| |
3.1. VARIANTI KĀ VIENS NO PARALĒLISMU PAVEIDIEM
Varianti šaurā nozīmē ir viens no paralēli funkcionējošo valodas līdzekļu paveidiem. To pamatā ir valodas vienību variēšana (ar variēšanu saprot valodas vienību reproducēšanas atšķirības, kas izpaužas formālu pazīmju maiņā, saglabājoties semantiskai identitātei). Varianti funkcionē visos valodas līmeņos un veido ļoti nozīmīgu paralēlismu mikrosistēmu. To izpēte ir svarīga arī valodu sastatījumā, meklējot variantu adekvātumu dažādās valodās. (Jarceva 3, 11)
Par variantiem tiek saukti paralēlismi, kuru obligāts nosacījums ir semantisks identums un nebūtiska formāla atšķirība. Variēt var vārdi (veidojas vārda varianti vienam vārdam vairāki) un sintaktiskas vienības (konstrukcijas varianti). Valodniecībā gan fonētiskā, gan morfoloģiskā aspektā mēdz runāt par vārda formālajiem variantiem. Mazliet atšķirīga ir leksiski semantisko variantu izpratne leksikoloģijā tiem ir vienotāji semantiski elementi, kas tos saista kopā vienā vārdā, tomēr ir arī ļoti konkrētas semantiskas atšķirības, kas tos savā starpā diferencē, tāpēc leksiski semantiskie varianti nav saistāmi ar variantiem ortoloģiskā izpratnē. Termins leksiski semantiskais variants ir neprecīzs, jo ikviena no vārda nozīmēm ir invarianta, katrs invariants pēc savas dabas ir jēdziens, nozīme, semantiska kategorija. (Solncevs 3, 41).
Termins variants valodniecībā bieži tiek lietots pārāk plaši un tāpēc neprecīzi. Piemēram, dažkārt par variantiem mēdz saukt gandrīz vai visus paralēlismus. Tā par variantiem uzskata pat korelātus ar atbilstošu substitūciju. (Jelmslevs 2, 331) Tādā izpratnē aeroplāns un lidmašīna ir varianti, nevis sinonīmi. Netiek šķirti termini variants un forma, piemēram, Izaks un Aizeks savstarpējā salīdzinājumā tiek saukti par formām.
Variantus, kā jebkuru valodas parādību, pētī gan sinhroniskā un diahroniskā, gan statiskā un dinamiskā aspektā kā valodā, tā runā. Visos gadījumos varianti jāpētī kontekstā dažādos atšķirīgos distributīvos un stilistiskos apstākļos gan retrospektīvi (ņemot vērā vēsturi), gan perspektīvi (ņemot vērā attīstības iespējas). Galvenā variantu pētīšanas metode ir variantu rindas vai pāru funkcionāli dinamisks apraksts.
3.1.1. Varianti valodā, literārajā normā un valodniecībā
Valoda attīstās, funkcionējot runā, bet runa ir variatīva: saziņas nolūkos pastāvīgi tiek izmantoti, atlasīti, atmesti un no jauna radīti dažādi varianti. Valodnieki tieši runā gūst faktus variantu pētīšanai. Ir sastopams vienkāršots uzskats, ka valoda sastāv no invariantiem, bet runa no variantiem; attiecības faktiski ir sarežģītākas. Valoda ir saziņas līdzeklis, bet runa tās izmantojums. Kā valodu, tā runu veido konkrēti valodas vienību eksemplāri. Valodas vienības ir klases resp. kategorijas (eksemplāru kopas). Pārejot uz runu, tiek izmantota viena no šīs kopas vienībām, konkrēts eksemplārs.
Variantu formu daudzveidība ir gan sintagmātiski, gan paradigmātiski nosacīta. Variantu rašanās iespējas ir slēptas valodas paradigmu sistēmā. Starp variantiem ir sistēmiskas attieksmes, noteiktam kontekstam var izvēlēties kādu noteiktu variantu. Tieši šī izvēles iespēja ir saistīta ar literāro normu. Valodas zīmes formas un satura asimetrija paredz valodas izteiksmes līdzekļu izvēles iespējas. Izvēles rezultātā jāpanāk maksimāla formas un satura atbilsme, lai valodas lietotāji spētu realizēt savus komunikatīvos mērķus. Tāpēc katrā noteiktā laika posmā starp zīmēm un nozīmēm veidojas stabils sakars, ko atsevišķi cilvēki patvaļīgi nespēj mainīt. Šo noturīgumu balsta sociālais imperatīvs, jo visi kādas sabiedrības locekļi ir ieinteresēti drošu saziņas līdzekļu eksistēšanā. Sakritības simetrijas zonā un to komunikatīvās realizācijas garantijas ir sistēmas atbalsta punkti, bet asimetriskas izpausmes, kas sistēmā veido papildu izteiksmes iespējas un tās evolūcijas nosacījumus, ir sistēmas perifērijā. (Zolotova, 53) Sistēma tiecas pēc salīdzinoši viennozīmīga risinājuma (piemēram, noteiktam vārdu tipam nepieciešams noteikts sufikss), bet norma izrādās plašāka par sistēmu, tā pastāvīgi sarežģī un pat satricina sistēmu.
Varianti, tāpat kā polisēmija un homonīmija, apliecina valodas zīmes asimetriju. No informācijas viedokļa variantu pastāvēšana valodā ir anormāla parādība: vienam apzīmējamam atbilst vairāki apzīmētāji, rodas formu dažādība, kas, šķiet, ir pretrunā ar komunikācijas galveno likumu: vienam skanējumam vienu nozīmi. Tā ir pretrunā arī ar valodas ekonomijas tendenci. Formu daudzveidība paradigmātikā tiek uzskatīta par valodas nepilnību, slimību. Tomēr, objektīvi vērtējot paradigmatiskos variantus, konstatēts, ka 1) valodas funkcionēšanā tie ir obligāti (par to H. Glisons, G. Kolšanskis un citi), 2) paradigmatiskā formu daudzveidība saziņu neapgrūtina un nepagarina, tātad nav pretrunā ar valodas līdzekļu ekonomēšanas tendenci, 3) vēsturiski paradigmatisko formu daudzveidība raksturo valodas evolūciju, valodu un dialektu kontaktus ar dažādu ārpus valodas pastāvošu faktoru iedarbību. (Gorbačevičs 2, 8) Valoda variantu tikai tad kļūst par daudz, ja tiem nav nekādas īpašas slodzes; par to runā valodnieki F. Fiļins (Fiļins 1, 18), arī K. Gorbačevičs, L. Graudina un citi. Formu daudzveidībā ir nepieciešams valodas elementu maiņas nosacījums. To balsta runas ieradumu pārmantojamība, kas savukārt nodrošina racionālāku valodas līdzekļu izmantošanu nākotnē. Variēšanas posms valodas attīstībā un konkurētāju valodas līdzekļu pakāpeniska nomaiņa nodrošina mierīgas pārmaiņas arī normā. Valodai un tās līdzekļiem variējot, pastāv mums visiem zināmais paradokss: valoda mainās un tomēr paliek tā pati. (Gorbačevičs 2, 9) Varianti var būt pārejas pakāpe starp novecojušu un jaunu normu; tad tie ir vai nu valodas elementu unifikācijas, vai stilistiskas diferenciācijas līdzeklis.
No paralēlismiem visciešāk ar normēšanu saistīti varianti un paronīmi; sinonīmi vairāk attiecināmi uz stilistisko aspektu, homonīmi uz semantisko (satura) aspektu.
Varianta jēdziens normā ir atzīts par ļoti svarīgu. Norma ir viens no valodas zīmes paradigmatiskajiem vai sintagmatiskajiem variantiem, kas noteiktā valodas kolektīvā vēsturiski pieņemts (kam ir dota priekšroka). (Golovins 2, 19) Par variantu normēšanu ir atšķirīgi uzskati. Valodnieki, kuri ieteikuši veidot īpašu lingvistikas nozari ortoloģiju, uzskata, ka šīs nozares specifika ir variatīvuma kategorija, ka ortoloģijas uzdevums ir nodarboties ar tādu variatīvu atbilsmi, kuras locekļi ir reāls, valodā noteikti ienācis fakts. (Ahmanova, Baļčikovs, Veseļitskis, 35) Dinamiskās normas izpratnē varianti ir gan realizēti, gan potenciāli realizējami valodas fakti. Ir arī valodnieki, kuri vispār apšauba ortoloģijas nepieciešamību. Piemēram, J. Skrebņevs apšauba ortoloģijas kā zinātnes nozares statusu: ortoloģijas objekts ir nenoteikts, pietiek ar ortogrāfiju un ortoēpiju; ortoloģija nevajadzīgi iejaucas stilistikas sfērā. Pēc J. Skrebņeva domām, ortoloģiska pieeja valodas faktiem ir iespējama tieši praksē kā tieksme saglabāt valodu kā vienotu komunikācijas līdzekli. Praksē ir iespējams konstatēt valodas kļūdas (ortoloģiska pieeja raksturīga aprakstošajām gramatikām), bet teorijā valodas faktu var tikai zinātniski analizēt nav pamata to vērtēt. (Skrebņevs, 140)
Literārajai normai noteiktā laika posmā var būt kompromisa raksturs to var pārstāvēt divi vai vairāki varianti. Čehu valodnieki pieļāvuši vēsturiski nosacītus variantus, lai varētu izpausties normas dinamiskais raksturs. Variēšanas nepārtrauktība ir valodas mūžīgās kustības un attīstības obligāta pavadone, bet tomēr to nedrīkst uzskatīt par katras konkrētas valodas vienības pastāvīgu pazīmi. (Gorbačevičs 2, 25) Variantu rindu parasti veido divi, retāk trīs locekļi. Liela variantu bagātība valodā liecina, ka šī valoda nav visai augsti attīstīta. Normu noturīgums un variēšanas iespējas pilnā mērā ir atkarīgas no normu sistēmas attīstības noteiktā literārās valodas attīstības posmā. Mūsdienu valodas politikas iekšējais saturs ir cenšanās apvienot zinātnisko un normatīvo aspektu un padarīt normēšanu objektīvu un prognozējošu.
Variantiem ir dažādi rašanās cēloņi. Galvenie no tiem ir iedalāmi divās grupās iekšējie un ārējie cēloņi. (Gorbačevičs 2, 23) Par iekšējiem cēloņiem uzskatīta 1) analoģijas faktora darbība kā paradigmatiskā, tā arī sintagmatiskā aspektā (sal. mežģīne ar garo ī pēc analoģijas ar kabīne, rozīne); 2) formas un satura identitāte, kas rodas, ja šīs kategorijas attīstās nevienmērīgi (piemēram, tika ieteikts verbs pasūtināt, runājot par laikrakstiem, žurnāliem u. tml., bet pasūtīt šādā nozīmē atzīts par nevēlamu, taču tas tomēr tika lietots un ar laiku iekļuva literārajā normā, tika atrasta arī attiecīgā motivācija); 3) valodas sistēmas strukturālo potenču daudzveidība un tās maiņa, valodai attīstoties (jutīgs un jūtīgs, darbagalds un darbgalds u. tml.); 4) valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence (adjektivizēt adjektivēt); 5): tieksme atvieglot izrunu (treilēt kļuvis par trelēt).
Ārējie cēloņi variantu izveidē var būt 1) teritoriālo dialektu ietekme (alksnis un elksnis) un 2) kontakti ar citām valodām gadījumos, kad viens un tas pats valodas līdzeklis ienāk no dažādām starpniekvalodām, bilingvisms u. tml. Piemēram, komandants ir senāks aizguvums no vācu valodas un ir atzīts par literāru, bet pašreiz to strauji cenšas izkonkurēt k o m e n d a n t s, kas ir aizgūts no krievu valodas, pastāvīgi dzirdams un lasāms krievu valodā.
Tiek minēti arī vēl citi cēloņi: sociāli profesionālas īpatnības (sociālie žargoni), vecuma atšķirības, literārās valodas stilu daudzveidība, atsevišķu daiļliteratūras žanru īpatnības u. tml. Tā ir sociolingvistikas sfēra. Pašreiz liekas, ka sociālie valodas apakšslāņi, vecuma atšķirības un iedzīvotāju pārvietošanās nacionālās valodas lietojuma sfēras robežās nerada literārās valodas variantus. Stilos varianti tikai tiek izmantoti. Sociālo dialektu pārstāvji un gados vecāki cilvēki variantus izmanto, palīdzot tiem saglabāties, tos it kā iekonservē. Šie procesi būtu īpaši pētījami.
Literārās normas kodifikācija tiek apgrūtināta, ja dažādu faktoru ietekmē veidojas tendences variantiem saglabāties un rasties no jauna.
Variēšana diahroniskā aspektā pašreiz tikpat kā nav pētīta. K. Gorbačevičs domā, ka vārda variēšana ir ilgstoša un nav iekļaujama vienas paaudzes dzīves laikā ka tā bieži jāmērī gadsimtos. (Gorbačevičs, 2, 27) Ātrāk tiek unificēti aizgūti varianti ar viena tipa izskaņām, izmantojot sistēmiskās atbilsmes principu. Piemēram, latviešu valodā pēdējā laikā ir unificēti daudzi svešvārdu izrunas varianti. Ja varianti ir jauni aizguvumi bez ilgstošas tradīcijas rakstu valodā, literārajā normā ātri ieviešas un nostiprinās vēlamais variants, piemēram, lokāmais vārds fileja, dražeja vārdu pāros f i l ē un fileja, d r a ž ē un dražeja. Ātri tiek unificēts arī kāds no mazlietotiem, nenoslogotiem variantiem. Piemēram, ieteiktais džinsi salīdzinājumā ar d ž ī n s i.
Par galveno tiek uzskatīta variantu jēdzieniskās resp. semantiskās diferencēšanās tendence. Variantus var diferencēt, piešķirot noteiktu nozīmes atšķirību gan saknes vārdiem, gan vārddarināšanas afiksiem tas ir vēlams (Endzelīns 1, 33; Endzelīns 4, 397). Piemēram, mūsdienu valodā ir tendence pēc nozīmes šķirt vārdus jutīgs un jūtīgs, tikai šī tendence pagaidām nav spējusi realizēties, jo nav striktu kritēriju minēto variantu norobežošanai, tātad varianti joprojām pastāv.
Ļoti svarīgas ir variantu attieksmes ar ūzusu. Perspektīvas normas ir iespējams izvirzīt pēc variantu funkcionālas un dinamiskas izpētes. Valodas kultūrai kā zinātnes nozarei būtu jācenšas paredzēt ārējo spēku iedarbību uz tradicionālo normu. Pašreiz sarunvaloda tiek pacelta līdz literārās valodas līmenim un literārā valoda asimilē sarunvalodu. No dialektu sarunvalodas literārajā valodā ienāk senāko laiku elementi, no ikdienas sarunvalodas arī jaunāka laika žargonismi. Tātad paralēli pastāv literāri un neliterāri varianti.
Valodnieku attieksme pret variantiem ir atšķirīga. Daļa valodnieku variantus uzskata par pārmērību, par dabiskas valodas nepilnību (Avrorins), par anormālu parādību. Daudzi valodnieki ir pretējos uzskatos: ka varianti ir valodas funkcionēšanas obligāta īpatnība. (Gorbačevičs 2; arī daudzi citi.) Plašāka sabiedrība, neprofesionāļi, kas neizprot valodas attīstības tendences un likumības, valodas sarežģīto iekšējo struktūru, bieži pieprasa, lai varianti tiktu likvidēti. Praktiķi bieži aicina valodniekus likvidēt svārstības, standartizējot valodu ar dekrētiem no augšas. Arī vārdnīcas dažkārt cenšas dot pēc iespējas mazāk variantu. Taču šāds ceļš un šādi uzskati ir maldīgi. Tādā veidā valoda tiek mākslīgi noplicināta, un tas neveicina zinātniski pamatotas valodas politikas realizēšanu, jo atņem tai galveno sastāvdaļu dialektisku pieeju valodai kā tādam objektam, kas nepārtraukti attīstās. Tātad pareizs ir zelta vidusceļš ne par maz, ne par daudz variantu, bet tik daudz, cik nepieciešams, lai valoda varētu attīstīties brīvi un mierīgi, bez liekiem konfliktiem un satricinājumiem.
Latviešu valodniecībā variantu un normas savstarpējās attieksmes, variantu atlase un normēšana, variantu rašanās un zušana teorētiski maz pētīta. Variantu daudzums dažādos latviešu valodas attīstības posmos ir atšķirīgs.
19. gadsimta otrajā pusē, kad sākās apzināta latviešu literārās valodas kopšana un valodas parādību vērtēšana, visos valodas līmeņos bija daudz raibumu, starp tiem arī varianti. Tas bija atkarīgs no vēsturiskajiem apstākļiem: veidojās, konsolidējās latviešu nācija, paplašinājās dažādas saziņas formas. Valodu, īpaši leksiku, centās bagātināt kultūras darbinieki. Stabilizācijas tendences veidojās, attīstoties valodniecībai un profesionāli zinātniskai pieejai.
Optimālie varianti vienmēr tiecas pēc atbilsmes valodas attīstības vispārīgām likumībām. Piemēram, latviešu valodā ir likumība internacionālos vārdus atveidot, pēc iespējas ņemot vērā oriģinālizrunu. Mūsu gadsimta 20. un 30. gados tomēr latviešu ortogrāfijā neizdevās ieviest garos patskaņus internacionālos vārdos atbilstoši oriģinālvalodai; to ietekmēja gan starpniekvalodas, gan arī latviešu valodas likumības. Runas varianti pamazām iekļuva arī valodas rakstu formā. 50. gadu vidū no jauna vajadzēja pārskatīt internacionālo vārdu pareizrakstības principus, ņemot vērā latviešu literārās valodas runātāju lielākās daļas izrunu (piemēram, līdzšinējā abreviātūra kļuva par abreviatūru).
Liela nozīme variantu normēšanā vienmēr ir bijusi sistēmiskās atbilsmes principam un literārā parauga kritērijam. Piemēram, no III konjugācijas verbu formu variantiem tagadnes ā celmu daudzskaitļa 1. un 2. personas formās ar ām vai am, āt vai at (darām, darāt vai d a r a m, d a r a t) par pareizām atzītas sistēmiski atbilstošās formas ar ām, āt. (Pareizrakst. komisija 67, 182)
Nozīmīgs ir arī valodas līdzekļu ekonomijas princips. Piemēram, valodas praksē vērojams, ka no konkurējošiem īsiem un garākiem variantiem bieži uzvar īsākie: substantivēt, nevis substantivizēt, kurā piedēklim iz ir tikai formāls raksturs. Šis princips ļoti ietekmē variantu konkurenci zinātniskajā terminoloģijā.
Visos valodas līmeņos izmantots izplatības kritērijs. Izplatības dēļ tika unificēti vārdi ar garo patskani pāros: ģeogrāfs un ģ e o g r a f s, bibliotēka un b i b l i o t e k a, frāze un f r a z e, demokrāts un d e m o k r a t s u. c.; ņemot vērā lietojuma biežumu un stabilu tradīciju, no variantiem Sevilja, S e v i ļ j a, S e v i ļ a par pareizu atzīts variants ar lj Sevilja. (Pareizrakst. komisija 79, 221)
Tiek ņemts vērā arī izrunas ērtums un labskanība: tiek lietots neregulārs variants spiedošs, nevis regulārais spiežošs. Šādos gadījumos ļoti liela loma ir zinātniekam un viņa intuīcijai; uz to norādījis arī J. Endzelīns.
Visi varianti jāpētī objektīvi. Unificējot vienu no tiem, jācenšas ne vien stabilizēt pašreizējās normas, bet arī stimulēt literārās valodas un literārās normas evolūciju. Izvēlētie varianti aktīvi jāievieš dzīvē un to lietojums jākontrolē. Katrs gadījums jāvērtē konkrēti.
Literārās valodas vienotība plašā teritorijā tomēr pieļauj normu variēšanos atsevišķās šīs teritorijas vietās; tad veidojas reģionālie varianti. Teorētiski tie literārajā valodā neietilpst, bet ir pārejas pakāpes un reģionālas paliekas literārajā normā; tas stāvokli sarežģī. Jautājums par literārās izrunas reģionāliem paveidiem ir diskutējams. Izrunas varianti ir, piemēram, e, ē skaņai, skaņu grupām ss, zs, šs, žs. Kursisms dzintars ir pat izspiedis latvisko izrunas variantu dzītars vai zītars, duncis latvisko dūcis.
Latviešu valodnieki speciālus darbus šai problēmai nav veltījuši. Norādes par izrunas un gramatikas atšķirībām atrodamas J. Endzelīna Latviešu valodas gramatikā (Endzelīns 6), K. Mīlenbaha rakstos (Mīlenbahs 1; Mīlenbahs 2). Tādas norādes ir arī V. Rūķes Draviņas pētījumā Diminutive im Letischen (Rūķe Draviņa), M. Rudzītes Latviešu dialektoloģijā (Rudzīte 3), A. Gātera darbā Die lettische Sprache und ihre Dialekte (Gāters). Šai problēmai veltīti arī raksti izdevumā Latviešu valodas kultūras jautājumi.
Reģionālās variēšanas aspektā ir svarīga 1) literārās valodas apguves pakāpe, 2) varianti literārās valodas ietvaros, 3) literārās valodas varianti dialektu un citu valodu ietekmē vai literārajai valodai ir lielāka vai mazāka dialektu vai citu valodu nokrāsa, īpašu uzmanību literārās valodas uzdevumiem šajā sakarā ir pievērsuši Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji: 1) kā norobežot tos reģionālos variantus, kuri jau pieder pie literārās valodas un atbilst tās normām, no neliterāriem reģionālajiem variantiem un 2) kā vērtēt tos agrākos reģionālos variantus, kuri jau ietverti literārajā normā.
Latviešu valodā varētu pētīt 1) latviešu valodas lietojumu svešu valodu vidē un faktorus, kas to ietekmē katrā konkrētā gadījumā, un arī 2) cittautiešu latviskās izrunas īpatnības, kad viņi ir apguvuši latviešu valodu uz savas dzimtās valodas bāzes.
3.1.2. Variantu tipoloģija
Vienīgais zinātniski precīzais variantu klasifikācijas pamats ir to formālā izveide diferenciālās pazīmes. Turklāt jānorobežo savā starpā varianti pēc uzbūves vārdu5 varianti un konstrukciju varianti. Visvairāk izplatīti ir vārdu varianti. Vārda robežās ir iespējamas fonētiski fonemātiskas, derivatīvas un formveidošanas (morfoloģiskas) variācijas. Konstrukciju varianti pieder pie sintakses. Attiecinot variantus uz dažādiem valodas līmeņiem, gramatika ir tas līmenis, kur sastopas vārdu un konstrukciju varianti, proti, morfoloģiskie varianti ir vārdu varianti, bet sintaktiskie konstrukciju varianti. Tātad kopējā sistēma veidojas šāda: 1) fonētiski fonemātiskie varianti, kas atšķiras ar fonētiskiem līdzekļiem, 2) derivatīvie varianti, kas atšķiras ar formalizētiem vārddarinātājiem afiksiem, un 3) gramatiskie varianti, ko var iedalīt divās apakšgrupās, morfoloģiskajos variantos, kas atšķiras ar morfēmām (formveidotājiem afiksiem) un sintaktiskajos vārdkopu vai teikumu variantos. Sastopami arī kombinēta tipa varianti.
3.1.2.1. VĀRDU VARIANTI
Vārdu varianti parādās leksiskās semantikas līmenī. Analīzes pamatvienība ir vārda leksiski semantiskais variants resp. vārda nozīme.
Vārdu varianti, kā jau iepriekš teikts, ir visvairāk izplatīti. Tie ir visvairāk pētīti un bieži saukti par vārdu formālajiem variantiem. Tā kā vispār galvenā variantu pazīme ir formāla atšķirība, tad raksturojums formāls terminā ir lieks. Pēdējā laikā it īpaši pastiprinājusies vārdu variantu pētīšana. Arī latviešu valodniecībā ir vārdu variantu raksturojumi. (Freimane 1; Laua 3, 63 66)
3.1.2.1.1. Vārda variantu identificēšana
Lai identificētu vārda variantus, nepieciešams zināt to pazīmes: 1) leksiskās nozīmes vienotība, 2) gramatiskās nozīmes vienotība, 3) atšķirīgas fonēmas bez diferencētājfunkcijas variantu sastāvā, 4) vārda nozīmes variēšanas formālie ierobežojumi un 5) morfoloģiskās struktūras vienotība.
(1) Vārda variantiem jābūt semantiski identiem, ar substitūcijas iespējām brīvos vārdu savienojumos. Latviešu valodā tādi ir, piemēram, brikšķēt, brikšēt un brikstēt.
(2) Viens no nosacījumiem vārdu variantu, it īpaši morfoloģisko variantu, identificēšanā ir gramatiskās nozīmes vienotība. Vārda formas ir varianti tikai tad, ja sakrīt to leksiskās un gramatiskās nozīmes. Piemēram, morfoloģiskie vārda varianti ir nāksiet un nāksit, bet nevis nesiet (imperatīvs) un nesat (indikatīvs).
(3) Vārda variantos fonēmas var iegūt nefonoloģisku raksturu, t. i., tās nerada nozīmes atšķirību kā parasti. Piemēram, ķirurgs un h i r u r g s, hronika un k r o n i k a.
(4) Vārda variantu, formālās atšķirības ir ierobežotas. Lingvistikā, it īpaši pēdējā laikā, tiek uzskatīts par lietderīgu sašaurināt pašu varianta jēdzienu, arī vārda varianta jēdzienu, precizējot iespējamās diferenciālās pazīmes. To darījuši V. Vinogradovs, A. Smirņickis, F. Fiļins, O. Ahmanova, K. Gorbačevičs un daudzi citi. Galvenais nosacījums formālas atšķirības nedrīkst būt īpaši nozīmīgas, ir jāpaliek viena vārda ietvaros. Tāpēc variantu robežu ir ļoti grūti noteikt. Piemēram, fonēmu neatbilsme variantos parasti ir ne vairāk kā divām fonēmām; tipiska ir tikai vienas fonēmas atšķirība: džinsi d ž ī n s i; izbalēt izbālēt; urdēt urdzēt; sisināt sirsināt.
(5) Īpaši svarīgi un bieži vien apšaubāmi ir derivatīvie varianti. Vārda variantiem nepieciešama morfoloģiskās struktūras un morfēmiskā sastāva identitāte. Tātad vārdi, kuriem ir atšķirīgi vārddarināšanas afiksi, nav varianti tie ir patstāvīgi vārdi, bieži vien sinonīmi, piemēram sūrme un sūrums. Morfoloģiskajos variantos ir iespējama skaņu mija (gulos gūlos), var atšķirties formveidotāji afiksi (aunu auju, sēžos sēstos, skrienu skreju). Tātad varianti ir vārdi, kam ir idents saturs un identas vārddarināšanas morfēmas. (Stepanova, 8) Ja konsekventi ievēro šādu pieeju, tad derivatīvu variantu vispār nav. Tādās domās ir, piemēram, K. Gorbačevičs. (Gorbačevičs 2, 15). Mūsdienu latviešu valodniecībā ir runāts arī par vārddarināšanas (derivatīvajiem) variantiem. (Laua 2, 65) Par derivatīviem variantiem būtu iespējams saukt tādus vārdus, kuriem atšķirīgo vārddarināšanas afiksu klātiene ir tikai formāla un neko nemaina ne šo vārdu semantiskajā, ne gramatiskajā raksturojumā: piemēram, čūlāt un čūlot. Afiksu semantiskā slodze, it īpaši terminoloģijā, laika gaitā var mainīties. Vārdu pāros literārs un litеrārisks, morāls un morālisks, idents un identisks sufiksam isk ir tikai formāla nozīme, un pašreiz uzvarējis īsākais variants. Sufikss n turpretim ieguvis semantisko slodzi terminos spiedne, sviedne u. tml., tāpēc spiede un spiedne mūsdienu latviešu valodā ir nevis varianti, bet gan paronīmi; reizē ar afiksa semantiskās slodzes veidošanos ir mainījies attiecīgo paralēlismu statuss valodā.
3.1.2.1.2. Vārdu variantu raksturojums
Vispārpieņemtas vārdu variantu klasifikācijas nav. Ir dažādi mēģinājumi. Piemēram, ir mēģinājumi dalīt vārdu variantus pilnos (atšķiras tikai ar formālām pazīmēm) un nepilnos (atšķiras arī funkcionāli stilistiski, ekspresīvi, distributīvi u. tml.). (Semeņuks) Varianti tiek dalīti arī vispārlietojamos, profesionālos, poētiskos u. tml. vārdu variantos, taču šāds dalījums ir nosacīts faktiski tad biežāk ir runa par sinonīmiem, nevis par variantiem. Iepriekš jau ir minēta galvenā vārdu variantu klasifikācija, kādu rāda pašreizējais mūsdienu latviešu valodas materiāls: 1) fonētiski fonemātiskie varianti, 2) derivatīvie varianti un 3) morfoloģiskie varianti. Turpmāk tie tiks raksturoti samērā detalizēti.
3.1.2.1.2.1. Fonētiski fonemātiski varianti
Šajā raksturojumā ir apvienoti varianti ar fonētisko līdzekļu atšķirībām uzsvara varianti un tie fonētiskie varianti, kurus nosaka dažādas modifikācijas pozicionālas skaņu mijas, kvantitatīvā redukcija, izrunas ietekme, fakultatīvu fonēmu lietojums u. tml. Minētos variantus var dalīt 1) fonētiskajos, 2) fonemātiskajos un 3) uzsvara variantos.
(1) Fonētiskajiem variantiem raksturīgas skaņu modifikācijas, ko nosaka runas temps un izrunas īpatnības; to rašanos var ietekmēt lokālas fonētiskas pazīmes, skatuves runa, vārda grafiskais attēls u. tml. Piemēram, latviešu valodā pēdējā laikā dzirdams ļoti ciets l (vārdos latviešu, valoda, labs, likt un citos); vārdu hirugs izrunā ar fakultatīvu x, Eiropa ar fakultatīvu ei u. tml. Pie šiem variantiem pieder arī kvantitatīvā redukcija.
Fonētiskos variantus nosaka pozicionālas pārmaiņas.
(2) Fonētiskie varianti nav tieši saistīti ne ar pozicionālajām pārmaiņām, ne ar izrunas īpatnībām, ne arī ar sarunvalodas ietekmi (pastiprinātu redukciju, fakultatīvu konsonantu lietojumu u. tml.). Šie varianti veidojas tad, kad fonēmas saglabā savas fizioloģiski akustiskās pazīmes, bet zaudē fonoloģiskā pretstatījuma iespēju. To nosaka nevis pozīcija, bet valodas skanējuma vēsturiskā attīstība, arī aizgūtu vārdu asimilācija (h i r u r g s un ķirurgs). Fonemātiskie varianti radušies vēsturiski un ir svarīgi, valodu normējot. Tātad fonemātiskie varianti atšķiras ar fonēmām, kuras zaudējušas savu fonemātisko nozīmību vārda apvalka izveidē. Piemēram, sakumi ir literārs variants (LVPV), sekumi apvidvārds (LVV, 723) bez nozīmes atšķirības un bez atšķirības ekspresivitātē.
Fonemātisko variantu veidi ir šādi: 1) varianti ar patskaņu atšķirību: taka teka, apīnis apinis u. c.; 2) varianti ar līdzskaņu resp. konsonantu atšķirību, piemēram, tejiene šejiene, vienmulība vienmuļība, trijstūris trīsstūris, skaļš skaņš, kiklops ciklops (LVPV); 3) varianti ar skaņu (parasti konsonantu) zudumu vai iespraudumu, piemēram, vīkšķis vīšķis, u. c. Bieži sastopamas fonemātisko variantu rindas, kurās ir dažādas vokāļu un konsonantu variējuma kombinācijas, piemēram, izsauksmes vārda variantu rinda kikerigā kikirigī kikeriki kukerigū kukerigī. (LLVV 4, 230)
Neliterāri fonemātiski varianti veidojas internacionālu vārdu lietojumā, bieži nezināšanas vai paviršības dēļ, jaucot vārdus u. tml. Piemēram, blakus literārajiem akompanēt, akompanements sastopami neliterāri a k o m p o n ē t, a k o m p o n e m e n t s (uz vārdu komponēt tie nav attiecināmi); bambuss (SV, 93; LVPV, 41; LVV, 121 no franču bambou) neliterārs variants b a m b u k s: rakstīt uz b a m b u k a lapām (R 2, 87) u. tml.
Ja vārdu atšķirības ir fonemātiskas, varianti neveidojas. Piemēram, vārdi dzenulis un dzinulis ir sinonīmi, nevis varianti, jo tiem ir atšķirīgas nozīmes nianses: dzenulis ir iemesls, apstāklis, kas mudina darboties, tā sinonīms ir dzinulis (LLVV 2, 442), bet dzinulis ir tas, kas ierosina spēcīgu gribu (ko darīt). (LLVV 2, 457) Vārdi reabilitācija, reabilitēt (jurisprudencē) un rehabilitācija, rehabilitēt (medicīnā) nav varianti tie ir paronīmi, kas atšķiras pēc nozīmes un tiek lietoti katrs savā sfērā.
(3) Uzsvara varianti ir svarīgi valodās ar brīvo uzsvaru. Latviešu valodā ir vispārināts pirmās zilbes uzsvars, tāpēc arī uzsvaru variantu nav daudz.
Latviskas cilmes vārdos uzsvara varianti var būt saistīti ar dažādām emfātiskām parādībām: piemēram, varianti diemžēl (.diemžēl un diem.žēl), gandrīz (.gandrīz un gan.drīz) u. c.
Aizgūtos vārdos uzsvara varianti var rasties divu pretēju tendenču ietekmē: 1) tiecoties saglabāt oriģinālvalodas uzsvaru aizgūtos vārdos un 2) tiecoties šos vārdus iekļaut latviešu valodas sistēmā, reizē piešķirot tiem arī pirmās zilbes uzsvaru; tādā gadījumā zināmu laiku paralēli var pastāvēt abi uzsvara varianti. Tādi ir glazē (.glazē un gla.zē), harakiri (.harakiri un hara.kiri), mahorka (.mahorka un ma.horka).
Paralēli ar uzsvaru pirmajā zilbē un ar oriģinālvalodas uzsvaru iespējams lietot citvalodu cilmes īpašvārdus (personvārdus un uzvārdus): piemēram, .Suvorovs un Su.vorovs, .Potebņa un Poteb.ņa u. c.
3.1.2.1.2.2. Derivatīvie varianti
Derivatīvi varianti veidojas tad, kad vārddarināšanas līdzekļiem ir tikai formāla slodze , kad derivatīvi saistīti vārdu pāri neatšķiras pēc semantikas. Derivatīvie varianti ir divējādi: 1) afiksālie varianti un 2) salikteņvarianti. Salikteņvariantu ir ļoti maz; galvenokārt sastopami afiksālie varianti.
(1) Afiksālie varianti ir 1) varianti ar atšķirīgiem priedēkļiem, 2) varianti ar atšķirīgiem piedēkļiem, 3) varianti ar atšķirīgiem interfiksiem un 4) varianti ar atšķirīgiem dažādu afiksu kombinējumiem.
Varianti ar atšķirīgiem priedēkļiem resp. prefiksālie varianti ir galvenokārt nomeni: klausīgs paklausīgs; arī adverbi ar denominālu cilmi: klausīgi paklausīgi.
Sufiksālie varianti jeb varianti ar piedēkļu formālu atšķirību ir sastopami gan substantīviem, gan adjektīviem, gan verbiem, gan arī adverbiem. Variantu apakštipi ir 1) nulles morfēma un piedēklis un 2) divi atšķirīgi piedēkļi. Pie pirmajiem pieder bravūra bravūrība (LVV, 138 ir tikai bravūra; LLVV 2, 115 ir abi); dzirnas dzirnavas (dzirnas LLVV 2, 461 raksturots kā novecojis).
Substantīvu varianti ar atšķirīgiem piedēkļiem:1 gruvekļi gruveši (1. n.: LLVV 3, 163); vecmāmiņa vecmāmuļa (LPV) u. tml., arī luterānis luterietis (LVV).
Derivatīvie varianti veidojas arī tad, ja vienam vārdam ir viens piedēklis, bet otram divi, un vienam no tiem nav semantiskās slodzes: luterānisms luterisms; substantivizācija substantivācija u. tml. Līdzīgi varianti veidojas, ja viens no atvasinājumiem ir deminutīvs bez atšķirīgas semantiskas slodzes, bez deminutīva nozīmes: dievmaizīte dievmaize. Ir arī sastopami deminutīvu varianti vai variantu rindas, kurās visiem variantiem ir viena un tā pati emocionālā slodze un arī viena un tā pati nozīme: māmiņa māmuliņa māmuļa; māmiņa māmuliņa māmulīte; mammīte mammucīte mammiņa. Latviešu valodā ir ļoti daudz adjektīvu paronīmu (sk. tālāk), bet ir arī adjektīvu derivatīvie varianti. Adjektīvu variantu pāri ar nulles sufiksu un sufiksu: īpats īpatns (LLVV 3, 474 un 475); kārs un kārīgs un visi iespējamie atvasinājumi no tiem: asinskārs asinskārīgs (LLV, 78), mantkārs mantkārīgs (LLVV 5, 88), ziņkārs ziņkārīgs (LVV, 876), godkārs godkārīgs (LVV, 237 un 236). Ir daudz adjektīvu variantu ar isk un nulles sufiksu pāri: asinhrons asinhronisks; idents identisks; iluzors iluzorisks u. c. Ļoti bieži desemantizētais sufikss adjektīvu darinājumos ir īg koķets koķetīgs (LVPV); patiess patiesīgs (LVPV); vienmuļš vienmuļīgs (LVPV). Iespējams arī desemantizēts sufikss ej: nesens nesenējs. (LVPV)
Lieto adjektīvu (vai adjektivējušos divdabju) variantus ar atšķirīgiem sufiksiem, piemēram, īg un oš: atbilstīgs atbilstošs, izsmējīgs izsmejošs, izšķirīgs izšķirošs, pamācīgs pamācošs. Sastopami arī adjektivētu divdabju varianti ar am un oš: pietiekams pietiekošs, paliekams paliekošs; ar ain un ot: zvaigžņains un zvaigžņots. No atšķirīgām celma formām atvasināti varianti nerūsējošs un nerūsošs, nicīgs un nicinošs. Veidojas arī variantu rindas: īpatnējs īpatns īpats; kalsens kalsnējs kalsns. Iespējami arī varianti no internacionāliem vārdiem, kad viens ir atvasinājums ar internacionālu fināli, bet otrs ar latvisku sufiksu: katastrofāls katastrofisks. (SV un LLVV 4, 203)
Verbu derivatīvo variantu ir mazāk nekā nomenu variantu. Tie ir varianti ar atšķirīgiem desemantizētiem afiksiem: burzgulēt burzguļot, robīt robot (LVV, 679). Variantu rinda: norisēt norisināties norist noritēt.
Interfiksālo variantu nav daudz, parasti variants ar interfiksu ir garāks nekā variants bez tā: prozaisks prozisks, vienuviet vienviet, citugad citgad, dažubrīd dažbrīd, mantaskāre mantkāre. Vajadzētu darboties valodas līdzekļu ekonomēšanas tendencei, un tās rezultātā būtu jāzūd garākajiem variantiem. Dažkārt tas arī notiek, piemēram, liekas, ka biežāk tiek lietots variants dažbrīd, daždien, dažviet, vienviet u. c. Varianti veidojas ar izskaņām nieks un inieks. (Baltiņa 5) Šeit patskanis i līdzinās interfiksam: mājnieks mājinieks, pretnieks pretinieks (LLVV 62, 361) u. tml. Mūsdienu valodā enieks lieto tikai dažos vārdos (piemēram, bitenieks), arī tas varētu veidot variantus: mājnieks mājinieks mājenieks. Pašreiz biežāk lieto atvasinājumus ar nieks, bet ne vienmēr (sk. grēcinieks, laucinieks, liecinieks). Dažkārt īsākie varianti ir grūtāk izrunājami: mājnieks, citgad, citdien, citviet. Vispār interfiksu loma valodā līdz šim vēl nav pietiekami apzināta un izpētīta.
Bieži īsākais no variantiem ir jaunāks, bet garākais, sufiksālais atvasinājums ir novecojis vai pašreiz noveco, piemēram, nesens (LLVV 5, 448, LVV, 510, ME nav) un nesenējs (ME 2, 732, LLVV 5, 448). Novecojušajiem variantiem ir noteikta stilistiska (parasti vai nu poētiska, vai sarunvalodas) slodze. Pēc anoloģijas ar vecvārdiem konstatēti arī individuāli atvasinājumi ar seniem piedēkļiem: tuvestība (ME nav) sal.; brīvestība, piemēram, Viņu t u v e s t ī b a sākās studiju otrajā gadā. (Z. Skujiņš. Vīrietis labākajos gados. R., 1975. 200. lpp.) Konstatēti arī novecojuši vai pēc to parauga darināti garāki atvasinājumi, ko mūsdienu valodā nelieto, piemēram, velvetons (OK 85) sal.: velvetīns (Blese, 210; Blese, Pētersons 401) un velvets (LVPV 307; SV 740).
(2) Salikteņvarianti latviešu valodā ir adverbi nākammēnes nākošmēnes, nākamreiz nākošreiz, arī variantu pāri, ko veido saknes vārds ar salikteni: rīt rītdien u. tml.
3.1.2.1.2.3. Gramatiskie (morfoloģiskie) varianti
Valodas sistēma ir atvērta, un tas veicina gramatisko variantu rašanos. Šo variantu mēdz būt daudz.
Gramatiskie varianti ir divējādi morfoloģisko formu varianti pieder pie vārdu variantiem; otru gramatisko variantu daļu veido sintaktisko konstrukciju varianti. Tos savā starpā var nošķirt nosacīti, ņemot vērā to savstarpējo saistību. Variēšanas problēmu valodas gramatiskajā uzbūvē nav iespējams atrisināt tikai funkcionālās morfoloģijas ietvaros noteikti jāietiecas arī funkcionālās sintakses sfērā. (Jarceva 2, 25)
Ir maz tādu gramatisko variantu pāru, kuros abi locekļi būtu literāri. Parasti viens no morfoloģiskajiem variantiem ir literārs, otrs neliterārs. Piemēram, lente l e n t a; koridors k o r i d o r i s; dražeja d r a ž ē u. tml. (otrais pāru loceklis ir neliterārs sk. LPV). Svārstības gramatiskajās formās (un arī sintaktiskajās konstrukcijās) mūsdienu literārajā valodā nav vēlamas, tās cenšas novērst normējot.
Morfoloģiskie varianti ir dažādas vārda formālās modifikācijas, obligāts noteikums tiek saglabāta vārda morfoloģiskā struktūra, leksiskā un gramatiskā nozīme. Ja dažādas vārdformas netiek uzskatītas par viena un tā paša vārda formām, tad tās nav varianti. (Solncevs 2, 226) Morfoloģiskie varianti veido regulāru faktu kopumu.
Vārdformu variantiem ir kategoriāls raksturs tie ir locījuma, skaitļa, dzimtes, salīdzināmo pakāpju un citu formu varianti. Morfoloģiskie varianti rodas, apvienojoties vienā paradigmatiskā rindā formām, kas atšķiras pēc izcelsmes (piemēram, vecas, arhaiskas un jaunas formas), pēc gramatiskās uzbūves (analītiskas un sintētiskas formas) u. tml. Vienas morfoloģiskās paralēlformas izvēle var būt atkarīga no konteksta.
Dažādu vārdšķiru vārdu formām ir atšķirīgas variēšanas iespējas. Latviešu valodā visvairāk morfoloģisko formu variantu ir nomeniem un verbiem.
Tiek lietotas nepareizas substantīvu locījumu formas: a k m e n s u z a k m e ņ a (pareizi: akmens uz akmens). Ne vienmēr ar vajadzīgo skaņu miju tiek lietotas 5. deklinācijas daudzskaitļa ģenitīva formas (sk. Pareizrakst. komisija 67): spartakiāžu, piecgažu, turiāžu, metožu, krūžu, narcišu, sonāšu u. tml. Lieto neliterāros variantus s p a r t a k i ā d u, p i e c g a d u u. tml.
Daudz svārstību ir verbu konjugācijās. Neliterārie varianti paralēli literārajiem pastāv verbu 3. konjugācijas formās ar ā vai a atšķirībām: atrodas/a t r o d ā s; mainām/m a i n a m u. tml.
Abi literārie varianti ir tajos gadījumos, kad literārajā normā atstātas konjugāciju paralēlformas. Piemēram, verbus pētīt, sargāt, svētīt, veltīt, vēstīt u. c. lieto gan kā 2., gan arī kā 3. konjugācijas verbus, tātad, piemēram, tagadnes formas veltu un veltīju, sargu un sargāju ir literāri varianti.
Verbu personas formu varianti ir literārais mokos un neliterārais m o c o s (no mocīties), no spēt tu spēj (lit.) un tu s p ē j i; no zināt viņš zina (lit.) un viņš z i n; no turēt viņš tur (lit.) un viņš t u r a.
Verbu laiku formās ir daudz literāru variantu pāru, piemēram sēd un sēž, auju un aunu, gul un guļ (ja lieto bez nozīmes atšķirības), izvērtās un izvērsās. Nākotnes formām ir literāri varianti ar iet un it: nāksiet un nāksit (vecāka, vieglāk izrunājama, ieteicamāka ir forma ar it).
Verbu izteiksmes formu varianti ir imperatīva formas ar iet, ieties, un ait, aities; pēdējās ir senas mantotas a celma formas, ko tagad reti lieto, bet kas ir literāras: klausieties! un klausaities! (MLLVG 1, 602 604) Paralēli pareizajām neliterārā lietojumā sastopamas arī imperatīva formas ar at: P a s t r ā d ā j a t mūsu vietā, tad redzēsit! (DE 86); P a l ū d za t, lai ienāk nākamais! (J 85)
Visi aplūkotie ir vārda (resp. vārdformu) varianti. To normatīvajā vērtējumā lielā mērā saistīta leksika un gramatika savstarpējā iedarbē. Vārda varianti valodā ir īslaicīga parādība. Tie pirmām kārtām ir leksikoloģijas un leksikogrāfijas objekts. L. Ščerba ir teicis: ..visās mūsu gramatikās ir tik daudz vārdu materiāla, ka daudziem šķiet, it kā izņēmumi būtu speciāla gramatikas īpatnība. Patiesībā gramatiku veido tikai vispārīgi likumi, bet visi izņēmumi attiecas uz leksiku. (Ščerba 2, 331 332)
Vārda varianti 1) ir vēsturiski nosacīti: tie mainās atmirst vai rodas no jauna, 2) no normatīvā viedokļa tie var būt normām atbilstoši vai neatbilstoši, 3) tie ir sociāli nosacīti un 4) stilistiski nosacīti. Vārda variantus no vienas saknes sinonīmiem iespējams atšķirt pēc ģenētiskās un materiālās vienības. Formālās atšķirības izpaužas vienīgi fonētiskos un citos pārveidojumos tajā pašā vārdā. Leksikā sinonīmija ir stingri sinhroniski ierobežota un pēc būtības funkcionāli stilistiska parādība; sinonīmi veido valodas stilistiskos resursus, valodā nepārtraukti rodas arī konteksta resp. okazionāli sinonīmi.
Vārdu variantu aprakstos dažkārt tiek izmantota neprecīza terminoloģija. Piemēram, vārdu fonemātiskie varianti (tādi kā ieraša un ieraža u. tml.) tiek saukti par vārda formām.
3.1.2.2. KONSTRUKCIJU RESP. GRAMATISKIE (SINTAKTISKIE) VARIANTI
Sintaktiskie varianti ir dažādas sintaktisku konstrukciju formālas modifikācijas, obligāti saglabājot sintaktisko pamatstruktūru, tās nozīmi un leksiskos pamatkomponentus (neņemot vērā palīgvārdus), kā arī gramatisko nozīmi.
Sintaktiskos variantus var veidot tikai patstāvīgas sintaktiskas konstrukcijas ar noteiktu struktūru: vārdkopas un teikumi. Tātad sintaktisko variantu tipi ir 1) vārdkopu varianti un 2) teikumu varianti. Teikumu variantus var veidot gan vienkārši, gan arī salikti teikumi.
Sintaktiskie varianti ir maz pētīti. Vairāk ar tiem jāsaskaras valodas praksē, piemēram, regulējot verbu reakcijas variācijas verbālās vārdkopās u. tml. Sintaktiskie varianti reti veido literāru variantu pārus jeb rindas; biežāk tos sastopam un ievērojam tieši tad, kad jānovērš neliterāra varianta lietojums. Nosacīti pie konstrukciju variantiem pieder arī frazeoloģismu varianti.
3.1.2.2.1. Vārdkopu varianti
No vārdkopu variantiem visvairāk pazīstami verbālo vārdkopu varianti. Verbu rekcija ir ļoti svarīgs pareizas valodas nosacījums. Literāri vārdkopu varianti ir šādi: mīlestība uz bērniem mīlestība pret bērniem; vairīties no cilvēkiem vairīties cilvēku; baidīties no tumsas baidīties tumsas; interese par dzīvi interese pret dzīvi; puse bērnu puse no bērniem; sniega bagāta ziema ar sniegu bagāta ziema; grīda no jauniem dēļiem jaunu dēļu grīda u. tml.
Biežāk sastopami varianti, kad blakus literārajam tiek lietots nevēlams, neliterārs variants, bieži barbarisms, neliterārs kalks. Piemēram, blakus pareizajai vārdkopai sagādāt draugam prieku lieto neliterāru s a g ā d ā t p r i e k š d r a u g a p r i e k u, blakus literārajai atbildēt uz jautājumu neliterāru a t b i l d ē t j a u t ā j u m a m, blakus literārai noteikt precēm garantijas termiņu neliterāru n o t e i k t u z p r e c ē m g a r a n t i j a s t e r m i ņ u, blakus literārai spēlēt ģitāru neliterāru s p ē l ē t u z ģ i t ā r a s, blakus literārai līdzināties kādam neliterāru l ī d z i n ā t i e s p ē c k ā d a u. tml.
Neliterārie, kalkētie varianti bieži ir prepozicionāli, bet ne vienmēr. Prepozīcijas ir jālieto pareizi, no tām nav jāvairās (Celmiņa 2, 20; Redkolēģija 73). Labāk lietot vārdkopu pieiet pie galda, nevis pieiet galdam u. tml. (Strazdiņa 1; Zuicena u. c.)
Ne vienmēr ir iespējams vārdkopu variantus strikti normēt, dažkārt abi ir pieļaujami, bet viens no tiem ieteicamāks: piemēram, aizsargāt pret kādu ieteicams, aizsargāt no kāda pieļaujams. (Porīte 1, 138) Ir sastopami arī atšķirīgi uzskati. Piemēram, V. Skujiņa vārdkopas aiziet ar kājām un aiziet kājām, uzskata par literārām (Skujiņa 9, 67), bet P. Ozoliņš neatzīst vārdkopu aiziet ar kājām (Ozoliņš, 52), ieteicamāka būtu vārdkopa aiziet kājām.
3.1.2.2.2. Teikumu varianti
Teikumu variantus veido galvenokārt variantu pāri, kuros viens variants ir neliterārs. Piemēram, Z i e m o š a n a i v a i r ā k j ā r ū p a r ī l o p k o p ē j ā m un Par ziemošanu vairāk jārūpējas arī lopkopēm (lit.), A u t o s a c e n s ī b a s r a k s t u r ī g a s a r l i e l i e m ā t r u m i e m u n r i s k u un Autosacensībām raksturīgs liels ātrums un risks (lit.). Teikumu variantiem ir atšķirīga teikuma uzbūve, kas skar gramatisko centru vai citus svarīgus teikuma komponentus; saliktā teikumā variatīvi var būt palīgteikumi.
3.1.2.3. FRAZEOLOĢISMU VARIANTI
Frazeoloģismu varianti ir stabilu, nedalāmu konstrukciju varianti. Tie objektīvi pastāv katrā valodā. Parasti tajos ir atšķirīgi komponenti (leksēmas): pūst vienā taurē pūst vienā stabulē pūst vienā karotē; pilns kā mārks pilns kā zeķe pilns kā mākonis; rauj viņu velns rauj viņu jupis rauj viņu jods rauj viņu koks rauj viņu kociņš rauj viņu vilks; pilnās zēģelēs pilnās burās; spēlēties ar uguni rotaļāties ar uguni u. tml. Ļoti bieži varianti ir frazeoloģismu attīstības rezultāts tos veido arhaiski un mūsdienīgi komponenti. Pēdējie ir jaunāki, piemēram rotaļāties ar uguni sal.: spēlēties ar uguni. (Orlovska) Dažkārt jaunākie frazeoloģismi, kuros ārpus frazeoloģisma nelietoti arhaismi vai barbarismi nomainīti ar mūsdienu leksiku, tiek uzskatīti par samākslotiem (Bušs 1), piemēram, aiz septiņiem zīmogiem salīdzinot ar vecāko aiz septiņiem zieģeļiem; arī mest šauteni krūmos salīdzinot ar vecāko, tradicionālo mest plinti krūmos. Liela daļa to frazeoloģismu variantu, kuru sastāva ietilpst neliterāri elementi (piemēram, barbarismi), paši arī ir neliterāri; tos var izmantot, it īpaši daiļdarbos, kā ekspresīvus izteiksmes līdzekļus.
Frazeoloģismu varianti veidojas arī uz elipses pamata (celt kaut ko dienas gaismā celt kaut ko gaismā), arī aizguvumu rezultātā un daudzos citos procesos. (Veisbergs 2) Tie ir ļoti plašs specifisku pētījumu objekts. Galvenais frazeoloģismu variantu pastāvēšanas nosacījums semantiska identitāte.
3.1.2.4. KOMBINĒTI VARIANTI
Kombinēti varianti var veidoties gan vārda variantu robežās (fonētiski derivatīvi), gan arī pamattipu robežās (derivatīvi morfoloģiski; leksiski resp. derivatīvi sintaktiski; morfoloģiski sintaktiski).
Fonētiski derivatīvie varianti atšķiras ar fonētisku pazīmi un reizē ar desemantizētu vārddarināšanas afiksu. Tādi, piemēram, ir substantīvu varianti brahmanis bramins (LVPV); katķisms katehisms; nokrēsla nokrēslis; noslodze noslogojums; plēsonis plēsoņa.
Fonētiski derivatīvi adjektīvu varianti ir nelādzīgs nelāgs nelāga; spridzīgs sprigans. Fonētiski derivatīvi ir arī verbu varianti gainīt un gaiņāt, kā arī adverbu varianti klusiņām un klusītēm.
Galotnes arī ir afiksi, kas var desemantizēties un radīt variatīvumu (lente l e n t a u. tml.). Tādā gadījumā abi vārdi variē gan kā vārdi, gan kā vārdformas visā paradigmā resp. visās atšķirīgajās vārdformās: lentes l e n t a s, lentei l e n t a i u. tml. Te vērojama vārddarināšanas un formveidošanas robeža. Šādus variantus nedrīkst kvalificēt ne par derivatīviem, ne arī par morfoloģiskiem, tie veido kombinētu derivatīvi morfoloģisku tipu (sk. 3.1.2.4.).
Derivatīvi morfoloģiski desemantizētu galotņu varianti (par tiem sk. iepriekš, 3.1.2.1.2.2.) sastopami tikai nomeniem; verbiem šajā ziņā variatīvu iespēju nav. Substantīvu galotņu varianti ir divējādi: 1) ar dzimtes atšķirību un 2) ar deklinācijas atšķirību tās pašas dzimtes ietvaros. Varianti ar dzimtes atšķirību: apbrīna apbrīns; nomale nomalis; novakare novakars. Varianti ar deklināciju atšķirību, nemainoties dzimtei: plāte plāts; sētmala sētmale.
Daļa nomenu formu variantu ir derivatīvi morfoloģiski (sk. 3.1.2.4.). Tie rada svārstības formu paradigmu attīstībā. Piemēram, 20. 30. gados vārdnīcās ir doti substantīvu varianti: celuloza celuloze, kapilāres kapilāri, linkrusta linkrusts, plastilīna plastilīns, tross trose, panteris pantera, apetīts apetīte, bacilis bacills, etaps etape, freski freskas, kvote kvota, oma oms, reida reids u. c. Mūsdienu valodā šie varianti ir unificēti par literāriem atzīti celuloze, linkrusts, plastilīns, trose, pantera, apetīte, bacilis, etaps, freska, kvota, oms, reids u. tml. Pašreiz daudzos gadījumos paralēli vēl tiek lietots literārs un neliterārs variants: koordināte (lit.) k o o r d i n ā t a, strīds (lit.) s t r ī d u s, krogs (lit.) k r o g u s, partizāns (lit.) p a r t i z ā n i s, koridors (lit.) k o r i d o r i s, bārmenis (lit.) b ā r m e n s u. tml. Daudzos gadījumos mūsdienu latviešu valodā uzvarējis variants, kas atbilst latviešu valodas sistēmas prasībām; tā daudzi nelokāmi vārdi iekļāvušies latviešu valodas deklināciju sistēmā: čello kļuvis par čellu, dražē par dražeju, filē par fileju, flamingo par flamingu (flamings), Tokio par Tokiju, Čikāgo par Čikāgu. Vēl joprojām paralēli literārajam variantam perspektīva plaši lieto neliterāro perspektīve, blakus aula (zāle) neliterāro auls, blakus lente neliterāro lenta u. tml. Lieto arī neliterārus uzvārdus J a k u b o v s k a j a, M a ļ e c k a j a u. tml. pareizo Jakubovska, Maļecka vietā, lieto neliterāro vietas nosaukumu V о l о d i n о pareizā Volodina vietā un citus.
Var būt grūtības morfoloģisko un derivatīvi morfoloģisko variantu savstarpējā nošķiršanā; galvenā morfoloģisko variantu pazīme ir formu variēšana viena vārda paradigmā. Adjektīvu galotņu variantu veido adjektivējies ģenitīvenis un lokāms adjektīvs: nelāga nelāgs (laiks), nātna nātns (drānas).
Latviešu valodā ir visai daudz adverbu variantu; tos veido no mūsdienu valodas viedokļa grūti klasificējami afiksi sufiksi vai galotnes: augstu augsti; brīžam brīžiem; gaužām gauži; iepretī iepretim; iešķērsām iešķērsu; klusām klusi klusu; pastarpēm pastarpām; prom projām; sānis sānus; tīšām tīši; tūliņ tūlīt; tupu tupus; vienkop vienkopus u. c.
Dažādu afiksu kombinējumu variantus veido piedēkļu un galotņu varianti.
Variantu pārus veido varianti ar galotņu atšķirībām, turklāt vienam no tiem ir desemantizēts piedēklis; baudkāre baudkārība; brīnumdaris brīnumdarītājs; nedarbis nedarbnieks; palaidnis palaidnieks, galotņu atšķirība var radīt arī dzimtes atšķirību: apgādniecība apgāds; iedobe iedobums (LLVV 2, 238); miteklis mītne; tirpas tirpuļi.
Leksiski (derivatīvi) sintaktiski varianti veidojas, kad viens no variantiem pārī ir vārdkopa, otrs saliktenis. Šajā gadījumā ir vairākas iespējas: 1) salikteņa pirmajā daļā saglabājas vārda pilna forma: bojā eja bojāeja; nāves sods nāvessods; rotas lieta rotaslieta; miesas sods miesassods; skaņu plate skaņuplate; vienis pratis vienisprātis; 2) salikteņa pirmajā daļā ir bezgalotnes forma: ģenerālā līnija ģenerāllīnija; laika posms laikposms; cūku kūts cūkkūts; lejas gals lejgals; smaguma centrs smagumcentrs; transporta līdzeklis transportlīdzeklis; saldais ēdiens saldēdiens u. tml.; 3) salikteņa daļas saista savienotājpatskanis: plazmas ķīmija plazmoķīmija; 4) salikteņa abas daļas zaudē galotni: astoņi simti astoņsimt; vairākas reizes vairākreiz; divi ar pusi divarpus.
Morfoloģiski sintaktiskus variantus veido vārdforma ar konstrukciju. Piemēram, tādas ir prepozicionālas numerāļu formas ar prievārdu ap aptuvena daudzuma nozīmē un vārdkopas ar adverbiem apmēram, aptuveni: apmēram desmit rubļu aptuveni desmit rubļu ap desmit rubļu.
Variantus mēs izvēlamies automātiski. Stilistiskos nolūkos varianti tiek izmantoti retāk nekā sinonīmi.
3.1.3. Variantu normēšana un normētajā iespējamais subjektīvisms
Neliterāro variantu raksturojums parasti avotos nav dots. Latviešu valodniecībā pagaidām nav materiālu, kur būtu rādīti neliterārie paralēlismi. Tikai atsevišķos gadījumos dažās vārdnīcās minēti neliterārie varianti ar attiecīgām norādēm. Piemēram, Latviešu valodas vārdnīcā dots variants a s o r t i m e n t s ar norādi nevēl. (LVV, 78) Turpretim plaši lietotais neliterārais variants k o m е n d a n t s vārdnīcās nav rādīts ir tikai literārais komandants.
Mūsdienu literārajā valodā varianti visu laiku tiek precizēti, vērtēti, normēti, kodificēti. Tiek izmantoti dažādi principi gan vispārīgi, gan konkrēti, gan vēsturiski, gan mūsdienīgi. Piemēram, tiek precizēti internacionālismu varianti mūsdienu latviešu valodā. Tā tika precizēts vārda begemots lietojums. Šis vārds ir cēlies no senebreju valodas vārda behemot, tāpēc latviešu valodā līdzšinējā varianta begemots vietā (kur g ieviesies starpniekvalodas ietekmē) ieteikts un ar autoritatīvu avotu palīdzību iedzīvināts vārds behemots. (LVV, 125; LLVV 2, 51; SV, 99) Izmantota izzinoši didaktiska metode; labojums izdarīts zinātniskas precizēšanas nolūkā, neņemot vērā lietojuma tradīciju. Precizējuma rezultātā radušies varianti līdz tam to nebija. Līdzīgi zinātniski precizējumi ir izdarāmi, it īpaši precizējot aizguvumus, kuros kļūdas ieviesušās starpniekvalodu ietekmē, taču tas ir jādara ļoti uzmanīgi. Šādi precizējumi vienmēr ļoti plaši jāpopularizē.
Pašreiz latviešu valodā ir neskaidrības dažu adverbu ar u, us lietojumā. Adverbus ar u, us, in, tin mēs darinām no verbiem. Tādi ir adverbi atzvilu, atzvilus (verbs atzvilt; LLVV, 1,487), rāpus, tupu, tupus un citi. Līdzās tiem pastāv arī adverbi, kuriem nav derivatīvas saites ar verbu. Viens no tiem ir blakus; kādreiz ir bijis adjektīvs blaks (ME tas minēts ar nozīmi līdzens, mierīgs; to apliecina arī ilustratīvie piemēri: blaks ezers, blaka jūra.) Pašreiz speciālistu aprindas lieto nelokāmu adjektīva ģenitīva formu blaku tādos saistījumos kā blaku istaba, blaku dzīvoklis. Taču plašam lietotāju lokam šāds šķīrums ne vienmēr ir darīts zināms sal.: blakus, blaku (LLVV 2, 98, it īpaši 2. nozīme adjektīva nozīme) piemēros minētas vārdkopas blakus māja, blakus istaba, blakus dzīvoklis. LVPV adjektīva forma blaku nav minēta. Blakus lietojumu ar substantīvu rāda arī salikteņi blakusleņkis, blakusvāģis. (LVPV, 46) Blakus no blaku nav šķirts arī LVV, 46, turpretim adverbs papildus (papildus trenēties, strādāt u. tml.) tiek šķirts no adjektīva ģenitīveņa papildu papildu apstrāde, papildu darbaspēks, papildu iekārta, papildu pienākumi u. c. (LLVV 61, 269; LVPV, 203) Turklāt pie adverba papildus minēta 2. nozīme ar norādi: adj. nozīmē, nevēl. Papildu. Tātad šajā nozīmē papildus un papildu ir adverba varianti, otrais nevēlams.
Latviešu valodā ir arī adverbi salikteņi ar u, us: augšpēdu, augšupēdus apst. (LLVV 1, 497, LVPV, 37); garšļaukus, arī garšļauku apst. (LLVV 3, 82; LVPV, 91) Daži no tiem minēti paralēli kā adverbi un adjektīvi attiecīgajās formās ar us un u, piemēram, vienlaidu un vienlaidus (LVV, 856): vienlaidu īp. nelok. ar piemēriem: vienlaidu numerācija, vienlaidu lauki, pļavas; vienlaidu elektrifikācija. Adverbs ir vienlaidus: numurēt manuskriptu vienlaidus. K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcā dots adjektīvs vienlaids ar nozīmi monotons: viņš sāka vienlaidā balsi dzeju lasīt, kā arī adverbs vienlaidu, vienlaidus: viss iet vienlaidu kuopā. Arī piemēri: runāt vienlaidus, vienlaidu ezers. (ME 4, 660) No LVV piemēriem var secināt, ka mūsdienu valodā nav konstatēts adjektīvs vienlaids resp. ģenitīvenis vienlaidu ar nozīmi monotons; nozīme, kurā ietilpst semantisks elements aptvert visu, visus, raksturīgs gan minētajam adjektīvam, gan arī adverbam. Šķiet, ka prasība mūsdienu valodā šķirt adjektīva ģenitīveni no adverba nav pamatota. Turklāt ME rāda adverba ar u lietojumu verbālās vārdkopās: iet vienlaidu, stāvēt vienlaidu. Otrs vārdu pāris ar nekonsekventiem ieteikumiem vārdnīcās ir līdzteku un līdztekus. ME 2, 482 ir līdztekām, līdzteku, līdztekus. Adv.: ceļš iet līdztekām ar jūras krastu: līdztekus tam iet arī patstāvīga strāva. Šķirkļa beigās ir piezīme: līdzteku Wird auch attributiv gebraucht: līdzteku līnijas. Mūsdienu latviešu valodā ir nostiprinājušies attiecīgie adverbi ar u un us. To rāda LLVV 4, 666: līdztekus, arī līdzteku, apst. Taču LVPV cenšas šķirt atributīvisko lietojumu no adverba: līdzteku (līnijas) un līdztekus (iet).
Kā rāda minētie piemēri, attiecīgo adjektīvu resp. adverbu atributīvā lietojumā šķīrums latviešu valodā vispār nav bijis konsekvents. Mūsdienu valodā nostiprinājies uzskats, ka ir gan ar us, gan ar u atvasināti adverbi, tāpēc no mūsdienu latviešu literārās valodas viedokļa šķīrums blaku gaita iet blakus, papildu darbs papildus strādāt, vienlaidu numerācija vienlaidus numurēt u. tml. ir grūti pamatojams. Cenšanās normēt dažu minēto vārdu lietošanu zināmā mēra ir saistīta ar normētāju ilūzijām. ..valodas kultūrā vēl joprojām ļoti dzīvīgi uzskati un principi, kurus tikai tāpēc uzskata par pārvarētiem, ka tie ir pārvarēti zinātnieku vidē. (Hauzenblass, 297) Mūsdienu valodā lietotājs pieņem tikai vispusīgi izskaidrotas un izprastas rekomendācijas, nevis didaktiskus ieteikumus, bet izprast minēto adjektīvu ģenitīveņu vēlamību bez speciālām filoloģiskām zināšanām nav iespējams (turklāt pat filologiem ne viss šajā ziņā ir skaidrs, arī no valodas vēstures viedokļa). Tāpēc minētajiem ieteikumiem lietot adjektīvu ģenitīveņus papildu, vienlaidu, līdzteku valodas praksē nav perspektīvas. Minēto paralēlismu normēšanā tiek izmantots vēsturiskuma princips, neņemot vērā mūsdienu valodas dzīvo sistēmu. Normētajā ilūzijas, ka šī sistēma nav mainījusies, praksē neapstiprinās. Minētie adverbi ar u un us ir varianti.
Normēšanā vienmēr jācenšas šķirt 1) valodas lietotāju, kurš valodas līdzekļus izmanto automātiski, un 2) vērotāju, kurš valodu vērtē no normatīvā viedokļa. (Šmeļovs 1) Normētājs viegli var kļūt subjektīvs; no tā ir jāvairās. Normētājs nedrīkst pārspīlēt nevienu principu, nevienu aspektu normēšanā normēšanai, tāpat kā pašai valodai, ir jābūt sistēmiskai.
Atsauce
5 Vienskaitļa forma lietojama, runājot par viena vārda, vienas konstrukcijas variantiem. Daudzskaitļa nozīmē vārdkopas pirmais komponents lietots daudzskaitlī. |
|
