1.1. AKTUĀLI ORTOĒPIJAS JAUTĀJUMI UN ATKĀPES NO ORTOĒPIJAS NORMĀM

Izruna (fonētisko līdzekļu lietošana) ir vieglāk normējama nekā leksikas un gramatikas parādības. Tai ir iespējams pievērst vairāk uzmanības tieši valodas apguves procesā: fonēmu artikulācija, uzsvars, intonācija tiek mācīta īpaši precīzi. Citu personu runā mēs pirmkārt uztveram fonētisko līdzekļu lietojumu; par novirzēm parasti saka, ka kāds runā ar svešu “akcentu” (ar to saprotot visu fonētisko līdzekļu lietojumu). Atkāpes un novirzes fonētisko līdzekļu lietojumā var radīt iebildumus gan no satura viedokļa (Laua, 4, 90; Grīsle 2 u. c.), gan arī no estētiskas uztveres viedokļa. Ortoēpija ir priekšnoteikums literārās valodas eksistencei, tāpēc tai jābūt relatīvi stabilai. Ortoēpijas normas tiek izstrādātas, pārvarot svārstības un stabilizējot izrunu. Svārstības izpaužas galvenokārt fonētisko variantu veidā: Literārie varianti bieži ir fakultatīvi; tāda, piemēram, ir palatalizētas [ŗ] skaņas izruna, oriģināluzsvars citvalodu īpašvārdos tajos gadījumos, kad tas nav uz pirmās zilbes, u. c.

Mūsdienu latviešu literārās valodas ortoēpijas normas balstās uz vidusdialekta runātāju izrunas (Laua 4, 9). Tās ir cieši saistītas ar izrunu un arī ar rakstisko atspoguļojumu, tāpēc tām ir sakars ar ortogrāfijas normām, īpaši tas sakāms par tiem gadījumiem, kad tiek izmantots fonētiskais ortogrāfijas princips: kā runā, tā raksta. Latviešu grafētika pieļauj samērā daudz šādu gadījumu. Grūtības rodas, kad nav adekvātas rakstiskās atbilsmes – sk. fonēmu [e], [ē], [e], [ē], [o], [ō], divskaņa [uo], līdzskaņa [η] un fakultatīvo variantu [ŗ] un [x] lietojumu. Latviešu ortoēpijas normas ir formulētas A. Lauas “Latviešu literārās valodas fonētikā” (Laua 4). Pašreiz tās ir samēra stabilas, atkāpes ir vērojamas tikai atsevišķos gadījumos.

Galvenās atkāpes, svārstību gadījumus ir konstatējis A. Ozols (Ozols, 122); tie ir: 1) uzsvara lietojumā nelatviskas cilmes īpašvārdos, 2) vienādi rakstāmu dažādas nozīmes vārdu intonēšanā 3) patskaņu kvantitātē, 4) patskaņu kvalitātē, 5) patskaņu elīzijā, 6) patskaņu iespraudumā, 7) līdzskaņu kvantitātē, 8) līdzskaņu kvalitātē, 9) līdzskaņu elīzijā un 10) līdzskaņu asimilācijā. Šis raksturojums izdarīts pirms 35 gadiem, bet (ar nelielām atšķirībām) ir aktuāls arī pašreiz, tāpēc izmantojams raksturojums.

Atkāpes no literārajām normām izpaužas visas fonētiskās sistēmas daļās – vokālismā, konsonantismā, uzsvara un arī intonācijas lietojumā. Visvairāk atkāpju konstatēts vokālismā – gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā; it īpaši tas sakāms par [a], [ā] lietojumu noteiktās verbu formās, par skaņas [e] lietojumu un par svārstībām patskaņu kvantitātē internacionālas cilmes vārdos (pēdējās raksturotas tālāk – sk. III. 2.2.).

1.1.1. ATKĀPES VOKĀLISMĀ

Ir izdevīgi vokālismā šķirt kvantitatīva un kvalitatīva rakstura atkāpes, kaut gan patskaņu kvantitātei latviešu valodā ir fonemātiska nozīme; kvantitatīvi atšķirīgiem patskaņiem kvalitatīvā puse ir kopīga. Turklāt valodas praksē kvantitatīvās un kvalitatīvās parādības vokālismā savā starpā ļoti atšķiras.

