2. LITERĀRĀS NORMAS TEORIJA

Valodniecībā ir atšķirīgi uzskati par literārās valodas kultūras centrālo jautājumu. Krievu valodnieki (Ļ. Skvorcovs, K. Gorbačevičs un citi) valodas kultūras teorijas centrā izvirza literāro normu. Čehu valodnieki, piemēram, A. Jedlička, valodas kultūras pamatā liek normu un tās kodifikāciju kā korelatīvu jēdzienu pāri. (Jedlička 2, 265) Pēc autores domām, valodas kultūras centrālais jautājums ir literārā norma, bet kodifikācija kā šīs normas realizācijas veids, kā tās regulētājprincips ietilpst normas teorijā.

2.1. VALODAS NORMAS UN TO TIPOLOĢIJA

Terminu norma valodniecībā lieto divās nozīmēs – par normu sauc 1) vispārpieņemtu valodas līdzekļu lietojumu, kas runā regulāri atkārtojas, un 2) priekšrakstu, likumu, norādījumu kopumu, kas nosaka valodas līdzekļu lietojumu; tie ir fiksēti mācību grāmatās, vārdnīcās, rokasgrāmatās u. c., t. i., kodificēti un nodoti izmantošanai. (Protams, ne visi tie ir vienādi rūpīgi izstrādāti, skaidri formulēti un publicēti pieejamos avotos, bet tas ir cits – valodas politikas (sociolingvistikas) jautājums.) Otrā nozīme ir attiecināma tikai uz literāro normu. Ir valodnieki, kas literārās normas jēdzienu identificē ar pašu valodas kultūras jēdzienu, – tie ir jāšķir. Bieži vien kā sinonīmi (nediferencēti) tiek lietoti termini norma un normēšana. (Skvorcovs 1, 40) Jāņem vērā, ka normēšana ir process, bet norma – šī procesa rezultāts.

Valodas normas ir apzinātas jau samērā sen. Sabiedrība nekad nav bijusi indiferenta pret savu valodu; šai ieinteresētībai ir dziļi vēsturiski, sociāli, psiholoģiski un citi cēloņi (piemēram, normu sakari ar valodas lietotāju psiholoģiju, laikmeta gaumi u. tml.), kas vēl jāpētī. Valodas normu problēma ir valodas un reizē arī sabiedrības vēstures problēma, kas jau sen izgājusi ārpus šaurajiem valodniecības ietvariem, it īpaši nacionālajā literārajā valodā. Valodas normu izpratnē, jautājumā par normas stabilitāti un citos svarīgos jautājumos ir vairākas pieejas, dažādi uzskati.

Vienotas normu tipoloģijas pagaidām nav. Valodnieku uzmanība līdz šim ir pievērsta galvenokārt vienam normu tipam – literārajai normai. Bieži tiek runāts vienkārši par valodas normām, tās nediferencējot. Ar tām parasti saprot literārās valodas normas resp. literārās normas (tā tas ir daudzās valodniecībās, arī latviešu valodniecībā), jo 1) ir notikusi un pašreiz notiek visai aktīva dialektu nivelēšanās un 2) mūsdienās ir novērsts pamats tādam bilingvismam, kurā paralēli pastāvētu aristokrātu un tautas valoda kā divi funkcionāli paveidi. Turklāt jāņem vērā, ka latviešu valoda faktiski nav pastāvējusi kā privileģētu šķiru atsvešināšanās līdzeklis; tāds gan ir bijis gadsimtu mijā un 20. gadsimta sākumā izplatītais kārkluvāciešu žargons, bet tas nav bijis dzīvotspējīgs.

Normas ir gan tautības, gan literārajā valodā. Tautības valodā normas veido valodas līdzekļu lietojuma ieradums jeb ūzuss. Ūzuss pastāv arī literārajā valodā (tajā ietilpst viss, kas tiek lietots), bet tas neveido literāro normu. Tikai literārās valodas attīstībā un literāro normu izveidē iejaucas valodnieki teorētiķi (Jedlička 2, 264) – viņi nav iejaukusies tautības valodas attīstībā.

Bez minētajiem gan vēsturiski, gan mūsdienu aspektā pastāv arī citi normu tipi, un valodas normas pašreiz tiek diferencētas arī teorētiski. Pēc daudziem pētījumiem, ko veikuši vācu un čehu valodnieki (V. Hartungs, A. Jedlička, V. Barnets un citi), tiek veidota valodas komunikācijas teorija un padziļināta normas izpratne. Tiek ņemta vērā normas situatīvā nosacītība. A. Jedlička ir izdalījis trīs normu pamattipus: 1) formāciju jeb sistēmiskās normas, 2) komunikatīvās normas un 3) stilistiskās normas. (Jedlička 3, 146)

(1) Sistēmiskās normas ir cieši saistītas ar sistēmu; tās ir attiecīgā valodas kopībā sociāli atzītas un obligātas, konstatējamas pēc realizācijas konkrētos izteikumos. Tās ir stingrākas par pārējo tipu normām. Šo normu obligātumu pastiprina kodifikācija. Sistēmiskās normas regulē valodas parādības un reglamentē valodas līdzekļus visās literārās valodas apakšsistēmās – fonētikā, leksikā, gramatikā, arī semantikā. Abstrahējoties no konkrētas situācijas, tās iegūst vispārīgu raksturu, un to zināšanas ir nepieciešamas saziņā. Tās faktiski ir iepriekš minētās literārās normas.

(2) Literāro valodu ar ekstralingvistisko vidi saista otrs normu tips – komunikatīvās normas, ko sauc arī par situatīvām normām. Tās ir atkarīgas no attieksmes pret komunikācijas procesu, kas izteikts gan ar valodiskiem, gan ar nevalodiskiem elementiem; to nosaka pirmām kārtām situācija. Šīs normas nav kodificētas, tāpēc tās ir grūtāk konstatējamas un pētāmas. Komunikatīvās normas no tīri valodiskajām sistemiskajām normām atšķiras ar daudzveidību. To jēdziens ir izvirzīts sakarā ar komunikatīvi funkcionālu pieeju valodai. Par komunikācijas augstāko elementu tiek atzīts konteksts (Aņisimova, 64)

Valodniecībā izvirzīts arī neliels šo normu precizējums – komunikatīvi pragmatiskās normas jēdziens. Šīs normas pragmatiskā veidā izpaužas tekstā. Tās var būt gan implicītas, gan arī eksplicītas. Implicītas komunikatīvi pragmatiskās normas valodas lietotāju apziņā funkcionē slēptā veidā, kā runas ieradumi. Tās var būt receptīvas un reproduktīvas. Receptīvās normas ir plašāk izplatītas, jo valodas lietotāji parasti ir kompetentāki uztvērēji nekā reproducētāji. Reproduktīvajām normām ir dažādas pakāpes – no normu brīvas automatizācijas līdz nepietiekamai normu zināšanai, kad automātisms traucēts. (Aņisimova, 66) Komunikatīvi pragmatisko normu obligātums ir atkarīgs no valodas funkcionālā paveida. Neoficiālajā saziņā normas ir brīvākas – tur vairāk izpaužas personības individualitāte; tādas, piemēram, ir sarunvalodas normas. Stingrākas normas ir reglamentētajās sfērās, piemēram, lietvedībā un zinātnē. Komunikatīvi pragmatiskās normas spēj ātrāk mainīties nekā sistēmiskās normas – tās ir dinamiskākas. Teorijā tās padziļina saziņas valodisko procesu izpratni, valodas normu teorijas problēmas, arī teksta lingvistikas un tekstu tipoloģijas jautājumus, funkcionālās gramatikas un citas problēmas. Praksē tās nepieciešamas, lai veidotu un attīstītu valodas lietotāju komunikatīvo kompetenci un pilnīgotu valodas apguves tehniku kultūras un tulkošanas vajadzībām. (Turpat.)

(3) Visplašākās ir stilistiskās normas. Tās izpaužas atšķirīgos komponentos – tematiskos, teksta, tektoniskos. Stilistiskās normas nav ierobežotas tikai ar literāro valodu. Tās ir daļēji kodificētas. (Jedlička 3, 146 – 147)

Literārās normas tiek šķirtas arī pēc obligātuma pakāpes – imperatīvās (obligātās) un dispozitīvās (papildu) normas (par tām sk. dinamiskās normas teoriju II 2. 3. 3.).

2.2. NORMAS SAKARI AR VALODAS SISTĒMU UN ŪZUSU

Normas teorijā galvenais ir jautājums par valodas sistēmas un normas savstarpējām attieksmēm. Par to ir runāts visos teorētiskajos normai veltītajos darbos. Valodas sistēma tiek izsecināta no valodas materiāla, resp., no valodas faktiem, bet norma – no šīs sistēmas realizācijām. Normas un valodas sistēmas savstarpējās attieksmēs jāņem vērā daudzi nozīmīgi faktori un pazīmes: ūzuss, tā attieksmes ar valodas sistēmu un normu, normas obligātums un stabilitāte, statiskie un dinamiskie elementi normā un to savstarpējās attieksmes, kas izpaužas normas dinamiskajā skatījumā, un citi.

2.2.1. Normas un valodas prakse; valodas prakses ieradumi jeb ūzuss

Normas tiek noteiktas pēc valodas prakses – tiek pētīts un aprakstīts tas, kas ir valodā. Tāpēc ir svarīgi fiksēt noteiktu valodas stāvokli un teorētiski motivēt normas. Valodu noslīpēt iespējams tikai praksē. Vērtējot katras atsevišķas valodas faktus un normas, ieteicams izmantot pasaules kultūrtautu valodu pieredzi.

Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji šķir 1) ūzusu un literāro valodu un 2) normu un tās kodifikāciju. Centrālais jautājums: normas un ūzusa savstarpējās attieksmes. Ir svarīgi zināt, vai norma ir stabila, vai arī tā tiek radīta arvien no jauna; reizē ar to izvirzās jautājums par normas attieksmēm ar valodu un runu: vai norma ir valodas vai runas piederums. Izvirzās arī jautājums par normas statusu valodas attīstības un pilnīgošanas procesā. Var būt tā, ka normēšanas sākumā valodas attīstību uzskata par normas pārkāpumu, bet vēlāk tā tiek atzīta. Pārmaiņas ir notikušas arī valodas sistēmā. Valodas sistēmas un normas savstarpējo attieksmju jautājums ir saistīts arī ar ūzusu. Ūzusam ir ļoti liela nozīme valodas normu attīstībā, taču tas nav noteicošais faktors literāro normu attīstībā.

2.2.2. Valodnieku uzskati par valodas sistēmas, ūzusa un normas savstarpējām attieksmēm

Daudzi valodnieki ir centušies formulēt valodas sistēmas, ūzusa un normas savstarpējās attieksmes, lai gūtu teorētisku skaidrību par valodas attīstību un arī iespējas teorētiski ietekmēt valodas attīstību un normas. Mūsdienu skatījumā īpaši nozīmīgi ir L. Jelmsleva un E. Koseriu uzskati, tāpēc tie tiks analizēti.

Dažādu valodnieku uzskatos atklājas normas jēdziena slēptās pretrunas. Valodnieki, kas par galveno valodas attīstības virzītājspēku uzskata ūzusu, neatzīst vai pietiekami nenovērtē normu. Piemēram, pēc L. Jelmsleva domām, realitāti atspoguļo ūzuss kopā ar runas aktu un shēma, bet norma ir abstrakcija, kas mākslīgi iegūta no ūzusa. Tā rada nevajadzīgus sarežģījumus, un bez tās var iztikt. (Jelmslevs 1, 65) L. Jelmslevs (franču valodas materiālā 1942. gadā) izvirzījis pieeju valodai trijos līmeņos: 1) shēmas līmenī – valoda kā tīra forma, 2) normas līmenī – valoda kā materiāla forma, 3) ūzusa jeb valodas ieradumu līmenī – valoda kā noteiktu iemaņu kopums. (Jelmslevs 1, 59) Ūzuss un runas akts ir savstarpēji atkarīgi; praksē tie ir pirms normas – norma rodas no tiem. Tie visi trīs nosaka (determinē) shēmu. Shēma ir pastāvīga, bet norma, ūzuss un runas akts – mainīgi lielumi, kas ietverti substancē. Shēma ir nosacīta, viss pārējais ir realizācijas. Norma attieksmē pret ūzusu ir abstrakcija, bet runas akts – konkretizācija. Ūzuss ir shēmas sociāla un individuāla realizācija; ūzusam ir daudzas iespējas, starp kurām runas aktā ir brīva izvēle. Runas aktā nav nekā tāda, kas nav paredzēts ūzusā. Norma ir fikcija. Shēmas un ūzusa pretstatījumu var aizstāt ar valodas un runas pretstatījumu. (Jelmslevs 1, 62 – 66). L. Jelmslevs precizē F. de Sosīra dihotomiju “valoda – runa”; par galveno viņš uzskata atšķirību starp shēmu un ūzusu.

Arī E. Koseriu (apmēram pēc desmit gadiem) ir centies pārvarēt F. de Sosīra dihotomiju un iesaka savu shēmu, arī trijos līmeņos: 1) sistēma kā iespēja, kā tehnika un etaloni, 2) norma kā sistēmā slēpto iespēju realizācija, kā vēsturiski realizēts modelis un 3) runa kā brīva komunikatīva darbība ar divpusēju virzību – a) piemēroties tradīcijai un b) piemēroties sarunbiedram. Ģenētiski šī shēma ir saistīta ar iepriekš minēto L. Jelmsleva shēmu. Pēc E. Koseriu domām, svarīgs ir trešais līmenis, kurā veidojas dialogs; tajā vienmēr slēptā veidā piedalās 1) runātāja valodas ieradumi, 2) klausītāja valodas ieradumi, 3) pirmo un otro ieradumu kopējā daļa un 4) jauna valoda, kas rodas dialogā. Galvenais ir dialoga dalībnieku cenšanās saprasties; tāpēc viņi bieži pat atsakās no saviem ieradumiem un modificē savus valodas modeļus tā, lai sarunbiedrs viņus labāk saprastu. E. Koseriu shēma mūsdienu valodniecībā kļūst arvien populārāka.

Pēc E. Koseriu domām, norma ir noteiktā kolektīvā un noteiktā kultūrā pieņemtu obligātu realizāciju sistēma. (Koseriu, 176) Viņš ir minējis galvenās normas pazīmes, kas ir saistītas kā ar lingvistiskiem, tā arī ar nelingvistiskiem faktoriem. Tās ir 1) sistēmisms, 2) saikne ar valodu kā struktūru, 3) sociālums, 4) vēsturiskums. Tātad norma ir vēsturiska parādība, kas pastāv pašā valodā, ir no tās izsecināta. Galvenā pretruna E. Koseriu shēmā ir tā, ka normas līmenis tajā aptver tikai obligātās realizācijas, tātad tas ir statisks. Pēc šī uzskata, norma ir nevis tas, ko un kā drīkst teikt, bet tas, kas jau ir pateikts. E. Koseriu normas jēdzienā nav ietvēris potenci – netradicionālas realizācijas. Valodas dinamika viņa shēmā parādās tikai sistēmā. Pārfrāzējis F. de Sosīru, E. Koseriu apgalvo, ka “sistēmā neparādās nekā tāda, kā nav normā”. Patiesībā ir otrādi: norma tikai vēsturiski konkretizē tās iespējas, kas jau pastāv sistēmā. E. Koseriu nav spējis pārvarēt pretrunu starp noturīgo un mainīgo – šī pretruna objektīvi pastāv pašā normā. Taču, pēc paša E. Koseriu uzskatiem, valoda mirst, ja tā pārstāj mainīties: “Valoda nav radīta mūžīgiem laikiem, tā pastāvīgi tiek veidota vai, pareizāk sakot, ir nepārtraukta veidošanās.” (Koseriu, 182)

Mūsdienu valodniecībā E. Koseriu shēma tiek izmantota, cenšoties pārvarēt pretrunas tajā. Šo shēmu ir izmantojis, piemēram, V. Gaks. Viņš ir pētījis nomināciju sakarā ar valodas sistēmu, normu un ūzusu. (Gaks, 2) Ļoti bieži valodisko formu un to elementu nosauktās ārpusvalodiskās īstenības savstarpējās attiecības un sakari realizējas nominācijas procesā: 1) noteiktas reālijas nosaukšanai tiek radīts jauns valodas līdzeklis, 2) jau valodā pastāvošs līdzeklis tiek piemērots citas reālijas nosaukšanai un 3) jauns valodas līdzeklis – jauns vārds – tiek radīts vai aizgūts, lai to izmantotu pilnīgi jaunas reālijas nosaukšanai. Valodas lietotājs pastāvīgi izvēlas tos valodas līdzekļus, kas pastāv vai ir potenciāli iespējami valodas sistēmā. Šai izvēlei ir noteiktas tendences un likumības; tendences attiecas arī uz nevalodiskās īstenības elementiem, ko valodas lietotājs izvēlas, kā arī uz to nosaukšanas veidiem. Veidojas noteikti nomināciju tipi, kas ir ūzusa pamatā. Ūzuss (kopā ar valodas sistēmu un struktūru un tās normu) ir viens no valodas realizācijas līmeņiem. Valodas sistēma atspoguļo vispārcilvēcisko valodisko iespēju realizāciju (no sistēmas elementiem ir iespējams izvēlēties). Norma izvēli neparedz – tā skar realizācijas (izņēmums ir atsevišķi normu svārstību gadījumi). Valodas iekšējās uzbūves specifiku rāda gan sistēma un struktūra, gan norma; ūzuss atspoguļo valodas specifiku funkcionēšanas aspektā. Ūzuss jeb runas norma ir sistēmas un normas paredzēto formu realizācija; tas ir variatīvs un pieļauj izvēli, bet visai nenozīmīgu, jo konkurējošās leksikas vienības parādās kā sinonīmi. V. Gaks norāda, ka ūzusam ar sistēmu ir dialektiskas attieksmes; šim faktam ir tipoloģiska nozīme. No vienas puses, starp ūzusu un sistēmu nav ciešas nepieciešamības attieksmju, jo viena un tā pati valodas sistēma spēj realizēties dažādos ūzusos – no tā izriet valodas funkcionāli stilistisko un nacionālo variantu veidošanās. No otras puses, realizācijas likumībās izpaužas daudzas valodas dziļās struktūras īpašības – to sevišķi labi var redzēt, ja sastata savā starpā dažādus valodas ūzusus. Ūzuss ir visdinamiskākais valodas aspekts, un tāpēc tas arī ir visvieglāk ietekmējams. Ja pārmaiņas nostiprinās ūzusā, tās kļūst par sistēmas (un normas) pārmaiņām. Tātad ir jāpētī ūzuss. Citiem vārdiem, ir jāpētī nominācija vēsturiskā aspektā – šādi pētījumi var būt svarīgi vēsturiskajā stilistikā un arī atklāt vairākas būtiskas valodas attīstības tendences. (Gaks 2) V. Gaks ir uzsvēris pārmaiņas ūzusā kā valodas un normas attīstības virzītājspēku. Taču literārajā valodā arī normai ir jākļūst par valodas attīstības stimulētāju un virzītāju.

Domas par noturīgā un mainīgā pretrunu normā jau 20. un 30. gados ir atrodamas krievu valodnieku un filozofu darbos. 20. gados sākti izteikumu pētījumi atkarībā no runas situācijas (to darījuši L. Jakubinskis, G. Vinokurs, B. Larins un citi).

A. Holodovičs ir minējis piecas cilvēku runai piemītošas pazīmes: 1) izteiksmes līdzekļi – skaņa, rakstu zīme, žests, 2) komunikācijas pakāpe, 3) runas akta orientācija – atkarībā no tā, vai ir gaidāma klausītāju tūlītēja reakcija vai arī runa uz to nav orientēta (piemēram, radio vai televīzijas diktora runa), 4) runas akta kvantifikācija – uzrunāto skaits (viens vai daudzi), 5) runas akta kontakts vai distance. Pēc minētajām pazīmēm A. Holodovičs ir izdalījis runas tipus. (Holodovičs) Šajā tipoloģijā valodas kultūras aspektā ir svarīgs tieši normatīvums.

Normālā situācijā mēs nejūtam valodas normu spaidus; ar tiem mēs sastopamies speciālos apstākļos, neparastos gadījumos. Piemēram, tāda situācija veidojas, mācot kādam valodu vai pašam to mācoties. Normālos apstākļos galvenais ir ideoloģiskais kritērijs: izsacījuma patiesums vai nepatiesums, poētiskums, nelietīgums vai tml.

Runā nav abstraktu shēmu – tajā ir tikai konkrētas realizācijas, tāpēc valodas līdzekļu normatīvās pazīmes izpaužas tikai īpašās izvēles situācijās (netipiskos apstākļos). Parasti mēs automātiski lietojam noteiktu runas tipu noteiktā situācijā.

2.2.3. Normas nespeciālistu un valodnieku speciālistu uztverē un izpratnē un valodas ideāla problēmisms

Normas pastāv noteiktā laikā, vietā un vidē un ir obligātas visiem attiecīgā valodas lietotāju kolektīva locekļiem – tās ir valodas vienību uzbūves un lietojuma likumības. Var pieņemt, ka valodas normas ir noteiktā laikā objektīvi pastāvošas fonēmu matricas un to varianti, morfēmu un vārdu nozīmes, vārddarināšanas un gramatisko formu veidošanas modeļi, sintakses vienību – vārdu savienojumu un teikumu – modeļi un to reālais leksiskais pildījums. (Ickovičs 2, 12) Katrs noteiktas sociālas (teritoriālas vai profesionālas) kopības loceklis apzināti vai neapzināti pakļaujas šīs kopības valodas ieradumiem, lai varētu tajā pastāvēt. Šie obligātie ieradumi noteiktā laikā un kolektīvā veido valodas normu; tā var būt jebkura valodas norma – dialekta, žargona, literārā norma. Valodas lietotājiem ir dabiska vēlēšanās, lai viņu saziņas līdzeklis būtu vienkāršs un pareizs. Mūsdienu progresējošās sabiedrības vajadzībām atbilst prasība stiprināt valodas sistēmisko raksturu. (Kačala, 276) Ir jāievēro fonētikas un gramatikas formālie likumi, vārddarināšanas un citas likumības. Literārajā valodā izteiksmes līdzekļi atkarībā no to vietas valodas sistēmā ir obligāti visiem valodas lietotājiem, kaut arī to lietojuma sfēra valodas praksē var būt ierobežota (piemēram, stilistiski). Tas, kas ir obligāts visai sabiedrībai, ir obligāts arī katram indivīdam. (Kačala, 275) Valodas līdzekļu vispārlietojamība literārajā valodā ir objektīva, tā ir saistīta ar literārās valodas un tās līdzekļu stilistisko diferenciāciju.

Savā starpā jānorobežo 1) noteiktā valodas lietotāju kolektīvā un noteiktā laikā objektīvi pastāvoši likumi un to iedzīvināšana valodā no 2) šo likumu atspoguļojuma to cilvēku apziņā, kuri spriež par valodu. Valodas lietotāji allaž ir tiekušies pēc noteiktas vērtību sistēmas, ar kuras palīdzību varētu panākt pagaidu līdzsvaru literārajā valodā, pēc paraugiem, pēc zināma valodas ideāla. Paraugi tiek meklēti valodas normās. Galvenie iemesli, kuru dēļ normētu valodas līdzekļu lietojums tiek uzskatīts par ideālu paraugu, ir 1) objektīvas grūtības valodas praksē, normu nezināšana, neizpratne vai neprasme tās izmantot; veidojas zināma normas fetišizācija; 2) autoritatīvu avotu (vārdnīcu, gramatiku un citu avotu) atzīšana. Valodas lietotāju pieredze ir milzīga pēc apjoma, un tajā saskaras diahroniskais un sinhroniskais skatījums, proti, mūsdienu pieredzes un agrāko laiku pieredzes atzīšana. Grūtības parasti cenšas pārvarēt, vai nu izmantojot īpaši nepārbaudītu pieredzi (piemēram, dažkārt latviešu valodā jauc vārdu audzēt un audzināt u. tml. nozīmes), vai arī meklējot atbildi kodificētā avotā. Kolektīvā pieredze parasti tiek izmantota bez īpašas pārbaudīšanas. Par valodu tiecas spriest katrs valodas lietotājs, jo valoda ir nepieciešama katram. Norma valodas lietotāju apziņā parasti veidojas neformulēta – kā iemaņas, kas automatizējas lietojumā. Valodas ūzuss parasti tiek vērtēts pēc intuīcijas un ar didaktisku pieeju: slikti skan, nav labi, tā nedrīkst. Šāda pieeja nav zinātniska un nevar būt apzinātas normēšanas pamatā. Literārajā valodā par normu profesionāli spēj spriest tikai speciālists, valodnieks normētājs. Avotos normas ne vienmēr izdodas viegli atrast. Tradicionālajās gramatikās fakti ir inventarizēti, sistematizēti un zinātniski raksturoti, bet nav sniegti viegli uztverami produktīvi modeļi, ko varētu viegli apgūt. Tāpēc daudzi valodas lietotāji, arī valodnieki, neatlaidīgi cenšas atrast pilnīgus paraugus modeļu veidā – konkrētu personu, noteiktu sabiedrības slāņu un sociālu grupu vai noteiktas teritorijas iedzīvotāju valodas praksē. Taču šādi paraugi nekad nav universāli un derīgi visiem laikmetiem – tie ir temporāli nosacīti. Viena laikā var konkurēt vairāki paraugi. Viens no tiem parasti dominē un ir reprezentatīvs. (Danešs, 287) Paraugu izvēlē izpaužas atsevišķu šķiru vai sociālu grupu sabiedriskā doma, centieni un ideāli. Piemēram var noderēt jaunlatviešu pozitīvā attieksme pret latviešu valodu un centieni to pilnīgot. Parauga, ideāla jēdziens ne vienmēr ir saistīts ar literāro valodu – tas var attiekties arī uz citiem nacionālās valodas paveidiem, proti, tas parādās dialekta runātāju attieksmē pret savu dialektu resp. izloksni, tās priekšrocībām. Šī tendence sevišķi spēcīgi izpaužas pēdējos gados attieksmē pret tā saukto latgaliešu rakstu valodu. Kā piemēru žargona ideālam varētu minēt “kārkluvāciešu” reakcionārās tendences gadsimtu mijā izvirzīt mietpilsonisku vāciskā manierē lauzītas latviešu valodas ideālu. Fragmentāri tas izpaužas arī tendencē tuvināties krievu valodas ieradumiem (piemēram, latviešu uzrunājot vārdā un tēvavārdā, kas latviešu valodā nav parasts).

Par ideālu paraugu valodā domā arī valodnieki. Ir valodnieki, kas apšauba vai vispār noliedz iespēju vērtēt valodu un tātad arī izvirzīt valodas paraugus un ideālus. Galvenie iebildumi: viena no otras tiek atrauta valodas sistēma un norma; arī sociāli un vēsturiski iemesli – zināma sabiedrības slāņa uzkundzēšanās tendences, valodas likumu neizpratne u. c. Piemēram, A. Peškovskis, ņemot vērā sava laika lielas inteliģences daļas patērētājas attieksmi pret krievu valodu un naivitāti normu izpratnē, valodas pētīšanā nav atzinis ne pareizo, ne nepareizo, ne izdevīgo, ne neizdevīgo u. tml. Tomēr viņš ir brīdinājis sabiedrību un aicinājis to būt aktīvai valodas praksē, jo pasīva attieksme draud iznīcināt literāro valodu; tātad viņš ir atzinis literāro valodu, bet tā nevar pastāvēt bez normām. A. Peškovskis ir minējis valodas ideāla raksturīgas pazīmes: konservatīvismu (noturīgumu laikā) un attiekšanos uz noteiktu vietu (piemēram, vietējās izloksnes prestižu, kas kļuvis par normu). (Peškovskis, 54) Reālus valodas paraugus ir grūti izvirzīt; ja tiem nav paredzētas attīstības iespējas, tie kļūst konservatīvi, sastingst, tiem ir jaušama pūristiska orientācija.

Par ideālu tiek uzskatīta valoda, kas spēj sniegt visu saziņai nepieciešamo informāciju, ir iespējami ekonomiska un viegli izmantojama, estētiska pēc formas un elastīga – spēj izteikt jaunus uzskatus. (Tauli, 30)

Vērā liekamas domas par valodas ideāla plānošanu ir izteicis igauņu valodnieks H. Sāri. Viņa uzskati ir mūsdienīgi, orientēti uz apzinātu valodas normēšanu un normu iedzīvināšanu praksē. Viņš šķir trejādas normas: normu A (tai raksturīgs vienādums, kas saskatāms valodas parādībās visu valodas vai apakšvalodas lietotāju praksē), normu В (tās ir vārdnīcās un gramatikās fiksētās valodas parādības un priekšstati) un normu C (reālistiskais valodas ideāls). Parasti norma В gan tuvinās normai A, bet no tās atpaliek. Normu C nosaka 1) valodas faktiskais stāvoklis attiecīgā periodā (tātad norma A) un 2) valodas kolektīva sociālā nepieciešamība pēc valodas līdzekļiem pašreiz un tuvākajā nākotnē, ievērojot stilu dažādošanas iespējas. Literārās valodas normēšanas un attīstīšanas (H. Sāri to sauc par valodas zinātnisku kārtošanu) uzdevums ir iespējami pilnīgāk atklāt normu C – ideālu – un radīt šim ideālam normu В – kodificējumu. Normas В uzdevums ir pārvērst normu C par normu A jeb, citiem vārdiem, vārdnīcu un gramatiku uzdevums ir ieteicamus (gan jaunus, gan vecus) valodas elementus iedzīvināt praksē. Ja norma В tikai tuvinās normai A, tad tas nozīmē, ka valodas normētājs tikai seko valodas evolūcijai. Taču ar to nepietiek; pamatojoties uz valodas līdzšinējās attīstības datiem, ir iespējams prognozēt valodas attīstību. Turklāt ir jāzina, jāizpētī, kādā veidā valodai ir izdevīgi, lietderīgi mainīties kādā noteiktā periodā. Ieteikumi jāpamato ar šādu prognozi. Normas C atzīšana nozīmē kritisku attieksmi pret valodas evolūciju un centieniem virzīt valodas attīstību. Valodai evolucionējot stihiski, daļa pārmaiņu ir nevajadzīga. Valoda šajā procesā var arī atpalikt no sabiedrības vajadzībām; tad apzināti jākavē stihiskās pārmaiņas. Valodas apzinātu mainīšanu nosaka cilvēka darbības vispārējs mērķtiecīgums; mērķis ir sabiedrības prasībām atbilstoša saziņa un domu manifestācija. Pārējie principi (estētikas, savdabīguma un citi) ir tam pakārtoti. Jauninājums stabilizē un stiprina, modernizē veco: vai nu rodas jauni vārdi un formas pašu valodā, vai tie tiek aizgūti. Profesionālam valodas normētājam valodas attīstīšanas darbā jāpiedalās kā virzītājam un padomdevējam. Jāattīsta visas tautas jaunrade, un dzimtās valodas mācīšana vidusskolās jāpaceļ augstā līmenī. (Sāri 1)

Valodas lietotāju attieksme pret valodas parādībām var būt subjektīva. Valodniekiem savā vērtējumā jābalstās uz precīziem un objektīviem kritērijiem. (Danešs, 288) Valodas kultūras speciālisti (valodnieki, skolotāji) jāšķir no pārējiem sabiedrības locekļiem. Bez valodniekiem valodas kultūru ietekmē arī redaktori, korektori, masu informācijas darbinieki (prese, radio, televīzija, dokumentālais kino), politiskie, arodbiedrību un citi sabiedriskie darbinieki, referenti, žurnālisti, dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji, aktieri, dziedātāji. Būtu jāpētī runas kultūras normas un faktori, kas tās ietekmē. Būtu svarīgi zināt, piemēram, kāda ietekme uz runas normām ir pazīstamām personībām, kas uzstājas kā paraugi. Viņām būtu jāapzinās, ka viņu darbība nav iespējama bez mērķtiecīga darba ar valodu. (Hauzenblass, 302; Kačala, 272) Galvenā loma literārās valodas pilnīgošanā ir radošiem valodas lietotājiem, kuri valodu labi prot, mērķtiecīgi izmanto un veicina tās attīstību.

Ir jāšķir cilvēku patiesā valodiskā uzvedība no viņu uzskatiem par normētu literāro valodu; starp tiem bieži ir neatbilsme, bet paši valodas lietotāji to var neapzināties. Kāds var labi zināt un formulēt normatīvo viedokli, to atbalstīt teorētiski, bet praksē pats pieļaut attiecīgās kļūdas.

2.3. LITERĀRĀS NORMAS IZPRATNE

Literārās normas teorētiskos pamatus ir licis B. Havrāneks. Vienotā nacionālā valodā ir sarežģītas attieksmes starp kopējo nacionālo un starp literāro, dinamiskas attieksmes starp neliterārajām runas sfērām dažādos valodas attīstības posmos. Tāpēc ir nepieciešama iespējami lielāka valodas vienotība, precizitāte, skaidrība, un to spēj dot norma. Norma ir noturīgā un nenoturīgā, mainīgā un statiskā, obligātā un fakultatīvā un citu dialektiski opozicionāru pazīmju apvienojums. Norma ir pētījama dažādos aspektos valodā un runā tās funkcionālajā daudzveidībā, sinhroniski un diahroniski, statiskā un dinamiskā aspektā. Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji pētījuši normu kā konkrētu vēsturisku un lingvistiski socioloģisku parādību. Viņi normu definē kā strukturālu līdzekļu kopumu, ko regulāri izmanto noteiktā valodas lietotāju kolektīvā.

Mūsdienu nacionālajā valodā literāras normas ir viens no valodas normu tipiem. Tās ir vienotas, kopīgas visai literārajai valodai, virsdialektālas; tās regulē literārās valodas sinhronisku pastāvēšanu. Visiem valodas līdzekļiem literārajā valodā jābūt izstrādātiem tā, lai tie spētu atspoguļot sarežģītas domas, idejas, emocijas, optimāli precīzi nosaukt jēdzienus un priekšmetus, to savstarpējās attieksmes un pārmaiņas. Literāro normu struktūra dažādos valodas līmeņos veido valodas pamatu un nosaka tās robežas 1) vēsturiski hronoloģiskā aspektā un 2) pašas valodas (funkcionālā) aspektā.

Kopējā nacionālā valodā īpaši svarīgs ir literāro normu un dialekta normu savstarpējais sakars. Dialektu runātāji nav indiferenti pret valodu un pret normu. Valodas pētnieki atzīmē dialektu runātāju īpašu pietāti pret savu dialektu, savu izloksni. (Vandrijess, 223 u. c.) Dialektos, tāpat kā literārajā valodā, pastāv normas, kas aptver visus valodas līmeņus: fonētiku, leksiku un gramatiku. Taču starp dialektu normām un literārajām normām ir būtiska atšķirība: dialektu normas veidojas stihiski, tās tiek konstatētas pēc valodas iemaņām, intuitīvi uztverot attiecīgajā dialektā pieņemto un nepieņemto un valodas faktus vērtējot galvenokārt negatīvi: tā nerunā, pie mums tā nesaka u. tml. B. Havrāneks uzskata, ka dialektu normas atšķirībā no literārajām normām nav pietiekami apzinātas un kategoriskas pēc obligātuma pakāpes. Dialektu normas pieļauj daudz variantu. Jebkura valodas norma tiecas pēc noturīguma, bet tikai literārās normas stiprina kodifikācija. B. Tomaševskis ir teicis: “Literārās valodas normām mēs piedēvējam īpašu pareizumu un obligātumu, kas jāievēro visiem, pretstatā normām, kas valda dialektos un vienkāršruna.” (Tomaševskis, 326) Pašreiz dialektu īpatnības strauji nivelējas, un lielākā daļa dialektu runātāju apgūst literāro valodu ar tās normām. Tas ir likumsakarīgs process nācijas vienotības un literārās valodas attīstības virzienā.

Normas pastāv arī citās neliterārās sfērās: ir neliterārās sarunvalodas normas, žargonu normas u. c. Tās ietekmē arī literāro valodu. Šajā sakarā F. Kočišs runā par nacionālās valodas literārās formas elastīgu stabilitāti, kad neliterārie elementi iekļūst literārajā valodā kā pieļaujami vai skaužami normas pārkāpumi. (Kočišs, 226) Tikai būtu jāpiebilst, ka neliterārie elementi, iekams tie nav akceptēti normās, nevar tikt uzskatīti par literāriem. Nedrīkst jaukt normētas literārās valodas jēdzienu ar atkāpēm no normas. Attiecīgie neliterārie valodas līdzekļi var tikt pieņemti, vai nu dziļāk izpētot sistēmu un attiecīgās likumības, vai arī ūzusa spiediena ietekmē. Literārajā normā drīkst ietilpt tikai tādi fakti, kas nav pretrunā ar valodas sistēmas prasībām, atbilst tās modeļiem vai attīstības tendencēm. Normas vienkāršrunā, žargonā u. tml. ir veidojušās stihiski un attiecas galvenokārt uz leksiku, mazāk uz gramatiku.

Galvenie literāras normas pastāvēšanas nosacījumi ir 1) vēsturiskums (literārā norma iespējama tikai sinhroniskā skatījumā), 2) pašu normu sistēmisms, 3) sakars ar valodas sistēmu un tās attīstību (t. i., attieksme pret objektīvi pastāvošiem valodas faktiem), 4) funkcionāli, resp., situatīvi ierobežojumi (funkcionālo paveidu un stilu atšķirību izmantošana valodas un runas līmenī).

Pašreiz valodniecībā minētas vairākas literārās normas pazīmes. Galvenās no tām, arī biežāk minētās ir 1) stabilitāte, resp., noturīgums, 2) pareizums, 3) tradicionālums, 4) izplatība, 5) avota autoritāte, 6) objektīvums, 7) vērtējošs raksturs, 8) lietderība un komunikatīvs mērķtiecīgums. To savstarpējās attieksmes ir rādītas dažādi. No šo pazīmju un to savstarpējo attieksmju (sistēmisma) izpratnes ir atkarīga literārās normas teorētiskā nostādne. Parasti virzošie spēki atrodas savstarpējās dialektiskās attieksmēs. Arī normas izpratnē pirmām kārtām ir nepieciešama dialektiska pieeja.

2.3.1. Literārās normas dialektika: norma statiskā un dinamiskā aspektā

Literārajā valodā pastāv objektīva, nenovēršama opozīcija: valodas vienotība un variatīvums. Šī problēma tiek risināta, strukturāli diferencējot valodas līdzekļus vai funkcionāli regulējot variatīvumu. Senākais ideāls (vai fetišs) – pilnīgi vienota, vienveidīga, stabila literārā valoda – ir nepatiess un neiespējams. Dažādos literārās valodas līmeņos variatīvuma pakāpe nav vienāda. (Danešs, 986) Pēc F. Daneša domām, maksimāla vienotība izpaužas tikai ortogrāfijā – citur vērojams liels variatīvums.

Valodas dialektiskā opozīcija atspoguļojas arī literārajā normā; tā veido valodas kultūras teorētisko un praktisko kodolu. To ir apzinājušies Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji. Viņi ir izvirzījuši vispārīgus principus valodas praksē, normēšanā un normas kodifikācijā: 1) normai jābalsta literārās valodas stabilitāte, 2) normai jābalsta arī literārās valodas funkcionālās atšķirības un stilistiskā bagātība. Centienus pēc stabilitātes balsta a) mērķtiecīgums (funkcionālais viedoklis), b) laikmeta gaume (estētiskais viedoklis) un c) atbilsme mūsdienu literārās valodas patiesajam stāvoklim (sinhronais redzes viedoklis), 3) normējot nedrīkst varmācīgi padziļināt atšķirības starp sarunvalodas un grāmatu valodas gramatisko uzbūvi (ja vien nav runa tieši par šo atšķirību funkcionālu izmantošanu), 4) normējot nedrīkst no literārās valodas izdeldēt visas svārstības un literāros dubletus –, tiecoties pēc literārās valodas stabilitātes, tajā nedrīkst neko nivelēt. (Vispārīgie principi, 397) Šajos principos paradīts jautājuma dialektisks risinājums, tālāk tas attīstīts daudzu valodnieku teorijās. Tā pamatā ir noturīguma un mainīguma, stabilitātes un variatīvuma saprātīgs apvienojums, kas garantē brīvu literārās valodas attīstību. Lai iegūtu optimālus rezultātus literārajā valodā, nepieciešamas obligātas normas, taču valoda mainās, un tai līdzi mainās arī normas. Jāatrod zināms līdzsvars starp stabilumu un mainīgumu.

2.3.2. Literārās normas pazīmes

Avotos minētas daudzas literārās normas pazīmes. Šeit pievērsīsimies galvenajām no tām. (Šis jautājums ir precizēts un papildināts, attīstīts principu un kritēriju apskatā II. 2. 6.)

Literārās normas galvenās pazīmes ir noturīgums un pareizums. Noturīgums sakņojas tradicionalitātē un stabilumā. Normas tiek šķirtas pēc noturīguma pakāpes dažādos līmeņos un saziņas apstākļos; to nosaka normas un valodas sistēmas savstarpējās attieksmes. Piemēram, izrunas ideāls paraugs ortoēpijā meklējams sistēmā, tāpēc sistēma determinē normu. Leksikā dominē saturs; izvirzās vārda jēdzieniskās precizitātes, sintagmatiskās un stilistiskās iederības problēma izteikumā (savā starpā tiek salīdzināti sinonīmi, paronīmi, regulēts to lietojums). Gramatikā turpretim priekšplānā izvirzās modeļi un paraugi (paradigmas) un to funkcionēšanas kritēriji, kas rāda atbilsmi 1) adaptētām realizācijām un 2) inovācijām. Stilistikā norma regulē ekspresīvu valodas līdzekļu lietojumu atbilstoši saziņas mērķim, saturam un situācijai.

Normu svārstības rodas 1) literārās valodas un tās paveidu un 2) neliterāro veidojumu – dialektu un neliterārās sarunvalodas mijiedarbē. Pārliecīga normu stabilitāte var radīt konservatīvismu, kad tiek izvirzīts vēsturiskās tīrības kritērijs un parādās pūrisms vai arī tā pretstats – antinormatīvuma tendence.

Pūrisms valodā (franču purisme no latīņu purus ‘tīrs’) ir cenšanās attīrīt valodu no citu valodu vārdiem un izteicieniem, no dažāda veida jauninājumiem, tādu leksisku un gramatisku elementu noraidīšana literārajā valodā, kuri nāk no teritoriāliem un sociāliem dialektiem, vienkāršrunas, profesionālās sfēras u. tml. Pūrisms plašā izpratnē ir pārāk stingra, nesamierināma attieksme pret jebkuru aizguvumu, jauninājumu, vispār pret visiem valodas kropļojumiem. (KVE, 244)

Antinormatīvuma tendence tiek realizēta, noliedzot nepieciešamību apzināti iejaukties valodas procesā un zinātnisku normēšanu. Antinormatīvuma piekritēji valodas faktus parasti vērtē subjektīvi, pēc savas gaumes. Viņi bieži atbalsta pseidoprogresīvas tendences. (Par abām tendencēm: Skvorcovs 2, 49.)

Valodas objektīva, zinātniska normēšana paredz vēršanos pret abām galējībām – kā pret pūrismu, tā arī pret antinormatīvuma tendencēm.

Jauninājumi valodā sākumā parasti tiek pieņemti ļoti atturīgi. Var būt tādi valodas attīstības posmi, kad šāda piesardzība ir vērtējama pozitīvi. Piemēram, krievu literārajā valodā 20. gadsimta 20. gados bija vērojama spēcīga demokratizācijas tendence – valodā ieplūda daudz dažādu formu un konstrukciju no tautas valodas. Veidojās divas tendences: ļaut tautas valodas parādībām brīvu ceļu un tās nekritiski iepludināt literārajā valodā vai stabilizēt literāro valodu, ierobežojot demokrātiju. Uzvarēja stabilizācijas tendence – pūrisms progresīvā nozīmē, kaut gan ne vienmēr tika paturētas vecās normas. Normu svārstību periodā tā bija progresīva tendence. Pūrisma progresīvās iezīmes ir 1) patiesas rūpes par savdabīgas nacionālas kultūras un valodas attīstību (ja ir iespējama citu kultūru un valodu negatīva, postoša ietekme) un 2) principiāla attieksme pret dzimtās valodas bagātībām, mēģinājums modināt un aktivizēt tās iekšējos nominācijas un vārddarināšanas, kā arī citus resursus. Pūrisms tiek izmantots kā metodisks paņēmiens, mācot pareizu valodu, arī mācot dzimto valodu skolā.

Negatīvo tendenču pūrismam ir krietni vairāk nekā pozitīvo. Tās ir 1) subjektīva gaume valodas vērtējumā, 2) nezinātniskums un antivēsturiskums – valodas objektīvo likumību neizpratne un arī neatzīšana, 3) retrospektīvums – tiek pieņemts tas, kas valodā ir jau nostiprinājies, 4) tiešs konservatīvisms – cenšanās pilnīgi atteikties no jau pieņemtiem aizguvumiem un tos nomainīt ar pašu valodas darinājumiem. Galējs pūrisms valodniecībā parasti tiek noraidīts un izsmiets. Taču parasti tiek kritizēti pūristi neveiksminieki, kuru darbība ir pretrunā ar valodas attīstības vispārējām tendencēm. Bet ir arī precedenti, kad pūristu darbība noteiktā laika posmā ir bijusi veiksmīga: piemēram, pūrisma loma ungāru valodas atjaunināšanā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā; arī fakts, ka somu un ķīniešu valodā aizguvumi veido samērā nelielu leksikas procentu, – tas ir izskaidrojams ar senu tradīciju pat jaunus jēdzienus ietvert savas valodas formā, arī tos, kuri ienāk no ārienes. (Šveicers, Nikoļskis, 145) Galējs pūrisms aizkavēja terminu izveidi jaunattīstības valstīs – tika idealizēta pagātne (piemēram, Indijā terminu izveidē tika izmantota hindi un pali). Pēdējos gados leksikas papildināšanas darbs šeit ir kļuvis produktīvāks – tas ir atbrīvojies no pūrisma galējībām. Pārsvaru ir guvusi tendence līdzās orientācijai uz klasiskām valodām vairāk izmantot mūsdienu valodu leksiku un vārddarināšanas modeļus, nepieciešamības gadījumos pieļaujot aizguvumus no citām vietējām un Rietumeiropas valodām. (Šveicers, Nikoļskis, 144) Pūrismam jaunattīstības valstīs tomēr ir bijis arī racionāls kodols: šķēršļi, ko pūristi liek svešām ietekmēm, ir aktivizējuši vietējo valodu resursus un palīdzējuši tos attīstīt, stimulējuši dzimtās valodas leksikas un vārddarināšanas attīstību. (Šveicers, Nikoļskis, 145)

Kritizējot pūrismu, J. Mukaržovskis ir aizrādījis, ka pūristiem raksturīga arī mistifikācijas tendence: lai novērstu citu valodu ietekmi, tiek izmantota kalkēšana, bet kalki ir slēpti aizguvumi – ārējā ietekme iegūst aizplīvurotu formu, nacionālās valodas ietērpu. (Mukaržovskis, 419)

Pūrisma tendences progresīvā un arī negatīvā nozīmē visbiežāk izpaužas literārās valodas sākotnējās stabilizācijas posmā; vēlāk var parādīties arī zināms liberālisms literārajā normā, proti, ar sarunvalodas starpniecību tiek pieļauta tādu vienkāršrunas un žargona elementu iekļūšana literārajā valodā, kas iepriekš vērtēti par neliterāriem. (Jarceva 1, 44)

Ļ. Skvorcovs ir parādījis, ka pūrisma veidi un avoti dažādos vēstures posmos ir atšķirīgi. Viņš min šādus pūrisma veidus: 1) estētiskās gaumes (vai emocionālais) pūrisms, 2) loģiskais (vai zinātniskais) pūrisms, 3) ideoloģiskais (vai sabiedriski politiskais, oficiozi konservatīvais) pūrisms un citi. (Skvorcovs 2, 52) Progresīvais pūrisms parasti tiek izmantots arī svarīgu notikumu laikā; tādi ir demokrātiskās kustības uzplūdi kara un pēckara apstākļos, revolūciju un citu svarīgu sociālu pārmaiņu laikā. Ar tiem ir saistītas pārmaiņas arī valodā – straujas reformas, aktīva aizguvumu ieplūšana, neoloģismu rašanās, pārveidojumi stilistiskās attieksmēs un citi jauninājumi. Latviešu valodā tāds laiks ir literārās valodas attīstības sākumposms, kas saistīts ar latviešu nācijas atbrīvošanās kustību, tāds ir pirmā pasaules kara laiks un arī 2. pasaules kara laiks un pēckara periods; tāds ir arī demokratizācijas process 20. gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē un pašreiz, kad latviešu valodā notiek aktīvi procesi un progresīvais pūrisms tiek izmantots kā normu stabilizēšanas līdzeklis.

Pēc 2. pasaules kara sāka attīstīties zinātne un tehnika, aktīvi procesi sākās arī valodā. Sāka jaukt funkcionālos stilus, plaši lietot retoriskas un lietišķas standartfrāzes un stereotipus. Terminoloģija attīstījās reizē ar attiecīgajām nozarēm – ķīmijā, fizikā, medicīnā, tehniskajās zinātnēs u. c. Atpalika militārā sfēra un jūrniecība, jo šajās nozarēs tika lietota tikai krievu valoda. Terminoloģija standartizējās tajās nozarēs, kur bija cieša sadzīviska saskare ar krievu valodu: tiesību sfērā, ekonomikā, tehniskajās zinātnēs. Standartizētā leksika un arī citi izteiksmes līdzekļi plaši sāka ieplūst vispārlietojamā valodā. Literārajā valodā pamazām sāka izplatīties sarunvalodas izteiksmes līdzekļi. Tas radīja nepieciešamību pētīt literāro sarunvalodu un funkcionālos stilus, pētīt arī valodas politikas un plānošanas jautājumus, valodas evolūcijas likumības, valodas estētikas jautājumus u. tml. Latviešu valodniecībā par šiem jautājumiem ir maz darbu. Pamazām mainījās attieksme pret literārajām normām, kuras literārās valodas izveides sākumposmā bija visai stabilas. Valodas pārlieka stabilizācija kļuva par apgrūtinājumu. Šāds process raksturīgs daudzām Eiropas valodām.

