Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas kultūra > Inta Freimane "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"     
   Homonīmija     

Drukāt         

    
    

3.4. HOMONĪMIJA

Homonīmi ir skanējuma (un arī rakstījuma) ziņā identi, bet pēc nozīmes atšķirīgi valodas līdzekļi. Visizplatītākā ir leksiskā homonīmija. (Laua 3, 53 –62) Leksisko homonīmu identificēšana dažkārt ir ļoti grūta (turpat, 54), kaut arī semantiskā atšķirība starp homonīmiem var būt ļoti krasa.

3.4.1. Homonīmija valodas praksē

Homonīmija ir pamatā paralēlismu ceturtajai grupai – tie ir valodas līdzekļi, kam raksturīgs formāls identums un semantiska diference. Termins homonīmija ir grieķu cilmes vārds (homos ‘vienāds, tāds pats’ un onyma, onoma ‘vārds’). Tātad arī homonīmija, tāpat kā iepriekš raksturotie paralēlismi, ir attiecināma galvenokārt uz vārdiem. Taču iepriekš tika parādīts, ka pārējie paralēlismi – varianti, paronīmi un sinonīmi – ir attiecināmi arī uz citām parādībām (piemēram, tie ir saistāmi ar derivāciju) un valodas apakšsistēmām. Arī homonīmija ir saistāma ar citām apakšsistēmām, konkrēti, ar gramatiku – vairāk ar morfoloģiju; par sintaksi pašreiz ir pārāk maz zināms, šajā aspektā nav pētījumu. Nav iespējama fonētiska homonīmija – to nepieļauj homonīmu formālais identums.

3.4.2. Homonīmu tipoloģija

Vispirms jākonstatē homonīmu formālā identuma pakāpe – tā nav visos gadījumos vienāda. Valodniecībā tiek šķirta pilnīga un daļēja homonīmija (Laua 3, 58 – 59), arī gramatisko formu homonīmija (turpat, 59), konversijas rezultātā radušies vārdu pāri (turpat, 60), homoformas, homofoni un homogrāfi (turpat, 61 – 62). Atkarībā no homonīmijas izpausmēm ir lietderīgi raksturot formālo identumu sistēmiskā (paradigmatiskā) un strukturālā (sintagmatiskā) aspektā; tikai šāda pieeja var nodrošināt pēc iespējas adekvātu homonīmijas un ar to saistīto parādību raksturojumu. Formālā identitāte, kas izpaužas visā formu sistēmā, ir pilnīga, resp., paradigmatiskā homonīmija. Ja formālā identitāte izpaužas tikai atsevišķās formās, tā ir konstatējama tikai saistījumā ar citiem vārdiem kontekstā; katra forma ir ņemta no citas paradigmas, un šīs paradigmas ir formāli atšķirīgas, tāpēc runa var būt tikai par nejaušu formu sakritumu. Tādā gadījumā attiecīgā homonīmija ir daļēja, resp., sintagmatiska. Bez tam ir arī vēl šķietamā homonīmija; tai ir funkcionāli cēloņi – fonētiskas pārmaiņas runas plūsmā vai arī konvencija rakstu formā. Tālāk tiks raksturoti minētie homonīmijas veidi resp. attiecīgie homonīmu tipi.

3.4.2.1. PILNĪGA JEB PARADIGMATISKĀ HOMONĪMIJA

“Par pilnīgiem homonīmiem sauc tādus, kas sakrīt visās gramatiskajās formās.” (Laua 3, 58) Šai tēzei nepieciešams precizējums: pilnīgi homonīmi funkcionē divās formāli sakritušās (vienādās) paradigmās. Pilnīga homonīmija izpaužas tikai vienas vārdšķiras robežās formāli vienādās, bet semantiski atšķirīgās paradigmās; veidojas leksiskie un derivatīvie homonīmi.

3.4.2.1.1. Leksiskie homonīmi

Leksiskie homonīmi un to rašanās cēloņi ir dažādi. Tie vispusīgi raksturoti A. Lauas Latviešu leksikoloģijā (Laua 3, 53 – 58), tāpēc šeit netiks skaidroti. Daži piemēri: balle (sarīkojums) un balle (mērvienība); boa (žņaudzējčūska) un boa (uzliekama apkakle); delta (upes grīvas rajons trīsstūra veidā) un delta (grieķu alfabēta burts); gamma (mūzikā) un gamma (grieķu alfabēta burts); kāre (pēc zināšanām) un kāre (medum); lēca (brillēm) un lēca (augs); prese (periodiski iespieddarbi) un prese (spiedne); sekretārs (darbinieks) un sekretārs (mēbele); titāns (ķīmisks elements) un titāns (cilvēks ar izcilām spējām) u. tml. Valodas praksē galvenais ir prast šķirt attiecīgo vārdu nozīmes.

3.4.2.1.2. Derivatīvie homonīmi

Derivatīvie homonīmi ir veidojušies derivācijas procesā. Latviešu valodā tie ir deminutīvi, kuri radušies atšķirīgā veidā, – viens no tiem vispār ir lietots tikai deminutīva formā, parasti tas ir termins; otrs var tikt brīvi darināts no substantīva ar pilnīgi atšķirīgu nozīmi un funkcionēšanas sfēru. Veidojas formāli identi deminutīvi, kam ir formāli identas paralēlas paradigmas; deminutīvu nozīmes ir atšķirīgas. Minētā tipa derivatīvie homonīmi ir substantīvi. Piemēram: jandāliņš (deja) jandāliņš (deminutīvs no jandāls ‘skandāls’); jājamzirdziņš (aizraušanās) – jājamzirdziņš (deminutīvs no jājamzirgs); jūrascūciņa (grauzējs dzīvnieks) – jūrascūciņa (deminutīvs no jūrascūka ‘vaļu kārtas dzīvnieks’); kauliņš (ķirša kauliņš) – kauliņš (deminutīvs no kauls); ormanītis (putns) – ormanītis (deminutīvs no ormanis); ratiņš (vērpšanai) – ratiņš (deminutīvs no rats); vilnītis (sēne) – vilnītis (deminutīvs no vilnis); tupelīte (dzīvnieks) – tupelīte (deminutīvs no tupele) u. tml. Derivatīvos homonīmus ir iespējams izmantot kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, salīdzinot reāli diferentus jēdzienus, veidojot dažādus kalambūrus u. tml.

3.4.2.2. DAĻĒJA JEB SINTAGMATISKA HOMONĪMIJA

“Par daļējiem homonīmiem sauc tādus, kuriem sakrīt daļa formu..” (Laua 3, 59) Tātad daļēja homonīmija nevar izpausties visā formu sistēmā un daļējie homonīmi nevar tikt salīdzināti kā vārdi, kā leksiskas vienības; runa ir tikai par vārdu formām. No tā izriet secinājums, ka daļējā jeb formu homonīmija ir gramatiska. Teorētiski var runāt par morfoloģisko formu homonīmiju un arī par sintaktisko konstrukciju homonīmiju ar nosacījumu, ka attiecīgās formas un konstrukcijas ir semantiski atšķirīgas. Tā kā homonīmija ir konstatējama tikai saistījumā ar citiem vārdiem kontekstā, tā ir uzlūkojama par sintagmatiski nosacītu.

3.4.2.2.1. Morfoloģisko formu homonīmija

Morfoloģisko formu homonīmija izpaužas gan vienas vārdšķiras robežās, gan arī attieksmē pret dažādām vārdšķirām. “Gramatisko formu atšķirības homonīmiju vienas vārdšķiras vārdos lielākā vai mazākā mērā vājina.” (Laua 3, 59) Morfoloģisko formu homonīmijas gadījumos vismaz viena no formām noteikti ir pamatforma. A. Laua par homonīmiju runā tikai tādos gadījumos, kad sakrīt pamatformas, kaut arī atšķiras paradigmas, – atsevišķas homonīmas formas viņa nošķir no homonīmiem. (Laua 3, 61) Homonīmijas sistēmiska izpēte rāda, ka nav pamata šādam dalījumam. Visos gadījumos, kad ir atšķirības paradigmās, veidojas formu homonīmija.

Pamatformu homonīmijas gadījumos par homonīmiem funkcionē vienas un tās pašas vārdšķiras vārdi; to morfoloģiskajās izmaiņās ir kategoriālas atšķirības. Piemēram, lama (dzīvnieks) ir sieviešu dzimtes 4. deklinācijas vārds, bet lama (garīdznieks) ir vīriešu dzimtes vārds, kuram ir atšķirīgs vienskaitļa datīvs salīdzinājumā ar 4. deklinācijas sieviešu dzimtes vārdiem. Takts (mūzikā) ir 6. deklinācijas, bet takts (smalkjūtība) – 1. deklinācijas vārds. Daļēja homonīmija vairāk izplatīta verbu sistēmā. (Laua 3, 59) Piemēram, pēc konjugēšanas atšķiras verbi kaist (dusmās) un kaist (par oglēm), vizēt (mirdzēt) kā 3. konjugācijas 3. personā lietojams un vizēt (dokumentus) kā 2. konjugācijas verbs u. tml. Formu homonīmus var veidot arī viena vārda pamatforma ar cita vārda atšķirīgu formu vienas vārdšķiras ietvaros, piemēram, sari (tērps; nelokāms) un sari (daudzskaitļu nominatīva forma no sars).

Līdz šim bija runa par vienas vārdšķiras formu homonīmiem. “Vēl lielāks homonīmijas rakstura vājinājums ir dažādu vārdšķiru homonīmos.” (Laua 3, 59) Dažādu vārdšķiru formu homonīmija veidojas formu nejauša sakrituma rezultātā: pasaka (substantīva vienskaitļa nominatīva forma) un pasaka (verba pateikt īstenības izteiksmes darāmās kārtas vienkāršās tagadnes 3. personas forma).

Ja ir runa par tādiem dažādu vārdšķiru homonīmiem, no kuriem viens ir substantīvs, bet otrs adjektīvs, tad homonīmija veidojas tikai pilnīgā atkarībā no substantīva gramatiskajām kategorijām: tā veidojas tad, kad adjektīvs saistās ar vīriešu dzimtes substantīvu, bet zūd, adjektīvam saistoties ar sieviešu dzimtes substantīvu; pašam adjektīvam, kā zināms, patstāvīgas dzimtes kategorijas nav. Tātad homonīmijas iespējamību nosaka sintagmatiska rakstura fakts. Tādi ir homonīmi sārts (sakurt sārtu) un sārts (sārts ābols); malējs (cilvēks, kas maļ) un malējs (krēsls – tāds, kas atrodas malā); bass (mūzikā) un bass (bass puisēns); valgs (aukla, virve) un valgs (mitrs) u. tml.

Vārdšķiru homonīmi ir paralēlismu rezerves, piemērs: Izplatīta deformācija ir  j o  (v i s a i) bieži sastopamā plakanā pēda.

3.4.2.2.2. Sintaktisko konstrukciju homonīmija

Latviešu valodā sintaktiskā homonīmija nav pētīta. Ir tikai zināmi tādi gadījumi, kad viena un tā pati sintaktiskā konstrukcija var tikt dažādi saprasta. Piemēram, teikumu Nav tautas bez dziesmas var saprast divējādi: 1) katrai tautai ir savas dziesmas un 2) ja nav dziesmu, nav arī tautas. Izpratni balsta konteksts un situācija. Tomēr runas formā parādās arī formālas atšķirības: atšķiras teikuma intonācija un frāzes uzsvars, teikumu aktualizējot atbilstoši komunikatīvajam uzdevumam. Tātad šajā gadījumā sintaktiskā homonīmija ir apšaubāma, jo uzsvars un intonācija ir fonētiski līdzekli un rada formālas atšķirības (kaut arī fonemātiski, leksiski un gramatiski konstatējama pilnīga atbilsme).

3.4.2.3. KVAZIHOMONĪMIJA (ŠĶIETAMĀ JEB NEĪSTA HOMONĪMIJA)

Kvazihomonīmija6 jeb neīstā homonīmija nav sistēmiska parādība, tāpēc tā ir sintagmatiski nosacīta. Kvazihomonīmija veidojas 1) runas plūsmā (homofoni) un 2) rakstībā (homogrāfi). A. Laua homofonus un homogrāfus, tāpat kā homoformas, ir nošķīrusi no homonīmiem. (Laua 3, 61) Šo vārdu lietojums ir atkarīgs no konvencijas rakstu formā un dažādiem aktīviem fonētiskiem procesiem, kas veidojas runas plūsmā un rada atšķirības, kuras gan līdzinās homonīmijai, bet tomēr nevar tikt uzskatītas par homonīmijas izpausmēm.

3.4.2.3.1. Homofoni

Homofoni ir vārdi, ko vienādi izrunā, bet dažādi raksta. Tie var radīt grūtības valodas praksē gan izrunā, gan rakstībā, it īpaši gadījumos, kad valodu lieto sveštautieši, kad to mācās u. tml. Homofonu rašanās cēlonis var būt līdzskaņu asimilācija, vokāļu konsonantizācija un arī vārdu robežu relatīvums runas plūsmā.

Līdzskaņu asimilācijas rezultātā veidojas homofoni dogs un doks, hlorīds un hlorīts, ielogs un ieloks, nitrīds un nitrīts u. tml.

Vokāļiem konsonantizējoties, ir veidojušies homofoni seniors (vecākais) un senjors (kungs).

Vārdšķiru robežu relatīvums runas plūsmā ir radījis homofonus neparko (neparko) un ne par ko; ne tikvien un ne tik vien; varbūt un var būt u. tml. Piemēram: V a r b ū t viņš atnāks; Tas gan v a r b ū t.

3.4.2.3.2. Homogrāfi

Homogrāfijas izpratne balstīta uz rakstības kopību: homogrāfi ir vārdi, ko vienādi raksta, bet atšķirīgi izrunā. Pašreiz latviešu valodā ir konstatēti fonēmiskie, intonatīvie un uzsvara homogrāfi. Arī homogrāfi var radīt grūtības valodas praksē, izrunā.

No fonēmiskajiem homogrāfiem konstatēti vokāliskie. Tie veidojas tajos gadījumos, kad patskaņa izruna neparādās rakstībā – kad vairāku fonēmu apzīmēšanai izmantota viena, nediferencēta grafēma; tādas ir grafēmas o, e, ē.

Ir sastopami vienas vārdšķiras homogrāfi: koks (pavārs) un koks (augs); lote [o] (dziļuma mērīšanas ierīce) un lote [uo] (mērvienība); sers [e] (labība) un sers [e] (tituls); soma [uo] un soma [ō] (ķermenis).

Ir sastopami arī dažādu vārdšķiru homogrāfi: robots [o] (automāts) un robots [uo] (robains; adjektīvs); tols [o] (sprāgstviela; substantīvs) un tols [uo] (tola govs; adjektīvs).

Intonatīvie homogrāfi izrunā atšķiras ar intonāciju. Tie var būt gan vienas vārdšķiras, gan dažādu, atšķirīgu vārdšķiru vārdi. Vienas vārdšķiras intonatīvie homogrāfi ir grieze [iê] (putns) un grieze [iē] (kustība); lādēt [â] (bārt, lamāt) un lādēt [ā] (šauteni); mīt [ì] (mainīt) un mīt [ī] (mīt zāli); sējums [ē] (labības sējums) un sējums [è] (grāmatas sējums); vīle [ī] (rīks) un vīle [ì] (apģērbam); zāle [â] (pļavas zāle) un zāle [ā] (telpa).

Dažādu vārdšķiru intonatīvie homogrāfi ir kopējs [uo] (substantīvs) un kopējs [uō] (adjektīvs); lauks [aū] (substantīvs) un lauks [àu] (adjektīvs); liels [iê] (substantīvs) un liels [iē] (adjektīvs); plāns [ā] (substantīvs) un plāns [â] (adjektīvs); stāvs [à] (substantīvs) un stāvs [ā] (adjektīvs); [ā] (pronomens) un [â] (adverbs).

Uzsvara homogrāfu latviešu valodā nav daudz. Ir konstatēti homogrāfi vienādi [.vienādi] un vienādi [vie.nādi]; tie abi ir adverbi.

Atsauce

6 Par kvazihomomīniem runāts amerikāņu deskriptīvistu darbos (angļu valodas materiālā).

     

 
Jūs esat 5460369. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs