Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas kultūra > Inta Freimane "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"     
   Valodas kultūras loma sabiedrības un personības (indivīda) attīstībā     

Drukāt         

    
    

3. VALODAS KULTŪRAS LOMA SABIEDRĪBAS UN PERSONĪBAS (INDIVĪDA) ATTĪSTĪBĀ

Katrs cilvēks ir saistīts ar citiem sabiedrības locekļiem daudzveidīgās attiecībās, un šīs attiecības realizējas galvenokārt ar valodas palīdzību. Kopš civilizācijas pirmsākumiem valodas attīstībai ir milzīga nozīme sabiedrības attīstībā. Vēstures gaitā valoda ir mainījusies. Piemēram, Eiropas areālā no cilšu valodām pamazām veidojušās civilizētu kolektīvu – tautību, nāciju – valodas, kas veic domu formulēšanas un atspoguļošanas un saziņas funkciju, kā arī citas funkcijas visās sabiedrības darbības sfērās – politikā, ekonomikā, zinātnē un kultūrā.

Lai valoda spētu adekvāti atspoguļot sociālus procesus, tai ir jāattīstās. Valodas attīstību veicina vai bremzē dažādas tendences. Feodālā sabiedrībā, piemēram, valodas attīstības tendences izpaužas nepieciešamībā saglabāties kā attiecīgās etniskās vienības saziņas līdzeklim, diferencējoties no citām līdzīgām vienībām; veidojas liels skaits izlokšņu un dialektu. Pēcfeodālisma sabiedrībā darbojas integrācijas tendences, kuru ietekmē 1) veidojas un attīstās mūsdienu literārās valodas kā virsdialektu saziņas līdzekļi un 2) izvirzās starptautiskās vai starpnāciju saziņas valodas; Eiropā sākotnēji tās ir angļu un spāniešu valoda, vēlāk arī citas. Starpnāciju saziņas funkciju spēj veikt mūsdienu literārās valodas ar attīstītu valodas kultūru.

Valoda attiecas uz katru sabiedrības locekli – indivīdu.

3. 1. INDIVĪDS KĀ VALODAS KULTŪRAS SUBJEKTS

Cilvēks kā noteikta etniska kopuma loceklis izmanto valodu un ir spiests par to interesēties; viņš vērtē gan vārdu krājumu, gan valodas gramatisko uzbūvi, gan skanējumu un spēj arī ietekmēt valodas attīstību.

Daudzie paralēlismi (galvenokārt varianti) literārajā valodā, it īpaši tās sākumposmā, bieži veido izvēles situācijas (nepieciešamību izvēlēties kādu no variantiem); tās dažkārt sauc arī par konflikta situācijām. Valodas lietotāju apziņā un reizē arī sabiedrības praksē arvien noteiktāk priekšplānā izvirzās svarīgākā literārās valodas problēma: kā labi, ietekmīgi, pareizi runāt, citiem vārdiem – kā optimāli izmantot valodas līdzekļus sociālu mērķu sasniegšanai. Tā ir valodas kultūras problēma. Nepieciešams valodas kultūras nosacījums ir pietiekami augsts valodas lietotāju vispārējais kultūras līmenis. Valodas lietotājiem nepieciešamas labas valodas likumu zināšanas, kā arī augsts valodisks apzinīgums un ar to cieši saistīta valodas mīlestība. Ja valodas lietotājiem trūkst iekšējas kultūras, valodas zināšanas un zināšanas citās sfērās nespēj radīt tādas nepieciešamas īpašības kā valodiska gaume un valodiska disciplinētība. Tikai kultūra plašā nozīmē – gan zināšanas, gan ieaudzinātas un izkoptas pozitīvas morālās īpašības, kas rodas personības vispusīgā harmoniskā attīstībā, – ir priekšnoteikums apzinātai mīlestībai pret valodu. Jēdzieni valodiska gaume un valodiska disciplinētība paredz valodas pamatlikumu apzinātu apguvi un radošu izmantošanu. Valodiska gaume var veidoties tikai uz galveno valodisko iemaņu bāzes. Gan tautas kultūra, gan tās valoda ir ļoti svarīga rakstniekiem un dzejniekiem, un viņi parasti rūpējas par savas valodas izkopšanu. Viņi tiecas audzināt tautu valodas mīlestības garā. Rakstnieku spalvai pieder daudz pazīstamu atzinīgu izteicienu par valodu un tās kultūru. Piemēram, daudziem latviešu dzejniekiem ir dzejoļi par valodu – “Mātes valoda” (M. Ķempei un A. Krūklim), “Vārds”, “Vārdi” u. tml.: Dzīvē no haosa izcelts tiek, Radības kroni tai galvā liek Radošais vārds. (Aspazija, Vārds. – Dzeja, 2. – R., 1966. – 452. lpp.) Rindas par valodu varam lasīt daudzos dzejoļos, kuri nebūt nav pilnībā veltīti valodas tēmai, piemēram: Valoda, riti! Valoda, stāsti! Riti kā ūdens straumes, Līsti kā zvaigžņu lietus, Kas Visuma plašajos vārtos Mūžības liecību raksta. (K. Strāls Vakara degsme. – R., 1964. – 119. lpp.)

Rakstnieki, zinātnes un kultūras darbinieki valodas mīlestību un pietāti pret savu dzimto valodu bieži saista ar personības pilsonisko vērtību. “Turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” (Alunāns, 49) Pēc katra cilvēka attieksmes pret savu dzimto valodu var spriest ne tikai par viņa kultūras līmeni, bet arī par viņa pilsonisko vērtību, īsta mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu valodu.

Lai veidotu savu valodu skaistu un bagātu, ir nepieciešamas arī zināšanas gan savas tautas, gan visas civilizētās pasaules kultūrā. Piemēram, tikai tad iespējams precīzi lietot klasisko valodu un antīkās pasaules spārnotos teicienus un vārdkopas (ars longa, vita brevis; Ahilleja papēdis, Trojas zirgs, Penelopes uzticība), Bībeles teicienus (danajiešu dāvanas; neticīgais Toms; no Poncija pie Pilāta; aci pret aci; zobu pret zobu), vispārlietojamus citu valodu teicienus oriģinālvalodā (idee fixe; made in; time is money u. tml.) un citus, ja valodas lietotājs spēj atbilstoši orientēties attiecīgo reāliju sfērā un vispārzināmā terminoloģijā, literatūrā, mākslā, reliģijā un daudzās citās svarīgās dzīves sfērās.

3.2. VALODAS FUNKCIONĒŠANA PUBLISKAS RUNAS FORMĀ UN VALODAS KULTŪRA

Dzīvā vārda spēku sabiedrība izmanto noteiktiem mērķiem, noteiktu sociālu grupu vai šķiru interesēs. Vēsturiski pirmā sfēra, kur apzināti ir ticis izmantots vārda spēks, kur kopta valoda un attīstīta valodas kultūra, ir publiskas runas māka jeb tā saukta oratoru (daiļrunas) māksla. Tai ir arī sava teorija, kas veidojusies Senajā Grieķijā – te daiļruna tikusi uzskatīta par “mākslu karalieni” un jūtami ietekmējusi valsts dzīvi. Līdz mūsu laikam saglabājušās liecības par daudziem labiem oratoriem, it īpaši Sokrātu, Platonu, Dēmostenu, Dēmokritu, teorijā – Aristoteli. Mūsdienu runas mākai ir citi sociāli pamati nekā runas mākai Senajā Grieķijā un Romā, tomēr pamatprincipi, kas tur veidojušies, ir derīgi arī pašreiz. Tie ir šādi: 1) pats galvenais ir runas saturs – runai ir jāsniedz klausītājiem zināšanas; 2) runai ir jārosina klausītāji uz rīcību, tāpēc runātājam jābūt labam psihologam un jāprot emocionāli ietekmēt klausītājus; 3) runai jābūt tikumīgai, tai jāsaskan ar runātāja dzīvi un darbību, viņa uzskatiem – runātājs nedrīkst būt divkosīgs un melot; 4) runātājam pastāvīgi jārūpējas par savu meistarību, jācenšas izmantot ietekmīgus un iederīgus valodas līdzekļus; 5) runātājam pēc iespējas jācenšas vairīties no ārišķībām gan vizuālā, gan valodas ziņā – jāatturas no liekas žestikulēšanas, jāievēro mērenība metaforu, epitetu, hiperbolu, salīdzinājumu u. tml. lietošanā.

Viduslaikos galvenokārt tiek attīstīta un izkopta valodas pragmatiskā puse: dominē cenšanās runas adresātu ietekmēt, rosināt viņa domas un rīcību vēlamā virzienā. Patiesas morālas tīrības princips ieskanas tikai atsevišķu domātāju uzskatos un oratoru runā; valdošo aprindu politikā un arī reliģijā priekšplānā tiek izvirzītas moralizējošas pamācības, kurām atsevišķos konkrētos gadījumos un situācijās nenoliedzami ir arī progresīva nozīme sabiedrības ļauno spēku savaldīšanā. Attīstās arī valodas rakstu forma. Galvenais publiskas runas mākas princips ir sniegt klausītājiem zināšanas; tas tiek tālāk attīstīts izglītības sfērā – universitātes lekcijās.

Apgaismības laikā publiskas runas mākas attīstība ir pretrunīga un notiek asas politiskas cīņas apstākļos. Progresīvie oratori izmanto antīkās oratoru mākas galvenos principus. Tiek uzsvērta runas satura nozīmība; nopietnas prasības izvirzītas arī pret formu. Šajā laikā oratoru mākas attīstību jau stimulē iespiestā literatūra.

Sākot ar 19. gadsimtu, tiek atdzīvināti antīkās oratoru mākas pamatprincipi: publiski teiktai runai jābūt saturīgai, principiālai, bez viltus. Tiek kritizēti lēti izskaistinājumi, frāžainība, pārmērīgs svinīgums. Tiek apzināta prasība, ka katram runātājam jāveido savs stils un ka viņam nepieciešama augsta vispārējā kultūra. Publiskas runas māka apzināti tiek izmantota kā pasaules pārveidošanas līdzeklis. Tā pamazām kļūst internacionāla pēc būtības un ideāliem un tāpēc aizskan tālu pāri atsevišķu nāciju robežām.

Par galveno tiek uzskatīts 1) saturs, 2) precīzi un tēlaini valodas līdzekļi. Tiek uzsvērta prasība pēc izteiksmes koncentrētības, īsuma, vairīšanās no stereotipiem. Daudzi labi runātāji prot improvizēt un uzstājas emocionāli. Pamazām veidojas arī atziņas par komunikācijas procesa sarežģītību.

Mūsu laika publiskas runas mākas pieredzē ietilpst 1) publiskas runas mākas zinātniskie pamati un principi, kuru saknes ietiecas antīkajā pasaulē, 2) oratoru prakse dažādos žanros un veidos, 3) oratoru gatavošanas sistēma noteiktās zinātnes un kultūras sfērās un 4) publiskas runas mākas vēsturiskā pieredze un tradīcijas. Politiskā darbība nav iedomājama bez labiem oratoriem. Publiskas runas māka, tās teorija un prakse ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Galvenais princips: runai jābūt saturiski piesātinātai, runātājam nepieciešams savs redzes viedoklis. Runa jāveido atkarā no situācijas; visjutīgākais barometrs ir auditorija. Pieredze rāda, ka vislabākā priekšnesuma metode ir vienkāršs stāstījums ar personiskas pieredzes elementiem (protams, ja nav jāievēro īpaši situatīvi nosacījumi). Jāvairās no pārliecīgiem žestiem un pozas. Ieteicams runāt par galveno, turklāt īsi, vairoties no trafaretām frāzēm, no stereotipiem. Jācenšas rosināt auditoriju. Tāpēc nedrīkst apiet asus jautājumus, bet ne vienmēr uz tiem ir izsmeļoši jāatbild – var mudināt klausītājus meklēt atbildes pašiem. Runātājam jācenšas būt taisnīgam un godīgam, viņš nedrīkst pats sevi lielīt, citus lieki pamācīt, administrēt, uzspiest savu viedokli, īpaši jādomā par valodu – tā ir jākopj, jāizmanto valodas bagātības, jāievēro gramatikas likumi, īpaši par savu valodu jārūpējas skolotājiem.

Publiskā runā ir jācenšas izmantot visas ar sociālo praksi saistītās valodas funkcijas. Runātājam ir jāvairās no garīgas kūtrības un jācenšas apzināti izmantot visu progresīvo pieredzi un teoriju no antīkās sabiedrības līdz mūsu laikam.

  

     

 
Jūs esat 4606736. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs