Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Andrejs Veisbergs > Publikācijas     
   Pūrisms un latviešu valoda     

Drukāt         

    
    

Andrejs Veisbergs


Pūrisms un latviešu valoda


 Šai nedaudz provokatīvajā rakstā ieskicētas ar pūrismu saistītās problēmas un pūrisma izpausmes latviešu valodas vidē. Bieži nav nemaz tik viegli saskatīt to robežu, kas šķir atbildīgu, uz valodiskās realitātes izpratni balstītu valodas kopšanu no pūrisma – galvenokārt emociju nosacītas valodas kopšanas tieksmes tās galējā izpausmē. Lai cik cēli būtu pūristu nodomi, kopumā pūrisms kā jebkurš ekstrēmisms nes vairāk ļauna nekā laba. Pūristu aicinājumi un norādes lielākoties gan būtiski neietekmē pašu valodu, taču diezgan sekmīgi ierobežo daudzu valodas vienību lietojumu, kā arī valodas atspoguļojumu vārdnīcās. Pūristu prasības nereti rada arī neizpratni un apjukumu valodas praksē. Varbūt šis raksts rosinās valodas kopējus pārdomāt, kuros virzienos vērst savus spēkus, lai cīņa par valodas pareizību nekļūtu par negantu un nebeidzamu cīņu ar vējdzirnavām.

Šķiet, visi jūtam, ka latviešu valoda kopš neatkarības atgūšanas ir ievērojami mainījusies, un šis process vēl arvien turpinās. Pašreiz notiekošās pārmaiņas valodā bieži tiek vērtētas negatīvi (gan vispārīgi – “valoda degradējas”, “valoda tiek piesārņota”, gan konkrēti, norādot uz kādām nevēlamām parādībām). Šeit vietā būtu jautājums, kas ir pārmaiņas valodā un kā tās vērtēt. Kuras ir labas un kuras – sliktas pārmaiņas? Kuras ir vēlamas un kuras – nevēlamas?

Šajā rakstā nepievērsīšos ekstralingvistiskiem un sociolingvistiskiem latviešu valodas situācijas rādītājiem, kas ir vieglāk novērtējami, statistiski un loģiski pamatojami un izskaidrojami. Šai ziņā pārmaiņas pēdējos piecpadsmit gados ir bijušas pozitīvas, straujas un iespaidīgas. Taču satraukums par valodu saistās ne jau tikai ar valodas situāciju, bet arī ar konkrētām valodas izpausmēm, citiem vārdiem, ar valodas kvalitāti.

Valodas pārmaiņas un kvalitāte

Valodas kvalitātes jautājums nav nekas jauns: jau senie grieķi ievēroja, ka laika gaitā valodā notiek kvalitatīvas pārmaiņas. Tieši tāpēc radās valodniecības nozare etimoloģija – sākumā tie bija vārdu agrākās, “pareizās” nozīmes meklējumi. Arī 18. gadsimtā jebkuras pārmaiņas valodā tika vērtētas negatīvi, apzīmogojot tās ar dekadences zīmogu. Jau toreiz varēja novērot, ka modernās valodas vienkāršojas, zaudē deklināciju un konjugāciju daudzveidību, cilvēku runa kļūst paviršāka. Tā, piemēram, angļu modernās leksikogrāfijas patriarhs Semjuels Džonsons savas angļu valodas vārdnīcas ievadā rakstīja: “Valodām tāpat kā valdībām ir dabiska tendence bojāties.” (5, C2v. lpp.). Tomēr mūsdienu valodniecībā valda uzskats, ka pārmaiņas valodā liecina gan par tās dzīvotspēju (valoda piemērojas mūžam mainīgajiem apstākļiem), gan arī atdzīvina tās lietojumu. Turklāt, ņemot vērā, ka mainās sabiedrība, t. i., valodas lietotāji, mainās valodas funkcijas un rodas jauni mediji, būtu nesaprātīgi cerēt, ka pati valoda paliks nemainīga.

Valodas kvalitāte strauji mainīgā un neapdraudētā valodā ir ļoti grūti nosakāma. Vai par to var spriest pēc aktieru runas (kurā teātrī? kādā lugā? kuru aktieru izpildījumā?), preses valodas (kuros laikrakstos vai žurnālos?), radio un televīzijas raidījumiem (kuriem?)? Vai Imanta Ziedoņa, Māras Zālītes valoda pēdējos gados ir pasliktinājusies? Vai pasliktinājusies ir pārdevēju valoda veikalos?

Kādi ir valodas kvalitātes kritēriji? Varbūt negatīvs valodas kvalitātes vērtējums saistāms ar cilvēka novecošanu, ko pavada instinktīva nepatika pret jebkādām pārmaiņām? Ne velti pārmetumi un aizrādījumi par valodas lietojumu nāk galvenokārt no vecākās paaudzes. Pārmaiņas valodā mūsdienās mēdz būt pēkšņas un visaptverošas un tāpēc uzreiz pamanāmas. Šādā situācijā negatīva reakcija ir dabiska un saprotama. Var pat teikt, ka tā liecina par ilgām pēc tīras, skaidras un nemainīgas valodas kā stabilas vērtības. Valodas standartizācija un kontrole tiek vērtēta pozitīvi – šāda darbība dod pārliecību, ka par valodu kāds rūpējas, to kopj un “tīra”. Taču būtībā tā ir pūristiska nostāja.

Pūrisma vieta valodas attīstībā

Valodniecībā pūrismu (no latīņu purus ‘tīrs’) parasti definē kā pretestību pārmaiņām valodā vai centienus izskaust jau notikušas pārmaiņas. Pūrisms vēršas vai nu pret jebkādām pārmaiņām vispār, vai arī pret noteiktām pārmaiņām, vai (regresīvā pūrisma gadījumā) arī pret tādām parādībām, kas valodā jau nostiprinājušās, ar mērķi valodu padarīt tīrāku, labāku vai spēcīgāku. Pūrisms ir preskriptīvisma aktīvā forma. Faktiski pūrismu varētu nosaukt par valodas inženieriju, un te būtu vietā atcerēties Staļina metaforu – “rakstnieki ir cilvēku dvēseļu inženieri”. Pūristi uzskata valodniekus par cilvēku valodas inženieriem.

Pūrismu var uzskatīt par normālu attīstības fāzi ceļā uz valodas standartizāciju, tās normu izveidi un nostiprināšanu. Latviešiem lingvistiskais pūrisms kļuva aktuāls līdz ar pirmo atmodu, reizē ar nacionālisma parādīšanos. Pēdējais latviešiem dzima galvenokārt filologu prātos (kas iespējams nacionālo identitāti jo cieši sasaistīja ar valodu. Taču pēc valodas standartizācijas pabeigšanas pūrismam būtu jānoiet no skatuves. Ja pievienojamies uzskatam, ka mūsdienu latviešu valodas standartizācija pamatos ir notikusi 19. gadsimta beigās, tad ir tikai dabiski, ka pūrisms jau ilgāk nekā gadsimtu vairs nespēj nopietni ietekmēt ne valodu, ne sabiedrības attieksmi pret pārmaiņām valodā.

Pūrisma ierobežotība

Pūristi pievēršas galvenokārt t. s. literārajai valodai, citā terminoloģijā – standartvalodai vai oficiālajai valodai (pēdējais gan ir vairāk politisks vai sociolingvistisks jēdziens). Turklāt pūrisms cenšas reglamentēt galvenokārt rakstu valodu un parasti ignorē runāto valodu jeb mutvārdu runu, lai gan tieši tā dominē saziņā, valodas normu un likumu izveidē un tātad arī valodas attīstībā; nedrīkst aizmirst arī to, ka jebkuras valodas vēsture ir lielākoties runātās valodas vēsture. Tiesa, ja mutvārdu runa skan “oficiālos” medijos, arī tā var saņemt pūristu brāzienu.

Jebkura literārā rakstu valoda ir mazliet mākslīga. Šis valodas standarts tiek speciāli mācīts un apzināti uzturēts, un cilvēki nereti tam pretojas (piemēram, kad tiek mainītas rakstības normas). Tas arī neatspoguļo visu valodas un tās izpausmju bagātību – līmeņus, reģistrus, apakšvalodas, dialektus, reģionālās un profesionālās varietātes, vecumgrupu, dzimumu, izglītības grupu valodas īpatnības un visu šo varietāšu daudzveidīgās iespējamās kombinācijas, kā arī mediju dažādību (rakstu valoda, mutvārdu runa, elektronisko saziņas līdzekļu valoda utt.). Turklāt arī pašas rakstu valodas ietvaros pūristu galvenais darba lauks ir leksikas līmenis – pārmaiņas tajā ir acīmredzamas un notiek daudz straujāk nekā gramatikā, un arī vieglāk kritizējamas.

Pūrisma ierobežotību demonstrē arī visai subjektīvie spriedumi ne tikai par konkrētām valodas parādībām (sk. tālāk), bet arī par valodniecības kategorijām, piemēram, “barbarismi ir aizguvumi, kurus valodā izjūt par svešķermeņiem un bez kuriem var arī iztikt” (7, 121. lpp.). Šādā definīcijā barbarismu identifikācijai nav izvirzīti nekādi objektīvi kritēriji. Ko viens izjūt, cits var neizjust. Un saziņā droši var iztikt arī ar pārsimt vārdiem no visa plašā latviešu leksikas klāsta. Ja jau tādi barbarismi ir saglabājušies un tiek lietoti, tad tie acīmredzot ir vajadzīgi. Aplūkojot autores par barbarismiem nosauktos vārdus, piemēram, čau, foršs, bodīte, ģīmis, reihs, kultūrtrēģeris, redzam ļoti plaša spektra leksiku, kas visai grūti saistāma ar citēto definīciju. Daudz korektāka ir Ojāra Buša barbarismu definīcija – “neliterāri aizguvumi” (1, 39. lpp.)

          Starp rakstu valodu un mutvārdu runu, protams, pastāv būtiskas atšķirības. Taču abas šīs valodas formas ir saistītas vienā asinsrites sistēmā. Rakstu valodā nemitīgi ieplūst sarunvalodas elementi, tiek pārņemti arī tās priekšstati un vērtības. Liela daļa mutvārdu runas faktu ar laiku nostiprinās arī rakstu valodā un agrāk vai vēlāk kļūst par normu valodas līmenī. Galu galā valodas normas nav akmenī cirsta dievišķās gribas izpausme, bet gan sabiedrības pieņēmumi par pareizo, kas izturējuši laika pārbaudi un tātad nav pretrunā ar valodas sistēmas dziļāko būtību. Ja sabiedrības pieņēmums laika gaitā ir mainījies, jāmaina arī novecojusī norma. Normu absolūta iesaldēšana ierobežo valodas jaunradi, bez kuras nav iespējama valodas attīstība.

Pūrisma tendence ierobežot valodas līdzekļu daudzveidību var nopietni kavēt tās attīstību. Valoda kā dzīva sistēma mainās, un pārmaiņas valodā parasti sākas ar variantiem. Apriori noliedzot variantus, valoda tiek noplicināta, ielikta Prokrusta gultā. Pūrisms var arī šķelt sabiedrību un veicināt neiecietību. Piemēram, Francijā dogmatiska pieturēšanās pie pūrisma gramatikas jomā novedusi pie paralēla reālas sarunvalodas standarta, un tiek lauzti šķēpi par to, kura valoda jāmāca skolās un ārzemniekiem. Arī Čehijā patlaban faktiski ir izveidojušās divas valodas (diglosija), jo preskriptīvisti atzīst tikai rakstu valodu un tās normas un uzbrūk runas parādībām, kas valodā jau sen nostiprinājušās. 

Pūristu ieteiktajām normām raksturīga balstīšanās uz abstrakti teorētiskiem, bieži subjektīviem pieņēmumiem, tomēr tās nedemokrātiski tiek uzspiestas valodas lietotājiem. Ja valodas atspoguļojums, piemēram, vārdnīcās nebalstās uz reālo lietojumu,tnes pag atspoguiinsagnejama konstruklcijaam bet uz autoritāšu izteikumiem vai pagātnes iekonservēšanu, tiek sniegts nepareizs un nezinātnisks priekšstats par valodas leksisko sistēmu. Arī mutvārdu runas ignorēšana, uzskatot rakstu valodu par vienīgo, ar kuru vērts nodarboties (tātad abu valodas formu pretstatījuma absolutizācija), grauj valodas integritāti. Piemēram, terminoloģijā nereti tiek veidoti pārmērīgi gari salikteņi un vārdkopas, aizmirstot, ka šie darinājumi būs arī jālieto tekstā un jāizrunā.

Pūristu vēršanās pret aizguvumiem saistās ar iedomu, ka valodai jābūt tīrai. Taču visas valodas ir jauktas, jo nav izolētas no apkārtējās pasaules un citām valodām. Turklāt neviena nav gājusi bojā tāpēc, ka uzņēmusi pārāk daudz aizguvumu. Valodu nāvei ir citi, nelingvistiski cēloņi, un pat masveidīga citvalodu vārdu ieplūšana vēl nenozīmē valodas gala tuvošanos.

Zinātnisku argumentāciju pūristi parasti aizstāj ar emocionāli iekrāsotiem jēdzieniem, runājot, piemēram, par “sakropļotu” vai “piesārņotu” valodu, kas “jāattīra” no “skaužamiem” elementiem.

Visbeidzot, pūristu rosinātās kampaņas un cīņas atņem gan viņiem pašiem, gan citādi domājošiem daudz laika un enerģijas, ko valodnieki varētu izmantot lietderīgāk, piemēram, jaunu vārdnīcu, mācībgrāmatu un pētījumu izstrādē, citiem vārdiem, valodas reālā stāvokļa pilnīgākā apzināšanā un reālo procesu tendenču izpētē.

Autoritāšu glorificēšana

Latviešiem nav īpaši raksturīgs t. s. arhaiskais jeb etnogrāfiskais pūrisms, proti, vēlme saglabāt valodu iespējami senlaicīgā, idealizētā, tautiskā un no svešķermeņiem brīvā formā, kāda vēl mūsdienās raksturīga islandiešu un lielā mērā arī arābu valodai. To acīmredzot nosaka agrīno rakstu īpatnības – tos veidojuši nelatvieši, tātad uz tiem kā izejas punktu atsaukties nevar. Tautasdziesmas savukārt nedod pietiekami plašu materiālu mūsdienu valodas funkciju izpildei.

Taču zināmu arhaiskā pūrisma ietekmi var saskatīt viena otra latviešu valodnieka gandrīz vai dievbijīgā attieksmē pret pagātnes valodnieku atziņām, arī pret dažu agrāko laiku rakstnieku valodu. Tas raksturīgs galvenokārt tautām ar neilgu literārās valodas vēsturi. Savukārt grieķiem, angļiem vai spāņiem liktos savādi, ja kāds izteiktu aizrādījumus par to, ka viņu valoda atšķiras no Homēra, Šekspīra vai Servantesa valodas. Un tāpat viņi kā kuriozu uztvertu 18. vai 19. gadsimta valodnieku vērtējumus par sava laika valodas parādībām, piemēram, iebildes pret kādām formām vai jaunvārdiem, ja tās tiktu attiecinātas uz mūsdienu valodu. Latviešu literārās valodas vēsture ir samērā neilga, un varbūt tāpēc dažiem vēl šodien neapstrīdama patiesība šķiet Jāņa Endzelīna pagājušā gadsimta sākumā izteiktie praktiskie norādījumi un vērtējumi (es te nerunāju par izcilā valodnieka teorētiskajiem pētījumiem).

Daudzas J. Endzelīna nostādnes šai praktiskajā laukā ir samērā viegli apstrīdamas, un pat toreiz ne visi tās pieņēma un atbalstīja. To redzam jau J. Endzelīna laikabiedra Pētera Ķiķaukas grāmatā (6), kurā viņš argumentēti atspēko iebildumus pret vairākiem praksē lietotiem vārdiem un izteicieniem. Daži P. Ķiķaukas aplūkotie piemēri līdz ar J. Endzelīna ieteiktajām “pareizajām” atbilsmēm: izdot grāmatas (apgādāt grāmatas), izsmelt jautājumu (izspriest, pilnīgi pārrunāt jautājumu), ieņemt amatu (būt amatā), ķilda, strīds (rāte), mutisks, rakstisks (mutvārdu, rakstveida), slēdziens (secinājums), spēlēt lomu (ir nozīmīgs). Prakse rāda, ka arī mūsdienās šo vārdu un izteicienu lietojums ir tikpat “nepareizs” kā pirms nepilna gadsimta, lai gan pret tiem vērsies lielas autoritātes spēks. Dīvaini, ka šodienas pūristi turpina šo absurdo cīņu.

Cīņa pret svešo

Latviešu valodniecībā pūrisms ir izpaudies galvenokārt savā ksenofobiskajā paveidā – kā cīņa ar aizguvumiem, gan jauniem, gan tādiem, kas valodā jau nostiprinājušies. Par bīstamākajiem līdz šim uzskatīti ģermānismi un rusismi, tātad lielāko un nozīmīgāko kontaktvalodu devums. Tam ir objektīvi cēloņi – spiediens un apdraudējums no vācu un krievu valodas mūsu valodai ir bijis vislielākais. Turklāt tās ir valodas, ko labi pārzināja paši pūristi. Iebildumi pret aizguvumiem no somugru valodām, lietuviešu, franču vai itāļu valodas, kā arī pret visdažādākajiem eksotismiem ir bijuši daudz mazāki. Arī jaunlatvieši, nodarbojoties ar valodas attīrīšanu no ģermānismiem, tomēr vieglu roku iepludināja tajā latīņu un grieķu cilmes aizguvumus. Jāatceras, ka latviešu valodā aizguvumu ir papilnam pat visbiežāk lietotajā valodas kodolā: puisis, meita, zēns, skola, baznīca, ģimene, ārsts, sēne, cena, slims, bagāts, nabags u. c.

Pūristu ieteikumi svešvārdu sakarā parasti ir visai nesistemātiski. Dažreiz viņi pieprasa aizstāt svešvārdu ar pašcilmes vārdu, taču bieži arī jaunaizguvuma vietā iesaka citu, senāku aizguvumu, piemēram, imidža vietā – reputāciju, ofisa vietā – kantori, kanceleju, kabinetu vai biroju. Citreiz tiek ieteikts aizguvumus aizstāt ar kalkiem (tulkojumiem): bīčbols – pludmales volejbols, īmeils – e-vēstule, snovbords – sniegadēlis.

Tomēr bieži pūristi iet vēl tālāk, uzskatot, ka arī kalki, piemēram, naudas atmazgāšana, piegulošs, viennozīmīgi, bojā valodu. Cīņā pret kalkiem pūrisma ierobežotība izpaužas viskrāšņāk: ar to, ka krievu vai vācu valodā ir līdzīga konstrukcija, pietiek, lai vārdkopu, salikteni vai atvasinājumu šaustītu un skaustu, kaut arī tūkstošiem citu latviešu salikteņu un atvasinājumu ir paralēles minētajās vai citās valodās. Tā 20. gadsimta sākumā ļoti agresīvi kā rupji ģermānismi tika noraidīti tādi salikteņi kā sniegbalts, debeszils, kristāltīrs u.tml. Vācu paralēļu dēļ noraidāmi esot vārdi rakstisks, rakstiski un mutisks, mutiski, to vietā tika ieteikti smagnējie veidojumi mutvārdu, mutvārdos un rakstveida, rakstveidā, kas lietojumā nespēj konkurēt ar pirmajiem. Pūrisms apkaro arī morfoloģiskos kalkus, piemēram, izgaismot, līdzcilvēks, līdzpilsonis, savlaicīgs, apmācība. Uzskaitot šos un citus valodā skaužamos veidojumus, Inta Freimane jau pati norāda uz racionālu argumentu trūkumu: “diemžēl nav nemaldīgu objektīvu mērauklu, attiecīgo aizguvumu svešuma pazīme ir dažkārt visai grūti uztverama un formulējama” (3, 371. lpp.).

Daudzi saka iet ar kājām, nevis iet kājām. Latvijas Radio 1 raidījumā “Mūsu valoda” Silvija pamāca, ka tas esot nepareizi, jo šāda forma nāk no vācu zu Fuss. Var jau būt, bet tikpat labi varētu iebilst, ka otra forma ir krievu idti peškom analogs. Galu galā jau pašā latviešu valodā instrumentāļa nozīmes izteikšanai pastāv divi formālie varianti.

Iebildumi tiek vērsti arī pret semantiskajiem kalkiem, valodā stabiliem (parasti latviskas cilmes) vārdiem, kam citu valodu ietekmē klāt nākušas papildu nozīmes: baudīt (cieņu),  izsmelt (jautājumu), apmaksāt (izdevumus), pieņemt (iedomāties), solis (rīcība), atzīmēt (pieminēt) utt. Tiek apkaroti tādi darbības vārdi kā saturēt, sastāvēt, atrunāt, neņemot vērā, ka valodā plaši lieto ar tiem nozīmes ziņā saistītus vārdus saturs, sastāvs un atruna.

Bailes no pārnestajām nozīmēm

Vēl kāda latviešu pūrisma iezīme (kas bieži savijas ar bailēm no aizguvumiem) ir cīņa pret metaforu gan vārda, gan frazeoloģisma līmenī, bailes no pārnestajām nozīmēm. Tas ir ļoti dīvaini, jo jebkuras valodas attīstībā nozīmes pārnesumam ir ārkārtīgi liela ietekme – tas ir mehānisms, ar kuru valoda no ierobežota vārdu krājuma var veidot neierobežoti daudz jēdzienu. Tad kāpēc seju, bikses un dārzeņus var mazgāt un pārnestā nozīmē var mazgāt galvu vai mazgāt rokas nevainībā, nomazgāt baltu, bet nevar (at)mazgāt naudu un kompaktā vārdkopa naudas atmazgāšana jāaizstāj ar četrkomponentu monstru noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana? Tāpat izsmelt var ne tikai ūdeni, bet arī iespējas, problēmu, pacietību un noteikti arī jautājumu, kaut arī šo saistījumu pūristi apkaro nu jau gandrīz gadsimtu. Domāju, ka jautājumu dažreiz var arī pacelt, ne tikai cilāt vai izvirzīt.

Izbrīnu rada vēršanās pret stilistiskiem sinonīmiem un eifēmismiem, kā, piemēram, zagt gadījumā (8, 155.–156. lpp.). Paņemt, dabūt, iznest, aizdzīt, aizbraukt, kā arī (runājot par zagto lietu) aizceļot un vēl desmitiem citu vārdu acīmredzot radušies tieši tāpēc, ka katram ir sava nianse, ko runātājs vēlas izteikt. Un šī plašā izvēle ir valodas krāšņums un bagātība.

Jau pieminētajā radioraidījumā tiek pamācīts, ka latviski nedrīkstot teikt atdot savu balsi par kādu, esot jāsaka nobalsot. Pamatojums: ja kaut ko atdod, tad tā vairs nav. Paradoksāli, bet patiesībā tas ir arguments par labu kritizētajai izteiksmei: katram pilsonim vēlēšanās ir tikai viena balss, un, kad tā par kādu atdota, tās patiešām vairs nav. Taču aiz neveiklā pamatojuma acīmredzot slēpjas bailes no pārnestās nozīmes. Bet tad jau arī nedrīkst atdot godu – tur zaudējums atdevējam daudz ļaunāks.

Kāpēc frazeoloģisms iesēsties peļķē piesārņo latviešu valodu (3, 410. lpp.) un būtu aizstājams ar galīgi izgāzties (kas kā metafora ir daudz vājāks)? Izrādās, tikai tāpēc, ka pastāv analoģisks krievu teiciens. Taču, izskaužot no latviešu valodas kaut vai tikai tos frazeoloģismus, kam ir vācu un krievu paralēles, mēs droši vien samazinātu latviešu frazeoloģijas korpusu vismaz trīskārt, jo paralēļu un aizguvumu tur ir milzums. Jau gadsimtu tiek apkarots teiciens krist acīs (esot jāsaka durties acīs), taču acīmredzot runātāji netaisās no tā atteikties.

Kā “konstrukcijas, kas latviešus maldina” (8, 47. lpp.) tiek piesauktas vārdkopas katrs otrais, trešais, ceturtais utt. To vietā esot jālieto puse, trešdaļa, ceturtā daļa. (Vai arī katrs vienpadsmitais būtu aizstājams ar vienpadsmitā daļa?) Šī daudzās valodās sastopamā “matemātiskā” metafora izriet no visiem cilvēkiem kopīgām domāšanas likumībām, nevis no kādas konkrētas valodas īpatnībām.

Šādai kritiskai analīzei var pakļaut lielāko daļu šaustāmo vārdu un vārdkopu, un pūristu argumenti izrādīsies ļoti nepārliecinoši. Protams, var izvēlēties formas, ko iesaka pūristi, bet tāpat lietojamas parasti ir arī tās, kas tiek noraidītas.

Tēze par nekontrolētu aizgūšanu no angļu valodas

Patlaban latviešu ksenofobiskais pūrisms vēršas pret angļu valodas iespaidu. Lai gan aizguvumu vieta valodā un pati aizgūšana ir visumā atzīta un pieņemta, atkal un atkal izskan doma par nekontrolētu aizgūšanu. Aizgūšana tiešām ir nekontrolēta (jo kas gan to varētu kontrolēt?), taču ne tādā nozīmē kā visaptveroša un graujoša. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un politisko pārorientāciju angļu valodas dominance kontaktos un aizgūšanā ir kļuvusi nenovēršama. Un tas nav ļaunākais variants, jo dod zināmu pretsvaru kādreizējās vācu un krievu valodas dominances sekām.

Aizgūšanu no angļu valodas papildus stimulē gan straujā pasaules attīstība un globalizācija, gan zināma mūsu atpalicība (50 daļējas izolētības gadi), gan angļu valodas globālais spēks. Taču īstu anglismu šo aizguvumu vidū latviešu valodā ir visai maz, tie ienāk galvenokārt kā modes vārdi sarunvalodā vai termini atsevišķās jomās (informātikā, sportā): tops, čats, hosts, zūms, pārtija, čiksa, kūls, superīgs, frisbijs, kaitot, snovot. Daudz vairāk ir ar angļu valodas starpniecību aizgūto neoklasisko internacionālismu, kas raksturīgi visām Eiropas valodām: politkorektums, loģistika, rafinērija, multiplekss, prezentācija, kleptokrātija, naratīvs, koeksistēt, komitoloģija.

Nomainoties galvenajām kontaktvalodām, notiek arī t. s. viltusdraugu sistēmas pārveide, kas uz brīdi var radīt zināmu sajukumu, piemēram, nozīmes paplašināšanās vērojama vārdiem ambulance, aktivitāte, kapacitāte, konservācija, konspirācija, divīzija, prēmija, akadēmiķis. Var prognozēt, ka visai drīz sistēmas pārveide beigsies un daudziem senākiem aizguvumiem arī latviešu valodā būs nostiprinājušās jaunas, angļu valodai raksturīgas nozīmes.

Valodā pastāv pašregulācijas mehānismi, un, ja kāds aizguvums nav latviešu valodā iederīgs un lietotājiem šķiet nepatīkams un neērts, tas parasti tiek aizstāts vai asimilēts. Pēdējo tendenci ļoti skaidri redzam sarunvalodā, piemēram, angļu cilmes vārdi tīnis (tīneidžers), fīča (feature), kompis (computer), rullēt (rule), cipot (zip), kā arī krievu cilmes vārdi pričene (pričeska), tusiņš (tusovka), bomzis (bomž) ir lieliski pielāgojušies latviešu valodai un rāda valodas iekšējo normalizācijas procesu spēku. Savukārt kompjūters latviešu valodā biežam lietojumam nebija īsti piemērots, un to visai viegli aizstāja oficiālais dators un neoficiālais kompis. Bet brenda vietā ieviestais zīmols, manuprāt, tika bez pretestības pieņemts lielā mērā tāpēc, ka latviešiem ir grūti vienoties, kā šai aizguvumā izrunājams patskanis e.

Norobežošanās no sarunvalodas

Vēl viena joma, kas sevišķi 20. gadsimtā raksturīga latviešu pūrismam, ir negatīvā attieksme pret sarunvalodu (nenormēto ikdienas saziņas valodu). Tā ir ļoti nevēlama tendence, kas, pirmkārt, ignorē valodas realitāti un grauj valodas iekšējo vienotību, otrkārt, ierobežo valodas  objektīvu atspoguļojumu pētījumos un vārdnīcās. Tā, piemēram, pirmā nopietnā slenga vārdnīca (2) latviešu valodā iznāca tikai 2006. gadā, un tajā ir bezgala daudz vārdu, kas leksikogrāfiskos avotos līdz tam vispār neparādās. Atcerēsimies, ka arī čau pirmoreiz vārdnīcās parādījās pēc 1995. gada, lai gan tika plaši lietots jau vairāk nekā pusgadsimtu pirms tam. Sarunvalodas vārdu nīdēšana kavē to ienākšanu literārajā valodā. Taču tas ir viens no valodas attīstības mehānismiem. Vai esam tik bagāti, lai ignorētu ikdienas valodu?

Cēloņi šādai ievirzei ir vairāki. Priekšstats par valodas standartu agrāk asociējās ar izglītoto augšslāņu valodu, turklāt parasti rakstu valodu. Mums šodien ir pagrūti spriest par latviešu reālo sarunvalodu pagātnē, jo tā rakstiski ir maz fiksēta – atrodama tikai retās privātās vēstulēs un arhīvu dokumentos, kam redaktors, korektors vai cenzors nav ticis klāt. Turklāt tā tomēr ir rakstu valoda. Laikā, kad sākās plašāka runātās valodas iemūžināšana kinolentēs vai videofilmās, šie ieraksti tika nopietni cenzēti un apstrādāti, turklāt jāņem vērā arī dabiskā publiskās runas pašcenzūra. Tāpēc agrāko laiku tautas sarunvaloda mums tagad pieejama tikai netiešā, modificētā formā.

Sarunvalodā ir daudz aizguvumu un modes vārdu, kas neasociējas ar normatīvajos priekšrakstos atzīto. Taču normas un standarta izpratne ir diskutējams jautājums. Manuprāt, sarunvalodā lietotie modeļi ir vērtīgi tieši tāpēc, ka tie atspoguļo valodas dabisko ievirzi, tās pamatbūtību, kur liela nozīme ir īsumam, kodolīgumam, metaforai. Arī jaunradītajiem terminiem vajadzētu būt lietotājam draudzīgiem – labskanīgiem un pēc iespējas īsiem (jo biežāk vārds vai termins tiks lietots, jo īsākam tam jābūt). Tieši tāpēc aizguvumam cipot arī kā terminam varētu būt dodama priekšroka salīdzinājumā ar oficiāli pieņemto, terminologu pieņemto veikt tilpsaspiedi.

Leksikas atspoguļojums vārdnīcās

Visbeidzot, pūrisms ir nodarījis lielu postu latviešu leksikogrāfijai - veseli pagātnes leksikas slāņi pētniekiem ir zuduši, un arī šodien daudz kas nekur netiek fiksēts. Sākot ar jaunlatviešu laikiem, vārdnīcās netika ievietoti skaužamie ģermānismi, Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā nav vēlīno aizguvumu un vārdu, kuros ir burti f un h. Padomju laika vārdnīcās neatrast sarunvalodas un citu zemāko valodas slāņu vārdus. Šāds nepilnīgs leksikas atspoguļojums rāda nepilnīgu vai sagrozītu valodas ainu, kavē dabisku valodas attīstību, jo vārdnīcai bez preskriptīvās funkcijas ir arī deskriptīvā – vārda atrašanās tajā liecina, ka tas valodā pastāv; vārdnīcā var fiksēt arī tā nozīmi. Mūsdienās zināms glābiņš ir interneta pārlūkprogrammas, kas ļauj atrast vārda lietojumus, ja ir zināma tā forma, taču nepiedāvā iespēju aplūkot visu valodas vārdu sarakstu un precīzi noskaidrot to nozīmi.

Pūristiskā pieeja vārdu atlasei vārdnīcās, iespējams, ir par cēloni arī pēdējā laikā bieži dzirdamajai neizpratnei, no kurienes latviešu valodā atkal uzradušies it kā sen jau izskaustie ģermānismi. Patiesībā tie no valodas (sarunvalodas) nebija izzuduši, tikai nospiesti pagrīdē un nebija atrodami uzziņu materiālos. To neuzrādīšana vārdnīcās, tāpat kā čau gadījumā, nav iespaidojusi šo vārdu saglabāšanos valodā. Un arī pretēji: apgalvojumam, ka “nevārdi, sapulcēti, publicēti un iedabūti vispārējā lietošanā, ved latviešu valodu uz galu” (4, 120. lpp.), nav nekāda apstiprinājuma valodas realitātē. Atgādināšu mūsdienu deskriptīvās valodniecības pamatprincipus:

•        Valoda mainās, un šīs pārmaiņas ir normāla parādība.

•        Valodas un tās attīstības pamatā ir runātā valoda.

•        Galvenais pareizības kritērijs ir lietojums.

Pūrisms un valodas kultūra

Pūrismu nedrīkst jaukt ar valodas kopšanu pozitīvā nozīmē. Valodnieciski pamatotas, korektas norādes (nekliedzot “nav tāda vārda!”), kas vērstas uz sabiedrības izglītošanu, literārās valodas izkopšanu un bagātināšanu, atšķirībā no pūristu kategoriskajām prasībām un aizliegumiem pašai valodai un tās lietotājiem nāk tikai par labu. Var pilnībā pievienoties Melitas Stengrevicas teiktajam šā izdevuma pirmajā laidienā: “Kopt valodu nepavisam nenozīmē būt valodas policistam, gluži pretēji – kopt valodu nozīmē dziļi ieskatīties valodas procesos un tos izprast, pamanīt radušās problēmas un pūlēties tās risināt atbilstoši valodas būtībai, nebaidoties dažkārt no nopietnām diskusijām un pat no nepopulārām, bet argumentētām atziņām.” (9, 6. lpp.).

Patiesi, valodnieki nav ne valodas policisti, ne ārsti, ne arī dārznieki ar “ušņu duramo”, jo valodnieki nav valodas saimnieki, bet tādi paši lietotāji, kam gan ir labākas zināšanas par pašu priekšmetu. Un valodas kultūra kā jebkura kultūra nav ar dekrētiem ieviešama vai normējama, bet gan diskusijās veidojama un individuāli izkopjama.

Ja runājam par šodienas valodas kultūru, tad galvenokārt jāvērš uzmanība uz stilu jucekli, kas valda plašsaziņas līdzekļos. Gandrīz visos valodas stilos ir ieplūduši sarunvalodas elementi. No vienas puses, šāda ieplūde tos atdzīvina (tā varētu būt arī reakcija uz agrākajiem striktajiem ierobežojumiem un pūristu spiedienu), no otras puses, tā stilus vienādo un nereti grauj attiecīgā stila integritāti (tiesa, līdzīga parādība vērojama arī citās valodās). Turklāt vienmēr aktuāls ir jautājums, vai runātājs/rakstītājs pats apzinās, kāpēc viņš, piemēram, nopietnā tekstā iesprauž sarunvalodas vai žargona vārdus. Ja normas pārkāpums ir apzināts (stilistisks paņēmiens), tad varam vērtēt, cik tas ir veiksmīgs vai neveiksmīgs, bet neapzinātas novirzes no normas jau liecina par zemu valodas kultūru.

Stilu sajukums ir īpaši uzkrītošs pēc piecdesmit gadiem cenzētas, labotas, sterilizētas oficiālās valodas un labas literatūras valodas – faktiski vienīgās, ko latvietis redzēja rakstu formā. Turklāt ļoti daudzi iespiestie un interneta teksti (šo tekstu apjoms lavīnveidīgi palielinās) netiek rediģēti - to diktē gan nauda, gan mūsdienu mediju operativitāte. Korektora lomu pilda datora kļūdu labotājs, kas stilu (vismaz pagaidām) nelabo. Plašsaziņas līdzekļos arvien vairāk dominē nevis literārā valoda, bet sarunvaloda ar tai raksturīgo vienkāršību (pat prastumu), aptuvenību, nenoslīpētām konstrukcijām, liekvārdību, modes vārdiem. Turklāt arvien lielāku vietu radio un televīzijas raidījumos ieņem “parastu” cilvēku sarunas par ikdienas tēmām. Tomēr stilu sajaukums arī rakstu valodā nav visaptverošs - pastāv gan eleganti un vienkārši, gan samocīti un sarežģīti teksti, ir kvalitatīvie un lētie žurnāli un avīzes, utt.

Valoda kā abstrakcija tveramā veidā izpaužas runā. Runas kvalitāti savukārt raksturo prasme izmantot pēc iespējas plašāku valodā pieejamo elementu klāstu, spēja pēc vajadzības pārslēgties uz citu reģistru un pielāgoties situācijai. Tāpēc iespējams ne tikai izcils literārās valodas lietojums, bet arī izcils un spēcīgs sarunvalodas, slenga un žargona lietojums. Par nepareizu valodas lietojumu var runāt galvenokārt situācijās, kad tiek pārkāptas situatīvās konvencijas un normas. Divu farmaceitiskās rūpniecības ekspertu saruna profesionālajā žargonā nekādā ziņā nav uzskatāma par sliktu valodas lietojumu, bet žargona un negramatisku formu lietošana nopietnā televīzijas raidījumā, ja vien tam nav kādi specifiski mērķi, ir slikts valodas lietojums. Runā vienmēr iespējamas gan apzinātas, gan neapzinātas atkāpes no valodas normām. Lai gan runa ir individuāla, reālo valodas ainu veido indivīdu runas aktu kopums, nevis gramatikās un vārdnīcās fiksētās teorētiskās normas.

Valodas attīstību demokrātiskā un atvērtā valstī, vārda brīvības apstākļos efektīvi kontrolēt nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs. Valodas pārmaiņas nav tās sabrukuma pazīme. Pašas par sevi tās gan neliecina arī par īpašu valodas progresu. Tā ir vienkārši dzīvas valodas dabiska iezīme. Māra Zālīte brīdina: “Atsakieties no ilūzijām, ka valodas jomā iespējams jebko izdarīt reizi par visām reizēm.” (10) Centieni ierobežot pārmaiņas būs lielākoties neauglīgi, centieni sasniegt nekad nebijušo ideālo valodas tīrību - tikpat veltīgi. Valodas norma ir tikai orientieris, kas rāda ceļu, lai mēs cits citu nepazaudētu, nevis zelta stieņiem aizrestota telpa, kurā „mīt” pareizie lietotāji un kurā ”vaļiniekus” cenšas ievadīt pūristi.

Mēs varam valodu lietot visā tās bagātībā, priecāties par tās savdabību un sava prāta un spēju robežās veidot un izkopt savu individuālo valodas kultūru, tādējādi paplašinot visas latviešu kopvalodas apvāršņus.


1. Bušs, O. Pēc 25 gadiem jeb Barbarismi–2005. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi, Nr. 1, 2005, 39.-46. lpp.

2. Bušs, O., Ernstsone, V. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga : Norden AB, 2006.

3. Freimane, I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. Rīga : Zvaigzne, 1993.

4. Grīsle, R. Spēkildze : populārvalodniecisku rakstu izlase. 1. [d.]. Rīga : Antava, 2005.

5. Johnson, S. Dictionary of the English Language. London, 1755.

6. Ķiķauka, P. Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem. Rīga : Zemnieka Domas, 1937.

7. Laua, A. Latviešu leksikoloģija. Rīga : Zvaigzne, 1981.

8. Paegle, Dz., Kušķis, J. Kā latvietis runā…Praktiski ieteikumi valodas kultūrā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2002.

9. Stengrevica, M. Latviešu valodas aktuālās problēmas. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi, Nr. 1, 2005, 6.-10. lpp.

10.Valsts valodas komisija. Pārskats par Valsts valodas komisijas darbu 2002. gadā [tiešsaiste]. Rīga : [Valsts valodas komisija], 2002. Pieejams: http://www.vvk.lv

     

 
Jūs esat 3962798. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs