Subjekta jēdziens sintaksē un subjekta nozīmes izteikšana latviešu valodā

Subjekta jēdziens ir viens no sintakses pamatjēdzieniem. Tāpēc nereti uzskata, ka šī termina nozīme ir pati par sevi saprotama un nav nepieciešams to īpaši skaidrot. Tomēr tas, tāpat kā daudzi citi bieži lietojami termini, ir daudznozīmīgs. Ar to sintaksē saprot: 1) teikuma semantiskās struktūras vienību (parasti – darbības darītāju), 2) teikuma gramatiskās struktūras vienību – gramatisko subjektu jeb teikuma priekšmetu, 3) retāk – aktuālā dalījuma vienību – komunikatīvo jeb psiholoģisko subjektu jeb tēmu.

Latviešu valodniecībā termins ir lietots gan semantiskā, gan gramatiskā subjekta nozīmē. Plašāk ieviesies lietojums semantiskā subjekta nozīmē, un tas arī būtu paturams (turpretim gramatiskā subjekta apzīmēšanai lietojams termins teikuma priekšmets). Tomēr arī semantikā subjekts ir daudznozīmīga un zināmā mērā pretrunīga kategorija.

Visbiežāk ar subjektu saprot darbības darītāju – agensu. Šī relatēma  (resp., loma aprakstītajā situācijā) veido subjekta lauka centru. Šajā laukā ietilpst arī citas relatēmas – pārdzīvojumu izjutējs (eksperienss jeb percipienss), piemēram, teikumā  Es baidos, stāvokļa izjutējs (statants) teikumā Bērns guļ un citas. (Skat., piem.,  Jakaitiene, 63.–64. lpp.)

Tātad subjekts ir vispārīga relatēma, kas apvieno sevī vairākas konkrētas relatēmas. Cik to ir un kādas? Te domas dalās. Reizēm par subjektu sauc arī cēloni jeb kauzantu, piemēram, Dziesma priecē sirdi, instrumentu, piemēram, Stelles auž, saņēmēju jeb recipiensu, piemēram, Es dabūju darbu. (Skat., piem., Labutis, 194.–199. lpp.)

Kas liek šīs relatēmas apvienot ar vienu nosaukumu – subjekts? Acīmredzot, tas, ka tās visbiežāk lieto gramatiskā subjekta jeb teikuma priekšmeta funkcijā. Tātad šis apvienojums lielā mērā balstās uz gramatiskām asociācijām. To apliecina arī fakts, ka dažas no šīm relatēmām tiek dēvētas par semantiskajiem objektiem tad, ja tās ir izteiktas ar kādu atkarīgo locījumu, piemēram, stāvokļa izjutējs teikumos Man salst, Man salst kājas, Man patīk pavasaris. (BES, 498. lpp.) Grūti klasificēt piederības attieksmju dalībniekus Man ir nauda, Man trūkst naudas. Subjekta semantiskais lauks perifērijā krustojas ar objekta semantisko lauku. (Bondarko, 28.–32. lpp.)

Tātad relatēmu noteikšana ir lielā mērā saistīta ar gramatiskajām izpausmēm. Proti – ja relatēma valodā tiek izteikta ar nomena atkarīgo locījumu, to biežāk uztveram kā objektu, nevis subjektu. Semantikā pārejas no vienas kategorijas otrā ir plūstošas, gramatikā tās ir saistītas ar noteiktu formālu izpausmi un tāpēc vieglāk norobežojamas.

Valodā veidojas šādas attieksmes starp semantiskām un gramatiskām kategorijām:

Citas relatēmas, kas veic teikuma priekšmeta funkciju un kuras parasti izsaka ar nomena nominatīvu, iegūst vismaz kādu daļu agensa nozīmes tieši tāpēc, ka tās izsaka ar to pašu formu un lieto tajā pašā sintaktiskajā pozīcijā. Piemēram, teikumos Glāze saplīsa, Logs atvērās izceltās vārdformas nenosauc aktīvu darbības darītāju, tomēr parasti tiek iekļautas subjektu kategorijā.

Savukārt agensa nozīmi var izteikt citas vārdformas (piemēram, datīvs teikumā Man jāstrādā , ģenitīvs teikumā Katram cilvēkam ir dabas dota vēlēšanās zināt). Šādos gadījumos sintaksē teikumlocekļu noteikšana mēdz būt problemātiska.

Shēma kopumā atspoguļo agensa funkcionāli semantisko lauku un rāda semantisko un formālo kategoriju attieksmes.

Ciešamās kārtas teikumi uzskatāmi rāda, ka agensa funkcionāli semantiskais lauks perifērijā robežojas ar paciensa semantisko lauku, jo teikuma priekšmeta pozīcijā nonāk pacienss - objekts (Grāmata tiek lasīta). Tātad ir arī iespējams, ka subjekta – objekta attieksmes dziļajā semantiskajā struktūrā mainās, bet pēc tam tās valodā atspoguļojas arī gramatiski. Piemēram, grāmata jālasa senāk uztverts aptuveni tāpat  kā grāmata ir lasāma. Turpretim arvien biežāk lietotais akuzatīvs nominatīva vietā (jālasa grāmatu) liecina, ka notikusi šī situācijas dalībnieka lomas maiņa un tas tiek uztverts kā objekts.

Valodas pētījumos nav nozīmes skatīt semantiskas kategorijas atrauti no to gramatiskajām izpausmēm. Tāpēc jānoskaidro, ar kādām gramatiskām formām var izteikt subjekta nozīmi latviešu valodā un kāda teikuma locekļa funkcija tām piešķirama.

Pirmkārt, subjekta nosaukums funkcionē kā teikuma priekšmets. Līdzās tipiskajam teikuma priekšmeta locījumam – nominatīvam – šādā funkcijā tiek lietots ģenitīvs (Sanāca daudz ļaužu. Nav naudas.), kā arī datīvs (Man jābūt priecīgam. Man jāpriecājas.).

Otrkārt, latviešu valodā iespējams vārdkopu atkarīgais komponents ar subjekta (parasti agensa) nozīmi ģenitīvā: Vēja aprautie, sūrstošie vaigi patīkami juta miglas pieglaušanos. Problemātisks ir šādu vārdkopu morfoloģiskais tips. Atkarīgais komponents ar subjekta nozīmi šķietami pastiprina divdabja darbības vārda dabu. Tomēr jāņem vērā, ka vārdkopas neatkarīgais komponents var būt vienīgi ciešamās kārtas lokāmā divdabja formā, bet nevar funkcionēt ar visu verbam raksturīgo paradigmu. Tātad tam obligātas nomena kategorijas. Tādēļ, pēc raksta autores domām, šādas vārdkopas uzskatāmas par nominālām. Līdzīgs agensa jeb aģentīvais ģenitīvs lietojams pie izteicēja ciešamajā kārtā: Bieži esam kā velna apsēsti. Straumēnu mājas ir ne tikvien lauku, bet arī pļavu ielenktas. Šāds darītāja ģenitīvs latviešu valodā sastopams samērā reti, turklāt nekad ne ar palīgverbu tikt. (Skat. Holvuts, 124.–126. lpp.) Tas arī uzskatāms par vārdkopu atkarīgo komponentu, bet pats teikums – par nominālu, nevis verbālu.

Treškārt, subjekta nozīmi izsaka sekundāri predikatīvs komponents instrumentālī: Abās ielas pusēs glītas mājas sarkaniem kārniņu jumtiem. Viņš allaž staigāja nedaudz salīcis, filozofisku grumbu pierē, maķenīt noslēpumains. Subjekta nozīme vislabāk redzama šādu teikumu transformācijās – gramatiskos pārveidojumos, kas nemaina attiecīgās konstrukcijas dziļo semantiku: Mājas atrodas abās ielas pusēs, un mājām ir sarkani kārniņu jumti.

Ceturtkārt, subjekts ir darītāja nosaukums datīvā absolūtā datīva konstrukcijā. Arī tas ir saistīts ar sekundāro predikativitāti un nosauc sleptā izteicēja jeb sekundāri predikatīvā komponenta nosauktās darbības darītāju: Man mostoties, klētiņa bija baltas gaismas pilna.

Piektkārt, ar sekundāro predikativitāti saistītam teikuma loceklim akuzatīvā piemīt reizē subjekta un objekta nozīme: Redzu viņu nākam. (Transformējot – Redzu, ka viņš nāk.)  Satiku viņu priecīgu. (Satiku viņu, kad viņš bija priecīgs.)

Sestkārt, subjekta nozīmi vai vismaz tās niansi (līdzās objekta nozīmes niansei) latviešu valodā izsaka stāvokļa izjutējs vai piederības izteicējs datīvā: Man ir labi. Par to, kāda teikuma locekļa funkciju tam piešķirt, tiks runāts turpmāk.

Kā redzams, subjekta semantika ir saistīta ne tikai ar teikuma priekšmeta funkciju vien. Tomēr subjekta nozīme bieži tiek izmantota kā arguments teikuma minimuma jeb gramatiskā centra noteikšanā. Tāpēc ir lietderīgi aplūkot teikuma priekšmeta jeb gramatiskā subjekta noteikšanas kritērijus.

•       Loģiskais kritērijs. Teikuma struktūra tiek sastatīta ar sprieduma struktūru, un teikuma priekšmets ir tas, par ko teikumā ir kaut kas pateikts, citiem vārdiem sakot, runas priekšmets. G. Zolotova norāda, ka teikuma priekšmets ir sintaktiski neatkarīgs teikuma struktūras komponents, kas apzīmē predikatīvās pazīmes nesēju. (Zolotova 1982, 133. lpp.) N. Švedova savukārt uzsver, ka gramatiskais subjekts ir tas, no kā izriet darbība, stāvoklis, attieksme, pazīme. (Švedova, 464. lpp.) Līdzīgas pazīmes min arī citi valodnieki: teikuma priekšmets ir tas situācijas dalībnieks, kas tiek izvēlēts par izejas punktu jeb fokusu, attieksmē pret to tiek noteiktas pārējo dalībnieku lomas (Kasevičs, 110. lpp.); teikuma priekšmets ir predikatīvās pazīmes strukturālais nesējs (Bondarko, 31. lpp.). Līdzīgu izpratni atrodam arī latviešu valodniecībā: “Teikuma priekšmets ir teikuma virsloceklis, kas nosauc runas priekšmetu (plašākā nozīmē), kura dominējošo pazīmi izsaka izteicējs. Teikuma priekšmets izsaka tās darbības darītāju vai tās pazīmes nesēju, kuru nosauc izteicējs.” (Mllvg, 212. lpp.)

•       Formālais kritērijs. Saskaņā ar šo kritēriju teikuma priekšmetu nosaka pēc raksturīgās morfoloģiskās formas – nominatīva – vai arī pēc formu atbilsmes jeb formu salāgojuma ar izteicēju.

Problemātisks šai ziņā ir nomena ģenitīvs. Ja izteicējā ir divdabis, dažkārt vērojama atbilsme dzimtē un skaitlī, bet ne locījumā: Bija ieradušies maz skatītāju. Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu saguluši. Cik runātāju ir pieteikušies? Uz salas bija palikuši 40 vīru. Bija pieejami daudz dažāda rakstura materiālu. Šāds – kaut arī daļējs – salāgojums ļauj ģenitīvu uzskatīt par teikuma priekšmetu. Turpretim, ja izteicējā sastopam opozīcijas nemarķēto locekli – divdabja vīriešu dzimtes vienskaitļa formu – salāgojuma vispār nav un varam runāt vienīgi par paplašinātu teikuma priekšmetu: Bija ieradies maz skatītāju.

Saistībā ar teikuma priekšmeta un izteicēja formu atbilsmi būtu pieminams arī datīvs pie verba debitīvā. Latviešu sintakses tradīcija par teikuma priekšmetu uzlūko nominatīvu. Viens no argumentiem par labu šādam viedoklim varētu būt formu atbilsme ar divdabi izteicējā. Tomēr grūti spriest, vai teikums  Man ir bijusi jālasa grāmata (?) latviešu valodā būtu pieņemams. Runātāji no šādām konstrukcijām intuitīvi vairās. Tas nozīmē, ka nominatīvs netiek uztverts kā semantiskās struktūras subjekts. Par teikuma priekšmetu gan drīzāk būtu uzlūkojams datīvs, pieļaujot, ka formu salāgojums nav obligāts. Šādu pieeju balsta arī paradigmātiski kritēriji, kā arī vērojamā formu atbilsme nominālos teikumos – Man jābūt priecīgam.

•       Vārdu kārtas kritērijs. Arī tas būtībā ir formāls kritērijs un ir īpaši svarīgs analītiskajās valodās. Kaut gan pieņemts uzskatīt, ka latviešu valodā vārdu kārta ir samērā brīva, šai pazīmei var būt kāda nozīme teikuma struktūras izpratnē. Latviešu valoda pieder pie tā saucamajām  S-V-O (subjekts – verbs – objekts) tipa valodām. Ja viena un tā pati forma var veikt vairākas funkcijas, subjekts teikumā ir pirmais:  Strādāt ir dzīvot. Dzīvot ir strādāt. Man jums kas jāsaka. Jums man kas jāsaka. (Šajos piemēros mainās teikuma jēga.)

•       Gramatiskā minimuma kritērijs. Teikuma priekšmets ir vajadzīgs, lai veidotos gramatiski pabeigts, pietiekams teikums: “Tādā kārtā teikuma priekšmeta uzdevums ir tikai nosaukt runas priekšmetu, nekā to vairāk neskaidrojot, bet vienlaikus prasot, lai to raksturo otrs teikuma virsloceklis.” (Mllvg, 212. lpp.) Ir autori, piemēram, G. Zolotova, kas aizstāv principiālu teikuma divlocekļu struktūru, proti, visos teikumos ir gan predikatīvā pazīme, gan tās nesējs, tikai morfoloģiski aizspriedumi neļauj to saskatīt:  Ar papīru ir grūti. Viņai ir pāri trīsdesmit. (Zolotova 1973, 17. lpp.)

Tādējādi nonākam pie nākamā svarīgā jautājuma, kas sastāv no divām daļām: pirmkārt, vai subjekts relāciju struktūrā ir obligāts, un, otrkārt, vai gramatiskais teikuma priekšmets ir obligāts. Analizējot latviešu valodas materiālu, jāatbild noliedzoši kā uz vienu, tā uz otru.

Pirmkārt, semantiska subjekta nav teikumos, kas nosauc dažādus procesus dabā - tie notiek it kā paši no sevis: Snieg. Līst. Tumst. Krēslo. Puteņo.

Otrkārt, domas var dalīties par stāvokļa izjutēja lomu relāciju struktūrā, tomēr ar datīvu izteikts stāvokļa izjutējs (arī tās personas nosaukums, kam kaut kas pieder) latviešu valodā nebūtu uzskatāms par teikuma priekšmetu. Salīdzināsim teikumus: Man salst. (Man ir salis.) Man salst kājas. (Man ir salušas kājas.) Man ir labi.  (Man ir bijis labi.) Man viss ir labi. Man ir suns. Man ir bijuši suņi. Man patīk darbs. Man vienmēr ir patikušas puķes. Redzam, ka visi datīvi minētajos piemēros ir līdzīgi, kaut arī teikuma struktūra atšķirīga, – tātad pēc sistēmiskās atbilsmes principa nebūtu loģiski datīvu vienā gadījumā uzlūkot par teikuma priekšmetu, bet otrā – par kaut ko citu.

Latviešu valodā ir daudz gadījumu, kad subjektu, kas semantiskajā struktūrā ir, negrib minēt vai arī vispārina: Par to jau sen runā. Straumēnus tāpat var pazīt bez prasīšanas. Tumsā jau reti un dobji pilēja. Būdā virmoja sen neostītas smaržas, burbuļoja, sprakšķēja, gruzdēja, kūsāja, vira, čurkstēja.

Kaut arī subjekts ir viena no fundamentālām semantiskās sintakses kategorijām, tomēr jāatzīst, ka latviešu valodā ir teikumi bez gramatiskā teikuma priekšmeta, daļa no tiem arī semantiski ir bezsubjekta teikumi.

Literatūra un tekstā izmantotie saīsinājumi:

BES – Bolšoj enciklopedičeskij slovar’. Jazykoznanije. M., 1998.

Bondarko – Bondarko A. Nositel’ predikativnogo priznaka.// Voprosy jazykoznanija. 1991, nr. 5, 27.–41.lpp.

Holvuts – Holvuts A. Latviešu valodas pasīvās un nenoteiktas personas konstrukcijas no areāltipoloģiskā viedokļa. // Linguistica lettica. 1. R., 1997, 117.–128. lpp.

Jakaitiene – Jakaitienė E. Leksinė semantika. Vilnius, 1988.

Kasevičs – Kasevič V. Semantika. Sintaksis. Morfologija. M., 1988.

Labutis – Labutis V. Stupeni semantiko – sintaksičeskih otnošenij i ponjatija subjekta i podležaščego. // Baltu valodas senāk un tagad. R., 1985, 194.–199. lpp.

Mllvg – Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. II. Sintakse. R., 1962.

Švedova – Švedova N. O sootnošeniji grammatičeskoj i semantičeskoj struktury predloženija. // Slavjanskoje jazykoznanije. M., 1973

Zolotova 1973 – Zolotova G. Očerk funkcional’nogo sintaksisa russkogo jazyka. M., 1973.

Zolotova 1982 – Zolotova G. Kommunikativnije aspekti russkogo sintaksisa. M., 1982.

Summary
The Concept of Subject in Syntax and Expression of the Subject Meaning in Latvian

The article deals with one of the key notions in syntax – the subject. As far as the term is used to denote both semantic and grammatical categories, the aim of the article is to reveal the relationship between the two.

The meaning of subject (most often agent) can be expressed by grammatical subject  as well as different types of complements. And vice versa – what is considered to be the grammatical subject does not always have a real subject meaning. As far as both kinds of subjects are closely connected with the structural core of the sentence, this asymmetry has lead to a great diversity of opinions among Latvian linguists.

However, neither the grammatical, nor the semantic subjects are obligatory components of the sentence in Latvian.