Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas kultūra > Inta Freimane "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"     
   Funkcionālas atkāpes no latviešu literārās valodas normām teorētiskā vērtējumā     

Drukāt         

    
    

III. FUNKCIONĀLAS ATKĀPES NO LATVIEŠU LITERĀRĀS VALODAS NORMĀM TEORĒTISKĀ VĒRTĒJUMĀ

Literāra valoda attīstās 1) mijiedarbe ar neliterārām sfērām tajā pašā nacionālajā valodā un 2) citu valodu ietekmē.

Normatīvie ieteikumi visā valodā vērtējami 1) pēc atbilsmes sistēmai un 2) pēc lietojuma iespējām. Valodas līdzekļi pētīti uz literārā standarta fona neitrālā tekstā (izteikumos). Literārais standarts valodas sistēmā visos līmeņos skatāms 1) semantiski, 2) formāli un 3) stilistiski. “Kā forma, tā saturs vienādā mērā ir valodas galvenie aspekti.” (Glisons, 204) Semantiskā aspekta pamatā ir saprotams un vispārpieņemts lietojums, formālais balstās uz pareizumu (salīdzinājumā ar standartu), stilistiskā aspekta pamatā ir izvēles iespējas, kuru optimāls izmantojums garantē meistarību. Visos aspektos valodas ekspresīvie līdzekļi tiek salīdzināti ar neitrāliem. Pats galvenais ir semantiskais aspekts. Semantikas loma valodas sistēmā pieaug virzienā no zemākā uz augstāko valodas līmeni. Valodas sistēmas iekšējā attīstībā ir lietderīgi šķirt formālo pusi no semantiskās, pareizumu no lietojuma. Tas ne vienmēr izdodas, bet šāda pieeja ir pamatota. Formālās atkāpes paradigmatikā ir vieglāk konstatējamas un arī novēršamas nekā atkāpes lietojumā (resp., sintagmātiskas atkāpes), ko lielā mērā nosaka semantika (leksiska vai gramatiska), konteksts un ārpusvalodas iemesli, situācija (arī abi faktori kopā – konsituācija). Lietojumā ir vairāk atkāpju nekā paradigmatikā, bet tās ir grūtāk pamanāmas un arī labojamas. Šķirot imperatīvās (obligātās) valodas normas no dispozitīvajām (ieteikumiem), jāsecina, ka paradigmatiskās atkāpes bieži ir novirzes no imperatīvajām normām, bet sintagmātiskas – novirzes no dispozitīvajām normām. Abi aspekti pastāv objektīvi.

Atkāpes no literārā standarta ir konstatējamas, tikai pētījot valodu funkcionāli. Visi valodas līdzekļi visos līmeņos sistēmā ir cieši savā starpā saistīti. “Dažādiem elementiem, kas veido valodu, jāatrodas tiešā formālā un funkcionālā atkarībā citam no cita.” (Martinē, 453) Kāds aspekts noteiktā līmenī parasti tiek analizēts zinātniskos nolūkos; valodas prakse šajā ziņā ir indiferenta. Turklāt nav iespējams vienā aspektā pilnīgi norobežoties no citiem. Atkāpes tiek pētītas, lai konstatētu, kā tās labojamas. Galvenais nosacījums neliterāru valodas faktu aizstāšanā ar literāriem (kļūdu labošanā) ir valodas līdzekļu savstarpējas substitūcijas (aizstāšanas) iespēju konstatācija, cenšoties turklāt saglabāt vissmalkākās satura nianses. Tātad ir jācenšas konstatēt neliterārus valodas līdzekļus un atrast tiem adekvātus literārus. Šajā nolūkā neliterārie valodas līdzekļi (galvenokārt neliterārie paralēlismi) ir jāpētī un jāizstrādā ieteikumi, kā arī jāveido psiholoģiski pieņemama un iedarbīga rekomendāciju sistēma. Autore nepretendē uz šī jautājuma atrisinājumu; šī darba uzdevums ir ieskicēt tam teorētisku pamatu.

Blakus tradicionālajām apraksta metodēm ir jāizmanto dažādi netradicionāli pētīšanas paņēmieni: analoģija, substitūcija, transformācija. Substituējamie valodas līdzekļi parasti ir sinonīmiski; tie var būt arī varianti. Dažādus paralēlismus vislabāk var raksturot, tos pretstatot. Formu pretstatīšana kā metodisks princips izmantots visā valodniecībā: (Skrebņevs, 140) Lai atrastu attiecīgajā tekstā kādam valodas līdzeklim optimālu substitūtu, jāizmanto dažādas semantiskas un strukturālas transformācijas. Piemēram, jāatrod semantiski būtiskais dažādos metonīmijas gadījumos, jāveido pēc satura loģiski saderīgi sintaktiski saistījumi u. tml. Pilnīgošanas process īpaši tiek uzsvērts augstākajos līmeņos (sk. III. 1.5.2.). Atkāpes konstatētas, sastatot neprecīzo, nevēlamo, neliterāro skaņu, vārdu, vārdformu, konstrukciju ar precīzu un vēlamu.

Latviešu valodas normu sistēma kopumā šajā grāmatā nav raksturota; ziņas par to ir atrodamas normatīvos avotos, un šīs zināšanas ir pieņemtas par pamatu. Ir raksturotas iespējamās atkāpes un nevēlamo valodas līdzekļu aizstāšanas iespējas.

Galvenie atkāpju tipi visā latviešu valodas sistēmā ir 1) kāda vajadzīga, nepieciešama valodas līdzekļa trūkums vai nepilnība, 2) valodas līdzekļu pārdaudzums vai lieki valodas līdzekļi kādā valodas vienībā un 3) valodas līdzekļu nemotivēta sajaukšana, savstarpēji nomaināmi valodas līdzekļi. Kā paradigmatiskā, tā arī sintagmātiska aspektā var būt objektīvas grūtības, dažādas svārstības (ko balsta paralēlismi un citu valodu ietekme) un subjektīvas atkāpes no normām [nekompetence, nevērība, tīši normu pārkāpumi). Par valodas lietotāja inteliģenci un kulturālumu liecina viņa spējas motivēti izmantot valodas līdzekļus visos aspektos. Kalki, tāpat kā stila līdzekļi, raksturoti katrs atsevišķi, bet tomēr nav iespējams ar to vien aprobežoties – arī daudzu citu jautājumu aprakstā ir minēts valodas līdzekļu stilistiskais aspekts un iespējamie kalkējumi, jo tie ietekmē visus valodas līmeņus un aspektus.

     

 
Jūs esat 4606775. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs