Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Andrejs Veisbergs > Publikācijas     
   Pastāvēs, kas pārvērtīsies     

Drukāt         

    
    

Andrejs Veisbergs

Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Latviešu valodniecībā un ar valodu saistītos rakstos bieži vien uzjundī trauksme par  mūsu valodas samaitātību, pagrimumu, degradāciju, pat drīzu galu (Kušķis „Krišjāņa Valdemāra noliktais termiņš ir beidzies”. Diena. 23.5.2008). Šādas prognozes uzjundī stipras emocijas, jo valoda ir viens no nacionālās identitātes stūrakmeņiem. Valodas pārmaiņas tiek saistītas ar tās dekadenci un postu, aizmirstot, ka pasaulē viss mainās, un valoda nekādi nevar būt izņēmums. Uz valodas pārmaiņu neizbēgamību ir norādījuši gan antīkie filozofi (Heraklīts), gan Humbolts, gan Sosīrs: „Laiks maina visu; nav iemesla, kāpēc valoda būtu izņēmums šim universālajam likumam”.

Tomēr visumā saprātīgi cilvēki bieži nosoda, brīdina, biedē ar pārmaiņām, “pierakstot” tās te zināšanu trūkumam un neizglītotībai, te paviršībai un nolaidībai vai pat sazvērestībai. Tiek nosodītas gan jaunas vārdu nozīmes, gan aizguvumi, dažādas pārmaiņas izrunā vai rakstībā (it kā latviešu rakstība 20. gs. nebūtu mainīta kardināli, pret to gan iebildumus šodien nedzird). Pārmaiņas iesaka apturēt vai vismaz bremzēt to radīto postu. Tikpat labi varētu cīnīties pret gadalaiku maiņām. 

Jāsaka, ka šādi satraukumi nav raksturīgi tikai latviešiem, līdzīgi virmo arī lielajās un globālajās valodās, turklāt arī pagātnē, kad viss it kā bija nevainojami pareizi. Piemēram, angļu valodai, pirms pustūkstoša gadu zaudējot galotnes, tika izteikti visbriesmīgākie pareģojumi par drīzu galu un valodas kvalitātes kritumu.

Vai pārmaiņas var būt labas un sliktas? Pirmās laikam būtu kādu ieteiktās un atbalstītās, otrās - tās, kas valodā notiek pašplūsmā. Tomēr reālajā dzīvē pārmaiņas parasti ir neprognozējamas, bieži pretrunīgas un nereti neizskaidrojamas. Piešūt tām labā-sliktā birku ir gandrīz neiespējami. Subjektīvo viedokļu dažādību vislabāk ilustrē biežās valodnieku diskusijas par konkrētiem vārdiem, kad vienprātību sasniegt ir bezgala grūti. Ja valodā kopumā būtu kāds progress vai virzība uz noteiktu mērķi, tad visas valodas sen būtu novienādojušās. Varam drīzāk runāt par dažādiem valodas stāvokļiem dažādos laikos, bet apgalvot, ka latviešu valoda 19. gs. ir bijusi labāka kā 20. gs. vai 21. gs., ir diezgan apšaubāmi. Tāpēc, ja valoda labi pilda saziņas un citas funkcijas, nevar teikt, ka tā ir sliktā stāvoklī. Mēģinājumi objektīvi salīdzināt valodas stāvokli dažādos attīstības brīžos ir tas pats, kas salīdzināt dažādu laiku rakstniekus - grūti būs objektīvi pasludināt, ka Andrejs Deglavs ir labāks rakstnieks nekā Zigmunds Skujiņš vai Laima Muktupāvela ir pārāka par Aspaziju. Katram savs laiks, sava vieta, sava stils un gaume. Pat viena laika vārda meistarus ir pagrūti salīdzināt, tāpat kā dažādu laika neprašu vai ģēniju valodas prasmi.

Tas gan netraucē pūristiski noskaņotus cilvēkus un valodniekus meklēt valodas attīstības ideālo brīdi – tiesa, vienmēr pagātnē. Tā Jākobs/Jēkabs Grimms (viens no 19. gs. vācu valodas dižgariem), kura valodu tagad nereti piesauc kā etalonu, raksta, ka pirms 600 gadiem katrs lauķis zinājis un ikdienā praktizējis vācu valodas perfekciju un smalkumus, par kuriem labākie gramatiķi šodien tikai varot sapņot. No kurienes gan šāda pārliecība? Līdzīgi jaunlatvieši lietoja šo mītisko argumentu: pirms vācu kungi to sakropļoja, latviešu valoda bija tīra kā sērdieņa asara. Kādas bija šīs valodas funkcijas un lietojums -– par to mums datu nav. Pūristiem ir raksturīgi zināt, kurā brīdi valoda bija sasniegusi savu pilnziedu un kad sākās deģenerācija. Risinājums -- jāatgriežas atpakaļ, pie gluži vai Dieva noteiktajām normām. Tiek aizmirsts, ka vismaz dzimto valodu cilvēki apgūst nevis pēc gramatikas tabulām, bet pusapzināti klausoties dzīvajā un mainīgajā runā, lasot grāmatas, klausoties radio, TV u.c.

Tagad nereti dzirdam, ka tieši 20. gs. sākumā latviešu valoda ir bijusi pareizības pilnziedā. Te gan vietā daži mūsu valodniecības autoritāšu citāti no šī valodas „zelta laikmeta”. Latviešu gramatikas (1907) priekšvārdā sastādītāji (Mīlenbahs un Endzelīns) saka: ”latviešu valodas avots plūst visā savā dzidrumā tagad vairs tikai vecajā paaudzē, kas vēl nav padevusies ne grāmatnieku un avīžnieku, ne svešu valodu iespaidam.” 1928. gadā izdotajā brošūrā „Dažādas valodas kļūdas” Endzelīns raksta: „..tikai skolotāji pareizi mācīdami skolniekus latviski runāt un rakstīt var reiz mums atjaunot tīru, nebojātu latviešu valodu”. Izskatās, ka jau 20 gs. sākumā un arī brīvvalsts laikā valoda ir bijusi neglābjami „sabojāta”.

Kāpēc šāda nepatika pret valodas pārmaiņām?

Daļēji to var skaidrot ar nepatiku pret pārmaiņām vispār – mēs dzīvojam lielu un arvien straujāku pārmaiņu laikos, tās rada nedrošību, galvenokārt satraukums valda vecākajā paaudzē, kam pagrūti pieņemt jauno modē, apģērbā, kultūras izpausmēs. Pagātnē zinātnieku aprindās šādu kritisku skatu uz savu laiku, iespējams, ir noteikusi latīņu valodas absolutizācija, sajūsma par mirušu valodu, kas vairs nemainās, kur viss ir skaidrs, pabeigts un salikts pa plauktiņiem. Latīņu valoda, ko tauta (neizglītotie) nelietoja, parasti tika arī mākslīgi apgūta – to mācījās no gramatikām. Vairums Eiropas valodu ilgu laiku tika iespiestas latīņu prokrusta gultā, līdz pat neesošu locījumu atrašanai tajās (lai tik atbilstu latīņu standartam). Tā kā latīņu valodas lietojums bija galvenokārt rakstu formā, pēc analoģijas rakstu valoda tika pasludināta par vienīgo “īsto”, aizmirstot, ka dzīvo valodu un tās attīstību virza tieši sarunvaloda, cilvēku savstarpējā saziņa. Paradoksāli, bet latviešu valoda tās konsolidācijas posmā daļēji izvairījās no šīs nelaimes, jo rakstu valodu bija veidojuši nelatvieši. Alunāns, Kronvalds, Brīvzemnieks un citi ļoti uzsvēra tautas sarunvalodas dzīvinošo dabu. Visbeidzot daudziem liekas, ka pastāv tikai viens mūsu valodas pareizais paveids, un pārējie – sarunvaloda, slengs, tehniskie žargoni, čatu valoda u.c. ir tās sakropļoti varianti. Šo viedokli vēl saasina jauno mēdiju izvēršanās ar to jaunajiem valodas paveidiem.

Kāpēc valoda mainās?

Pirmkārt, tāpēc, ka mainās ārējā pasaule, mainās vajadzības, un valoda pieskaņojas šīm vajadzībām. Par to liecina gan vecvārdi un arhaismi, kas no valodas zūd vai tiek noglabāti pūralādēs (vārdnīcās), gan jaunvārdi, kas nemitīgi papildina valodas krājumu. Jaunas saziņas formas, piemēram, īsziņas, ved pie jaunu saīsinājumu un simbolu rašanās.

Otrkārt, valodas mainās kontaktu ietekmē – sevišķi tas attiecas uz mazākām, kas atrodas krustceļos (kā latviešu), nevis izolētībā (kā islandiešu). Latviešu valoda vienmēr ir bijusi kontaktā ar kādu vai kādām reģiona lielvalodām – vācu, poļu, zviedru, krievu, angļu, daudz no tām aizguvusi un asimilējusi aizguvumus. Kontaktvalodas galvenokārt ir tās, no kurām latviešu valoda gūst attiecīgā brīdī vajadzīgo. Tas, ka kontaktvalodas ir mainījušās, ir labi -- ja būtu viena, mūsu valoda sāktu pārāk līdzināties tai. Bet tā, leduslāci (Eisbaer) nomaina baltais lācis (belij medved) un tagad polārlācis (polar bear). Aizguvumi tiek valodā iekļauti, pieslīpēti, šodien to redzam tādos vārdos kā rullēt (to rule), tīnis (teenager), tusiņš (tusovka) -- tusēt, ietusēt, patusēt, aiztusēties, iztusēties utt. Latviešu valodā visbiežāk lietotais saiklis un ir ģermānisms (und), par ko reti kurš latvietis iedomājas. Arī tādus vārdus kā skola, slims, tirgus, baznīca, žurka, ģimene, ārsts, sēne, puisis, meita, bagāts, nabags tikai filologs atpazīst kā aizguvumus. Pārmaiņas neskar tikai leksiku -- no vācu valodas ienāca daudzi salikteņu un atvasinājumu paraugi, no krievu valodas dažādas konstrukcijas, tā dominēja terminoloģijas modeļos, arī angļu valoda tagad nedaudz maina teikumu struktūras, caur to ieplūst visdažādākie internacionālismi u.c.

Treškārt, valodu ietekmē mode, prestižs, pakaļtaisīšana, imitēšana – cilvēkiem patīk piesavināties un imitēt to, kas ir jauns, moderns un liekas pievilcīgs. Tas nenozīmē, ka modes diktētās pārmaiņas ir visaptverošas un dziļas, ka valda neierobežota patvaļa, ka iespējams ir jebkas. Arī apģērbu modē pamatelementi – kleita, bikses, žakete -- kopumā mainās maz. Bet žaketei var būt dažādas krāsas, divas, trīs vai četras pogas, vai mazliet radikālākā variantā to var nebūt vispār, vai var būt rāvējslēdzējs. Līdzīgi valodā -- te modē ir problēmas, kas nomāc citus līdzīgus vārdus, te izaicinājumi, te reāli vai da jebkas. Pēc kāda laika modē būs kas cits. Visi šie valodas pārmaiņu iemesli ir ārpus pašas valodas – tie ir sociolingvistiski un ekstralingvistiski noteikti.

Vēl pastāv arī tīri valodiski pārmaiņu iemesli, kā pirmais būtu minams slinkums, jeb -- zinātniski izsakoties -- valodas ekonomija. Tas izpaužas gan galotņu norīšanā runājot, gan vārdu saplūšanā salikteņos. Valodas ekonomijas princips arī nozīmē, ka valodā nav vajadzīgi divi vārdi, kas nozīmē to pašu – parasti veidojas kādas nianses, tāpēc iebildes pret jaunvārdiem, kas dublē esošās nozīmes nav prātīgas – vai nu jaunajiem radīsies nozīmes nianses, vai kāds izzudīs. To noteiks valodas lietotāji. Pastāv arī citas likumsakarības. Vienas pārmaiņas parasti izsauc citas maiņas. Ja agrāk abstraktais vārds ekonomika bija vienskaitlī, tad, parādoties citai nozīmei, parādās arī daudzskaitlis. Ekonomija izpaužas arī vārdu īsināšanā, sevišķi, ja ir ārējas paralēles, šodien to redzam tādos vārdos kā minimalizēt – minimizēt, optimalizēt – optimizēt.

Taču parasti lingvistiskie iemesli ir visai pavāji, un valodas likumsakarības tikai strukturē ārējo faktoru izraisītās maiņas. Piemēram, latviešu valodā ir divi skaitļi, taču pastāv izņēmumi – vienskaitlinieki un daudzskaitlinieki. Ārējo faktoru ietekmē (angļu valoda) daudzi izņēmumi patlaban zūd vai sašķobās -- debates arvien biežāk parādās kā debate, savukārt daudzskaitļa formas parādījušās vārdiem prasme, politika, taktika, vara, un daudziem citiem. Lai gan ietekme ir ārēja, tā tiek realizēta latviešu valodas normu ietvarā – divi skaitļi ir norma.

 

Visumā valoda kļūst gramatiski vienkāršāka un sakārtotāka, bet leksiski izplešas. Taču vienmēr ir izņēmumi – vai nu norma konkrētā gadījumā var radīt jukas, vai izņēmumus var vērtēt kā modi vai pieradumu (slinkumu). Dažas valodas īpatnības vispār nevar izskaidrot.

Jaunie mediji

Jauno mediju izvēršanās apgāž mūsdienās izplatīto viedokli, ka cilvēki vairs nelasa un neraksta. Nekad tik daudzi nav bijuši ierauti rakstu valodā, bet tas ir jauns paveids, bieži tradicionālajām normām neatbilstošs un nerediģēts. Jaunie mediji sašķoba runas un rakstu valodas skaidrās robežas -- čatos, komentāros, īsziņās, daļēji arī e-pastā ir kentaurvaloda – runas un tradicionālās rakstu valodas sajukums. Savā laikā Alberto Moravia asprātīgi norādījis, ka analfabētisma procents ir nemainīgs, tikai mūsdienās analfabēti var lasīt un rakstīt. Domāju, arī šodien labi un slikti runā un raksta apmēram līdzīgas iedzīvotāju proporcijas kā pagātnē, tikai tagad tie, kam agrāk nebija balss, ir to ieguvuši. Bet labi, ka šajos medijos tiek lietota latviešu valoda. Visam ir sava vieta, un šeit nebūtu izmisīgi meklējama kopta, pārdomāta, tradicionāla latviešu valoda. To pamatoti varam gaidīt no mūsu literātiem, vārda meistariem, arī kvalitatīvajiem laikrakstiem, žurnāliem, nopietnajiem TV un radio raidījumiem.

Runas par valodas galu, subjektīva matu skaldīšana par atsevišķiem vārdiem novērš uzmanību un ved prom no patiesi svarīgā jautājuma – latviešu valodas pozīcijām nežēlīgajā konkurencē ar citām valodām. Tas attiecas uz valodas lietojumu saziņā un it īpaši elektroniskajos medijos -- jaunais mediju likumprojekts ar valsts valodas ignorēšanu šai ziņā ir bumba ar īsu laika degli. Tikpat svarīga ir valodas lietojuma vajadzība, ko mūsu smagajā etniskajā situācijā stiprina likumi, valodas mācīšanas kvalitāte skolās, datorlingvistikas attīstība, dažādu valodas rīku izstrāde. Visbeidzot nevar aizmirst demogrāfiju – ja latvieši izmirs vai aizbrauks uz citām zemēm un pāries uz citām valodām, tad valoda tiešām var iet bojā. Tomēr baumas par mūsu valodas galu ir pārspīlētas. Kamēr pastāvēs tās lietojums, kamēr valoda sekos līdzi jaunajam un mainīsies, tā dzīvos. Neviena valoda pasaulē nav mirusi tās pārmaiņu dēļ. Dzīvība ir topošajā un mainīgajā, ne tapušajā un sastingušajā.


     

 
Jūs esat 5457150. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs