Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Ilze Lokmane > Publikācijas     
   Sekundāri predikatīvs komponents kā teikuma loceklis     

Drukāt         

    
       Ilze Lokmane

Sekundāri predikatīvs komponents kā teikuma loceklis

Sekundārā jeb papildu predikativitāte pasaules valodās ir plaši izplatīta parādība. Proti, teikumā ir tādas vārdformas, kas gramatiskajā kodolā neietilpst, bet veido slēptu, papildu gramatisko centru teikumā. Šādi teikuma locekļi viegli pārveidojami par īsto izteicēju: Smaržodamas deg sveces (Sveces smaržo un deg), Dzirdu vēju pūšam (Dzirdu, ka vējš pūš), Viņš atskrēja priecīgs (Viņš atskrēja un bija priecīgs), Lūdzu viņu atnākt (Lūdzu, lai viņš atnāk).

Kā redzams, papildu predikativitāti var izteikt gan ar verba, gan nomena formām. Tāpēc šī parādība valodniecībā reti aplūkota kā vienota sintaktiska kategorija. Par būtisku pazīmi tiek uzlūkota formu atbilsme ar kādu citu vārdformu teikumā, tādēļ vārdformas, kam piemīt nomena kategorijas, tiek ietilpinātas vienā teikuma locekļu grupā, bet verba formas – citā. Šādu teikuma locekļu nosaukšanai tiek lietota arī daudzveidīga terminoloģija – puspredikatīvs komponents [Kārkliņš 1976a, Prijatkina, Šeins], predikatīvs [Metjūss], sekundāri predikatīvs komponents [Kārkliņš 1976b, Freimane, Lokmane 2000], dubultloceklis [Mllvg, Valdmanis], slēptais izteicējs [Lokmane 1998], izteicēja apzīmētājs [Dlkg], izteicēja nomens [Testeļecs] un citi. Daļa šo terminu attiecināmi tikai uz nomeniem puspredikatīvā lietojumā. Savukārt divdabja formas un infinitīvs tiek uzskatīti vai nu par darbības vārda finītās formas papildinātājiem [Mllvg], vai arī par īpašām sintaktiskām formām, kas veido ko līdzīgu palīgteikumam [Lagzdiņa, Engers & Kristofersens].

Latviešu valodniecībā pagaidām vienīgais sistēmiskais pārskats par sekundāro predikativitāti dots I.Freimanes darbā “Vienkāršs teikums un tā paplašināšana”. Tomēr autores mērķis nav bijis detalizēti analizēt visus sekundāri predikatīvo komponentu tipus. Tas nav izdarāms arī šī raksta ietvaros. Paturot J. Kārkliņa un I. Freimanes pētījumos izvirzīto pieeju, šajā rakstā mēģināts veidot nedaudz atšķirīgu sekundāri predikatīvu komponentu tipoloģiju, kā arī raksturot sekundārajai predikativitātei radniecīgas parādības. Pagaidām paturēts arī I. Freimanes (pirms tam – J. Kārkliņa) lietotais termins – sekundāri predikatīvs komponents. Kaut arī tas ir vārdkoptermins un lietojumā ne vienmēr ērts, tomēr semantiski pietiekami precīzs, jo norāda uz divām būtiskām pazīmēm – sekundārās predikativitātes līdzību primārajai un vienlaikus atkarību no tās.

Vajadzība raksturot sekundāri predikatīvu komponentu (turpmāk tekstā – SPK) kā īpašu teikuma locekli rodas tāpēc, ka šie paplašinātāji nav vārdkopu attieksmēs ne ar vienu vārdu teikumā. Tradicionālajā sintaksē (proti – Mllvg un skolu gramatikās) dominē uzskats, ka visi teikuma paplašinātāji ir pakārtoti vai nu kādam  no gramatiskā centra locekļiem, vai cits citam. Tātad teikumā būtu iespējami tikai trīs veidu sintaktiskie sakari – sakars starp teikuma priekšmetu un izteicēju (predikatīvs sakars), pakārtojums un sakārtojums. Šāds uzskats mūsdienu sintaksē būtu revidējams.

Pakārtojums ir sintaktisks sakars, kas saista vārdkopas komponentus – viens no tiem ir centrālais jeb neatkarīgais, otrs – atkarīgs. Pakārtojuma sakars veidojas uz vārda valences pamata, tātad neatkarīgais komponents ir vārds kā leksiska vienība, nevis noteikta vārdforma. Tas var mainīties formās, vārdkopa nesabrūk. Tas nozīmē, ka vārdkopai ir sava paradigma, kas balstās uz centrālā komponenta formu sistēmas (morfoloģiskās paradigmas), piemēram, lasīt grāmatu, lasu grāmatu, lasījām grāmatu, lasot grāmatu  utt.

Dubultloceklis saskaņā ar “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” doto izpratni būtu pakārtojams veselām divām vārdformām. Teikumā Rīts atausa miglains  starp vārdformām veidojas šāds saistījums:

Rīts                atausa

      miglains

Redzam, ka dubultlocekli nav iespējams piesaistīt tikai vienam vārdam (ataust miglains nav vārdkopa ne jēdzieniski, ne formāli). Tātad šādas ”vārdkopas” centrālais komponents ir  vesels teikums. Nebūtu lietderīgi tādu sintaktisko sakaru veidu uzskatīt par pakārtojumu, jo tad zūd atšķirība starp diviem sintakses līmeņiem – vārdu savienojumu līmeni un teikuma līmeni. Starp vārdformu miglains un teikuma gramatiskā centra locekļiem acīmredzot pastāv nevis pakārtojums, bet cita tipa sintaktisks sakars.

Tā kā šāda tipa palīglocekļi nerealizējas vārdkopas līmenī, bet vienīgi teikuma līmenī, vispirms nepieciešams īsi raksturot teikumu kā sintakses centrālo vienību. Galvenā teikuma pazīme ir predikativitāte. To realizē laika un modalitātes kategorijas, kas piesaista teikumu runas situācijai un nodrošina saziņas funkciju.

Laiks un modalitāte piemīt jebkuram teikumam, bet tās, kā zināms, ir verba kategorijas. Galvenā predikativitātes izteicēja tātad ir finītā verba forma. Ja teikumā finītās verba formas nav, tas norāda, ka attiecīgā sintaktiskā pozīcija ir tukša, sintaktiski nepiepildīta, tāpēc ir lietderīgi runāt par nullformu – saitiņas nullformu vai patstāvīga verba nullformu: Visa zeme [ir] sirma. Viņai [ir] taisnība. Predikativitāte piemīt arī teikumiem ar infinitīvu izteicējā,  bet šādi teikumi ir perifēriska parādība latviešu valodā: Man to nesaprast. Piecelties! Turklāt tiem ir modāla nozīme, ko izsaka nevis verba forma, bet sintaktiskā konstrukcija kā veselums. Līdz ar nereālo modalitāti notiek zināma laika nozīmes neitralizācija.

Sekundārajai predikativitātei ir zināma līdzība ar īsto jeb primāro predikativitāti, proti - arī sekundāri predikatīvam komponentam piemīt modāla un laika nozīme. [Freimane, 72. lpp.] Sekundāri predikatīva komponenta nosauktā pazīme ir ierobežota laikā, ko nosauc izteicējs: Viņš nāca priecīgs (’tai laikā, kad viņš nāca, viņš bija priecīgs’). Tātad SPK raksturo darītāju darbības veikšanas laikā. Ja pazīme piemīt vienmēr, ja tā nevar būt īslaicīga, to parasti neizsaka ar SPK: *Viņa atcirta lepna. Tad jāizvēlas apstākļa vārds, kas raksturo darbības veidu, piemēram: Viņa lepni atcirta. (Ar šo teikumu nav apgalvots, ka runātāja ir lepna, vienīgi atbildes veids ir tāds, it kā viņa tāda būtu.) Arī SPK modalitāte ir atkarīga no izteicēja modalitātes: Gribētu viņu redzēt priecīgu (gan izteicējs, gan sekundāri predikatīvs komponents ir nereālajā modalitātē).

Sekundārā predikativitāte ir mazāk svarīga par īsto un realizējas tikai uz tās fona. Tādējādi sekundāri predikatīvam komponentam gandrīz vienmēr ir sintaktisks sakars ar izteicēju. Sekundārās predikativitātes pārvēršanās par īsto nav vēlama, jo ”tā ieviestu daudzloceklību un drīzāk apgrūtinātu nekā atvieglotu saziņu”. [Freimane, 71. lpp.] Tas ir pretrunā ar valodas līdzekļu taupīšanas principu, turklāt tādā gadījumā zūd semantiskas nianses, ko rada SPK īpašais sintaktiskais sakars ar izteicēju. Piemēram, teikumu Māju koki šņāca smagi un mitri, dienvidus vakaru vēja locīti varam pārveidot trijās atsevišķās predikatīvās vienībās: Māju koki šņāca, tie bija smagi un mitri, tos locīja dienvidus vakaru vējš. Saliktā sakārtotā teikumā zūd cēloņa un seku attieksmes, kā arī pazīmes (smagi un mitri) ierobežojums laikā.

Sekundārās predikativitātes izpratnē svarīgs ir teikuma dziļās semantiskās un virsējās sintaktiskās struktūras pretstatījums.

Dziļajā semantiskajā struktūrā atspoguļojas dalībnieku lomas aprakstītajā situācijā: darbības darītājs, objekts, adresāts, stāvokļa izjutējs, darbības vieta, laiks utt. [Skat., piem., Testeļecs, 213.-215. lpp.] Šo abstrakto, vispārināto semantisko lomu realizēšanai teikumā runātājs izvēlas konkrētas leksēmas. Tā veidojas propozīcija. Propozīcija ir leksisko nosaukumu kopums, kas atspoguļo kādu īstenības situāciju vispārināti – neatkarīgi no laika, modalitātes, arī no konkrētās gramatiskās formas. [Adamecs, 7. lpp.] Piemēram, teikumiem Viņš ir atbraucis. Viņš atbrauks. Kaut viņš atbrauktu! pamatā ir viena un tā pati propozīcija. Propozīciju veido semantiskais predikāts un aktanti. Tāpat kā predikāts ir konkrēta leksēma, arī aktanti ir konkrētas leksēmas, kas veic noteiktu lomu aprakstītajā situācijā.

Noteiktu gramatisku formu attiecīgās leksēmas iegūst tikai teikuma virsējā sintaktiskajā struktūrā. Leksēmas kļūst par vārdformām un veic sintaktisku funkciju. Teikumi Jānis lasa grāmatu un Grāmata tiek lasīta  rāda vienas un tās pašas propozīcijas atšķirīgas sintaktiskas realizācijas.

Ja viena predikatīva vienība ietver tikai vienu propozīciju, starp semantisko un sintaktisko struktūru pastāv simetrija. Šādus teikumus sauc par kodola teikumiem, tie ir semantiski vienkārši. Kodola teikumā semantiskais predikāts realizējas kā gramatiskais predikāts jeb izteicējs, semantiskais subjekts kā teikuma priekšmets. Ir iespējams vienā predikatīvā vienībā, resp., vienkāršā teikumā, apvienot vairākas propozīcijas. Tādā gadījumā starp semantisko un sintaktisko struktūru veidojas asimetrija. Teikumos ar SPK ir vairākas propozīcijas. Tas labi redzams, teikumu transformējot. Teikumā Viešņas aizgāja skābas kā ēnā augušas jāņogas ir trīs propozīcijas: Viešņas aizgāja, viņas bija skābas, cik skābas ir ēnā augušas jāņogas. Tādējādi notiek dziļās semantiskās struktūras kondensēšana jeb saspiešana virsējā sintaktiskajā struktūrā. Starp propozīcijām veidojas papildu semantiskas attieksmes. Tās var būt, piemēram, cēloņa un seku attieksmes: Izmisusi viņa raudāja. Viņa pārsteigta iepleta acis. Izbrīnīts viņš apstājās.Tas liecina, ka teikumi ar SPK ir semantiski sarežģīti, grūtāk uztverami nekā salikti teikumi. (Saliktā teikumā cēloņa un seku attieksmes izsaka noteikti formāli rādītāji: saikļa vārdi: Viņa iepleta acis, jo bija pārsteigta.)

Sekundārās predikativitātes analīzē tiek izmantota transformāciju metode. Transformējot teikums tiek pārveidots semantiski vienkāršos jeb elementāros kodola teikumos. Viens kodola teikums ietver vienu propozīciju: Viņa raudāja. Viņa bija izmisusi. Transformējot var mainīties komponentu forma, bet vārdšķiras piederība nemainās.

Turpmāk SPK tiks raksturoti, balstoties uz teikuma semantiskās un sintaktiskās struktūras sastatījuma. Teikumi tiks transformēti kodola teikumos, lai konstatētu propozīciju skaitu un piešķirtu leksēmām semantiskā predikāta un aktantu lomas. Pēc raksta autores domām, lietderīgi visus SPK dalīt divās lielās grupās – sekundāri predikāti (kodola teikumā izteicēji) un sekundāri subjekti (kodola teikumā teikumpriekšmeti).

Sekundārās predikativitātes realizācijā svarīga ir arī vārdšķiras piederība. A.Prijatkina šķir divas grupas: 1) puspredikativitāte, ko izsaka ar nomenu, 2) papildu verbālā predikativitāte, kas nav tīri sintaktiska, jo to nosaka vārdšķiras piederība. [Prijatkina, 25. lpp.] Arī S. Lagzdiņa atzīst, ka ”katras jaunas finītas vai infinītas verba formas iesaistījums vienkāršā teikumā pievieno teikumam jaunu modalitāti vai gramatisko laiku, vai jaunu situāciju, vai jaunu modeli, t. i., pārvērš to par saliktu teikumu (izņēmums ir tikai lokāmais divdabis adjektīviskā pozīcijā, piemēram, atnākušie cilvēki, kurš funkcionāli pielīdzināms adjektīvam”. [Lagzdiņa, 14. lpp.] Tomēr ne jebkura verba forma veido atsevišķu predikatīvu vienību: ”..šādas integrētas atkarīgās konstrukcijas neatbilst teikuma pazīmēm, t. i., tās pašas par sevi nav teikumi, bet specifiskas salikta pakārtota teikuma atkarīgās daļas formas, potenciāli teikumi.” [Lagzdiņa, 14. lpp.]

Tādējādi divu lielo grupu ietvaros SPK tiks dalīti pēc vārdšķiras piederības.

 

Sekundāri predikāti

Vairums SPK transformējot iegūst izteicēja (tātad semantiskā predikāta) funkciju.

Nomenam SPK funkcijā ir formāla atbilsme ar atbalsta vārdu. Atkarībā no tā, kādu sintaktisku funkciju veic atbalsta vārds, SPK dala piesubjekta un pieobjekta SPK: Vārdi sprakstēja cieti un asi. Teiktais darīja viņu domīgu. [Par to skat. Freimane, 75.–78. lpp.]  SPK piedēvē atbalsta vārdam kādu pazīmi, kas piemīt izteicēja nosauktās darbības laikā: Pieticīgie grieķi, no rīta piecēlušies, segu pārvērta par togu un izgāja pilsētā viegli un gudri. (I. Šķipsna) Satiku viņu priecīgu. Tomēr var būt arī tā, ka verba leksiskās semantikas dēļ izteicēja un SPK laika nozīmes atšķiras: Atceros viņu jaunu.

Formāli un pēc dziļās sintaktiskās semantikas nomens SPK funkcijā neatšķiras no apzīmētāja – vārdkopas atkarīgā komponenta. Atšķirība ir virsējā sintaktiskajā struktūrā. Piedēvējamā pazīme tiek īpaši aktualizēta, jo iegūst laika un modalitātes nozīmi. O. Jespersens SPK pielīdzina teikumam un tēlaini raksturo vārdkopas atšķirību no teikuma - vārdkopa (O. Jespersena terminoloģijā junkcija) ir kas nemainīgs un sastindzis, bet teikums (neksuss) – dzīvs un kustīgs. Junkcija ir kā glezna, bet neksuss – process vai drāma. [Jespersens, 132. lpp.]

Ļoti reti ar nomenu (vai tā aizstājēju – adjektivējušos divdabi) izteikta SPK sastāvā ietilpst saitiņa: Mājas viņš tādas panīkušas atcerējās jau sava tēva laikā bijušas. (D. Zigmonte) Tādā veidā panāk īpašu pazīmes aktualizāciju, SPK arī pēc formas tuvinās īstajam izteicējam.

Prepozicionāla nomena forma SPK funkcijā iespējama pie verbiem, kuru nozīmē ietilpst semantiski elementi ’darīt, lai kaut kas kļūst par kaut ko’, ’uzskatīt, ka kaut kas ir kaut kas’: norīkot, iekārtot, ievēlēt, atzīt, uzskatīt, nosaukt u.c. Tie visi ir pieobjekta SPK: Viņu uzskatīja par gudru. Savu lēmumu viņš atzina par pareizu. Šādos teikumos ar neitrālu vārdu kārtu objekta nosaukums mēdz atrasties teikuma sākumā vai vismaz izteicēja priekšā, bet ne aiz tā, kas ir tipiska objekta vieta latviešu valodā. Tātad semantiski SPK ir pat svarīgāks par īsto izteicēju: Viņš bija gudrs – tā visi domāja. Lēmums bija pareizs – tā viņš atzina.

Pie nomena formām pieder arī savrupināti apzīmētāji un pielikumi. Šajos gadījumos nav svarīgi, kādu sintaktisku funkciju veic atbalsta vārds. Savrupinātiem apzīmētājiem un pielikumiem tāpēc nav sintaktiska sakara ar izteicēju, līdz ar to sekundārā predikativitāte izpaužas mazliet atšķirīgi. Pazīme piemīt ne tikai izteicēja nosauktās darbības laikā, tā piemīt vienmēr, tomēr salīdzinājumā ar nesavrupinātu apzīmētāju un pielikumu ir īpaši aktualizēta: No Lielupes kāpa migla – tik tīra, tik neskarta. Pusdienās atnāca brālis Juris, teicamais drēbnieks, lielais skopulis. Nesavrupināti šie teikuma locekļi raksturo pazīmi kā iepriekš zināmu, savrupināti izsaka jaunu informāciju, kas autoram liekas īpaši svarīga: Bez skaņas atvāzās durvis, biezas un smagas kā naudas skapim. (Z. Skujiņš)

Postpozitīvi apzīmētaji un pielikumi būtiski atšķiras no prepozitīviem. Tie ir brīvāk iesaistāmi teikumā, var veidot vārdvirknes neatkarīgi no jau esošo apzīmētāju skaita: Viņa skatās lielām, pelēkām acīm, ļoti nopietnām, ļoti uzmanīgām. Teikumā var veidoties plašas savrupinātas teikuma locekļu grupas – tādējādi tās līdzinās teikuma daļai: .. kakliņu snaikstīja kortelīša pudele ar Melānijas ”balzamu”, slaveno zāļu šņabi – drusku dzeltenīgu šķidrumu ar iekšā peldošām mīklainām lapiņām. (D. Zigmonte) Savrupinātā apzīmētāja grupā var iesaistīt situantu: No šīs reizes Evalds bija tas, kas pētīja Janīnas gaitas, gāja lielus gabalus un gaidīja lietū un salā, lai viņu sastaptu, allaž briesmīgi nevaļīgu un steidzīgu. (A. Eglītis) Savrupināts apzīmētājs un pielikums ir iespējams arī pie vietniekvārda: Diez vai viņš – lielpilsētas bērns – maz prata peldēt. Var piekrist A.Prijatkinas secinājumam, ka šādi paplašinātāji brīvi iesaistās teikuma sastāvā. [Prijatkina, 24. lpp.] Tāpēc tie uzskatāmi par SPK un nav pozicionāli atribūta vai apozīcijas varianti.

SPK funkciju teikumā veic divdabji. Lokāmie tagadnes divdabji funkcionē līdzīgi adjektīviem. Visbiežāk tie ir apzīmētāji vai izteicēji, retāk – SPK: Es tevi redzēšu ziedošu.

Pagātnes lokāmie divdabji turpretim SPK funkcijā sastopami bieži – vai nu vieni paši, vai arī kā divdabja teiciena centrālie komponenti: Blaumanis savu pārliecību paturēja negrozītu līdz galam. Tieši divdabja teicienā sekundārā predikativitāte visskaidrāk redzama, jo vārdkopu atkarīgie komponenti, kā arī situanti semantiski pielīdzina divdabja teicienu teikuma daļai: Vēl daļēji nomākusies, nakts blāvoja gaiša, neredzama gaismas avota pielieta, silta silta un nojaušamas dzīvības pilna. (A. Auziņš)

Daļēji lokāmajam divdabim ir ļoti šaura semantika (tas nosauc pavaddarbību) un tikai viena sintaktiska funkcija, proti, SPK: Vērīgāk ieskatīdamies ūdenī, viņš ieraudzīja tur lielu, zaļganu līdaku.

Nelokāmie divdabji arī veic vienīgi SPK funkciju. Tie var būt piesubjekta SPK: Viņš nelikās to dzirdam. ..Imantu viņa bija nākusi satikt tikai viena iemesla dēļ, un to nevarēja noliegt vai izlikties aizmirstam, tas nebūtu piederīgi. (I. Šķipsna) Mamma priecājās, savu prieku cik spēdama slēpjot.(D. Zigmonte)  Nelokāmie divdabji, īpaši divdabis ar -am, var būt pieobjekta SPK: Dziļumā viņš redzēja zili melnus ozolus guļam, aizrāpojam vēžus un garas un bālas ūdenszāles tikko kustamies.(E. Virza) Redzēju viņu ejot pa ielu. Dažkārt finītais verbs saistījumā ar nelokāmo divdabi lielā mērā desemantizējies: Jūliņa tvīkstošu sirdi un vaigiem palika stāvam.(D. Zigmonte) (Par verbu patstāvīgo un palīgfunkciju būs runa turpmāk.)

Infinitīva teikumlocekļa funkcijas vispusīgi aplūkotas J.Kārkliņa darbā ”Infinitīva sintaktiskās potences” [Kārkliņš 1976a]. Viena no raksturīgakajām infinitīva funkcijām, pēc J. Kārkliņa atzinuma, ir puspredikatīvs komponents, tātad SPK.

Subjekta infinitīvs nosauc darbību, kuras darītājs ir teikuma priekšmets. Subjekta infinitīvam piemīt nolūka nozīme (tāpēc gramatikās to nereti uzskata par nolūka apstākli): Nolēmām doties uz staciju. (Transformējot – Mēs nolēmām, ka mēs dosimies uz staciju.) Es steidzos satvert viņa elkoni. (Es steidzos, lai es varētu satvert viņa elkoni.)

Objekta infinitīvs latviešu valodā tiek lietots pie verbiem ar pamudinājuma vai aizlieguma nozīmi – aicināt, ieteikt, likt, liegt, lūgt, mācīt, mudināt, pavēlēt, piesacīt, prasīt, pierunāt [Skat. Freimane, 72. lpp.]:  Viņš neļāva nevienam sevi apkrāpt. (Viņš nevienam neļāva, lai viņu apkrāpj.) Es liku viņam iet.(Es liku, lai viņš iet.) Objekta infinitīvs funkcionē līdzīgi objekta divdabim ar –am. Pie infinitīva objekta nosaukums parasti ir datīvā (izņemot verbu lūgt: Es lūdzu jūs atnākt), pie divdabja – akuzatīvā.

Infinitīvs latviešu valodā tiek lietots aiz modālas nozīmes lietvārdiem vai citu vārdšķiru vārdiem, ja to nozīmē ir modāls elements: Viņa ķermeni caurdūra alkas meiteni saķert. (G. Repše) Viņa paklausīja aicinājumam aizvizināt līdz pašām namdurvīm. (I. Grebzde)   Man žēl tev to atdot. Infinitīvu piesaista arī citi abstraktas nozīmes lietvārdi: Ir laiks iet. Viņam kauns atzīties. Man prieks to dzirdēt. Šādi infinitīvi arī  uzskatāmi par SPK. Prieks dzirdēt, kauns atzīties, laiks iet nav vārdkopas, jo tām nav paradigmas, turklāt no lietvārda leksiskās nozīmes neizriet nepieciešamība pēc šāda paplašinātāja.

 

Sekundāri subjekti

Termins subjekts sintaksē ir daudznozīmīgs [par to skat. Lokmane 2001]. Šajā rakstā tas lietots teikuma semantiskās struktūras komponenta nozīmē, bet gramatiskais subjekts saukts par teikuma priekšmetu. Kā iepriekš norādīts, semantiskais subjekts kodola teikumā veic teikumpriekšmeta funkciju.

Sekundāri predikatīviem komponentiem ar subjekta semantiku formālas atbilsmes ar atbalsta vārdu var nebūt. Arī laika nozīme nav tik spilgti izteikta, reizēm tās vispār nav. Par SPK tos varam uzskatīt, pirmkārt, iespējamo transformāciju dēļ, otrkārt, tāpēc, ka tiem neveidojas vārdkopu attieksmes ne ar vienu vārdu teikumā.

SPK funkciju veic instrumentālis ar veida vai pazīmes nozīmi. Instrumentālis var nosaukt pazīmi, kas piemīt subjektam izteicēja nosauktās darbības laikā: Inga starojošām acīm darbojās ap lielu saldējuma porciju. (D. Zigmonte) (Inga darbojas ap lielu saldējuma porciju, tajā brīdī viņai ir starojošas acis.) Viņš nosēd pie televizora ar drūmu izbrīnu acīs. (A.Liepa) Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā teikts: ”Ar lietvārda instrumentāli izteiktais dubultloceklis rāda lietvārda vai vietniekvārda nosauktās personas vai parādības stāvokli verbā minētās darbības laikā.” [Mllvgr II, 376. lpp.] Tad instrumentālim veidojas sintaktisks sakars ar izteicēju. Biežāk tomēr pazīmes instrumentālis nosauc tādu pazīmi, kas subjektam piemīt vienmēr: Sagaidītāju vidū bija stalta auguma vīrs ar latvisku seju. (A. Liepa) Jumts ar jauniem, sārtiem ielāpiem nesniedzas pāri ābeļu galotnēm. (K. Skalbe)

Jādomā, ka instrumentālis funkcionē kā SPK, ja tam ir kāda piederības nozīmes nianse – tad ir iespējama transformācija divās teikuma daļās: Zem palmas čurnēja kāds jauneklis šķidriem rūsganiem matiem. (A. Eglītis) (Zem palmas čurnēja kāds jauneklis, viņam bija šķidri rūsgani mati.) Citos gadījumos tas ir veida apstāklis – vārdkopas atkarīgais komponents: Zirgs skrēja sīkiem riksīšiem, Sapņi nāca lieliem, drošiem soļiem (S. Kaldupe), vai vārdkopu atkarīgais komponents ar objekta nozīmi: Zeme bija nobirusi lielām un sausām skujām.

SPK funkcijā bieži lietots bezprievārdiskais instrumentālis.Un viņa skatījās Reinī platām uzticīgu linziedu acīm. (D. Zigmonte) .. viņš bija izskatīgs puisis spožiem ratiem un spožiem zābakiem. (D. Zigmonte)

Zīmīgi, ka pie pazīmes instrumentāļa SPK funkcijā gandrīz vienmēr obligāts ir apzīmētājs, jo tieši tas izsaka jauno informāciju. Piemēram, teikumā Viņa skatījās raižpilnām acīm svarīgi ir tieši tas, ka acis ir raižpilnas, nevis, ka tās vispār ir. Gramatiski vārdforma raižpilnām tomēr uzlūkojama par apzīmētāju, kaut arī semantiski šādi obligāti apzīmētāji tuvinās izteicējam.  

Līdzīgi instrumentālim teikumā funkcionē lokatīvs, kas raksturo pazīmi: Tā viņš tur kustējās balti balinātās pakulu biksēs, baltā atloku kreklā, siksnu apjozies, ar katru gadu vairāk līdzinādamies vecajam senču Dieviņam.. (E. Virza) (Transformējot – viņam bija balti balinātas pakulu bikses un balts atloku krekls.)  Šādu lokatīvu bieži lieto paralēli ar citām vārdformām SPK funkcijā: Upenājs, izspūris, neskuvies, notrieptā ķitelī, mēms sastindzis, stāvēja pie durvīm.. (A. Eglītis) Tas liecina, ka lokatīvu tiešām varam uzskatīt par SPK.

Par SPK (sekundāriem subjektiem) būtu uzskatāmi arī paplašinātāji ar sinkrētisku (vienlaicīgu) subjekta un objekta nozīmi tādos teikumos kā Var dzirdēt vēju šalcam. Ļauj viņam strādāt. Šie paplašinātāji ir akuzatīva vai datīva formā, un tāpēc uzskata, ka tiem ir objekta nozīme attieksmē pret verba finīto formu. Tradicionāli šādus teikuma locekļus analizē ka papildinātājus. Vienlaikus tie nosauc ar divdabi vai infinitīvu izteiktā SPK subjektu: vējš šalc, viņš strādā. Pēc raksta autores domām, subjekta semantika šādā apkaimē dominē, neraugoties uz atkarīgā locījuma formu.

SPK kategorijā būtu iekļaujami arī subjekta nosaukumi absolūtā datīva konstrukcijās: Saulei lecot, garaiņi laistījās varavīksnes krāsās.

SPK veido salīdzinātājdaļa vienkāršā teikumā. Ja salīdzinātājdaļā ir lietvārds, tas vairumā gadījumu ir sekundārs subjekts: Vārdi kā plāceņi nokrita uz mēles. (S. Kaldupe). Transformējot šo teikumu divos kodola teikumos, iegūstam: Vārdi nokrita uz mēles, kā nokrīt plāceņi. Transformācija Vārdi nokrita uz mēles, vārdi bija kā plāceņi [skat. Freimane, 77. lpp.], kurā kā plāceņi būtu izteicējs, nav pieņemama. Vārdi bija kā plāceņi nav semantiski vienkāršs kodola teikums, jo ietver salīdzinājumu. To iespējams savukārt transformēt: Vārdi bija tādi, kādi ir plāceņi. Semantiskās attieksmes salīdzinājumā vārdi bija kā plāceņi varētu shematiski atainot šādi:

Vārdi     plāceņi

        Ir tādi

Piedēvējamā pazīme netiek konkretizēta, to izsecina uztvērējs.

Ja salīdzinātājdaļā ir verba forma, tad tas, jādomā, ir sekundārs predikāts: Riteņi laistās dzeltenā pureņziedu krējumā smērēti. (S. Kaldupe) (Transformējot: Riteņi laistās tā, it kā tie būtu dzeltenā pureņziedu krējumā smērēti.) Apstākļa vārds salīdzinātajdaļā ir situants: Viņš izskatījās tikpat jauns un skaists kā toreiz. (Par situantiem skat. turpmāk.)

 Salīdzinājumā grūti vilkt robežas starp sekundāro predikativitāti vienkāršā teikumā un redukciju salikta teikuma daļā. Šīs grūtības ir objektīvas, jo, kā redzams, teikums ar salīdzinājumu vienmēr ir izvēršams vairākos kodola teikumos. Kritērijs teikuma tipu norobežošanā varētu būt paplašinātāju skaits un tips, piemēram: Pēdējos gados vecajam lauvam nebija nācis zobos ievērojamāks laupījums, un viņš gaidīja, paslēpies savos amatos kā jūras velns ūdensrožu ceros .. (A. Eglītis) Paplašinātājs ar adverbiālu nozīmi ceros liecina, ka salīdzinātajdaļa varētu būt palīgteikums (..kā jūras velns paslēpjas ūdensrožu ceros).

SPK tipoloģiskā raksturojama nobeigumā varam izdarīt dažus secinājumus. Pirmkārt, pretstatāmi sekundāri subjektu nosaukumi un sekundāri predikātu nosaukumi. Otrkārt, SPK iespējams raksturot pēc tā, vai tiem ir formāla atbilsme ar atbalsta vārdu vai tās nav. Treškārt, daļai SPK ir saistība ar izteicēju un laika nozīme, citiem saistības ar izteicēju un laika nozīmes nav, tomēr raksturojošā funkcija ir spilgtāk izteikta nekā apzīmētājam. Iezīmējas arī citi interesanti SPK raksturošanas aspekti, kas vēl izvēršami turpmākos pētījumos – pirmās un otrās pakāpes SPK, vārdu kārta un SPK, SPK obligātums un citi. Turpmāk rakstā tie tiks nedaudz ieskicēti.

Teikumā iespējami arī otrās pakāpes SPK, kas sintaktiski balstās nevis uz gramatiskā centra locekļiem, bet uz cita – pirmās pakāpes – SPK: Lēna un mīlīga skaista , laipna un kupla sieva no krāsns sāka kāpt smarža. (E. Virza) Transformējot iegūstam trīs kodola teikumus: Smarža sāka kāpt no krāsns, smarža bija lēna un mīlīga, kāda ir skaista, laipna un kupla sieva. Otrās pakāpes SPK nereti vienādā mērā attiecas uz diviem vienlīdzīgiem pirmās pakapes SPK: Ienāca sieviņa, plāna un sausa kā kaltētas baltmaizes šķēle. (A. Liepa) Interesantu otrās pakāpes sekundāro predikativitāti rāda piemērs: Varbūt Solvīta, atbraukusi nelūgta, nepaliks lūdzama? (I. Šķipsna)

Sekundāri predikatīvu komponentu vieta teikumā ir vēl pētāms jautājums.

 SPK parasti atrodas tuvu izteicējam: Mintauts nelaimīgs plātīja rokas un pārmezdams grozīja galvu. (A. Eglītis) Novietojums ir īpaši svarīgs tad, ja SPK funkcijā ir nomens, jo tas, kā zināms, var veikt arī apzīmētāja un izteicēja funkciju.

SPK var atrasties teikuma priekšmeta priekšā, ja teikuma priekšmets ir vietniekvārds, jo vietniekvārds nepiesaista apzīmētāju: Priecīga viņa gāja pa ielu. Interesanti, ka SPK var atrasties teikumpriekšmeta priekšā arī tad, ja tas ir lietvārds, bet tad tikai vārdrindā. Parasti vārdrindā vismaz viens ir divdabis, iespējams, ka tas ar savu darbības vārda dabu palīdz izteikt sekundāro predikativitāti: Sabijusies un bezgala vientuļa mazā apsīte čaukstina jaunās lapiņas.

Novietojums teikumā varētu būt viens no kritērijiem instrumentāļa sintaktisko funkciju noteikšanā. Proti, tuvums izteicējam vai citam darbības vārdam pastiprina saikni ar to, instrumentālis iegūst laika nozīmi: Mājas izskatījās kā nesukātām galvām atbraucējiem pretī iznākušas.(D. Zigmonte) (’Mājas bija iznākušas pretim atbraucējiem, tai brīdī tām bija nesukātas galvas.’) Turpretim, ja instrumentāļa forma atrodas tuvāk lietvārdam, laika nozīmes nav vai arī tā nav tik izteikta: Aizvējš laizīja viņus kā liels zirgs ar siltu, mīkstu mēli. (A. Auziņš)

SPK obligātums teikumā ir cieši saistīts ar jautājumu par verba patstāvīgo un palīgfunkciju. J.Kārkliņš atzīst, ka vārdu sintaktiskajam patstāvīgumam var būt dažādas pakāpes. Absolūtas nozīmes verbi ir lietojami bez noteiktas sintaktiski semantiskas apkaimes, relatīvas nozīmes verbi turpretim pieprasa noteiktas formas un nozīmes paplašinātajus. [Kārkliņš 1976a, 22.–23. lpp.] Visbiežāk SPK teikumā nav obligāts: Atceros viņu jaunu. Atceros viņu. Ir darbības vārdi, kuru nozīmes realizēšanai teikumā ir nepieciešams SPK: Esam padarījuši viņus bagātus. *Esam padarījuši viņus. Obligāts SPK norāda uz verba nozīmes relatīvumu: Mēs uzskatījām viņu par gudru. Atcerēties mēs mēdzam tikai to, ko vēlākie notikumi padarījuši svarīgu.. (I. Šķipsna) Viņš teicas bagāts. Viņš sakās nokusis. Viņš pārvērtās par labu cilvēku. Mēs ar tēvu uzlūkojām sevi par diezgan veiksmīgiem grafologiem. (A. Eglītis) J.Apresjans obligātus paplašinātājus vispār neuzskata par SPK (viņa terminoloģijā – sekundāriem predikatīviem). Piemēram, verbs uzskatīt, pēc viņa domām, ir trīsvalents, un visi trīs paplašinātāji ir verba aktanti, tātad vārdkopu atkarīgie komponenti. [Apresjans, XVIII lpp.]

Tādējādi SPK sakarā izvirzās jautājums par verba patstāvīgo un palīgnozīmi. Dažkārt SPK iesaistīšanās teikumā nivelē izteicēja nozīmi, pielīdzinot to saitiņai. [Freimane, 74. lpp.] Tad veidojas nomināls sastata izteicējs: Spilvas leja stāvēja zaļa. Ja verbs lietots patstāvīgā nozīmē, tad ir izteikti divi apgalvojumi, resp., teikuma pamatā ir divas propozīcijas: Viņš stāv manā priekšā priecīgs. Ja verbs desemantizējies, tad teikums izsaka vienu propozīciju, darbības vārda leksiskā nozīme kļūst nabadzīgāka. Dažkārt saglabājas tikai kāda asociatīva sēma, kas vārda pamatnozīmē neietilpst, piemēram, vārds stāvēt piemērā  Spilvas leja stāvēja zaļa izsaka ilglaicīgumu.

Desemantizēšanos veicina vairāki faktori: pirmkārt, verba leksiskā semantika (vieglāk desemantizējas vispārīgas nozīmes vārdi), otrkārt, apkaime. Te var būt svarīgi gan leksiski, gan gramatiski faktori. Pirmkārt, svarīga ir apkaimes komponentu leksiskā semantika, konkrētāk - kopīgi semantiski elementi ar apkaimes vārdiem: Debesis krāsojās sarkanas. Istaba krēslojās arvien tumšāka. Dienas raucās īsākas. Otrkārt, jāņem vērā apkaimes komponentu sintaktiskā funkcija. Teikumā Viņš guļ slims verbam gulēt nav lielas informatīvas slodzes, jo slimi cilvēki parasti guļ, tātad tas uzskatāms par saitiņverbu. Turpretim teikumā Viņš guļ mājās slims verbs gulēt ir patstāvīgā nozīmē lietots un veido vārdkopu gulēt mājās, bet slims līdz ar to iegūst sekundāri predikatīvu nozīmi. Treškārt, nozīmīga ir apkaimes komponentu vārdšķira. Piemēram, šķituma verbi vairāk desemantizējas tad, ja tiem blakus ir īpašības vārds,  mazāk – saistījumā ar  divdabi. Salīdzināsim:  Meitene likās priecīga. Uzrunātais likās nesaprotam. Durvis rādījās vecas. Circeņi krāsns šķirbās rādījās pieklusuši. (D. Zigmonte) Un, ja kādi tur dzīvoja, tad tie rādījās paša Dieva vai cilvēku nolādēti. (D. Zigmonte) Meitene šķita jauka. Dievienas birzīs šķita izbērts viss Vecozola lādes zelts. (S. Viese) Desemantizēšanās ir mazāk izteikta, ja pie nomena ir saitiņa divdabja formā: Še cits uz cita sakrautie baļķu vainagi likās esam mūžīgi un nevīstoši. (E. Virza) (Par īpašības vārdu un divdabju sintaktiskajām funkcijām saistībā ar šķituma verbiem skat. turpmāk.)

Problemātiska var būt verbu patstāvīgā vai palīgfunkcija saistībā ar infinitīvu. Palīgfunkciju noteikti veic darbības vārdi ar modālu un fāzes nozīmi: Viņš grib strādāt. Viņš sāk strādāt. Tos parasti lieto kopā ar pilnnozīmes verba nenoteiksmi. Dažkārt pilnnozīmes verbs ir reducēts: Es gribu [braukt] uz mājām. Viņš sāk [dziedāt] dziesmu. Ir verbi, kuru nozīmē arī ietilpst modāls elements, bet tas nav galvenais: Olafs gatavojas apņemt sievu. Jāstaigā desmit reizes apkārt, līdz izdodas pavērt mazu spraudziņu. Viņš baidījās kādam savās bailēs atzīties. Viņš kautrējās to darīt. To būtu derējis uzzināt. Pēc raksta autores domām, minētajos piemēros finītā forma ir desemantizējusies un veic saitiņas funkciju. Sīkāks šīs problēmas iztirzājums ir atsevišķa raksta uzdevums.

Turpinot teikuma dziļās un virsējās struktūras attieksmju izpēti, varam konstatēt teikuma locekļus, kas nebūtu uzskatāmi par sekundāri predikatīviem komponentiem, tomēr ir tiem radniecīgi.

Teikumā iespējams vēl vairāk ”saspiest” jeb kondensēt dziļo semantisko struktūru virsējā. Tādu propozīcijas realizāciju, kur nav formāli realizēts ne subjekts, ne predikāts, tikai apstāklis, redzam teikumos ar situantiem. Par situantu sauc apstākli, kas iesaistās teikumā neatkarīgi no vārda sakariem, respektīvi, nav vārdkopu attieksmēs ne ar vienu vārdu teikumā. [Freimane, 83. lpp.] Tas liecina, ka arī situantam piemīt slēpta predikativitāte. Situants parasti atrodas teikuma sākumā vai arī aiz lietvārda: Krēsla aiz logiem kļūst aizvien zilāka. No lietvārda leksiskās nozīmes neizriet nepieciešamība pēc vietas raksturojuma (krēsla aiz logiem  nav vārdkopa), tāpēc transformējot iegūstam divas predikatīvas vienības: Krēsla, kas ir aiz logiem, kļūst aizvien zilāka. Arī apstāklis aiz SPK ir situants: Viņš izgāja ar gaišu smaidu vaigā. (Transformējot – Viņš izgāja. Viņam bija gaišs smaids vaigā.) Direktors nemanot iesnaužas ar brillēm uz acīm, avīzi rokā. (A. Liepa.) Viņš nosēd pie televizora drūmu izbrīnu acīs. (A. Liepa)

Teikuma semantiskās struktūras kondensācija virsējā sintaktiskajā struktūrā vērojama teikumos ar šķituma verbiem: Durvis liekas vecas, Tas izklausās labi. Par semantiski vienkāršāku, tātad kodola teikumu būtu uzskatāmi Liekas, ka durvis ir vecas, Izklausās, ka tas ir labi, jo te katra propozīcija izteikta ar atsevišķu predikatīvu vienību. Tomēr starp propozīcijām veidojas cita tipa attieksmes – tiek nosauktas nevis divas dažādas attieksmes starp parādībām reālajā īstenībā, bet gan viena attieksme un autora vērtējums. Tāpēc varētu runāt par darbības vārda lietojumu saitiņas funkcijā – tātad palīgnozīmē. Nomeni nav SPK, bet veido izteicēja nominālo daļu: Durvis liekas vecas.

Problemātiski ir gadījumi, kad saglabāta saitiņa (divdabja formā): Tas šķita esam tikai sapnis. Arī tad, ja šķituma verbs piesaista divdabi, abas vārdformas saglabā lielāku patstāvību un diez vai būtu uzskatāmas par vienu teikuma locekli – sastata izteicēju: Viņi šķita tikai uz brīdi iznākuši gaismā no kādām slepenām atspīdumu pasaulēm. (I. Šķipsna.)  Reinis pavērās vaļējā maizes krāsns mutē, tā likās žāvājamies aiz garlaicības. (D. Zigmonte) Jādomā, ka divdabi var uzskatīt par atsevišķu teikuma locekli – SPK.

Līdzīgu ainu vērojam dažos teikumos ar salīdzinājumiem: Viss bija kā vienmēr. Viņš bija kā lācis. Sintaktiski salīdzinātājdaļa veido izteicēja nominālo daļu, jo darbības vārds ir saitiņas funkcijā, kaut transformācija ir iespējama: Viss bija tā, kā viss ir vienmēr. Viņš bija tāds, kāds ir lācis. Arī te dziļās struktūras kondensēšana virsējā ir tik liela, ka veidojas sastata izteicējs.

Saistībā ar sekundāro predikativitāti bieži tiek skarts jautājums par tā saucamo propopzicionālo leksiku – atsevišķām leksiskām vienībām, kas izsaka veselu propozīciju. Tādi ir, piemēram, deverbāli lietvārdi: Pēc viņa aizbraukšanas mēs pārcēlāmies uz dzīvi citur. Visi nodrebēja no pērkona grāviena. Tas bija pateicīgs temats zīmēšanai. Sintaktiski tie tomēr nav SPK, bet gan vārdkopu atkarīgie komponenti. Šādos gadījumos propozīcijas realizēšana, ”kodēšana” ir notikusi jau leksikas līmenī, vārds izsaka propozīciju pats par sevi, neatkarīgi no tā, kā to iesaista teikumā, turklāt nevis gramatiskās formas, bet tieši leksiskās nozīmes dēļ. Tas neattiecas uz sintakses līmeni. V.Gaks norāda, ka deverbāls lietvārds gan nosauc darbību vai stāvokli, bet ļoti vispārīgā veidā bez attieksmes pret darbības laiku un subjektu. [Gaks, 272. lpp.] Turklāt uzskati par to, kas ir propozicionāla leksika, atšķiras. Jebkuru vārdu, kam iespējami derivatīvi sakari ar verbu vai īpašības vārdu, nebūtu lietderīgi par tādu uzskatīt (piemēram, vārdus laime, nelaime).

Tātad propozīciju virsējā sintaktiskajā struktūrā var izteikt dažādi: pirmkārt, teikuma līmenī ar gramatiskā centra locekļu vai SPK palīdzību (Diena atausa un bija saulaina, Diena atausa saulaina), otrkārt, vārdkopas līmenī (Atausa saulaina diena, Nogranda pērkona grāviens).

Nobeigumā jāsecina, ka teikuma struktūras tālāka izpēte semantiskās un sintaktiskās struktūras sastatījuma aspektā neapšaubāmi ir produktīvs pētījumu virziens. Sintakses uzdevums ir analizēt dažādus viena un tā paša satura izteikšanas veidus un meklēt līdzsvaru starp semantiskiem un formāliem kritērijiem teikuma locekļu noteikšanā.

Literatūra

Adamecs – Адамец П. Образование предложений из пропозиций в современном русском языке. – Praha: Univerzita Karlova, 1978.

Apresjans  –  Апресян Ю.Д. Лингвистическая терминология словаря. // Новый объяснительный словарь синонимов русского языка. М.: Языки русской культуры – 1999, c. XVI–XXXIV

Dlkg – Dabartinės lietuvių kalbos gramatika. – Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 1997.

Engers & Kristofersens – Enger H–O, Kristoffersen K. E. Innføring i norsk grammatikk. – Oslo: LNU / Cappelen Akademisk Forlag, 2000.

Freimane – Freimane I. Vienkāršs teikums un tā paplašināšana. – Rīga: LVU, 1985.

Gaks – Гак В. Г. Теоретическая грамматика французского языка. M.: Добросвет, 2000., c. 92–114.

Jespersens -  Есперсен О. Философия грамматики. – М.: Издательство иностранной литературы, 1958.

Kārkliņš 1976a – Kārkliņš J. Infinitīva sintaktiskās potences. – Rīga, 1976.

Kārkliņš 1976b – Kārkliņš J. Vienkāršs teikums sintakses sistēmā, izpētes aspekti, diferenciālās pazīmes. – Liepāja, 1976.

Lagzdiņa – Lagzdiņa S. Vienkārša teikuma sintaktiskā struktūra un formālā klasifikācija. // LZA Vēstis.A. – 1997, 51.sēj.,3./4/nr., 13.–19.lpp.

Lokmane 1998 – Lokmane I. Sintakse. // Kušķis J., Laua A., Lokmane I. u. c. Latviešu valoda 10.–12. klasei. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 242.–294. lpp.

Lokmane 2000 – Lokmane I. Sekundārā predikativitāte teikumā un tekstā. // Vārds un tā pētīšanas aspekti: Rakstu krājums 4. – Liepāja: LiePa, 2000. – 143.–149. lpp.

Lokmane 2001 – Lokmane I. Subjekta jēdziens sintaksē un subjekta nozīmes izteikšana latviešu valodā. // Vārds un tā pētīšanas aspekti: Rakstu krājums 5. – Liepāja: LiePa, 2001. – 328.–336. lpp.

Metjūss – Matthews P. H. Concise Dictionary of Linguistics. – Oxford: Oxford UP, 1997.

Mllvg – Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. II daļa. – Rīga: LPSR ZA izdevniecība, 1962.

Prijatkina – Прияткина A. Русский язык. Cинтаксис осложненного предложения. – Mockвa: Высшая школа, 1990.

Šeins – Шейн В. Взаимопереходность атрибутивных и предикативных отношений в современном русском языке. // Филологические науки. – 1988. – Nr. 2, 54.–60. lpp.

Valdmanis – Valdmanis J. Teikums. // Ceplītis L., Rozenbergs J., Valdmanis J. Latviešu valodas sintakse. – Rīga: Zvaigzne, 1989.

Summary
Semi-predicative component as part of sentence

Semi-predicativity is a wide-spread phenomenon in the languages of the world. Semi-predicative components form a kind of secondary or subordinate grammatical centre of the sentence. They can be expressed with the help of verb as well as noun forms and can be easily transformed into separate sentences or clauses. Semi-predicative components have the meanings of time and modality which are dependent on the main verb of the sentence.

The analysis and typology of semi-predicative components is based on the relations between the deep and the surface structures of the sentence. The author assumes that this is one of the most fruitful methods in syntactic analysis, showing different ways of syntactic expression of the same proposition. Both secondary subjects and secondary predicates are found in Modern Latvian. Besides semantic criteria, formal agreement between word-forms, i. e., subject, object and semi-predicative component, has been analysed.

Semi-predicativity has to be separated from related phenomena – attributive use of adjectives, predicative use of nominals, as well as lexical units including proposition (so-called propositional words). However, boundaries between these syntactic phenomena are not easy to draw.

     

 
Jūs esat 5460463. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs