1. VALODA KĀ STRUKTURĀLI FUNKCIONĀLA SISTĒMA

Tēze, ka valoda ir sistēmu sistēma, mūsdienu valodniecībā kļuvusi par aksiomu. Proti, valoda ir tāda sistēma, kurā var izšķirt dažādas apakšsistēmas (mikrosistēmas) un līmeņus. Šajā aspektā valoda tiek uzskatīta par noteiktu struktūru apvienojumu. To veido noteiktā veidā organizēti valodas līdzekļi. Bet šāda sistēma pati par sevi vēl nav valoda. Par valodu tā kļūst funkcionējot. Faktiski funkcionālais aspekts ir primārais, jo no tā tiek izdalīts un izsecināts strukturālais – struktūras elementi un attieksmes starp tiem vispārinātā veidā.

Latviešu valoda ir nacionāla valoda un funkcionē par latviešu nācijas saziņas līdzekli. Tajā var izdalīt literāro paveidu, kas tiek saukts par literāro valodu, un neliterāro sfēru, kurā ietilpst vairāki paveidi. Valodas kultūras pamatu, izpētes avotu un priekšmetu veido literārā valoda. Kā nacionālās valodas sastāvdaļa tā izceļas un tiek pretstatīta citām, neliterārām nacionālās valodas formām. Literārās valodas teorijā ir jāņem vērā arī pārējie nacionālās valodas paveidi; literārās valodas teorijai būtu jākļūst par nacionālās valodas teorijas sastāvdaļu, tāpat kā literārā valoda pati ir nacionālās valodas sastāvdaļa. Lai varētu tālāk raksturot literāro valodu, vispirms jācenšas noskaidrot nacionālās valodas stratifikācija un literārās valodas vieta tajā.

1.1. NACIONĀLĀS VALODAS POLIFUNKCIONĀLUMS

No iepriekš teiktā izriet, ka nacionālajai valodai ir vairākas eksistences formas jeb paveidi – tātad tā ir polifunkcionāla. Nacionālās valodas polifunkcionālums atšķirībā no literārās valodas polifunkcionāluma ir dabiski veidojies; tikai literārajā valodā tas tiek apzināti regulēts ar kodifikāciju, ir atkarīgs no sociālās civilizācijas mērķiem un kupli sazarojis.

Uzskati par nacionālās valodas stratifikāciju galvenajos vilcienos sakrīt. Pirmkārt, tiek atzīti divi relatīvi stabili nacionālās valodas struktūras paveidi – literārā valoda un teritoriālie dialekti. (Jedlička, 46; Barnets, 196; Horeckis, 219; Ripka, 253 u. c.) Bez tam vēl tiek minēts interdialekts – dialektāls ūzuss, kurā zūd atšķirības starp dialektiem un rodas augstāka ranga veidojums ar plašāku lietojumu nekā vienam dialektam; tas tiek izmantots vienas vai vairāku dialektu grupu saziņā. (Ripka, 256) Tātad ir konstatētas jau divas zemākas nacionālas valodas formas – teritoriālais dialekts un interdialekts. Ja veidotu hierarhisku shēmu, interdialekts tajā būtu augstākā pakāpē nekā parastais teritoriālais dialekts. Sociolingvistiskā aspektā minētajiem paveidiem ir atšķirīgs prestižs, kas mainās laika gaitā: literārās valodas prestižs ir augsts, teritoriālā dialekta – zems. Ja valodas lietotājs prot tikai vienu no nacionālās valodas paveidiem (piemēram, tikai teritoriālo dialektu), prestiža jautājums tiek neitralizēts. (Hloupeks, 169)

Literārā valoda un teritoriālie dialekti, nacionālās valodas stratifikācija ir polāri jēdzieni, tiem ir ģeogrāfiski un funkcionāli nosacītas galēji pretējas pozīcijas. Starp tiem ir samērā plašs neliterārās valodas slānis, kas tiek dažādi raksturots. Čehu valodniecībā minētais starpslānis iedalīts 1) ikdienas sarunvalodā un 2) literārajā sarunvalodā, kas veido pāreju no neliterārās sfēras uz literāro. (Jedlička 1, 46). Tā kā literārā sarunvaloda ietilpst literārās valodas jēdzienā, dalījums faktiski ir trejāds: literārā valoda – ikdienas sarunvaloda – teritoriālie dialekti. Literārai valodai ir gan runas, gan rakstu forma, bet pārējiem paveidiem – galvenokārt runas forma. Literāro valodu no ikdienas sarunvalodas un dialekta atšķir apzinātas kodificētas normas; teritoriālie dialekti ir reģionāli un sociāli ierobežoti, ikdienas sarunvalodai reģionālu ierobežojumu nav, un normas tajā ir variatīvas.

Valodniecībā sastopams arī cits neliterārā slāņa dalījums: standarts³ un substandarts. (Horeckis, 217; Kočišs, 226) Standarta forma veidojas, ja neliterāru elementu nav daudz, un tā ir atspoguļota rakstos. Ja neliterāro elementu ir daudz, veidojas substandarta forma – tikai mutvārdos. Atkarībā no valodas specifikas, ņemot vērā dialektu un citu paveidu attīstību, katrā valodā veidojas sava konkrēta nacionālās valodas stratifikācija. Turklāt jāņem vēra, ka šī stratifikācija, tāpat kā literārās valodas diferenciācija, nav sastingusi – attieksmes starp dažādiem paveidiem un to elementiem pastāvīgi mainās.

Slovaku valodnieks J. Horeckis izdalījis piecas galvenās nacionālās valodas normas: 1) daiļdarbu valodu, 2) literāro formu, 3) standarta formu (kas realizējas rakstveidā), 4) substandarta formu (kas realizējas mutvārdos) un 5) dialekta formu. (Horeckis, 219) Slovaku valodnieks I. Ripka arī min piecas formas: 1) literāro valodu (kuru viņš sauc par standartu), 2) literāro sarunvalodu (substandartu), 3) ikdienas sarunvalodu (supradialektu), 4) interdialektu un 5) tradicionālo teritoriālo dialektu – veidojas hierarhiska sistēma. (Ripka, 258)

Plaši izprotot variantus un variatīvumu valodā, arī nacionālās valodas funkcionālie paveidi tiek saukti par variantiem – piemēram, H. Glisons šādā nozīmē nošķīris šādus valodas variantus: 1) teritoriālie dialekti, 2) sociālie dialekti – a) literārā runa, b) vienkāršruna – un 3) ikdienas sarunvaloda. (Glisons, 385 – 396) Nacionālās valodas paveidus nebūtu lietderīgi saukt par variantiem, jo šim terminam valodas kultūrā ir konkrēta nozīme.

Par galveno nacionālās valodas stratifikācijā būtu uzskatāms, pamatdalījums: 1) literārā valoda, 2) ikdienas sarunvaloda un 3) dialekti. Taču ikdienas sarunvalodas jēdziens ir problemātisks. Ikdienas sarunvaloda salīdzinājumā ar citiem paveidiem nav strukturāls veidojums – tajā izmantoti pie atšķirīgiem paveidiem piederoši valodas līdzekļi; faktiski te ietilpst viss, kas tiek izmantots ikdienas saziņā, sākot ar literārās valodas runas formu un beidzot ar dialektiem, arī žargoni, pat argo. Sarunvalodai piemīt brīvums, ekonomiskums saziņā, ekspresīvums un mazāks obligātums nekā literārajā valodā; neliterārajā sarunvalodā šīs pazīmes izpaužas spilgtāk. Ir vēl citas pazīmes (īsums, uzticēšanās sarunbiedram u. c.) bet stratifikācijā tās nav būtiskas. Sarunvaloda ir situatīvi nosacīta, un tai parasti ir dialoga forma. Izteikumi tajā bieži tiek veidoti spontāni – to veicina sarunbiedru tiešs kontakts un neoficiāla situācija. Sarunvaloda nosaka visas valodas dinamiku: tieši ikdienas saziņā visspilgtāk izpaužas literārās sarunvalodas un neliterāro paveidu konkurence.

Latviešu valodā pašreiz varētu runāt 1) par literāro valodu, kura zemākā pakāpē ietilpst literārā sarunvaloda, 2) par neliterāro sarunvalodu un 3) par teritoriālajiem dialektiem. Nosacīti to varētu attēlot šādi:

Nacionālo valodu mūsdienās reprezentē literārā valoda. Tās robežas un apjoms pastāvīgi mainās. Ir vērojamas divas pretējas tendences: 1) paplašinās literārās valodas robežas – tajā ienāk arī neliterārie elementi – un 2) sašaurinās literārās valodas normētā sfēra par labu vājāk normētajām nacionālās valodas formām. Tātad literārajā valodā jāatzīst divējādas normas – stingrākas un brīvākas. Pamazām zūd teritoriālie dialekti: literārā valoda tos izspiež arī personiskā saziņā, it īpaši dialektu leksikā un vārdu skanējumā. Interdialekti, ja tādi ir, izlīdzina dialektus. (Kočišs, 233) Literārā valoda sāk pastāvēt un attīstīties uz izlokšņu un dialekta bāzes, bet pašreiz dialekti pastāv uz literārās valodas bāzes. Literārās valodas robežas sasniedz nacionālās valodas robežas. (Kočišs, 230)

Mūsdienu lingvistikā atzīts, ka jārūpējas par nacionālo valodu kopumā, nevis tikai par literāro valodu. Nācijas pārstāvim nepietiek tikai ar literārā paveida, literārās valodas zināšanām. “..kāds var runāt par to pašu tematu neliterārā valodā un būt kulturālāks nekā cits, kas runā literārā valodā.” (Hauzenblass, 301) Lai patiešām varētu valodu izmantot radoši, ir jāapzinās valodiski komunikatīvā situācija un jāveido vispārēja komunikācijas kultūra.

1.2. VALODISKI KOMUNIKATĪVĀ SITUĀCIJA

Valodas lietotāji mūsdienu nacionālajās un valstiskajās kopībās ir ļoti diferencēti (Hauzenblass, 302), un tam atbilst diference saziņā. Lai pētītu nacionālo valodu un literāro valodu kā tās sastāvdaļu, to mijiedarbi funkcionālā aspektā, jāņem vērā komunikatīvie uzdevumi un noteikta valodas situācija. Situāciju (arī valodas situācijas) pētījumi ir sociolingvistikas kompetencē. Sociolingvistiska pieeja ir perspektīva, bet mums pagaidām šajā sfērā nav pētījumu, nav teorētisku pamatojumu, kas būtu balstīti uz latviešu valodas izpētes materiāliem, tāpēc jautājuma raksturošanai izmantoti galvenokārt čehu valodnieku pētījumi; viņi savukārt izmantojuši un asimilējuši galvenos pētījumus komunikācijas teorijā.

Valodiskā komunikācija un tās kultūra ir attiecināma 1) uz komunikātu (valodisku izteikumu, tekstu) izveidi un 2) uz komunikātu uztveri un interpretāciju. Komunikāta izveidē ietilpst valodiskais formulējums un tā skaniskā vai grafiskā realizācija (mutvārdos vai rakstveidā). Komunikāti tiek uztverti vai nu akustiski, vai ar redzes orgāniem. Galvenais ir kopēja satura interpretācija. Teksta saturs ne vienmēr tiek uztverts adekvāti; dažādu iemeslu dēļ iespējams informācijas zudums. Starp abiem realizācijas veidiem (mutvārdos un rakstveidā) pastāv dažādi pārejas posmi: teksta rediģēšana, lasīšana balsī, tulkošana u. tml., kam saziņas kultūrā ir noteikta specifika. (Hauzenblass, 299) Komunikācijas akti un paši komunikāti (teksti) ir vienoti, tajos saturs ir saistīts ar formu (valodisko aspektu) un vēl arī saziņas sfērā ar stilveides un valodas līdzekļu stilistiskās izmantošanas nosacījumiem, ņemot vērā personas, kuras sazinās, un vēl daudz citu apstākļu. Valodiskais aspekts ir jāsaista ar saturisko (ar satura elementu atlasi un organizāciju). Komunikācijā, piemēram, var kombinēt dažādas valodas, izmantot citu valodu citātus u. tml. Pat pašas valodas izvēli var noteikt komunikācijas īpatnības (piemēram, apsveikumos, kongresos, simpozijos u. tml.). (Hauzenblass, 301)

Ar valodas situāciju saprasts tāds stāvoklis, kad attiecīgā valodas (vai saziņas) kopība (neviendabīga pēc sociālām, reģionālām un vecuma attiecībām) lieto nacionālo valodu (literāro valodu, ikdienas sarunvalodu, dialektu) dažādās komunikācijas sfērās (ikdienā, terminoloģijā, lietišķos rakstos, publicistikā, mākslā u. c.). Uz valodisko situāciju attiecināta arī izteiksmes līdzekļu interference valodiskos izteikumos, normu sadursme un mijiedarbe. (Jedlička 2, 267) Valodas situācija jāņem vērā, risinot aktuālus jautājumus konkrētās valodās. Katra literārā valoda un katra valodas situācija ir specifiska; tā attiecas uz konkrētiem vēsturiskiem, sociāliem un saziņas apstākļiem. Ir arī kopējas mūsdienu valodu attīstības tendences. Piemēram, visās valodās izlīdzinās stilistiskā izstrāde un diferenciācija, universāls raksturs ir sarunvalodas ietekmei uz literāro valodu u. tml. (Jedlička 2, 267) Normāla lingvistiska situācija literārajā valodā ir šāda: izveidojusies un samērā labi attīstīta neatkarīga literārā valoda, kuras eksistence nav apdraudēta un kura savas sabiedriskās funkcijas veic bez šķēršļiem. Sabiedrība ievēro racionālus principus. (Danešs, 293)

Ir mēģinājumi izstrādāt precīzu metodiku literārās valodas statusa noteikšanai. Čehu valodnieks V. Barnets uzsver, ka jāņem vērā strukturālais un funkcionālais aspekts. Pētot valodas diferenciāciju, viņš ņem vērā trejādu – sociālo, komunikatīvo un valodas – situāciju. Komunikatīvajai un valodas situācijai ir noteikta iekšēja struktūra. Sociālajā situācijā darbojas īpaši faktori: 1) valodas lietotāju kopuma teritoriālais izvietojums un iedzīvotāju blīvums, 2) integrācijas pakāpe šajā kopumā (arī valodas lietotāju teritoriālais un sociālais mobilums), 3) valodas lietotāju sociālā stratifikācija pēc dzimuma, sociālā statusa, vecuma, ekonomiskā stāvokļa, sabiedriskās lomas, 4) kopuma tips – vai to veido pilsētas vai lauku iedzīvotāji. (Barnets, 190 – 194) No iedzīvotāju blīvuma ir atkarīga sarunvalodas izveide. Laukos parasti veidojas iedzīvotāju mikrosistēmas ar grupālu komunikāciju, pilsētās – makrosistēmas. Komunikatīvo situāciju veido šādi faktori: 1) vide, tās priekšmetiskā pasaule un rakstura īpatnības, ko nosaka izteikuma publiskums vai nepubliskums, 2) izteikuma tēma, 3) runātāja nodoms gūt komunikatīvu efektu. Vērtējot valodas situāciju, jāņem vērā ne vien nacionālās valodas strukturālā diferenciācija, bet arī valodas situācijas funkcionālā organizācija. (Barnets, 195) Ņemot vērā minēto, V. Barnets raksturo valodas situāciju tipus. Viņš min divus tipus ar dihotomisku dalījumu. Tie ir:

I. Literārā valoda (rakstu un runas formā): dialekts. Šāda situācija ir poļu, serbu, horvātu, baltkrievu valodā.

II. Literārā valoda (rakstu un runas formā): ikdienas sarunvaloda. Šāda situācija ir čehu valodā.

Trešajam tipam ir trihotomisks dalījums – literārā valoda (rakstu un runas formā): ikdienas sarunvaloda: dialekts. Šāda situācija ir krievu valodā. Un, šķiet, arī latviešu valodā.

1.3. LITERĀRĀ VALODA KĀ NACIONĀLĀS VALODAS FUNKCIONĀLS PAVEIDS

Pēdējā laikā valodas kultūras teorijā čehu un slovaku valodnieki runā par kultūru kā valodā, tā runā (izteikumos, tekstā) – abās no diviem viedokļiem: 1) valodas kultūra kā stāvoklis, kā līmenis un 2) valodas kultūra kā darbība resp. kā valodas un runas kultivēšana, pilnīgošana, kopšana. (Jedlička 2, 261) Valodas kultūras priekšmets, kas aptver gan valodas stāvokli, gan arī tās kultivēšanu, ir literārā valoda. Termins valoda nacionālās un literārās valodas stratifikācijā tiek lietots vairākās nozīmēs: par valodu sauc gan nacionālo valodu, gan tās funkcionālo paveidu – literāro valodu, gan arī pašas literārās valodas funkcionālos paveidus (zinātnes valodu, publicistikas valodu u. tml.). Termins valoda tiek lietots tāpēc, ka tas ir tradicionāls un ka nav izstrādāti un pieņemti īpaši termini minēto paveidu nosaukšanai.

1.3.1. Literārās valodas izpratne

Literārs ir tāds, kas atbilst paraugvalodas normām, normēts, pareizs, standarta. (Ahmanovs, 22) Literāro valodu (krievu литературный язык, angļu literary language, spāniešu lengua literaria) sauc arī par standartvalodu vai literāro standartu. (Ahmanova, 452) Teorijā tiek šķirti jēdzieni kulturāla, resp., kultūrtautas valoda un literārā valoda. (Turpat, 531.) Kultūrtautas valoda (angļu cultural language, vācu Kultursprache, spāniešu lengua de cultura) ir tādas tautas valoda, kura sasniegusi augstu civilizācijas līmeni. Tā ir relatīvi noturīga, izplatīta visā attiecīgajā teritorijā, tiek mācīta skolā un spēj asimilēt dialektus. Literārās valodas normas tiek uztvertas kā pareizas un vispārlietojamas pretstatā dialektiem un neliterārajai sarunvalodai. Atšķirība ir pieejā: pirmajā gadījumā tā ir no tautas, otrajā gadījumā – no valodas viedokļa, abi šie aspekti ir ļoti cieši savā starpā saistīti.

Literārā valoda ir vēsturiski radusies nacionālās valodas augstākā forma. Tā ir fiksēta rakstos un veido dihotomisku sistēmu – tajā apvienota runas (mutvārdu) un rakstu (rakstveida) forma. Literārajai valodai raksturīgs normatīvums, normu vispārējs obligātums un kodifikācija. Literāro valodu spēj regulēt valodnieki un ietekmēt radošas personības, un tās stāvoklis tiek vērtēts no noteiktu principu un prasību viedokļa. Literārās valodas attīstība faktiski ir tās normu tapšana, attīstība un pilnīgošanās atbilstoši sabiedrības prasībām un vajadzībām un arī valodas iekšējās attīstības likumībām un tendencēm. Literārajai valodai nacionālajā valodā ir visaugstākais prestižs; to balsta literārās valodas pazīmes un sociālās funkcijas. Apzināti veidotai literārajai valodai ir labi attīstīta skaņu sistēma, bagāts vārdu krājums, izstrādāta gramatiskā uzbūve un sazarota stilu sistēma. Nacionālās valodas funkcionālo paveidu vērtējuma skalā tā atrodas centrā – ar to tiek salīdzināti visi pārējie paveidi. Tā pamazām asimilē dialektus un kļūst par vispārnacionālu saziņas līdzekli. Literārā valoda ir plašas sabiedrības saziņas līdzeklis ar īpašiem uzdevumiem: tā ir valdības aktu, zinātnes, publicistikas un kultūras valoda. Literārajai valodai ir īpaši sociāli uzdevumi: tā vieno nāciju, palīdz saglabāt nacionālo pašapziņu. Literārajā valodā tiek nostiprinātas un uzkrātas tautas kultūras vērtības un tradīcijas, vārda meistaru mantojums. Liela nozīme literārajā valodā ir oriģināldaiļliteratūrai. Daiļdarbu valoda nav identa ar literāro valodu (tajā var funkcionēt visi nacionālās valodas paveidi, protams, ar māksliniecisku motivējumu), bet tā palīdz saglabāt un attīstīt literāro valodu.

Literārās valodas pamatā ir literārās normas teorija. Literārajai valodai raksturīgs variatīvums un paralēlismu konkurence, tāpēc to nepieciešams normēt, unificēt dažādus izrunas, derivatīvos, strukturālos un citus paralēlismus, galvenokārt variantus (par paralēlismiem sk. tālāk). Normējot tiek izvirzīti vēlamie paralēlismi, tie tiek nostiprināti kodifikācijā. Valodas kultūras pamatā ir literārās normas un tās kodifikācijas teorija un paralēlismu teorija.

1.3.2. Literārās valodas runas (mutvārdu) un rakstu (rakstveida) forma

Jautājums par normām valodas rakstu un runas formā (grāmatu valodā un sarunvalodā) salīdzinoši ir izvirzīts jau sen, to ir darījuši valodnieki H. Pauls, O. Jespersens, Ž. Vandrijess, G. Vinokurs, L. Blumfīlds un daudzi citi. Šis jautājums ir sarežģīts, it īpaši mūsdienu literārajā valodā. Problēmiski ir jautājumi: kura no abām formām ir primāra attieksmē pret literāro normu; vai katrai no minētajām formām ir patstāvīga normu sistēma; kura no abām – runas vai rakstu forma – ir mūsdienu literāro normu izveides pamatā un vēl citi.

