3.3. SINONĪMI

Sinonīmijas galvenā funkcionālā pazīme ir sinonīmisko valodas vienību semantiskā līdzvērtība. (Laua, 188) Sinonīmijas pamats ir leksiskā sinonīmija, bet valodniecībā šo terminu attiecina arī uz citu valodas vienību līdzvērtību – ir runa par vārddarināšanas, frazeoloģisko, morfoloģisko un sintaktisko sinonīmiju. “Populārā nozīmē sinonīmijas jēdzienu attiecina uz visiem tiem gadījumiem, kad dažādā veidā tiek izteikts viens un tas pats saturs.” (Turpat.) Sinonīmi parasti nav semantiski identi, ir tikai atsevišķi absolūtie sinonīmi (tie ir semantiski identi).

3.3.1. Sinonīmijas nozīme valodas kultūrā

Sinonīmija ir ļoti sarežģīta valodniecības problēma. Par sinonīmiem izteikti dažādi uzskati. (Laua, 189) Valodas kultūrā tā ir nozīmīga kā valodas līdzekļu izvēles bāze – tai ir noteikta vieta paralēlismu sistēmā. Valodas sinonīmisko līdzekļu izvēles iespējas raksturo valodas bagātību, iespēju paust visdažādākās kādas nozīmes nianses atbilstoši attiecīgajam valodas funkcionālajam paveidam: sarunvalodā, lietišķajā, poētiskajā un zinātnes valodā. Sinonīmija nav saistīta ar pareizumu kā varianti un paronīmi (kad nepieciešama pareiza varianta un paronīma izvēle), bet gan ar valodas kultūras augstāko līmeni, ar valodas meistarību.

Tālāk nedaudz par sinonīmu izmantošanas iespējām tieši valodas kultūras aspektā. Ir ļoti svarīgi pareizi identificēt un izvēlēties attiecīgo sinonīmu.

3.3.2. Sinonīmu tipoloģija

Visvairāk ir izplatīti leksiskie sinonīmi un dažādi leksisko sinonīmu kombinējumi ar citām pazīmēm: leksiski fonētiskie, leksiski derivatīvie, leksiski gramatiskie; mazāk ir tīri gramatisko sinonīmu.

Analīzes vienība valodas praksē ir sinonīmu pāris (tas savukārt var tikt iesaistīts attiecīgā sinonīmu rindā).

3.3.2.1. LEKSISKIE SINONĪMI

Leksiskie sinonīmi parasti valodniecībā ir raksturoti kā semantiski līdzvērtīgi un formāli atšķirīgi vārdi. Tie var būt dažādu sakņu un tātad arī fonētiski pilnīgi atšķirīgi vārdi, bet tie var būt arī vienas saknes vārdi, kuri tomēr nav ne varianti, ne paronīmi, – starp tiem ir sinonīmiskas attieksmes. Katram no minētajiem sinonīmu tipiem valodas praksē un arī valodas kultūras teorijā ir atšķirīga loma un pazīmes.

3.3.2.1.1. Leksiski pilnīgi diferenti sinonīmi

Lielākā leksisko sinonīmu daļa ir leksiski atšķirīgi: piemēram, līņāt, miglot, mirgot, rasināt, smidzināt u. tml. No valodas prakses viedokļa galvenais šo sinonīmu lietošanā ir semantiskās precizitātes nodrošināšana – tā ir saistīta ar precīza un iederīga vārda izvēli tekstā. Svarīga ir arī sinonīmu stilistiskā atbilsme un atbilsme pēc situatīvām resp. tā sauktajām perifēriskajām pazīmēm – pēc vietas, laika un vides nozīmes komponenta. (Laua 3, 201) Tātad sinonīmu lietojumā ir jāņem vērā arī svarīgas stilistiskas un perifēriskas nianses. Šie jautājumi ir izvirzīti arī dažādos valodas prakses materiālos.

Viens no leksiski diferento sinonīmu veidiem ir tā sauktie absolūtie sinonīmi, kuriem ir pilnīgi identas nozīmes. Absolūtie sinonīmi biežāk veido pārus, retāk rindas. Pāros bieži viens ir latviskas cilmes, otrs – aizgūts vārds. Piemēram, grieznes un šķēres. Šo sinonīmu lietojums ir indiferents – ir vienalga, kurš no sinonīmiem tiek lietots.

Ja sinonīmi ir jēdzieniski identi, bet tomēr atšķiras ar stilistisko ekspresiju, veidojas stilistiskie sinonīmi, kuru lietojumā var rasties grūtības valodas praksē, it īpaši tad, ja valodu apgūst sveštautietis. Piemēram, tādi ir sinonīmu pāri, kuros viens ir sarunvalodas vārds, bet otrs – termins: ķite (sar.) un tepe (termins). Ir jāvairās no sarunvalodas vārda lietojuma neekspresīvā tekstā (lietišķā vai zinātniskā stilā).

Grūtības rodas arī tad, ja sinonīmu pāri veido plaši izplatīts aizgūts vārds un latvisks darinājums ar zināmu nozīmes atšķirību, piemēram, ar nozīmes sašaurinājumu (par to: Ēdelmane 3, 85 un citi): telefons (aparāts un arī visa ierīču sistēma; to ilustrē attiecīgā distribūcija, kurā šis vārds tiek lietots, – telefona klausule, telefona zvans, ievilkt telefonu, telefona centrāle, telefona stabs, telefona vadi u. tml.) un tālrunis (tikai aparāts; to ilustrē saistījumi tālruņa klausule, tālruņa zvans, tālruņa ripiņa, ievilkt tālruni). Lai prastu pareizi lietot šos sinonīmus, ir labi jāzina semantiskās atšķirības to nozīmēs.

Bieži vien sarunvalodā nevietā tiek lietots samērā šaurā nozīmē un sfērā funkcionējošs internacionālisms. Piemēram, pēdējā laikā vārda piemēroties vietā plaši, vietā un nevietā, ieviešas internacionālisms adaptēties, vārda pasākums vietā – akcija, vārda darbalauks vietā – arēna, vārda neatliekams vietā – akūts vai aktuāls. Runa iegūst lielu rezonansi, nevis interesi vai atsaucību, riteņi tiecas rotēt, nevis griezties u. tml. Sarunvalodas lietojumā būtu jācenšas pilnībā izmantot pašu valodas līdzekļus, it īpaši tajos gadījumos, kad internacionālajam vārdam ir zināmi nozīmes ierobežojumi.

Dažkārt internacionālais vārds var būt nevēlams kalks, barbarisms, kas nevajadzīgi aizgūts no kontaktvalodas un cenšas izspiest pēc tradīcijas lietotu latvisku terminu, piemēram, staiers tiek lietots krievu valodā (KIV, 610), latviešu valodā ieteicams termins gargabalnieks (LVV, 230). Termins staiers latviešu vārdnīcās nav dots (LVV nav; SV nav), turpretim tā angliskais antonīms sprinters tiek lietots (LVV, 761; SV, 674). Tātad aizgūšanā šajā ziņā vērojama tradīcija.

Grūtības var rasties arī jēdzieniski stilistisku sinonīmu izvēlē, ja vienam no tiem ir funkcionālas īpatnības – ja to lieto reti un ar stila ierobežojumiem. Piemēram, sinonīmi grāpis un katls ir reizē jēdzieniski un arī stilistiski sinonīmi (par tiem: Stengrēvica, 1, 116 – 117): grāpis nav katrs katls – tas ir īpašs katla veids, proti, katls ar apaļu dibenu un līksti turēšanai; vārdu grāpis lieto reti (jo arī pati reālija vairs nav tik izplatīta kā agrāk) un parasti sarunvalodā (to rāda Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca).

Grūtības rada arī jēdzienisko sinonīmu lietošana. Jēdzieniskajiem sinonīmiem nav stilistisku vai perifērisku nozīmes nianšu atšķirību – tās ir tikai satura nianses, bet vārdu lietojumam šīs atšķirības ir svarīgas. Piemēram, sinonīmi kaunīgs un kautrīgs atšķiras ar nozīmes niansēm: kautrīgs ir (1. noz.) tāds, kas izturas atturīgi, neizceļ sevi, savus nopelnus; tāds, kas izjūt neērtību, nedrošību; kautrs (1). (LVV, 373) Kaunīgs (1. noz.) ir tāds, kas izjūt kaunu, neērtumu, kautrīgumu. Savukārt vārds kauns skaidrots šādi: (1. noz.) ‘morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu par kādu rīcību, izturēšanos’. Piemēram, kauns par savu mazdūšību. Ir jāzina abu sinonīmu nozīmes nianses, atšķirības, lai varētu tos pareizi lietot, it īpaši tāpēc, ka tie abi tiek lietoti vienādos saistījumos: kautrīga meitene un kaunīga meitene u. tml. Plašāks konteksts un situācija šādos gadījumos balsta attiecīgā sinonīma izvēli.

Valodas praksē sastopamas samērā daudzas atkāpes un neprecizitātes jēdzienisko sinonīmu lietojumā un arī pārējo sinonīmu tipu lietojumā, un galvenā mēraukla ir precīza sinonīmu semantikas izpēte un apguve. Piemēram, no sinonīmiem mantas, lietas, priekšmeti piemērā Dažādie skārda izstrādājumi: caurules, automašīnu kabīnes un citas metāla  m a n t a s  tiek sapresētas noteikta izmēra ķīpās .. pārkausēšanai (DU 82) labāk vārda manta vietā būtu lietot citu sinonīmu (piemēram, priekšmets).

Tātad leksiski diferencēto sinonīmu lietojuma garantija ir tikai šo sinonīmu nozīmes zināšana: sinonīmu jāprot lietot pareizā nozīmē un stilistiski iederīgi, jāzina arī sinonīmu nozīmju situatīvās atšķirības.

3.3.2.1.2. Vienas saknes leksiskie sinonīmi

Sinonīmi var būt arī vienas saknes vārdi, kas atšķiras kā semantiski, tā formāli. No vienas saknes darinātie sinonīmi robežojas ar variantiem un paronīmiem. Ar variantiem robežojas leksiski fonētiskie sinonīmi, ar paronīmiem – derivatīvie sinonīmi.

3.3.2.1.2.1. Leksiski fonētiskie sinonīmi

Leksiski fonētiskie sinonīmi ir divējādi: 1) ar būtisku nozīmes atšķirību un nelielu formālu (fonētisku) atšķirību un 2) ar stilistisku vai situatīvu atšķirību nozīmē un nelielu formālu (fonētisku) atšķirību. Fonētisko atšķirību iespējas ir tādas pašas kā variantiem, tāpēc tām sinonīmu sakarā nav īpaši jāpievēršas.

Leksiski fonētiski sinonīmi, kam ir būtiska nozīmes atšķirība, robežojas ar paronīmiem. Ja galvenā ir nozīmes atšķirība, attiecīgie vārdi lietojami katrs citā kontekstā un klasificējami par paronīmiem.

Piemēram, verbi brakšķēt un brākšķēt. Verba brakšķēt nozīme: ‘radīt īslaicīgu, asu troksni’ (piemēram, par lūstošiem zariem, koka priekšmetiem, plaisājošu ledu); ‘atskanēt šādam troksnim’. (LLVV 2, 111) Verbs brākšķēt: ‘radīt spēcīgu troksni (piemēram, par lielākiem (koka) priekšmetiem, kas lūst, plaisā vai gāžas); atskanēt šādam troksnim’. (Turpat.) Tātad attiecīgie verbi atšķiras pēc skaņas stipruma un rakstura: pirmajā gadījumā troksnis ir īslaicīgs un ass, otrajā – spēcīgs.

Stilistiski sinonīmi ir neekspresīvs vārds sudrabs un poētisms sidrabs: Bet es varu, vēl es varu, Varu vēl ko padarīt, Vienu melnu čūskulēnu Caur s i d r a b a birzi dzīt. (I. Ziedonis, Caurvējš. – R., 1972, – 39. lpp.)

Leksiski fonētiski sinonīmi ir saturs un satvars, spīdums un spožums. Atšķirība starp leksiski fonētiskiem un leksiski derivatīvajiem sinonīmiem (sk. tālāk) bieži ir grūti uztverama, it īpaši no mūsdienu viedokļa tajos gadījumos, kad kāds vārddarināšanas līdzeklis, piemēram, sufikss, mūsdienu valodā ir kļuvis neaktuāls: skāņš un skābs.

