Datīvs latviešu valodas sintaktiskajā sistēmā

No sintakses viedokļa datīvs ir interesants locījums latviešu valodas sistēmā. Teikumā tas ļoti bieži ir strukturāli nozīmīgs – proti, ir nepieciešams, lai teikums būtu nozīmes ziņā pabeigts un varētu pastāvēt kā saziņas vienība. Par strukturālu nozīmīgumu liecina arī datīva atrašanās vieta – tuvu verba finītajai formai, bieži pa kreisi no tās.

Datīvs ir problemātisks arī tāpēc, ka tas nav tik ļoti specializēts vienas sintaktiskas funkcijas veikšanai kā pārējie latviešu valodas locījumi (nominatīva primārā sintaktiskā funkcija ir teikuma priekšmets, akuzatīvam – tiešais objekts, resp., papildinātājs, ģenitīvam – apzīmētājs, lokatīvam – paplašinātājs ar adverbiālu nozīmi, resp., apstāklis). Par datīva primāro sintaktisko funkciju varētu uzskatīt netiešo objektu, jo šajā nozīmē tam nav konkurentu, tomēr tas noteikti nav biežāk sastopamais datīva lietojums. (Par vārdformu primārajām un sekundārajām funkcijām skat., piem., Kurilovičs; Lokmane.)

Tāpēc datīva problemātikai latviešu valodniecībā pievērsušies vairāki sintakses pētnieki – A. Ozols, J. Kārkliņš, I. Freimane, J. Rozenbergs, J. Valdmanis un citi. J. Kārkliņš atzīst: “Latviešu valodā datīvās teikuma uzbūves elementi ieguvuši spilgtāku un laikam arī plašāku lietojumu nekā slāvu valodās.” (Kārkliņš, 275. lpp.) Plašais lietojums, tiešu atbilsmju trūkums radu valodās, kā arī atšķirīga teikuma gramatiskā kodola izpratne un teikuma locekļu noteikšanas kritēriji bijuši par pamatu visai dažādiem uzskatiem par datīva sintaktisko funkciju sistēmu. Tātad datīva problemātika sintaksē īpaši aktuāla, jo tā nesaraujami saistīta ar tādiem jautājumiem kā teikuma gramatiskais un semantiskais minimums, teikumlocekļu tipi un noteikšanas kritēriji.

Datīva pētījumos uzmanības centrā izvirzīts tieši novērojamais – valodas formālā puse jeb datīva sintaktiskā apkaime. Apkaimei ir liela nozīme semantikas realizācijā. Atšķirības saistāmībā visbiežāk norāda uz atšķirībām semantikā. Tomēr sintakses vienību tipoloģijā (tāpat arī gramatisko formu funkciju noteikšanā) kompleksi jāskata vairāki faktori – līdzās sintagmātiskajām attieksmēm vienlīdz svarīgi ir paradigmātiskie un semantiskie kritēriji. Par sinatagmātiskām pazīmēm būtu uzskatāma datīva sintaktiskā apkaime, kā arī vārdu secība teikumā. Paradigmātiskās pazīmes ir salīdzinājums ar citiem formāli vai semantiski līdzīgiem teikumiem. Bet, tā kā valodas formu galvenais uzdevums ir izteikt nozīmes, turklāt ir vērojams zināms paralēlisms starp datīva semantiku un vietu teikumā, vispirms aplūkosim datīva semantiku.

Kaut gan vairums gramatisko formu valodas sistēmā ir daudznozīmīgas, R. Jākobsons uzskata, ka ir pamats runāt par vārdformas vispārīgo nozīmi. Turklāt šīs vispārīgās nozīmes veido pamatu mācībai par valodas gramatisko sistēmu. (Jākobsons, 133. lpp.) Viņš pamatoti noraida uzskatu, ka katrs locījums izsaka veselu kompleksu dažādu atšķirīgu nozīmju, – tādā gadījumā locījums sadalītos homonīmiskās, savstarpēji nesaistītās formās. Datīva vispārīgo nozīmi autors raksturo šādi: datīvs norāda uz to, ka priekšmetam ir sakars ar darbību un tam ir perifērisks raksturs. (Jākobsons, 157. lpp.) Kaut arī varam piekrist, ka datīva nozīmju lauks ir zināmā mērā nepārtraukts un visos lietojumos realizējas arī vispārīgā jeb invariantā nozīme, tomēr latviešu valodas sistēmā datīvam iezīmējas vairākas atsevišķas nozīmes, kuras nereti savijas.

Pirmkārt, viena no visraksturīgākajām datīva nozīmēm ir stāvokļa izjutēja nozīme. J. Kārkliņš šādu datīvu ierosina saukt par izjutēja datīvu. (Kārkliņš, 273. lpp.) Šī nozīme realizējas noteiktas leksikas semantikas vārdiem – dzīvu būtņu nosaukumiem – un noteiktā apkaimē. Apkaimi veido stāvokļa adverbs (kopā ar saitiņu vai bez tās): Tā viņam būs labāk. Vai tev ir silti? Studentiem bija interestanti. Man kļuva neērti. Apkaimē var būt arī stāvokļa vai procesa verbs: Man slāpst. Viņam ļoti sala. Man gadījās liela laime. Studentiem trūkst naudas. Saimniecēm valodas vairs neveicās.. Viņam kaut kur sēri iesmeldza. Apkaimes vārdformas nosauc stāvokļus vai procesus, kas notiek paši no sevis, no cilvēka gribas nav atkarīgi. Šādiem teikumiem ir nejaušības un patvaļības nozīmes nianse.

Par šīs nozīmes niansi mūsdienu valodas sistēmā būtu uzskatāma agensa jeb darbības darītāja nozīme. Apkaimē šādā gadījumā ir pilnnozīmes verbs, kas nosauc aktīvu darbību, tātad tādu, kurai nepieciešams agenss jeb darītājs. Šāds datīvs sastopams pie darbības vārda debitīvā: Katram jāaug, kā viņs var. Tomēr semantiski persona, kas nosaukta ar datīvu, reizē ir gan darītājs, gan vajadzības izjutējs. Aplūkojot šādu teikumu dziļo semantiku – propozīciju, kas ļoti vispārīgā veidā izsaka situācijas dalībnieku lomas, - redzam agensa nozīmi (katrs aug). Veidojot teikumu, propozīcijai tiek pievienota ireāla modāla nozīme, līdz ar to datīva semantika kļūst bagātāka – uz agensa nozīmes uzslāņojas izjutēja nozīme. Par to, ka datīvs šādās konstrukcijās latviešu valodā nav bijis darītāja nosaukums, liecina arī debitīva senākā nozīme: man jāēd – ‘man ir ko ēst’. J. Kārkliņš, apcerot datīva funkciju problemātiku, pamanījis šo īpatnību: “Vajadzības izteikšanā spilgtāka ir darītāja nozīme, kaut gan arī šajās konstrukcijās datīvs paliek darbības vai stāvokļa uztvērējs.” (Kārkliņš, 285. lpp.) Savukārt A. Vežbicka, raksturojot līdzīgas konstrukcijas krievu valodā, norāda, ka cilvēka eksistenci valodā var raksturot no diviem viedokļiem: ko es daru un kas ar mani notiek. Pirmais raksturojums ir saistīts ar nominatīva konstrukcijām, otrais – ar datīva konstrukcijām. Datīva konstrukcijas izsaka nepieciešamību, kas uzspiesta no ārpuses. (Vežbicka, 55. lpp.) Dažādās valodās abu minēto teikumu tipu īpatsvars ir atšķirīgs. Gan krievu valodā, gan latviešu valodā datīva konstrukcijas ir ļoti izplatītas.

Darītāja nozīme vērojama datīvam pie tagadnes ciešamās kārtas divdabja: Tas darbs mums visiem kopā darāms. Parasti verbs ir pārejošs un teikumā ir arī objekta nosaukums nominatīvā. Retumis divdabi veido no nepārejoša verba, tad datīva agensa nozīme kļūst jo spilgtāka: Mums bija caur uguni ejams. (I. Indrāne.) (Semantiski līdzvērtīgs teikumam  Mums bija jāiet caur uguni.)

Datīvu ar darītāja nozīmi lieto pie infinitīva: Ko mums tagad darīt? Tev to nesaprast! Visiem piecelties! Šāds lietojums ir ierobežots ar jautājuma un pamudinājuma teikumiem – tātad šim sintaktiskajam modelim piemīt modāla nozīme.

Datīvs iegūst darītāja nozīmi arī pie verbiem modificētāja funkcijā, kuriem personas formu nav nemaz vai arī kurus parasti lieto tikai trešās personas formā, – tā saucamajiem vienpersonas verbiem. (Par vienpersonas verbiem saistījumā ar datīvu skat. Freimane 1965.) Tomēr tie nav pilnnozīmes verbi, jo izsaka tikai modālu nozīmi (nepieciešamību, nejaušību, vēlēšanos u. tml.), bet pašu darbību nosauc infinitīvs: Man iepatikās stāstīt par savu dzīvi. Viņam vajadzēja iet prom. Man laimējās būt īstajā vietā un īstajā laikā. Bērniem gribas rotaļāties..

Kā redzams no piemēriem, datīvs līdzās vienpersonas verbiem sintaktiski kompensē morfoloģiskas paradigmas trūkumu. Daļu verbu latviešu valodā vispār nevar lietot citādi kā 3. personas formā, tad procesa vai stāvokļa izjutēju iespējams nosaukt vienīgi ar datīvu: vajadzēt, gribēties, laimēties, nākties. Citiem paralēli iespējams lietojums pirmās un otrās personas formā: Baznīcā Skaidrai nepatika. Es tev patīku. Tu man patīc. Man salst. Es salstu. Ar nominatīvu izteiktam stāvokļa vai procesa izjutējam piemīt zināma aktivitātes nozīme.

Otrkārt, datīvs piedalās piederības attieksmju izteikšanā: Mums bija citas pasakas un citas rotaļas. Man ir viesis. Bet viņam droši vien nav naudas. Piederības nozīme var būt zināmā mērā pārnesta, tad datīvs izsaka daļas un veselā attieksmes: Meitenei bija pelēkas acis. Tautietim tāda mēle kā tam purva strazdiņam. Piederības nozīme ir visskaidrāk uztverama, ja apkaimē ir verbs būt resp. nebūt piederības nozīmē un piederības subjekts nominatīvā, pie noliegta verba – ģenitīvā.

Par piederības datīvu uzlūkojams arī: Man ir ko darīt. Man nav ko lasīt. Mūsdienu latviešu valodā šādus teikumus uztveram kā vienkāršus, par to liecina valodas praksē izplatītais pieturzīmes trūkums. Semantiski tie ir līdzvērtīgi teikumiem:  Man ir kas darāms.(Man ir kāds darāms darbs.) Man ir kas lasāms.(Man ir kāda lasāma grāmata.)

Piederības nozīmi datīvs izsaka arī citā apkaimē. Nereti tā kombinējas ar stāvokļa izjutēja nozīmi – lieta, kas kādam pieder, uztverama līdzīgi izjūtām, kas arī var piederēt. Šādu datīvu, kā redzams no piemēriem, teikumā var iesaistīt samērā brīvi – te nav semantiski vai formāli ierobežotas apkaimes: Vasarā man pašai māja pilna ar mazbērniem. Svaigā gaisā man galva kļuva skaidrāka. Lībai seja izstiepās garāka. Drīz vien mums sajuka sīkumi, kā tas notiek ar visām atmiņām laika ezera dibenā. Tautiešam izkrituši man sūtāmi mīļi vārdi. Šīs divas dienas viņai bija pagājušas miglainā neziņā. Ieskatīties tēvam acīs Kārlēnam nebija drosmes.

Piederības nozīmes izteikšanā datīvs konkurē ar ģenitīvu, bet veidojas semantiskas atšķirības, proti, datīvs norāda, ka piederības attieksmes pastāv runas momentā, turpretim ģenitīva izteiktajai piederībai šādas aktualizācijas nav. (Par to skat. Buligina, Staltmane, 211. – 212. lpp.).

Pievērsīsimies aplūkoto datīva formu teikumlocekļu funkcijām.Visus minētos datīva lietojumus raksturo vairākas kopīgas pazīmes.

Pirmkārt, spilgtāk vai mazāk spilgti izteikta subjekta nozīmes nianse. Subjekts ir semantiskās sintakses kategorija, kas apvieno darbības darītāja, stāvokļa izjutēja, pazīmes “nesēja” un dažas citas nozīmes.

Otrkārt, semantisks obligātums. Teikums bez šāda datīva nevar būt patstāvīga saziņas vienība. Pat ja lietojam saziņā tādus izteikumus kā Darbs veicas, Sāp kāja, izjutēja nosaukums meklējams kontekstā vai noprotams no saziņas situācijas. Tas vedina domāt, ka tie varētu būt arī gramatiski obligāti. (Par semantiskā un gramatiskā minimuma izpratni skat. turpmāk.)

