Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas kultūra > Inta Freimane "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā"     
   Valodas funckionēšana un valodas kultūra     

Drukāt         

    
    

1. VALODAS FUNKCIONĒŠANA UN VALODAS KULTŪRA

Valoda funkcionē sabiedrībā un ir līdzeklis sociālu mērķu sasniegšanai. Valodas kultūras teorija nav iedomājama bez valodas funkcionāla raksturojuma – tieši valodai funkcionējot, rodas praktiski un teorētiski uzdevumi valodas kultūrā. Lai tos risinātu, jāpievēršas valodas galvenajām funkcijām un funkcionālas izpētes aspektiem.

1.1. VALODAS GALVENĀS FUNKCIJAS

Valodas galvenās funkcijas ir vērtējamas filozofiskā aspektā (par literārās valodas funkcionālo vērtējumu būs runa turpmāk, II. 1. 3. 3.). Valoda tiek lietota galvenokārt divās sociālās sfērās: 1) individuālās organizēšanas sfērā un 2) sociālās organizēšanas sfērā. Indivīds valodas izmantošanā parādās kā noteikta sociuma loceklis.

(1) Individuālās organizēšanas sfērā valoda funkcionē ka domāšanas un domu atspoguļošanas (formulēšanas) līdzeklis. Tā ir valodas reprezentatīvā funkcija. Tās uzdevums ir veidot valodas materiālo formu, lai izzinātu objektīvu īstenību un patiesību. Šajā procesā piedalās subjekts – valodas producētājs. Objekts ir īstenība, objektīvā realitāte.

(2) Sociālās organizēšanas sfērā tiek iesaistīts subjekts, objekts un arī adresāts. Te var runāt par valodas pamatfunkcijām – saziņas līdzekļa un sociālās prakses organizēšanas funkciju; faktiski tā ir viena un tā pati funkcija no diviem redzes viedokļiem. Saziņas jeb komunikatīvā funkcija ir pati svarīgākā valodas funkcija sabiedrībā. Tās uzdevums ir nodrošināt sociālās attiecības. Saziņā piedalās subjekts, kas producē valodu, adresāts, uz ko tā ir vērsta, un objekts – tas, par ko ir runa. Subjekts ir aktīvs; tas tiecas aktivizēt adresātu sev (saviem uzskatiem) par labu. Valodai kā saziņas līdzeklim ir divas pakārtotas funkcijas: 1) fatiskā jeb tieša kontakta funkcija, kas regulē komunikācijas sākšanu, turpināšanu un beigšanu, un 2) metalingvistiskā funkcija, resp., valodas īpašību noskaidrošanas funkcija. To izmanto, apgūstot vai mācot valodu – gan dzimto, gan svešvalodu.

Sociālās prakses resp. darbības organizēšanas funkciju var uzskatīt arī par pragmatisku funkciju. Tās uzdevums ir ar valodas palīdzību panākt vēlamo rezultātu sociālā sfērā. Parasti, ietekmējot adresātu, cenšas mainīt objektu vai vismaz attieksmi pret to. Šai funkcijai arī ir pakārtotas funkcijas: 1) emotīvā, resp., ekspresīvi emocionālā funkcija – tajā tiek pausta attieksme pret runas saturu; 2) apelatīvā funkcija vērsta uz adresātu, lai to ietekmētu un rosinātu darboties. Fakultatīvas funkcijas ir 1) estētiskā jeb poētiskā – tā paredzēta adresāta estētisko jūtu ietekmēšanai; 2) tā sauktā maģiskā funkcija, ar kuras palīdzību cenšas pakļaut adresātu savai gribai. Visas minētās un arī vēl citas iespējamās valodas funkcijas ir attīstījušās reizē ar valodu. Pieaugot valodas lomai sabiedrībā, tās tiek izmantotas kā indivīda, tā arī sabiedrības interesēs. Pirmsliterāro valodu attīstības stadijā šīs funkcijas nedaudz atšķiras no tām pašām literārajās valodās, taču galvenie principi, kas nozīmīgi valodas un sabiedrības dzīvē, ir sastopami kopš seniem laikiem.

1.2. FUNKCIONĀLĀ PIEEJA VALODAI

Literāro valodu attīstībā un valodas kopšanā ievērojama nozīme ir sabiedrības vajadzībām un attiecīgām valodas funkcijām, kas spēj šīs vajadzības nodrošināt, kā arī valodas izpētes līmenim. Funkcionālā valodniecība pētī valodu tās funkcionālajā daudzveidībā, ņemot vērā gan valodas vispārīgās funkcijas, gan arī literārās valodas noslāņošanos atšķirīgās lietojuma sfērās un valodas līdzekļu funkcionālās iespējas. Tiek aprakstītas valodas apakšsistēmas to savstarpējās attieksmēs, pētīta valodas sistēmas un apakšsistēmu manifestācija (manifestatio ‘atklāšana, izteikšana’) attieksmē pret nevalodisko, resp., ekstralingvistisko realitāti. Tikai funkcionālajā aspektā ir iespējams valodu normēt, veidot literārā parauga (literārā standarta) un dinamiskās normas izpratni, rādīt valodas diferencēšanos dažādos apakštipos vai paveidos, šo paveidu savstarpējās attiecības. Valodas funkcionāla izpēte ir valodas kultūras teorijas un valodas prakses radīta nepieciešamība un arī pamatnosacījums.

Divdesmitā gadsimta sākumā daudzām Eiropas tautām radās nepieciešamība pēc īpaši izstrādātas valodas formas – pēc nacionālas literārās valodas. Vajadzēja stimulēt valodu funkcionālu izpēti, izstrādāt un ieviest jaunas pētīšanas metodes, radīt attiecīgu terminoloģiju. Sāka attīstīties valodas kultūras teorija. Valodas kultūras teorijas pamatlicēji 20. gadsimta sākumā Eiropas areāla valodās ir čehu valodnieki, Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji, pirmām kārtām B. Havrāneks. Lielu ieguldījumu valodas kultūras teorijā ir devuši arī čehu valodnieki V. Matēziuss, J. Ružička, V. Barnets, A. Jedlička, F. Danešs un citi. Čehu valodnieki ir izvirzījuši literārās valodas jēdzienu un pētījuši literārās valodas pamatfunkcijas sakarā ar valodas prakses uzdevumiem. Literārās valodas mūsdienu izpratne ir dibināta uz minēto valodnieku izpratnes, to papildinot un precizējot laika gaitā. Arī pašreiz čehu un slovaku (J. Bosaka, F. Kočiša, J. Gorecka un citu) valodnieku darbos tiek aktīvi attīstīta valodas kultūras teorija. Čehu valodnieki ir izvirzījuši valodas normas un tās kodifikācijas ideju. Valodas kultūras teorijas jautājumus sāka risināt pēc tam, kad sāka spriest par valodas sistēmas realizācijas idejām. Krievu valodniecībā funkcionālu pieeju valodas kultūras darbā ir izvirzījis G. Vinokurs, viņš ir uzsvēris, ka valodas kultūrā nepieciešamas dziļas valodas zināšanas un arī sociālo uzdevumu apzināšanās: jācenšas katram uzdevumam izmantot daudzveidīgus valodas līdzekļus. Valodas līdzekļu lietojumam ir jābūt mērķtiecīgam. (Vinokurs 1) No 20. gadsimta vidus krievu valodniecībā valodas kultūras teorijā strādājuši J. Istrina, V. Ickovičs, Ļ. Skvorcovs, K. Gorbačevičs, L. Graudina un citi. Valodas kultūras problēmas pētījuši arī citu tautu valodnieki, piemēram, ukraiņu valodnieks N. Piļinskis, igauņu valodnieks H. Sāri, lietuviešu valodnieks A. Pupķis un citi.

Latviešu valodniecībā pagaidām nav lielāku apkopojošu, sistēmisku pētījumu valodas kultūras teorijā; ir gan izvirzīti galvenie jēdzieni, piemēram, ir runāts par literārās normas kritērijiem un avotiem (J. Endzelīns, T. Porīte), par valodu kontaktiem un aizguvumu normēšanu (A. Ahero, A. Blinkena), par valodu plānošanas jautājumiem (K. Karulis) un citiem teorijas jautājumiem. Turklāt izstrādāts ļoti daudz zinātniski pamatotu ieteikumu valodas praksē. Tie sakņojas tradīcijās, kas iedibinātas gadsimtu mijā, galvenokārt K. Mīlenbaha un J. Endzelīna darbos. Pēdējo 25 gadu laika galvenie materiāli apkopoti periodiskajā izdevumā – Latviešu valodas kultūras jautājumi.

1.3. VALODAS FUNKCIONĀLAS IZPĒTES ASPEKTI UN VALODAS KULTŪRA

Uz valodas funkcionēšanas sfēru pilnā mērā ir attiecināmi valodas teorijas vispārīgie postulāti un principi, tikai šajā sfērā tiem ir daudz sarežģītāks raksturs un savstarpējās attieksmes. Galvenie valodas funkcionālas izpētes aspekti (noteiktās opozīcijas) ir sinhronija un diahronija, statika un dinamika, sintagmatiskās un paradigmatiskās attieksmes. No šo aspektu izpratnes atkarīga centrālo valodas kultūras problēmu (variatīvuma, normas, kodifikācijas) izpratne.

1.3.1. Valodas kultūras sistēmas un struktūras paradigmatiskajā un sintagmatiskajā aspektā

Mūsdienu valodniecībā visi pētījumi tiek veikti, ņemot vērā divus pamatattieksmju veidus starp valodas elementiem: tās ir sintagmatiskās un paradigmatiskās attieksmes (ko precīzi formulējis F. de Sosīrs – sk.: Sosīrs, 155 – 158). Sintagmatiskās ir lineāras attieksmes, paradigmatiskās (F. de Sosīrs tās saucis par asociatīvām) – vertikālas. Sintagmatiskās attieksmes veidojas starp valodas elementiem runas ķēdē; tās ir līdzāspastāvēšanas un secīguma attieksmes. Paradigmatiskās attieksmes veidojas starp valodas elementiem, kuriem ir kaut kas kopējs un kas pēc šis kopējās pazīmes tiek apvienoti grupās. Asociatīvās grupas (piemēram, locījuma formu rinda resp. paradigma) glabājas valodas lietotāju valodas apziņā (atmiņā).

Sintagmatiskās un paradigmatiskās attieksmes pastāv visos valodas līmeņos. Ar sintagmatisko attieksmju palīdzību tiek realizēta saziņas funkcija. Katrs elements runas ķēdē resp. struktūrā ieņem noteiktu vietu jeb pozīciju, kas savukārt ir atkarīga no elementu funkcijas. Funkciju nosaka elementu sistēmiskās īpašības un mijiedarbe ar apkārtējiem elementiem. Paradigmatiskajās attieksmēs saistītie valodas elementi mijas cits ar citu vienā un tajā pašā pozīcijā. Pozīcijas jēdziens ir relatīvs. Paradigmu konstatēšana ir atkarīga no pareizas pozīcijas atrašanas. Lielās paradigmas (apakšsistēmas) valodā tiek sauktas par līmeņiem. Līmenis ir relatīvi vienādu vienību slēgts komplekts, kurā realizējas šo vienību paradigmatiskās un sintagmatiskās īpašības. Līmeņi veido zināmā mērā autonomas sistēmas. Tie nav novietoti cits virs cita – tie it kā ieiet cits citā, tie ir savīti. (Solncevs 1, 86) Valodai funkcionējot, visi līmeņi darbojas vienā laikā – visu līmeņu vienības ir valodas sastāvdaļas, no kurām veidojas komunikatīvas vienības – teikumi (kas realizējas izteikumos). Atsevišķi valodas funkcionālie paveidi (par tiem sk. II. 1.) arī ir atsevišķas sistēmas resp. paradigmas. To iekšienē valda gan sintagmatiskas, gan paradigmatiskas attieksmes, un starp tiem notiek visai sarežģīta savstarpēja iedarbe.

1.3.2. Literārā valoda un tās kultūra sinhroniskā un diahroniskā aspektā

Valodu izpētē šķir sinhronisko un diahronisko aspektu. Šāds šķīrums ir īpaši svarīgs literārās valodas teorijā, valodas kultūras teorijā un praksē. Valodas funkcionālā izpētē svarīgāks ir sinhroniskais aspekts: mūsdienu valodas stāvoklis, funkcionēšanas nosacījumi, sociālas prasības pēc valodas līdzekļiem. Sinhronija ir jāsaprot dinamiski (sk. tālāk). Tomēr arī sinhroniskā aspektā jāņem palīgā diahroniskie pētījumi.

