gaita – jārunā nevis par jaunu aktivizēšanos, bet par aktivitātes atjaunošanos. Neloģisks ir arī saliktenis  b e z d a r b n o r ī k o j u m a  (posms). (A 83) Latviešu valodā ir vārds bezdarbs, kam nav loģiski pievienot vārdu norīkojums; jālieto vārdkopa beznorīkojuma darbs. Līdzīgi darināts saliktenis  d a r b a d i e n n a k t s  (PJ 84); darbadiena ir tā diennakts daļa, kas paredzēta darbam darbavietā. Var lietot vārdkopu diennakts darbs, t. i., darbs, kas tiek padarīts diennaktī.

(2) Ir gadījumi, kad saliktenis vispār likvidējams, atmetot kādu lieku komponentu un veidojot attiecīgu vārda formu u. tml. Piemēram, neregulārs saliktenis  c i t a s t a r p  aizstājams ar prepozicionālu vārdformu starp citu: .. telefonogrammā ..  c i t a s t a r p  teikts.. (PJ 89);  t o s t a r p  aizstājams ar pa starpām, starp tiem vai tml.: Un  t o s t a r p  – arī ar sportu saistītu ideju risinājums. (S 1, 87)

Lieks var būt jebkurš salikteņa komponents. Dažkārt neveiklā atvasinājumā tiek neitralizēta salikteņa daļa:  n e m a z s v a r ī g a  nozīme (KA 85) – darināts no mazsvarīgs ar noliegumu ne–, kurš neitralizē salikteņa komponentu maz–; paliek vārds svarīgs. Saliktenis  b r ī v k l a i d o n i s  ir neloģisks, jo klaidonis ir cilvēks bez noteiktas dzīves vietas un nodarbošanās, tātad relatīvi brīvs. Piemērā: Ir tādi  b r ī v k l a i d o ņ i..  (JZ 89) labāk lietot vārdu klaidoņi. Plaši tiek lietots saliktenis  d a r b a k o l ē ģ i s;  tā pirmā daļa ir lieka, jo kolēģis ir darba biedrs. Vēl piemēri ar salikteņiem, kuros semantiski lieka pirmā daļa:  g ā z e l e k t r o m e t i n ā t ā j s  (pietiek ar: elektrometinātājs);  l ī d z g ā d ī b a  audzināšanā (pietiek ar: gādība);  v i r s m ē s l o t  – pietiek ar mēslot, jo no apakšas parasti nemēslo;  i z p i l d ī t p r a s m ī g s  – pietiek ar prasmīgs u. tml. Modesvārdi ir daudzie salikteņi ar super–, turklāt vairākos gadījumos pirmā daļa ir lieka, jo rada nozīmes pārspīlējumu:  s u p e r u z b r u c ē j s,  s u p e r s p o r t i s t s  u. tml.

Salikteņa otrais komponents arī var būt lieks, bet retāk:  j a u n b ū v ē t a i s  kuģis (pietiek: jaunais),  a p a ļ v e i d ī g a s  rievas (pietiek: apaļas); piešķirt atvaļinājumu  a v a n s v e i d ī g i  – pietiek: avansā;  g o v s l o p s  – pietiek: govs;  p ē r n g a d  – pietiek: pērn. Divi pēdējie salikteņi tiek lietoti sarunvalodā, neņemot vērā valodas līdzekļu ekonomēšanas tendenci, pēc tradīcijas.

Trešā daļa ir lieka trīskomponentu salikteni  l u k s o f o r i e r ī c e:  ..mainīts  l u k s o f o r i e r ī c e s  darbības režīms .. (K 3, 86)

(3) Ir gadījumi, kad salikteņa komponents nav gluži mehāniski atmetams, kad viens no komponentiem izmantojams vārda atvasināšanai, resp., aizstājams ar attiecīgu atvasinājumu. Piemēram, salikteņa grupveida vietā ieteikts termins grupāls; saliktenis  g a u s d i e n ī b a  aizstājams ar precīzāku atvasinājumu gausums: Ar tādu  g a u s d i e n ī b u  samierināties nedrīkst. (L 2, 79) ME (1, 612) reģistrēts saliktenis gausdiena, gausdienis, gausdiene ‘lēns cilvēks’: nāk kā gausdiena. Pašreiz šis saliktenis ir novecojis, tāpēc darinājums no tā nebūtu ieteicams.

Pašreiz plaši lieto verbu  p i l n v e i d o t  un substantīvu  p i l n v e i d o š a n a;  šis darinājums nav ieteicams, jo nav saprotams, kas ir “pilna veida”; var uzlabot kvalitāti, padarot pilnīgāku, tāpēc ieteicams lietot atvasinājumus pilnīgot, pilnīgošana.

(4) Konstatēti salikteņi ar neprecīzām daļām (komponentiem). Tāds ir saliktenis  n e d a u d z s t ā v u  (māja) – ja mājai nav daudzu stāvu, tad tā ir vienstāva māja. Pareizi jālieto saliktenis slīdkalniņš (no slīdēt, pēc analoģijas ar slīdlaiva), nevis  s l i d k a l n i ņ š,  kas dažkārt sastopams. Ir šefības skolas; Mūsu  š e f s k o l a s  audzēkņi.. (RT 82) – saliktenim šefskola būtu pavisam cita nozīme – tā būtu skola, kurā mācās šefi.

Nav pieņemams adverba saliktenis  p a t r e i z  (Endzelīns 1), ieteicams lietot pašreiz, pašlaik. Tas pats attiecināms uz adjektīvu  p a t r e i z ē j s.

Retāk precizējams salikteņa otrais komponents. Profesijas nozīmē ieteicams lietot salikteni lopkopis, laukkopis nevis lopkopējs, laukkopējs, kas ieviešas pēdējā laikā. Ir arī adjektīvu salikteņi, kuriem jāmaina otrais komponents:  s e š k l a s ī g ā  skola (DU 88) – pareizi: sešgadīgā skola, sal.: četrgadīgā skola, astoņgadīgā skola.

1.2.1.2.2. Saīsinājumu salikteņu (abreviatūru) darināšana un atkāpes lietojumā

Pēdējā laikā latviešu valodā arvien plašāk tiek lietoti saīsinājumu salikteņi jeb abreviatūras. Tie ir ienākuši valodā galvenokārt pēc 2. pasaules kara (ar nedaudziem izņēmumiem, piemēram, VEF), ir aizguvumi vai burtiski kalkējumi no krievu valodas vai ar tās starpniecību no kādas citas, parasti starptautiski nozīmīgas valodas. Tāpēc arī latviešu valodā abreviatūru darināšanā ir daudz līdzības ar šīm valodām, īpaši ar krievu valodu. Saīsinājumu salikteņu darināšana latviešu valodā ir produktīvs process, un rodas daudz neskaidrību un nekonsekvenču valodas praksē.

Pēc struktūras izšķir 1) zilbju salikteņus (zilbju abreviatūras) un 2) iniciāļu salikteņus (iniciāļu abreviatūras).

(1) Zilbju abreviatūrām ir trīs veidi: 1) krievu valodas ietekmē radušies vairāku vārdu pirmo zilbju salikteņi (kolhozs u. tml.). Tie latviešu valodā ir paradigmēti (galvenokārt vīriešu dzimtes substantīvi); 2) kombinētās zilbju abreviatūras veido a) salikteņi, kuru pirmā daļa ir reducēta līdz vienai zilbei (kompartija, ģeofizika), tie bieži tiek kalkēti un ir ļoti izplatīti, b) reducētu vārdu daļu komplekss saliktenī ar pilnu vārdu pēdējā daļā (hidroelektrostacija) – tie latviešu valodā ir mazāk lietoti; 3) reducētu vārdu daļu komplekss kopā ar ciparu kā kāda komponenta rādītāju: Interpressfoto – 66 (Internacionālā preses fotogrāfiju izstāde 1966. gadā) – tās parasti ir aizgūtas internacionālas abreviatūras. Nosacīti pie salikteņu abreviatūrām var pieskaitīt arī vienzilbes abreviatūras kopā ar ciparu: TU – 134 (pirmā daļa resp. komponents veidots no konstruktora uzvārda Tupoļevs).

Liela daļa zilbju abreviatūru latviešu valodas sistēmā vēl joprojām ir svešas, taču diemžēl tiek plaši lietotas. Piemēram, līdz šim ļoti izplatīti bija zilbju salikteņi ar –orgs otrajā daļā:  f i z o r g s,  p r o f o r g s  u. tml. Otrā apakštipa salikteņi (ko veido zilbju un veselu vārdu apvienojums) ir galvenokārt aizgūti: politinformācija, fizkultūra u. tml., un ir ieteikums tos aizstāt ar attiecīgajām vārdkopām politiskā informācija, fiziskā kultūra u. tml. (MLLVG 1, 222), taču valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence valodas praksē šo salikteņu lietojumā neapšaubāmi gūst virsroku. Tikai daži no tiem ir darināti latviešu valodā un formālus iebildumus nerada (piemēram, komjaunatne) (MLLVG 1, 221). Noteikti ir skaužami burtiski pārcēlumi (parasti no krievu valodas) – saīsināti iestāžu un uzņēmumu nosaukumi:  G l a v h i m s b i t  u. tml. (MLLVG 1, 223) Aizgūtās zilbju abreviatūras dažādos nosaukumos ir jāatstāj negrozītas, tās nedrīkst locīt: institūts “Giprosojuz” u. tml. Tās obligāti jāliek pēdiņās; tās nedrīkst iekļaut latviešu valodas deklināciju sistēmā (Blinkena 3, 184) Šādos atdarinājumos nedrīkst lietot latviešu vārdus un garumzīmes – nevis trests “R i g a p r о m s t r о j”, bet “Rigapromstroj” u. tml. Ja ir iespējams attiecīgos nosaukumus pēc iespējas īsāk atveidot latviešu valodā, tas ir jādara, piemēram, pieņemami ir nosaukumi “Zemesprojekts”, “Ceļaprojekts” u. tml., arī latviešu valodā darinātais un bez pēdiņām lietotais Lauktehnika. Nevēlams darinājums ir līdz šim lietotais  L a t i n f o r m  (Latvijas informācijas aģentūra – tagad LETA), kas dažkārt tika rakstīts arī ar lielajiem burtiem  L A T I N F O R M  (kā iniciāļu saliktenis). Šādus salikteņus nedrīkst locīt (nedrīkst lietot:  L a t i n f o r m s). (Blinkena 3, 187)

(2) Iniciāļu abreviatūras (arī akronīmi – Ahmanova, 36) ir divējādas – 1) burtu salikteņi un 2) skaņu salikteņi.

Burtu salikteņi veidoti no saliktu nosaukumu pirmajiem burtiem. Tie var būt vienkārši (LR; ZA) un salikti (LR ZA). Dažos gadījumos burtu salikteņi citu valodu ietekmē ir veidoti nevis no patstāvīgu vārdu pirmajiem burtiem, bet gan no salikteņu komponentu pirmajiem burtiem (TV – televīzija). Skaņu abreviatūras veidotas pēc tā paša principa, atšķirība ir skaņu kompleksa izrunā – tas tiek izrunāts kā viens vārds (HES, VEF, NATO). Skaņu abreviatūru ir mazāk.

(3) Vēl ir arī kombinēts tips – jauktas abreviatūras (Kalnbērziņa 1, 79), tās veido vārds kopā ar saīsinājumu: Pļaviņu HES.

Par kombinētām sauc arī tādas abreviatūras, ko veido pirmā vārda sākumzilbe un pārējo saīsināto vārdu iniciāļi (pirmās skaņas apzīmējumi). Tādā gadījumā zilbes īsinājumā rakstāms pirmais lielais burts, pārējie burti ir lielie: Bel AZ–548, nevis Belaz–548. (Porīte 5, 40)

Mūsdienu latviešu valodā tiek lietotas internacionālas abreviatūras (NATO, UEFA), ar krievu valodas starpniecību ienākuši kalki (ANO, VMP). No krievu valodas pārņemtas gan tulkotas abreviatūras (GDA, VĻKJS), gan arī netulkojot, burtiski kalkētas (DOSAAF, TASS, APN). Netulkojot ar krievu alfabēta burtiem tiek pārņemti mašīnu, preparātu u. tml. marku nosaukumi (ГАЗ; ИЖ u. tml.). Tos lietojot, jāņem vērā Terminoloģijas komisijas lēmumi. Citu valodu ietekmē ir veidojušās nacionālās abreviatūras VEF, RER, ZA; tās nerada problēmas, vienīgi jāraugās, lai šis process nevajadzīgi neietu plašumā. Vislielākie sarežģījumi rodas ar tām abreviatūrām, kas tiek aizgūtas ar krievu valodas starpniecību vai tieši no krievu valodas. Galvenais atveides jautājums ir pārņemt tās tieši, transliterēt vai veidot no attiecīgo nosaukumu tulkojumiem. Transliterēšana netulkojot nav laba tradīcija, jo transliterētās abreviatūras nav latviešu valodas lietotājam izskaidrojamas. Piemēram, tikai ar krievu valodas palīdzību var paskaidrot, ko latviešu valodā nozīmē DOSAAF. Vairākos gadījumos abreviatūru aizgūšanā ir konvencija. Piemēram, ir pieņemts netulkot preses aģentūru nosaukumus: TASS, APN, UNI. Organizāciju nosaukumus vajadzētu tulkot (kā TSSI, MVU). Starptautiski iniciāļu salikteņi latviešu valodā rakstāmi atbilstoši oriģinālrakstījumam: FIBA (Federation of International Basketball Associations) u. tml. Nekonsekvence, lietojuma dažādība ir dažādu izstrādājumu un ražojumu marku nosaukumos; ir nepieciešams vienoties par vienu lietojuma variantu – tas attiecas uz katru konkrētu abreviatūru. Absolūtu unifikāciju visās nozarēs ir ļoti grūti panākt. Galvenais uzdevums būtu – transliterēt nosaukumus ar latviešu alfabēta burtiem vai, vislabāk, darināt tās no tulkojumiem.

Visas iniciāļu abreviatūras tiek rakstītas ar lielajiem burtiem; lielo un mazo burtu kombinēts lietojums abreviatūrās nav vēlams. Paskaidrojošos vārdus abreviatūrās raksta ar mazajiem burtiem un liek iekavās: KSDS(b)P. (Porīte 5, 38) Iniciāļu abreviatūras ir jāraksta bez pēdiņām; pēdiņās abreviatūras ir liekamas tikai tad, ja tās ir priekšmetu simboliski nosaukumi: “VEF–12”. (Porīte 5, 40)

Burtu abreviatūras un kombinētās iniciāļu abreviatūras ir nelokāmas; tām ir nosaucēja nozīme. Skaņu abreviatūras ar laiku var iegūt pilnnozīmes vārdu tiesības un iekļauties deklināciju sistēmā. Ja vārds patur īpašvārda tiesības, tas ir rakstāms ar lielo burtu: Vefs. Attiecīgie atvasinājumi parasti ir sugasvārdi: vefietis. Turklāt “.. rakstu valodā abreviatūru lietojums ar pilnnozīmes vārda nozīmi ir pieļaujams tikai gadījumos, ja skaņu abreviatūra valodā ir plaši izplatīta un visiem valodas lietotājiem saistās ar konkrēta priekšmeta vai parādības nosaukumu.” (Porīte 5, 39) Nekādā gadījumā abreviatūrām nedrīkst mehāniski pievienot lokāmās galotnes: sēsties  I L’ ā  vai  I l ā. Visa abreviatūra jāraksta tikai ar lielajiem burtiem; nosaukumam nedrīkst pievienot neko lieku: vai nu VEF, vai Vefs, bet nedrīkst būt  V E F s  vai VEFS. Izņēmums ir nesaliktās vai arī salikteņu abreviatūras, ko veido ķīmisko elementu simboli (Не, Mg) un mērvienību nosaukumi (kWh), arī šaha un citu spēļu figūru nosaukumi, apzīmējumi: Lg 5, Zd 5 u. tml., ko raksta pēc starptautiskas konvencijas. (Porīte 5, 42)

Ir arī tādi skaņu abreviatūru salikteņi, kas jau no krievu valodas pārņemti kā leksikalizējušās vienības: neps, esers, dzots u. tml.

Parasti iniciāļu abreviatūras ir organizāciju, savienību, sabiedrību, asociāciju, federāciju u. tml. nosaukumi. Šo abreviatūru pamatā ir nomenklatūras vārds (biedrība, asociācija u. tml.). Ir jāņem vērā vārdu kārta: latviešu valodas abreviatūrās nomenklatūras vārds vienmēr atrodas salikteņa beigās: RS – rakstnieku savienība, ŽS – žurnālistu savienība u. tml. Ja skaitļa vārdam abreviatūrā ir apzīmētāja funkcija, tam ir jānostājas abreviatūras priekšā: nevis  J ē k a b p i l s  P M К – 12,  bet gan Jēkabpils 12. PMK.

Parastākās ir vārdu savienojumu (vārdkopu) abreviatūras; teikumu abreviatūras sastopamas reti: SOS (save our souls).

Abreviatūras mēdz būt gan vispārzināmas un lietojamas (NATO, LLA u. c.), gan pazīstamas tikai speciālistiem. Pēdējā gadījumā noteikti ir nepieciešami komentāri. Katra pirmo reizi minēta sveša abreviatūra ir jāskaidro. Uztveri īpaši apgrūtina abreviatūru blīvējumi: ЕСТ Talsu PMK ir bagāta. (PJ 79) Dažkārt nejauša sakrituma dēļ veidojas homonīmas abreviatūras (piemēram,  L A P); tādā gadījumā jālieto daļējie saīsinājumi: Latvijas AP, Lietuvas AP.

Tāpat kā leksiku, arī abreviatūras ir iespējams dot īpašu sarakstu veidā. Ir vēlams izstrādāt abreviatūru vārdnīcas un citus sarakstus – pa nozarēm un citādi, pēc vajadzības.

Ņemot vērā to, ka latviešu valodā abreviatūras tomēr ir ļoti jauna un pasveša parādība, to lietojumu nekādā gadījumā nav ieteicams pārspīlēt – labāk būt atturīgākiem un izmantot patiešām nepieciešamas un motivēti veidotas stabilas abreviatūras.

1.2.1.3. APELATIVĀCIJA UN SEPARĀCIJA KĀ VĀRDDARINĀŠANAS PAŅĒMIENI

Īpaši ir minami divi latviešu valodniecībā pagaidām sveši vārddarināšanas paņēmieni – apelativācija un separācija; tos raksturojusi V. Skujiņa. (Skujiņa 14) Latviešu valodā tie nav produktīvi; lielākā dala apelativējumu un separējumu jau gatavā veidā ir pārņemti no citām valodām. Tomēr minētajiem paņēmieniem ir noteikta vieta arī latviešu valodas vārddarināšanā, it īpaši terminu izveidē. V. Skujiņa pieļauj iespēju, ka turpmāk šie paņēmieni aktivizēsies. Autore izmantojusi V. Skujiņas pētījumus.

1.2.1.3.1. Apelativācija, tās izpratne un izmantošana valodas praksē

Apelativācija ir sugasvārdu darināšana no īpašvārdiem (apelatīvs – sugasvārds). Liela daļa šādu vārdu latviešu valodā ir aizgūti jau kā sugasvārdi: ampērs, džouls, volts u. c. Ir divi apelativācijas veidi – pilnā un nepilnā. Apelativācijas nosacījumi jāņem vērā valodas praksē.

(1) Pilnā apelativācija ir īpašvārda pilnīga pāreja sugasvārda kategorijā (to raksta ar mazo burtu): Rentgens – rentgens, rentgena stari; Ampērs – ampērs u. tml. Sugasvārdu no īpašvārda var darināt tieši – bez afiksācijas vai citiem papildu vārddarināšanas paņēmieniem, kā minētajos piemēros. Tas ir tipiskākais apelativācijas paveids. Ir iespējama arī dzimtes maiņa: Volta – volts. Tiešā apelativācija visbiežāk notiek, izmantojot pazīstamu zinātnieku izgudrotāju uzvārdus.

Bez tiešās pilnās apelativācijas vēl ir afiksālā un kompozitīvā apelativācija. Afiksālā apelativācija notiek, reizē ar pāreju sugasvārdā pievienojot vārdam vēl kādu afiksu: Bairons – baironisms; Rainis – rainists, rainistika u. tml. Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda pāreja sugasvārda kategorijā reizē ar salikteņa darināšanu: Glaubers – glaubersāls.

(2) Nepilnā apelativācija ir sugasvārda darināšana no īpašvārda, iesaistot to vārdkopterminā: Leidene – leidenes trauks; sakars ar īpašvārdu nav zudis, īpašvārds parasti ir personvārds vai vietvārds. Pamazām vājinoties sakaram ar attiecīgo personu vai vietu, var notikt īpašvārda pilna apelativācija: Alpu vijolīte – alpu vijolīte, Arī: Vatmanis – Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs u. c.

V. Skujiņa min arī apelativācijas gadījumus sarunvaloda: Jānis Misiņš –  m i s i ņ i,  m i s i ņ š  (bibliotēkas nosaukums); Pauls Stradiņš –  s t r a d i ņ i  (slimnīcas nosaukums). Apelativācija ir arī dažādu marku un firmu nosaukumu pāriešana sugasvārdu kategorijā: “Volga” – volga (automašīna), VEF – vefietis, TEC – tecs, HES – hess u. tml. (Saule – Sleine 3) Sarunvalodā šis process ir samērā aktīvs: Ar diviem  l a z i e m  atbraukuši uz Valmieru.. (L 2, 80)

1.2.1.3.2. Separācija, tās izpratne un vieta valodas praksē

Separācija ir patstāvīga vārda darināšana no salikteņa komponenta vai priedēkļvārda saknes (celma): hronija no diahronija, sinhronija u. tml. (Skujiņa 14, 71) Pēdējā laikā patstāvīgu vārdu statusu ieguvuši internacionāli elementi koma, soma, stāze, kas līdz šim sastopami galvenokārt salikteņos glaukoma, hromosoma, metastāze u. tml. Šādi darinājumi parasti iegūst virsjēdziena termina funkciju.

Separācijas izpratni sarežģī tas fakts, ka daļa separējumu (dzese no škidrumdzese, gaisdzese, plūde no straujplūde, noplūde u. tml.) ārēji sakrīt ar attiecīgiem afiksāliem darinājumiem (dzese, plūde, vēde – tāpat kā cirte, krite, rauste) un stingra robeža starp abiem darinājumu veidiem nav novelkama. Tomēr latviešu literārajā valodā ir vairāki tādi atvasinājumi ar –is, –e, kas radušies separācijas ceļā no salikteņiem vai priedēkļdarinājumiem. (Skujiņa 14, 72) Šis process biežāk vērojams verbālos, retāk nominālas cilmes darinājumos, piemēram, roce (piedurknes piegriezuma līnija) no aproce, ieroce. Sarunvalodā konstatēti separējumi māns (no grafomāns, melomāns u. tml.), mīlis (no ēnmīlis, saulmīlis) un citi.

Apelativācija un separācija ir cieši savā starpā saistītas. Tām abām ir ciešs sakars ar tradicionālajiem vārddarināšanas paņēmieniem – afiksāciju un salikteņu darināšanu.

1.2.1.4. SEMANTISKAIS VĀRDDARINĀŠANAS PAŅĒMIENS UN VALODAS PRAKSE

Par semantisko vārddarināšanas paņēmienu autore uzskata konversiju. Tā robežojas ar gramatisko polisēmiju (sk. II. 3.5.1.) un latviešu valodniecībā ir vismazāk analizēta. Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā (1. d.) tā ir pieminēta, bet nav ne skaidrota, ne aprakstīta.

Tāpat kā no leksiskās polisēmijas, zūdot nozīmju kopīga pamata uztverei, veidojas leksiskie homonīmi, konversijas rezultātā, zūdot gramatiskajai polisēmijai, veidojas patstāvīgi vienādi skanoši vārdu pāri ar atšķirīgām morfoloģisko formu paradigmām. Tie atšķiras gan ar leksiskajām, gan ar gramatiskajām nozīmēm, tāpēc tos nosacīti varētu saukt arī par leksiski gramatiskiem homonīmiem (sal. II.З.4.2.).

Adjektīvi konversijas rezultāta ļoti bieži iegūst substantīvu statusu: vecākais; vecāki; lielie (ar nozīmi ‘bagātie’) u. tml.

Atkāpes no normām konversijā var rasties, ja netiek ievērota formāla precizitāte. Piemēram, .. autobusa šoferis apslacīs ar netīru ielas ūdeni divus  p i e a u g u š u s  un trīs bērnus. (PC 81) Konversijai ir pakļauta adjektīva forma ar noteikto galotni, tātad pieaugušie.

Konversijas rezultātā radušies vienādi skanošie vārdu pāri var radīt grūtības valodas praksē. Parasti no liekas konversijas cenšas izvairīties, jo paralēlismā sarežģī valodu: ir nepieciešams labs konteksts, lai tos varētu identificēt.

Pašreiz latviešu valodā ir samērā daudz homonīmisku substantīvu un adjektīvu formu, galvenokārt tie ir internacionālas cilmes: aktīvs, kolektīvs, deficīts, kolorīts u. c. (Skujiņa 10) Vērojama tendence vairīties no konversijas. Substantīva un adjektīva formas ir nošķiramas atvasinājumos ar finālēm –āls (adjektīvam) un –ālis (substantīvam): diferenciāls – diferenciālis; feodāls – feodālis u. tml. Nepieciešamības gadījumā adjektīvus darina ar afiksiem: kolektīvisks, kolorītisks. Ja adjektīvi tradicionāli tiek lietoti, nebūtu no tiem jāvairās un jācenšas darināt citi adjektīvi ar sufiksiem –isk–. Nav lietderīgi to darīt arī tad, ja tiem paralēli konversijas rezultātā radušies homonīmiski substantīvi: adekvāts, primitīvs, eksplozīvs u. c. Konversijas procesi jāpētī ciešā sakarā ar valodas praksi un paralēlismu funkcionēšanas problēmām. Jāvairās no bezpamata konversijas, kā, piemēram, substantīva kolorīts konversija adjektīva: kolorīta glezna u. tml. Jāņem vērā semantiskās precizitātes nepieciešamība.

Mūsdienu latviešu valodā sastopama pronominalizācija: attiecīgais, zināmais u. tml., piemēram, Pavasarī egles apkārtni uzkops, izvietos  a t t i e c ī g o s  rādītājus (PD 1,80) – norādāmo pronomenu funkcijā. Minēto un citu vārdu pronominalizācija bieži tiek pārspīlēta, no tā būtu jāvairās.

Mūsdienu latviešu valodā tiek lietoti arī nevajadzīgi substantivējumi – neskaidri pēc nozīmes. Piemēram, sējamais: Bet  s ē j a m a i s  tagad stāv lidlauku noliktavās. (C 81) Nav saprotams, vai tā ir sēkla, materiāls, ko sēj (sal. sarunvalodā ēdamais), vai arī priekšmets, ar kura palīdzību sēj (sal. rakstāmais); tā vietā ieteicams semantiski precīzāks vārds.

Semantiskais paņēmiens bieži tiek izmantots sarunvalodā. Piemēram, adjektīvs  m e l n i e  ‘drūmi brīži’, arī numerālis bez substantīva gadu skaita nozīmē: ..daudziem no mums jau pāri  a s t o ņ d e s m i t i e m..  (RB 79)

1.2.2. Normas un atkāpes darinājumu lietošanā

Dažādu darinājumu lietošanā ir vērojamas atkāpes. Tās var būt gan formālas, gan semantiskas. Bieži ir grūti nošķirt pašu darināšanu no darinājumu lietojuma. Galvenā atšķirība: lietojumu nosaka konteksts.

1.2.2.1. FORMĀLAS (PARADIGMATISKAS) ATKĀPES

Formālas resp. paradigmatiskas atkāpes ir vērojamas galvenokārt salikteņu lietojumā. Atkāpes priedēkļverbu lietojumā ir attiecināmas daļēji uz morfoloģiju, uz verbu veidu diferenciāciju, kura latviešu valodā ir derivatīvi gramatiska. Jāpiezīmē, ka imperfektīvas nozīmes priedēkļverbi nav lietojami bez īpašas vajadzības, piemēram: Īpaši jau fermā darbus  n e n o d a l o t.. (KR 87) – te būtu labāk lietot imperfektīvo bezpriedēkļa verbu: darbus nedalot, darbi netiekot dalīti.

Vislielākos iebildumus rada salikteņverbu lietojums. Latviešu valodā ir daudz salikteņverbu, kuriem nav pilnas paradigmas. Vairums no tiem ir kalkēti. Tādi ir verbi ar caur–, līdz–, pret–, pakaļ–: caururbt caurstrāvot, cauršaut u. tml.; līdzbraukt, līdziet, līdzjust u. c. Šādiem salikteņiem nav pilnas paradigmas – ir ieteikts tos lietot tikai infinitīva un divdabja formā; finītajās formās tie ir dalāmi: caururbt, caururbts, caururbis, bet: urbj cauri, urbjas cauri u. tml. (MLLVG 1, 371) Šie verbi saukti par defektīviem (MLLVG 1, 371; Endzelīns 1, 21) R. Veidemane atzīst, ka līdzšinējā norma būtu maināma, lai iegūtu precizitāti, vieglumu un īsumu, jo ir daudz konstrukciju, kur labāk lietot salikto verbu nekā attiecīgo vārdkopu, un mūsdienu valodā tas arī tiek darīts: lodes  c a u r u r b a  viņa krūtis u. tml. Viņa uzsver, ka šo darinājumu funkcionēšana jāskata plašākā kontekstā. (Veidemane 4) Patiešām, minētos salikteņverbus mūsdienu latviešu valodā bieži lieto finītajās formās: doma  c a u r s t r ā v o  visu darbu; pasteltoņu gamma  c a u r v i j  atmiņas par vasaras noskaņām; rakstnieks  p r e t s t a t a  savu varoņu likteņus u. tml., un varētu piekrist R. Veidemanei, kad ir runa par minētajiem un vēl daudziem citiem plaši lietotiem verbiem. Taču noteikti nevajadzētu lieki paplašināt šo darinājumu klāstu ar nevajadzīgiem sinonīmiem:  c a u r s i s t  biļeti (verba kompostrēt vietā),  l ī d z d a r b o t i e s  (vārdkopas darboties līdzi vietā),  l ī d z j u s t  (vārdkopas just līdzi vietā) u. tml. Varētu atteikties arī no dažiem nomeniem, kas darināti no salikteņverbiem, piemēram,  l ī d z z i ņ o j u m s  nav tik precīzs kā koreferāts.

Arī salikteņverbi ar paš– uzskatīti par defektīviem (MLLVG 1,372) – tie tiek lietoti tikai ciešamās kārtas pagātnes divdabja formā: pašausts, pusdarīts, paštaisīts u. tml. Defektīvi ir arī verbi ar adjektīva celmu pirmajā komponentā:  l a b i e k ā r t o t,  j a u n a p g ū t.  Tie ir kalkēti un lietojami tikai infinitīvā vai ciešamās kārtas divdabja formā. Lietojums finītā formā nav vēlams: .. jāizremontē un  j ā l a b i e k ā r t o ..  dzīvokļi. (KT 83) Pietiktu ar verbu iekārtot.

Lietojot darinājumus, kam nav pilnas formas paradigmas, ir jābūt uzmanīgiem; jācenšas vairīties no šādu darinājumu papildināšanas.

1.2.2.2. SEMANTISKAS (SINTAGMATISKAS) ATKĀPES

Semantiskas atkāpes lietojumā rodas, kad latviešu valodā attiecīgais darinājums (atvasinājums, saliktenis u. tml.) ir, bet to lieto citā nozīmē. Šādā lietojumā īpaši svarīgs kļūst konteksts. Semantiskas atkāpes ir sastopamas galvenokārt atvasinājumu lietojumā.

1.2.2.2.1. Semantiskas atkāpes atvasinājumu lietojumā

Atvasinājumu lietojumā sastopami trīs atkāpju tipi: 1) atvasinājums ar priedēkli vai piedēkli aizstājams ar darinājumu bez tā (resp., attiecīgais afikss ir lieks); 2) darinājums aizstājams ar citu līdzvērtīgi afiksētu darinājumu, kurā izmantoti citi, pēc nozīmes iederīgi afiksi, un 3) vārds bez afiksa aizstājams ar kādu atvasinājumu (resp., attiecīgajā kontekstā konstatēts afiksa trūkums). Visos gadījumos gan darinājumi, gan to potenciālie aizstājēji valodā ir regulāri un lietojami bez īpašiem ierobežojumiem.

1.2.2.2.1.1. Atvasinājumi ar lieku afiksu kontekstā

Liekais afikss parasti ir priedēklis vai piedēklis.

(1) Priedēkļverbs nevietā tiek lietots bezpriedēkļa verba vietā parasti tad, kad konteksts prasa imperfektīvu verbu – tādos gadījumos jānovērš lieka perfektivācija: sāksim  a p d z ī v o t  jauno māju – ieteicams: saksim dzīvot jaunajā māja;  a p z v e j o t  ezeru – pareizi: zvejot ezerā; talkā  a t n ā k s  aviācija – pareizi: talkā nāks aviācija;  n o v i r z ī t  lietu izskatīšanai biedru tiesā – pareizi: virzīt lietu..;  u z r o d a s  jautājumi – pareizi: rodas jautājumi u. tml. Minētie un līdzīgi atvasinājumi bieži rodas citu valodu ietekmē, bet ne vienmēr. Ir sastopami piemēri, kuros kontekstā obligāts imperfektīva bezpriedēkļa verba lietojums, bet tomēr lietots neatbilstošs priedēkļverbs: Saimniecību šoferi no rīta  s a b r a u c  vienā laidā.. (DE 1, 86) Saistījumā ar vienā laidā lietojams brauc. Daudziem priedēkļiem bez perfektivētājas nozīmes ir vēl kāda cita. Piemēram, teikumā: 10% traumu bērni  i e g u v u š i  ielās (PKU 89) – verba iegūt vietā lietojams vispārinātas nozīmes verbs gūt; iegūt parasti lieto, runājot par ko labu, vēlamu, nevis par ievainojumu. Teikumā: Braši  n o c ī n ī j i e s  pirmajās četrās GDA daudzcīņas disciplīnās, ..sportists bija kļuvis par .. līderi.. (S 1, 81) jālieto bezpriedēkļa verbs cīnīties; nocīnīties nozīmē ‘ar grūtībām darīt’ un lietojams citos saistījumos: nocīnīties ap kaut ko, gar kaut ko. Arī: .. Rīgas čempioni .. republikas mačos  n o z a u d ē j u š i  RPI komandai.. (S 1, 79) – sporta sacensībās var zaudēt; nozaudēt var kaut ko konkrētu, piemēram, cimdu. Ir jāšķir verbu lietot un izlietot nozīme: izlietot ir ne tikai perfektīvs, tas nozīmē arī, ka attiecīgais priekšmets lietojot pamazām tiek nolietots, nodeldēts un beidzot pazūd, iznīkst, tāpēc nav pareizi teikt: tīrot sniegu, aizliegts  i z l i e t o t  cērtņus – jāsaka: lietot, izmantot.

Dažkārt priedēkļverbam ir citas subjekta un objekta attieksmes nekā bezpriedēkļa verbam, un tie jālieto katrs savā kontekstā; nav pareizi teikt: šeit var  i z n o m ā t  traukus, jāsaka: šeit var nomāt traukus (savām vajadzībām) vai arī šeit iznomā traukus (kādam).

Stilistiski neiederīgs var būt priedēkļsubstantīvs, piemēram, deverbāls substantīvs ielu  a p t ī r ī t ā j s  nav vēlams, jo sarunvalodā aptīrīt lietots ar nozīmi ‘zagt’, tāpēc substantīvs aptīrītājs teikumā: Piemiņas veltes un ziedus saņēma ielu  a p t ī r ī t ā j a  Teofilija Možeiko (L 2, 80) var izraisīt nevēlamas asociācijas; labāk lietot bezpriedēkļa substantīvu tīrītāja.

(2) Lieki piedēkļi parasti ir substantīviem un adjektīviem. Latviešu valodā vairāki nomenu (substantīvu) piedēkļi tiecas desemantizēties. Viens no tiem ir –īb–. Attiecīgie darinājumi bieži tiek lietoti bezpiedēkļu vārdu vietā – darbība vārda darbs vietā, likumība vārda likums vietā, pat podniecība vārda podi vietā: Viesis iepazinās ar VEF Kultūras un tehnikas pils  d a r b ī b u;  l i k u m ī b a s  pārkāpumu cēloņi; Zilajā, valganajā krēslā brūna un silta kā maizes klaips stāvēja  p o d n i e c ī b a.  (OL) Desemantizēties tiecas arī piedēklis –um–. Piemēram, redzējums, dzirdējums parasti būtu aizstājami ar redzētais, dzirdētais; lieks ir piedēklis atvasinājumos daudzums, ierindojums piemēros: saukt pie atbildības šādu  d a u d z u m u  malu zvejnieku (jābūt: tik daudz malu zvejnieku); Viņas vārds atrodams rajona labāko lopkopju  i e r i n d o j u m ā  (labot: skaitā, rindā vai tml.).

Ja desemantizējies piedēklis, ar kuru substantīvs darināts no adjektīva, šāds substantīvs aizstājams ar attiecīgo adjektīvu: .. melodijām mijoties ar daudztautu dziesmu skanīgumu un  d a u d z k r ā s a i n ī b u  deju rakstu.. (PC 87) Deju raksts var būt daudzkrāsains.

Desemantizēts piedēklis ir adjektīvam dzīvīgs (tas lietots adjektīva dzīvs vietā ar nozīmi ‘mundrs, možs, žirgts, dzīvības pilns’); dzīvīgs būtu lietojams tikai ar nozīmi ‘tāds, kam sīksta dzīvība’. (Augstkalne 1. 71; Augstkalne 4, 101)

Refleksīvā galotne var būt lieka, ja refleksīvais verbs vai atvasinājums no tā lietots tiešā verba vai attiecīgā atvasinājuma vietā: ..top dušas telpas,  a t j a u n o š a n ā s  centrs, ģērbtuves.. (81, 87)

1.2.2.2.1.2. Atvasinājumi ar kontekstā precizējamiem afiksiem

Visbiežāk kontekstā jāprecizē nevērīgi, nepareizi lietoti priedēkļverbi – nepareizais priedēklis aizstājams ar citu. Piemēram: Ar labiem apaviem sliktā laikā pār pagalmu  n e a i z i e t.. (PD 2, 88) Jālieto verbs pāriet (pār pagalmu); verbam aiziet ir cita nozīme: ‘ejot attālināties’. Jāmaina priedēkļverbi arī saistījumos:  a p r ī k o t  mašīnas ar radiostacijām (pareizi: ierīkot mašīnās radiostacijas);  i e v a d ī t  kādu pensijā (pareizi: aizvadīt) u. tml. Pēc nozīmes jāšķir verbi izzināt (dziļi izpētīt) un uzzināt (vārdu, adresi), arī deverbālie substantīvi izziņa un uzziņa; pareizs ir termins uzziņu birojs. Samērā daudz kļūdu ir priedēkļverbu ar no– lietojumā:  n o m e s t  kūtrumu (pareizi: atmest);  n o k o p t  cūkas (pareizi: apkopt);  n o b e i g t  sēju (pareizi: pabeigt);  n o l i k t  ziedus vāzēs (pareizi: ielikt, salikt) u. c. Priedēklis pa– nevietā verbiem piešķir īslaicīgas, nepilnīgi veiktas vai arī paviršas darbības nozīmi: augsne vēl nav  p a ž u v u s i  (pareizi: izžuvusi vai apžuvuši); pamatīgi  p a k o r i ģ ē t  darbu (pareizi: izkoriģēt);  p a v ē r t ē t  padarīto (pareizi: vērtēt vai novērtēt). Līdzīgas kļūdas ir arī citu priedēkļverbu lietojumā: Nevarētu  n e p i e s a u k t  partnerus Somijā un Zviedrijā. (DR 1, 86) Pareizi: nosaukt; piesaukt var velnu.  S a r o s i n ā t  ziņkāri – pareizi: ierosināt;  s a r e m o n t ē t  kopmītni – pareizi: izremontēt; Viņi ..  s a t r a u c a s  par nepieciešamību runāt atklāti.. (PJ 89) Pareizi: uztraucas. Samērā bieži neprecīzi lietoti verbi ar uz–:  u z d o t  savu telefonu – pareizi: iedot sava telefona numuru;  u z r ī k o t  mākslīgo ledu – pareizi: ierīkot;  u z s p o d r i n ā t  taures – labāk: nospodrināt u. tml. Minētās kļūdas tiek pieļautas gan nevērības dēļ, gan citu valodu ietekmē, gan vēl citu iemeslu dēļ.

Neprecīzi tiek lietoti arī priedēkļsubstantīvi. Piemēram, valodas prakses materiālos ir norādījumi dažādu priedēkļsubstantīvu nozīmju šķīrumam: aizkars – ‘audums, ko izmanto aizklāšanai vai atdalīšanai’: logu aizkari; priekškars ‘aizklājs, kas atdala skatītāju zāli no skatuves’: skatuves priekškars; sajūta ‘sajūtu orgānu uztvere’ un izjūta ‘psihisks pārdzīvojums’ u. tml. Kontekstā sastopami vēl dažādi gadījumi, piemēram:  A t m a k s a  šiem cilvēkiem ir .. par paveikto darbu. (S 2, 85) Pareizi: samaksa. Šāds  n o l i e g u m s  noteikti negatīvi ietekmētu meiteni. (SĢ 84) Labāk: aizliegums.

Daudz deverbālu substantīvu ar priedēkli ne– tiek izmantoti kā attiecīgo nenoliegto substantīvu antonīmi. Parasti tie tiek darināti no priedēkļsubstantīviem un uzskatāmi par neliterāriem. Ieteicams izmantot citas saknes antonīmus:  n e a i z m i r s t ī b а  – atcere, atmiņas. (N e a i z m i r s t ī b a  – tu esi gaitas turpinājums paaudžu gājienā. PC 88) Daudzi substantīvi nosauc attiecīgās parādības trūkumu:  n e a t b i l d ī b a,  n e m a k s a,  n e p i e g ā d e,  n e p i e r e d z e,  n e u z v e d ī b a  – atbildības, maksas, piegādes, pieredzes, uzvedības trūkums (vai slikta uzvedība). Šos substantīvus dažkārt lieto arī ģenitīvā:  n e a i z s p r i e d u m u,  cilvēks ‘cilvēks bez aizspriedumiem’. Ļoti plaši lietots substantīvs negadījums ar nozīmi ‘nepatīkams gadījums’; tas neiekļaujas valodas sistēmā un ir pieļauts ūzusa dēļ.

Ar ne– darināti arī substantīvi, kas derivatīvi nav saistīti ar verbu; tiem ir citas saknes sinonīmi: nedraugs ‘ienaidnieks?’; nevaronis ‘gļēvulis’ u. tml. Iespējams, ka ne katrreiz attiecīgā darinājuma nozīme ir strikti antonīmiska pamatsubstantīva nozīmei: nedraugs var būt arī kaut kas nenoteikts – ne īsti draugs, ne ienaidnieks. Vēl citi:  n e a k t i e r i s  ‘cilvēks, kurš tēlo lugā vai filmā, nebūdams profesionāls aktieris’;  n e v i e l a  ‘netīrumi?’: Un tas [dziesmu gars] ir vēl daudz labdarīgāks par to, kas izplūst no pirtskrāsns mutes, attīrīdams miesu no sārņiem un  n e v i e l ā m. (OL) Vispār minētajiem darinājumiem raksturīgs semantisks neskaidrums. Tos var lietot kontekstā, kur skaidri atklājas to nozīme, parasti daiļdarbos un labā publicistikā. Piemēram, .. tie repuļainie un līkie, tā jau sakņo tie  n e l i e t a s  k o k i,  tie sīkie. (N. Kalna. Kliedziens. – R., 1972. – 37. lpp.); Tajā garajā pēcrudens un vēl  n e z i e m a s  naktī, kad visi ilgojās īstas ziemas un īsta sala .. dzelzceļa stacijā pienāca vilciens .. (A. Jakubāns. Burves aiziešana. – R., 1980. – 15. lpp.) Bez iebildumiem lietojams darinājums nevalodas ‘sliktas valodas’, tas ir valodā nostiprinājies: Nāciet droši ar ūdens spaiņiem, ar sulīgu  n e v a l o d u  sietu – lej iet! (V. Kaltiņa. Zilo ziloņu taures.– R., 1970. – 42. lpp.)

Piedēkļdarinājumu savstarpēja aizstāšana ir saistīta ar šo darinājumu semantisko tuvību. Tās rezultātā veidojas gan sinonīmi, gan arī paronīmi. Piemēram, paronīmi ir substantīvi ar izskanam –ājs, –aine un –iens: kalnaine un kalnājs; priedaine, priediens un priedājs; zālājs un zāliens u. c. (Šika 1); substantīvi ar –ība un –ums: lietderība – lietderīgums; izteiksmība – izteiksmīgums; nozīmība – nozīmīgums u. c. Darinājumiem ar –ums ir konkrētāka, bet darinājumiem ar –ību – abstraktāka nozīme. (Baltiņa 2)

Dažkārt tiek jauktas izskaņas –šana un –ums, piemēram, substantīvs ceļojums tiek lietots ceļošana vietā; semantiski jāšķir atvasinājumi dzejojums un dzejolis, fotografējums un fotogrāfija: izdarīt  f o t o g r a f ē j u m u s  (DB 1, 86) – pareizi: fotografēt.

Ļoti plaši tiek lietoti atvasinājumi ar –šan–, it īpaši terminoloģijā. Tie tiek lietoti arī citu atvasinājumu vietā, piemēram: likvidēt  a t p a l i k š a n u  (RB 85) – pareizi: atpalicību;  d z e m d ē š a n a s  nodaļa (L 2, 89) – pareizi: dzemdību nodaļa; veiklības  b r a u k š a n a  (L 2, 79) – pareizi: veiklības brauciens u. tml.

Ļoti izplatīts pašreiz ir nekonkrēts atvasinājums ar –tāj– strādātājs atvasinājuma strādnieks vai vārda darbinieks vietā: Palīgsaimniecības galvenais uzdevums ir nodrošināt kombināta  s t r ā d ā t ā j u s  ar dārzeņiem (K. 3, 88); šādā nozīmē tas nav vēlams.

Paronīmija īpaši raksturīga adjektīvu piedēkļatvasinājumiem. Piemēram, tiek jaukti adjektīvi ar izskaņām –ējs un –īgs: kopējs un kopīgs (Reidzāne 2) – semantiskās robežas starp tiem nav stabilas; teiktais attiecas arī uz adverbiem kopēji un kopīgi. Kopējs ir kaut kas tāds, kas pieder vairākiem, atrodas vairāku rīcībā, tiek veikts, darīts kolektīvi: kopējs darbs. Kopīgs ir abstraktākas nozīmes vārds: kopīgi uzskati. Līdzīgi šķirami adjektīvi ilggadējs (darbs) un ilggadīgs (augs) u. c. Tiek jaukti arī atvasinājumi ar –īgs un –ains (ūdenīga upe – kurā daudz ūdens; ūdeņaini kartupeļi, ūdeņainas acis – kas līdzinās ūdenim), –īgs un –isks, piemēram, personīgs un personisks (Saule – Sleine 1; Saule – Sleine 2); adjektīvu personīgs var lietot tikai ar nozīmi ‘tāds, kam piemīt personas īpašības’, pašreiz to lieto ļoti reti. J. Endzelīns ir lietojis tikai adjektīvu personisks ‘personai īpats, ar personu saistīts’. Vispār adjektīvi ar –īg– nosauc aktīvu kvalitatīvu īpašību, bet adjektīvi ar –isk– priekšmetiskumu, līdzīgumu vai atbilsmi: cilvēcīgs mākslinieks – cilvēciska īpašība; kareivīgas ciltis – kareiviska stāja; varonīgs cīnītājs – varonisks spēks (adjektīvu varonisks lieto samērā reti – tā vietā lieto heroisks).

Ir gadījumi, kad viena tipa atvasinājums kontekstā jāaizstāj ar citu, piemēram, adjektīvs šaubīgs neiederas vārdkopā šaubīgs pasākums ‘tas, par ko šaubās’ – tā vietā būtu jālieto priedēkļadjektīvs apšaubāms vai adjektīvs nedrošs. Līdzīgi:  d a l ī b a  pasākumā – pareizi: piedalīšanās; izdarīt  m a k s ā j u m u s  – pareizi: iemaksas, jo substantīvs ar –ums nosauc rezultātu. Līdzīgu neprecizitāšu ir samērā daudz.

Nevietā lietots adjektīvs ieinteresēts (adjektivēts divdabis) vārdkopā panākt  i e i n t e r e s ē t u  dialogu; varētu būt: izraisīt interesantu dialogu vai tml.

Neprecīzi lietoti arī verbu atvasinājumi. Piemēram, tiek jaukti tiešie priedēkļverbi ar refleksīvajiem bezpriedēkļa verbiem: Trasēs, kas bija iekārtotas . . stadiona apkārtnē un  a p l i e c a  Māras dīki, fizkultūrieši sacentās astoņās vecuma grupās. (S 1, 85) Verba apliekt vietā jālieto liekties ap ko – ap dīķi, arī apkārt dīķim.

1.2.2.2.1.3. Afiksāli nepilnīgi atvasinājumi kontekstā

Nepilnīgi atvasinājumi kontekstā sastopami samērā bieži, visvairāk prefiksāli nepilnīgi – tie aizstājami ar citiem. Konstatēti arī sufiksāli nepilnīgi atvasinājumi.

(1) Dažkārt verbam trūkst nepieciešamās perfektivējošās nozīmes un perfektivētājpriedēkļa – šāds vārds ir aizstājams ar atbilstošo priedēkļverbu. Piemēram, saistījumā kārtīgi  s t r ā d ā t  zemi (PC 89) verbs strādāt būtu aizstājams ar apstrādāt; teikumā: .. zvejnieku darbi no viņu vārdiem  n e š ķ i r a s  (ĻC 80) verbs nešķirties būtu aizstājams ar neatšķirties. Verbs guldīt aizstājams ar ieguldīt teikumā: .. šoferiem velti jātērē laiks, kurā viņi savu un automašīnu spēku varētu  g u l d ī t  saimniecības darbos.(DB 1, 86) Verbs spēlēt aizstājams ar nospēlēt: Kad  s p ē l ē t a s  32 minūtes, mājnieku pārsvars jau ir desmit punkti. (RB 82) Verbs plašināties aizstājams ar paplašināties: Pēdējos mēnešos daudzu mūsu pilsētas un rajona iedzīvotāju draugu loks  p l a š i n ā j i e s.  (ZT 2, 80) Līdzīgā veidā aizstājami arī vairāki deverbāli substantīvi: augsnes  s t r ā d ā š a n a  – jābūt: apstrādāšana; godalgoto vietu  g u v ē j i  – kontekstā jābūt: ieguvēji u. tml. Substantīvs dzīve aizstājams ar iedzīve teikumā: Pēc tam apprecējās un pārcēlās ar  d z ī v i  uz Jēkabpili. (OK 85) Te domātas ikdienā nepieciešamās mantas, tātad iedzīve.

Adjektīva priekšējs vietā jālieto iepriekšējs teikumā: Šī kausa izcīņa notiek jau sesto gadu pēc kārtas bez  p r i e k š ē j a s  izsludināšanas aprīļa pirmajā sestdienā. (L 2, 84)

(2) Piedēkļa trūkums darinājumos kontekstā sastopams samērā reti. Tāds ir iteratīva verba vietā lietots verbs bez iteratīvā piedēkļa: Pirms tam tika  i z b r a u k t a  saimniecība.. (JZ 89) Labāk: izbraukāta, arī apbraukta vai apbraukāta.

Substantīva kultūra vietā būtu jālieto no tā darināts adjektīvs kulturāls teikumā: Ļoti liela nozīme ekoloģijā ir mūsu  k u l t ū r a s  audzināšanai. (L 2, 89)

1.2.2.2.2. Semantiskas atkāpes salikteņu lietojumā

(1) Salikteņi ir darināti ar sintaktisko paņēmienu, un to lietojums ir saistīts ar sintaktiskām struktūrām, visbiežāk ar vārdkopām, no kurām attiecīgie salikteņi ir darināmi vai darināti. Viens no galvenajiem ir jautājums par vārdkopu un attiecīgo salikteņu savstarpējam attieksmēm, it īpaši, kad paralēli (ar nozīmes atšķirību vai bez tās) ir iespējams lietot vārdkopu un salikteni. Neprecizitātes ir iespējamas gan vienā, gan otrā lietojumā. Piemēram, ir jāšķir darbavieta ‘uzņēmums, iestāde, kur kāds strādā’ no darba vietas – konkrētas vietas. Tāpēc jālabo: disciplīna katrā rūpnīcas  d a r b a v i e t ā.  Arī: Oktobrī un novembrī par  g a d a l a i k ā  veikto darbu būs jāsniedz pārskats. Te domāts posms gada garumā (gads), tātad lietojama vārdkopa gada laikā.

Daudzos gadījumos, kad iespējams abējāds lietojums, saliktenis iebildumus nerada, it īpaši poētiskā tekstā: ..a p i ņ l a i k s  jau beidzies (S. Kaldupe. Zīļu lietus. – R., 1971. – 79. lpp.); Viņiem nepatika manas vārdu dziesmas, un es sāku dziedāt tāpat kā viņi  b u r t u d z i e s m a s: Abēbē, ābēbē, ābē (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1989. – 148. lpp.); Tikai sapni man vēl rādās Daudzbalsīgas  ē r ģ e l r ī k l e s.  (M. Melgalvs. Meldijās iešana. – R., 1980. – 43. lpp.)

Salikteņus paralēli vārdkopām var lietot arī prozā: cīņas spars – cīņasspars; kaimiņu pansionāts – kaimiņpansionāts (sal.: kaimiņvalsts); mācību grāmata – mācībgrāmata; maizes šķēle – maizesšķēle. Tas pats attiecināms arī uz vārdkopām ar adjektīvu kā atkarīgo komponentu un attiecīgajiem salikteņiem: dižēka – diža ēka; īsmiegs – īss miegs; lielferma – liela ferma; lieltīrums – liels tīrums u. tml. Salikteņi vārdkopu vietā nebūtu lietojami bez īpašas vajadzības.

Ģenitīveņus ar pronomenu pirmajā komponentā labāk aizstāt ar attiecīgajām vārdkopām: šā gada aprīli, nevis  š ā g a d a  aprīli; to dienu (tā laika) dzeju krājumi, nevis  t o d i e n u  dzeju krājumi.

Adverbus ar pronomenu pirmajā daļā lieto paralēli attiecīgajām vārdkopām:  š o s e z o n  – šajā sezonā, šai sezonā;  š o z i e m  – šajā ziemā, šai ziemā.

(2) Samērā bieži salikteņa vietā neprecīzi lietota vārdkopa: 40 vatu  d i e n a s g a i s m a s  spuldze – pareizi: dienasgaismas spuldze; ķert zivis jebkurā  g a d a l a i k ā  – pareizi: gadalaikā;  e p o k s ī d u  sveķi – termins: epoksīdsveķi;  S m i l š u ē r k š ķ i s  arī ir apdraudēts. (K 3, 86) – termins: smiltsērkšķis (LVPV, 265) u. tml.

(3) Ar iederīgu salikteni jāaizstāj kontekstā pēc nozīmes neiederīgs. Salikteņa daļām jābūt precīzām. Piemēram,  t r ī s k ā r š s  olimpiskais čempions – saliktenim trīskāršs ir cita nozīme, nekā prasa konteksts: trīskāršs ir tāds, kas kļuvis lielāks, pieaudzis trīs reizes (LVV, 814), bet te nepieciešams saliktenis ar nozīmi ‘trešo reizi pēc kārtas’: trīskārtējs.

Dažkārt, it īpaši poētiskā tekstā, tiek lietoti salikteni ar antonīmiskas nozīmes komponentiem, piemēram, saldirūgts, saldrūgts, rūgtisalds u. tml.: Pirts priekšā katlā deguts kūst,  s a l d r ū g t a  smarža kāpj no melniem traukiem... (I. Ziedonis. Motocikls. – R., 1965. – 90. lpp.); Nepotētais koks rudeņos dod nelielus  s a l d i r ū g t e n u s  augļus (A. Caune Zemes raksti. – R., 1978. – 33. lpp.); No .. žūstot  r ū g t i s a l d i  smaržojošiem balstiem viņš ir uzcēlis šķūnīti.. (A. Caune. Turpat. – 62. lpp.) Šie salikteņi ir veidojušies no vārdrindas rūgts un salds vai ne (īsti) rūgts, ne salds un īpašos stilistiskos nolūkos būtu pieļaujami.

(4) Ir arī gadījumi, kad saliktenis ir aizstājams ar atvasinājumu:  s ā n c e n s ī b a  darbā. Šajā vārdkopā labāk lietot sacensība. Sāncensība sastopama, piemēram, sportā vai mīlestībā.

Vārds var būt aizstājams arī ar salikteni: Pirmās šo  r o c ī b u  .. var izjust ģimenes. (DB 1, 88) Pēc konteksta šajā teikumā būtu jālieto saliktenis priekšrocība; vārdam rocība ir cita nozīme: ‘iztika; materiālie līdzekļi, īpašums; turība, pārticība’ – šaura rocība, tikt pie rocības u. tml.

(5) Ir jāņem vērā arī salikteņa atbilsme pārējiem vārdiem tekstā. Piemēram, adverbiem ir situatīva nozīme, un tie jālieto situatīvi atbilstošā kontekstā: laika adverbi jālieto precīzā laika situācijā, vietas adverbi – precīzā vietas situācijā u. tml. Adverbu salikteņos laika nozīmes paudējs var būt pronomens: šodien ‘šajā dienā; pašreiz’ – teikumā nepieciešams tagadnes laiks; todien ‘tajā dienā, toreiz’ – nepieciešams pagātnes laiks u. tml. Tāpēc teikumā:  T o d i e n  būs daudz darba (K 3, 80) vai nu jāmaina laiks (Todien bija daudz darba), vai arī jāmaina adverbs – rītdien vai tml. nākotnes nozīmē.

1.2.2.3. FAKTORI, KAS IETEKMĒ VĀRDDARINĀŠANU UN DARINĀJUMU LIETOŠANU

Mūsdienu latviešu literārās valodas praksē konstatējami dažādi faktori, kas ietekmē gan vārddarināšanu, gan, it īpaši, dažādu darinājumu lietošanu: tradīcijas, konvencija, īpaša konteksta ietekme, dažādi individuāli darinājumi un to attīstības iespējas, darinājumu pārlieks lietojums u. tml.

1.2.2.3.1. Tradīcijas un konvencija vārddarināšanā un darinājumu lietošanā

Modeļu precizitāte un darinājumu atbilsme tiem, kā arī darinājumu regularitāte un produktivitāte no literārās normas viedokļa ir ļoti svarīga. Katra atkāpe ir valodas kļūda. Taču valodas praksē ir sastopamas dažādas atkāpes, gan stilistiskas, gan arī citādas. Piemēram, terminoloģijā dažkārt tiek akceptēti neregulāri darinājumi, kas vispārlietojamā leksikā nav pieņemami: ātrbojīgs, centrīte, saitiņa u. c., arī latviešu valodā sveši kalkēti atvasinājumi, piemēram, lietēšana (pēc krievu дождевание parauga) un citi. Šādi darinājumi ir valodas prakses nosacīti, un, ja valodas lietotāji tos izvēlas par paraugu un pēc tiem cenšas darināt citus vārdus un terminus, tie var būt par iemeslu valodas piesārņošanai. Valoda attīstās visos iespējamos veidos, ne tikai terminoloģijas sfērā zinātnieku kontrolē.

Ir arī tādi regulāri darinājumi, kas nav pieļaujami konvencijas vai tradīcijas dēļ. Piemēram, termins  z o b e n i s t s  darināts pēc analoģijas ar sportistu nosaukumiem: futbolists, hokejists, šahists u. c.: Spēcīgākiem pasaules  z o b e n i s t i e m  par tradīciju kļuvusi līdzdalība turnīrā. (S 1, 87) Taču konvencija terminoloģijā nepieļauj šāda atvasinājuma lietošanu; ir termins paukotājs – netiek īpaši izdalīti dažādi paveidi – paukošana ar floreti, zobenu, špagu (LLVV 61, 534) Arī atvasinājums būvnieks ir regulārs darinājums, bet pēc tradīcijas attiecīgos speciālistus sauc par celtniekiem; lieto gan terminus būvamatnieks, būvstrādnieks (LVV, 147). Profesijas nosaukumam nederētu substantīvs ceļinieks – to var uzskatīt par profesionālismu; neitrālā un oficiālā tekstā labāk lietot vārdkopterminu ceļu darbinieki; vārdam ceļinieks dota nozīme ‘ceļotājs, t. i., cilvēks, kas atrodas ceļā, ceļojumā’ (LVV, 150), bet valodas praksē šis vārds lietots profesijas nozīmē:  c e ļ i n i e k i  norūpējušies par plāna izpildi,  c e ļ i n i e k i  sasparojušies un būvē jaunu šoseju u. tml. Saliktenis stāvlaukums būtu lietojams ar nozīmi ‘laukums, kas paredzēts kaut kam stāvēšanai’, taču pēc tradīcijas tos laukumus, kur tiek novietotas automašīnas, sauc par stāvvietām.

1.2.2.3.2. Darinājumu lietojums konteksta ietekmē

Konteksts un arī situācija var ietekmēt vārdu darināšanu un darinājumu lietošanu. Kontekstā dažkārt tiek pieļauti arī neregulāri darinājumi. Piemērā: Un tāpēc steidzies mani panākt: Sirds šonakt  v i e n a t n ī b ā  smok (J. More. Sniegpulkstenīšu migla. – R., 1972. – 58. lpp.) atvasinājuma vienatne vietā ritma dēļ ir pieļaujams darinājums vienatnībā, kurā piedēklim –īb– nav semantiskas slodzes; varētu lietot vienatnē vai vientulībā (kurš labi iederētos ritmā).

Kontekstā tiek pieciesti neprecīzi darinājumi. Piemēram, aptuveni kontekstā ir saprotams atvasinājums  n o l i k t a v n i e k s  ‘noliktavas darbinieks, noliktavas strādnieks’: Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta centrālajai noliktavai steidzami vajadzīgi noliktavas pārzinis,  n o l i k t a v n i e k s.  (L 2, 87) LLVV un LVV vārds  n o l i k t a v n i e k s  nav reģistrēts; ārpus konteksta tas vispār nav saprotams.

Daiļdarbā, it īpaši dzejā, arī labā publicistiskā sacerējumā ir pieļaujami okazionāli, arī neprecīzi darinājumi. Piemēram: Lien  d i e m ž ē l č ū s k a,  dzeļ  d i e m ž ē l s k o r p i o n s.  (I. Ziedonis. Izlase. – R., 1980. – 199. lpp.) Okazionālo salikteni liekvārds ( = lieks vārds) kontekstā balsta vārdkopa lieks teikums: Katrs  l i e k v ā r d s  atpakaļnācis trāpa kā sitiens, lieks teikums trokšņo kā fonētisks ložmetējs. (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1978. – 51. lpp.) Kontekstā saprotams arī nevēlams saliktenis pēdējreize vārdkopas pēdējā reize vietā: Paceplīte  p ē d ē j r e i z i  veras saules pulkstenī. (A. Kūkojs. Māla vezums. – R., 1979. – 42. lpp.)

1.2.2.3.3. Darinājumu attīstības tendences

Darinājumu attīstības tendences rāda jaunvārdi, it īpaši viena jaunvārdu daļa – individuālie darinājumi. Tie ir veidoti pēc regulāriem modeļiem un cieši saistīti ar kontekstu, dažreiz pat ar situāciju. (Laua 3, 181) Ir mēģinājumi individuālos darinājumus dalīt potenciālos vārdos (potenciālismos) un okazionālos vārdos (okazionālismos). Potenciāli vārdi ir darināti pēc produktīva modeļa, bet pagaidām valodā nav iegājuši; okazionāli vārdi veidoti pēc mazproduktīviem, neproduktīviem vai okazionāliem (runas) modeļiem. Potenciālismi ir jauni valodas līdzekļi – tiek aktivizētas vēl neizmantotas valodas sistēmas potences. Okazionālismu darināšanā pieļautas lielākas atkāpes no valodas tradīcijām – tiek realizētas pilnīgi jaunas nominācijas vai vārddarināšanas iespējas. (Soida 3, 137) Abus veidus valodas praksē grūti norobežot. A. Laua tos nešķir. (Laua 3, 185)

Varētu mēģināt šķirt vārdus, kuriem ir potenciāla tendence ienākt valodā, no tādiem, kuriem vienmēr būs nepieciešams konteksta atbalsts. Šķīrums var būt visai subjektīvs; tādā gadījumā potenciālie vārdi kļūst par parastiem, vispārlietojamiem jaunvārdiem. Tādi varētu būt substantīvi apjēga ‘saprašana’; nošķira ‘diferencēšana’: loma  n o š ķ i r a  aktiera lomu klāstā; piestāja ‘apstāšanās’:  p i e s t ā j a s  brītiņš; palikums ‘atlikums’: Un kā no  p a l i k u m i e m  žurkas barojas ... (O. Vācietis. Aiz simtās slāpes. – R., 1969. – 19. lpp.); paradumība ‘paradumu ievērošana; pārmērīga cenšanās ievērot paradumus’: Visi mēs esam pudeles, birkas un afišu stabi. Visus aplīmē un aplīmēs.  P a r a d u m ī b a?  Nepieciešamība? (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971. – 58. lpp.); sasaiste ‘saistība, saistījums’: Firmas vārds tiek pieminēts tieši  s a s a i s t ē  ar šo uzņēmumu. Pagaidām okazionāli, bet labi darinājumi ar iespējām ieviesties ir pārjūra ‘vieta pāri jūrai, citā jūras krastā’: Šodien ciems patukšs un zvejnieki  p ā r j ū r ā  Salacgrīvā lielajos zvejnieku svētkos. (I. Ziedonis. Kurzemīte. – R., 1970. – 167 lpp.) – sal. pārupe ‘upes otrais krasts’; pieziemelis ‘ziemeļu puse’ – sal. piesaule, piemēram, Ēnainajā  p i e z i e m e l ī  saglabājies biezs ledus. (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 80. lpp.) Potenciālas iespējas ir arī vārdiem aklinošs, aklinoši ar nozīmi ‘tāds, kas spēj padarīt aklu’: Laiku pa laikam spilgtā gaisma, atsizdamās pret slīpo loga stiklu,  a k l i n o š i  nosprēgāja kā autogēna zibšņi. (OL) Ļoti daudz adjektīvu (un atbilstoši arī adverbu) tiek darināts ar produktīvu piedēkli –īg– un nozīmi ‘līdzīgs, atbilstošs pamatvārdā nosauktajam’; daudz šādu adjektīvu darinājis Z. Skujiņš: bluķīgs, kaķīgs, kucenīgs, lamzīgs (sal. lamzaks), mūrīgs, pulkstenīgs, sapnīgs, sencīgs: ..kājas likās  b l u ķ ī g i  smagas. (Z. Skujiņš. Lielā zivs. – Karogs, 1979, Nr. 8. – 76. lpp.); ..viņa pieglaudās manam plecam ar  k a ķ ī g u  lunkanību.. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 151. lpp.); Kāpēc viņu  k u c e n ī g ā  idille tā uzviļņo asinis? (Turpat, 167. lpp.); Jaunekļi izskatījās lieli un  l a m z ī g i..  (Turpat, 32. lpp.); Apkārt  m ū r ī g i  sazēlušais krūmu biezoknis.. (Turpat, 355. lpp.);  P u l k s t e n ī g o  soprāniņu viņš dzirdēja pirmoreiz.. (Turpat, 203. lpp.); Un tu man nevari būt tas, kas īsu  s a p n ī g u  mirkli jau likies esam (Turpat, 364. lpp.); ..viņai šī  s e n c ī g ā  hronika bija jau zināma. (Turpat, 230. lpp.) Arī citi: leijerkastīgs ‘tāds, kas atgādina leijerkastes spēlēšanu’: Dzīve  l e i j e r k a s t ī g u  meldiņu loka.. (L. Ždanova. Mazais Muks. – Dzejas dienas. – R., 1980. – 207. lpp.); panorāmisks ‘plašs, pārskatāms’:  p а n о r ā m i s k i   redzēt savu darba lauku. (L 2, 86).

Potenciāli verbi tiek darināti galvenokārt no internacionāliem vārdiem: distancēt ‘ievērot distanci’; impulsēt ‘dot impulsu, ierosināt’: redzētais un dzirdētais  i m p u l s ē j i s  uzrakstīt dzejoli; ventilēties ‘vēdināties’: .. [nopļautā zāle] dienu vai divas  v e n t i l ē j a s  šķūņos. (DB 1, 86)

Perspektīvs saliktenis ir jūrkopis – sal. lopkopis, mežkopis: Acīmredzot pienācis laiks zvejnieku nomainīt  j ū r k o p i m  (Z. Skujiņš. Lielā zivs. – Karogs, 1979, Nr. 8. – 87. lpp.); mazdzērājs ‘cilvēks, kas maz lieto alkoholiskus dzērienus’: .. es nesmēķēju, esmu  m a z d z ē r ā j s  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 202. lpp.); tenismīlis ‘cilvēks, kam patīk nodarboties ar tenisu’ – sal. miermīlis u. c.: Kobē ir aptuveni 140 klubi ar 4000  t e n i s m ī ļ u  (RB 86); tukšvārds ‘vārds bez īpašas nozīmes; nenozīmīgs vārds’: viņi vēl pārmija dažus nenozīmīgus  t u k š v ā r d u s.. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1979. – 11. lpp.)

Individuāli darināti adjektīvi ir baltblūzains ‘tāds, kam mugurā balta blūze’: ..līdz ādai  b a l t b l ū z a i n a j ā m  svētku dalībniecēm [lietus] tika noteikti (JZ 89); citpasaulīgs ‘tāds, kas ieradies no it kā citas pasaules’: Uz baltā mūra uzradusies  c i t p a s a u l ī g a  būtne.. (I. Lubējs. Dvīņu zvaigznājs. – R., 1977. – 123. lpp,); sauleskārs – sal. naudaskārs, mantaskārs u. tml.: Kad caur žogam visur – raibas, raibas Vēl  s a u l e s k ā r a s  lauvmutītes zied. (J. More. Sniegpulkstenīšu migla. – R., 1972. – 24. lpp.)

Minētajiem vārdiem un vēl daudziem citiem individuāliem darinājumiem ir potenciālas iespējas ieviesties un nostiprināties valodā, to bagātinot.

Okazionāli vārdi netiek vai tikai retos gadījumos tiek darināti no produktīviem modeļiem. Piemēram, nav konstatēti okazonāli adjektīvi ar piedēkli –isk–. Gandrīz visiem okazionālajiem vārdiem ir ļoti konkrēta nozīme, ko vēl pastiprina specifiskais nozīmes balstītājs konteksts. Okazionālie vārdi labi parāda afiksu stilistiskās iespējas.

Okazionālie vārdi (turpmāk: okazionālismi) tiek darināti ar tiem pašiem vārddarināšanas paņēmieniem un līdzekļiem kā visa pārējā leksika. Taču vārddarināšanas līdzekļi lietoti netradicionāli.

(1) Ar afiksiem atvasināti okazionālismi ir galvenokārt priedēkļatvasinājumi un piedēkļatvasinājumi; galotne izmantota reti.

Priedēkļokazionālismu ir mazāk nekā ar piedēkļiem darinātu. Priedēkļa lietojums ir neparasts pēc saistījuma ar pamatvārdu. Piemēram, priedēkli aiz– lieto virzīšanas nozīmē (aiznest, aizsūtīt), bet verbs boikotēt parasti ar virzību netiek saistīts; pievienojot tam priedēkli aiz–, veidojas visai neparasta nozīme ‘boikotējot aizraidīt’: .. gribētos gan zināt, kura friziere te būtu  a i z b o i k o t ē t a? (PZ 86) Tiek panākta zināma aktualizācija.

No mūsdienu valodas viedokļa verbs aizklubot ir okazionālisms; ar šo verbu nosaukts airu radīts troksnis, kas attālinās: Aiz garenās salas strēles  a i z k l u b о  airi – zvejnieki pārlūkojuši tīklus (L. Brīdaka. Pilsētas atslēgas. – R., 1975. – 175. lpp.) ME (1,32) minēts cits, bet, iespējams, ar šo derivatīvi saistīts verbs aizklubačuot ‘aiziet smagiem, klabošiem soļiem.’

Priedēklim ap– ir nozīme ‘apklāt ar ko visapkārt’; šī nozīme tiek aktualizēta neparastā darinājumā: Jā, jūs  a p g u r ķ o j ā t  un  a p s i ļ ķ o j ā t  tribīni. (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971. – 50. lpp.) Aptuvena darinājumu nozīme: ‘notraipīt ar gurķiem un siļķēm’, pārnesumā – ‘padarīt ikdienišķu’.

Priedēkļa ie– nozīme ‘iedabūt kur iekšā’ ļoti konkretizēta okazionālisma iekapsulēt ‘ievietot kapsulā’: Apstākļi, ikdiena, maizes kumosa iegūšanas rituāls mūs  i e k a p s u l ē.  (V. Lāms. Jokdaris un lelle. – R., 1972. – 110. lpp.)

Pievienojot priedēkli ie– okazionālismam ziņkārot, panākta darbības sākuma nozīme: Mani ieziņkāroja dzelzsbetona konstrukcijas lējums.. (Z. Skujiņš. Paredzēšana. – R., 1976: – 165. lpp.) Okazionālās nozīmes paudējs ir pamatverbs; atvasinājumam ir nozīme ‘padarīt ziņkārīgu; rosināt (kāda) ziņkārību’.

Okazionālisms izburbulēt lietots ar nozīmi ‘izskalot, veidojot burbuļus’: Katra mazgāšanās no rītiem ir liela cilvēku rotaļa – ar vienu burbuli izberz acis, divus iebāz ausīs. Notrin zobus gar burbuļiem!  I z b u r b u l ē  rīkli! (I. Ziedonis. Epifānijas, 2. gr. – R., 1974. – 5. lpp.) Izkrekloties nozīmē ‘izmesties kreklā’:  I z k r e k l o j i e s  kā siena laikā! (A. Brigadere. Triloģija. – R., 1957. – 334. lpp.) Izvasarot ‘pavadīt vasaru’: ..trīs mēnešus  i z v a s a r o j u š i  pa Vidzemes jūrmalu, mēs nule kā esam atgriezušies pilsētas dzīvoklī. (Z. Skujiņš. Paredzēšana. – R., 1976. – 166. lpp.).

Okazionālisms nozābakot lietots ar nozīmi ‘deldēt vai tml. ar zābaku’: Ar savu karsto dvašu viņi .. brāžas pretī zābakam, kas bruģakmeni  n o z ā b a k o.  (M. Čaklais. Zāļu diena. – R., 1972. – 105. lpp.) Okazionālismi sastopami arī publicistikā: Uz Bārtas ietekas tīrīšanu  s a v ī r o j ā s  jau pērnajā pavasarī. (K 3, 88) Verbs savīroties lietots ar nozīmi ‘sasparoties’.

Okazionāli priedēkļsubstantīvi ir uzkarsums ‘notikums, rīcība, ko izraisījis uzbudinājums’: nosodīt sabiedriskos  u z k a r s u m u s.  (DB 1, 87) okazionāls paralēlisms – sinonīms vārdam vāks – ir atvasinājums uzvācenis: .. cilvēki jūtas kā mušiņas zem tumšzila stikla  u z v ā c e ņ a.  (J. Sudrabkalns. Viena bezdelīga lido. – R., 1938. – 84. lpp.) Okazionālismā uzsvērts, ka zem vāka kaut kas atrodas un nebrīvi jūtas.

Priedēkļokazionālismi ir galvenokārt substantīvi; izplatīti piedēkļi lietoti netipiskos darinājumos ar visai konkrētu nozīmi. Piemēram, ar piedēkli –īb– darināti neparasti substantīvi greizība ‘kļūda, kļūme’: Vēlēdamies dabu pārspēt, mēs ne reizi vien esam radījuši lielas, tagad grūti labojamas  g r e i z ī b a s  (PJ 76); laistība ‘spožums, kas laistās daudzkrāsainās ugunīs’: Iestājās miers, kas šķita tikpat nospiedošs kā tumsa pēc nodzisušām svētku salūta  l a i s t ī b ā m  (Z. Skujiņš. Lielā zivs. – Karogs, 1979, Nr. 8.– 79. lpp.); savāktība ‘spriegums’: Iekšēja  s a v ā k t ī b a  un azartiska iedoma .. ir bijusi vajadzīga. (M. Čaklais – LM 78) Okazionāliem darinājumiem ar –um– var būt ļoti konkrēta nozīme, piemēram, logojums ‘brilles’: Kalsona acis, atkailinātas no  l о g о j u m a,  izskatоjās jocīgi nevarīgas. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 163. lpp.)

Okazionālismi tiek darināti arī ar mūsdienu valodā reti izmantotiem piedēkļiem –оn–, –оņ–, –ekl–, –tn–, –ul–, piemēram, ņirgonis ‘tāds, kas citus izsmej’: – Uššš,  ņ i r g о n i,  ēd maizītes, neēd cilvēku (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 35. lpp.); skatonis ‘tāds, kas skatās īpašā veidā’: .. tikko bij beiguši klauni; kā nosvieduši no sevis vezumu, atelpoja  s k a t о ņ i  glauni (M. Čaklais. Uz manām trepēm. – R., 1979. – 144. lpp.); strāvonis ‘elektriskais vilciens’: Pāri tiltam, it kā izvilkts no gaismas stara, skrien  s t r ā v o n i s  uz Jūrmalas pusi. (Z. Skujiņš. Uzbrukums vējdzirnavām. – R., 1976. – 332. lpp.) Daudzi no minētajiem un arī citi, turpmāk raksturotie okazionālismi lietoti sarunvalodas tekstos ar nievājuma nokrāsu. Piemēram, nīdoņa ‘tāds, kas ienīst’: No šīs dienas līdz pat kapam Zemi aršu, graudus sēšu, Zemes  n ī d o ņ ā m  par balli Šo to labu izaudzēšu. (V. Kaltiņa. Zilo ziloņu taures. – R., 1970. – 14. lpp.)

Z. Skujiņš darinājis okazionālismus laipneklis ‘tāds, kurš cenšas būt pārlieku laipns, uzmanīgs, pieklājīgs’ un žūžulis ‘students, kam vecāki dod līdzekļus, materiāli atbalsta’: Tu esi baigi čagans  l a i p n e k l i s  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados, – R., 1975. – 33. lpp.); – Nē. Šo augstskolnieku tipu es diemžēl nepārstāvu.  Ž ū ž u ļ u s  mūsu grupā pārstāv Ivars Lazdinsons. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 35. lpp.)

Dažu okazionālismu nepieciešamība valodas bagātināšanā ir visai apšaubāma, piemēram, skarotne ‘skara’: niedru  s k a r o t n e s  (OL); tumsotne ‘tumsa’: aizmirstības dziļā  t u m s o t n e  (OL) u. tml. Šādos darinājumos nav ievērots lietderīgums, valodas līdzekļu ekonomēšanas princips.

Ar produktīvu piedēkli –īg– darināts okazionālisms dzintarīgi: Ledus stabules sāk  d z i n t a r ī g i  pilēt. (A. Brigadere. Triloģija. – R., 1957. – 381. lpp.) Darinājums aktualizējas kontekstā: ledus kūstot pil, un tā lāses atgādina dzintaru; pats dzintars nespēj pilēt.

Tiek darināti arī okazionāli verbi, piemēram, lūsināties ‘viltīgi, kā lūsim skatīties’ (Z. Skujiņš); bezmiegoties ‘palikt nomodā, negulēt’: ..mēs  b e z m i e g o s i m i e s  visu šo nakti (O. Vācietis); spožot ‘būt spožam’: Vairākās telpās  s p o ž o  spēcīgas elektriskās spuldzes. (PK 80)

Derivācija var būt arī atgriezeniska: no substantīva klauns darināts verbs klaunot, bet no tā savukārt substantīvs klaunotājs ‘cilvēks, kurš rīkojas kā klauns, līdzinās klaunam’: Bezkaunīgais Sašiņš, balamute un  k l a u n o t ā j s,  tikko ienācis pa durvīm, pieklupa ūdens traukam. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 57. lpp.)

Okazionāli verbi tiek darināti no substantīviem ar dubultu afiksāciju (priedēkli un piedēkli), piemēram, apdvēseļot ‘padarīt dvēselisku (ironiski)’: Es tagad ..  a p d v ē s e ļ o j u  siļķu mucas un gurķu baļļas. (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1971. – 50. lpp.)

(2) Samērā daudz tiek darināti okazionāli salikteņi. To galvenais uzdevums – aktualizētāja funkcija. Ir iespējami salikteņi ar vārdu spēli pamatā: dārz–niekošanās ‘niekošanās pa dārzu vai ar dārzu’:  D ā r z – n i e k o š a n o s  Sers neatzina, viņa pagalms bija nobetonēts. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 74. lpp.)

Okazionālos salikteņos iespējama augsta hiperbolizācijas pakāpe: ārprātzils ‘ļoti, ļoti zils’, jūrasdulls ‘ārkārtīgi iemīlējis jūru’ u. tml.: No Liepājas smiltīm var uzburt sev pili un viļņiem, kas  ā r p r ā t z i l i..  (J. Peters. Priekšnojautas. – R., 1979. – 83. lpp.); ..dzīve nav dzīve, tikai veģetēšana, kamēr dabū atgriezties pie varenajiem ūdeņiem un ieraut nāsīs sāļu, zivjainu, darvainu un vēl nez kādu jūras gaisu. Ir daži tādi  j ū r a s d и l l i. (I. Ziedonis. Kurzemīte. – R., 1970. – 10. lpp.) Salikteņu nozīmi var izsecināt ne tikai pēc konteksta, bet arī pēc komponentiem, kuri bieži saistīti visai neparastā veidā. Okazionālajos salikteņos bieži tiek izcelts kāds noteikts semantisks elements – tas nodrošina aktualizāciju: okazionālismā sirdssarkans uzsvērts sarkanās – asins – krāsas tuvums sirdij: – Tad aizsniedz! – spoža smējās zvaigzne  s i r d s s a r k a n a j ā  mētelī. (J. Peters. Priekšnojautas. – R., 1979. – 16. lpp.)

Ļoti viegli uztverami un iedarbīgi ir netradicionāli, antonīmiski okazionālismi: īslaicība pretstatā substantīvam garlaicība, ūdensgrēks pretstatā substantīvam ugunsgrēks, šomelndien pretstatā adverbam šobaltdien: ..stīvām kājām ieklumburoju  ū d e n s g r ē k a  apskādētajos interjeros. (Z. Skujiņš. Jauna cilvēka memuāri. – R., 1981. – 217. lpp.)

Okazionāli sinonīmi tiek darināti gan no tās pašas saknes, gan no pilnīgi citiem vārdiem. Piemēram, gaismassvīda ‘rītausma’ (SĢ 84); labomīgs ‘omulīgs’ (Z. Skujiņš); logkars ‘loga aizkars’ (J. Sārts); ūdenslīķis ‘slīkonis’ (Z. Skujiņš); vīriešbērns ‘zēns’ (O. Vācietis); zirgavīrs ‘kučieris’ (Z. Skujiņš); paškājīgi un pašzobīgi (A. Bels) – sal. ar pašrocīgi.

Augsta aktualizācijas pakāpe ir panākta salikteņos, starp kuru daļām nav semantiskas saderības, piemēram, porcelānmākonis, marmorputenis: Lāses no lāstekām asaro,  m а r m о r p u t e ņ i  skrien (O. Vācietis. Zibens pareizrakstība. – R., 1980. – 43. lpp.); Nestumjiet  p o c e l ā n m ā k o ņ u s   uz manām debesīm! (Turpat, 52. lpp.)

Okazionālie salikteņi ar neskaidru semantiku ir īsti okazionālismi – tie konkretizējas tikai kontekstā: gludi skūta  k a i l g a l v a.  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 61. lpp.) Salikteņa vidstropīgs nozīme īsti skaidra nav arī kontekstā: vidstropīgs ozols var būt ozols ar tukšu vidu un stropu iekšā, vidū vai arī ozols ar tukšu vidu bez jebkāda stropa.

Dažkārt okazionāli salikteņi tiek darināti kā terminu sinonīmi. Piemēram, tādi ir Z. Skujiņa darinātie krāsacis ‘luksofors’, svilpestrauks ‘tējkanna ar svilpi’ u. tml.: Ielu krustojumos signālus zibsnīja  k r ā s a c i  (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 156. lpp.); .. s v i l p e s   t r a u k s  izrādījās tukšs, ūdeni nācās vārīt. (Z. Skujiņš. Jauna cilvēka memuāri. – R., 1981. – 64. lpp.)

1.2.2.3.4. Darinājumu pārmērīgs lietojums  (pārdaudzums)

Pārmērīga lietojuma tendence vērojama bieži – pārmērīgi tiek lietoti gan dažādu tipu atvasinājumi, gan salikteņi.

Lietojuma biežums parasti ir saistīts ar produktīvu, ērti izmantojamu modeli. Viens no tādiem atvasinājumu tipiem ir substantīvi ar –ums. Piedēklis –um– ir viegli pievienojams jebkuram substantīva, verba, adjektīva vai adverba celmam. (Baltiņa 1) Pārmērīgi lietoti arī atvasinājumi ar –šana (Niselovičs 1); ja to ir daudz, tie padara izteiksmi kokainu, bet, veiksmīgi izmantoti, tie ir labs stila līdzeklis (piemēram, I. Indrānes valodā).

Pēdējā laikā lieto daudz atvasinājumu no dažādiem verbiem. Viens no tiem ir verbs varēt; plaši tiek lietoti atvasinājumi varēšana, nevarēšana, varējums (uzsverot rezultātu), varošs; darītvarošs, gribētvarošs, mīlētvarošs u. tml.; varētprieks un varētgriba un citi. (Beitiņa 2) M. Beitiņa pamatoti aizrāda, ka tiek aizmirsti labi adjektīvi varīgs un nevarīgs. Minētie un tiem līdzīgi atvasinājumi ir jauni un ne visi iekļāvušies latviešu valodas sistēmā; to lietošanā ļoti jāuzmanās.

Mūsdienu latviešu valodā daudzi salikteņi ir darināti un lietoti nevietā. (Bušs 3) Plaši tiek lietoti salikteņi ar internacionālu pirmo komponentu super–, mini– un citiem. (Baldunčiks) J. Baldunčiks norāda, ka šie salikteņi jālieto ar mēru;  s u p e r e k s p r e s i s  (Rīgas Vagonu rūpnīcas ātrvilciens), piemēram, ir pārspīlējums. Aktīvi ir arī salikteņi ar disko–, eks–, ekspres–, –retro–, pseido– u. c. Reizēm tie ir darināti un tiek lietoti bez motivācijas, bez vajadzības. Piemēram,  e k s j u b i l ā r s  (S 1, 89),  e k s r ī d z i n i e k s  (S 1, 79). Jauni, moderni, varētu teikt – modes vārdi ir arī bieži sastopamie salikteņi ar ekspres–, kas ne vienmēr ir vajadzīgi, piemēram,  e k s p r e s v ē r t ē j u m s,  e k s p r e s d i a l o g s  u. tml.

Pārāk daudz un bez īpašas vajadzības tiek darināti arī salikteņi ar latvisku pirmo komponentu, piemēram, ar kodol–; starp tiem ir pat okazionāli un nesaprotami darinājumi:  k о d o l a t b i l d ī b a,   k o d o l j a u t ā j u m s,  k o d о l k о n c e p c i j a,   k o d o l p ā r ā k u m s  u. tml. (Ēdelmane 2) Ļoti plaši lieto arī salikteņus ar kop–; arī starp tiem ir daudz individuālu darinājumu. (Reidzāne 1)

Ļoti izplatīti, it īpaši pēdējos gadu desmitos, ir iepriekš noraidītie kalkēta tipa salikteņi ar infinitīvu pirmajā un substantīvu otrajā komponentā. O. Bušs atzīme, ka šī tipa salikteņu lietojums arvien palielinās un ka visproduktīvākie ir salikteņi ar dzīvot–, rakstīt–, lasīt–, strādāt–, spēlēt–, dziedāt–, vadīt–, darīt–, domāt–, sportot– u. c. pirmajā komponentā (pavisam konstatēti 103 infinitīvi). Otrajā komponentā parasti ir –spēja, –prasme, –māka, –kāre u. c., galvenokārt deverbāli substantīvi; visbiežāk lietoti dzīvotspēja, zinātkārs. (Bušs 2) Daudzos gadījumos šī tipa salikteņus būtu vēlams aizstāt ar attiecīgām vārdkopām: audzināttieksme – tieksme audzināt; runātvēlēšanās – vēlēšanās runāt, sportotprieks – prieks sportot u. tml. Infinitīvs var vispār būt lieks, kontekstā radies semantisko elementu pārdaudzums: talonu  s a ņ e m t g r i b ē t ā j i  – pietiek: talonu gribētāji. Minētā tipa salikteni dažkārt var aizstāt arī ar īsāku sinonīmu: džeza  d z i r d ē t g r i b ē t ā j i  (Z 79) – labāk: džeza mīļotāji, cienītāji. Jāvairās no pārspīlējumiem minētā tipa salikteņu lietošanā.

Bieži vārddarināšanas ekspresīvās potences tiek pārmērīgi izmantotas. Piemēram, sarunvalodā pārliecīgi tiek lietoti deminutīvi ar pozitīva vērtējuma nozīmi: maizīte, pieniņš, rociņa, kājiņa, dakterītis, šoferītis u. tml. (Baltiņa 3) Tas atspoguļojas arī publicistikā. Piemēri: .. Smecersilā, kur ziemas trases, visos četros  a p l ī š o s  veikts profilaktiskais remonts .. (S 1, 86); rajona  a v ī z ī t e;  f o t o a v ī z ī t e;  ir daudz  d a r b i ņ a;  Iegūstam arī dekoratīvus  k o c i ņ u s  –  l i e p i ņ a s,  kastaņas, ozolus .. (DB 1, 79); šefības  k l a s ī t e s;  pirmajā televīzijas žurnāla  l a p p u s ī t ē  (RB 86); Tava māmiņa pareizi darīja, nedodama Tev  n a u d i ņ u  motocikla iegādei (SĢ 86); Un tā divas dienas plūda skatītāju  s t r a u m ī t e  (PD 3,88); Lauku darbiem saimniecībās  z i r d z i ņ u  ir gaužām maz. (LD 86); Nākamajā gadā valdība mums ir piešķīrusi  n a u d i ņ u. (I 91) Viss plūda rāmi, savā ierastā  g u l t n ī t ē.  (KL 92). Lietoti nevietā, deminutīvi zaudē pamazinājuma nozīmi un ekspresivitāti, tie nav vajadzīgi, un deminutīvu afiksi desemantizējas.

Dažkārt tekstā sastopami nevajadzīgu deminutīvu blīvējumi: .. 6. decembrī ugunsnelaime izdzēsa  d z ī v ī b i ņ a s  diviem  m а z i ņ i e m   b ē r n i ņ i e m  (DU 88); Tajā ir viss – gan laikus fermām pievesta lopbarība, izslauktas govis, padzirdināti  t e l i ņ i,  gan daudz citu lielāku un mazāku  d a r b i ņ u,  gan arī  d a ļ i ņ a  katra labās omas. (DB 1, 87)

1.2.2.4. DARINĀJUMU STILISTISKS LIETOJUMS

Dažādiem darinājumiem piemīt noteiktas stilistiskas potences, kas parādās kontekstā. Tāpēc darinājumi stilistiskā aspektā raksturoti īpaši un ciešā saistījumā ar vārddarināšanas procesu (par stilistiski izmantojamiem valodas līdzekļiem vispār sk. III. 1.7.)

Darinājumu atbilsme kontekstam un arī situācijai vērtējama gan pēc ekspresivitātes, gan arī no situatīvā viedokļa.

1.2.2.4.1. Darinājumu ekspresīvā iedarbība

Ir jāšķir darinājumu stilistiskā un emocionālā ekspresivitāte.

(1)          Stilistiskā ekspresivitāte izpaužas tekstā kā afiksu un salikteņu komponentu piešķirtā stilistiskā slodze; tā var būt zemāka stila vai augstāka stila darinājumu lietošana relatīvi neitrālā tekstā. Stilistiska slodze var būt arī darinājumiem, kuros trūkst vajadzīgo afiksu. Piemēram, īsinājumam foto var būt nepiemērota sarunvalodas slodze, ja tas lietots vārda fotografēšana vietā: Pats ar  f о t о  pašmācības ceļā sāku nodarboties šoruden.. (RV 79)

Konkrētiem afiksiem var būt noteikta stilistiska slodze. Piemēram, sarunvalodas verbi tiek darināti galvenokārt ar priedēkļiem no–, pie–, sa– un uz–: Ko daba  n o s k o p o j u s i,  tas cilvēkam jārada ar darbu (Z 79); Vainīgais  n o s o l ī j ā s  laboties; Lūk, tādus  n e l a b u m u s  nostrādā cilvēki.. (DR 1, 86) Ar sarunvalodas nokrāsu un turklāt vēl ar zināmu emocionālu ekspresivitāti – ar ironisku vai nievājuma nokrāsu, lieto verbu piedzemdēt verba dzemdēt vietā. (Sk. I. Zuicenas rekomendāciju laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1985. gada 5. jūnijā). Priedēklis pie– sarunvalodas verbos bieži ir lieks, nevajadzīgs: No rīta sals vēl  p i e k o ž  tīri ziemīgi.. (PK 81); Pats brigadieris  p i e p r o t  visus nepieciešamos amatus. (DU 82); Slaucējas pašas maz  p i e s t r ā d ā;   p i e v e i k t  uzdevumu, plānu.

Priedēklis sa– sarunvalodas stila darinājumos lietots cita priedēkļa vietā:  s a p a z ī t i e s  (iepazīties);  s a n ā k t  naidā, konfliktā (nonākt);  s a d a b ū t  visu nepieciešamo (dabūt).

Spilgta sarunvalodas ekspresija ir daudziem verbiem ar priedēkli uz–, kas lietoti citu priedēkļverbu vietā: Ja sagurstu, iedzeru kafiju (u z g a r š o j i e s  man tas dzēriens) un atkal eju (PZ 86) – neitrāls verbs iegaršojies. Sporta komentāros bieži tiek lietots verbs  u z m a i n ī t:  u z m a i n ī t a i s  sportists  ‘kāda cita vietā uz laukuma uznākušais’; arī  u z r ā d ī t:   u z r ā d ī t  labus rezultātus, iemaņas, interesi u. tml. Neitrālā tekstā ieteicams parādīt.  U z s p ē l ē t   lietots ar nozīmi ‘paspēlēt, spēlēt’: – Onkulīt, iesim  u z s p ē l ē t. – Ko tu gribi  u z s p ē l ē t? – Hokeju. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 132. lpp.) Uzdzirdēt lietots ar nozīmi ‘sadzirdēt’: Vilks dziesmu  u z d z i r d ē j a  un šādu nekaunību no brašo sivēntiņu puses nevarēja paciest. (L 2, 82)

Sarunvalodas nokrāsa ir priedēkļsubstantīviem  p a s k a t s  ‘izskats’,  p a ē d i e n s  ‘ēdiens’,  p a d z ē r i e n s  ‘dzēriens’: bēdīgs  p a s k a t s;  Vakariņās atkal maize ar kādu  p a d z ē r i e n u  (DU 79); Pārdevēja uztver uz dakšiņas brīnumgardu  p a ē d i e n u.  (OL)

Sarunvalodas nokrāsa ir daudziem piedēkļatvasinājumiem, kas nosauc nodarbošanos, profesiju:  k i o s k n i e k s  ‘pārdevējs kioskā’;  r e m o n t n i e k s  ‘remontstrādnieks’;  t a k s i s t s  ‘taksometra šoferis’ u. tml.: Reida laikā tika aizturēts arī  t a k s i s t s..  (RB 86) Divi pēdējie ir kalkējumi no krievu valodas; tos varētu uzskatīt par profesionālismiem.

Sarunvalodas nokrāsa bieži ir atvasinājumiem ar –šan–:  b ū š a n a  (draugu  b ū š a n a,  radu  b ū š a n a,  kaimiņu  b ū š a n a  u. tml.),  j u š a n a  (nelāga  j u š a n a) u. c. Lieks –šan– ir sarunvalodas atvasinājumam  j u r ģ o š a n ā s  (jurģi > jurģoties > jurģošanās); labāk lietot pamatvārdu jurģi, kuram ir tāda pati nozīme; pastarpinātie atvasinājumi, kuros afiksiem nav īpašas semantiskas slodzes, ir valodas līdzekļu ekonomēšanas principa pārkāpums; tie nav ieteicami. Tos var lietot tikai stilistiskos nolūkos: Nākošā dienā šis midzenis tukšs – notikusi jauna  j u r ģ o š a n ā s.  (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 100. lpp.)

Sarunvalodas nokrāsa piemīt arī ar piedēkļiem atvasinātiem verbiem, piemēram,  g r e m z ā t,  t a l k o t  u. tml. Piemēram: ..zēns atkal  g r e m z ā j a  [baltmaizes šķēli] ar baltajiem zobiem. (Ē. Strods. Alkatīgās atbalsis. – R., 1978. – 42. lpp.) Ir reģistrēti verbi gremst (LLVV 3, 137) un gremzt (LLVV 3, 138). Verbs  t a l k o t  lietots ar nozīmi ‘rīkot talku’ vai ‘piedalīties talkā’: .. vasarā .. būs  j ā t a l k o,  jāiztīra dīķis, kā arī citi darbi veicami. (KC 88)

Sastopami sarunvalodas salikteņi, piemēram,  p a d s m i t,   v i s v i s ā d s:  Bērni jau  p a d s m i t  gados ir čakli palīgi māmiņām. (PZ 78); .. Viļņas komandas tiksies ar .. Kaunas vienībām  v i s v i s ā d ā s  grupās. (S 1, 87)

Darinājumi ar vienkāršrunas nokrāsu sastopami retāk, parasti tie tiek darināti no vienkāršrunas vārdu celmiem, piemēram, ieglemzt ‘ieēst’, ieknoķēt ‘iespiest’: Smokings viņu dīvaini ieknoķēja, kustības pret paša gribu iznāca aprautas un strupas. (Z. Skujiņš. Uzbrukums vējdzirnavām. – R., 1976. – 44. lpp.) Afikss vienkāršrunas nokrāsu vārdam piešķir samērā reti, piemēram,  p i e s i s t  ‘piekaut’: Mans vīrs personīgi vienā vakarā  p i e s i t a  trīs cilvēkus .. (LA 89)

Augstāka stila darinājumu nav visai daudz. Tādi ir poētismi ar konsonantiskajiem piedēkļiem  a t j a u n o t n e,   a t k l ā s m e,   s a u k s m e  u. tml., arī darījumi ar sufiksālajām galotnēm duna, čala u. tml. arī sufiksālā galotne –e blakus atvasinājumiem ar –šana: vēlme, mirdze u. tml. (Niselovičs 1, 152). Poētisku skanējumu vārdam var piešķirt arī priedēklis: Cita pēc citas  u z m i r d z ē j a  zvaigznes. (R. Ezera. Aka. – R., 1972. – 15. lpp.)

(2)          Darinājumu emocionālā ekspresivitāte arī parādās kontekstā. Galvenokārt tā ir negatīva vērtējuma nokrāsa. Tāda ir, piemēram, substantīvu piedēklim –оņ–:  s a c e n s o ņ i  (sal. ar nomina agentis muldoņa, plēsoņa u. tml.): Daudzos sporta veidos .. s a c e n s o ņ u  pārākums izsakāms minūtēs un sekundēs. (PJ 80) Minētajam vārdam ir ironiska nokrāsa; neitrālā tekstā lieto vārdkopu sacensību dalībnieks. Ar negatīva vērtējuma nokrāsu – ironisku vai nievājuma niansi – lietots atvasinājums  k a i r e k l i s  vārda kairinātājs vietā,  s a u k l i s  ‘lozungs’,  v e c e n e  u. tml.:  V e c e n e i  vairs nav miera ne dienu, ne nakti. (RK 85)

Īpaša vieta citu darinājumu starpā ir deminutīviem – tos lieto gan ar pozitīva, gan ar negatīva vērtējuma nokrāsu. Piemēram,  l i e l i ņ š,   k l u s i ņ š,   l a b i ņ š  sarunvalodā, runājot ar bērniem, lieto ar mīlinājuma nokrāsu, bet, runājot par ko nopietnu, svarīgu, vērtējot ētiskas kategorijas u. tml., tos pašus atvasinājumus var lietot ar nievīguma, nicinājuma nokrāsu: Jauns  ā r s t i ņ š  iešļircināja zāles, lēkme pārgāja (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 19. lpp.);  d z e j n i e c i ņ š;  j ū t i ņ a s  u. tml. Līdzīgi lieto arī deminutīvus ar –el–: bērnam ir  r o ķ e l e s,  k ā j e l e s  (ar mīlinājuma niansi), bet citā situācijā un kontekstā šie darinājumi var iegūt nievājuma, nicinājuma nokrāsu: kādam ir spica  b ā r d e l e;  vienstāva  m ā j e l e;  kāds izturas kā  p u i š e l i s  u. tml. Beidzot šajā naidīgajā  p i l s ē t e l ē .. uzradās kāds labs cilvēks (A. Puriņš. Nevaicājiet man neko. – R., 1977. – 105. lpp.); Kristaps Plītē, neliela auguma bakurētains  v ī r e l i s  ar garu, baltu  c i ķ e l i  zem zoda (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 37. lpp.); Vienam večukam bada pātagas galā spirinājās sīka  z i v t e l e.  (A. Puriņš. Nevaicājiet man neko. – R., 1977. – 160. lpp.)

1.2.2.4.2. Darinājumu situatīvā iederība

Darinājumu situatīvo iederību tekstā nosaka laika, vietas un vides papildkomponenti to nozīmēs. (Laua 3)

(1)          Darinājumi ar situatīvu laika atšķirību ir vecvārdi un jaunvārdi (par jaunvārdiem – potenciāliem un okazionāliem darinājumiem – sk. iepriekš).

Vecvārdi var būt patstāvīgu vārdšķiru vārdi. Tie tekstam piešķir senisku nokrāsu. Tādi varētu būt darinājumi no pēdējos gadu desmitos neaktuālu priekšmetu un parādību nosaukumiem, piemēram,  b a u s l ī b a  (ME 1, 268) no vārda bauslis: .. jauna armija atkal sacer jaunu  b a u s l ī b u.  (I. Ziedonis. Epifānijas. – R., 1961. – 52. lpp.) Šos vārdus atkal var sākt aktīvi lietot, ja atgriežas attiecīgās reālijas, ja tās sabiedrības dzīvē kļūst aktuālas. Varētu minēt mūsdienīgus darinājumus no arhaismiem, piemēram,  n o ģ ī m i s  no vecvārda  ģ ī m i s  (ME 2, 790 minēts verbs  n o ģ ī m ē t  ar nozīmi ‘uzskicēt’, uzzīmēt, uzgleznot’): Vakar “ķērām” darba kavētājus un šodien  n о ģ ī m j u s  kārām pie sienas (L 1, 79); Mani urdīja acīm visi tie daudzie  n о ģ ī m j i,  ar kuriem sienas šeit bija noklātas kā albuma lapas. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. – R., 1975. – 85. lpp.)

Reizēm vecvārdus ir grūti pazīt un atšķirt no individuāliem darinājumiem. Te var palīdzēt dažādi avoti, it īpaši vārdnīcas. Turklāt jāņem vērā, ka mūsdienu valodā vecvārdi var funkcionēt kā stilistiski ekspresīvi vārdi (bieži sarunvalodas vārdi). Tas sarežģī šādu vārdu vērtējumu pēc mūsdienīguma.

(2)     Ar vietas nozīmes papildkomponentu lietoti apvidvārdi. Piemēram, tāds ir atvasinājums  m e d a u n i e k s:  Kausa dziļumā salds svīdums – īsti  m e d a u n i e k i.  Nav citu ziedu, kurus kamenes tā mīlētu (A. Caune. Zemes raksti. – R., 1978. – 18. lpp.) Medaunieks ir īpašas formas māla trauks, ko Austrumlatvijā lieto medus glabāšanai. (LVV 5, 131)

(3)     Ar vides nozīmes papildkomponentu lietoti dažādi profesionālismi:  e l e k s i s  ‘elektronu skaitļojamā mašīna’;  o r g a n i k a  ‘organiskie mēsli; kūtsmēsli’ u. c.: Visos stāvos ir daudz  e l e k š u  un citu aparātu, kas ātrāk par sekundi “uzzina”, kas milzīgajā platībā notiek hidroelektrostacijās, apakšstacijās un strāvas tīklos (K 1, 77); Ganības ziemā mēslotas ar  о r g a n i k u .. (KR 79) Šie un citi profesionāli darinājumi tiek lietoti sarunvalodā.

Kopumā var secināt, ka lielākā daļa situatīvi iezīmētu darinājumu tiek lietoti nevis neitrālā, bet gan stilistiski ekspresīvā tekstā, galvenokārt sarunvalodā; tie bieži izmantoti kā neitrālās leksikas sinonīmi.

1.2.2.4.3. Darinājumu stilistiskās potences

Dažādiem darinājumiem ir lielas stilistiskas potences, un tos izmanto par neekspresīvu vārdu sinonīmiem, piemēram, tāds ir sarunvalodas vārds  a p s v i e d ī b a  un tā antonīms  n e a p s v i e d ī b a,  ar ko var aizstāt vārdus izdarība un neizdarība: Ko tur slēpt, apzinās arī paši savu  n e a p s v i e d ī b u.  (PC 86) Arī adjektīvs s i r d ī g s  ‘dusmīgs’, salikteņi  b e k o n s u ķ i s  ‘bekoncūka’,  š k ē p r a i d i s  ‘šķēpmetējs’;  i e k š ā v i e š a n a  ‘ieviešana’: Vai mūsu risks nav vērsts galvenokārt uz jaunu tehnisku paņēmienu  i e k š ā v i e š a n u.. (K 1, 78)

Dažkārt tiek darināti visai sarežģīti vārdi kā daudzlietotu vārdu sinonīmi: Aug iedzīvotāju interese par pagātni, par tautas atminas un piemiņas saglabāšanu, kopšanu un  t ā l ā k v e i d o š a n u.  (V 1, 88) Darinājuma  t ā l ā k v e i d o š a n a  vietā varētu lietot turpināšana, attīstīšana vai citu vārdu.