Vārdformas vispārināto nozīmju loma teikuma sintaktiskajā struktūrā

Valodas semantiskā puse ir daudz bagātāka un sarežģītāka par formālo. Teikumā kā valodas augstākā līmeņa vienībā apvienojas visas valodas nozīmes. Citiem vārdiem sakot, teikums ir valodās vienība ar daudzpakāpju jēdzienisko struktūru. Tas vieno vārda formu leksiskās un gramatiskās nozīmes, specifiskas nozīmes, kas raksturīgas teikumam kā abstraktai sintaktiskai struktūrai, kā arī komunikatīvas nozīmes, kas abstrakto teikumu aktualizē, piesaista runas situācijai.

Sintaksē uzmanības centrā, protams, ir specifiski sintaktiskas jeb teikuma līmeņa nozīmes. Šo nozīmju vispusīga analīze nav šī raksta mērķis, tomēr tās nepieciešams īsi raksturot.

Visdziļākais līmenis teikuma semantikā ir relāciju struktūra. Ar relāciju struktūrām saprot vispārinātas tipveida attieksmju sistēmas, kas ir izteikumu pamatā. Tās pastarpina konkrētu īstenības faktu aprakstīšanu. Pēc vienas shēmas var valodiski atspoguļot daudzas objektīvās īstenības situācijas. Izplatīts semantisks modelis, kas ir daudzu konkrētu teikumu pamatā, ir: agenss (darbības darītājs), darbība un pacienss (darbības objekts). Tātad relāciju struktūra atspoguļo elementu attieksmes reālajā īstenībā. Kaut arī ir pieņemts uzskatīt, ka relāciju struktūra rāda objektīvu pasaules ainu, tomēr tā ir lielā mērā valodas nosacīta. Proti, mēs pasauli redzam tādu, kādu to modelē mūsu valoda. Relāciju struktūra ir tīkls, ko cilvēka domāšana un valoda uzklāj īstenībai ar mērķi šo īstenību atspoguļot valodiski. (Susovs, 33. lpp.) A. Bondarko atzīst, ka semantiskām vienībām ir ontoloģisks pamats, bet to noformēšanā un stabilizēšanā būtiska ir valodas atgriezeniskā ietekme. Tikai sintaktiskās konstrukcijās teikuma priekšmets – izteicējs – papildinātājs stabilizējas atbilstošās semantiskās vienības. (Bondarko, 29. lpp.)

Relāciju struktūras jēdziens neapšaubāmi ir lietderīgs teikuma semantiskās ēkas strukturēšanā. Tas ļauj sadalīt teikumu elementārās semantiskās vienībās, kā arī parādīt vārdkopas (piemēram, vēls vakars) un teikuma (piemēram, Vakars ir vēls.) semantisko tuvību un meklēt gramatisko atšķirību jau citā sintaktiskās semantikas līmenī. Tomēr ir arī virkne neatrisinātu problēmu, piemēram, relatēmu noteikšanas un nosaukšanas problēma, jautājums par to, vai relatēmu skaits ir galīgs. Ne vienmēr var droši teikt, ka gadījumos, kad ir aprakstīta viena un tā pati īstenības situācija, arī relāciju struktūra ir viena. (Piemēram, Mākoņi aizsedza sauli un Saule paslēpās mākoņos; Vējā lokās koki un Vējš loka kokus.) Tas liecina, ka relāciju struktūra patiešām ir lielā mērā valodas formu nosacīta.

Nākamais līmenis teikuma semantikā ir predikācijas līmenis. Ar predikāciju saprot subjektīvu apgalvojumu par pazīmes piemitību priekšmetam, turklāt pazīme tiek saprasta plašā nozīmē – arī kā darbība vai stāvoklis. (Susovs, 3. lpp.) Tā ir zināma relāciju struktūras konkretizācija. (Jakaitiene, 63.–64. lpp.) Reizēm šo struktūru pretstata dziļajai semantiskajai (relāciju) struktūrai kā "īsti" sintaktisku. Tātad šis ir sintaktisko sakaru līmenis. Tā pamatā ir divas pretstatītas pozīcijas – gramatiskais subjekts jeb teikuma priekšmets un gramatiskais predikāts jeb izteicējs. Arī visi pārējie teikuma locekļi ir šī līmeņa vienības. Šajā līmenī darbojas noteikti formāli paņēmieni katras sintaktiskās nozīmes resp. funkcijas izteikšanai. Tiek izvēlēta konkrēta vārdforma un noteikta tās lineārā pozīcija teikumā. Tas nozīmē, ka predikācijas līmenim ir ļoti cieša saikne ar morfoloģiju, respektīvi, ar vārdformas gramatiskajām nozīmēm. Kā atzīst J. Kārkliņš, "valodas morfoloģiskās struktūras līmenis atspoguļojas valodas sintaktiskās struktūras līmēnī". (Kārkliņš, 1968, 267. lpp.)

Par vārda formas sintaktiskajām potencēm runājuši daudzi autori gan latviešu, gan krievu valodniecībā – J. Kārkliņš, I. Freimane, N. Švedova, G. Zolotova u.c. Ir atzīts, ka vārda forma ir elementāra vienība sintakses līmenī un ir iespējams inventarizēt noteiktas valodas vārdformu sintaktisko potenciālu. J. Kārkliņš, sekojot N. Švedovai, raksturo vārda formas funkciju tipus (proti, vārdforma var būt vārdkopas atkarīgais komponents, teikuma struktūras shēmas komponents, visa teikuma paplašinātājs, salikta teikuma formants, teksta formants), kā arī vārdformu pretstatījumu jeb opozīciju tipus pēc spējas vai nespējas veikt kādu no minētajām funkcijām (piemēram, vārdformas, kas var veikt abu virslocekļu funkcijas, ir infinitīvs, nomena nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, turpretim vardformas, kas var veikt tikai izteicēja sintaktisko funkciju, ir verba finītā forma, nomenu pārējie atkarīgie locījumi, resp., akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs, arī prepozicionālas locījumu formas). (Kārkliņš, 1976, 77. lpp.) Tomēr tas, ka attiecīgā vārdforma patiešām veic to un ne citu funkciju, pieņemts par iepriekš dotu. Tātad jautājums par vienas vai otras vardformas sintaktisko jeb teikumlocekļa funkciju noteikta tipa teikumos paliek atklāts. Kādi kritēriji būtu jāņem par pamatu teikuma sintaktiskās struktūras izpratnē (vienkāršāk – teikumlocekļu noteikšanā)? Vairākkārt ir apgalvots, ka sintakse nav morfoloģijas piedēklis, ka teikuma nozīme nav vienkārša vārdformu nozīmju summa. Tomēr iepriekš teiktais par visu sintaktiskās semantikas līmeņu ciešo saikni ar valodas formām liek palūkoties vērīgāk uz vārda formas nozīmēm.

Teikuma semantikā un sintaktisko funkciju realizācijā jāņem vērā vārdformu semantika. Tā ir trejāda.

Pirmkārt, tā ir vārda formas vispārinātā leksiskā semantika. Piemēram, latviešu sintaksē tradicionālais atzinums, ka darbības vārds būt eksistenciālā, atrašanās vai piederības nozīmē veic patstāvīgu sintaktisku funkciju, balstīts uz verba vispārinātās semantikas. Zināma eksistenciālas nozīmes nianse darbības vārdam piemīt arī tad, ja tas izsaka piederību vai atrašanos. (Meitenei ir pelēkas acis. Jūras dzīlēs ir lielas bagātības.) Tāpēc šādā lietojumā būt atzīstams par patstāvīgu verbu.¹ Vispārinātā leksiskā semantika jāņem vērā arī adverbiālas nozīmes paplašinātāju vērtējumā. Vārdformas ar vietas vai laika nozīmi bieži ir brīvi teikuma paplašinātāji – situanti. (Senāk šajā telpā pulcējās daudz ļaužu.) Tie parasti atrodas teikuma sākumā, tātad izteicēja priekšā, un neizriet no izteicēja valences. Šādas vārdformas arī nevar veidot vienu teikuma locekli (izteicēju) kopā ar palīgverbu (Viņš ir pagalmā. Tas bija vakar.), turpretim citām vārdformām ar adverbiālu nozīmi nav tādas semantiskas un reizē arī sintaktiskas patstāvības saistījumā ar būt (Tajā vakarā visi bija nomodā. Viss ir kārtībā.).

Otrkārt, nozīmīga ir vārdšķiras semantika. Piemēram, lietvārda priekšmetiskums saistās ar teikuma priekšmeta funkciju, un teikumos Visapkārt nakts, mežs, klusums. Laukā necaurredzama tumsa, izceltās lietvārdu formas par teikuma priekšmetiem atzīstamas galvenokārt vispārinātās priekšmetiskās nozīmes dēļ. Šādiem teikumiem turklāt ir regulāras atbilsmes ar to pilnajām formām, kurās realizēts verbs būt patstāvīgā nozīmē: Visapkārt ir nakts, mežs, klusums. Laukā ir necaurredzama tumsa. Līdzīgi darbības vārda vispārinātā vārdšķiras nozīme saistās ar izteicēja sintaktisko funkciju, tāpēc citās funkcijās lietotam darbības vārdam arī ir kāda līdzība ar izteicēju. Šī iemesla dēļ daļēji lokāmajam divdabim, nelokāmajiem divdabjiem, kā arī infinitīvam tiek atzīta sekundāri predikatīva komponenta jeb slēptā izteicēja funkcija. (Sveicinādams viņš viegli palocījās. Ir  skaisti redzēt cilvēku pēkšņi un priecīgi pasmaidām. Izlīgšana ir vislabākais iemesls tuvoties.) A. Prijatkina šādu divdabja un infinitīva sintaktisko funkciju sauc par papildu verbālo predikativitāti un atzīst, ka to nosaka vārdšķiras piederība, tātad tā nav īsti sintaktiska. (Prijatkina, 25. lpp.) S. Lagzdiņa uz verba sintaktisko funkciju sistēmu raugās vēl kategoriskāk: "Katras jaunas finītas vai infinītas verba formas iesaistījums vienkāršā teikumā pievieno teikumam jaunu modalitāti vai gramatisko laiku, vai jaunu situāciju, vai jaunu modeli, t. i., pārvērš to par saliktu teikumu (izņēmums ir tikai lokāmais divdabis adjektīviskā pozīcijā, piemēram, atnākušie cilvēki kurš funkcionāli pielīdzināms adjektīvam). [..] šādas integrētas atkarīgās konstrukcijas neatbilst teikuma pazīmēm, t. i., tās pašas par sevi nav teikumi, bet specifiskas salikta pakārtota teikuma atkarīgās daļas formas, potenciāli teikumi." (Lagzdiņa, 14. lpp.) Arī pilnībā nepievienojoties šim viedoklim, jāatzīst, ka darbības vārda vispārinātā semantika zināmā mērā iespaido sintaktisko funkciju izpratni.

Treškārt, svarīga ir gramatiskās formas vispārinātā semantika. Piemēram, nominatīvs kā tipisks subjekta jeb teikumpriekšmeta locījums rada šaubas par to, vai tas varētu būt arī vārdkopu atkarīgais komponents (proti, papildinātājs) teikumos ar izteicēju debitīvā (Jānoperk avīze).

Tādējādi sintakses līmenī ir svarīga nevis konkrētā leksiskā semantika, bet dažādas vispārinātas nozīmes. Kā atzīst V. Gaks, sintaksē "iejaucas" nevis atsevišķu vārdu semantika, bet gan noteiktu kategoriju semantika. (Gaks, 11. lpp.)

Iepriekš minētās trīs nozīmes pamatos atbilst G. Zolotovas izvirzītajam sintaktiskās formas respektīvi sintaksēmas jēdzienam. G. Zolotova par būtisku, sintakses līmenī nedalāmu vienību atzīst vārda sintaktisko formu. Sintaktiskās formas ir konkrēta teikuma būvmateriāls. Sintaktiskai formai kā konkrētai vienībai atbilst sintaksēma kā vispārināta valodas vienība. Tās pazīmes ir: 1) vārda kategoriāli semantiskā nozīme, 2) morfoloģiskā forma, 3) no iepriekšējām pazīmēm izrietoša spēja sintaktiski realizēties noteiktās pozīcijās. (Zolotova, 1988, 4. lpp.) Tātad vispārinātā gramatiskās formas nozīme tiek saistīta ar vispārināto leksisko semantiku, un no šī kompleksa ir atkarīga sintaktiskā funkcija.

Īpaši svarīgi sintaktisko funkciju realizācijā ir tas, ka katrai sintaktiskai formai ir primāras un sekundāras funkcijas. Līdz šim plašāk aplūkotas vārdšķiras primārās un sekundārās sintaktiskās funkcijas. J. Kurilovičs uzskata, ka vārdšķiras primārās sintaktiskās funkcijas izriet no vārdšķiru leksiskās nozīmes un ir šo nozīmju sava veida transpozīcija. Par primāra sintaktisko funkciju atzīta arī tā, ko veic pamatforma. (Kurilovičs, 59. lpp.) Dž. Laionzs savukārt atzīst, ka katrai valodas vienību grupai ir tipisks lietojums, kas ir saistīts ar jēdzienu par burtisko jeb pamatnozīmi. (Laionzs, 42. lpp.) V. Gaks norāda, ka lietvārda primārā funkcija ir teikuma priekšmets. Ja lietvārdu lieto par izteicēju, tad tā nozīme kļūst nabagāka – tas neapzīmē vis priekšmetu ar visām tā pazīmēm, bet tikai noteiktu īpašību un tiek lietots vispārinātā nozīmē. (Gaks, 14.–15. lpp.) Tāpat kā pastāv zināma atbilsme starp relāciju struktūru un predikācijas struktūru, tā katrai vārdšķirai ir sava sūtība saziņas procesā. Divām vārdšķirām nevar būt viena un tā pati primārā sintaktiskā funkcija.

Varam secināt, ka vārdforma veic primāru sintaktisku funkciju, ja vārdšķiras kategoriālā nozīme sakrīt ar sintaktisko nozīmi. Piemēram, īpašības vārds nosauc priekšmeta pazīmi, un tāda pati nozīme ir apzīmētajam, tātad īpašības vārda primārā sintaktiskā funkcija ir apzīmētājs.

Būtu lietderīgi runāt ne tikai par vārdšķiras kā tādas, bet par atsevišķas morfoloģiskās formas primāro sintaktisko funkciju. Šis jautājums īpaši svarīgs datīva sakarā, jo datīva kā atkarīga locījuma primārā sintaktiskā funkcija ir objekta funkcija. Tāpēc datīvu nevar gluži bez iebildēm uzskatīt par teikumpriekšmetu, jo tas nekad nav pilnīgi brīvs no objekta semantikas. Tieši tāpēc latviešu valodniecībā nav vienprātības datīva sintaktisko funkciju izpratnē. J. Kārkliņš atzīst, ka datīvam vajadzības izteikšanā spilgtāka ir darītāja nozīme, tāpēc tas atzīstams par subjektu (Kārkliņš, 1985, 178. lpp.), tomēr bez ievērības nevar atstāt piebildi, ka "arī šajās konstrukcijās datīvs paliek darbības vai stāvokļa uztvērējs". (Kārkliņš, 1968, 285. lpp.)

Ja vārdforma lietota primārā sintaktiskā funkcijā, pastāv simetrija starp vārdformas nozīmēm un īsti sintaktiskām nozīmēm, piemēram, nomena nominatīva semantika un teikuma priekšmeta nozīme ir simetriskas. Tradicionālā teikuma locekļu mācība faktiski balstās uz atzinuma par dažādu līmeņu nozīmju simetriju vai, precīzāk, uz atzinuma par valodas formālās un jēdzieniskās organizācijas simetriskumu. Ja vārdforma lietota kādā no sekundārām funkcijām, starp dažādu līmeņu nozīmēm pastāv asimetrija. Tas ļauj dažādi interpretēt dažu vārdformu sintaktiskās funkcijas. Piemēram, datīvam vajadzības izteiksmē piemīt relāciju struktūras nosacītā darītāja jeb agensa nozīme, bet datīvam raksturīgā objekta semantika nonāk ar to pretrunā.

Interesanti, ka vārdformas lietošana sekundārā funkcijā var novest pie kvalitatīvām pārmaiņām pašās sintaktiskajās funkcijās – proti, var veidoties jaunas – sinkrētiskas – funkcijas. (Cesnokova, 41. lpp.) Sinkrētisks teikuma loceklis ir tradicionālais dubultloceklis (jeb sekundāri predikatīvs komponents). Nomens šādā funkcijā ir it kā vidū starp apzīmētāju un izteicēju: Bērns miegains pieglaudās mātei. Tāpēc viegli saprotams, ka sekundāri predikatīvs komponents reizēm grūti norobežojams no īstā izteicēja: Viņš bija ne tikvien talantīgs, ar ģeniālu intuīciju apveltīts zinātnieks, bet arī lielisks cilvēks – labsirdīgs un iecietīgs. Teikumā iespējami arī pielikuma un izteicēja, tekstā – pat teikuma priekšmeta un izteicēja sinkrētisma gadījumi tad, ja attiecīgā forma var veikt gan vienu, gan otru funkciju (visbiežāk šāda sinkrētiska forma ir nomena nominatīvs). Visas taciņas sen jau bija aizaugušas, īsts biezoknis. Gada skaitlis iekalts virs lielajām durvīm. Droši vien celšanas gads.

Jāsecina, ka šāda asimetrija nav valodas nepilnība. Tā ir fundamentāla valodas iezīme, un sintaktiskās analīzes mērķis ir tajā iedziļināties un rādīt dažādo nozīmes slāņu mijiedarbi valodas formās. Tāpēc vārdformas sintaktisko funkciju raksturojumu nav iespējams veidot uz kādas vienas pazīmes pamata. Visas iepriekšminētās nozīmes ir jāskata sistēmā. Bez tam ir jāņem vērā sintaktiskās formas apkaime, respektīvi, sintagmātiskie sakari ar citām sintaktiskām formām teikumā vai tekstā. Piemēram, šķirot verba patstāvīgo funkciju no palīgfunkcijas, ir svarīga formas apkaime. Turpmākajos piemēros verba finītā forma kopā ar tai sekojošu nomenu veido vienu teikuma locekli, jo abu vārdformu nozīmēs ir kopīgi semantiski elementi: Jūra stāvēja rāma. (kopīgs semantisks elements 'miers, nekustīgums') Viņas acis bija satumsušas gluži melnas. (kopīgs semantisks elements 'tumšs'). Valodas līdzekļi principā ir polifunkcionāli, un to mijiedarbe izteikumā veido sarežģītu sistēmu.

Vienlīdz svarīgi ir paradigmātiskie sakari, respektīvi, saistība ar citām līdzīgām parādībām, teikuma formu sistēma un regulārās realizācijas. Tas attiecas gan uz atsevišķu vārdformu, gan uz sintaktisko modeli kā veselumu. Nepieciešams salīdzināt dažādus teikuma modeļus ar vienu semantiku, tāpat vienas sintaktiskās formas funkcionēšanu dažādos teikumos. (Uz šāda pamata datīvam noraidāma teikumpriekšmeta funkcija teikumos – Man salst. Man salst kājas. Man ir auksti. Ārā ir auksti.) Paradigmātiskie sakari sintaksē ir apzināti samērā nesen, tomēr tie ļauj parādīt sintaktisko parādību vietu valodas sistēmā, bet tas ir atsevišķa darba temats.

¹ Latviešu valodniecībā ir arī cits uzskats, proti, ka būt arī šādā lietojumā uzskatāms par saitiņverbu, jo leksiskā nozīme ir tik vispārīga, ka priekšplānā izvirzās finītās formas gramatiskās nozīmes – verbs raksturo tikai modalitāti un laiku. (Valdmanis, 78.–79. lpp.)

Literatūra

Bondarko – Bondarko A. Grammatičeskaja kategorija i kontekst. L.: Nauka, 1971.–114 lpp.

Česnokova – Česnokova L. Sinkretizm v sfere členov predloženija // Filologičeskije nauki. – 1988. – Nr. 4 – 41.–47. lpp.

Freimane – Freimane I. Vienkāršs teikums un tā paplašināšana. R.: P. Stučkas LVU, 1985. – 106 lpp.

Gaks – Gak V. Teoretičeskaja grammatika francuzskogo jazyka. Sintaksis. M.: Vysšaja skola, 1981. – 208 lpp.

Jakaitiene – Jakaitienė E. Leksinė semantika. Vilnius: Mokslas, 1988. – 174 lpp.

Kārkliņš 1968 – Kārkliņš J. Datīva semantisko un strukturālo funkciju problemātika vienkāršā teikumā // Latviešu leksikas attīstība. R.: Zinātne, 1968. – 267.–297. lpp.

Kārkliņš 1976 – Kārkliņš J. Vārda formas sintaktisko potenču problēma // Valodniecības un literatūrzinātnes teorijas un prakses jautājumi. R.: Zvaigzne, 1976. – 54.–101. lpp.

Kārkliņš 1985 – Kārkliņš J. Sintagmātikas un paradigmātikas attieksmes teikuma strukturālās tipoloģijas interpretācija // Baltu valodas senāk un tagad. R.: Zinātne, 1985. – 174.–183. lpp.

Kurilovičs – Kurilovič E. Derivacija leksičeskaja i derivacija sintaksičeskaja // Kurilovič E. Očerki po lingvistike. M.; Izdatel'stvo inostrannoj literatury, 1962. – 57.–70. lpp.

Lagzdiņa – Lagzdiņa S. Vienkārša teikuma sintaktiskā struktūrām formālā klasifikācija // LZA Vēstis. A. – 1997, 51. sēj., 3./4. (590./591.) nr. – 13.–19. lpp.

Laionzs – Lyons J. Linguistic semantics. Cambridge UP, 1995.

Prijatkina – Prijatkina A. Sintaksis osložnennogo predloženija. M: Vysšaja skola, 1990. – 175 lpp.

Susovs – Susov I. Sintaksičeskaja struktūra predloženija. Tula, 1973. – 141 lpp.

Svedova – Švedova N. O sootnošeniji grammatičeskoj i semantičeskoj struktury predloženija // Slavjanskoje jazykoznanije. M.: Nauka, 1973. – 458.–483. lpp.

Valdmanis – Valdmanis J. Vienkārša teikuma formālās uzbūves modelis // LPSR ZA Vēstis. – 1987, 4.(477.) nr. – 73.–82. lpp.

Zolotova – Zolotova G. Sintaksičeskij slovar'. M.: Nauka, 1988. – 439 lpp.

Publicēts: Baltu filoloģija X, 2001