1.1.1.1. ATKĀPES VOKĀLISMĀ KVANTITĀTĒ

Svārstības un atkāpes no normām vokālismā kvantitātē ir divējādas – 1) īsa patskaņa lietojums gara patskaņa vietā un 2) gara patskaņa lietojums īsa patskaņa vietā. Turklāt parasti šis lietojums izpaužas mijiedarbē – kā attiecīgo fonēmu jaukšana, tāpēc nav lietderīgi abus aspektus raksturot šķirti. Plaši izplatīta [a] un [ā] jaukšana 1. un dažu 3. konjugācijas refleksīvo verbu 3. personas formās: atšķiras, gulstas, izpaužas, paveras, rodas, saskaras vietā bieži lieto formas ar [ā] (a t š ķ i r ā s, g u l s t ā s  u. tml.). Savukārt 3. konjugācijas 1. grupas verbus nepareizi ar īsu [a] lieto visai reti, iespējams, ka hipernormālisma gadījumos (piemēram,  m ā c a s  pareizā mācās vietā). Visai noturīgas tipiskas kļūdas ir 3. konjugācijas verbu tagadnes daudzskaitļa pirmās un otrās personas formu galotņu patskaņu kvantitātē ([a] vai [ā] atkarībā no verba morfoloģiskā raksturojuma). (Laua 4; Ozols u. c.) Tas pats attiecināms arī uz divdabjiem ar –ams, –āms: ceļams, darāms u. tml. Piemēram, Graudaugus  c e r ē j a m (pareizi: cerējām) apsēt jau šonedēļ. (L 2, 79)

Izlokšņu ietekmē funkcionē neliterāri varianti, kas attiecīgo izlokšņu apvidū, rajonu pilsētās u. tml. var būt visai izplatīti. Tāda ir, piemēram, garumu īsināšana verbu formas un divdabjos: m e k l e j u,  j a u t a j u,  p ē t i j u,  d a b u j u;  z i n a m s;  arī ar verbiem derivatīvi saistītos substantīvos un adjektīvos:  z i n a t n e,  z i n a t n i e k s,  z i n a t n i s k s  u. tml. Zemgales izlokšņu ietekmē var būt varianti ar [ū] adverbos un verbu formās: c i t ū r,  v i s ū r;  b i j ū s e,  g ā j ū s e  u. tml. Attiecīgo reģionu pārstāvjiem minētajos gadījumos jākontrolē sava izruna.

1.1.1.2. ATKĀPES VOKĀLISMA KVALITĀTE

Mūsdienu latviešu literārajā valodā pastāv varianti, kurus diferencē atšķirīgas kvalitātes vokāļi. Galvenie no tiem ir saistīti ar patskaņu [e], [ē] un [e], [ē] lietošanu; tieši šo patskaņu lietojumā pašreiz ir vislielākās svārstības. Jau kopš literārās valodas sākotnes literāro normu izveides gaitā vēl joprojām nav izskausti neliterāri varianti; tam ir vairāki cēloņi. Galvenie no tiem: 1) nediferencēta rakstība; 2) izrunas nosacījumu statusa maiņa, 3) izlokšņu un citu valodu ietekme un 4) literāro normu nepietiekama popularizēšana.

(1) Rakstībā neparādās šauro un plato patskaņu kvalitatīvās atšķirības. Grafētiku nav bijis lietderīgi mainīt tāpēc, ka ir bijušas un vēl joprojām pastāv objektīvas grūtības šaurā un platā [e], [ē] savstarpējai šķiršanai: tai ir dažādi nosacījumi. Lielā variantu dažādība pēdējo četrdesmit gadu laikā ir palielinājusies vēl arī tāpēc, ka 1946. gadā ar Latvijas PSR Ministru Padomes dekrētu tika atcelts obligātais palatalizētais (mīkstinātais) [ŗ], atstājot to kā fakultatīvu literāru variantu. Pēdējo gadu desmitu laikā fakultatīvais lietojums ir zudis, tātad [ŗ] gandrīz pilnīgi ticis izskausts. (Blinkena 7; Rudzīte 2 u. c.) Lēmuma pieņemšanas pamats ir bijušas lielās svārstības [ŗ] lietojumā un ar to saistītā ortogrāfijas normu nestabilitāte. Tomēr valodnieki nav spējuši paredzēt šī grozījuma lielo ietekmi uz visu latviešu valodas fonētisko un arī gramatisko sistēmu. (Grīsle 3; Rudzīte 2)

(2) Pēdējā laikā ir vērojama negatīva tendence pilnīgi izskaust [ŗ], neapzinoties šīs skaņas vietu latviešu valodas sistēmā. Tomēr nevar noliegt, ka tā pašreiz jau kļuvusi neaktuāla, un reizē ar to attiecīgie ar [ŗ] saistītie [e] lietošanas nosacījumi vairākās vārdu formās no uzskatāmiem, dzīviem resp. pozicionāliem ir kļuvuši par sastingušiem, vēsturiski motivētiem, kas uztverami tikai pēc attiecīgo formu vēstures apguves. Vistraģiskākais stāvoklis pašreiz ir tieši 1. konjugācijas verbiem ar –rt, –rties tagadnes formās un citās no tagadnes celma veidotās formās un attiecīgos atvasinājumos. Apmēram pēdējo divu gadu desmitu laikā liela daļa latviešu valodas runātāju pilnīgi pārgājuši uz plato [e] formās dzeru, beru, sveru, veru, tveru u. tml., arī berams, dzerot, dzeramais u. c. It īpaši tas sakāms par jaunākas paaudzes runātajiem. Šo procesu paātrinājušas šķietami identās 3. konjugācijas verbu tagadnes formas ar [ŗ] tagadnes celmā; cerēt – ceru; derēt – deru u. tml. Šīs formas likumsakarīgi jāizrunā ar pozicionāli nosacītu plato [e]. Taču ārēji formas ir vienādas: veru – ceru, un tāpēc valodas lietotāju vairums morfoloģisko faktoru ignorē – notiek, mehāniska pielīdzināšana. Šķiet, ka mazāks grēks būtu šaurā [e] lietojums 3. konjugācijas verbu formās. To balsta teritoriālais kritērijs un valodas vēstures fakti: apmēram 50% latviešu izlokšņu 3. konjugācijas verbus runā kā senus i – celmus, – t. i., ar šauru [e] tagadnes formās; šo izrunu kā neliterāru variantu resp. atkāpi no normas dažkārt dzird arī literārajā valodā. Tāpēc viens no ieteikumiem varētu būt šaurā [e] vispārinājums arī 3. konjugācijas verbu formās. Tas tomēr būtu labāk, nekā lietot platu [e] visos gadījumos. Otra iespēja ir vismaz daļēji atjaunot [ŗ] tiesības un izmantot to, lai rādītu vēsturisko pamatojumu izrunai normatīvos materiālos – vārdnīcās, kā tas ir proponēts pēdējā laikā, it īpaši, gatavojot latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu. (Grīsle 3; Rudzīte 2) Nekādā gadījumā nedrīkstētu piekāpties platā [e] spiediena priekšā un atzīt to par normatīvu tikai tāpēc, ka tas ir izplatīts; netieši šāda doma ir izteikta, proti, ka varētu mainīt izrunas normu un atzīt [e], [ē] lietojumu 1. konjugācijas verbu ar –rt formās nākotnē, jo pašreiz “.. tendence lietot pozicionālu plato [e], [ē] tomēr vēl nav tik spēcīga, lai mainītu konvencionālo šaurā [e], [ē] lietojumu.” (Ceplītis 6, 34) Pret šo tēzi ir būtiski iebildumi: 1) [e], [ē] lietojums minētajās formās ir vēsturiski nosacīts, nevis tikai tīri konvencionāls – tas izriet no latviešu valodas sistēmas īpatnībām un ir saglabājams, tā maiņai var būt līdz šim neparedzētas sekas; 2) ja ir runa par literāra un neliterāra varianta savstarpēju konkurenci, lietojuma izplatība nekādā gadījumā nedrīkst būt noteicošā – priekšroka ir dodama literārajam variantam.

(3) Literārās valodas attīstības gaitā tomēr vēl līdz šim nav izskausti tie neliterārie varianti [e], [ē] lietojumā, kas radušies izlokšņu ietekmē. Par tiem ir daudz publikāciju. (Laua 4; Pareizrakst. komisija 70; Pareizrakst. komisija 85; Mieze 1, 2, 3, 5 u. c.) Visai lielas grūtības pareiza [e], [ē] lietošanā var rasties augšzemnieku izlokšņu pārstāvjiem. (M. Graudiņa 5) Plato [e] [ē] it kā būtu viegli apgūt to izlokšņu pārstāvjiem, kurās šīs skaņas vietā runā [a]: vacs ( = vecs), rats ( = rets) u. tml.

Izlokšņu ietekmē arī plato [e], [e] runā šaurā [e], [ē] vietā, piemēram, aptuveni 1/3 izlokšņu infinitīvā lieto plato [ē] izskaņā; plato [e] nevietā lieto arī verbos ar –ināt.

Šauru [e] platā [e] vietā lieto 3. konjugācijas verbu tagadnes formās apm. 50% izlokšņu, un tas rada neliterārus variantus ar šauro [e] formās ceru, peldu u. tml. Šauru [e] platā vietā parasti lieto cilvēki, kas ikdienā runā kādā svešā valodā.

(4) Daudzos gadījumos nepareiza [e], [ē] skaņas lietošana ir saistīta ar attiecīgo normu nepietiekamu apguvi. Bez verbu formām ir vēl daudzas tipiskas [e], [ē] izrunas kļūdas (citu vārdšķiru vārdos un vārdformās. Tādas ir atkāpes no normas adverba sen, adjektīva sens, substantīva senatne un attiecīgo darinājumu (sengadus, sengaidīts, sendienas, senlaiki, sengultne u. c.) izrunā; tas saistīts ar vārda cilmes neizpratni un vārdšķiru nezināšanu. Adverbā sen un attiecīgos salikteņos ar šo adverbu 1. daļā [e] izrunājams šauri (Laua 4); sendien, sendienis, sengadus, sengaidīts, senilgots u. tml. Plats [e] ir adjektīva sens un salikteņos ar šo adjektīvu pirmajā daļā: senlaiki, sengultne, arī ģenitīveņos senangļu, sengrieķu, senebreju u. c. Ar platu [e] lietojams adjektīvs velts, zems, adverbs aptuveni, salikteņa Ventspils pirmā daļa u. c. Varianti saliktenim Zemgale iespējami atkarībā no tā, ka skaidro šī vārda tapšanu: ja no vārdkopas zemais gals, lietojams platais [e], ja no vārdkopas zemes gals – šaurais [e]; par literāru pieņemts variants ar plato [e].

No pārējiem vokāļiem vispirms jāmin samērā regulāri sastopamas atkāpes no normām divskaņa [uo] lietošanā, tiek jaukts [o] ar [uo], piemēram, [o] tiek lietots [uo] vietā vārdos oma, omulīgs, omulība, loze, lozēt, tāpat arī daudzos Latvijas vietvārdos: Aloja, Okte, Pope, Brocēni u. tml. (Laua 4, 93)

Bez minētajām atkāpēm vokālisma kvantitātē un kvalitātē izloksnes ietekmē reizēm sastopami neliterāri varianti ar vokāļa [i] iespraudumu: putnis, lepnis, gudris u. tml.

1.1.2. Atkāpes konsonantismā

Svārstību konsonantismā pašreiz ir mazāk nekā vokālismā. Atkāpes konsonantismā ir saistītas galvenokārt ar izlokšņu vai citu valodu (parasti kontaktvalodu) ietekmi, ar nevērību izrunā vai pat ar pārspīlējumiem, ko rada zināma mode.

Augšzemnieku izlokšņu ietekmē pastāv varianti palatalizācijā un ķ, ģ izrunā (š ķ ē p s  literārā šķēps vietā,  k a k’ i s  literārā kaķis vieta u. tml.) (Laua 4); šīs atkāpes ir dzīvas arī vēl tagad. Reizēm augšzemnieku ietekmē tiek runāta velāra l skaņa – tā reizēm ir ļoti cieta un sāk līdzināties u vai i skaņai – tā ir modes lieta. (Kušķis 1)

Ar konsonantismu ir saistīta arī valodas estētiska uztvere: ļoti nepatīkamu iespaidu rada pārmērīgs divcentru līdzskaņu š, ž, č, dž lietojums – ja pārmērīgi tiek lietoti vārdi ar šīm skaņām, veidojas šņācošs efekts. It īpaši tas ir sakāms par atvasinājumiem ar –šana un formām ar –ošs, –oša. Pret tiem laiku pa laikam ir vērsušies valodnieki. Piemēram, R. Grabis uzsver valodas estētiskā principa ievērošanas nepieciešamību un aicina nelietot divdabi vadošs (un citus līdzīgus: radošs, lemjošs, domājošs u. tml.) (Grabis 2). Pašreiz divdabis vadošs ir kļuvis par zināmu stereotipu; mēs runājam par vadošiem darbiniekiem, vadošām iestādēm, vadošiem speciālistiem un vēl daudz ko citu (kas turklāt ne vienmēr ir semantiski pieņemami), tāpēc ieteicams šos vārdus aizstāt ar precīzākiem un labskanīgākiem sinonīmiem.

1.1.2.1. ATKĀPES KONSONANTU KVANTITĀTĒ

Ir tikai atsevišķi gadījumi, kad jāregulē konsonantu kvantitāte un jāvēršas pret neliterāriem variantiem. Latviešu valodā nešķir pusgarus un garus konsonantus – ir pieņemts runāt par līdzskaņu pagarinājumu (fonētiskajā transkripcijā to apzīmē ar :). Parasti pagarinātus konsonantus izrunā pareizi. Piemēram, regulāri tiek ievērots likums par troksneņa pagarināšanu starp uzsvērtu un neuzsvērtu patskani divzilbju vārdos (paka, lapa u. tml.), arī īpašvārdos (personvārdos Atis, Oto u. c.). Rakstībā tiek rādīts tikai skaneņu dubultojums: gamma, kanna, manna, summa, vinnēt, villaine u. tml.

1.1.2.2. ATKĀPES KONSONANTU KVALITĀTĒ

Konsonantu kvalitāte skaņu pārmaiņu gadījumos tiek regulēta pēc dažādām normatīvām likumībām. Šādas pārmaiņas ir 1) troksneņu asimilācija balsīguma ziņā, 2) vokalizācija. (Ceplītis 6, 34) Troksneņu asimilācija latviešu valodā ir regulāra (ar retiem izņēmumiem) priedēkļa un saknes sadurā [uskāpt], 3) saknes un piedēkļa sadurā: sākdams [sāgdams], 4) saknes vai piedēkļa un galotnes sadurā: smags [smaks]. Problemātiska ir asimilācija salikteņu sastāvdaļu sadurā – senākos salikteņos asimilācija ir regulāra: trešdiena [treždiena], bet jaunākos tās var arī nebūt: grīdsega [grītsega] vai [grīdsega]; tad veidojas divi literāri varianti.

Dažkārt sastopama neliterāra [n] izruna pozicionālā varianta [ŋ] vietā, it īpaši augšzemnieku dialekta vai kādas svešvalodas ietekmē. Piemēram, vārdus konkrēts, banka, anglis izrunā ar priekšējo mēleni, nevis ar pakaļējo atbilstoši literārās normas prasībām.

1.1.2.3. LIEKA KONSONANTA IESPRAUDUMS VAI VAJADZĪGA KONSONANTA ZUDUMS

Neliterāri konsonanta iespraudumi vai elidējumi veidojas 1) izlokšņu ietekmē vai 2) svešvārdos nezināšanas dēļ.

Izlokšņu ietekmē [–ns], [–ņš] kļūst par [–nc], [–ņč]: [vienc], [plānc], [mikrofonc], [Reiganc] u. c.; [ciemiņč], [kaimiņč] u. c. (Grīsle 2) Šādos gadījumos starp [n], [ņ] un sekojošo galotni –s vai –š tiek iesprausts lieks [t]; rodas afrikāta [c] vai [č]: mans > mants > manc u. tml. Šī parādība skar arī uzvārdus: Arens – Arents; Nīmans – Nīmants u. c.

1.1.3. Kombinēta tipa atkāpes fonēmu lietojumā

Kombinēta tipa atkāpes attiecas vienlaicīgi gan uz vokālismu, gan uz konsonantismu. Tas var būt fonēmu zudums, reizē savelkoties kopā salikteņa sastāvdaļām un pagarinoties pirmā komponenta patskanim. Piemēram, nevērīgā izrunā numerāļus četrdesmit un sešdesmit runā: [čēesmit], [sēešmit]. Ja vokālis pirmajā zilbē ir garš, tas nemainās; te minami numerāļi trīsdesmit un piecdesmit, kurus izrunā: [trīesmit], [pieesmit]. Visos minētajos numerāļos tiek elidēti konsonanti – numerālī trīsdesmit [s] un [d], numerālī piecdesmit [c] un [d], numerālī sešdesmit [š] un [d]. Elipse notiek salikteņu sastāvdaļu sadurā izrunas atvieglošanai.

Kombinēta tipa atkāpe ir arī zilbju pārstatījums vārdā entuziasts – to izrunā: [entuāzists]. Cēlonis šādai izrunai ir nezināšana – vārdu izrunā pēc paviršas uztveres; iespējams, ka izskaņa –ists tiek jaukta ar svešo fināli –asts; tādā gadījumā būtu jārunā par derivatīvi fonētisku atkāpi no normas.

Augšzemnieku izlokšņu pārstāvjiem konstatēta pārāk “tumša” [i] skaņa / vylks, myza (nevis: vilks, miza).

1.1.4. Atkāpes vārda uzsvara lietojumā

Latviešu valodā uzsvaram gandrīz vienmēr ir noteikta vieta – tas parasti atrodas pirmajā zilbē. (Laua 4, 88 – 89) Citas zilbes tiek uzsvērtas reti – ir iespējams dot izņēmumu sarakstu [ne^.viens], [lab^.rīt], [vis^.labākais], [ra^.gū] u. c., tātad šie izņēmumi nav tipiski, tās arī ir atkāpes no likuma. Ja minētos izņēmumus runā ar pirmās zilbes uzsvaru, tad tas vai nu ir nejaušs, vai arī paredzēts zilbes īpašai izcelšanai. (Ceplītis 6)

Nevēlamas atkāpes no latviešu valodas uzsvara tradīcijām R. Grabis novērojis estrādes ansambļu un solo dziedājumos: nevietā tiek uzsvērta pēdējā vai kāda iekšējā zilbe: bū^.tu, gai^.du, smai^.du, dzie^.di, mo^.sties, neti^.cēju, vie^.nīgi, mīle^.stība u. tml. Reizēm šāds kroplīgs uzsvērums konstatēts arī tautasdziesmu dziedājumā: vab^.ole u. tml. R. Grabis uzsver, ka katrā dziesmā bez melodijas ir arī vārdiskā puse un ka ir vēlams dziedāt tāpat, kā jārunā, lai saglabātu latviešu valodas dabu. Nav akli jāseko citu valodu akcentēšanas tradīcijām. Jāievēro, ka palīgakcents latviešu valodā ir daudz vājāks par galveno akcentu, un šis galvenais akcents jāpatur. (Grabis 1) Šī prasība ir objektīva; tajā izpaužas cenšanās saglabāt un attīstīt latviešu valodas nacionālo savdabīgumu.

1.1.5. Atkāpes intonāciju lietojumā

Par intonāciju lietošanu latviešu valodā ir atšķirīgi uzskati. Ir domas, ka intonācija vispār nav normējama. (Ceplītis 6, 33) Šāds uzskats ir saistīts ar grūtībām visu triju intonāciju šķiršanā. Pašreiz intonācijas tiecas nivelēties. Tomēr pastāv zināmas normas intonāciju lietošanā. Zilbes intonācija literārajā valodā vismaz daļēji ir normēta. (Raģe) Latviskas cilmes vārdu intonācijas ir primāras un patstāvīgi normējamas. (Turpat.) Literārajā valodā pašreiz pastāv divas intonāciju sistēmas: trīsintonāciju sistēma (kurā ietilpst stieptā, krītošā un lauztā intonācija) un divintonāciju sistēma (stieptā un nestieptā; netiek šķirta lauztā un krītošā intonācija). (Ceplītis 6, 33) Nedrīkst jaukt stiepto un nestiepto intonāciju: šāda jaukšana parasti notiek izlokšņu ietekmē: saka [màja], [làime], [làiva] u. tml. ar krītošo, nevis normai atbilstošo stiepto intonāciju. Nedrīkst arī krītošās intonācijas vietā lietot stiepto – izlokšņu ietekmē saka [maīze] u. tml.

Stieptā un nestieptā intonācija noteikti jāšķir katrā publiskā runā aktieriem, lektoriem, diktoriem, pedagogiem (protams, kļūdas intonējumā var būt mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis – it īpaši skatuves runā).

Īpaši svarīgs ir intonējuma šķīrums homogrāfos – tas ir jāiemācās, apgūstot valodu. Homogrāfu intonatīvā atšķirība parasti tiek rādīta vārdnīcās, noteikti – pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcās: [zâle] un [zāle], [stāvs] un [stàvs] u. tml.