Pretstatā normu noturīgumam valodā notiek nepārtraukta, funkcionāli pamatota literāro normu evolūcija. Literārās valodas līdzsvars ir relatīvs, īslaicīgs, dinamisks – tas nozīmē, ka literārajā valodā nav pieņemama ne stingra stabilitāte, ne arī patvaļība. (Danešs, 286) Valodas noturīgums, kas ir objektīva un pozitīva literārās valodas attīstības pazīme, pamazām kļūst relatīvs. Šajā sakarā, lai izvairītos no pārliekas normu stabilizācijas, čehu valodnieks V. Matēziuss ir izvirzījis tēzi par literārās valodas elastīgo stabilitāti (Matēziuss 2, 381), kas pašreiz veido dinamiskās normas izpratnes kodolu.

Bez noturīguma un pareizuma valodniecībā minētas arī citas normas pazīmes. Viena no tām ir valodas fakta izplatība. Kā kvantitatīva pazīme tā ir svarīga, izšķirot paralēlismu likteņus. To konstatē ar matemātiskām metodēm vai parastām aptaujām. Jāņem vērā, ka izplatība nav galvenā normas pazīme un nemotivē normatīvumu, jo izplatīta var būt arī valodas kļūda. (Sk. II. 6. 2. 2. 4.)

Valodniecībā ir pazīstama J. Istrinas tēze: “Normu nosaka lietojuma pakāpe un autoritatīvs avots.” (Istrina, 19) Vairums valodnieku pieņem avota autoritāti kā normas pazīmi. Daiļliteratūra ir galvenais normētāju balsts. Meklējot valodas paraugus, sabiedrība vienmēr ir vērsusies pie talantīgiem vārda mākslas meistariem. Reti lietoti vai aizmirsti vārdi var ienākt valodā tieši ar rakstnieku darbiem. Tādi vārdi kā guns, mīla ieviesušies literārajā valodā ar Raiņa darbiem. Daiļdarbu izmantošanā ir iespējami divējādi pārspīlējumi – daiļdarbu nozīmes pārvērtēšana un daiļdarbu nozīmes noniecināšana. Noteikti jāņem vērā, ka jēdzieni literārā valoda un literāra darba valoda nav identi. Literārā valoda ir vārda meistaru izstrādāta tautas valoda, to veido visi publicētie literārie darbi kopumā. “Literārā valoda ir visas tautas valoda, ko radoši “apstrādājuši” un bagātinājuši vārda meistari. Tā ir tautas runas kultūras augstākā pakāpe... Runātāji ne vien rada literārās izteiksmes līdzekļus un normas, bet tās arī rūpīgi saudzē un glabā kā lielu kultūras vērtību.” (Jefimovs, 22) Pārāk augstu vērtējot atsevišķu rakstnieku valodu, var rasties bīstams stāvoklis – var sairt saites starp literāro valodu un attiecīgā rakstnieka un viņa darbu valodu.

Var būt. tādi gadījumi, kad rakstnieks savu daiļdarbu valodu cenšas identificēt ar visas tautas valodu, apelējot pie demokrātiskuma tendencēm. Piemēram, A. Jugovs literāras normas jēdzienu ir atzinis tikai vārdos – savā darbībā viņš to ir noliedzis; viņš uzskatījis, ka nav nepieciešams izmantot literārās valodas vārdnīcas, viņš nav ņēmis vērā atšķirīgu stilu īpatnības, pūristiski vērsies pret internacionālajiem vārdiem. (Jugovs) A. Jugovu ir kritizējis A. Budagovs, Ļ. Skvorcovs un citi. (Budagovs, 3, 320 – 334; Skvorcovs 1, 101) Daiļdarbu valodas līdzekļi jāizmanto ar atlasi; nedrīkst jaukt jēdzienus rakstnieka valoda un visas tautas valoda ar visiem dialektiem. Nav pieņemama dialektu leksikas nekritiska izmantošana bez īpašas motivācijas (kā, piemēram, M. Zariņa romānos – sk.: Rudzīte 1). Rakstnieks valodu izmanto cilvēku raksturošanai; viņš nedrīkst savu tēlu nelietību un muļķību identificēt pats ar savu rīcību un uzskatiem, tāpēc autortekstā nav pieļaujamas nemotivētas atkāpes no literārajām normām.

Valodas jaunradē un normēšanā galvenais ir valodas lietotāju kolektīvs, kas jauninājumus un ieteikumus pieņem vai noraida. Daiļdarbiem piemīt specifiskas estētiskas īpatnības, kas tiem neļauj kļūt par universāliem valodas paraugiem. Tā, piemēram, īpatnēja leksika ir dzejā, ir īpatnības vārdu saistījumos, īpatnējas sintaktiskas struktūras un vēl daudz kas cits. (Par to: Kurilovičs.) J. Kurilovičs aizrāda, ka poēzijas valoda atšķiras no sarunvalodas: neoloģismu lietojums dzejā nav tā pārbaudīts atlasē, kā tas ir sarunvalodā, tāpēc tas ir saistīts ar lielāku risku. Daiļdarbu valoda nespēj būt paraugs visās valodas sfērās. Literārās normas nezaudē vienību, kaut arī pastāv dažādos funkcionālajos paveidos atšķirīgā veidā (piemēram, sintakse atšķiras sarunvalodā, leksika – dzejā u. tml.). Literārajā valodā ir augstākas prasības nekā citos nacionālās valodas paveidos – nepieciešama plašāka leksika, precīzāka gramatika, normētu valodas līdzekļu pārpilnība. Kaut gan nav noliedzama rakstnieka autoritāte literārās valodas normēšanā, jāņem vēra, ka vārdu lietojuma likumības izriet no visa tās literatūras kopuma, ko lasa kāda kolektīva locekļi. Tāpēc arī mūsu laikā rodas prasība pēc plašākas literāro paraugu sistēmas. Par tādu tiek uzskatīta zinātnes un preses valoda.

Normai ir jāsamierina valodas objektīvās īpašības ar sabiedrības gaumi un vērtējumu, kas ne vienmēr ir idents ar reālo runas ieradumu. Norma nav tikai tiešs runas ieradumu (ūzusa) atspoguļojums un nav arī tikai valodas sistēmas iespēju realizācija – normai piemīt kategoriskums, imperatīvums. Parasti valodas faktu vērtējums mainās pēc tam, kad ir mainījies ūzuss. Valodiskā gaume, stilistiskie ieradumi un vērtējuma mēraukla mainās reizē ar valodu. Tāpēc arī normu evolūciju nevajadzētu mehāniski izsecināt no valodas evolūcijas un būtu jāņem vērā, ka saites starp normu un ūzusu nedrīkst pārtrūkt uz pārāk ilgu un nozīmīgu laiku. (Gorbačevičs 2,46)

Par literāras normas pazīmi tiek uzskatīts arī lietderīgums un komunikatīvais mērķtiecīgums. Literārā norma balstās uz to, ka vienā laikā dzīvojošiem valodas lietotājiem ir kopīga valodas vienību izmantošanas normu uztvere un izpratne tipiskos (regulāri reproducējamos) kontekstos. Komunikatīvā mērķtiecīguma un lietderīguma princips tika izvirzīts, lai radītu saikni starp valodas līdzekļu izmantošanu un ekstralingvistisko īstenību sinhroniskā statiskā aspektā. Pētījot paralēlismu savstarpējās attieksmes, komunikatīvais mērķtiecīgums parādās tad, ja perspektīvā varianta priekšrocības nosaka faktori, kas atrodas ārpus valodas sistēmas. Piemēram, uzsvara pārcelšana ritma dēļ atvieglo izrunu dažādos specifiskos skaitāmos pantiņos, formveidotāju afiksu specializācija atbrīvo variantus no formālas pārslodzes – veidojas paronīmi (piemēram, spiede un spiedne). Statiskā aspektā komunikatīvā mērķtiecība palīdz īstenot konkrētu informāciju un saskaras ar izteikuma estētisko ievirzi; dinamiskā aspektā tā veicina informāciju vispār un atvieglo saziņu.

Liela loma literārās normas iedzīvināšanā un nostiprināšanā ir skolai un skolotājiem. Skolas ietekme valodas attīstībā ir konservatīva labā nozīmē – tā rada līdzsvaru literārās valodas sistēmā un panāk iespējami lielu efektivitāti runas un rakstu formā. Vispārīgās un objektīvās valodas parādības skolā tiek nostiprinātas un pārvērstas par literāro normu, kas nostiprinās valodas lietotāju apziņā. Skolā tiek veidoti valodas kultūras pamati arī topošiem vārda meistariem. Neviens rakstnieks, politiķis, zinātnieks nav izticis bez skolā liktiem pamatiem valodas kultūrā. Valodas kultūra ir audzināšanas rezultāts. Par to nacionālās literārās valodās ir pastāvīgi jārūpējas.

2.3.3. Dinamiskās normas teorija

Pārliecīga normas stabilitāte ir nezinātniska. Ir nepieciešama tāda normas izpratne, kurā būtu apvienotas diametrāli pretējas īpašības: noturīgais ar mainīgo, statiskais ar dinamisko, obligātais ar fakultatīvo un citas opozīcijas dialektiskā vienībā, kā arī izvirzīta normas izpētes nepieciešamība valodā un runā visā to daudzveidībā, sinhroniski un diahroniski.

Normu noturīgums atšķiras dažādos vēstures posmos un arī valodas līmeņos. Kādā vienā sinhroniski nosacītā posmā norma parādās divējādi: implicīti – kā paraugs, ietverta dažādos valodas līdzekļos, tekstos, un eksplicīti, t. i., atšifrētā veidā – kodifikācijā – kā noteikti likumi un ieteikumi. Kodificētā norma nav un arī nevar būt simtprocentīgi adekvāta literārajai normai – reģistrētā veidā tā paliek sastingusi un tiek hronoloģiski attālināta no attiecīgā mūsdienu valodas posma. Norma ir attiecināma uz visiem valodas līmeņiem. Katrā no tiem normas attīstās pēc īpašiem likumiem, arī pēc obligātuma pakāpes.

Ir valodnieki, kas cenšas pārvarēt normu shematismu un sastingumu, ietverot normās arī atkāpes. (Stepanovs, 5; Kočišs, 826) Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvju tēzi par normu stabilizācijas un svārstību dialektisku vienību nepieciešams izstrādāt aktīvā modelī. Jāņem vērā valodas lietotāju spējas un prasme divos galvenajos virzienos – valodas faktu, līdzekļu saprašanā un jaunu valodas līdzekļu radīšanā. D. Šmeļovs šķir valodas lietotāju, kurš valodas līdzekļus izmanto automātiski, no novērotāja, kurš valodu vērtē normatīvā aspektā. Svarīgi ir ne vien reproducēt valodas faktus, bet arī radīt jaunus; lai to spētu, ir labi jāizprot valoda. (Šmeļovs 1) Tvert valodu kustībā un formulēt dinamiskās normas ideju ir centies Ļ. Ščerba (1915. g.). Viņš izvirzījis stingras normas, kas atrodas valodas apziņas “gaišajā punktā”, un pēc tam parādījis 1) atmirstošas normas un 2) topošas normas, kas tiek izmantotas vai radītas tikai atsevišķos gadījumos un vēl nav apzinātas. Šo uzskatu vēlāk izmantojis Ļ. Skvorcovs. (Skvorcovs 1, 51)

Zināms dinamiskums piemīt arī S. Ožegova ieteiktajam normas raksturojumam: “Norma ir visnoderīgāko (vispareizāko, visieteicamāko), sabiedrības vajadzībām izmantoto valodas līdzekļu kopums, kas veidojas, atbalstot valodas elementus (leksikas, izrunas, morfoloģijas, sintakses elementus) no paralēli pastāvošiem, radot tos no jauna vai ņemot no pagātnes pasīvā krājuma un tos sabiedriski novērtējot.” (Ožegovs 1, 14 – 15) Te izvirzīta valodas variatīvo līdzekļu izmantošanas ideja. “Variatīvie līdzekļi – tā ir normas vēsturiska mainīguma izpausme, sinhroniskā aspektā tie atspoguļo normas dinamiku.” (Jedlička 2, 266)

Pašreiz visprecīzākā un vislietderīgākā šķiet Ļ. Skvorcova izstrādātā dinamiskās normas teorija; tās autors ir balstījies uz līdzšinējiem darbiem šajā jomā. Viņš ir centies formulēt dinamiskās normas jēdzienu, ietverot normā arī radošo tendenci. (Skvorcovs 1, 46 – 48); Skvorcovs 2, 26 – 31) Pēc Ļ. Skvorcova teorijas, valodas norma dinamiskā aspektā ir sociāli un vēsturiski nosacītas runas darbības rezultāts; tā stiprina sistēmas tradicionālās realizācijas vai rada jaunus valodas faktus 1) atbilstoši valodas sistēmas potenciālām iespējām un 2) atbilstoši realizētiem paraugiem. Runas līmenī var būt 1) realizēta norma un 2) realizējama, potenciāla norma, kas vēl nav realizēta; to rada, ņemot vērā realizēto normu. Abas šīs normas atrodas vienā līmenī pretstatā valodas struktūras (shēmas) līmenim.

Realizēto normu veido 1) aktualizēta daļa (mūsdienīga, aktīva, apzināta un kodificēta, resp., ieviesta praksē) un 2) neaktualizētā daļa (zūdoši arhaismi, reti lietoti varianti, dubleti u. tml. – piemēram, aloties, nomutēt, limuzīns).

Realizējamo normu veido 1) neoloģismi, jaundarinājumi, kas dažādos valodas līmeņos kļūst par normu (ieplūst aktualizētajā normā), un 2) nekodificējamas parādības runas sfērā – okazionālismi, nepieciešamības radīti specifiski veidojumi (tie ieplūst neaktualizētajā normā, piemēram, Z. Skujiņa okazionālismi ieziņkārot, labomīgs, iedomnieks u. tml.). Jauninājumus normatīvi vērtējot, tiek ņemta vērā 1) iespēja tos masveidā un regulāri reproducēt un 2) aktīvi savā starpā iedarboties ar citiem sistēmas posmiem. Pētot valodas sistēmu, “jānošķir apakšsistēmu stabilie veidojumi un inovāciju slānis. Formulējot mūsdienu valodas normas, jābalstās uz valodas sistēmas stabilo daļu, kā arī jāņem vērā šīs sistēmas galvenās attīstības tendences. Potenciālismi un okazionālismi aplūkojami individuālā stila aprakstos.” (Soida 3, 159)

Abu normu aktualizētā daļa Ļ. Skvorcova teorijā veido apzinātās normas gaišo lauku – dinamiski vērtējamu un uztveramu normas kodolu. Pozitīvais ieguvums: 1) šajā teorijā normas jēdzienā ietilpst arī potenciālā sfēra – tas atbilst valodas attīstības un plānošanas tendencēm; 2) normā ietilpst tiklab obligātais, kā arī pieļaujamais; normas robežās iespējami varianti – norma nav gatavs faktu uzskaitījums; 3) realizētā sfēra ir vienpusīgi nosacīta – pēc atbilsmes struktūrai, bet realizējamā sfēra ir divpusīgi nosacīta – gan pēc atbilsmes struktūrai, gan arī pēc atbilsmes realizētajai normai; 4) abās sfērās tiek izmantots komunikatīvā mērķtiecīguma princips, bet realizējamā normā tas ir konstruējošs.

Tiesību normu terminoloģijā (jurisprudencē) šķir 1) imperatīvās (obligātās) normas un 2) dispozitīvās (papildu) normas, ko izmanto, ja jautājumu nav iespējams noregulēt, pusēm vienojoties. Ļ. Skvorcovs iesaka imperatīvās un dispozitīvās normas šķirt arī valodā. Imperatīvās normas ir tādas obligātas realizācijas, kas izriet no valodas struktūras iespējām. Tās nepieļauj variantus. Tās pārkāpjot (piemēram, nepareizi lietojot locījumus, dzimtes u. tml.), valodas lietotājs parāda vājas valodas zināšanas vai pat iziet ārpus attiecīgās valodas ietvariem. Dispozitīvās normas jeb papildnormas ir rekomendācijas un ieteikumi, ko izstrādā, ņemot vērā valodas struktūru vai dažādus teorētiskus nosacījumus. Tās pieļauj neitrālus vai stilistiski atšķirīgus variantus. Imperatīvās normas mainās kopā ar valodu, bet dispozitīvās normas tiek precizētas, mainītas vai atceltas kodificējot. (Skvorcovs 2, 35) Norma dinamiskā izpratnē nav ideāls, nesasniedzams paraugs; tā noder visos normēšanas gadījumos. Objektīvas svārstības literārajās normās ir saistītas ar šo normu attīstību. Pēdējā laikā normas izpratnē arvien spēcīgāk izpaužas dinamiskuma idejas, īpaši spilgti tas redzams čehu un slovaku valodnieku darbos.

2.4. LITERĀRO NORMU KODIFIKĀCIJA

Jāšķir literārā norma (objektīvi valodas likumi, kas atbilst valodas sistēmas un struktūras prasībām un tiek īstenoti praksē) no kodifikācijas⁴ (šo likumu konstatēšanas, sistematizēšanas, aprakstīšanas īpašos likumu krājumos, rokasgrāmatās, zinātniskos darbos u. tml.).

Valodas normu kodifikācijas izvirzītāji ir Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji. Pulciņa tēzēs minēts, ka ar valodas normu kodifikāciju jāsaprot tādu īpašību attīstības tendences literārās valodas runas un rakstu formā, ko nosaka literārās valodas speciālās funkcijas. Šīs parādības ir trīs: 1) noturīgums resp. stabilitāte, 2) skaidrs, precīzs un viegls visdažādāko nianšu atspoguļojums un 3) valodas oriģinalitāte. No tām savukārt ir izsecināti praktiski uzdevumi dažādās valodās. Čehu valodnieki ir formulējuši uzdevumus slāvu valodas kultūrā. (Tēzes, 39 – 40) No tiem var izsecināt principus, kas būtu noderīgi arī mūsu valodā pašreiz: 1) pārvarēt nefunkcionālas atšķirības (variantus) izrunā; 2) laika gaitā panākt skaidrību, vienkāršību un noturīgumu ortogrāfijā, 3) censties pēc maksimālas bagātināšanas un stilistiskas daudzveidības, pēc jēdzieniskas precizitātes vārdu lietojumā, 4) censties maksimāli diferencēt nozīmes, bagātinot sintakses līdzekļus, un 5) censties ievērot kopīgas valodas sistēmas prasības morfoloģijā, formu lietojumā.

Normas pastāv objektīvi kā literārajā valodā kopumā, tā arī katrā tās funkcionālajā paveidā. (Šmeļovs 2, 167) Kopējās literārās normas ir kodificētas. Atsevišķo funkcionālo paveidu normas ir augstākā valodas kultūras līmeņa – meistarības – normas. Tās ne vienmēr ir kodificētas, taču katra konkrēta teksta organizēšanā abas normu sistēmas ir saistītas savā starpā un viena otru ietekmē. (Lapteva 2, 126)

“Kodifikācijas būtība slēpjas valodas dubletu, variantu, inovāciju un attīstības tendenču objektīvā vērtējumā.” (Danešs, 288) F. Danešs kodifikācijas procesā izšķir trīs posmus: 1) deskriptīvo (aprakstošo), 2) regulatīvo (normatīvo) un 3) realizācijas (stratēģiski taktisko).

(1) Deskriptīvajā posmā tiek noteiktas un objektīvi aprakstītas pastāvošās literārās normas visā sarežģītībā, pretrunībā un dinamiskumā. Literārās valodas priekšrocības, sabiedrības uzskati un attieksme tiek konstatēta objektīvi (ar sociolingvistiskām metodēm).

(2) Regulatīvajam posmam ir divi apakšposmi: a) vērtējums un b) tiešā kodifikācija. Valodas līdzekļi un to izmantojums tiek vērtēts ar objektīviem kritērijiem. Tiek ņemtas vērā sabiedrības vajadzības, literārās valodas attīstības tendences (dinamika) temporālā un sociālā nosacītībā, orientējoties uz nākotni – uz literārās valodas attīstības perspektīvām, tās kodifikācijas plāniem, prognozēm. Tiešās kodifikācijas apakšposmā uz iepriekšējo rezultātu pamata tiek izdarīta kodifikācija, kas balstās uz literāro normu un veido priekšrocību sistēmu. Ar kodifikācijas palīdzību tiek realizēta plānveidīga un perspektīva ietekme: tiek organizēts un kontrolēts literārās valodas līdzekļu dinamisks līdzsvars, nodrošināta tās relatīvi brīva funkcionēšana atbilstoši sabiedrības aktuālām komunikatīvām prasībām.

(3) Realizācijas posmā kodifikācija tiek īstenota praksē. Valodisku momentu tajā ir maz. Runa ir par metodiku, par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem realizēt kodifikāciju. Šis posms ir pietiekami jānovērtē. (Danešs, 281) F. Danešs dod arī vērā liekamus ieteikumus kodifikācijas realizēšanā, viņš uzskata, ka valodnieka uzdevums ir konstatēt, aprakstīt un objektīvi analizēt dialektiski sarežģīto literārās valodas situāciju un izdarīt noteiktus secinājumus. Taču valodniekam ir tiesības arī uz personisko viedokli. Galvenais nosacījums: valodas prakses jautājumos nepieciešama zinātniska pieeja. (Danešs, 293 – 394) Nopietni jādomā par rekomendāciju formulējumiem. Jāpētī kodifikācijas ietekme valodas praksē; jāvērtē valodas lietotāju reakcija u. tml. Atbilstoši tai jāmaina pieeja vai pat pati kodifikācija. Tikai šāda atgriezeniska saikne darīs kodifikāciju efektīvu. (Danešs, 283)

Analizējot sabiedrības un atsevišķu indivīdu attieksmi pret kodifikāciju, F. Danešs lieto terminu pozīcija. Pozīcija socioloģiskā izpratnē ir kādas personas, grupas vai visa kolektīva tieksme dot priekšroku vieniem saziņas un uzvedības mērķiem un paņēmieniem, atmetot citus. Pozīcijas objekts ir nacionālā valoda vai literārā valoda kā vienots veselums, bieži attiecībās ar citām valodām. (Danešs, 283) Sabiedrībā bieži vērojamas dažādas tendences – aizspriedumi u. tml. Piemēram, sabiedrības attieksme pret aizguvumiem un jauninājumiem parasti ir negatīva. Pēc F. Daneša domām, sabiedrībai būtu jāievēro racionālisma princips, nedodot priekšroku emocionalitātei. Pozitīvu attieksmi pret valodas normām bieži nosaka ētiski principi: apzināšanās, ka valoda jācienī, ka pret to jāizturas ar atbildību un mīlestību. Šāda pozīcija var palīdzēt realizēt kodifikatīvās rekomendācijas. (Danešs, 285)

Lai valodas faktu vērtējums būtu objektīvs, kodificējot jāņem vērā objektīvi kritēriji. F. Danešs izvirzījis trīs šādus kritērijus: 1) normatīvumu, 2) funkcionālo adekvātumu un 3) sistēmismu.

(1) Par normatīvu F. Danešs uzskata tādu valodas līdzekli, kas attiecīgajam valodas lietotāju kolektīvam ir pieņemams (vai pieņemts). Normām ir atšķirīga stingrības, obligātuma pakāpe dažādos valodas līmeņos. Pareizrakstībā tās parasti ir stingras, ortoēpijā – brīvākas (vairāk dubletu, teritoriālu variantu). Brīvs raksturs ir ieteikumiem – ar tiem saistīta literārās valodas funkcionāli stilistiskā diferenciācija un stilistiskās normas. (Danešs, 290)

(2) Adekvātuma kritērijs ir saistīts ar sociāli funkcionālām vajadzībām. Jācenšas, lai valodas līdzekļi būtu iedarbīgi, efektīvi, lai tie atbilstu attiecīgajai funkcijai.

(3) Sistēmiskais viedoklis: katram valodas līdzeklim, tā variantam vai dublētam var noteikt sistēmisma pakāpi (tā atbilsmi attiecīgajām attieksmēm valodas sistēmā) – kā tie veicina iekšējo vienotību, regulārumu un dinamisku līdzsvaru attiecīgajā apakšsistēmā vai sistēmā kā hierarhiski organizētā veselumā. (Danešs, 290) Normatīvuma kritērijs, pēc F. Daneša domām, ir svarīgāks par abiem pārējiem, un dabiskā kritēriju hierarhija ir šāda: normatīvums – funkcionālais adekvātums – sistēmisms. (Danešs, 293) Kritēriji ir autonomi. No sociolingvistiskā viedokļa galvenā ir vajadzība pēc kopēja saziņas līdzekļa svarīgākajās saziņas jomās; šajā ziņā funkcionāla adekvātuma kritērijs ir svarīgāks par normatīvuma kritēriju. (Danešs, 292)

Kodifikācijas raksturojumā izmantotā čehu valodnieka F. Daneša teorija pašreiz uzskatāma par vislabāko. Tā palīdz dziļāk izprast normas kodifikācijas būtību un to mehānismu, kas darbojas visai sarežģītajā literārās valodas situācijā mūsdienās. Vērtējot minēto kritēriju hierarhiju, pēc autores domām svarīgākais ir sistēmisma kritērijs (sk. II. 2. 6. 2. 1.).

2.5. NORMATĪVA IEDARBE UZ VALODAS ATTĪSTĪBU

Valodniecībā sastopami uzskati, ka valoda mainās un attīstās pati, ka cilvēki aktīvi neiejaucas tās procesos. F. de Sosīrs uzskata, ka valoda ir runas produkts un līdzeklis, ka tās attīstību nav iespējams regulēt. (Sosīrs, 52) Viņa ietekmē ilgus gadu desmitus valodnieki ir nolieguši valodas plānošanas iespējas. Mūsdienu apstākļos šādi uzskati nav pieņemami. Nosacīti var pieļaut, ka valodas lietotāji aktīvi neiejaucas valodas procesos tikmēr, kamēr tā nav pietiekami attīstīta un izpētīta, kamēr nav apkopoti nepieciešamie secinājumi par valodas uzbūvi un valodas elementu savstarpējām attieksmēm. Pēc tam, kad ir izstrādātas aprakstošās gramatikas un citi spriedumi par valodu, valodas attīstību sāk ietekmēt sabiedrības vērtējums, vajadzības, gaume un citi faktori, it īpaši nacionālās valodas augstākajā formā – literārajā valodā. Veidojas literārās normas, kas ir jāpētī teorētiski. Prāgas lingvistiskā pulciņa pārstāvji ir norādījuši, ka nepieciešama apzināta literārās valodas apstrāde. To var veikt 1) ar teorētiskiem darbiem valodniecībā, 2) mācot valodu skolā un 3) ar rakstnieku praksi. B. Havrāneks par valodas kultūru sauc aktīvu iejaukšanos, kas veicina literārās valodas attīstību. Turklāt viņš norāda, ka teorētiski ir gan iespējams balstīt valodas kultūras attīstību, bet to realizēt var tikai literārās valodas lietotāji. (Havrāneks 1, 377) B. Havrāneka teiktais datējams ar 1932. gadu. J. Kuharžs (1979. g.) norādījis, ka atdzīvojas tā skepse, kas pret aktīvu valodas attīstīšanas iespējamību bija gadsimta sākumā. (Tad skeptiski attieksmē pret normu un valodas normēšanu ir bijuši F. de Sosīrs, L. Jelmslevs, A. Martinē, E. Koseriu un citi. – I. F.) Tiek izteiktas domas, ka valoda regulējas pati, ka nav jājaucas tās attīstībā u. tml. (Kuharžs, 307) Tomēr apzināta iedarbe uz valodu ir iespējama un nepieciešama. Tā var būt dažāda: 1) apzināta piedalīšanās un kontrole, ko veic katrs indivīds, 2) valodas normu kodifikācija (sk. iepriekš), kas implicīti ietilpst valodas aprakstos, 3) konkrēta regulācija specifisku vajadzību apmierināšanai un 4) valodu politika. (Kuharžs, 309) Atsevišķi indivīdi var veidot vispārīgus priekšstatus, ieteikumus u. tml., kas sekmē valodas attīstību noteiktos apstākļos, bet nekļūst par normu. Kodifikācija ir svarīga; tā ir obligāta visiem literārās valodas lietotājiem. Ir jāizstrādā noteikti paņēmieni, metodes, līdzekļi tās realizēšanai. Kodifikācijai ir liela nozīme skolas mācību grāmatās, masu informācijas līdzekļos u. c. Pret kodifikāciju vērojama divējāda attieksme: neapzināta (tiek atdarināti paraugi) un apzināta (audzināšanas un propagandas rezultātā). Specifiskām vajadzībām paredzēta terminu normēšana, īpašvārdu un nosaukumu regulēšana. Valodu politikā tiek paredzēti kompleksi risinājumi un līdzekļi, ar kuru palīdzību politiskā sfēra ietekmē valodas funkcionēšanas ārējos apstākļus. (Kuharžs, 309 – 310) Valodu politikas jautājumi ir īpaša sociolingvistiska darba uzdevums. Pašreiz mūs interesē tie valodas aktīvas ietekmēšanas jautājumi, kas ir tieši saistīti ar literāro normu. Pārējo jautājumu risināšanai (un pat šī jautājuma pilnīgākai risināšanai) latviešu valodniecībā pašreiz nepietiek sociolingvistisku un psiholingvistisku pētījumu. Būtu jāpētī tādi svarīgi jautājumi kā valodu attīstības un plānošanas prognozēšana, dažādu konfliktu novēršana saziņā (par to Kuharžs, 312), valodas ietekme uz personības attīstību, valodas situācijas izpēte un daudzi citi.

Daži atsevišķu valodas sistēmas elementu attīstības prognožu mēģinājumi ir atrodami valodnieku darbos, piemēram, A. Degterevas, A. Grišuņina u. c. darbos. Latviešu valodniecībā A. Ozols ir prognozējis patskaņa i elīziju vairākiem 2. deklinācijas substantīviem, kā kanālis, mētelis, spogulis u. c. (Ozols, 13) Jāņem vērā, ka prognozēšanas iespējas valodā ir tikpat ierobežotas kā prognozēšana sabiedrībā vispār. Prognoze valodas attīstībā vēl nav valodas fakts, bet normētājs ir spiests rēķināties galvenokārt ar valodas faktiem. Prognozēm ir svarīga nozīme tad, ja tās palīdz valodu normēt; tā sauktā normatīvā prognozēšanas metode ir viena no sekmīgākajām. Tā paredz valodas apzinātu virzīšanu uz noteiktu mērķi, valodu normējot un normas iedzīvinot.

F. Danešs domā, ka valodas lietotāju kolektīvi pret savām nacionālajām literārajām valodām izturas nepietiekami racionāli, pārāk daudz vērtīgu garīgo spēku tērējot ārējām, otršķirīgām, nebūtiskām lietām. Viņš uzsver, ka nepieciešama kvalitatīvi jauna iedarbība uz pastāvošo “sabiedriski valodisko uzskatu”; tā jāveic mērķtiecīgi un ar efektīvām metodēm. Šīs domas F. Danešs ir izteicis 1968. gadā Starptautiskajā slāvistu kongresā (Danešs, 294), bet tās ir aktuālas arī pašreiz.

2.6. LITERĀRĀS NORMAS PRINCIPI, KRITĒRIJI UN AVOTI

Attīstoties literārās valodas un literārās normas teorijai, arvien krasāk sāka izvirzīties jautājums par valodas normu un it īpaši literārās normas principiem un. kritērijiem. Baltijas valstu valodniecībā šī problēma kļuva ļoti asa 20. gadsimta 70. gados, tad to apsprieda daudzās teorētiskās konferencēs un semināros. Sākums tam. ir A. Ozola dienas konference Latvijas Valsts universitātē 1975. gada martā “Valodas kultūras problēmas”. 1976. gada oktobrī Viļņā notika seminārs “Valodas kultūras teorija un metodika” (materiālus sk.: Musų kalba., 1977, Nr. 5). 1979. gada februāri Tallinā notika konference “Teorijas loma terminoloģijā un literārās valodas normēšanas prakse”. Ir vēl citi šāda veida pasākumi, piemēram, reģionāls teorētiski metodoloģisks seminārs “Normatīvuma kritēriji literārajā valodā un terminoloģijā” 1987. gada oktobrī. Publicēti arī attiecīgi darbi.

Ir nepieciešama noteikta nostāja principu un kritēriju izpratnē, īpaši svarīgs ir to sistēmisms un kompleksas izmantošanas iespējas.

2.6.1. Literārās normas principu, kritēriju un avotu izpratne

Literārās valodas normām ir konstatētas dažādas pazīmes. Galvenās no tām ir raksturotas iepriekš (sk. 2. 3. 2.). Teorētiski no tām iespējams izdalīt galvenās un sekundārās gan ārpus valodas, gan pašā valodā. Jau pieminētās un vēl citas iespējamās normas pazīmes ir pamatā principiem un kritērijiem, kas izmantojami normēšanā, normu sistēmas izveidē un stabilizācijā. Normā (un arī normas izpratnē) ir nepieciešama elastīga stabilitāte. (Matēziuss 2, 392)

Lai normētu literāro valodu, ir jāveido zināms priekšstats par literārās normas principiem un kritērijiem, par to izmantošanu, par to iespējamo sistēmismu. Pilnībā var pievienoties H. Sāri uzskatam, ka “ortoloģijas principu hierarhija vienmēr ir problemātiska” (Sāri 2, 33 – 34) un ka principu sarakstu nav iespējams izveidot kā slēgtu sistēmu. (Sāri 2, 34). Tas ir pilnīgi saprotams, jo patiešām nav iespējams valodā izveidot tādu kontroles sistēmu, kas funkcionētu precīzi un bez traucējumiem kā automātisks elektrisks aparāts. (Matēziuss 2, 392) Nevienu dzīvu valodu nevar ielikt stingros zinātniskos rāmjos. (Turpat.) Taču zināmai kārtībai gan pašā literārajā valoda, gan tās normu izpratnē ir jābūt. J. Endzelīns latviešu literārās (viņa terminoloģijā: rakstu) valodas spēku ir saskatījis galvenām kārtam normu sistēmismā.

Vispirms ir jācenšas noskaidrot, ko saukt par principu un ko par kritēriju. Ir lietderīgi tos šķirt: princips ir galvenais noteikums (pamatlikums), nostādne kāda jautājuma izpētē un izlemšanā (SV, 581), kritērijs ir pazīme, pēc kuras ko vērtē, definē, klasificē (LVV, 408). Normēšanas pamatā ir jābūt noteiktiem principiem, nosacījumiem, nostādnei, bet pēc tam attiecīgo valodas parādību vērtēšanā ir jāizraugās principiem atbilstoši kritēriji – no valodas viedokļa par šādiem kritērijiem var tikt izmantoti noteikti valodas fakti; tie ir paraugi, pēc kuriem orientējas normētājs.

Priekšstats par valodas paraugu ir ietverts literārās valodas definīcija: literārā valoda ir tāda visas tautas valodas forma, ko attiecīgās valodas lietotājs uztver kā paraugu. (KVE, 131) Par paraugiem tiek izmantoti tādi valodas fakti, kas atbilst valodas sistēmas prasībām (tie var būt visi iespējamie valodas līdzekļi – vārds, vārdforma, sintaktiska konstrukcija u. tml.).

Valodas paraugam jābūt tādam, kas atbilst stabilam vai arī tikko izveidojušamies modelim (valodas sistēmā); tas 1) ir gan semantiski precīzs (sintagmātiski atbilstošs), gan arī formāli pieņemams (paradigmātiski atbilstošs); 2) ir aprobēts un kodificēts vai kodificējams; 3) atbilst valodas pašreizējam (mūsdienu) stāvoklim un runātāju valodiskajai gaumei; 4) ir iespējami ekonomisks pēc formas; 5) ir pietiekami izplatīts vai spējīgs izplatīties; 6) ir pēc iespējas labskanīgs un viegli izmantojams; 7) tam pēc vajadzības piemīt nepieciešamā ekspresija (stilistiska vai emocionāla). Pirmās trīs pazīmes ir obligātas, pārējās – vēlamas.

Vēsturiskā aspektā par literārās normas kritērijiem ir atzīstama valodas tradīcija, pagātnes kultūras mantojums un klasiskās literārās valodas. (KVE, 164)

Norma, kā jau iepriekš teikts, ne vienmēr atbilst reālajam valodas ieradumam (ūzusam), bet saites starp normu un ūzusu nedrīkst pārtrūkt uz pārāk ilgu un svarīgu laiku (Gorbačevičs 2, 46), tāpēc normā ir jācenšas savienot valodas objektīvās īpašības ar sabiedrības gaumi un vērtējumu. Turklāt jāņem vērā, ka literārā norma nav tikai tiešs runas ieradumu atspoguļojums un nav arī tikai valodas sistēmas iespēju realizācija. Norma ir kategoriska – ar tās palīdzību tiek vērtēti valodas fakti. (Skvorcovs 2, 35) Vērtēšanā noteicošās ir valodas sistēmas iespējas. Vērtējums parasti mainās pēc tam, kad ir mainījies ieradums. Tomēr jāpatur prātā, ka normu evolūciju nedrīkst mehāniski izsecināt no valodas evolūcijas.

Literārajām normām ir arī noteikti avoti. Par avotu var uzskatīt to konkrēto valodas funkcionēšanas sfēru, no kuras ņemts paraugs kritērijam. Tā var būt noteiktas teritorijas iedzīvotāju valoda, tie var būt dažādi valodas fakti, kas atrodas ārpus mūsdienu valodas robežām, piemēram, valodas vēstures fakti, fakti, kas iegūti, salīdzinot literāro valodu ar citām tās pašas valodas perifēriskajām sistēmām, fakti, ko iegūst, salīdzinot literāro valodu ar citām, īpaši ar kontaktējošām valodām. Mūsdienu attīstības posmā tie noteikti ir arī pašas literārās valodas izpētes fakti. Visbeidzot, literārās normas avots var būt arī dažādi autoritatīvi literāri avoti.

2.6.2. Literārās normas principu, kritēriju un avotu sistēmisms

Literārās normas principu un kritēriju raksturojumā parasti piemin sistēmismu, bet vienotu uzskatu par to pagaidām nav. Šis ir grūti risināms valodas kultūras un arī stilistikas jautājums. Dažkārt literārās normas principu sistēma tiek identificēta ar valodas sistēmu, taču šāda pieeja ir aplama, jo normā parādās valodas sistēmas realizācija. Daļa valodnieku no šī jautājuma vispār izvairās, daži par galvenajiem uzskata statistikas datus, daži vispār jautājumu par literārās normas principiem un kritērijiem un to sistēmismu uzskata par ekstralingvistisku.

Formulējot literārās normas principus un kritērijus, rodas grūtības: tos ir grūti izdalīt tīrā veidā, jo tie darbojas kopā. Veidojot literārās normas principu un kritēriju sistēmu, jāņem vērā, ka tie visi ir cieši savā starpā saistīti un atrodas mijiedarbībā; neviens no tiem nav gluži izolēts.

Iekams pievērsties valodiskajiem principiem un kritērijiem, nepieciešams raksturot nevalodisku, universālu principu – komunikatīvā mērķtiecīguma principu, kurš ļoti ietekmē valodas attīstību.

2.6.2.1. KOMUNIKATĪVĀ MERĶTIECĪGUMA PRINCIPS

Komunikatīvā mērķtiecīguma princips ir patiešām universāls – tas attiecas uz visu valodas darbību un atrodas citā līmenī, salīdzinot ar pārējiem – valodiskajiem – principiem. Komunikatīvā mērķtiecīguma principu izvirzījuši čehu valodnieki; krievu valodniecībā tas parādās gadsimta vidū, 1966. gadā. (Sk.: Kostomarovs, Leontjevs; Golovins 1.) B. Golovins mērķtiecīgumu un normu uzskata par diviem runas regulētājiem. Viņš uzsver, ka normas prasības ir šauras un stingras – normu nosaka valodas struktūra un sistēma. Mērķtiecīguma prasības ir plašākas un nav tik stingras, tās iziet ārpus valodas robežām. Norma dominē izrunā, morfoloģijā, sintaksē, ortogrāfijā un interpunkcijā; leksikā krustojas stingrās normas likumības ar mīkstākajām mērķtiecīguma likumībām, bet stilistikā dominē mērķtiecīgums.

Pastāv uzskats, ka komunikatīvā mērķtiecīguma princips ir vienīgais reālais valodas kodifikācijas princips; mērķtiecīgas ir tās valodas vienības, pazīmes un to apvienojumi, kas veic kādu noteiktu, valodas lietotāju kolektīvam svarīgu funkciju, kalpo noteiktam mērķim un ir ekonomiski. (Girdenis, Pupķis, 25) Visi pārējie principi ir šī plašā, visu aptverošā principa konkrētas izpausmes, kas atkāpjas, saduroties ar mērķtiecīguma prasībām.

Sabiedrības vajadzība pēc jauniem valodas līdzekļiem pirmām kārtām izpaužas komunikatīvā mērķtiecīguma (lietderības) principā. Tā uzdevums ir nodrošināt komunikāciju – materializēt domas, jūtas, gribu un organizēt sociālo praksi ar valodas līdzekļiem. Šis princips valodai ir svarīgs tāpēc, ka dod impulsu valodas pārmaiņām. Cilvēku vajadzību maiņa kopumā ietekmē komunikāciju, bet tā savukārt nosaka valodas struktūru. (Martinē, 452) Pēc komunikatīva mērķtiecīguma principa nosaka izmantojamos valodiskos principus un kritērijus.

Komunikatīvā mērķtiecīguma princips ir saistīts ar cēloņu un seku nosacītību valodas pārmaiņās. Dinamiskā aspektā tas veicina informācijas sniegšanu un apguvi vispār; statiskā aspektā tas palīdz īstenot konkrētu informāciju noteiktā sistēmā. Šis princips skar arī valodas lietotāju kolektīva gaumi, tradīcijas, izteikuma estētisko aspektu: ko teikt un kā to labāk izdarīt. Dažkārt vērojams pārāk liels racionālisms: slikts ir viss, ko nevar saprast, var saprast tikai ar grūtībām vai ko iespējams saprast nepareizi. Pēc šādas pieejas vislabāk būtu tāda valoda, “kurā viegli izteikt domas un viegli tās saprast”. (Haugens, 459) Tomēr tā ir vienkāršota pieeja valodai.

Komunikatīvā mērķtiecīguma principu balsta lingvistiski un sociālpsiholoģiski faktori. Tas dod stimulu valodas atjaunināšanai, attīstībai, arī pārmaiņām pašā valodas sistēmā, proti, pilnīgi jaunu, līdz šim nebijušu valodas modeļu radīšanā un iedzīvināšanā. Valodas normēšanā komunikatīvā mērķtiecīguma princips parasti piedalās pastarpināti, kā stimulētājs. Tiešā veidā to var izmantot tajos gadījumos, kad perspektīvajam variantam ir (vai arī nav) priekšrocības ārpus valodas, piemēram, kad no diviem variantiem, sinonīmiem u. tml. viens tiek plaši lietots un arī popularizēts presē. Ja ir nepieciešams diferencēt vai niansēt nozīmes, šis princips var ietekmēt jaunu valodas līdzekļu savstarpēju diferenciāciju, piemēram, paronīmu rašanos.

2.6.2.2. GALVENIE VALODISKIE LITERĀRĀS NORMAS PRINCIPI UN TIEM ATBILSTOŠIE KRITĒRIJI UN AVOTI

Literārās normas principu un kritēriju kopību balsta galvenais valodiskais princips – sistēmiskās atbilsmes princips – un galvenais kritērijs – literārā parauga kritērijs (pilnā veidā – literārās valodas parauga kritērijs). Otrs svarīgākais valodiskais princips ir fiksācijas princips – tas ir literārās valodas regulētājprincips, kuram pakārtots kodifikācijas princips un valodiskās jaunrades princips. Jāpiemin arī galvenais literārās normas avots – pašreiz (apmēram kopš 40. gadu otrās puses) šo funkciju veic pati literārā valoda visā tās daudzveidībā, kā arī sarunvaloda. Turklāt vēl ir izdalāmi sekundāri normas principi (par tiem sk. tālāk, II. 2. 6. 2. 3.). Vēsturiski mainās gan paši principi, kritēriji un avoti, gan to nozīmīgums normēšanā. Piemēram, teritorijas princips pašreiz latviešu valodas normēšanā ir zaudējis savu nozīmību, prioritāti. (Porīte 8, 20)

2.6.2.2.1. Sistēmiskās atbilsmes resp. analoģijas princips

Sistēmiskās atbilsmes princips ir literārās normas pamatprincips. Valodas sfērā tas ir galvenais – ar tā palīdzību tiek nodrošināts jaunā vai pārveidotā valodas fakta pareizums. Valodas faktu par literāru padara tā atbilsme valodas sistēmai un struktūrai, likumībām, modeļiem. Pēc stabilizētiem modeļiem tiek veidotas jaunas formas, darināti vārdi, konstruētas sintaktiskas vienības u. tml., tiek stabilizēta un attīstīta pati literārās valodas sistēma. Turklāt (un tas ir ļoti svarīgi) jauninājumi (modeļi, paraugi) iekļaujas valodas sistēmā un attīsta arī to. Pēc sistēmiskās atbilsmes tiek paredzēti kā realizētie, tā arī realizējamie paraugi, jo arī neregulāri fakti var sakņoties valodas sistēmā, un kā vieni, tā otri ietilpst literārajā normā. (Skvorcovs 2, 26 – 31) Pastāvīga vārdu krājuma papildināšanās ir likusi mainīties arī vārddarināšanas modeļu statusam. Piemēram, gadsimta sākumā tika noraidīti tāda tipa salikteņi kā debeszils, pildspalva, celtspēja – tie tika uzskatīti par neliterāriem kalkiem (Endzelīns 1, 13 – 15), bet mūsdienu latviešu literārajā valodā tie ir ienākuši ar noteiktu motivāciju. (Ahero 2, 31 – 38; Ēdelmane 1; Skujiņa 3, 28 – 29; Soida 3, 150 – 152) Kopumā valodas sistēma tomēr saglabājas. Var pievienoties H. Sāri domām, ka sistēma ir noturīga un ka jauninājumi to nevis ārda, bet gan stiprina un modernizē. (Sāri 1, 28)

Sistēmiskā atbilsme parādās divos aspektos – statiskā (kā noteikta valodas modeļa izvēle) un dinamiskā (kā jaunā vai pārveidotā un aprobētā valodas fakta iedzīvināšana). Modeļa izvēle ir apzināts process normēšanā un normas kodifikācijā; valodas lietotājam tas ir neapzināts, automatizēts process. Izmantojot pastāvošos modeļus, tiek ņemtas vērā tradīcijas. Aprobētā valodas fakta iedzīvināšana ir daļēji apzināts process, jo darbojas gan valodas evolūcijas tendences, gan arī valodas plānošanas tendences. Viena no galvenajām ir valodas stabilizēšanas tendence; tā izpaužas arī kā tieksme nivelēt paralēlismus un unificēt vienu no konkurētājiem paralēlismiem. Valodas fakta iedzīvināšana apmierina komunikatīvā mērķtiecīguma prasības – attiecīgais runas fakts ir ienācis valodā un palīdz organizēt sociālo praksi.

Sistēmiskās atbilsmes pamatu veido divi savā starpā cieši saistīti principi: 1) semantiskās atbilsmes princips un 2) formālās atbilsmes princips.

(1) Galvenā ir semantiskā atbilsme, proti, ir jāpanāk, lai valodas fakts pēc nozīmes iekļautos valodas sistēmā. Semantiskā atbilsme ir mērķtiecīga, lietderīga, nepieciešama. Ļoti nozīmīgs šajā ziņā ir ekstralingvistiskais komunikatīvā mērķtiecīguma princips – te veidojas it kā zināma robeža starp ārpusvalodas un valodas parādībām normēšanā. Tā, darinot vārdus, katram afiksam nepieciešama noteikta semantiskā slodze, kas raksturīga attiecīgās valodas sistēmai. Pēc semantiskās atbilsmes iespējams norobežot variantus no sinonīmiem. Piemēram, brikšķēt, brikšēt un brikstēt ir vārda fonētiskie varianti ar identām nozīmēm, turpretim brikšķēt un brīkšķēt ir sinonīmi; pirmais verbs nosauc īsu paklusu troksni, bet otrais – īsu paskaļu troksni. (LLVV 2, 122) Vārddarinātāji afiksi ar atšķirīgu, bet tomēr visai tuvu semantiku padara atvasinājumus no vienas saknes par paronīmiem. Piemēram, dabīgs un dabisks, vienreizējs un vienreizīgs. Pašreiz latviešu valodā plaši tiek lietoti kombinēti leksiski sintaktisku variantu pāri, ko veido vārds (saliktenis) un vārdkopa: bojāeja – bojā eja; nāvessods – nāves sods; rotaslietas – rotas lietas; skaņuplate – skaņu plate u. tml. Starp minētajiem salikteņiem un vārdkopām nav semantiskas diferences. Paralēli minētajiem variantiem lieto arī attiecīgo salikteni un vārdkopu ar nozīmes atšķirību: kursdarbs (īpašs studiju darbs) – kursa darbs; tautasdziesma (folklorā) – tautas dziesma u. tml. Tie nav varianti. Galvenā mēraukla ir semantika; uzsvara pārvirze saliktenī un citas pazīmes nav tik nozīmīgas. Šis jautājums ir pētīts (Ahero 4, 164 – 179), ir Pareizrakstības komisijas atzinumi, tomēr kodificējums pašreiz ir visai sarežģīts un nespeciālistiem grūti izmantojams, jo nav nostabilizējies pats salikteņu izveides process (tas konstatēts jau agrāk – Endzelīns 2, 369).

(2) Formālā atbilsme ir saistīta ar formas, formālās puses atšķirību vienādošanu pēc analoģijas, izmantojot literārā parauga kritēriju. Avots ir pašas literārās valodas fakti. Piemēram, literārās valodas izveides sākumposmā bija sastopami senāki adjektīvu varianti abeji, diveji blakus jaunākajiem abēji, divēji. Parasti J. Endzelīns līdzīgos gadījumos deva priekšroku vecākajam variantam, bet šoreiz literārajā valodā jau bija citi līdzīgi adjektīvi ar –ēj–, tāpēc J. Endzelīns pieņem variantus abēji, divēji. (Porīte 6, 71) Šajā gadījumā ir izmantots formālās atbilsmes princips.

Mūsdienu latviešu literārajā valodā blakus vārdiem nodaļa (no nodalīt), piedziņa (no piedzīt) ar preses starpniecību iedzīvināts senāk ieteiktais sadaļa (no sadalīt). (Endzelīns, Ozoliņš, 41) Līdzīgi iespējami arī citi darinājumi. Piemēram, pretpārdošana (preču pretpārdošana – DB 1, 89) – sal.: pretdarbība, pretizlūkošana, pretmīlestība, pretplāns.

Vārddarināšanas afiksu semantiskā specializācija atbrīvo variantus no formālas pārslodzes (spiede – spiedne; internacionāls – internacionālistisks u. tml.). Veidojas paronīmu pāri; šo paronīmu nozīmes valodas lietotājiem ir jāapgūst. Valodas līdzekļu ekonomijas princips un citi principi atvirzās otrā vietā. Semantiski diferencējoties vārdu nozīmēm un rodoties jauniem vārdiem, padziļinās literārās valodas intelektualizācija, it īpaši zinātniskajā terminoloģijā, bet tas savukārt ietekmē arī vispārlietojamo leksiku. Kļūst grūtāk apgūt valodas līdzekļus: jāapgūst attiecīgās pārmaiņas noteiktu modeļu lietojumā, jāpanāk, lai šis lietojums automatizētos. Rodas arī semantiskas pārvirzes. Normētāju uzdevums ir palīdzēt valodas lietotājiem grūtību pārvarēšanā: ir jāizskaidro pārmaiņu nepieciešamība, jāpopularizē jaunie modeļi, turklāt tas ir jādara regulāri, atkārtoti. Jāņem vērā, ka šādas pārmaiņas zināmā mēra ir līdzšinējās normas laušana un tāpēc grūti pieņemamas. Akceptēto jauninājumu veiksme ir atkarīga gan no normētāja prasmes tos iedzīvināt valodā, gan no viņa autoritātes. Svarīgi ir jaundarinājumu popularizēt tieši tajos normas avotos, kurus izmanto plašas aprindas; it īpaši tas ir attiecināms uz fiksētajiem avotiem.

2.6.2.2.2. Fiksācijas princips

Literārajai valodai ir rakstu forma, tāpēc mūsdienu literārās valodas normu izveidē īpaši svarīga nozīme ir fiksācijas principam. Ar tā palīdzību normētāji gūst iespēju kopt literāro valodu. Fiksācijas principu varētu saukt par literārās valodas regulētājprincipu. Īpaši svarīgs tas ir pašreiz. No sinhroniskā viedokļa ideāla situācija valodā ir tad, kad normas ir fiksētas un visi tās ievēro. Tā ir teorētiski iespējama, bet reāli, praktiski neiespējama situācija. (Tauli, 156)

Mūsdienu literārajā valodā ļoti liela ietekme ir valodas rakstu formai. Tēze par to, ka visas pārmaiņas notiek sarunvalodā, pašreiz vairs nav spēkā. (Ščerba, 1, 116) Protams, sarunvalodai, it īpaši literārajai sarunvalodai, ir liela nozīme literārās valodas attīstībā – tā ir viena no visplašākajām un vislabilākajām valodas prakses jomām, tajā strauji notiek tādas pārmaiņas, kas īsā laikā aptver plašu sabiedrības daļu. Valodas runas un rakstu forma ir relatīvi patstāvīga, starp tām ir sarežģītas savstarpējās attieksmes, mijiedarbe. (Budagovs 1, 84; Mihailovska, 191) Ir tendence bez īpašas nepieciešamības nedalīt literāro valodu “runas valodā” un “rakstu valodā” (Gorbačevičs 2, 38), jo to patstāvība ir šķietama. (Blumfīlds, 535) Tomēr, ja starp paralēlismiem ir konkurence, tad rakstu formā pārstāvētajiem paralēlismiem ir lielākas izredzes uzvarēt. Rakstu forma tās ortogrāfiskajā ietērpā ir kļuvusi ļoti nozīmīga un ietekmē valodas attīstību vispār. Mūsdienu apstākļos valodas lietotāji arī runājot orientējas pēc rakstos kodificētām normām un pat nepiespiestā sarunvalodas situācijā tiecas kontrolēt savu runu ar rakstu formas palīdzību. Sociolingvistikas dati liecina, ka rakstu formai pastiprināti pievēršas tieši jaunatne. Kā rakstu, tā runas forma pastāv vienotas literārās valodas ietvaros. E. Haugens norāda, ka valodas rakstu forma vairs nav tikai pieraksts vien, ka tā veido īpašu kodu, kas spēj ietekmēt valodas lietotāju kolektīvu; viņš izvirza rakstu formas prioritāti valodas plānošanā. (Haugens, 446)

Ar fiksācijas palīdzību apzināti (kodificējot) vai daļēji apzināti un pat neapzināti (brīvas jaunrades ceļā) dažādu ierakstu veidā (rakstos vai citā formā) tiek nostiprināti derīgi, sistēmai atbilstoši valodas fakti un, izmantojot kodifikācijas principu, arī šo faktu skaidrojumi un motivācija ar attiecīgajiem valodas likumiem; šos faktus valodas lietotāji var reproducēt un izmantot.

Kodifikācijas princips ir galvenais normatīvo ieteikumu realizācijā. Ar tā palīdzību normētāji cenšas stabilizēt un attīstīt literāro valodu. Literārie paraugi tiek izteikti, skaidroti eksplicīti, zinātniski aprobētu faktu veidā, gramatikās, vārdnīcās un citos līdzīgos normatīvos avotos. Garantējot valodas noturīgumu (elastīgo stabilitāti), ar kodifikācijas palīdzību tiek nodrošināts valodas pareizums un panākta arī valodas bagātināšana. (Par kodifikāciju sk. arī II. 2. 4.)

Ar valodiskās jaunrades principa palīdzību literārā valoda tiek atjaunināta. Tas notiek tajos gadījumos, kad attiecīgajos avotos atrodami jauni valodas fakti. Brīvās valodiskās jaunrades princips realizējas gan individuālos avotos (rakstnieku, dzejnieku, pazīstamu sabiedrisku darbinieku, zinātnieku u. tml. darbos), gan arī kolektīvos avotos (presē, radio un televīzijas raidījumos, publiskās lekcijās un citās uzstāšanās dažādā veidā). Šie avoti var būt fiksēti gan rakstos, gan skaņu ierakstos. Fiksējot valodisko jaunradi, jāievēro nosacījums, ka visi jaunie valodas fakti – implicīti normas paraugi – obligāti atbilst valodas sistēmai (pēc Ļ. Skvorcova teorijas tie ietilpst realizējamā normā). Valodiskā jaunrade tiek realizēta ar kodificētā un kodificējamā parauga palīdzību.

Līdz šim vēl nav izstrādāta metodika dažādu avotu pietiekami objektīvai vērtēšanai no valodiskās jaunrades principa viedokļa. Vērtējumā ir iespējams samērā liels subjektīvisms. Lasītāji attiecīgos avotus uztver par paraugiem (kaut gan tie ne vienmēr tādi ir). Nozīmīga ir autoru personība un avota autoritāte un popularitāte. Galvenais nosacījums: literāro valodu veido visi avoti kopā, “.. vārdu lietojuma likumības izriet no visa materiāla kopumā, ko lasa attiecīga kolektīva locekļi, t. i., no visas aktuālās literatūras”. (Skvorcovs 2, 28) Nedrīkst balstīties tikai uz viena autora valodu.

Minētā tēze tomēr pieļauj faktu, ka valodas attīstību spēj ietekmēt arī atsevišķas personības. Piemēram, nav noliedzama rakstnieka autoritāte literārās valodas normēšanā. Daudzi rakstnieku ieteikumi ir ienākuši literārajā valodā, taču tikai pēc vispārēja sabiedrības akcepta. Tādi ir, piemēram, Raiņa darinātie vārdi un arī tie vārdi, kurus viņš ir atradis tautas valodā un vecos rakstos un pratis iedzīvināt (augsme, guns, mīla, pretvara, riets, statnis u. c.). Tādi ir Z. Skujiņa darinājumi, piemēram, vaļasprieks. J. Endzelīns ir atzinis V. Lāča darināto adjektīvu zēnisks, J. Ezeriņa ieteikto darbības vārdu malkot (Porīte 6, 71), L. Laicena darināto adjektīvu vieds (Endzelīns 3, 372) un citus. Mūsdienu latviešu valodā ir daudz okazionālismu, kas darināti pēc sistēmiskās atbilsmes principa (piemēram, Z. Skujiņa iedomnieks, strāvonis un citi). Daiļdarbu valodā parādās viss, kas sastopams tautas sarunvalodā, vispār visos stilos, bet valodā mēs dažkārt lietojam nedzirdētas formas, darinām jaunus vārdus, lietojam neparastus vārdu savienojumus un konstrukcijas. Lielie vārda meistari vienmēr ir apzinājušies savu misiju valodas kopšanā un centušies apzināti veidot savu valodu pareizu un bagātu.

Jaunie valodas fakti, it īpaši jauni vārdi un termini, mūsdienu latviešu literārajā valodā tiek iedzīvināti ar kolektīva literārā avota – masu informācijas līdzekļu – palīdzību.

2.6.2.3. SEKUNDĀRIE LITERĀRĀS NORMAS PRINCIPI JEB PAPILDPRINCIPI

Literārās normas pamatprincipu – sistēmiskās atbilsmes principu – balsta un papildina dažādi sekundāri principi, resp., papildprincipi. Tos savukārt balsta aktuāli funkcionēšanas nosacījumi, kas ir dinamiskāki par sistēmu kopumā un attīstās savdabīgi. Papildprincipi valodas attīstības gaitā var mainīties vietām, jo to nozīmība visos valodas attīstības posmos nav vienāda. Katrs princips ir saistīts ar noteiktu kritēriju. Papildprincipus un kritērijus ir grūti izdalīt “tīrā veidā”, jo tie darbojas visi kopā. To saraksts vienmēr var tikt papildināts vai samazināts. Papildprincipi pārstāv galvenām kārtām normēšanas analīzes un metodoloģijas sfēru.

Pašreiz varētu minēt šādus literārās normas papildprincipus: 1) nacionālās savdabības princips, 2) mūsdienīguma princips, 3) pārmantojamības resp. tradīcijas princips, 4) izplatības princips, 5) valodas līdzekļu ekonomijas princips, 6) estētiskais princips, 7) teritorijas princips. Turpmāk par katru no tiem.

2.6.2.3.1. Valodas līdzekļu nacionālās savdabības princips

Nacionālās savdabības princips ir ļoti svarīgs ikvienā nacionālā literārā valodā. Tas paredz valodas patstāvības, tīrības un galveno īpatnību saglabāšanu. Šī principa realizācijā svarīga estētiska funkcija. Par kritērijiem izmantojami attiecīgās nacionālās valodas fakti. Nacionālās savdabības princips izpaužas valodas dinamiskās attīstības procesos. Tas jāizmanto ļoti uzmanīgi, vairoties no pārmērīga un kaitīga pūrisma. Ir jāvēršas pret nevajadzīgiem aizguvumiem, nevis pret aizguvumiem vispār. Aizguvumus nedrīkst vērtēt pēc principa “mūsu” un “svešs”. Nedrīkst pieļaut augstprātību pret citām valodām. Latviešu literārās valodas normēšanas procesā kopumā, neņemot vērā atsevišķas novirzes, šis princips ir izmantots pareizi. Jau J. Alunāns ir ieteicis: “Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas ..” (Alunāns, 49) J. Endzelīns un citi valodnieki ir atzinuši vajadzīgus aizguvumus (piemēram, skrūve, kliņģeris u. c.). Semantiskas precizitātes dēļ priekšroka ir dota internacionāliem aizguvumiem, nevis neprecīziem, neveikliem kalkiem, kuri tikai piesārņo valodu. Tā, piemēram, J. Endzelīns ir atzinis vārdu tālraksts par pilnīgi lieku, jo telegrāfs un telegramma ir precīzāki. (Porīte 6, 74) Ir atzīti arī aizgūti sinonīmi blakus pašu vārdiem, piemēram, trotuārs blakus latviskajam ietve. (Endzelīns, Rūķe, 43)

Par normēšanas avotu tiek izmantoti ne vien attiecīgās literārās valodas fakti, bet arī salīdzinājums ar citām valodām; ņemot vērā nacionālās savdabības principu, tas ir galvenokārt salīdzinājums ar radu valodām. Piemēram, no daudziem paralēlismiem (gan variantiem, gan sinonīmiem) starks, stārks (der Storch), starķis, stārķis; svētelis; garnis, gandrs 30. gados tika ieteikts vārds gandrs (sal. ar lietuviešu gandras) kā kopējs vairākām baltu valodām, J. Endzelīns nav ieteicis arī atvasinājumus ar –nīca, kas ienākuši no krievu valodas; tos viņš ieteicis aizstāt ar citiem, piemēram, lietot ēstuve, nevis ēdnīca, atstājot tikai tos, kas jau ieviesušies (slimnīca, vārdnīca). (Endzelīns 4, 398) Teiktais attiecas uz latviešu valodas normēšanas vēsturi. Kā redzams, visi ieteikumi nav īstenojušies. Mūsdienu valodā nacionālās savdabības princips tiek izmantots galvenokārt, vērtējot kalku vietu valodā un skaužot barbarismus.

Ir jāapzinās, ka pašreiz mūsdienu latviešu valodā nav iespējams iztikt bez aizguvumiem, it īpaši bez internacionāliem aizguvumiem: jaunu vārdu darināšanas iespējas ir ierobežotas, bet vispārlietojamās leksikas izmantošana terminoloģijā ne vienmēr ir ieteicama to semantisko asociāciju dēļ, kas šiem vārdiem nāk līdzi no sarunvalodas.

2.6.2.3.2. Valodas līdzekļu mūsdienīguma princips

Mūsdienīguma princips garantē literārās valodas domu materializācijas un saziņas funkcijas īstenošanu visās dzīves nozarēs. Tas paredz jaunu, progresīvu, laikmeta garam atbilstošu valodas līdzekļu lietojumu. Valodas līdzekļu mūsdienīgumu nosaka pēc īpaša intervāla – par to sk. iepriekš (I. 1. 3. 2.). Īpaši mūsdienīgai jābūt terminoloģijai. Mūsdienīguma princips veicina valodas demokratizāciju šī vārda labā nozīmē: literārā valoda kļūst progresīva un visai tautai saprotama. Literārās valodas bagātība sakņojas tautas valodas bagātībā, bet tā savukārt ir atkarīga no tautas vēstures, no sociāliem apstākļiem. “Vārdu mūsu valodā nav un nevar būt tik daudz kā dažām citām tautām. Jo, pirmkārt, latviešu apdzīvotā zeme ir samēra maza, un tāpēc līdz ar daudziem augiem, dzīvniekiem un ar noteiktu vietu saistītiem priekšmetiem, vielām vai parādībām mums trūkst arī atbilstošo vārdu. Un, otrkārt, rakstniecība mums sākas tikai XVI gadsimtenī, tā ka vārdi, kas jau tad bija izmiruši, mums paliek nezināmi, kamēr tautas ar senāku literatūru var vajadzības gadījumā atdzīvināt senos tekstos vēl atrodamus, bet vēlāk aizmirstus vārdus.” (Endzelīns 3, 371) Literārā valoda pilnīgojas atbilstoši sabiedrības augstākajām prasībām – tādā veidā mūsdienīguma princips kalpo lietderīgumam.

Mūsdienīguma princips tiek realizēts ar aktuāla, moderna literārā parauga kritērija palīdzību.

2.6.2.3.3. Valodas līdzekļu pārmantojamības jeb tradīcijas princips

Pārmantojamības jeb tradīcijas princips ir literārās valodas noturīguma pamatā. Izmantojot pastāvošos valodas modeļus, tiek ņemtas vērā tradīcijas; tradicionālie valodas līdzekļi apmierina prasības pēc saprotamības, normētajiem ir jācenšas 1) objektīvi veidot normas un 2) prognozēt valodas attīstību attiecīgo ieteikumu sakarā, īpaši uzmanīgiem ir jābūt tajos gadījumos, kad ir runa par līdzšinējo normu revidēšanu vai laušanu, arī par jaunu parādību ieplūšanu literārajā valodā. Tajos gadījumos, kad konkurējoši paralēlismi, galvenokārt varianti, pastāv vienā laikā un ir vienādi izplatīti, prioritāte pieder tradicionālajam variantam, jo vieglprātīga attieksme pret literārās valodas tradīcijām un normu pārmantojamību ir daudz bīstamāka nekā “raudzīšanās atpakaļ”. (Fiļins 3, 285) Izmantojot šo principu, normēšanā tiek ņemta vērā diahroniskā pieredze. Kā svarīgs normas avots salīdzinājumam tiek izmantoti valodas vēstures fakti. Vecākam un valodas sistēmai atbilstošam faktam ir priekšrocība salīdzinājumā ar jaunāku. Formu un konstrukciju senums J. Endzelīnam ir bijis viens no galvenajiem normu kritērijiem. Tāpēc no vairākiem variantiem parasti ir ieteikts pēc cilmes vecākais, kam pamatojums atrodams vai nu dzīvajā tautas valodā, vai arī valodas vēstures faktos. Piemēram, vecāks un ieteicamāks ir biedrs salīdzinājumā ar biedris; bārda ir vecāks un izplatītāks nekā bārzda un tāpēc ieteicams. (Endzelīns, Rūķe, 32) Nevajag vairīties no vecām pareizām prepozīcijām (atsaukties uz aicinājumu, piespiesties pie sienas), bet, ja prepozīcija nav latviska (pārcelt uz nākamo klasi, rakstīt uz mašīnas, spēlēt uz klavierēm), jālieto latvisks saistījums gan ar pareizu prepozīciju (rakstīt ar mašīnu), gan neprepozicionāls (pārcelt nākamajā klasē, spēlēt klavieres). Vecie vārdi un formas ir jālieto pareizi. J. Endzelīns aizrāda, ka veci instrumentāļi ir jālieto kopā ar prepozīciju ar (ar manim, ar tevim), nevis kā datīvi (nav pareizi teikt: dodu tevim, jāsaka: dodu tev). (Endzelīns 1, 12)

Būtu ieteicams izplatīt un iedzīvināt senākas precīzas un viegli lietojamas formas, ja tās no mūsdienu valodas viedokļa neliekas pārāk arhaiskas. Tas atbilstu demokratizācijas idejai: maksimāli ieviest valodā visu to labo, kas palīdz diferencēt nozīmes un stabilizēt formu sistēmu.

Subjektīvs bremzētājs faktors varētu būt valodas patiesā stāvokļa neizpratne un no tā izrietošās ilūzijas par ieteiktā valodas fakta tālāko likteni. Ja autoritātes ieteikts vārds sāk funkcionēt zinātāju aprindās, bet neizplatās tautā, attiecīgo aprindu pārstāvji var sākt domāt, ka vārdu pazīst un lieto pietiekami plaši, bet šis uzskats neatbilst patiesībai. Tas pats ir attiecināms uz iesakāmiem formu un konstrukciju variantiem. Turklāt zinātāju apziņā var veidoties zināma augstprātība pret nezinātājiem (tā vietā, lai gādātu par ieteicamo variantu realizāciju valodas praksē).

Literāra tradīcija pieļauj valodas attīstību; tā pati modificējas, attīstās. (Kačala, 277)

2.6.2.3.4. Valodas līdzekļu izplatības princips

Valodas fakta izplatības principam ir kvantitatīvs raksturs, tas tiek realizēts ar statistiskā kritērija palīdzību. Izplatības principa darbības sfēru ierobežo sistēmiskās atbilsmes un citi principi. Izplatību konstatē 1) ar parastām aptaujām un līdzīgiem pasākumiem un 2) ar matemātiskās statistikas palīdzību. Par avotiem tiek izmantoti statistikas dati.

Izplatības princips normēšanā izmantots jau senāk. Piemēram, no variantiem dzeltēns, dzeltāns un dzeltens vecākais un agrāk ieteicamais bija dzeltāns (atbilst lietuviešu geltonas), bet tika pieņemts jaunākajā literārās valodas attīstības posmā plašāk lietotais dzeltens.

Jāņem vērā, ka norma ir tipiska, nevis statistiska parādība. (Gorbačevičs 2, 44) Varianta izplatība nemotivē normatīvumu; valodas lietotāja pieredze neļauj objektīvi spriest par izplatību – šādi uzskati bieži vien ir subjektīvi. (Ickovičs 1, 40) Objektīvi izmantojami galvenokārt dati, ko iegūst ar matemātiskām metodēm.

Turklāt jāņem vērā, ka izplatīta var būt valodas kļūda. Tāda gadījumā rodas konflikts starp ieteikumiem un lietojumu. Reizēm jāpieņem zināms kompromiss. Piemēram, tas tiek darīts, atļaujot lietot leksikā, galvenokārt terminoloģijā, atsevišķus normai neatbilstošus valodas līdzekļus – vārdus, vārdkopas, vārdformas u. tml. Tāds ir vārds ēstgriba laikā, kad tika noraidīti salikteņi ar infinitīvu pirmajā daļā, arī neregulāri termini centrīte, saitiņa, nevēlama vārdkopa tekošais konts u. tml. īpaši svarīgi tas ir tajos gadījumos, kad attiecīgie termini ir plaši izplatīti, kad tos māca skolā (piemēram, gramatikas termins saitiņa). Šāds kompromiss dažkārt nepieciešams, bet, plānojot mūsdienu valodas attīstību, ir jāapzinās, ka tas var būt par iemeslu nevēlama modeļa ienākšanai valodā.

Statistiķis parasti tikai konstatē valodas evolūciju, viņš attiecīgos procesus nevada. Statistiskais vērtējums noder literāru variantu normēšanā, kad vienu no tiem grib unificēt. Ja ir stilistiskas nianses (pavasaris un poētisms pavasars), statistika izmantojama ierobežoti. Nav labi vērtēt variantus pēc izplatības arī tad, ja kādu no tiem lieto reti; piemēram, latviešu valodā ieteicamāks būtu verbs pilnīgot, nevis izplatītais pilnveidot. Tādā gadījumā priekšroka dodama pareizākam, ieteicamākam, kaut ari mazāk izplatītam variantam. (Fiļins 6, 183) Statistisko kritēriju ir grūti izmantot; jāpilnīgo metodika. Arī konkurētāju variantu normēšanā bieži vien noteicošie izrādās kultūrvēsturiski faktori, nevis statistikas dati. (Fiļins 2, 17) Statistisko kritēriju var izmantot valodu plānošanā un prognozēšanā. Mūsdienu latviešu valodā tas ir izmantots variantu normēšanā, piemēram, normējot vārdu lente – lenta, taka – taks, līkste – līksts, arī kastanis – kastaņa, aprikoze – aprikozs un citu lietošanu un nozīmes.

2.6.2.3.5. Valodas līdzekļu ekonomijas princips

Valodas līdzekļu ekonomijas princips paredz vismazāko iespējamo valodas vienību skaitu, visīsāko iespējamo izteikumu, kurā paziņots tikai pats nepieciešamākais saturs un kam ir visvienkāršākā valodiskā struktūra; turklāt, jo izteikums ir parastāks, jo tas var būt īsāks. (Pēc: Tauli, 32 – 33) Šis princips tiek īstenots, par paraugu (kritēriju) izmantojot īsāku, ekonomiskāku valodas faktu salīdzinājumā ar garāku, īsums var atvieglot valodas līdzekļu uztveri un lietojumu.

Paralēlismu jomā ekonomijas princips attiecināms galvenokārt uz vārddarināšanu. No diviem paralēlismiem (variantiem) pārsvaru parasti (bet ne vienmēr) gūst īsākais. Piemēram, pēc latviešu valodas darinājumu parauga ieteikti īsāki internacionāli adjektīvi: ideālisks, nevis ideālistisks; reālisks, nevis reālistisks; materiālisks, nevis materiālistisks; literārs, nevis literārisks; obligāts, nevis obligatorisks; humorisks, nevis humoristisks; prozisks, nevis prozaisks; muzikāls, nevis muzikālisks. Ieteikums motivēts ar adjektīviem lielisks, zemisks. (Endzelīns, Rūķe, 10) No ieteiktajiem pilnīgi ieviesušies trīs: literārs, obligāts un muzikāls, daļēji – humorisks. Adjektīviem prozaisks un prozisks izveidojusies nozīmes atšķirība.

Varētu domāt, ka garākie varianti pamazām zūd vārdu pāros godkāre – godkārība, godkārs – godkārīgs, tirpas – tirpuļi u. c. ar nosacījumu, ka nemainās vārdu stilistiskā nokrāsa. Dažkārt lieto variantus ar interfiksu un bez tā salikteņos citugad – citgad, vienuviet – vienviet, mājinieks – mājnieks u. c. (LVPV) Garākie varianti parasti nezūd, ja īsākie ir neērtāk izrunājami un grūtāk uztverami ar dzirdi, tātad, ja to lietošana ir kaut kādā veidā apgrūtināta, tad tiek izmantoti citi principi un kritēriji (piemēram, estētiskais princips). Dažkārt rodas jauni, garāki varianti un paliek blakus īsākajiem, piemēram, gļēvulīgs (no gļēvulis) blakus pirmatnīgam adjektīvam gļēvs. (LLVV 3, 108)

Jauni darinājumi ne vienmēr ieviešas uzreiz. Jāpārvar daudz šķēršļu, lai tas notiktu. Ja jauns darinājums palīdz ekonomēt valodas līdzekļus, tas ir atbalstāms. Piemēram, tāds ir atvasinājums konkursants vārdkopas konkursa dalībnieks vietā: Katram konkursantam ir dalībnieka numurs. Šis darinājums ir regulārs – sk. LLVV 4, 341: cilvēks, kas piedalās konkursā (SV un LVV nav), sal.: konsultants, manifestants, reflektants, reprezentants u. tml.

Iespējams, ka valodas līdzekļu ekonomēšanas tendence kopā ar gramatikas precizitātes nosacījumu regulē verbu pāreju no 2. konjugācijas 3. konjugācijā: vēstīt – tagadnē es vēstu, nevis es vēstīju (kā pagātnes formā). Tas ir aktīvs process, ko varbūt būtu jācenšas apturēt, jo ļoti strauji zūd 2. konjugācijas verbi. (Lepika 1, 99)

Ekonomijas princips nav attiecināms uz sinonīmiem, no kuriem viens ir ekspresīvs: latvis – latvietis; kaisls – kaislīgs; kautrs – kautrīgs u. tml. Katram sinonīmam ir noteikta vieta valodā. Tas pats ir sakāms arī par paronīmiem – katram no tiem ir noteikta semantiska slodze (piemēram, internacionāls un internacionālistisks u. tml.).

2.6.2.3.6. Estētiskais princips

Šis princips nav īsti valodisks, tomēr dažkārt tas spēj visai jūtami ietekmēt valodu. V. Tauli valodā šķir šādas estētiskas vērtības 1) materiālas (izpaužas skanējumā), 2) formālas (izpaužas a) sistēmas simetrijā, harmonijā un perfektumā un b) teksta labskaņā un stilistiskajā skaistumā) un 3) asociatīvas (tās balsta ekspresīvums un emocionalitāte). (Tauli, 33 – 36) Estētiskais princips valodā tiek izmantots gan apzināti, gan neapzināti. Tas vēl nav īsti izzināts un būtu pētījams psiholingvistiskā un arī sociolingvistiskā aspektā. Estētiskā principa izpausme sabiedrībā ir attiecīgā laika (laikmeta) valodiskā gaume. Valodiskā gaume ir jāveido, jāieaudzina tāpat, kā tiek ieaudzināta gaume citās sfērās, it īpaši literatūrā un mākslā. Nav izzināti tie cēloņi, kas veido valodisko gaumi: kāpēc kāds vārds nepatīk, kāpēc valodas lietotāji nepieņem kādus noteiktus afiksus, kāpēc šķiet nepieņemami kādi vārdu savienojumi un kā šo nepatiku pārvarēt, kā panākt, lai attiecīgais valodas fakts tiktu pieņemts.

Nelabskaņas un izrunas neērtuma dēļ nelieto dažus atvasinājumus, piemēram, terminologi ir atsacījušies no regulāra atvasinājuma ziežzīmulis tāpēc, ka tas ir neērti izrunājams un arī tā pirmā daļa ir neskaidra, pārprotama (ziežams vai ziede), tā vietā lieto garāko ziežamzīmulis. (Skujiņa 6, 103) Estētiskais princips rada atkāpes arī formu sistēmā. Piemēram, nelabskanīgo aktīvo tagadnes divdabju (kuriem tagadnes celms beidzas ar š un ž), piemēram, dvešošs, laižošs u. tml., vietā izņēmuma kārtā lieto neregulāras formas no pagātnes celma dvešošs, laidošs. Estētiskās uztveres princips ir palīdzējis izvairīties arī no citām nevēlamām (neērtām, nelabskanīgām) formām. Piemēram, netiek lietotas regulārā daudzskaitļa ģenitīva formas vairākiem 5. un 6. deklinācijas substantīviem (kaste, bārksts u. tml.).

2.6.2.3.7. Teritorijas princips

Izmantojot teritorijas principu, tiek garantēta literārās valodas izveide uz dominējošā dialekta (izloksnes) bāzes, izmantojot šī dialekta valodas faktus par paraugiem. Kā jau iepriekš teikts, tas ir bijis primārais, noteicošais literārās normas izveidē literārās valodas tapšanas posmā, kad vēl nav izveidojusies pati literārā valoda un nav izmantots sistēmiskās atbilsmes princips literārās valodas mērogā. Piemēram, J. Endzelīns verba būt nākotnes 1. un 2. personā ir ieteicis formas ar –sim, –sit, nevis būsam, būsat, kas ienākušas no nomaļu izloksnēm. (Endzelīns 1, 12) Pašreiz teritorijas princips ir zaudējis dominējošo nozīmi un no galvenā literārās normas izveides principa ir kļuvis par palīgprincipu. Tas tiek maz izmantots. Teritorijas princips pamazām ir atdevis vietu sistēmiskās atbilsmes principam, pats tajā ieplūzdams.

Nezinātnisks, stihisks teritorijas principa izmantojums var kļūt bīstams valodas praksē. Piemēram, tāds varētu būt gadījums, kad literārais redaktors vai tulkotājs nemotivēti un bez vajadzības censtos uzspiest literārajai valodai sava valodas areāla īpatnības.

Bez minētajiem varētu tikti izmantoti; arī vel citi, sekundāri literārās normas principi. Piemēram, izrunas (fonoloģiskā) ērtuma princips: runātājs vairās no nevēlamu konsonantu blīvējumiem u. tml. un cenšas vārdus padarīt vieglāk izrunājamus: mākslinieks, nevis mākslnieks (sal. arī: virsnieks, parādnieks u. tml.). (Dravnieks, 80) Regulāru, bet grūti izrunājamu darinājumu ziepjains, zemjains vietā ir pieļauti neregulārie, bet vieglāk izrunājamie ziepains, zemains. Šo principu sarakstu varētu brīvi turpināt. Piemēram, T. Porīte ir minējusi konvencijas kritēriju. (Porīte 8, 22) Pašus principus ir iespējams mainīt vietām atkarā no sociāliem faktoriem. Sekundārie principi jeb papildprincipi var tikt izmantoti visi kopā, kompleksi (tas būtu ideāls stāvoklis), bet parasti izmanto dažus no tiem, pat vienu – pēc vajadzības.

Lai stiprinātu mūsdienu latviešu valodas literāro normu sistēmu, vajadzētu censties likvidēt neliterārus variantus. Būtu nepieciešams izmantot normatīvas prognozes. Būtu jāveic sociolingvistiski un psiholingvistiski pētījumi (par sabiedrības pieprasījumu un attieksmi pret valodu). Praktiskām vajadzībām būtu vēlams gatavot valodas grūtumu sarakstus (vārdnīcu un rokasgrāmatu veidā).

2.6.2.4. LITERĀRĀS NORMAS PRINCIPU SHĒMA AR KOMENTĀRIEM

Lai pārskatāmi ilustrētu literārās normas principu sistēmismu, ir izveidota shēma; tajā parādīta aptuvena literārās normas principu hierarhija.

S h ē m a s   i z p r a t n e (komentāri).

Ar ER (ekstralingvistiskā realitāte) apzīmēta sociālā sfēra ārpus valodas, kurā konstatēta nepieciešamība uzlabot sabiedrības vajadzības un tiek virzīts pieprasījums – to rāda iekšējā pārtrauktā, ar bultu uz KM virzītā līnija. Ar KM apzīmēts komunikatīvā mērķtiecīguma princips; saskaņā ar to pieprasījums tiek precizēts un pārvērsts vajadzībā pēc noteikta valodas līdzekļa (fakta). Tālāk uz sistēmiskās atbilsmes (SA) sfēru tiek virzīts impulss – to rāda iekšējā pārtrauktā līnija ar bultu. Reizē ar to sākas sekundāro jeb papildprincipu izvēle – tie apzīmēti ar P1, P2 utt. Pieprasījums pēc papildprincipu izmantošanas tiek saņemts arī tieši no komunikatīvā mērķtiecīguma sfēras – to rāda attiecīgās pārtrauktās līnijas ar bultām. Pieprasījuma mērķis: lai aprobējamais valodas fakts atbilstu valodas savdabīguma prasībām, valodas lietotāju estētiskajai uztverei, lai tas būtu mūsdienīgs, spējīgs izplatīties, pietiekami ekonomisks u. tml. Pēc papildprincipu izmantošanas aprobētais fakts ir jāiedzīvina valodā. Šim nolūkam tiek izmantots fiksācijas princips (F); fiksācija notiek, kodificējot (K) un izmantojot valodiskas jaunrades principu (VJ). Fiksācijas princips ir abpusēji saistīts ar sistēmiskās atbilsmes principu un balsta to: vispirms tas saņem pieprasījumu (to rāda pārtrauktā līnija), pēc tam valoda saņem fiksētu faktu (to rāda nepārtrauktā līnija). Tālāk cauri sistēmiskās atbilsmes un komunikatīvās mērķtieces sfērai pilntiesīgs aprobēts un fiksēts valodas fakts atgriežas sabiedrībā, lai iesaistītos attiecīgo valodas funkciju realizācijā.

Atsauce

 ⁴ Kodifikācija (lat. codificatio) ir juridisks termins ar nozīmi: kādas valsts likumu sistematizēšana un apvienošana vienotā un saskaņotā sistēmā – kodekā – pēc atsevišķām tiesību nozarēm.