I. VALODAS KULTŪRA KĀ ZINĀTNES NOZARE

Valodas kultūras jēdziens ir attiecināms uz literāro valodu. Valodas kultūras izpratne ir divējāda. Pirmkārt, parasti ar valodas kultūru tiek saprasta kopta valoda, resp., literārās valodas normu zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan rakstveidā; tās ir izrunas, vārdlietojuma, gramatikas un citas likumības. Turklāt valodas kultūra tiek saistīta arī ar prasmi izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus¹ dažādos saziņas apstākļos atbilstoši valodas lietotāju mērķiem un izteikuma² saturam. (Līdzīgu izpratni sk. KVE, 119.) Tiek ņemtas vērā indivīda spējas un prasme savā valodā ievērot labākos paraugus. Otrkārt, valodas kultūra ir arī zinātnes nozare, kur tiek pētītas attiecīgās zināšanas un prasmes.

Valodas kultūra ir gan teorētiska, gan praktiska nozare, abi aspekti jāatver kompleksi, ciešā saistījumā. Teoriju veido valodnieki; prakses jautājumu risināšanā (piemēram, terminu izstrādē) piedalās arī citi speciālisti.

Valodas kultūra kā teorētiska nozare veidojusies 20. gadsimta sākumā un attīstās uz funkcionālās valodniecības bāzes. Pati funkcionālā valodniecība vēl nav pietiekami attīstīta daudzās valodās, arī latviešu valodā. Tā balstās galvenokārt uz atsevišķu faktu vērtējumiem, atsevišķiem pētījumiem bez ciešāka sistēmiska kopsakara. Daudzos gadījumos tas rada grūtības.

Kā katrā zinātnes nozarē, arī valodas kultūrā ir specifiski jēdzieni un pieeja; tie jānoskaidro vispirms, lai lasītājs gūtu pamatizpratni pašos galvenajos jautājumos: spētu orientēties pašā nozarē, apjaustu tās vietu valodniecībā un zinātņu sistēmā vispār, kā arī galvenos pētīšanas aspektus un izmantošanas sfēru. Mūsu laikā precīzu priekšstatu par literāro valodu un tās kultūru nav iespējams gūt empīriski un izolēti par atsevišķiem jautājumiem – ir nepieciešama teorētiska un sistēmiska pieeja. Valodnieku svarīgākais uzdevums valodas kultūrā ir valodas objektīvo likumību izzināšana visos līmeņos; ir jāpētī gan iesīkstējuši, sen lietoti, gan arī jauni valodas līdzekļi, dažādi valodas prakses ieradumi un tendences. Galvenais orientieris šādos pētījumos ir literārā norma. “Funkcionālums (atbilsme saziņas mērķiem) un ar to saistītais normu un valodas līdzekļu variatīvums veido valodas kultūras zinātniskās problemātikas pamatu.” (KVE, 120)

Valodas kultūras problēmu zinātniskai izpratnei ir jābūt normēšanas (normu aprakstīšanas un sistematizēšanas) un valodu politikas pamatā. Valodu politika ir vispārējās politikas sastāvdaļa. Tā ir “valsts, partijas, šķiras, sabiedriska grupējuma pasākumu kopums, ko izmanto, lai mainītu vai saglabātu valodu vai valodu apakšsistēmu pašreizējo funkcionālo dalījumu, lai iedzīvinātu jaunas valodas normas vai saglabātu pašreizējās”. (Šveicers, Nikoļskis, 117) Uz zinātniskiem pamatiem dibinātas valodas politikas uzdevums ir garantēt literārās valodas funkcionēšanu augstā līmenī, atbilstoši mūsdienu civilizācijas un kultūras prasībām, kā arī nepieļaut literārās valodas attālināšanos no tautas un no jauniem procesiem valodā. Valodas kultūra paredz tautas izglītošanu valodā un valodniecības sasniegumu iedzīvināšanu praksē.

Svarīgi jautājumi valodas kultūrā kā zinātnes nozarē ir valodas kultūras ciešais saistījums ar valodas funkcionēšanu, valodas kultūras sakari ar dažādām valodniecības un citu zinātņu nozarēm un valodas kultūras loma sabiedrībā. Par to būs runa turpmāk.

Atsauces

¹ Par valodas līdzekļiem turpmāk tiks sauktas visas tās valodas vienības, kas veido tās pamatu gan valodā, gan runā.

² Izteikums (arī komunikāts) ir valodas realizācija, realizēti valodas līdzekļi (parasti realizēti teikumi).