Literārās valodas jēdziens ļoti bieži tiek saistīts ar mūsdienu literārās valodas jēdzienu. Par mūsdienu literāro valodu tiek uzskatīta tāda valoda, kuras lietotāji dzīvo mūsdienu laika posmā. Valodas mūsdienīgumu nosaka pēc relatīvas valodas normu stabilizācijas. Pēc attieksmes pret valodu un tās normu katrā noteiktā vēsturiskā laika posmā dzīvo apmēram trīs valodas lietotāju paaudzes. Centrālā, noteicošā nozīme ir vidējai paaudzei; vecākā paaudze parasti ir konservatīva, it īpaši pret inovācijām, bet jaunākās paaudzes pārstāvji atzīst daudz inovāciju. Valodas lietotāju valodas apziņa mainās laika gaitā. Mūsdienīguma jēdzienu veido 1) noteiktā laikā literārajā valodā realizētie izteikumi un 2) pašreiz dzīvojošo valodas lietotāju valodas apziņa. Par avotu var izmantot minētajā laika posmā radītos tekstus. Lai konkretizētu mūsdienīguma izpratni, ir pieņemts zināma intervāla jēdziens. Šis intervāls rāda mūsdienīguma atšķirību dažādās valodas apakšsistēmās, kuras attīstās nevienādi: leksikā tas ir mazāks, sintaksē lielāks nekā leksikā, pēc tam secīgi minama morfoloģija (formas) un valodas fonētiski fonemātiskā uzbūve. Ir vērojama intervāla samazināšanās tendence. To sekmē strauja literārās valodas un literāro normu attīstība, kas veicina pārmaiņas valodas apziņā.

Dažādās valodās mūsdienīguma jēdziens ir atšķirīgs. Čehu valodā par mūsdienu valodu sauc pēdējos 50 – 60 gados realizētos izteikumus; slovaku valodā mūsdienīguma jēdziens saistīts ar pēdējiem 30 gadiem. (Jedlička 1, 39) Krievu valodā V. Vinogradovs mūsdienu intervālu noteicis apmēram 70 gadu robežās – no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 60. gadiem. (Vinogradovs 3, 8)

Parasti mūsdienu valodu izpētē ir nozīmīgi teksti (izteikumi), kas pastāv apmēram vienas paaudzes dzīves laikā; A. Jedlička to norobežo ar laiku pēc otrā pasaules kara. Latviešu valodā vēl pavisam nesen varēja runāt par apmēram 50 – 100 gadu mūsdienīguma intervālu, tad tas saruka līdz 40 – 80 gadiem. Tagad var uzskatīt, ka tas ir apmēram 30 – 70 gadu. Ja tas ir lielāks, par mūsdienu valodu vairs nevar runāt. Pētot vecākus tekstus, vērojamas valodas vēsturiskās pārmaiņas (valodas elementi noveco vai nāk klāt jauni) un pārmaiņas noteiktā vidē (sarunvalodā, dialektos un literārajā valodā). Valodas parādību centrālo vai perifērisko stāvokli palīdz precizēt valodas lietotāju valodas apziņas izpēte. (Jedlička 1, 39)

Kāds teksts pēc gramatiskās uzbūves var šķist mūsdienīgs, bet pēc leksikas vai atsevišķām vārdformām tas var ievērojami atšķirties no mūsdienu valodas likumībām. Piemēram: “Anna gulēja zem siltajām segām, un patīkami bija viņas  n o d r ū g u š a j i e m  locekļiem. Un arī sirdī bija tā silti un viegli. Viņa paskatījās uz vecomāti, un nezin kādēļ viņai ienāca prātā to  n o m u t ē t.  Viņa piecēlās, apķērās vecaimātei ap kaklu  . “Vai, meitiņ, guli nu, guli, tu jau esi  p i e k u s u s e,” vecāmāte pasmiedamās runāja un guldīja viņu vietā atpakaļ.” (A. Saulietis, Aiz sniega un tumsas: R., 1958, 36. lpp., sarakstīts 1892. gadā.) Teksta senumu, nemūsdienīgumu rāda tieši mūsdienu valodas līdzekļu trūkums kādā apakšsistēmā.

Runājot par valodu attīstību, izvirzās senuma un vēsturiskās tīrības princips literāro valodu vērtējumā: vai vecākas literārās valodas, kurās ir maz aizguvumu (tātad tās ir tīrākas), nav labākas par jaunām valodām, kurās ir samērā daudz aizguvumu. Atbilde ir noliedzoša: valodas senums un vēsturiskā tīrība nav galvenie kritēriji valodu vērtēšanā. (Matēziuss 2, 380 u. c.) Piemēram, vācu valoda ir vecāka par angļu valodu, tomēr angļu valoda tāpat ir literāri attīstīta un tāpat veic savas funkcijas kā vācu valoda. XII gadsimtā franču valoda kļuva par labu literāro valodu, bet tajā bija daudz no svešām valodām aizgūtu elementu. Klasiskā latīņu valoda ir tīrāka par tautas (vulgāro) latīņu valodu, bet tā ir mirusi un vairs netiek lietota. Vērtējot valodas no valodas kultūras viedokļa, valodu vecums un aizguvumu daudzums tajā ir jāņem vērā, bet tie nav noteicošie. Tomēr arī patvaļība un pilnīga brīvība šajā ziņā nav pieņemama. (Turpat.)

