PRIEKŠVĀRDS

Latviešu literārajā valodā pieaug interese par valodas kultūru, it īpaši pēdējā laikā. Latviešu valodniecībā dažādos avotos ir iztirzāti atsevišķi teorētiski jautājumi un analizēti valodas prakses materiāli, taču pagaidām trūkst vispārinājumu, konceptuālas teorijas. Pašreiz ļoti maz iespējams uzzināt par latviešu nacionālās valodas un literārās valodas funkcionēšanas sfēru un komunikatīvo situāciju, arī par komunikatīvo (situatīvo) normu, kaut gan zināmi šādu elementu pētījumi (sakarā ar valodas līdzekļu lietojumu) latviešu valodniecībā ir. Autore nav izvirzījusi sev mērķi šo robu aizpildīt, taču, balstoties uz teorētiskiem pamatiem (normatīvajām gramatikām), vārdnīcām, dažādiem valodas prakses materiāliem, centusies veidot noteiktu analīzes sistēmu.

Autore izmantojusi plašu valodas prakses materiālu: presi, grāmatas, sarunvalodas faktus un arī pašas praktisko pieredzi; analizēti tikai valodas praksē konstatēti fakti, galvenokārt valodas līdzekļi un to savstarpējās attieksmes. Teorētisko jautājumu izstrādē par pamatu ņemti čehu valodnieku uzskati; izmantoti arī citu tautu valodnieku pētījumi – it īpaši tas attiecas uz literārās valodas un literārās normas teoriju. Autores koncepcijā risināti literārās normas, tās principu, kritēriju un avotu, bet it īpaši to sistēmisma jautājumi, literārās valodas variatīvums un ar to saistītā paralēlismu teorija un literārās normas (likumu un ieteikumu) realizācija visā valodas sistēmā pašreizējo iespēju robežās, atklājot iespējamās atkāpes no normas un neliterāro valodas līdzekļu kompensācijas iespējas. Izmantoti galvenie lingvistiskās analīzes postulāti: materiāls analizēts valodas sistēmas un struktūras, sintagmātisko un paradigmātisko attieksmju, statiskā un dinamiskā, sinhroniskā un nepieciešamības robežās arī diahroniskā aspektā.

Lingvistiskajā analīzē ņemta vērā satura un formas vienība, par galveno uzskatot semantiku, nozīmi. Pētījumā izmantota galvenokārt lingvistiskā apraksta metode, kas kombinēta ar dažādiem elementiem un paņēmieniem no citām metodēm. Piemēram, ir konstatētas valodas vienību distributīvās īpašības, to segmentācijas un substitūcijas iespējas viena līmeņa ietvaros un integrālās attieksmes starp dažādu līmeņu parādībām; literārās valodas un tās normas teorijā, it īpaši paralēlismu raksturošanā, izmantotas analoģijas un opozīcijas; par leksiku, kontamināciju un līdzīgiem jautājumiem runājot, izmantoti komponentu analīzes elementi. Autore mēģinājusi konstatēt aizguvumu adaptācijas pakāpi un aizstājamību ar pašu valodas līdzekļiem. Izmantoti arī transformācijas elementi.

Valodas prakses materiāla analīze un apraksts dažādos avotos izmantots tikai ilustrācijai, tāpēc nav minēti visi piemēri, raksti un to autori, bet atlases veidā tikai tie, kas ir noderējuši teorētiskās nostādnes pamatošanai. Plašs, interesants un ļoti vajadzīgs valodas prakses materiāls atrodams izdevumā Latviešu valodas kultūras jautājumi. Šī grāmata turpretim ir paredzēta profesionāli sagatavotam lasītājam, kam ir zināmi valodniecības teorijas pamati visā mūsdienu latviešu literārās valodas sistēmā. Tā nav paredzēta izmantošanai ļoti praktiskos nolūkos – kā valodas prakses rokasgrāmata.

Ņemot vērā darba lielo apjomu, autore ir atteikusies no vairāku jautājumu konkrētas analīzes. Nav raksturoti literārās valodas normas vēstures jautājumi (kas faktiski ir literārās valodas vēstures kompetencē). Attiecīgu iepriekšēju pētījumu trūkuma dēļ nav bijis iespējams analizēt valodas politikas jautājumus kopumā; ir ieskicēta tikai viena literārās valodas politikas šķautne – normatīvās metodes izmantošana literārās valodas attīstīšanā.

Autore cer, ka viņas pētījums būs noderīgs gan tiem, kuri gribēs ar viņu iet vienu ceļu, gan arī tiem, kuri meklēs citus ceļus uz kopīgu mērķi.

Autore ir ļoti pateicīga Latvijas Universitātei un Sorosa fondam par materiālo atbalstu, kā arī recenzentēm un visiem, kas sekmējuši grāmatas tapšanu.