Treškārt, vieta teikumā. Teikumos ar neitrālu vārdu kārtu šādi datīvi bieži atrodas teikuma sākumā. Tas liecina, ka tie varētu būt kreisās valences locekļi.

Tomēr nevienam no minētajiem datīviem bez ierunām teikuma priekšmeta funkciju piešķirt nevar. Tam neveidojas formu atbilsme ar izteicēju, turklāt teikumā palaikam ir nomena nominatīvs, kas pretendē uz teikumpriekšmeta lomu. A. Ozols uzskata, ka datīvs kā darbības izjutējs, piederības nozīmes nesējs vai darbības subjekts teikumā funkcionē par tā saucamo netiešo teikumpriekšmetu. Tātad tiek proponēts trīslocekļu gramatiskais centrs, ko veido verba forma, tiešais teikumpriekšmets nominatīvā un netiešais teikumpriekšmets datīvā. Turklāt tiek atzīts, ka datīvs neiegūst nekādu papildu sintaktisku funkciju, ja teikumā nav tiešā teikumpriekšmeta. (Ozols, 202. lpp.)  J. Kārkliņš piedāvā līdzīgu risinājumu, proponējot saliktu gramatisko centru. Viņš norāda, ka predikācija vienlaikus realizējas divos aspektos – predikatīvā personas aspektā un nepersoniskā predikatīvā aspektā. (Kārkliņš, 295. lpp.) Datīva teikumpriekšmeta funkcija, pēc J. Kārkliņa domām, pamatojama tādējādi, ka datīvs izsaka personas nozīmi, bet sintaktiskā persona teikumā vienmēr ir teikuma priekšmeta funkcijā. (Kārkliņš, 291. lpp.) Tomēr šis priekšlikums latviešu sintaksē plašāku atzinību nav guvis.

I. Freimane par būtisku kritēriju datīva funkciju un semantikas realizācijā uzskata apkaimi un par teikumpriekšmetu uzlūko datīvu debitīvā (Man jāstrādā), pie infinitīva ( Visiem piecelties! ), kā arī semantiska modificētāja (Man gribas strādāt.) (Freimane 1985, 28., 33., 43.lpp.). Šāda viedokļa pamatojumam izmantoti arī paradigmātiski kritēriji. Ja debitīvu atzīstam par verba morfoloģiskās paradigmas formu, tad arī sintaksē teikums indikatīvā un debitīvā pieder pie viena modeļa, - tātad visi teikuma locekļi savas funkcijas saglabā (Es strādāju – Man jāstrādā.). Līdzīgās domās ir J. Valdmanis (skat. Valdmanis 1988, 82. – 83. lpp.). Līdzīgas paradigmātiskas atbilsmes varam saskatīt starp teikumiem: Es strādāju – Es gribu strādāt – Man gribas strādāt. Ja datīva teikumpriekšmeta funkciju nebalsta paradigmātiskas attieksmes, tas, pēc I. Freimanes domām, uzlūkojams par brīvu teikuma paplašinātaju - determinantu. (Man salst. Man salst kājas. Mums bija interesanti.) Tas ir teikuma loceklis, kas nav vārdkopu attieksmēs ar izteicēja darbības vārdu un samērā brīvi iesaistās teikumā. (Par determinantiem skat., piem., Freimane 1984.) Tiešām, *man salt, *mums būt interesanti nav gramatiski pareizi veidoti, jēgpilni vārdu savienojumi – tātad vārdkopu attieksmes jeb pakārtojuma sakars te neveidojas. Par brīvu paplašinātaju esamību teikumā runājuši arī citi sintakses pētnieki. J. Kārkliņš domā, ka izjutēja datīva piesaistījums verbam ir brīvs, un norāda: “Jādomā, ka var būt tādas formālas sintaktiskas attieksmes, kas nerealizējas vārdu savienojumu pakāpē, bet tikai teikuma pakāpē.” (Kārkliņš, 273. lpp.) J. Rozenbergs par determinantiem ierosinājis saukt tādus teikuma locekļus, kas nav valences nosacīti, bet piedalās teikuma struktūras pamata veidošanā. (Rozenbergs, 56. lpp.) Svarīga determinantu pazīme ir arī vieta teikuma sākumā. Ir atzīts, ka vārdu kārta latviešu valodā ir samērā brīva un tai ir kaut kāda nozīme vienīgi aktuālā dalījuma izteikšanā. Tomēr vārdu secība bieži vien nosaka sintaktisko sakaru ciešumu un teikumlocekļa semantiku, piemēram, teikumiem Tev tas ir un Tas ir tev ir pilnīgi atšķirīgas nozīmes.

Tātad nav šaubu, ka pienācis laiks atteikties no dažiem tradicionāliem pieņēmumiem latviešu sintaksē - proti, par teikuma kodolu atzīts predikatīvais minimums jeb gramatiskais centrs, un visi pārējie teikuma locekļi saistīti ar to pakārtojumā. Pēc raksta autores domām, par teikuma kodolu būtu lietderīgi uzskatīt semantisko, nevis gramatisko minimumu, tātad visas tās vārdformas, kas veido nozīmes ziņā pabeigtu, pietiekamu saziņas vienību. (Līdzīgu viedokli skat. Valdmanis 1987.) Protams, arī tad jāskaidro un jāklasificē sintaktiskie sakari teikuma kodola ietvaros. Viena no iespējamām sintaktisko sakaru tipoloģijām varētu būt šāda: predikatīvs sakars, kura kritērijs ir formu salāgojums (Es strādāju.), determinatīvs sakars, kur formu salāgojuma nav (Man salst), vārdkopu attieksmes jeb pakārtojuma sakars (Ņemu grāmatu). Kaut arī, šādi skatot teikuma minimumu, palielināsies teikuma modeļu skaits un būs jāpētī vārdformu obligātums vai neobligātums, tomēr datīva problēmu tas palīdzētu risināt.

Treškārt, datīvam ir objekta nozīme. Biežāk ar datīvu izteikts netiešais objekts jeb adresāts: iedot dēlam naudu, uzrakstīt brālim vēstuli, pateikt kaut ko draugam.  Līdzās netiešajam objektam vārdkopā nepieciešams arī tiešais objekts akuzatīvā. Retāk akuzatīva līdzās nav, tātad datīvu varētu uzlūkot par tiešo objektu, tomēr latviešu valodā arī tad tas saglabā adresāta nozīmi: piezvanīt draugam, atbildēt skolotājam,  simpatizēt kādam .

Objekta nozīmē datīvs konkurē ar akuzatīvu: klausīt tēvu/tēvam, sist suni/sunim, interesēt kādu/kādam, traucēt kādu/kādam. Ja objektu nosauc ar akuzatīvu, tas rāda, ka darbība aptver to pilnībā un ir ilgstoša vai atkārtota. (Par to skat. Mīlenbahs, 141. lpp.) Kaut arī vārdkopas interesēt kādam un traucēt kādam atzītas par neliterārām, jāatzīst, ka valodas kļūda tomēr norāda uz kādu valodas attīstības tendenci. Iepriekšminētās semantiskās atšķirības arī te, liekas, paliek spēkā: Netraucē man strādāt! uztveram ar nozīmi ‘netraucē tieši tagad’, bet Netraucē mani! nozīme ir vispārīgāka, ne tik cieši saistīta ar konkrēto runas momentu.

Adresāta datīvs sastopams arī nominālās vārdkopās: vēstule tēvam, dāvana bērnam, draudi pasaulei, atbilde klausītājiem. Vārdkopas centrālais komponents ir vai nu deverbāls lietvārds, vai arī tam kā citādi ir sakars ar darbības nojēgumu (piemēram, valodas lietotājiem ir zināms, ka vēstules tiek rakstītas, tātad te varētu runāt par kādu reducētu vārdkopas komponentu: tēvam [uzrakstīta] vēstule).

Nolūka datīvs ir viena no objekta nozīmes niansēm: iedot naudu mētelim, nopirkt papīru zīmēšanai, gatavoties cīņai, cept pankūkas vakariņām, audzēt mežus skaistumam / lietaskokiem / medībām. (Mllvg, 397. lpp.)

Objekta datīva teikumlocekļa funkcija šaubas un domstarpības nerada –  tas ir vārdkopu atkarīgais komponents ar objekta nozīmi, tradicionāli – papildinātājs.

Objekta nozīmes datīvam mēdz būt arī piederības nozīmes nianse: Suns iekoda puisim kājā. Migla glaudās man ap rokām, krūtīm, vaigiem. Šādam datīvam veidojas it kā divējas attieksmes (ar diviem vārdiem teikumā). Citiem vārdiem sakot, veidojas sintaktisko sakaru un nozīmju sinkrētisms.

Līdzīgs sinkrētisms raksturīgs arī šādam datīvam: Netraucē viņai strādāt! Ļauj mums iet! Liec bērnam spēlēt klavieres! Iemāci viņam lasīt! Infinitīvs, kas veido šī datīva apkaimi, uzskatāms par sekundāri predikatīvu komponentu (par to skat. Freimane 1985, 70. – 78. lpp.), tomēr paša datīva teikumlocekļa funkcija nav īsti skaidra. Tradicionāli to uzskata par papildinātāju, taču tad tiek ignorētas datīva jēdzieniskās saiknes ar infinitīvu. Iespējams, dziļāk izstrādājot sekundāri predikatīvu komponentu teoriju, arī šāds sinkrētisks datīvs būtu ietilpināms šinī pašā kategorijā (semantiski tas ir subjekta nosaukums, bet subjekts teikumā ir sekundārs).

Interesanta parādība latviešu sintaksē ir tā saucamais absolūtais datīvs. Te datīvam ir laikam visspilgtākā darītāja, resp., agensa nozīme: Man mostoties, klētiņa bija baltas gaismas pilna. Tomēr arī šis datīvs nav galvenais subjekts teikumā un varētu līdzās iepriekšminētajiem datīviem ietilpt sekundāri predikatīvu komponentu kategorijā.

Izplatīta parādība latviešu valodā ir saitiņverba infinitīvs kopā ar datīvu. Tas saistāms ar senu indoeiropiešu valodu īpatnību lietot datīvu pie infinitīva. Tomēr nevaram apgalvot, ka mūsdienās datīva lietojumu blakus infinitīvam motivē vienīgi šis infinitīvs un nekas cits. Nav grūti pamanīt, ka šādi datīvi teikumā lielākoties ir divi: Palīdzi viņam kļūt gudrākam! Iesaku jums būt uzmanīgiem. Otra datīva gan vienmēr nav: Būt cilvēkam nav viegli. Būt priecīgam negadījās bieži. Bija kauns būt nelietim. Laimējās būt uzvarētājam. Vajadzēja būt priecīgam. Ja datīvu motivētu vienīgi saitiņverba infinitīvs, tad varētu latviešu valodā teikt arī: *Būt laimīgam var iemācīties. Tomēr šis teikums nav gramatiski pareizs. Tas liecina, ka datīvu blakus saitiņverba infinitīvam motivē kāds cits – eksplicīts vai arī implicīts, resp., reducēts datīvs: [Nevienam] nav viegli būt cilvēkam. [Viņam] negadījās bieži būt priecīgam. [Man] bija kauns būt nelietim. [Viņam] laimējās būt uzvarētājam. [Kādam] vajadzēja būt priecīgam. Šādiem teikumiem ir vai nu vispārinātas personas nozīme, vai arī subjekta nosaukums izriet no konteksta. Turpretim varēt ir trīspersonu verbs, tātad tas datīvu piesaistīt nevar: *[Kādam] var iemācīties būt laimīgam, bet gan: [Kāds] var iemācīties būt laimīgs. Šādu datīvu teikumlocekļa funkcija vēl pētāma.

Kaut arī par datīvu rakstīts daudz un ir diezgan sīki aplūkota gan pašu datīva formu, gan apkaimes semantika, šis jautājums vēl pētījams – galvenokārt sistēmiskā aspektā, lai datīva semantikā parādītos gan kopīgais, gan atšķirīgais. Nepieciešams vēl dziļāk izprast un atsegt datīva semantikas un apkaimes mijiedarbi. Tāpat datīva sakarā jāpētī paradigmātisko kritēriju izmantošanas iespējas teikuma locekļu tipoloģijā.

Literatūra

Summary
The Dative Case in Syntactic System of Latvian

Syntactic functions of the dative case are one of the most complicated problems in Latvian syntax. Dative forms have gained a much wider use in Latvian than in any other genetically related language. There are some parallels in the use of dative in Russian and Latvian, however,  parallelism is not complete.

The article deals with different aspects of syntactic use – syntactic semantics, syntagmatic as well as paradigmatic criteria. It is stressed that the functions of a word-form should be evaluated as a whole and based on a complex of criteria.

First, the dative case is part of the structural core of the sentence. Here, it expresses the semantics of agent. In some cases it can be treated as the grammatical subject of the sentence as well.

Second, dative denotes indirect object and is a constituent of a verb- phrase.

Last but not least, a more specific use of dative is that of the semi-predicative component (known also as small clause or embedded sentence in linguistics).