2. VALODAS KULTŪRA VALODNIECĪBAS UN CITU ZINĀTŅU NOZARU VIDŪ

Mācībā par valodas kultūru apkopoti fonētikas, gramatikas, stilistikas un citu valodniecības nozaru sasniegumi un praktiski secinājumi, kas noderīgi valodas praksē. Tai ir atbalsta disciplīnas un robeždisciplīnas gan starp valodniecības, gan citu zinātņu nozarēm.

Valodas kultūras jautājumi jārisina katrā konkrētas tautas (nācijas) valodniecībā. Daudziem procesiem valodu attīstībā un arī valodas kultūrā ir universāls raksturs. (Jedlička 2, 267) Mūsdienu apstākļos, kad jau ir zināms teorētiskais pamats (visvairāk čehu un slovaku valodnieku darbos) un kad integrācijas tendences arvien stiprāk izpaužas arī zinātnē un kultūrā, izvirzās valodas kultūras vispārīgā teorija. Galvenie valodas kultūras teorijas jautājumi un problēmas – nacionālās valodas stratifikācija, literārā valoda un tās polifunkcionālisms, norma un tās kodifikācija, valodas un tās līdzekļu variatīvums un daudzas citas – ir kļuvušas par vispārīgās valodniecības daļu.

Valodas kultūras pamatā ir ortoloģija jeb pareizas valodas mācība. Tā ir samērā jauna disciplīna, turklāt tās teorija balstās uz valodas prakses materiāliem, ir sociāli nozīmīga un tiek iedzīvināta praksē.

Igauņu valodnieks H. Sāri šķir 1) praktisku lingvistisku darbību un 2) valodas kopšanu. Praktiskās darbības mērķis ir a) noteikt literārās valodas normas un tās kodificēt (valodas kārtošanas ortoloģiskā puse) un b) apzināti attīstīt valodu tālāk tiklab vārdu, kā arī gramatikas ziņā (valodas attīstīšana). Valodas kopšanas uzdevumi ir garantēt a) ieteikto normu ieviešanos, b) valodas lietojumu labā stilā un bez kļūdām, c) tautas, sevišķi jaunatnes, audzināšanu pareizas dzimtās valodas cienīšanas garā. “Starp valodas kārtošanu un valodas kopšanu nav krasas robežas.” (Sāri, 1, 23) Šiem uzskatiem var pievienoties.

Valodas kultūra balstās uz visām valodniecības nozarēm visos līmeņos, it īpaši mūsdienu valodā. Nepietiekama izpēte kādā no tām var izpausties arī valodas kultūrā. Valodas kultūra saņem arvien jaunus datus no gramatikas, leksikoloģijas, leksikogrāfijas, frazeoloģijas, frazeogrāfijas, stilistikas un citām nozarēm. Ļoti svarīgs valodas kultūras avots ir normatīvā gramatika; abas šīs nozares ir ļoti tuvas. Valodas kultūra no normatīvās gramatikas atšķiras ar pieeju valodas materiālam: normatīvajā gramatikā galvenā uzmanība tiek pievērsta gramatisko formu un kategoriju normēšanai, bet valodas kultūrā mūs interesē galvenokārt gramatikas normu realizācija, svārstības un atkāpes no normām valodas praksē un normatīvu ieteikumu pamatojums. Gramatiskās pazīmes valodas kultūrā noder normas stabiluma un mainīguma tendenču raksturošanai un izpratnei; balstoties uz tām, ir iespējams izstrādāt normatīvus ieteikumus. Gramatiski neprecīzas konstrukcijas bieži ir arī neloģiskas.

Teikumā Izsludināts  k o n k u r s s  par amatieru kinofilmu  r a d ī š a n u  dabas pieminekļu aizsardzībā (LD 77) neprecīzais saistījums konkurss par radīšanu reizē ir arī neloģisks. To varētu labot: amatieru kinofilmu konkurss. Taču ne vienmēr neloģiskums ir saistīts ar gramatiskām nepilnībām. Piemēram, teikumā Brūno govju šķirnē jūs esat ieguvis pirmo vietu. (OV 92) gramatisku kļūdu nav, bet teikums ir neloģisks pēc satura: pirmā vieta piešķirta govīm, nevis to īpašniekam. Kļūda ir teikumā: Daugavpils tirgū atcelta maksa par piena produktu analīzēm, zemniekiem atļauts  p ā r d o t  pienu  b e z  m a k s a s. (NC 92), jo pārdot nozīmē atdot kaut ko par samaksu pircēja īpašumā.

Latviešu valodniecībā pašreiz ir samērā daudz materiālu ar normatīviem ieteikumiem gramatikā. Plašākais no tiem ir Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika.

Valodas kultūrai ir sakari gandrīz ar visām valodniecības nozarēm. Minēsim galvenās no tām.

Valodas kultūrā jāņem vērā leksikoloģijas un semasioloģijas pētījumi. Šajās nozarēs latviešu valodniecībā ir darbi A. Lauai, M. Stengrevicai, R. Veidemanei un daudziem citiem. Vārdu leksiskās nozīmes, to semantiskā un jēdzieniskā sakarība un saderība saistījumos ir tieši saistīta ar valodas loģiskumu. Piemēram, vārdu saistījumi pirmā debija, jaunie juniori (VB 91), neražīgs zudums, nelīdzens ritms, augsti rezultāti, temps pazeminās nav semantiski motivēti: debija ir pirmā uzstāšanās – pietiek ar šo vārdu; vārdkopās pirmā debija, jaunie juniori ir semantisks pārdaudzums; zudums vispār nevar būt ražīgs; ritms var būt nevienmērīgs; rezultāti var būt labi; temps var būt lēns vai ātrs, tas var palēnināties. Ar valodas kultūru cieši saistīti sinonīmijas, antonīmijas, homonīmijas un citi jautājumi.

Valodas kultūru lielā mērā ietekmē gan teorētiskās, gan praktiskās leksikogrāfijas attīstība. Vārdnīcas – skaidrojošās, svešvārdu, bet it īpaši pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas – ir ļoti svarīgas valodu apguvē un normatīvo iemaņu nostiprināšanā. Ir ieteicams vārdnīcas izmantot regulāri – lasīt tās kā autonomu avotu, iedziļināties vārdu nozīmju skaidrojumos, ilustratīvajos piemēros, norādēs, nevis ieskatīties tajās tikai nepieciešamības dēļ.

Valodas kultūrai ir ciešas saites ar vārddarināšanu, arī terminu darināšanu. Pagaidām latviešu valodniecībā vārddarināšana nav teorētiski kļuvusi pilnīgi patstāvīga, tā parasti raksturota morfoloģijas sastāvā. Par to ir ziņas Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā (MLLVG 1), kā arī A. Ahero, E. Soidas un citu pētījumos. Pašreiz vārddarināšanas procesi ir ļoti aktīvi, tāpēc vārddarināšanas izpētei, tās modeļu apzināšanai ir primāra nozīme leksikas attīstībā un darinājumu normēšanā.

Īpašas praktiskas nozares, kas balstās uz gramatikas un citu teorētisku nozaru datiem, ir interpunkcija, ortogrāfija un ortoēpija. Interpunkcijā pašreiz galvenais avots ir A. Blinkenas Latviešu interpunkcija. Ortogrāfijas un ortoēpijas dati parasti atrodami pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcās. Latviešiem ir senas pareizrakstības vārdnīcu tradīcijas, bet pareizrunas vārdnīcas pašreiz vēl nav (tā tiek gatavota) – pareizruna gan rādīta K. Mīlenbaha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā. Ir risināti vairāki svarīgi ortogrāfijas jautājumi. Par ortogrāfijas principiem un grafētiku ir pētījumi H. Bendikam, A. Lauai un citiem, par ortoēpiju – A. Lauai, lielo burtu lietojumu pētījusi T. Porīte. Gan ortogrāfijas, gan ortoēpijas jautājumi risināti citvalodu īpašvārdu atveidē – par tiem izdoti īpaši biļeteni.

Valodas kultūra ir saistīta ar literārās valodas teoriju un vēsturi, ir šo disciplīnu svarīga sastāvdaļa. Šajā jomā latviešu valodniecība ir pētījumi A. Ozolam, J. Kušķim un citiem. Latviešu grafētikas, ortogrāfijas un ortoēpijas normu vēsturisko izveidi pētījusi A. Bergmane, lielo burtu lietošanu un interpunkcijas attīstību – A. Blinkena. (Bergmane, Blinkena)

Svarīga praktiska nozare ir terminoloģija. Tā tiek veidota visās zinātnēs. Tās tapšanā piedalās galvenokārt nozaru speciālisti, bet nepieciešama arī valodnieku līdzdalība – valodnieki palīdz regulēt ortoloģisko pusi. Latviešu valodniecībā ir samērā daudz praktisku materiālu – terminu vārdnīcu. Visvairāk teorētisku pētījumu ir V. Skujiņai.

Par stilistikas un valodas kultūras savstarpējām attieksmēm ir daudz runāts un rakstīts. Pašreiz stilistika kā zinātnes nozare nav pietiekami reljefi norobežota – tajā ir apvienoti dažādi atšķirīgi aspekti, piemēram, tādi jautājumi kā valodas izteiksmīguma līdzekļi, valodas mērķtiecīgas funkcionēšanas likumības, literārās valodas un daiļdarbu savstarpējās attieksmes un citi. Valodas kultūras izpratnei nepieciešams precīzs un plašs stilu apraksts, to īpašību pētījumi. Stilistikas (B. Golovins iesaka terminu stiloloģija) objekts ir valodas stili un runas stili, to kopīgums un atšķirības. Valodas kultūras kompetencē ietilpst valodas komunikatīvo īpašību un pazīmju izpēte, to savstarpējās attieksmes, to attīstīšanas un bremzēšanas nosacījumi, bet starp šiem nosacījumiem ir arī valodas un runas stili. Tāpēc starp stilistiku un valodas kultūru ir ciešas un organiskas saites; šajā sfērā vēl ir visai daudz neskaidrību. Latviešu valodniecībā praktiskās stilistikas pētījumi ir J. Rozenbergam. Stilistikas jautājumus pētījuši arī O. Bušs, R. Veidemane un citi.

Valoda kā sabiedriska parādība jāpētī socioloģiskā aspektā: jāpētī sabiedrības attīstības pakāpe un vēsture, tās vajadzības tieši attieksmē pret valodu. Valodas socioloģiskie pētījumi ir sarežģīti. Latviešu valodniecībā nepieciešams attīstīt sociolingvistiku kā patstāvīgu nozari.

Pašreiz vēl pietiekami netiek izmantotas psiholoģijas iespējas valodas kultūras problēmu risināšanā. Būtu jāvērtē valodas līdzekļu iedarbe uz psihi dažādos apstākļos un situācijās. Tātad būtu jāattīsta psiholingvistika – latviešu valodniecībā; atsevišķos pētījumos ir elementi. Valodas komunikatīvo pazīmju, valodas līdzekļu lietojuma optimālo nosacījumu un psiholoģiskās iedarbības pakāpes izpēte varētu būt pamatā plašu rekomendāciju izstrādei.

Ar saziņas psiholoģiju cieši saistīta paralingvistika (valodniecības nozare, kur tiek pētīti valodas situatīvie palīglīdzekļi – dažādi situatīvi līdzekļi: mīmika, žesti, valodas mijiedarbe ar citām semiotiskām sistēmām). Paralingvistika ir komunikācijas funkcionālā daļa, un tai jāietilpst kopējā ārpusvalodiskajā sfērā. Tādā veidā saskaras un savienojas divas sistēmas – valodiskā kā primārā un paralingvistiskā kā sekundārā. Paralingvistikas uzdevums ir 1) iespējama izteikuma struktūras saīsināšana reālas saziņas apstākļos un 2) nelingvistisko elementu analīze. (Kolšanskis, 19) Paralingvistika ir viena no grūti norobežojamām disciplīnām; par to mūsdienu lingvistikā daudz tiek diskutēts. (Abduazizovs, 68).

Valodas kultūras teorijā izmanto arī citu zinātņu nozaru atziņas. Nozīmīga ir attiecīgās tautas folklora, tās izpētes līmenis, arī valodnieciskā izpēte. Šajā novadā latviešu valodniecībā lielu ieguldījumu ir devis A. Ozols, pētījot latviešu tautasdziesmu valodu.

Valodas kultūras attīstība ir saistīta arī ar attiecīgās tautas literatūrzinātnes un kritikas attīstību: tās var dot ieteikumus un ierosmi optimālai valodas līdzekļu izmantošanai gan daiļdarbos, gan valodā vispār; šajā aspektā īpaši nozīmīgi ir orģināldarbu pētījumi un vērtējumi.

Tādas valodas komunikatīvās pazīmes kā precizitāti un loģiskumu vērtē, izmantojot loģiku. Valodas kultūras teorijā var noderēt loģikas pamatjēdzieni un kategorijas, siloģismi, hipotēzes, teorēmas, lai precīzi spētu vērtēt valodas faktus. Tas īpaši svarīgi, raksturojot izteikuma loģiskās priekšrocības vai kļūdas, t. i., vērtējot valodas faktu loģiskumu.

Vispārīgās teorijas daļā valodas kultūra ir cieši saistīta ar filozofiju. Filozofiska ievirze var palīdzēt dialektiski izprast valodas komunikatīvo pazīmju un īpašību savstarpējās attiecības, to saistību ar valodu un apziņu, ar cilvēku uzvedību un sabiedrisko praksi. Valodas praksē būtu jāizstrādā filozofiski pamatoti pragmatiski ieteikumi noteiktā sistēmā. Uz valodas praksi ir attiecināmas arī estētiskās kategorijas.