1. AR FUNKCIONĀLĀM ATKĀPĒM SAISTĪTI IEKŠĒJĀS ATTĪSTĪBAS PROCESI LATVIEŠU LITERĀRĀS VALODAS SISTĒMĀ

Pieņemot, ka lasītājam ir zināmi normatīvie ieteikumi latviešu valodas sistēmā, it īpaši gramatikā (tā sauktā normatīvā gramatika), kā arī ortoēpijā, leksikā, vārddarināšanā, raksturotas galvenās atkāpes valodas praksē; tās bieži ir attiecināmas uz grūtāk ievērojamām normām. Autore nepretendē uz pilnīgu jautājuma izklāstu, viņa ir centusies sniegt teorētisku ievirzi, ko pēc tam ir iespējams detalizēt, papildināt vai pat pavērst citādi.

Ļoti daudz atkāpju latviešu valodā saglabājušās vēl kopš šī gadsimta 20. un 30. gadiem (tas konstatējams, salīdzinot mūsdienu valodas materiālu ar ieteikumiem un normām gadsimta sākumā). Protams, ja valodā ilgi turas vecas kļūdas, tas var būt signāls, ka pašas normas ir sastingušas un novecojušas, ka tās jāmaina. Taču, ja valoda ilgstoši ir pakļauta svešai ietekmei un arī demokratizācijas tendencēm, un ja šādos apstākļos liela daļa agrāko laiku valodas kļūdu par tādām vēl joprojām tiek uztvertas, tā ir liecība, ka normu sistēmai ir bijis stiprs pamats un ka tā ir izturējusi grūtas pārbaudes, tātad tā ir spējīga pastāvēt.

Valodas fonētisko un fonemātisko līdzekļu lietojums ir vieglāk normējams nekā leksika un gramatika. Ortoēpijas normas kopumā izriet no valodas sistēmas, ir no tās izsecinātas un tai maksimāli atbilst. Tās ir samērā stabilas un vieglāk normējamas nekā augstāko līmeņu parādības. Svārstības izrunā parādās galvenokārt kā varianti. Vārddarināšanas normas tiek vērtētas pēc atbilsmes valodas sistēmai un realizācijas iespējām; to rāda valodas modeļi. Leksikas normas veido valodā vispārpieņemts vārdu lietojums, semantiski tradicionāla, uztverama, saprotama leksika. Normatīvi atzinumi terminoloģijā ir likums visiem attiecīgo nozaru speciālistiem. Terminu sistēma tiek veidota apzināti, tāpēc tieši terminoloģiskā leksika mūsdienu apstākļos labi rāda literāro normu attīstības tendences un arī normētāju kompetenci sarežģītos literārās valodas attīstības procesos. Gramatikas normas ir no valodas izsecinātu gramatisku likumu kopums. Turklāt bieži vien cieši savijas gramatiskās un leksiskās nozīmes.

Kā jau iepriekš teikts, valodas, it īpaši literārās valodas attīstība nav iedomājama bez paralēlismiem, galvenokārt variantiem. Literārajā valodā priekšroka vienmēr ir dodama literāriem, normatīviem, nevis neliterāriem, kaut arī izplatītiem variantiem. Variantu unifikācija ir sarežģīts un atbildīgs process. Normētājs nedrīkst vieglprātīgi iejaukties valodas objektīvo likumību izpausmē, jo tad var rasties nopietni zaudējumi (piemēram, ar [ŗ] atmešanu saistītās [e] izrunas grūtības), normētājam jābūt tālredzīgam, kompetentam un atturīgam. Galvenais nosacījums: nereglamentēt, neunificēt variantus pirms laika, pieļaut paralēlformas un nerīkoties pretī valodas attīstības tendencēm. Šāda nostāja ir pamatota; vardarbība jautājumus neatrisina, tā tikai padziļina konfliktus.

Valodas prakses jautājumi veido problēmu kompleksus un ir skatāmi nevis sadrumstaloti (piemēram, pa vārdšķirām u. tml., kā tas tradicionāli ir pieņemts), bet kopā pēc noteiktiem tipiem un kategoriālām pazīmēm.