3.3.2.1.2.2. Leksiski derivatīvie sinonīmi

Leksiski derivatīvie sinonīmi savā starpā atšķiras ar vārddarināšanas līdzekļiem. Katrs no tiem ir atšķirīga leksiska vienība. Šie sinonīmi robežojas ar paronīmiem. A. Laua par vārddarināšanas sinonīmiem uzskatījusi dabīgs – dabisks, kopējs – kopīgs. (Laua 3, 188) No valodas prakses viedokļa tie uzskatāmi par paronīmiem. Tomēr starp sinonīmiem un paronīmiem ir būtiska atšķirība: sinonīmi ir līdzvērtīgi valodas līdzekļi, kas spēj funkcionēt viens otra (cits cita) vietā, bet kam tomēr ir būtiskas satura, stilistiskas vai situatīvās (perifēriskas) atšķirīgas nianses. Paronīmi nespēj funkcionēt viens otra (cits cita) vietā – katru no tiem obligāti lieto citā nozīmē un citā kontekstā, jo to nozīmes atšķirības ir ļoti būtiskas tieši funkcionāli. Paronīmi, kam zudusi nozīmes atšķirība, kļūst par variantiem, no kuriem viens ir uzvarējis, bet otrs pamazām zūd. Piemēram, pašreiz ir tendence zust vārdam personīgs, atdodot vietu otram – personisks, to sāk lietot visos gadījumos. Ir arī tādi gadījumi, kad grūti pateikt, vai attiecīgie vārdi ir sinonīmi vai paronīmi. Piemēram, valodas praksē pašreiz ir vērojama tendence regulēt adjektivējušos divdabju nākamais un nākošais lietojumu, vairoties pēc iespējas no divdabja nākošais (gan labskaņas, gan semantisku apsvērumu dēļ, ar nozīmes atšķirību): nākamā pietura, nākamais gads u. tml. Tātad sāk dominēt nākamais – sinonīmijai ir tendence pāriet paronīmijā, pēc tam var veidoties varianti un viens no tiem zust.

Tāpat kā attiecīgie derivatīvie varianti un derivatīvie paronīmi, arī derivatīvie sinonīmi savā starpā var atšķirties ar tām pašām vārddarināšanas pazīmēm (ar afiksiem vai salikteņu sastāvdaļām).

Afiksālie sinonīmi visbiežāk veido savstarpēji atbilstošus pārus, kuri savukārt kopā var ietilpt attiecīgās nozīmes sinonīmu rindā. Piemēram, sinonīmu pāris ievads un ievadījums ietilpst sinonīmu rindā, kurā bez minētajiem iespējami vēl sinonīmi sākums, iesākums u. c. Ir ļoti jāuzmanās, lai spētu atšķirt sinonīmus no attiecīgajiem variantiem un paronīmiem.

(1) Ir sastopami prefiksālie sinonīmi – gan sinonīmu pāri ar atšķirīgiem prefiksiem, gan arī prefiksāls un bezprefiksa sinonīms pārī. Sinonīmi ar atšķirīgiem prefiksiem ir sapratne un izpratne, noņemt un izņemt (no ražošanas) u. tml.

Prefiksāls un bezprefiksa sinonīms pārī ir saprāts un prāts, sakodiens un kodiens (sk. LVV, 694 un 385) un citi.

(2) Sufiksālie sinonīmi veidojas parasti tādos gadījumos, kad vienam vārdam ir par vienu sufiksu vairāk nekā otram. Veidojas pāri, kuros ir viensufiksa un divsufiksu sinonīms: lietuvietis un lietuvis (poētisms). Arī vairums (liels daudzums, liels skaits) un vairākums (skaita ziņā lielākā daļa) un citi.

Viensufiksa sinonīms pāri ar bezsufiksa sinonīmu ir sastopams samērā bieži. Šādi sinonīmi var būt gan neitrāli, gan stilistiski atšķirīgi. Piemēram, patmīlība un patmīla; riekšava un riekša (poētisms); rūpes un rūpesti (poētisms); skatiens un skats; tumsa un tumsība u. tml. Samērā daudz ir arī šāda derivatīvā tipa adjektīvu sinonīmu: irdens un irds (poētisms); pārlieks un pārliecīgs; spožs un spīdīgs un citi. Arī verbi: smiet un smīkņāt (ar skaņu miju saknē) un citi.

(3) Sastopami arī sinonīmi ar atšķirīgiem afiksiem. Parasti tie ir sufikss un galotne: brīve (poētisms) – brīvībs; kalējs – kalvis (poētisms); liegums – liegme (poētisms); sārtums – sārtme (poētisms); siltums – siltme (poētisms). Minētos pārus veido neekspresīvs sinonīms ar poētismu.

Sinonīmu pārus vai rindas var veidot arī neitrāli sinonīmi ar ievērojamu nozīmes atšķirību: meita – meitene; sākums – sākotne; skurbulis – skurbums; slēpnis – slēptuve; svārsts – svārsteklis; svešums – svešatne; tuvība – tuvums – tuviene; vaidi – vaimanas; vientulis – vientuļnieks; snaust – snauduļot u. tml. Viens no sinonīmiem var būt sarunvalodas vārds: meitene – meitēns (sar.) u. tml.

Salikteņu sinonīmus veido salikteņu pāri, kuros atšķiras salikteņu otrā daļa. Piemēram, salikteņu sinonīmi ir substantīvi kokdzelums un kokgrebums (LLVV 4, 293 un 294); divsejīgs un divkosīgs; naktsmājas un naktsmītne; klātbūtne un klātesme; karstasinīgs – karstgalvīgs; patvaļīgs – patvarīgs; salcietīgs – salizturīgs; mazdrusciņ – mazlietiņ; pārpārēm – pārpilnām. Šādi salikteņu sinonīmi līdzinās leksiski diferencētajiem sinonīmiem pēc salikteņa otrās daļas – tā ir leksiski atšķirīga un reizē arī noteicošā attiecīgo sinonīmu nozīmē un lietojumā.

Retāk atšķiras salikteņu pirmā daļa – piemēram, tādi paralēli sinonīmi var veidoties, literārajā valodā ienākot apvidvārdiem (Edelmane 3, 84): labprāt un mīļuprāt; arī termini: slīpsvītra un šķērssvītra (dalīšanas zīme) u. tml.

Kombinēta tipa leksiski derivatīvos sinonīmus veido saliktenis pārī ar atvasinājumu: dārzkopis – dārznieks; pietura – pieturvieta; sālnīca – sālstrauks; šķērsis – šķērskoks; smarža – smaržviela; tauki – taukvielas; urbis – urbjmašīna; uzturs – uzturvielas; nemierīgs – nemierpilns; virsējs – virspusējs; mūžam – mūždien; tīšām – tīšuprāt.

3.3.2.2. GRAMATISKĀ SINONĪMIJA

Latviešu valodā gramatiskā sinonīmija tikpat kā nav pētīta, par to nav atsevišķu darbu, tā ir tikai pieminēta citu jautājumu sakarā. Tāpēc arī pašreiz nav pietiekami daudz datu, lai varētu vispusīgi raksturot latviešu valodas gramatisko sinonīmiju. Pagaidām valodas kultūras un valodas prakses uzdevumu sakarā ir iespējams to tikai ieskicēt.

3.3.2.2.1. Morfoloģiskā sinonīmija

Morfoloģiskā sinonīmija var parādīties galvenokārt divos veidos – kā gramatisko formu sinonīmija un kā gramatisko kategoriju sinonīmija. Tā kā arī gramatiskās kategorijas ir izteiktas ar noteiktām gramatiskajām formām, tad otrais morfoloģiskās sinonīmijas veids ir visai nosacīts.

Morfoloģiski viendabīgu formu sinonīmi ir, piemēram ir pārdots un tika pārdots.

Kategoriālā sinonīmija realizējas, kad savā starpā sinonīmiskas ir pie atšķirīgām morfoloģiskām kategorijām piederīgas formas, piemēram, ejam! un iesim! ar imperatīva nozīmi uzaicinājumā. Kategoriālo sinonīmu pārus var veidot arī dažādu deklināciju vārdi, kam ir atšķirīgs stilistiskais statuss: lāse un lāsa (poētisms): Mirdz lielas sarkanas un baltas  l ā s a s  Pie rudens kailiem ceļa krūmiņiem (J. Rainis) u. tml.