Runas un rakstu formas savstarpējās attieksmes un arī to attieksme pret literāro normu ir vēsturiski nosacīta un nav vienāda visos valodas attīstības posmos. Ļ. Ščerba rakstu formu ir uzskatījis par sekundāru: “..visas valodas pārmaiņas, kas parādās monoloģiskā runā, tiek kaltas un rūdītas sarunvalodas smēdē:” (Ščerba 1, 116) Tomēr šis likums nav absolūts visiem laikiem. Pēdējā laikā vērojama tendence bez īpašas vajadzības nedalīt literāro valodu “runas valodā” un “rakstu valodā”. (Budagovs 1) Ir izteiktas domas, ka “nepavisam ne viss uzrakstītais ir attiecināms uz rakstu valodu, tāpat kā ne viss mutvārdiskais, izrunājamais ir attiecināms uz sarunvalodu. (Švedova 1, 3) Daudzās mūsdienu literārajās valodās runas un rakstu forma savstarpēji tuvinās; palielinās runas formas īpatsvars un rakstu formas iedarbe uz runas formu, tātad pieaug rakstu formas ietekme. Ja variantu vai citu paralēlismu starpā ir konkurence, tad lielākas izredzes uzvarēt ir tam, kas pārstāvēts rakstu tradīcijā. (Blumfīlds, 535) Vēlāk to ir atzinis arī L. Ščerba; viņš norāda, ka rakstu valoda ieguvusi noteicošo nozīmi valodas attīstībā vispār, jo grafiskie priekšstati nostiprinās valodas apziņā. (Ščerba 2, 208 – 230) Mūsdienu apstākļos runas forma orientējas pēc rakstu valodas normām un pat nepiespiestā sarunvalodas situācijā “tiek kontrolēta ar rakstu formas palīdzību”. (Fiļins 4, 135) Valodas galvenā laboratorija gan runas, gan rakstu formā ir valodas prakse; tajā ir īpaši darba apstākļi un valda īpašas likumības – te rodas atkāpes no normām un jaunas normas.

Mūsdienu literārās valodas dalījums runas un rakstu formā bieži vien kļūst relatīvs. Piemēram, zinātnes, oficiāli lietišķās valodas un publicistikas mutvārdu forma ir oratoru māka. Tā atšķiras no sarunvalodas ar speciālu adresātu un balstās uz rakstu formu; atšķiras arī saziņas dalībnieku attiecības – viņi cenšas abstrahēties, vairās no pārlieka konkrētuma, subjektīvisma, emocionalitātes, cenšas loģiski organizēt saturu un formu galvenajiem uzdevumiem – zinātniskās informācijas sniegšanai. (Vasiļjeva, 21) Par vienu no sarunvalodas rakstveida realizācijas žanriem var uzskatīt epistolāro žanru – saraksti, kas kļuvusi par literatūras faktu. Valsts, sabiedriskie, kultūras un mākslas darbinieki tajā izmanto ikdienas sarunvalodas leksiku, formas un konstrukcijas; tā tiek uzskatīta par literārās sarunvalodas rakstu formu. (KVE, 404) Daži daiļdarbu žanri (dramaturģija, mutvārdu stāstījums) savukārt funkcionē galvenokārt mutvārdos.

1.3.3. Literārās valodas polifunkcionālisms

Literārā valoda ir iekšēji diferencēta: polifunkcionālums ir tās galvenā īpašība.

Literārās valodas funkcionālos paveidus ir lietderīgi iedalīt atbilstoši galvenajām literārās valodas funkcijām saskaņā ar čehu valodnieku izstrādāto polifunkcionāluma izpratni. Tie aptver visas literārās valodas funkcionēšanas sfēras un ir četri: 1) sarunvaloda (balstās uz komunikatīvo funkciju), 2) lietišķā valoda (balstās uz praktiski speciālo funkciju), 3) zinātnes valoda (balstās uz teorētiski speciālo funkciju) un 4) poētiskā valoda (balstās uz estētisko funkciju). Visi minētie paveidi ir cieši savā starpā saistīti, savijušies vienā veselumā – literārajā valodā. Tie nav funkcionāli stili; tos veido attiecīgām saziņas sfērām tipisku diferenciālu valodas līdzekļu komplekti un balsta literārās valodas diferenciālās tendences šajās sfērās.

Sarunvalodai raksturīga saprotamība, ko nosaka situācija un valodas līdzekļu automatizācija (sk. II. 1. 4. 2.). Lietišķā valoda bieži tiek saukta par kancelejas valodu; leksisko vienību attieksmi pret saturu tajā nosaka valodas līdzekļu ierasts reglamentēts lietojums (vārds – termins), bet noteiktību – valodas līdzekļu profesionāla automatizācija. Zinātnes valodai raksturīga precizitāte, ko nosaka noteiktas un dažādi modificētas automatizācijas. Poetizētajai valodai ir sarežģīts semantiskais plāns – leksisko vienību attieksmi pret satura pilnību un skaidrību pauž darba uzbūve un nosaka poētisko līdzekļu aktualizācija. (Havrāneks 1, 365) Turklāt jāņem vērā, ka literārajai valodai ir divas izpausmes formas – runas un rakstu. Sarunvalodas primārā forma atšķirībā no citiem paveidiem, ir mutvārdi; fiksētā veida tā parādās galvenokārt daiļliteratūrā.

Katram funkcionālajam paveidam ir savas attīstības likumības. Piemēram, terminiem kaitē pārāk ciešas saites ar sarunvalodas vārdiem – tā palielinās nevēlama terminu polisēmija. Labāk radīt jaunus terminus vai arī aizgūt citus, svešus valodas līdzekļus nekā izmantot šajā nolūkā sarunvalodas vārdus; tas neattiecas uz ļoti konkrētiem profesionālismiem un arī tehnikas terminiem. Terminus ieteicams radīt no sarunvalodai tāliem vārdiem, izmantojot arī citus vārddarināšanas tipus. (Havrāneks 1, 369) Zinātniskās terminoloģijas attīstību stimulē starptautiskie sakari, cenšanās saglabāt starptautisku semantisku koordināciju speciālajos nosaukumos. Piemēram, tehnikas termins zobs dažādās valodās nosauc vienu un to pašu jēdzienu: vācu Zahn, franču dent, angļu tooth, poļu zab, čehu zub. Koordinācija saglabājas, ja internacionāli termini tiek tulkoti dažādās valodās, piemēram, motors – vācu Triebmaschine, poļu silnik, krievu двигатель. Tātad koordinācija ir traucēta tikai formāli. (Havrāneks 1, 371 – 372)

Literārās valodas funkcionālos stilus B. Havrāneks raksturo atkarā no izteikuma konkrētā mērķa un paņēmiena. Pēc izteikuma mērķa viņš šķir 1) praktisku ziņojumu, 2) izaicinājumu un pārliecināšanu, 3) vispārīgu populāru izklāstu, 4) speciālu izklāstu ar paskaidrojumiem un pierādījumiem un 5) kodificējošas formulas. Atkarā no izteikuma paņēmiena B. Havrāneks šķir intīmu un publisku stilu, kas var izpausties gan mutvārdos, gan rakstveidā. Mutvārdu formā intīmais stils izpaužas monologos, publiskais – runās un diskusijās, rakstveida formā intīmais stils parādās daiļdarbos, kuros atspoguļota monoloģiska vai dialoģiska runa, bet publiskais – ziņojumos, afišās, dažādās uzstāšanās laikrakstos, presē, grāmatās. Funkcionālo stilu nosaka mērķis, bet valodas funkciju – valodas līdzekļu normatīvā kompleksa kopīgie uzdevumi. Valodnieki var palīdzēt attīstīties tiem komponentiem, kas atšķir literāro valodu no nacionālas valodas; viņi var radīt speciālu terminoloģiju, izveidot mācību par valodas līdzekļiem, to funkcionālu un stilistisku lietojumu. (Havrāneks, 367)

Neviens no stiliem nav labāks par pārējiem. Tie jāvērtē nevis pēc skaidrības, labskanības, precizitātes, bet pēc mērķtiecīguma, jo arī neprecizitāte var būt mērķtiecīga. (Havrāneks 1, 374) Katrs teksts principā pārstāv vienu stilu. Divu stilu savstarpējās attieksmes var būt paradigmatiskas.

Minētie jautājumi ir guvuši risinājumu arī citu tautu valodniecībā (lielā mērā čehu valodnieku, it īpaši B. Havrāneka ietekmē). V. Vinogradovs par svarīgākajām valodas funkcijām ir uzskatījis saziņu, paziņojumu un iedarbību; pēc tām viņš ir izdalījis stilus: 1) ikdienas sadzīves valoda, 2) sadzīves lietišķais, oficiāli dokumentārais un zinātniskais stils un 3) publicistiskais un mākslinieciski beletristiskais stils. (Vinogradovs 2, 6) D. Šmeļovs min divus stila jēdziena aspektus: 1) mutvārdu sarunvalodu un 2) speciālo valodu. (Šmeļovs 2, 161) Pašreiz stilu mācībā ir liela dažādība.

Ļoti svarīgs ir jautājums par valodas līdzekļu izmantošanu dažādos stilos. Funkcionālajos stilos galvenokārt tiek izmantoti noteiktā veidā (atkarībā no funkcionālās ievirzes) organizēti kopējie valodas līdzekļi, un tikai pēc tam var runāt par attiecīgajam stilam specifisku valodas līdzekļu kopumu. Jo vairāk kāda paveida kopējo valodas līdzekļu, jo mazāk šādu paveidu var uzskatīt par “stilu”. Tāds, piemēram, ir tā sauktais daiļdarba stils. Ja estētiskā funkcija tiek uzskatīta par valodas funkciju, tad tās izpausme jātver visā valodā kopumā, nevis tikai daiļliteratūras valodā. (Šmeļovs 2, 82). Tomēr pastāv tādas parādības, kas raksturīgas tikai daiļdarba valodai; valodas līdzekļi daiļdarbā var iegūt īpašu nozīmi, svarīgs ir ritms, autora intonācija, vārdam vai konstrukcijai konteksta ietekmē var veidoties īpatnēja stilistiski ekspresīva nokrāsa u. tml. (Šmeļovs 2, 164) Nebūtu ieteicams runāt par daiļdarbu vai daiļliteratūras stilu – precīzāk būtu lietot jēdzienu poētiskais stils.

Stilistiskie valodas līdzekļi neveido stilu. Ir otrādi: stilistisko nozīmi tie iegūst tieši noteiktā saziņas sfērā. Saziņas sfēras var būt dažādas. V. Avrorins ir minējis šādas svarīgākās valodas izmantošanas sfēras (kas reizēm savā starpā krustojas un pat sedzas): 1) saimnieciskās darbības sfēra, 2) sabiedriski politiskās darbības sfēra, 3) sadzīves sfēra, 4) organizētās mācīšanas sfēra, 5) daiļliteratūras sfēra, 6) masu informācijas sfēra, 7) estētiskās ietekmes sfēra, 8) tautas mutvārdu daiļrades sfēra, 9) zinātnes sfēra, 10) visu veidu lietvedības sfēra, 11) personiskās sarakstes sfēra, 12) reliģiskā kulta sfēra. (Avrorins, 75 – 83) Dažādu valodas līdzekļu stilistiskais nozīmīgums ir mainīgs. Vienus un tos pašus sociālos un personiskos faktorus vienādā mērā ir iespējams attiecināt uz dažādiem funkcionālajiem paveidiem. Piemēram, zinātniskās valodas precizitāte, secīgums, loģiskums, īsums, piesātinājums ar informāciju tikpat lielā mērā var tikt attiecināts arī uz lietišķo valodu. (Lapteva 2, 124) Minētās funkcionālo paveidu pazīmes pieļauj, ka katram funkcionālajam paveidam bez tam var būt vēl arī citas, bet tieši šīs ir galvenās, konstituējošās attiecīgajā paveidā – bez tām šī paveida nav.

Funkcionālos paveidus pētī, izzinot biežāk lietotos valodas līdzekļus. Kopējie literārās valodas līdzekļi funkcionālajos paveidos ietilpst ar zināmiem ūzusa, resp., valodas ieraduma nosacītiem ierobežojumiem. (Lapteva 2, 126)

1.3.4. Literārā sarunvaloda ka nozīmīgs literārās valodas funkcionāls paveids

Literārā valoda bez sarunvalodas slāņa ir vienpusīga; šis slānis vērš literāro valodu par īsti “dzīvu” valodu. (Havrāneks 2, 443) Mūsdienu lingvistikā terminam sarunvaloda ir atšķirīgs saturs. Ar šo terminu tiek nosaukta 1) jebkura mutvārdu runa (zinātnisks referāts, lekcija, uzstāšanās radio, televīzijā, sadzīves runa, pilsētas vienkāršruna, teritoriālie dialekti), 2) jebkura pilsētas iedzīvotāja mutvārdu runa, 3) pilsētas un lauku iedzīvotāju sadzīves runa, 4) nepiespiesta literārās valodas lietotāju runa. Minētie objekti ir ļoti atšķirīgi; tie rāda ekstralingvistisko diferenciāciju. Tos terminoloģiski precizējot, pirmā objekta nosaukšanai derētu termins mutvārdu runa, otro varētu nosaukt par pilsētas mutvārdu runu, trešo par sadzīves runu, ceturto par literāro sarunvalodu vai vienkārši par sarunvalodu. (Krievu sarunvaloda, 5)

Mūsdienu latviešu valodā ir lietderīgi runāt par diviem sarunvalodas paveidiem – par literāro un neliterāro sarunvalodu (sk. v II. 1. 1.). Literārā sarunvaloda faktiski ir literārās valodas runas forma. Tajā visumā tiek ievērotas kulturālā saziņā pieņemtas literārās normas. To lieto ikdienas sarunās, un tai raksturīga ekspresivitāte, maksimāla saprotamība, subjektīvs vērtējums, intimitāte, nepiespiestība, emocionalitāte, tieksme ietekmēt. Tiek šķirti jēdzieni sarunvaloda un sarunvalodas stils. Sarunvalodas stils ir plašāks jēdziens; sarunvaloda ir izteiksmes līdzekļi, galvenām kārtām leksika – tas ir šaurāks jēdziens. Čehoslovakijas valodnieki uzsver, ka šos jēdzienus nedrīkst jaukt. (Bosaks, 245; Miko, 232 u. c.)

Sarunvalodas stilam ir dinamiska struktūra. Tajā ietilpst 1) neitrāli valodas līdzekļi, 2) sarunvalodas pazīmju neitralizācijas josla, 3) sarunvalodas stila kodols (literārie valodas līdzekļi), 4) neliterāro valodas līdzekļu pārvērtēšanas josla un 5) neliterārie valodas līdzekļi (kas ienāk no dialektiem). (Bosaks, 251)

Īpatnējs ir neliterārās sarunvalodas statuss. Tā ir divējāda: 1) literāras valodas daļa un 2) tā daļa, kas atrodas ārpus literārās valodas, – to iedzīvotāju valoda, kuri vēl pietiekami nepārvalda literāro valodu (piemēram, pilsētnieki, kuri nākuši no kāda dialekta vides). Otro daļu veido galvenokārt leksiski semantiskas un frazeoloģiskas vienības. Literārā sarunvaloda atrodas starp literāro valodu un neliterāro sarunvalodu. Literārās normas vēršas pret neliterāro sarunvalodu, bet valodas prakse ir indiferenta pret tiem neliterārās sarunvalodas līdzekļiem (noteiktu leksikas stilistisko slāni), kuru lietojumu reglamentē runas situācija un kas ietilpst stilistikas kompetencē.

Literārā sarunvaloda ir specifiska, tā ietekmē arī rakstu formu, bet tomēr paliek vienotas literārās valodas ietvaros kā literārās normas varianti, turklāt visas pārmaiņas gramatiskajā sistēma nav saistāmas ar sarunvalodas ietekmi – tās var būt atkarīgas arī no cēloņiem, kas slēpti valodas gramatiskajā sistēma. (Admoni, 6 – 14)

1.4. GALVENĀS TENDENCES LITERĀRĀS VALODAS ATTĪSTĪBĀ

Literārās normas tiek veidotas, līdzsvarojot dažādas valodas attīstības tendences. Galvenās tendences literārās valodas attīstībā aptver visu literāro valodu un stimulē tās attīstību. Parasti tās veido antonīmiskus pārus – opozīcijas, kuras valodā ir (kurām jābūt!) zināmā līdzsvarā.

Šo līdzsvaru panāk, literāro valodu normējot, novēršot nevēlamu variatīvumu vai variantus situatīvi diferencējot. A. Jedlička norāda, ka variatīvumu literārajā valodā ietekmē daudzas pretējas tendences: demokratizācijas un intelektualizācijas tendence; valodas līdzekļu ekonomēšanas un eksplicītuma tendence; specializācijas (terminoloģizācijas), izteiksmes lietojuma monopolizācijas tendence no vienas un determinoloģizācijas tendence no otras puses; internacionālās un nacionālās orientācijas tendence. Starp tām ir dialektiskas attieksmes. (Jedlička 2, 268) Ņemot vērā vēl citas literārās valodas īpašības, šo sarakstu varētu turpināt: piemēram, ir arī tendence pēc tradicionāluma un pēc inovācijām, pēc parastuma un pēc oriģinalitātes u. tml. Pašreiz liela nozīme ir demokratizācijas tendencei; mūsdienu valodniecībā par demokratizāciju tiek uzskatīta galveno, izplatīto un saprotamo valodas līdzekļu mērķtiecīga atbalstīšana saziņas svarīgākajās sfērās (publicistikā, zinātnē un citās), kur aktīvi vai pasīvi iesaistītas plašas valodas lietotāju aprindas. (Kačala, 278) Minētās tendences var tikt apvienotas situatīvos un citos nolūkos. Piemēram, kopējas pazīmes ir tādām tendencēm kā demokratizācija, determinoloģizācija un valodas līdzekļu īsināšana – ar to palīdzību tiek panākta valodas līdzekļu lielāka saprotamība, īsums, dinamiskums, kas raksturīgs ikdienas sarunvalodai. Valodas līdzekļu intelektualizācija, terminoloģizācija, eksplicītums savukārt dara izteiksmi precīzāku, bet sarežģītāku, iespējams, arī garāku – tā nepieciešama zinātniskajā pētniecībā, izziņas procesā augstā pakāpē. Pašas svarīgākās tendences, kuras ir nozīmīgas literārās valodas attīstībā un funkciju diferencēšanā dažādos paveidos, ir čehu valodnieku izdalītās valodas līdzekļu intelektualizācijas, automatizācijas un aktualizācijas tendences. (Havrāneks 1, 350 – 363) Automatizācija un aktualizācija veido opozicionāru pāri.

1.4.1. Valodas līdzekļu intelektualizācija

Literārajā valodā pastiprinās intelektuālais aspekts. Izteikumi kļūst noteiktāki, precīzāki, nepieciešamības gadījumā arī abstraktāki; tie spēj izteikt sarežģītas domas. Valodas intelektualizācija ir “tendence pēc maksimāli precīzas izteiksmes, pēc tā, lai valodiskā izteiksme atspoguļotu objektīvās (zinātniskās) domāšanas precizitāti, lai termini tuvotos loģiskajiem jēdzieniem, bet teikumi – spriedumiem”. (Havrāneks 1, 349) Intelektualizācijas procesā tiek veidoti dažādi modeļi, shēmas, paradigmas u. tml. ar lielu abstrakciju; intelektualizācijai pakļaujas valodas leksiskā un daļēji arī gramatiskā struktūra. Mainās vārdu krājums – leksikā ienāk jauni termini ar abstraktu nozīmi. To nosaka vajadzība izteikt visu domāšanas procesa sakarību un sarežģītību, galvenokārt spriedumus un slēdzienus, – rodas jauni vārdi, vecie piemērojas jaunām vajadzībām, īpaši nepieciešami precīzi termini ar abstraktu nozīmi. Gramatiskajā uzbūvē, galvenokārt teikuma struktūrā, tiek dota priekšroka normētām vienībām (normētiem teikumiem).

Literārajai valodai raksturīga saprotamība (plašāks jēdziens) – noteiktība (šaurāks jēdziens) – precizitāte (vēl šaurāks jēdziens). Sarunvalodas saprotamība pieļauj plašu vietniekvārdu lietošanu. Sarunvalodas saprotamību nosaka arī situācija. Lietišķajā valodā dominē noteikti izteicieni un formulas. Zinātnes valoda ir ļoti precīza, tās precizitāte bieži vien ir saprotama tikai speciālistiem. No vārdu šķirām intelektualizāciju ietekmē vārdi, kas nosauc dažādus vispārinājumus, galvenokārt lietvārdi ar abstraktu nozīmi.

1.4.2. Valodas līdzekļu automatizācija un aktualizācija

Valodas līdzekļu automatizācija ir ļoti parasts valodas līdzekļu lietojums, – pašai valodiskajai izteiksmei netiek pievērsta uzmanība. Automatizācija ir B. Havrāneka ieviests termins – to viņš ir aizguvis no psiholoģijas. (Havrāneks 1) Valodas līdzekļu automatizācija attiecināma kā uz valodas lietotājiem, tā arī uz tās uztvērējiem.

Aktualizācija ir tāds valodas līdzekļu lietojums, kas pats par sevi pievērš uzmanību un tiek uztverts kā neparasts. Piemēram, aktualizācijas līdzeklis ir dzejas metafora; leksikalizēta metafora turpretim ir ieguvusi noteiktu nozīmi ārpus konteksta un tātad ir automatizēta. Piemēri aktualizētu vārda nozīmju lietojumam dzejā: dziesmas saldais cukura rausis (A. Čaks); zaru ritmi; sirms lietus; bezsvara nakts (O. Vācietis) u. tml.

Visi nosacītie sarunvalodas līdzekļi ir automatizēti. Arī zinātnē jaunu jēdzienu nosaukumi tiek automatizēti: pastāv speciālā un profesionālā automatizācija. Nonākuši citā vidē, tie paši zinātnes termini var aktualizēties, tāpēc populāra izklāsta (laikraksta, žurnāla u. tml.) nedrīkst lietot speciālus automatizētus valodas līdzekļus. Maksimāli mērķtiecīga aktualizācija jāpanāk poētiskos tekstos.

Atsauces

³ Terminam standarts sociolingvistikā ir divas nozīmes: 1) literārā valoda (precīzāk būtu: literārais standarts) un 2) viena no literārās valodas apakšformām jeb paveidiem.