1.3.3. Literārā valoda statiskā un dinamiskā aspektā

Opozīciju statika un dinamika nedrīkst jaukt ar opozīciju sinhronija un diahronija. Ir ciešas saites sinhronijai ar statiku un diahronijai ar dinamiku, bet sinhroniskos pētījumos izpaužas arī valodas sistēmas dinamika, tās evolūcija. Mūsdienu valodu sinhroniski var pētīt no diviem viedokļiem: 1) var aprakstīt sistēmu sinhroniski, inventarizējot vienības un to savstarpējās attieksmes, vai 2) rādīt sinhronisko dinamiku, pirmām kārtām atsedzot pretrunas starp konstantiem un mainīgiem elementiem. (Jedlička 1, 40) Evolūcijas dinamiku ilustrē teksti; sinhronisko dinamiku var saistīt ar mūsdienu literārās valodas izpēti (samērā nelielā laika posmā), kur kondensējas visas tās valodas atšķirības starp paaudzēm, kas izpaužas literārās normas apziņā. (Turpat.)

Literārās valodas dinamiku veido tās normu un kodifikācijas dinamika. Šī jautājuma būtību veido 1) tradicionālo valodas līdzekļu un 2) dažādu inovāciju savstarpējās attieksmes literārajā normā. (Jedlička 2, 268)

1.3.4. Valodas kultūras jēdziena sakari ar valodu un runu (F. de Sosīra izpratnē)

Attīstoties mācībai par koptu valodu resp. valodas kultūru, rodas nepieciešamība pēc atbilstošas terminoloģijas. Šajā sakarā par galveno terminu kļūst pats jēdziens valodas kultūra. Pašreiz valodniecībā ir sastopami divi termini: valodas kultūra un runas kultūra. Bieži abi minētie termini tiek lietoti kā sinonīmi. Piemēram, angļu: culture of speech, speech culture; culture of languague. Krievu valodniecībā tos šķir, bet ne ļoti stingri (kaut gan šāds šķīrums teorētiski būtu pamatots un perspektīvs). Valodas kultūra ir valodas sistēmas potenciālās iespējas, kas parādās valodas paraugos; runas kultūra ir šo paraugu un iespēju konkrēta realizācija ikdienā mutvārdos (runā) un rakstveidā (rakstos). Piemēram, latviešu valodā pastāv potenciāla iespēja veidot salikteņus paralēli vārdkopām; tā ir valodas īpašība, kas var realizēties, paralēli pašreizējam vārdkopterminam lietojot salikteņterminu: teikuma priekšmets – teikumpriekšmets u. tml. Ir arī citāda valodas un runas parādību šķīruma izpratne valodas kultūras sakarā. Pēc B. Golovina domām, valodas kultūrai ir raksturīga augsta leksikas un sintakses attīstības pakāpe, semantiska niansētība, intonāciju daudzveidība u. tml., bet runas kultūra ir noteiktu komunikatīvo īpašību kopums un sistēma; šo īpašību pilnīgums ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem: no valodas kultūras, no teksta jēdzieniskiem uzdevumiem un iespējām u. tml. (B. Golovins 2, 13)

Koptā valodā galvenais ir literārās valodas un tās normas jēdziens. Literāro normu rīcībā ir “noteiktā laikā un noteiktā runātāju kolektīvā objektīvi pastāvošas fonēmu matricas un to varianti, morfēmu un vārdu nozīmes, vārddarināšanas un vārdu izmaiņas modeļi un to reālais pildījums, sintaktisko konstrukciju – vārdkopu, teikumu u. c. – modeļi un to reālais pildījums”. (Ickovičs 2, 12) Šādā normas izpratnē ir ietvertas kā valodas, tā arī runas parādības. Valodas kultūra un valodas normu sistēma ir saistāma kā ar valodu, tā arī ar runu. (Jedlička 2, 261) Vērā ņemams būtu K. Hauzenblasa šķīrums: 1) runas kultūra (kā līdzekļu sistēma) un 2) valodiskas saziņas resp. komunikācijas kultūra, kas izpaužas atsevišķos komunikācijas aktos. (Hauzenblass, 297) Dažkārt abi aspekti netiek šķirti. Bieži par galveno uzskata līdzekļu sistēmu, kaut gan galvenā ir saziņas kultūra. Abiem aspektiem ir gan teorētisks, gan arī praktisks saturs, un abi ir jāizstrādā – te savā starpā iedarbojas valoda un kultūra. Valodiskā puse ir skaidrāka, kultūras jēdziens jāprecizē. K. Hauzenblass norāda, ka ar terminu “kultūra” saprot 1) cilvēku darbības “apstrādi, pilnīgošanu” plašā izpratnē, tās kvalitātes uzlabošanu, 2) visaugstāko (garīgo) darbību un to rezultātu kopumu – šajā sakarā valoda saprasta kā svarīga nacionālās kultūras daļa. Ar runas kultūru jāsaprot kultūra pirmajā nozīmē, otra nozīme tiek ņemta vērā tad, kad valodu traktē kā svarīgu nacionālās kultūras daļu, kultūras vērtību glabātāju (Hauzenblass, 298) Kā valoda ir cieši saistīta ar runu, tā arī valodas pilnīgošanās ir cieši saistīta ar runas aktu līmeņa celšanos, jo meistariska valodas prakse ir gan attīstītas, izstrādātas valodas, gan nobrieduša, kulturāla valodas lietotāja atspoguļojums. (Kačala, 278)

Latviešu valodniecībā valodas kultūras un runas kultūras savstarpējais šķīrums terminoloģijā neparādās: mēs pēc tradīcijas lietojam terminu valodas kultūra abās iepriekš minētajās nozīmēs. Tam ir nopietni iemesli: 1) valodas un runas parādības valodas praksē ir ciešā savstarpējā saistījumā, 2) termins runa mūsu apziņā dažkārt asociējas ar konkrētu runas aktu, ar runāšanu (piemēram, mēs runājam par runas verbiem un par runāšanas verbiem vienā un tajā pašā nozīmē), tāpēc termins runas kultūra ir pārprotams un nav ieteicams.

1.3.5. Valodas kultūras līmeņi un tiem atbilstošās valodas pazīmes

Valodas kultūras jēdziena izpratnes precizēšanai valodnieki ieteikuši šķirt divus aspektus (KVE, 119), komponentus (Degtereva, 172), pakāpes (Skvorcovs 1, 84), resp., divus līmeņus: pareizuma līmeni un meistarības līmeni (par līmeņiem tie saukti tikai šajā darbā). Termina līmenis lietojumu balsta fakts, ka visas zemākā līmeņa vienības arī valodas kultūrā ietilpst augstākajā līmenī kā sastāvdaļas un nepieciešami nosacījumi.

Pirmais un zemākais līmenis ir valodas pareizums. Par pareizumu mēs runājam, kad apgūstam literāro valodu un tās normas. Pareizuma līmenī mēs paralēlismus vērtējam kategoriski – pēc principa pareizs – nepareizs, atbilst valodas sistēmas prasībām – neatbilst tām, latviski – nav latviski. Valodas pareizums tiek mācīts skolā; vidusskolas programmā paredzēta pareizas valodas iemaņu apguve (galvenokārt gramatikā un ortogrāfijā). Vēlamais ne vienmēr tiek realizēts: grūtākie lietojuma gadījumi diemžēl paliek neapgūti. Tam ir dažādi iemesli, gan subjektīvi (skolēnu nevēlēšanās vai neprasme mācīties un kontrolēt savu valodu, nepietiekami prasīgi skolotāji u. tml.), gan objektīvi (pārāk lielās klases, kurās skolotājam jāstrādā, sabiedrībā iesakņojušās sliktas valodas tradīcijas u. tml.). Tāpēc arī daudzi valodas lietotāji nav apguvuši pareizo šauro e pirmās konjugācijas verbu tagadnes formās ar r saknē (beru, dzeru, tveru, veru u. tml.), pareizu a, ā verbu tagadnes daudzskaitļa pirmās un otrās personas formā (pinam, darām, zinām u. tml.), grūtākos skaņu mijas gadījumus, pareizu locījuma lietojumu (piemēram, ģenitīvu pie verba) un daudzus citus.

Uz skolā apgūto zināšanu bāzes lielākā daļa valodas lietotāju parasti spēj konstatēt daudzas elementāras valodas kļūdas. Tādas ir daudzas ortoēpijas kļūdas, barbarismu, nevēlamu kalku lietojums, žargonismi nevietā, neveiklas sintaktiskas konstrukcijas un citas parādības. Tomēr daudzi nespēj no tām atbrīvoties. Tās sastopamas pat tādu cilvēku runā, kuri tiek uzskatīti par inteliģentiem. Ne visas kļūdas ir viegli pamanāmas un novēršamas. Mēs dažkārt nepamanām neprecīzu vārdu kārtu, neprecīzas teikuma konstrukcijas, standartfrāžu lietojumu un daudz ko citu. Vai arī cenšamies aizbildināties ar to, ka tā mēdz teikt, tā visi runā. Tas nav arguments; visi apšaubāmie, nedrošie fakti vienmēr rūpīgi jāpārbauda dažādos autoritatīvos avotos – gramatikās, vārdnīcās, speciālos normatīvos krājumos (piemēram, Latviešu valodas kultūras jautājumos, Konsultantā u. tml.). Jācenšas izpētīt kļūdu cēloņus. Turklāt jāņem vērā, ka valoda nav sastingusi un ka arī literārās normas pastāvīgi mainās. Daļa parādību, kas latviešu valodniecībā gadsimta pirmajā pusē ir noraidītas kā latviešu valodas sistēmai neatbilstošas un nepieņemamas, pašreiz var būt atzītas par normatīvām un visai plaši ieviesušās (piemēram, tādi salikteņi kā sniegbalts, pļaujmašīna).

Valodas praksē ne vienmēr iespējams viegli nošķirt progresīvo no reakcionārā, nevēlamā. Pamatā ir jāņem princips: valodā vajadzīgs viss, kas atbilst tās sistēmai un struktūrai, stimulē tās attīstību un to bagātina. Nekādā gadījumā literārajā valodā par primāro nedrīkst uzskatīt principu, kas nosaka valodas attīstību pirmsliterārajā posmā: tā visi runā, šāda parādība ir izplatīta. Verba forma beram pareizi jālieto ar šauro e saknē, jāsaka rublis, nevis rubulis, kā dzird runājam tautā, pareiza ir forma zinām, nevis zinam u. tml. Nedrīkst vieglprātīgi atcelt pamatotus normatīvus aizliegumus tikai tāpēc vien, ka kāda valodas parādība ir plaši sastopama; pašreiz tādi mēģinājumi latviešu valodniecība reizēm vērojami (piemēram, tiek attaisnots adverba patreiz lietojums).

Valodas normas ir saistītas ar pareizumu; tās regulē semiotisko un strukturālo pusi, bet neskar valodas attiecības ar īstenību, ar sabiedrību, tās nav saistītas ar cilvēka apziņas un uzvedības izpēti. Pazīstams Senās Romas orators Marks Fabijs Kvintiliāns (35. – 95. g.) ir teicis, ka jāšķir divas dažādas lietas – runāt latīniski un runāt gramatiski pareizi. Labas valodas jēdziens ir subjektīvāks par pareizuma jēdzienu, un to nosaka citi faktori: iekšējā loģika, izteikuma jēdzieniskā precizitāte, skaidrība un izteiksmīgums, skaistums un labskanīgums. (Degtereva, 173) Precizējot un paplašinot valodas kultūras jēdziena izpratni, tiek izvirzīts otrs aspekts, otrs, augstākais līmenis valodas kultūrā – valodas meistarība. Tā ir iespējama tikai pēc tam, kad ir apgūtas un automatizētas literārajām normām atbilstošas valodas iemaņas. Meistarība ir prasme no paralēlismiem izvēlēties pēc satura visprecīzāko, stilistiski iederīgāko, izteiksmīgāko, vieglāk uztveramo u. tml. Meistarības līmenī paralēlismus vērtē mazāk kategoriski: labāks, iederīgāks, precīzāks – sliktāks, neiederīgāks, ne tik precīzs u. tml. Tātad valodas kultūras jēdziens ir ievērojami plašāks par literārās normas jēdzienu: noteiktā situācijā iespējams pieļaut, attaisnot un pat uzskatīt par nepieciešamu to, kas no literārās normas viedokļa tiek uzskatīts par kļūdainu, nepareizu.

Tieši uz valodas meistarības līmeni būtu attiecināma valodas kultūras pamatizpratne, proti: valodas kultūra ir valodas līdzekļu optimāls lietojums kādā noteiktā runas situācijā. Augsta meistarība ir iespējama nacionālā literārā valodā, kuras galvenā pazīme ir polifunkcionālums (sk. II. 1.). Tajā ir attīstīti dažādi funkcionālie paveidi, stili, un tajos motivēti jāizmanto valodas līdzekļi. Valodas kultūru traucē nemotivēta dialektu, vienkāršrunas, žargonu u. tml. ietekme, nevajadzīgi aizguvumi, kancelejismi, stereotipi. Motivācija to lietojumam var būt nepieciešamība atveidot to valodas vidi, kurā šie valodas līdzekļi parasti tiek lietoti. Izcila loma literārās valodas un tās normu attīstībā ir daiļliteratūrai; tieši daiļdarbos ir atļauts visu valodas līdzekļu lietojums, ja tas ir mākslinieciski motivēts. “Pat valodas kļūda var būt efektīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.” (Stengrevica, 3, 142) Šo domu ir izteikuši daudzi valodnieki, un tā ir attiecināma uz jebkuru literāro valodu, arī uz latviešu valodu. Vispār mūsdienu valodas pētniekiem ir iespējams izlemt, kad valodas kultūras darbā jāpastiprina valodas sistēmiskais raksturs un kad nepieciešams rēķināties ar sistēmas pārkāpumiem. (Kačala, 276)

Normētai valodai nav nekādas vērtības, ja valodas līdzekļi nav iederīgi. Piemēram, ikdienā mēs lietojām vārdkopu kadru ankete, nevis oficiālo kadru uzskaites lapa. Formāli pareiza runa dažkārt ikdienas sarunvaloda šķiet nesakarīga. Ja kāds teiktu sarunvalodā: Dienas sākumā es ierados tuvākajā pārtikas tirdzniecības uzņēmuma filiālē un iegādājos nepieciešamos pārtikas produktus, viņam aizrādītu, lai runā skaidri un saprotami. Tas varētu būt: Šorīt es mūsu veikalā nopirku pienu, kefīru un biezpienu. Ikdienā netiek lietoti sarežģīti zinātniski termini, arī standartfrāzes (druvu kuģis, jūras arāji u. tml.), ko mēs parasti izliekamies nemanām ievadrakstos, lekcijās, referātos, bet ko kategoriski noraidām intīmā ikdienas saziņā (ja lietojam, tad ar ironiska vērtējuma niansi). Frāžainība un neiederīgas leksikas lietojums atstāj ļoti nepatīkamu iespaidu arī presē. Piemēram, 1980. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” bija ievietots raksts par ugunsdzēsējiem, par viņu veiklību sporta sacensībās; šim rakstam bija neiederīgs virsraksts “Duelis ar uguni”. Būtu ieteicams vecvārdu duelis aizstāt vismaz ar mūsdienīgo divkauja, bet vēl labāk būtu izvēlēties citu virsrakstu. Tajā pašā laikrakstā 1981. gadā ievietots raksts, kas veltīts ugunsgrēka dzēšanai Filharmonijā 1963. gada 15. martā un bojā gājušā ugunsdzēsēja Ļeva Sidorova piemiņai, – šis raksts ir emocionāls, un tam ir izvēlēts atbilstošs nosaukums “Rekviēms” (rakstam varēja būt labāks tulkojums).

Optimāls valodas līdzekļu lietojums balstās uz komunikatīvās situācijas izpratni un apzināti motivētas valodas līdzekļu atlasi. Ņemot vērā iepriekš teikto, katrā no valodas kultūras līmeņiem ir iespējams konstatēt noteiktas pazīmes: valodas pareizuma līmenī tā ir precizitāte, noturīgums, izteikuma loģiskums un valodas tīrība, meistarības līmenī – valodas līdzekļu savdabīgums, iederīgums jeb piemērotība, izteiksmīgums, skaistums un bagātība.

Ideju par divu minēto principiāli atšķirīgo aspektu norobežošanu valodas kultūras izpratnē izvirzījis krievu valodnieks G. Vinokurs 1930. gadā (Vinokurs 1), bet pēc tam precizējis vēlākos darbos (daļēji: Vinokurs 2). Abus minētos jēdzienus G. Vinokurs ir pretstatījis; šajā ziņā viņa pieeja ir jāprecizē, jo tie abi nav domājami viens bez otra – meistarība ietver pareizumu. Tāpēc ir vietā šķirt divus savstarpēji saistītus līmeņus, kurus bieži vien ir grūti savā starpā norobežot un kurus saista arī kopējas pazīmes. Tāda, piemēram, ir valodas tīrība, kas pareizuma līmenī parādās kā valodas līdzekļa atbilstība valodas sistēmas prasībām, bet meistarības līmenī izpaužas kā valodas līdzekļu nacionālā savdabīguma balstītāja.

Valodas meistarības galvenās īpatnības ir aktivitāte un radošais raksturs. Valodas meistari labi pārzina valodas normas un spēj arī paši veidot jaunus valodas līdzekļus, radot priekšnoteikumus jaunām normām, – tas ir aspekts, kas būtu uzsverams jaunu autoru izglītošanā un audzināšanā. Par to īpaši rūpējušies rakstnieki (piemēram, E. Vilks, M. Ķempe un citi). (Par valodisko audzināšanu sk. Jedlička 1, 129 – 130.)

     

 
Jūs esat 4606709. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs