3. VARIATĪVUMS RESP. PARALĒLUMS VALODĀ UN PARALĒLISMU TEORIJA

Valoda variē. Variēt nozīmē mainīties, dažādoties, paliekot noteiktās robežās. Termini variatīvums, variēšana, variants, invariants nav sākotnēji valodniecības termini – tie ir starpdisciplīnu termini, ar kuriem parasti raksturo pie dažādām īstenības sfērām piederošu objektu struktūru, pastāvēšanu un funkcionēšanu. Pašlaik tie ir nostiprinājušies arī valodniecībā un galvenokārt tiek izmantoti valodas vienību un to funkcionēšanas pētījumos.

Raksturosim minētos jēdzienus un terminus. Variants ir valodas vienības (vai “ēmas”), t. i., fonēmas, morfēmas utt. modificējums vai varietāte (realizācija, manifestācija). (Ahmanova, 70)

Variatīvuma jēdzienam valodniecībā ir divas galvenās nozīmes: 1) tas ir attiecināms uz jebkuru mainību, modifikāciju; šī mainība var būt evolūcijas rezultāts, tas var rasties, vienu un to pašu parādību nosaucot ar atšķirīgiem valodas līdzekļiem, tam var būt vēl citi cēloņi, un šādā izpratnē ir tikai varianti – invariantu nav; 2) variatīvums, resp., variantums tiek izmantots sinhronisku valodas vienību pastāvēšanas un funkcionēšanas raksturošanai un parādās uz invariantuma (nemainīguma) fona. (Solncevs 3, 31 – 32) Šāda variantu izpratne sākusies ar Prāgas skolas valodnieku darbiem fonoloģijā un vēlāk pārcelta uz citām sfērām.

Teorētiski varianta un invarianta izpratnē ir daudz neskaidrību, taču galvenais ir tas, ka variatīvums un invariantums ir cieši savā starpā saistīti un pastāv vienībā. Variatīvuma jēdziens valodniecībā parādījies agrāk par invariantuma jēdzienu. Invariantums ir “lielumu, vienādojumu, likumu īpašība, spēja palikt nemainīgiem, saglabāties noteiktās koordinātu un laika pārvērtībās”. (FV, 129) Invariants ir abstrakcija, kas aptver kādu grupu vai klasi kopumā noteiktā laika posmā; tas tiek izsecināts un nepastāv apkārtējā pasaulē kā atsevišķa patstāvīga lieta. Variatīvums un invariantums ir relatīvas kategorijas. Piemēram, vārds vispār kā tāds ir invariants, bet katrs konkrēts vārds attiecībā pret to ir variants. “Fonēmu, morfēmu, vārdu kā tādu neviens vēl nav ne dzirdējis, ne izrunājis; izrunā un dzird tikai vienu no fonēmas a, morfēmas aiz–, vārda māja konkrētiem variantiem (eksemplāriem).” (Pēc: Solncevs 1, 34.) Fonēmas variants ir konkrēta fonēma, morfēmas variants – konkrēta morfēma u. tml. Vārdšķiru nosaukumi (substantīvs, verbs u. tml.) ir invarianti attieksmē pret šo klašu konkrētiem locekļiem, kuri attiecībā pret tiem ir varianti. Paradigmas locekļu savstarpējās attieksmes ir variantu attieksmes, bet paradigma kopumā pret saviem locekļiem attiecas kā invariants pret variantiem. Invariantums atklāj abstrahētā veidā to kopīgumu, kas kādu priekšmetu saista ar citiem līdzīgiem. Variatīvums ir tādas pārmaiņas, kas nerada jaunu būtību. Katrs variants ir konkrētā un vispārīgā, variantā un invariantā vienība. Tāpēc arī daudzos valodnieku darbos vispār nav dots variantu un invariantu pretstatījums – ir runāts tikai par variantiem.

Valodas vienību varianti un invarianti ir viena un tā paša līmeņa parādības. Skaņu un fonēmu līmenī valodas vienības funkcija ir pilnīgi atkarīga no tās materiālajām īpašībām; šīm vienībām variējot, mainās to materiālās, fiziskās īpašības, bet nemainās funkcionālās īpašības un tie pretstatījumi, pēc kuriem šīs vienības ietilpst valodas sistēmā. Citos līmeņos vienībām bez skanējuma un funkcijas ir vēl arī nozīme; tām variējot, parasti mainās to skaniskais apvalks, bet saglabājas funkcionālās īpašības un nozīmes, kas to nosaka. Pietiek ar leksiskās un vispārgramatiskās nozīmes kopību, lai vārdformu rindu atzītu par viena vārda variantiem. Ja mainās nozīmes (precīzi: tās sāk variēt, skanīgumam paliekot nemainīgam), jārunā par citu parādību polisēmiju vai homonīmiju, nevis variēšanu. Variēšanas rezultātā veidojas paralēlas izteiksmes iespējas, ja ir runa par konkrētu valodas vienību variantiem. Šāda aspekta varianti ir viens no paralēli funkcionējošu valodas līdzekļu veidiem.

Bez valodas vienību variatīvuma vēl runā par visas valodas variatīvumu (Glisons, 385 – 396), par literārās valodas variatīvumu, ar to saprotot nacionālās vai literārās valodas funkcionālos paveidus. Šajā sakarā jāmin arī normu variatīvums; ir pat mēģinājumi ieviest jēdzienu sociolingvistiskā norma pretstatā lingvistiskajai normai (ar ko saprasta E. Koseriu “realizētā valoda”). Sociolingvistiskā norma skaidrota kā likumības vai likumi, kas paredz valodas sistēmas, apakšsistēmas vai to varianta izvēli, lai veidotu sociāli noteiktu izteikumu. (Nikoļskis, 64)

Variatīvums sakņojas pašā valodas sistēmā, tas ir visu valodas vienību eksistences un funkcionēšanas veids.

Pēdējā laikā valodniecībā arvien pieaug interese par valodas zīmes variatīvumu. Galvenie jautājumi variantu teorijā, kas pašreiz tiek atšķirīgi interpretēti, ir 1) pētījamā objekta robežas un 2) tā vieta valodas sistēmiskā raksturojumā.

Plašā izpratnē valodas līdzekļu variatīvums tiek izprasts arī kā paralēlums: par variatīviem uzskata visus paralēli funkcionējošus valodas līdzekļus. Šajā ziņā ir nepieciešami precizējumi. Turpmāk autore ir mēģinājusi veidot vienotu paralēli funkcionējošo valodas līdzekļu sistēmu, kurā variantiem ir noteikta vieta.

Par paralēlismiem ir saukti tie valodas līdzekļi visos līmeņos, kurus iespējams lietot paralēli, resp., kuru lietojumā iespējama izvēle: parasti valodas vienību realizācijā tiek izmantots viens no paralēlismiem. Izvēle var būt brīvāka vai kategoriskāka atkarībā no paralēlisma tipa un izteikuma veida. Veiksmīga paralēlismu izvēle un funkcionēšana ir literārās valodas un literārās normas attīstības pamatnosacījums.

Valodas līdzekļu paralēlums izpaužas variēšanā, sinonīmijā, paronīmijā un homonīmijā. Paralēla lietojuma iespēju nosaka līdzība vai nu pēc satura, vai arī pēc formas. Gan līdzībai, gan atšķirībām var būt vai nu semantisks, vai formāls raksturs.

Literārajā valodā valodas vienības tiecas savā starpā funkcionāli norobežoties. Piemēram, tajā ir bagātīgas sinonīmijas iespējas, vienas saknes vārdu leksiski semantiska diference (paronīmija), stilistiski attīstīta vārddarināšanas sistēmā, homonīmu semantiskā diferencēšanās un antonīmu savstarpējā atbilsme. “Katru dažādību ir radījusi funkcionāla mērķtiecība.” (Ščerba 1, 119) No liekiem paralēlismiem valodas lietotāji vairās.

Visi paralēlismi kopumā veido zināmu sistēmu, kuras galējos polus pārstāv varianti (kas ir semantiski identi un formāli atšķirīgi), no vienas puses, un homonīmi (kas ir formāli identi un semantiski atšķirīgi), no otras puses: starp tiem atrodas sinonīmija un paronīmija. Katru no minētajām formāli semantiskajām mikrosistēmām veido rindas vai pāri (piemēram, sinonīmu rindas, morfoloģisko formu variantu pāri u. tml.). Katrā mikrosistēmā notiek attiecīgās rindas vai pāra locekļu savstarpēja iedarbe.

Paralēlismu lietojums ir ļoti svarīga valodas kultūras problēma. Prasme veiksmīgi izvēlēties paralēlismus attiecināma kā uz valodas meistarības izkopšanu (piemēram, iederīgu leksisko sinonīmu lietošana noteiktā valodas situācijā), tā arī uz pareizumu: kāds no paralēlismiem var būt pieļaujams (literārie vārdformu varianti) vai nevēlams (nevēlama varianta lietošana normatīvā varianta vietā, neprecīza paronīma lietošana, homogrāfu jaukšana izrunā u. tml.). “Tur, kur nav izvēles, nav arī normas problēmas.” (Fiļins 1, 17). Paralēlismi rodas (galvenokārt) valodas evolūcijas procesā vai arī valodu normējot. Var notikt paralēlismu jaukšana rindas vai pāra ietvaros (piemēram, tiek jaukti vārda formālie varianti, homoformas, leksiskie vai sintaktiskie paronīmi u. tml., ja diferencētājpazīmes nav pietiekami spilgtas, ja integrētājpazīmes valodas lietotāja apziņā ir guvušas pārsvaru pār diferencētājpazīmēm dažādu objektīvu vai pat subjektīvu iemeslu dēļ). Tad izvirzās normēšanas uzdevumi. Paralēlismus normējot, jāizmanto literārās normas kritēriji un avoti.

Salīdzinot paralēlismu mikrosistēmas savā starpā, jāņem vērā kā semantiskais, tā formālais aspekts. Paralēlismi savā starpā ir šādās attieksmēs:

Kā redzams, attieksmes starp malējiem pāriem un starp vidējiem pāriem ir simetriskas; vispār kopumā veidojas simetriska sistēma. Semantiskajā aspektā ir jāšķir vairāki paveidi: 1) leksiskā semantika, 2) jēdzieniskā semantika un 3) gramatiskā semantika. Varianti ir semantiski adekvāti visos šajos paveidos, sinonīmi var būt arī jēdzieniski identi (absolūtie sinonīmi), bet leksiski un gramatiski diferenti; paronīmi ir jēdzieniski un arī leksiski diferenti, bet pēc gramatiskās nozīmes identi; homonīmi ir semantiski diferenti visos paveidos. Turpmāk tiks raksturota katra no minētajam paralēlismu mikrosistēmām.