Andrejs Veisbergs

Vai tiešām īsāk nevar

Vārddarināšanas iespējas

Latviešu valodai apgūstot simtiem un tūkstošiem jaunu jēdzienu, valodā veidojas un tiek darināti jauni vārdi un termini. Jaundarinājumi rodas divos veidos. Pirmais ir tautas impulsīva vārddare, kas visbiežāk izpaužas kā daļēji neapzināta rīcība konkrētās situācijās, kad kaut kas ir jānosauc, bet atbilstoša vārda nav. Ar to nodarbojas gluži vai katrs valodas lietotājs, bet lielākoties tulki, tulkotāji, žurnālisti. Šai darbībā nopietni iejaukties ir visai nereāli. Varam tikai cerēt, ka šo procesu daļēji vada vārddarinātāju instinktīva savas valodas izjūta. Tautas valodas izjūta visumā noregulē šī procesa tālāko attīstību – nevajadzīgi, neizdevušies, ķēpīgi jaundarinājumi valodā parasti neiesakņojas un paliek viendieņi.

Otra vārddarinātāju grupa ir terminologi plašā nozīmē. Šajā gadījumā vārddare jeb terminrade ir ar zināmu autoritātes spēku, darināšanas process ir apzinātāks, darinātāji vadās no zināmiem principiem un galarezultātam ir pusobligāts raksturs. Aplūkojot šo divu grupu radošo veikumu, rodas zināmi secinājumi, ko, protams, nedrīkst absolutizēt, jo arī valodas materiāls ir daļēji atšķirīgs.

Terminoloģijas kopums veido plašu spektru, kura vienā galā ir “īstie” termini. Tie nereti apzīmē ļoti specializētus jēdzienus, kas ikdienas lietojumā vispār neparādās vai arī parādās ļoti reti, piemēram: monometiltetrahlordifenilmetāns, di-μ-okso-di-n-butilstaniohidroksiborāns, ciānfuksīndzeltenmelnais krāsu modelis, centralizētās videoraides hibrīdā vairākpunktu konference. Šādi uztverei, izrunai un valodai ļoti nedraudzīgi veidojumi, protams, var pastāvēt specifiskās, ierobežotās, profesionāļiem izmantojamās, perifērās jomās. Atzīmēsim, ka jēdzienu var izteikt ar tradicionālu salikteni – vienā vārdā, gan vārdkopas veidā (ko latviešu valodā neuzskata par salikteni).

Otrā spektra galā termina kategorijā ir tādi seni un vispārlietojami vārdi kā saule, ūdens, vējš, siers, piens, acs, kāja vai jaunāki   darinājumi (tai skaitā aizguvumi) vai nozīmes kā radio, dators, blogs, pele, zaļš u. c. Pa vidu šīm galējībām ir termini, kurus lieto gan zinātnē, gan ikdienā, piemēram, dezoksiribonukleīnskābe, DNS, klonēt, aktīvi, īsziņa, monitors, attīstītājs, enzīms, pedofīls.

Jaunvārdu un terminu veidošana bieži tiek skatīta, pretstatot aizguvumus (kas nereti vērtēti kā nevēlami) pašcilmes darinājumiem. Turklāt jaunvārdu veidošanu/veidošanos parasti aplūko, skatoties pagātnē (Skujiņa 1999), fiksējot to, kas kāda brīdī valodā parādījies. Ļoti pietrūkst plašākas analīzes par to, kas ir veiksmīgs, kas neveiksmīgs (Bušs 2000), ko tauta ar prieku pieņēmusi, ko noraidījusi un ar ko “mokās”. Uz šādas nostājas ierobežotību svešvārdu nīdēšanas sakarā norāda Aina Blinkena – trūkst “konceptuālu teorētisku apcerējumu par aizguvumu pieņemšanas kritērijiem” (Blinkena 1997, 84). To pašu varētu teikt arī par vēlamajiem pašcilmes darinājumiem  un to modeļiem. Parasti tiek piesaukti valodas attīstības iekšējie likumi, zinātniski pamatota, sistēmiska pieeja, bet konkrēti netiek atklāts, kādi šie likumi būtu. Valentīna Skujiņa raksta, ka “vārdu jaunrade nav formāls process. Tas sakņojas konkrētas valodas sistēmā, un jaunu vārdu darināšana notiek pēc noteiktiem strukturāli semantiskiem modeļiem.” (Skujiņa 2005, 69) Taču nav skaidrs, ko šāds postulāts nozīmē – ja valodā parādās vairāki netradicionālas formas aizguvumi un pašu veidojumi, piemēram, e-pasts, e-iekļautība, e-pārvalde, ibanka, i-sabiedrība. Vai var uzskatīt, ka šāds visai dabiski ienācis modelis mūsdienu latviešu valodā ir atzīstams, sistēmisks, kodificējams, tālākizmantojams, vai tas ir izņēmums vai noteikto modeļu pārkāpums? Terminoloģijas citadelē – Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā – terminu datubāze tagad pārdēvēta par AkadTerm. Vai šāds salikteņa paveids un rakstība tiešām ir veidoti pēc iepriekšminētajiem “noteiktajiem strukturāli semantiskajiem un sistēmiskajiem modeļiem”? Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc vērojamas regulārās nesaprašanās terminoloģijas laukā, ir tieši nepiemērotu modeļu izmantojums, dažreiz pat to uzspiešana.

Teorētiskā skatījumā vajadzētu kaut nedaudz ieskicēt latviešu valodai raksturīgākos, pieņemamākos un vēlamākos modeļus, protams, ņemot vērā arī tradīcijas un tendences dažādās sfērās. Informātikas terminoloģijas jomā ir lielāks metaforu īpatsvars, jo tā tiek aizgūta un pakaļdarināta no angļu valodas; jūrniecības leksikā tradicionāli bija daudz īsu aizguvumu, tie tagad tiek dzēsti ar smagām analītiskām konstrukcijām: demfers – pietauvošanās trošu spole; deidvuds – dzenvārpstas gultņu caurule.

Manuprāt, daudz lielāka loma jaundarinājumu radīšanā būtu jāpiešķir terminu īsumam, labskaņai vai nelabskaņai, valodiskajai gaumei, estētikai, tradīcijām. Pētījumi par aizguvumu asimilāciju varētu norādīt uz pašas valodas attīstības likumsakarībām. Būtu vērts diskutēt arī par vārddarināšanas paņēmienu izvēli tajos gadījumos, kad jaunvārdi un jauni termini tiek veidoti apzināti. Lielākā apjomā šie procesi ietekmē valodas sistēmu, tās būtību, kuras viena šķautne varētu tikt formulēta šādi – vai mēs veidojam smagnēju, garu, ļoti precīzu leksikonu vai īsu, tēlainu, metaforisku vārdu krājumu.

Zināmu secinājumu varētu izdarīt arī no jaundarinājumu  veiksmes – valodas lietotāji mazapzināti un pusapzināti ietekmē vārdu iesakņošanos un lietojumu. Kāpēc zīmols, aprite, apraide, aprūpe, ārzona, dators, nūjot, ēnot, pele visai strauji un viegli ir valodā nostiprinājušies, kamēr citi oficiāli apstiprinātie garie termini pirmsmūsuēras, pirmsšķietamība, sprādzienbīstams, mēģinājumiedarbināšana, nosacījumatkarīgs, apstiprinātājiestāde, autolopvedis, elektroniskais surogātpasts, aizmuguriekāpes autobuss, izpriecceļojums, lolojumdzīvnieks, tiltmaršrutētājs, likumpamatots disciplinārsods, noziedzīgi iegūtu līdzekļu (nelikumīga) legalizācija valodā īsti nenostiprinās, tiek uztverti kā traucējoši vai smieklīgi?

Lai cik lielā mērā trīskomponentu salikteņi atvieglotu teikuma sintaktiskās konstrukcijas, tādiem darinājumiem kā trakumsērgbrīvs, padomdevējkomiteja, līgumslēdzējiestāde valoda (tās lietotāji) pretojas. Iespējams, darinātāji vairāk domājuši par precizitāti rakstiskā lietojumā, nevis par salikteņu reālo lietojumu runas vidē. Tomēr lietojums runā ir būtisks gadījumos, kad termins ir plaši lietots.

Atskats vēsturē

Lai gan valoda nepārtraukti mainās un tajā nemitīgi parādās arī jaunas iezīmes, ir vērts ielūkoties pagātnē, kur redzam ne tikai tās pamatiezīmes, bet arī tendences. Latvju dainās (kuru valoda, protams, pakļauta citām likumsakarībām nekā zinātnes valoda, terminoloģija) atrast salikteņus ir visai pagrūti, pat šodienas divkomponentu īsie salikteņi dainās parasti ir brīvas vārdkopas formā: ceļa mala – ceļmala, jūras mala – jūrmala, upes mala – upmala; staļļa puisis, kara kungi, lieli kungi, muižas kungi, tautu meita, vīra māsa, vēja māte, Jāņa bērni, kara vīrs. No dainu skata punkta varētu pat teikt, ka latviešu valodai sākotnē salikteņi vispār nav bijuši raksturīgi.

Taču valodas vēsturē redzam arī veclatviešu rakstu valodas tendenci lietot garas skaidrojošās frāzes – “īsto” salikteņu potenciālos aizsākumus. Tie lietoti kā valodā trūkstošu jēdzienu (jaunievedumu) skaidrojumi: kamielis – meža zirgs; ķirbis – liels krievābols, turķu ābols; metāls – lietas, kas no zemes top izraktas; citrons – dzeltenais Vāczemes ābols; infantērija – kājnieku kara spēks; diēta – ēšanas un dzeršanas mērs; kvadrāts – četrstūris ar līdzīgiem sāniem. Kā redzams, laika gaitā lielākoties ir uzvarējis īsais variants – praktiski vienmēr tas ir aizguvums, kas izspiež garos veidojumus. Uz šo parādību jau gandrīz pirms diviem gadsimtiem norādījis Jēkabs Lundbergs: “Ja nu tā darinātais vārds iznāktu vairāk aprakstošs nekā īstens nosaukums [..], tad labāk jāizraugās svešais vārds, un latvietis līdz ar jauno jēdzienu iemācīsies arī jauno vārdu.” (Lundberg 1830, 103–104). Vārdu un salikteņu garuma ziņā šīs grupas nedaudz atgādina atšķirības starp dainām un veclatviešu rakstu valodu kopumā, lai gan pēdējā “nepauž latviešu valodas meistarību izteiksmes pareizuma, lokanības un saprotamības ziņā” (Ozols 1965, 7), tajā trūkst slīpējuma un dzīvības.

Latviešu literatūras klasiķu darbos salikteņi parasti ir visai īsi (pat Rūdolfam Blaumanim ar tā vācisko izglītību). Īpaši tas attiecas uz pirmo komponentu, kas gandrīz vienmēr ir vienzilbīgs; tipiski ir tādi salikteņi kā zemkopis, lielceļš, lielskungs, mežkungs, pašapziņa, labvēlība, labprāt, garlaicīgs, kapsēta, vienrocis, ziņkārs, stūrgalvis, priekšauts, pirmdiena, otrdiena utt. Kā vienīgais izņēmums varētu būt īpatnējais baronlielskungs.

Arī Jāņa Endzelīna apcerējumos par salikteņiem (Endzelīns 1951), kur nav īpašu norāžu par to, kas latviešu valodā būtu piemērots vai vēlams, netieši no pirmā un otrā komponenta/daļas apraksta var secināt, ka trīsdaļīgi salikteņi vispār nav apsvērti. Endzelīns norāda, ka gari aprakstoši apzīmējumi, piemēram, elpas rīkles vāks, īsteni nav atzīstami par terminiem, bet drīzāk par definīcijām (Endzelīns 1979, 129). Ir skaidrs, ka dainas un sarunvaloda, no vienas puses, un terminoloģija, no otras puses, ir visai atšķirīgas valodas jomas, kur vēlēties un prasīt vienādu vārddarināšanas līdzekļu lietojumu būtu neprātīgi. Taču dainu, latviešu sarunvalodas (uz to kā pamatu vārddarināšanas modeļiem norādījuši jau Juris Alunāns, Atis Kronvalds, Kaspars Biezbārdis) un slenga (Bušs, Ernstsone 2006) korpusi vedina domāt, ka īsums, vienkāršība un metaforiskums latviešu valodā ir dabiska, raksturīga, ļoti izplatīta parādība, turklāt arī tautas valodas izjūtai piemītoša. Ne velti laika gaitā cūku lopi ir mainījušies uz cūkām, pavasara laiks kļuvis par pavasari, laba darītājs – par labdari, mājas ļaudis – par mājiniekiem, kālabad – par kālab, tīneidžers – par tīni utt.

Terminu darināšanas principi un sagarināšana

Terminradē ir universālas parādības, ko iespējams arī formulēt ISO standartos (ISO 704, 2000), taču katrai valodai ir specifiskas iezīmes. Būtu laiks tādas izstrādāt arī latviešu valodai, turklāt empīriski – balstoties uz lietojumu, nevis pamatojoties uz kādiem priekšstatiem un tad dzenot reālo valodu Prokrusta gultā. Terminradē tiek izmantots pamatkritēriju kopums – atbilstība valodas normām, sistēmiskums, īsums, labskanība, precizitāte, neatkarība no konteksta, viennozīmīgums, caurskatāmība, atvasināšanas iespējas u. c., taču ir labi zināms, ka tos visus savienot viena jēdziena apzīmēšanai parasti nav iespējams. Tāpēc dažiem principiem jādod priekšroka. Latviešu terminoloģijā pārlieka nozīmība tiek piešķirta precizitātei un visu jēdziena nianšu sablīvēšanai terminā – tas nenovēršami sagarina terminu. Tā kā daudzus terminus bieži lieto arī nespeciālisti, sagarinātie veidojumi nonāk sadursmē ar lietotāju vēlmēm un valodas izjūtu. Par to liecina nepieņemtie termini, kam valodas lietotāji, šķiet, pretojas. Šeit jāpiezīmē, ka runa ir galvenokārt par plaša lietojuma terminoloģiju, kas ir ikdienas leksika.

Lai gan arī latviešu terminoloģijā tiek atzīts, ka ”laika gaitā priekšroka dota īsākam termina variantam” (Skujiņa 2005, 129), tomēr lielākoties tiek darināti pagari un gari salikteņi. Inta Freimane grāmatā “Valodas kultūra teorētiskā skatījumā” uzsver, ka termina īsums ir ļoti svarīga problēma, jo valodas praksē tiek pieņemti īsākie varianti (Freimane 1993, 301). Galu galā jebkurā valodā nopietna kategorija ir ekonomija. Noteikti būtu jāizvērtē, vai terminam/vārdam paredzēts vairāk rakstisks vai mutvārdu lietojums, kā arī iespējamais lietojuma biežums. Viens no Valtera Tauli pamatprincipiem saka, ka vārda garumam jābūt apgriezti proporcionālam tā lietojuma biežumam – jo biežāk vārds vai termins tiks lietots, jo īsākam tam jābūt (Tauli 1968, 68–126).

Paskatīsimies, kas notiek ar garinātajiem veidojumiem tekstā: Nosaka stingrākus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas pasākumus. (Neatkarīgā, 26. 05. 2005.) Šķiet, lietojot metaforisko formu, šāds virsraksts būtu gan saprotamāks, gan vieglāk izlasāms – Nosaka stingrākus naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumus. Tautas valodā tradicionālā telefonu grāmata pārtapusi par privātpersonu un uzņēmumu telefonu katalogu. Lietojot tekstā pagarus iesacītos terminus, tiem ir tendence stiepties garumā, piemēram: interneta dienasgrāmata – interneta dienasgrāmatas rakstīšana – interneta dienasgrāmatas rakstītājs; salīdzinājumam blogs – blogošana – blogotājs, blogeris. Vēl smagāki veidojas gariem terminiem bagāti tulkojumi.

Dominējot jēdziena precīzas izteikšanas (caurskatāmības) principam, termins iekļauj arvien vairāk definīcijas elementu, bieži vien pārvēršoties par saīsinātu vai pat nesaīsinātu definīciju, piemēram: noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana; starplikas radīts iekrāsojums; žūšanas sprieguma izraisīta deformācija; nejauša groza gūšana; neatliekamās medicīniskās palīdzības automobilis (angļu ambulance, pat vācu valodā īsāks: Sanitätswagen).

Turklāt vispārlietojamās leksikas jomā šādu terminu lietojums ir nepraktisks un nereāls. Vai, izsaucot ātro palīdzību, tautas valodā vēl īsāk – ātros, prasīsim neatliekamās medicīniskās palīdzības automobili? Domāju, uzvarēs ambulance jaunajā nozīmē. Līdzīgi sagarināti latviskie ekvivalenti parādās daudziem angļu terminiem: digipad – pieskārienjutīgais ekrāns, congestion – pārmērīgs satiksmes plūsmas noslogojums, paintball – krāslodīšu šaušanas sacensība. Vai tie ir termini vai samocītas definīcijas, kā tos trāpīgi dēvēja Endzelīns?

Palielinot jēdziena precīzas aprakstes kritērija nozīmi, cieš arī citi terminveides principi, piemēram, jaundarinājuma fonētiskā un ortogrāfiskā vienkāršība. Smagie veidojumi nereti ir grūti izrunājami un pat smieklīgi: klikšķstraume, vietņvedis, spiedpogdēlis, rocētais bezpiedurkņu plecģērbs, izlēcošais pēkšņlodziņš.

Latvisko terminu garināšana izraisa paralēlu īso terminu līdzāspastāvēšanu, kas (kā to rāda arī valodas vēsture) visdrīzāk būs aizguvumi, piemēram: veikt tilpsaspiedi – cipot; pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks – vicemērs; bankas ierakstu saskaņošana ar klienta datiem – rekonsiliēšana; koku gāšanas, atzarošanas un sagarumošanas mašīna – hārvesters; ieiet sistēmā, izmantojot paroli – ielogoties; braukšana grupā pa kalnu upi ar piepūšamu gumijas laivu – rāftings.

Sarežģījot valodas leksisko sistēmu, uzskatot, ka jaundarinājumos    jāieliek visas nozīmes nianses, mēs gan apgrūtinām saziņu, gan par zemu novērtējam runātāju/klausītāju domāšanas un uztveres līmeni. Lietotājs izvēlas latvisku vienkāršību, metaforu, aizguvuma īsumu.

Izvēles iespējas

1.    Meklēt vienkāršu latviešu vārdu – parasti metaforu. Latvisko atveidi bieži nevajadzīgi sagarina izvairīšanās no metaforām (Načisčione 2006, 105–107), kad vienkārša un izteiksmīga forma tiek upurēta precizitātei un jēdzienu izskaidrojošai vārdkopai: plūsmkarte – operāciju secības shēma, procesa kalendārais grafiks; mūžs – lietošanas ilgums. Metaforām ir sava vieta terminoloģijā, jo stingri atdalīt specializēto terminoloģiju no vispārējās valodas nav reāli. Šķiet, latviešu terminoloģijā joprojām tiek ignorētas daudzas nemaz ne jaunas atziņas – ka arī terminoloģijā ņemami vērā pragmatiskie aspekti, ka ne visa terminoloģija ir primāri domāta zinātnieku vajadzībām. Metaforiskie pārcēlumi ir efektīvs, vienkāršs un viegli uztverams, un parasti īss terminu veids, to redzam datorterminoloģijā – logs, mape, sniegs, tārps, blusa, zirneklis, vīruss un citās jomās – ekoloģiskā pēda, zaļš, zaļā robeža, zilā robeža.

2.    Nebaidīties veidot jaunus atvasinājumus. Latviešu valodā redzam strauju un radošu vārddari, sevišķi darbības vārdu ziņā, ko bieži nosaka netieša angļu valodas ietekme: ķieģelēt, talkot, orgasmēt, tribinēt, ēnot, laivot, pūķot, slīprakstīt, treknrakstīt, diegot, zilbēt, nūjot, vardarbot. Piemēram, atveidojot angļu parenting, kā pirmais variants atkal parādījās garais definīcijveida termins: vecāku veikta bērna aprūpe un audzināšana. Taču tekstā šis termins ir pilnīgi nelietojams – var būt gan viens, gan divi vecāki, gan viens, gan vairāki bērni, un nav īsti skaidrs, kur šādā terminā būtu adjektīva vieta, piemēram, multikulturāla vai dzimumneitrāla vecāka vai bērna veikta aprūpe. Kā otra alternatīva parādījās latviski visai neiederīgais perentings, taču visērtākais tomēr būtu vecākošana un vecākot, kas skan neparasti tikai sākumā.

3.    Pārcelt termina statusā sarunvalodā lietotu vārdu. Ja sarunvalodā ir izveidojies un nostiprinājies vārds, to bieži vien var labi izmantot arī termina funkcijā, piemēram, tautas valodā pastāvošais drošībnieks (atceramies veco kārtībnieks) ir labāks nekā drošības dienesta darbinieks. Līdzīgi opers – operatīvais darbinieks.

4.    Nebaidīties no latviešu valodai piemērotiem aizguvumiem. Par nopietnu alternatīvu gariem pašcilmes veidojumiem kļūst aizguvumi. Protams, jaunie aizguvumi, ja tie ir neasimilēti vai latviešu valodā neiederīgi, ir jūtami kā svešķermeņi. Taču tie var valodā arī ātri asimilēties. Aizguvuma jēdziens ir relatīvs, asimilācijas gadījumos tikai filoloģiski izglītots cilvēks spēj atšķirt aizguvumus (un, skola, žurka, baznīca, bagāts, nabags, meita, puisis) no pašcilmes vārdiem. Kalku un semantisko kalku (nozīmes pārneses) gadījumā iebildumi ir vēl apšaubāmāki. Daudz subjektīvāks un absurdāks ir paralēļu meklējums citās valodās un vārda tiesību liegums, ja tāda forma vai līdzīgs lietojums (semantiskā kalka gadījumā) atrodas citā valodā, piemēram, jau minētā atmazgāšana. Juris Alunāns pirms simts piecdesmit gadiem teicis, ka “nav svarīgi, kas latviešiem vārdus dod, bet kā tos dod” (Alunāns 1956, 224). Arī runājot par mūsdienām, var saprast, kāpēc viegli pieņemt daudzus svešvārdus – ne tikai nav jāpūlas darināt latvisko ekvivalentu, bet nereti aizgūšanas rezultāts ir vienkāršāks, lietojumā vieglāks veidojums, kas atbilst visām latviešu valodas izrunas, rakstības un struktūras tradīcijām.

Valodas pašregulācijas procesā redzam, ka visai daudzi aizguvumi tiek strauji asimilēti, īsināti, vienkāršoti – tie būtu jāpieņem kā attiecīgo jēdzienu apzīmējošais vārds vai termins, nemokoties ar divriteņa izgudrošanu. Piemēram, daudz šaustītais, bet aktīvi lietotais sarunvalodas modes vārds tusiņš, lai gan cēlies no krievu žargona (un tas savukārt, iespējams, aizgūts no franču valodas), latviešu valodā ir pilnībā asimilēts, ieguvis dažādas derivatīvās formas: tusēt, ietusēt, patusēt(-ties), (aiz)tusēties, iztusēties, tusētājs. Līdzīgi kā bomzis (no krievu bomž) ir pietiekami asimilēts, lai būtu derīgāks nekā eifēmiskais un garais cilvēks bez pastāvīgas dzīvesvietas. Veikot, kaitot, snovot, daivot ir veiksmīgi angļu īsinājumi un iederīgi sporta terminoloģijā. Slaidot ir daudz veiksmīgāks risinājums nekā braukt ar skrituļdēli vai skrituļslidām pa virsmām un ar sniegadēli pa slaidiem.

Aizgūšana kopā ar īsināšanu un vienkāršošanu redzama visai izplatītajā tendencē zaudēt zilbi, kas bieži parādās sarunvalodā, bet pārceļo arī uz rakstu un literāro valodu: optimalizēt – optimizēt, aktivizēt – aktivēt, digitalizēt – digitizēt, minimalizēt – minimizēt, implantāts – implants, prioritizēt – prioritēt, komentārs – koments, memorandums – memorands.

Lielāko daļu plaši lietojamo jaunvārdu (un daļu terminu) tomēr neveido terminologi vai par valodas kvalitāti nopietni domājoši cilvēki. Vairums jaunvārdu rodas dabiskā tulkošanas (Veisbergs 2008) vai jaunrades procesā, kas turklāt parasti ir ļoti sasteigts, tātad šīs norises nav pilnībā vadāmas. Daļēji iespējams ietekmēt terminoloģijas un vispārlietojamās leksikas jomu, ja valodas lietotāji, tulkotāji pārzina latviešu valodas normas, tradīcijas un viņiem piemīt laba dzimtās valodas izjūta. Pēdējo iespējams veidot, valodniekiem vienojoties par latviešu valodai raksturīgāko, labi argumentējot savu nostāju un popularizējot to.

1.      Alunāns, Juris. Izlase. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1956.

2.      Blinkena, Aina. Attieksme pret svešvārdiem latviešu literārās valodas vēsturē. Savai valodai. Rīga : LZAV, 1997, 83.–96. lpp.

3.      Bušs, Ojārs. Eduarda Ozoliņa “Vāciski-latviskā vārdnīcā” iekļautie Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdi. Linguistica Lettica 7. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2000, 252.–257. lpp.

4.      Bušs, Ojārs, Vineta, Ernstsone. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga : Norden AB, 2006.

5.      Endzelīns, Jānis. Latviešu valodas gramatika. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1951.

6.      Endzelīns, Jānis. Darbu izlase : 3. sēj. 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1979.

7.      Freimane, Inta. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. Rīga : Zvaigzne, 1993.

8.      ISO 704:2000. Pieejams : www.iso.ch/iso/en [skatīts: 05. 07. 2009.]

9.      Lundberg, Jakob. Über der Aufnahme fremder Wörter in die lettische Sprache. Mag. II, 2, 1830, S. 101–121.

10.  Načisčione, Anita. Figurative Language in Translation: A Cognitive Approach to Metaphorical Terms. Pragmatic Aspects of Translation. Ed. A. Veisbergs. Riga : UL, 2006, 102.–118. lpp.

11.  Ozols, Arturs. Veclatviešu rakstu valoda. Rīga : Liesma, 1965.

12.  Skujiņa, Valentīna. Terminu modeļi J. Endzelīna caurlūkotajā elektrotehnikas vārdnīcā. Linguistica Lettica 4. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 1999, 100.–109. lpp.

13.  Skujiņa, Valentīna. Termins – noturīgais un mainīgais. Latviešu valoda – robežu paplašināšana : Valsts Valodas komisija. Raksti. 1. sēj. Rīga : Valsts valodas komisija, 2005, 128.–135. lpp.

14.  Skujiņa, Valentīna. Par dažām jaunākajām tendencēm latviešu valodas attīstībā. Linguistica Lettica 14. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2005, 66.–75. lpp.

15.  Tauli, Valter. Introduction to a Theory of Language Planning. Uppsala : Almqvist & Wiksell, 1968.

16. Veisbergs, Andrejs Zudusī dihotomija: valoda un tulkojumvaloda. Linguistica Lettica. 18. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2008. 125.–139. lpp.