3.3.2.2.2. Sintaktiskā sinonīmija

Ir iespējama visdažādākā sintaktiskā, resp., sintaktisko konstrukciju sinonīmija. Piemēram, ir iespējama vārdkopu sinonīmija: piegriezt vērību un pievērst uzmanību u. tml.

Iespējami arī sinonīmu pāri, ko veido vārdkopas ar teikuma gramatiskā centra locekļiem, tātad ar konstrukcijām teikuma līmenī, piemēram, izjust neveiklību (vārdkopa) un justies neveikli (adverbiāls izteicējs ar verbu justies saitiņas funkcijā).

Katram no gramatisko sinonīmu pāra locekļiem ir noteikta vieta valodas sistēmā. It īpaši tas sakāms par stilistiski atšķirīgiem sinonīmiem. Piemēram, forma aizejam uzaicinājumā ir lietojama starp tuviem paziņām, aiziesim – oficiālākā saziņā. No šī viedokļa gramatiskie sinonīmi vēl būtu pētījami.

3.3.2.3. KOMBINĒTA (LEKSISKI GRAMATISKA) SINONĪMIJA

Kombinēta leksiski gramatiska sinonīmija veidojas, ja viens no sinonīmu pāra locekļiem ir vārds, bet otrs – vārda forma vai sintaktiska konstrukcija. Attiecīgi veidojas leksiski morfoloģiska vai leksiski sintaktiska sinonīmija.

3.3.2.3.1. Leksiski morfoloģiska sinonīmija

Leksiski morfoloģiska sinonīmija veidojas, ja sinonīmu pārī ir vārds un vārda forma.

Viens no sinonīmu pāra locekļiem var būt konversīvs sinonīms, kas ir mainījis savu morfoloģisko statusu. Tas ir ģenitīvenis, resp. adjektivējies substantīva saliktenis, kas nepilnīgi ieguvis citas vārdšķiras – adjektīva – īpašības. Šāds ģenitīvenis ietilpst vairākos sinonīmu apakštipu pāros.

Daudz sinonīmu veido ģenitīvenis ar –veida otrajā daļā un atbilstošais adjektīva saliktenis ar –veidīgs otrajā daļā: adatveida – adatveidīgs; arkveida – arkveidīgs; cauruļveida – cauruļveidīgs; gāzveida – gāzveidīgs; masveida – masveidīgs; pakavveida – pakavveidīgs u. tml.

Sinonīmu pārus veido arī ģenitīvenis (saliktenis) un adjektīvs ar –ains: bezkrāsas –– bezkrāsains; četrstūru – četrstūrains; daudzkrāsu – daudzkrāsains; daudzzilbju – daudzzilbjains u. tml.

Sinonīmu pārus veido ģenitīvenis un adjektīvs ar –īgs: četrdaļu – četrdaļīgs; divzilbju – divzilbīgs u. tml.

Sinonīmu pārus veido arī ģenitīvenis un adjektīvs ar –isks: vācu – vācisks.

Ģenitīvenim sinonīmiskajā adjektīvā iespējamas arī fonēmu pārmaiņas: ilglaika – ilglaicīgs; trīsklašu – trīsklasīgs; veclaiku – veclaicīgs u. tml.

Ģenitīvenim salīdzinājumā ar adjektīvu ir ierobežots lietojums. Mūsdienu latviešu valodā tas plaši tiek lietots atributīvi (galvenokārt terminos: gāzveida viela, divzilbju takts, pakavveida rotaslieta u. tml.): Sinonīmiskais adjektīvs tiek lietots gan atributīvi, gan arī predikatīvi: Mākonis bija gāzveidīgs. Galds ir četrstūrains u. tml.

Valodas praksē ir sastopamas arī vārdkopas, kurās nevietā tiek lietots lokāms substantīvs ģenitīvā (nevis ģenitīvenis) attiecīgā adjektīva vietā, piemēram,  m ū z i k a s  a u d z i n ā š a n a (pareizi: muzikālā audzināšana) u. tml. Ģenitīvs tiek lietots arī cita substantīva vietā: f i z k u l t ū r a s  k o l e k t ī v s (pareizi: fizkultūriešu kolektīvs); h u m o r a  l i te r a t ū r a (pareizi: humoristiska literatūra) u. tml. Ir arī otrādi – adjektīvs nevietā lietots substantīva ģenitīva vietā: k r ā s a i n s  t e l e v i z o r s (pareizi: krāsu televizors); p r o f e s i o n ā l i e  s v ē t k i (var būt kādas noteiktas profesijas svētki).

3.3.2.3.2. Leksiski sintaktiska sinonīmija

Leksiski sintaktiskā sinonīmija veidojas, ja vienlaikus sinonīmiski lieto salikteni un vārdkopu. Šāds lietojums mūsdienu latviešu literārajā valodā ir visai parasts, jo salikteņu izveides process daudzos gadījumos nav beidzies: piemēram, bojāeja un bojā eja, rotaslietas un rotas lietas. Šajos gadījumos ir grūti nošķirt variantus no sinonīmiem. Atsevišķos gadījumos salikteņa pirmā daļa var tikt īsināta: zooloģiskais dārzs un zoodārzs. Līdzīgi pāri veidojas arī ar krāsu nosaukumiem: brūnisārts un brūni sārts. Valodas praksē šādu sinonīmisku (vai variatīvu!?) salikteņu veidošanās ir ļoti produktīva: ābolsula – ābolu sula; ādjaka – ādas jaka; autoratlīdzība – atlīdzība autoram; ceļzīme – ceļa zīme; dabzinības – dabas zinības; Programmdokuments – programmas dokuments; vējpūsma – vēja pūsma u. tml. Īsi sinonīmi, piemēram, tādi kā ādjaka, var būt tuvi okazionālismiem; tie lietojami nepārprotamā kontekstā.

3.3.2.4. METODISKI PAŅĒMIENI VĀRDA SEMANTISKĀS IEDERĪBAS KONSTATĒŠANAI

Vārdu semantiskās precizitātes nodrošināšanā valodas praksē bieži vien ir jāizmanto valodas vienību semantiskās saistāmības, resp., distribūcijas analīze un zināmi pretstatīšanas paņēmieni. Distributīvais paņēmiens tiek izmantots, konstatējot vārda semantiskās saistāmības iespējas. Piemēram, teikumā: ..daļa pagājušā gada nelabvēlīgajos apstākļos audzētās ražas [dārzeni] bojājas  s t i p r ā k  nekā citkārt.. (RB 79) ir apšaubāms adverba stipri lietojums. Dārzeņi var bojāties daudz vai maz, nedaudz, mazliet. Adverbi daudz un stipri nav sinonīmi. Var gan stipri (skaļi) runāt u. c. Minētajā piemērā būtu jālieto adverbs daudz, tātad: bojājas vairāk nekā citkārt.

Semantiskas pretstatīšanas paņēmiens tiek izmantots, apšaubāmajam vārdam konstatējot antonīmu un mēģinot ar to aizstāt vārdu pretējas nozīmes saistījumos. Piemēram, filmas nosaukumā Ilgais ceļš kāpās adjektīvs ilgs varētu būt burtisks pārcēlums no krievu долгий. Šim adjektīvam antonīms minētajā nozīmē ir īss, bet tam savukārt antonīms ir garš, tas arī iederētos minētajā nosaukuma: Garais ceļš kāpās. Adjektīva ilgs lietojumu minētajā vārdkopā varētu motivēt vārdkopa ilgi iet (no laika viedokļa).

Adverbu bieži kļūdaini lieto adverba daudz nozīmē: Veselajiem ieteicams biežāk būt svaigā gaisā, bet  m a z ā k  – ļaužu pārpilnās vietās. (DU, 79) Konstatējot paralēlus antonīmu pārus daudz – maz un bieži – reti, var secināt, ka minētajā piemērā biežāk vietā būtu jālieto adverbs vairāk. Šajā gadījumā attiecīgais antonīms paralēli lietots arī pašā piemērā. Vārdkopā  v ā j i  informēt darbiniekus par jaunākajiem notikumiem ir apšaubāma adverba vāji nozīme. Konstatējot antonīmus, iegūstam pārus vāji – stipri un labi – slikti; vārdkopā iederas adverbs slikti: slikti informēt darbiniekus par jaunākajiem notikumiem.