Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Andrejs Veisbergs > Publikācijas     
   Mutiskā tulkošana un latviešu valoda (valodiskie aspekti)     

Drukāt         

    
     Andrejs Veisbergs

Mutiskā tulkošana un latviešu valoda (valodiskie aspekti)

Kopš neatkarības atgūšanas valodu jomā Latvijā attīstījusies jauna profesija jeb niša – mutiskā tulkošana. Tās veicējs ir tulks atšķirībā no rakstiskā tulkojuma veicēja – tulkotāja. Šī atšķirība parastam cilvēkam ne vienmēr ir skaidra, un tāpēc šo terminu lietojumā vēl vērojama liela nekonsekvence. Spēju atpazīt atšķirību starp tulku un tulkotāju sarežģī arī tas, ka Latvijā nereti viens cilvēks piekopj abus amatus (Veisbergs 1999a). Darba dalīšana un specializācija pie mums vēl nav sasniegusi tādu līmeni kā Rietumos.

Līdz 90. gadiem mutiskās tulkošanas izplatība Latvijā bija ļoti ierobežota, jo latviešu – krievu valodas saziņā tulkojums parasti nebija vajadzīgs, bet dzīvā saskarsme ar ārzemniekiem bija reta. Ar mutisko tulkošanu dažreiz nodarbojās Intūrista gidi, ļoti reti notika kāda starptautiska konference, kurā tika nodrošināts tulkojums.

Atmoda, Tautas fronte, neatkarības procesi piesaistīja ārzemnieku interesi, un arī latviešu valodas kā valsts valodas statusa atgūšana nozīmēja, kas saziņā arvien vairāk radās nepieciešamība pēc tulkiem. Latvijai atgūstot neatkarību, attīstoties attiecībām ar citām valstīm, ieplūstot ārzemju kapitālam, veidojoties kopuzņēmumiem, tulki ieguva sev normālā sabiedrībā ierasto vietu. Latvijā ar mutisko tulkošanu galvenokārt nodarbojās un arī tagad nodarbojas filologi – svešvalodu zinātāji. Tam ir gan pozitīvā puse (labākas valodu zināšanas, profesionāla izglītība, valodas izjūta), gan negatīvā puse (virspusīgas zināšanas specifiskās sfērās.) Jāņem vērā, ka vēl 90. gadu vidū starptautiskās saziņas lingua franca – angļu valoda – Latvijā vēl nebija apgūta pietiekamā līmenī (Druviete 1998), lai netraucēti varētu kontaktēties un risināt sarunas. Pastāv vairāki mutiskā tulkojuma tipi (Alexieva, 1997), no kuriem vissvarīgākie ir sekojošie veidi.

Sinhronā tulkošana (simultaneous interpreting). Tulki (parasti 2 vai pat 3) sēž izolētā kabīnē un austiņās klausās oriģinālvalodu, un ar pāris sekunžu nobīdi to tulko tulkojumvalodā. Daudzvalodu konferencēs kabīnē sēdošie tulko tikai vienā valodā, kamēr citā kabīnē sēdošie atkal citā. Sinhronā tulkošana sniedz lielu laika ekonomiju, un kvalificēti tulki visai precīzi atveido teikto. Šim tulkošanas veidam ir vajadzīga visai sarežģīta  un padārga tehnika, taču tā Latvijā ir pieejama (gan pārvietojamā, gan stacionārā), un domājams, ka pēc Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sanāksmes maijā Rīgā situācija šai ziņā būs vēl labāka.

Secīgā tulkošana (consecutive interpreting), kad tulks noklausās vienā valodā teikto un "pārceļ" to otrā. Pie mums vēl ierasta tulkošana pa teikumam vai 2–3 teikumiem. Rietumos biežāk (taču ne vienmēr) praktizē visai garus runas fragmentus – 5–10 un pat 20 minūtes. Protams, tik garu tekstu atcerēties var tikai retais, tāpēc oriģinālrunas laikā tulks izdara piezīmes, pēc kurām stāstījums tiek rekonstruēts tulkojumvalodā.

Čuksttulkošana (chuchotage – termins no ķīniešu valodas). Tulks sēž blakus vienam vai pāris delegātiem un praktiski sinhroni "čukst tiem ausī" pārtulkoto tekstu.

Kontakttulkošana (liaison/community interpreting) – secīgās tulkošanas paveids ar tulka aktīvāku iejaukšanos saziņas procesā, piemēram, tulkojot operācijas laikā, apmācot valodā bēgļus, strādājot lidmašīnas katastrofas vietā, vadājot viesu delegāciju. Šeit tulkam jāuzņemas mazliet aktīvāka ekstralingvistiskā loma.

Mutiskās tulkošanas prasmju izveidošanai nepieciešama gan laba izglītība, gan pietiekama pieredze. Pasaulē  pastāv atzītas tulku skolas Ženēvā, Parīzē, Vīnē, Londonā, Germersheimā u. c. Arī Latvijas Universitātē, Svešvalodu fakultātē kopš 1992. gada pastāv augstākā līmeņa maģistrantūras programma tulkošanā angļu – latviešu un dāņu – latviešu variantos. Kopš 1999. gada pastāv arī vācu – latviešu programma. 1997. gadā Ventspils augstskolā arī pastiprināti māca mutisko tulkošanu profesionālās (bakalaura) programmas ietvaros.

Mutiskais tulkojums Latvijā

Mutiskā tulkojuma situāciju galvenokārt nosaka trīs lingvopolitiski un sociolingvistiski faktori – latviešu valodas kā valsts valodas statuss, krievu valodas nozīmes mazināšanās un angļu valodas straujā izplatība, kā arī finansiālais aspekts. Tā rezultātā vairāk nekā 90% no mutiskās tulkošanas apjoma notiek angļu – latviešu kombinācijā. Tālāk visai vienādās pozīcijās atrodas angļu – krievu, vācu – latviešu, zviedru – latviešu, dāņu – latviešu, franču – latviešu, itāliešu – latviešu kombinācijas. Praktiski nenozīmīgs ir lietuviešu un igauņu valodu īpatsvars – parasti runātāji izlīdzās ar krievu vai angļu valodu, atsevišķos gadījumos tās tulkojumā tiek izmantotas kā starpniekvalodas. Patlaban mutiskās tulkošanas tirgus Latvijā ir nostabilizējies. Kardinālas izmaiņas varētu radīt Latvijas iestāšanās Eiropas savienībā, jo tad pēkšņi darbam Eiropas institūcijās būtu nepieciešami 50–100 augsti kvalificētu tulku. Kā rāda tādu visai līdzīgu valstu kā Zviedrijas un it īpaši Somijas iestāšanās pieredze, uz laiku tiek sagrauts vietējais tulkošanas tirgus un arī Briseles vajadzības ilgāku laiku paliek neapmierinātas.

Mutiskās tulkošanas tirgu Latvijā ierobežo pašas valsts ierobežotais lielums; nelielie resursi, ko valsts un uzņēmēji var izdalīt šim procesam un svešvalodu zināšanu līmenis, kas strauji pieaug. Vērtējot pēdējo desmitgadi, var teikt ka no 90. gadiem vērojams straujš pieaugums, maksimumpunkts tika sasniegts varbūt ap 95./6. gadu tad seko lēns kritums (Veisbergs 1999). Tomēr, aplūkojot tulkošanu, kas saistīta ar Eiropas institūcijām, ir pieaugums. Tāpēc iespējams, ka pēc dažiem gadiem Latvija pievienosies pārējām Eiropas valstīm arī tai ziņā, ka mutiskais tulkojums galvenokārt skar tieši oficiālo attiecību sfēru, saistībā ar ES, kamēr biznesa sfērā angļu valoda būs kļuvusi par lingua franca.

Sinhronajai tulkošanai nepieciešama visai sarežģīta aparatūra. Tāda Rīgā atrodas tikai dažās vietās, pārējās iztiek ar mobilo aparatūru. Šo tulkošanas paveidu tāpēc ir visai viegli uzskaitīt, kamēr pārējie tulkošanas paveidi ir grūtāk pārskatāmi. Tomēr pētījumi (Veisbergs 1999b) rāda, ka mutiskajai tulkošani ir tendence samazināties – to nosaka galvenokārt pieaugošās angļu valodas zināšanas centrālo pārvaldes aparāta darbinieku vidē, kam ir visciešākā saskare ar ārzemniekiem. Rīgā arvien biežāk oficiālās sarunās mutiskā tulkošana tiek veikta tikai preses konferencēs un citos līdzīgos ceremoniāli protokoliskos pasākumos. Provincē, pieaugot dažādu kopuzņēmumu un starptautisko projektu skaitam, pielietojuma sfēra tulkošanai iespējams vēl paplašināsies.

Hipotētiski varētu runāt arī par krievu valodas jautājumu. Ņemot vērā, ka arvien mazāk latviešu jauniešu pārzina krievu valodu, var pienākt laiks, ka arī šai sfērā būs nepieciešams mutiskais tulkojums. Šeit varbūt par izejas punktu var kalpot fakts, ka ap 1992. gadu krievu valodu arvien vairāk skolās aizstāja citas valodas, tātad pēc pāris gadiem paaudze, kas ieies darba tirgū to varētu nepārvaldīt. Iespējams angļu valoda tad kalpos kā saziņas valoda starp šīm grupām (McKay 1995), iespējams krievu jaunieši pilnībā pārvaldīs latviešu valodu, tomēr paliks arī sakari ar Krieviju, kas iespējams prasīs mutisko tulkošanu.

Kopumā tātad var secināt, ka mutiskās tulkošanas tirgus Latvijā ir visai stabils un atbilstošs pašreizējai situācijai. Autors šajā rakstā nepieskaras tādām problēmām, kā tulku sagatavošana.

Mutiskais tulkojums un Eiropas Savienība

ES pamatdokumentos ir atsauce uz to, ka katras dalībvalsts valsts valoda ir ES oficiālā valoda, un tātad tās pārstāvjiem ir demokrātiskā tiesība gan uzstāties savas valsts valodā, gan saprast, par ko ir runa. To nodrošina praktiski visu Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un citu organizāciju oficiālo sēžu sinhronā tulkošana. Runātāji apzinās, ka tulkojums daudzos gadījumos ir daudz svarīgāks nekā oriģināls (ko bieži klausās tikai pāris cilvēku) un tāpēc parasti ievēro mērenu runas stilu, kas ļauj veikt kvalitatīvu tulkojumu. Pieredzējuši runātāji saprot, ka par runas kvalitāti tiks spriests pēc tās tulkojuma, un tāpēc ir bezjēdzīgi censties iespiest 5 vai 10 minūtēs pēc iespējas vairāk informācijas un to, galvu nepacēlušam, nolasīt trakā ātrumā. Zaudējumi šādam stilam būs lielāki nekā ieguvumi.

ES tiek galvenokārt praktizēta tulkošana tikai dzimtajā valodā – tulks parasti tulko no 2 vai vairāk valodām tikai savā dzimtajā valodā. Tas nozīmē, ka sēdēs katrai valodai ir sava tulku kabīne un tajā, piemēram, angļu kabīnē, sēdošie 3 tulki parasti spēj nosegt 11 pašreizējās valodas – var tieši tulkot no visām darba valodām. Gadījumā, ja kādu no valodām neviens no tulkiem nepārvalda, tulkojums tiek veikts no kādas starpniekvalodas.

Pastāv arī otrs modelis, kad viena vai divas valodas tiek ņemtas kā starpniekvalodas un, piemēram, somu runa tiek tulkota angliski, un no tās savukārt – visās citās valodās. Šādā (daudzās situācijās ekonomiskākā) risinājumā parādās vairākas problēmas. Pirmkārt, starpniekvaloda it kā atrodas prestižākā statusā. Otrkārt, divkārtējā tulkojumā zūd vairāk informācijas, un treškārt, laika ziņā notiek nobīde, kas var radīt visai lielas problēmas. Piemēram, strauji balsojot par kāda dokumenta pieņemšanu pa punktiem, sēdes vadītājs soms sauc "par, pret, atturas", taču, kamēr tulkojums caur angļu valodu aiziet līdz trešajai valodai, vadītājs somiski jau pārgājis pie balsošanas par nākamo punktu. Taču, ES paplašinoties, acīmredzot šis variants uzvarēs, jo 3 tulkiem nav iespējams nosegt vairāk valodu un pulcināt katrā konferencē 20 tulkus katrai darba valodai būtu pārāk dārgi.

Starpniekvalodas pastāvēšana arī zināmā mērā ietekmē tulku runas stilu. Tā kā pirmā tulka valoda funkcionē kā izejmateriāls otram tulkam, vēlams, lai šis materiāls būtu pēc iespējas skaidrāks un loģiskāks. Ja jāizšķiras starp formas precizitāti un vieglāku uztveramību, priekšroka tiks dota pēdējai. Šajā jomā dažreiz parādās pretrunas starp Austrumeiropai raksturīgo (ieaudzināto un gaidīto) vēlmi pēc lielākas formālas līdzības oriģinālā un tulkojumā un Rietumeiropā praktizēto jēgas, pamatdomas un elegances saglabāšanu. Jāsaka arī, ka, klausoties, piemēram, lietuviešu uzstāšanos, kas caur franču valodu tiek tulkota angļu valodā un pēc tam latviski (dubultstarpniecība), dažreiz rodas sajūta, ka no oriģināla pāri palikusi tikai skaista forma un pamatdoma. Latviešu tulki savā ziņā atrodas visai neapskaužamā situācijā (Zauberga 1999b), jo pret tiem tiek izvirzītas dažādas prasības – Latvijas delegācija vēlas precīzu, sev ierastu tulkojumu, ārzemnieki – gan citi tulki, gan klausītāji – savukārt labi pārstrādātu un elegantu tulkojumu.

Iespējams, ES būs jāmaina arī prakse, ka tulkojums notiek tikai dzimtajā valodā. Jau tagad sarunās ar ES latviešu (un citu jauno valstu) tulki tulko abos virzienos. Somu kolēģi joprojām nodrošina tulkojumu arī no somu valodas. Maz ticams, ka samērā īsā laikā izdosies atrast pietiekami daudz  ārzemnieku, kas būs tik perfekti apguvuši latviešu valodu, lai spētu izpildīt šīs funkcijas.

Tulkojums un valoda

Ja saikne starp rakstisko tulkojumu valodu un latviešu valodu kopumā ir nopietni pētīta (Zauberga 1999a; Veisbergs 1999c), tad mutiskā tulkojuma potenciālais un reālais iespaids uz latviešu valodu praktiski līdz šim nav aplūkots. To lielā mērā nosaka jau minētā parādības novitāte. Taču daudzi jautājumi, kas sasitās ar mutiskā tulkojuma ietekmi ir visai līdzīgi tiešo valodu kontaktu, divvalodības un interferences jautājumiem – jo visu to centrā ir divvalodīgais (vai daudzvalodīgais) indivīds, kas vienlaicīgi operē ar divām valodām un kam ir saskare ar citiem valodas nesējiem.

Mutiskā tulkojuma un latviešu valodas saikni var aplūkot vairākos aspektos. Pirmkārt, saistībā ar galvenajām kontaktvalodām un to ietekmi uz latviešu tulkojumvalodu; otrkārt, saistībā ar tulkojumvalodas kvalitāti gan vienā, gan otrā virzienā un, treškārt, pētot latviešu tulkojumvalodas ietekmi uz latviešu valodu kopumā.

Runājot par mutiskās tulkošanas valodiskajiem aspektiem, jāatzīst, ka jebkurš mutiskais tulkojums ir nekvalitatīvāks nekā kvalitatīvs rakstiskais tulkojums. To galvenokārt nosaka laika faktors. Rakstiski tulkojot, normālos apstākļos tulkotājam ir pieejamas dažādas vārdnīcas, viņš var kontaktēties ar speciālistiem, tekstu autoriem, dienām ilgi pārdomāt radušās problēmas, slīpēt izteiksmi utt. Mutiskajā tulkojumā tas viss praktiski nav iespējams. Sinhronajā tulkošanā pārdomām, resp., reakcijai var atvēlēt varbūt tikai sekundi, jo runas plūsma ir nepārtraukta. Ātrums nosaka vairākas runas veida izmaiņas un kļūdas.

Sinhronajā tulkošanā tiek zaudēta zināma daļa informācijas. Arī garajā secīgajā tulkošanā tiek apzināti veikta teksta saspiešana (kompresija) par 25–30%. Tulkojumā parādās neprecizitātes – garākos teikumos tulks nereti var zaudēt kontroli pār saikļiem, saskaņojumu, galotnēm.

Iepējama oriģinālvalodas interference tīri skaniskajā runas noformējumā, arī normālas valodas intonācijas izmaiņas, t. s. velkošā tulka intonācija, paužu izkārtojuma maiņa sakarā ar atšķirīgām teikumu struktūrām, neziņu par to, kas sekos. Nereti tulkojumā parādās izlīdzinoši monotona pieskaņa, jo tulka uzdevums nav atveidot, piemēram, ātru un histērisku vai lēnu un āķīgu runas stilu, bet gan to "normalizēt" (sevišķi starpniekvalodu tulkojumā).

Runājot par interferenci, nozīme ir arī valodai, no kuras tiek tulkots. Ap 90 % mutiskā tulkojuma Latvijā nāk no angļu valodas, tātad šī interference ir papildinājums vispārējai angļu valodas interferencei, ko novērojam šodien. Daudz mazāk tiek tulkots no vācu valodas, kur arī ir savas īpatnības – piemēram, ilgāka tulka kavēšanās, lai noskaidrotu darbības vārda nozīmi, kas vācu valodā atdalītā priedēkļa formā atklājas bieži vien tikai teikuma beigās. Laba valodas prakse un intuīcija šo situāciju var uzlabot, taču šeit slēpjas arī zināms risks (Jòrg 1995). Ir arī neizbēgami zaudējumi, nespējot sekundes desmitdaļas laikā izkalkulēt dažādas vārdu spēles, slēptas domas, retoriskas figūras, metaforas, izteiksmes nianses, nesvarīgas novirzes

Tomēr ņemot vērā mutiskās tulkošanas ierobežoto apjomu un specifiku, visas minētās novirzes, neprecizitātes, fonētiskā, gramatiskā interference diez vai ir spējīga atstāt kaut cik jūtamu iespaidu uz latviešu valodu. Pavisam citāda ir situācija terminoloģijas jomā.

Mutiskā tulkošana un terminoloģija

Vislielākā tulkojuma un valodas mijiedarbība ir terminoloģijas jomā. Nenovēršami rodas situācijas, kad tulks saduras ar nezināmo, piemēram:

  • terminu, kuram latviešu valodā nav ekvivalenta;
  • terminu, ko tulks nepazīst;
  • terminu, ko var saprast, bet nevar pārtulkot;
  • terminu, kas aizmirsies.

Tā kā tulkojumam ir tendence balstīties uz sacītā jēgu, nevis absolūtu ekvivalenci, tiek lietots tā sauktais ātrais variants – visbiežāk latviešu valodā tiek veidots aizguvums, dažreiz kalks. Skaidrojošo tulkojumu jaunam terminam lietot neļauj laika ierobežojumi, labākajā gadījumā to var izmantot vienreiz, pēc tam lietojot kādu īsāku variantu.

Tulki bieži kontaktējas ar Latvijas puses pārstāvjiem. Pēc šāda tulkojuma tiek mēģināts noskaidrot, vai šāds termins ir pieņemams. Bieži delegāti paši nezina latviešu terminu bet,  zinot latīnisko sakņu nozīmi, gatavi pieņemt okazionālo aizguvumu, piemēram monitoring – monitorings, notification – notifikācija, incenerator – incenerators. Nākošajās sarunās šis bieži vien neveiklais veidojums jau tiek lietots kā akceptēts termins un iestrādāts valodā. Delegāti to lieto savās runās, un tulki (tie paši vai citi) to pieņem kā akceptētu.

Tajā pašā laika, iespējams, Latvijā pie ši jautājuma strādā citi cilvēki, kas veido citus terminus. Tā rezultātā (ņemot vērā, ka vārdus producē arī rakstiskie tulki) izveidojas bezgala daudz variantu vienam angļu terminam (sevišķi t. s. eiroterminiem (Broka 1999)), piemēram,

  • regulation – nolikums, noteikums, nosacījums, reglaments, regula, rēgula, regulācija, priekšraksts, rīkojums, likums;
  • notification – pieteikšana, reģistrēšana, izziņošana, paziņošana, notifikācija;
  • monitoring – kontrole, monitorings, līdzsekošana, pārraudzība, apsekošana, uzraudzība, novērošana;
  • transparency – caurskatāmība, caurspīdība, caurspīdīgums, transparence;
  • screening – causkatīšana, caurlūkošana, saskaņošana, skrīnings;
  • guidance – vadība, vadlīnijas, norādījumi;
  • updating – aktualizācija, papildināšana, informēšana.

Ja šī terminu daudzveidība varbūt arī nepazudina mutiskā tulkojuma jēgu, tad zināmas problēmas var rasties tulkojot pretējā virzienā, t. i., uzminēt, ko latviešu delegāts domā, lietojot kādu savādu vai polisemantisku vārdu. Taču vēl ļaunākas sekas ir tam, ka šie jaunveidojumi ar delegātu starpniecību ieplūst arī rakstiskajos un oficiālajos tekstos, turklāt pārsteidzošā dažādībā. Tie bieži nekonsekventi lietoti vienā tekstā, bet vēl lielāka dažādība vērojama dažādu nozaru ministriju tekstos, kur bieži parādās attiecīgajā ministrijā, departamentā, iestādē ierastais, izvēlētais vai kaut kur dzirdētais variants.

Un tikai ar laiku izdodas vienoties par vislabāko. To, tiesa, neizlemj tulki, bet gan Tulkošanas un terminoloģijas centrs vai Terminoloģijas komisija. Labāka sadarbība un straujāka problēmu risināšana starp šīm institūcijām, specālistiem un tulkiem varētu atvieglot gan tulku stāvokli, gan uzlabot latviešu valodas tulkojuma kvalitāti.

Bibliogrāfija

Alexieva, B. (1997) A Typology of Interpreter–Mediated Events. In: The Translator. vol. 3. No. 2. pp. 153–174.

Broka, V. (1999) Problems of the Translation of "Euroterms" into Latvian. In: Interpreting and Translatio as Intercultural Communication: Theory, Practice, Instruction Methods. Ventspils: Ventspils Augstskola.

Druviete, I. (1998) Latvijas valodas politika Eiropas Savienības kontekstā. Rīga: LU  LVI, LZA EI.

Jòrg, U. (1995) Verb Anticipation in German-English Simultaneous Interpreting. University of Bradford (Unpublished M.A. Dissertation).

McKay  S. (1995) The Language Situation in Latvia. In: TESOL matters. Oct/Nov. pp. 17–18.

Veisbergs, A. (1999a) Latvia on the verge of the next millenium. In: Language Today, 17. pp. 16–17.

Veisbergs, A. (1999b)  Latvian Interpreting Scene: Present and Future Trends. In:Translatorische Kompetenz. Abstracts. Germersheim. pp. 35–36.

Veisbergs, A. (1999c) Language Contacts, Translation, their Impact on Modern Latvian. In: Interpreting and Translation as Intercultural Communication: Theory, Practice, Instruction Methods. Ventspils: Ventspils Augstskola.

Zauberga, I. (1999a) Tulkojumvalodas stilistiski strukturālā neviendabība. Linguistica Lettica. 215.–222. lpp.

Zauberga, I. (1999b) Variables of Quality Assessment in Interpreting. In: Translatorische Kompetenz. Abstracts. Germersheim. pp. 37–38.

Summary

The author discusses the impact of interpreting on the Latvian language. Interpreting is a relatively new phenomenon in Latvia, dating its beginnings since early 90ies of the 20th century. The author briefly describes the four most frequent modes of interpreting – simultaneous, consecutive, chuchotage and community interpreting. Analysis of the trends shows that  about 90% of cases  the language pair is Latvian and English, followed by a tiny proportion of German, French, Russian, Italian and Scandinavian languages. Lithuanian and Estonian are practically never interpreted into Latvian – in case of need English or Russian are used either as languages of communication or English as a relay language. Interpreting showed a distinct tendency of rise in the first 5 years of the 90ies and a gradual decline in the following years. However interpreting connected with EU institutions is on the rise and EU can be considered a key player for the interpreting market of the future. The author focuses on the role of retour for Latvian interpreters and explains the EU situation and interpreting practices.

Interpreting can be viewed with regard to Latvian in several ways – its effect on Latvian as a target language, the quality of the target language and the effect of the interpreting language on Latvian as a whole. Phonetic, grammatical interference, imprecision can affect the quality of the interpreting event, however it is terminology where interpreting leaves its mark on the language as such. The occasional terms coined by interpreters (when there is linguistic lacunae, when the interpreter does not know the correct term, when it is forgotten) tend to establish themselves in the language and accordingly a variety of terms for one concept occur. These are further strengthened by repetition and find their ways into translations and original Latvian texts.  This problem can only be solved by interpreters translators, terminologists and linguists working together.

     

 
Jūs esat 4440583. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs