Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Andrejs Veisbergs > Publikācijas     
   Valodas Latvijā pasaules un Eiropas Savienības kontekstā     

Drukāt         

    
     Andrejs Veisbergs 

Valodas Latvijā pasaules un Eiropas Savienības kontekstā

Globālie aspekti

No pasaules apmēram 6000 valodām vismaz pusei, varbūt pat 90 procentiem, šai gadsimtā tiek paredzēta nāve. Daudzām ir tikai daži runātāji, un jau tuvākajos gados tās izzudīs (atcerēsimies kaut vai tepat blakus esošo lībiešu valodu). Pastāv vairāki viedokļi par šo situāciju – viens ir ļaut lietām ritēt savu dabisko ceļu – tāpat kā cilvēkiem, valodām ir sava bērnība, spēka gadi un arī neizbēgamā nāve. Taču uz šo jautājumu var lūkoties arī no cita skatapunkta – proti, “dabiskais” šai gadījumā ir “ekonomiskais”, bet ekonomiskajiem spēkiem, ja tos neierobežo, ir tieksme uz monopolu, kas, kā rāda pieredze, nebūt nav tas labākais, jo ved uz mazāku valodu izzušanu. Apzīmējot lielo valodu uzkundzēšanos un mazo iznīcību, tiek lietoti tādi termini kā valodu imperiālisms, hegemonija un lingvocīds. Aplūkojot pasaules lielās valodas un to izplatību, jāņem vērā ne tikai runātāju skaits, bet arī runātāju zemju ekonomiskā varenība. Un tad atklājas patiesā aina – lai gan ķīniski runājošo ir trīs reizes vairāk nekā angļu, angļu valodas ekonomiskais spēks ir desmit reizes lielāks nekā ķīniešu valodai. Lai gan pasaulē ir vairāk hindi runātāju nekā spāņu, ekonomiski pēdējie ir tālu priekšā. Turklāt, kontrolējot ekonomiski progresīvās jomas, piemēram, datorprogrammatūras nozari, šis atrāvums tiek strauji palielināts. Ne velti kāds pazīstams valodnieks ir teicis, ka angļu valodas uzvaras gājiens gadījumā, ja Bils Geitss būtu piedzimis Ķīnā, nebūtu tik drošs. Un iespējams, ka situācija ar laiku var arī mainīties, jo izskaitļots, ka jau 2007. gadā ķīniešu valodas lietojuma apjoms internetā pārspēs angļu valodas lietojumu.

Tomēr pastāv arī otrs uzskats, ka katra, pat vismazākā, valoda ir vērtība un, ja to iespējams saglabāt, tad tas ir jādara. Līdzīgi cilvēce rūpējas arī par izzūdošam sugām, jo dažādībā ir liels spēks, kas bieži vien nav ikdienā aptverams.

Eiropa

Eiropa ir kultūrdažādības iemiesojums. Kultūrdažādība lielā mērā balstās uz lingvistisko diversitāti – valodu dažādību, jo pagrūti iedomāties puslīdz autonomu nacionālas kultūras attīstību bez valodas norobežotības.  Mazās valstis un kultūras visbiežāk saprot un definē savu identitāti kā valodas un kultūras kopumu. Citu valodu zināšana savukārt ļauj ielūkoties citās kultūrās, kā arī vispār sazināties. Šāda veidā var mēģināt risināt pretrunu, kad plašākas saziņas vēlme (viena globāla valoda) nonāk konfliktā ar nacionālās identitātes zudumu. Kā tad veicas eiropiešiem ar citām valodām?

Statistika

Tikai 44% ES iedzīvotāju bez dzimtās valodas var runāt (uzturēt sarunu) kādā svešvalodā. Šis skaitlis ir lielāks jaunākajā vecuma grupā  – ap 55%, starp izglītotākiem cilvēkiem – ap 65% un vīriešiem (46%). Visvairāk valodu zinātāju ir Luksemburgā, kur vidēji katrs iedzīvotājs pārvalda vēl vienu valodu, kā arī Dānijā, Holandē un Zviedrijā, kur ap 80 % spēj sarunāties vēl vienā valodā (galvenokārt angļu vai vācu). Kā redzams, labākas citu valodu zināšanas ir tieši mazajās valstīs. Tas ir dabiski un saprotami. Izglītības sistēmā angļu valoda ir stabili pirmajā vietā kā pirmā svešvaloda – to apgūst 91% jauniešu, otrajā vietā ir franču valoda  – 34%, trešajā vācu – 15% , spāņu – 10%. Par spīti izplatītajam uzskatam par angļu valodas universālu zināšanu, tikai nepilna trešdaļa eiropiešu var sarunāties angļu valodā. Šis skaitlis ir augstāks Eiropas ziemeļos un zemāks dienvidos. Tā kā mūsu kontakti ar ziemeļvalstīm ir plašāki, daudziem ir radies priekšstats, ka angliski runā visi.

Salīdzinoši Latvijā situācija nemaz nav tik slikta. Pēc 2000. gada datiem 70% latviešu pārvalda krievu valodu, 52% krievu prot valsts valodu; 14% pārzina angļu valodu – iespējams, šis procents ir strauji augošs, 8% – vācu valodu. Tātad kopumā var teikt, ka vidēji Latvijas iedzīvotājs pārvalda vismaz vēl vienu valodu un mēs esam uz Luksemburgas līmeņa.

Līdz Otrajam pasaules karam Eiropā iedzīvotāji parasti mācījās un zināja kaimiņu valodas (protams, elite pārzināja prestižās valodas). Angļiem tā bija franču, vāciešiem – franču un spāņu, itāļiem – franču,  dāņiem – vācu, somiem – zviedru, zviedriem – vācu, ungāriem – vācu. Latviešiem attiecīgi vācu un krievu, nevis igauņu un lietuviešu. Šī ievirze, parādoties globālajām valodām ar lielu ekonomisko spēku, ir izmainījusies un tagad Ungārijā angļu valodas zināšanas ir daudz labākas nekā vācu, tāpat arī Rumānijā – angļu, nevis radniecīgo franču. Latviju šis process skāra jau agrāk, kad Ulmanis trīsdesmitajos gados izlēma pāriet uz angļu valodu kā dominējošo svešvalodu.

ES institūcijas

Bez visu dalībvalstu valodām, kas ir oficiālās ES valodas, pastāv arī otra kategorija – tā saucamās darba valodas – tās ir angļu, franču un vācu, kas ir “vienlīdzīgākas” par citām. Tā kā Lielbritānija un Īrija ES pievienojās tikai 1973. gadā, angļu valodas pozīcijas sākumā nebija diez cik stipras, taču jau 90. gadu sākumā tā izlīdzinājās ar franču valodu, nobīdot vācu valodu trešajā vietā. Iestājoties Zviedrijai un Somijai, angļu valodas dominance kļuva arvien noteiktāka, un, iestājoties Austrumeiropas valstīm, tā kļūs vēl nospiedošāka. Šķiet, angļu valodas primārums nebūtu jāapstrīd – tā ir modernās pasaules saziņas valoda un agrāk vai vēlāk ieņems tās pozīcijas, kādas savulaik Latvijā bija krievu valodai. To arī nosaka angļu valodas statuss skolās, proti, angļu valoda ir noteikta kā pirmā svešvaloda Latvijas skolās jau no 90. gadu sākuma. Tas, ka mums ir arī otrā un trešā valoda, padarīs latviešu jaunatni par ļoti konkurētspējīgu, un šeit mēs esam aizsteigušies priekšā EP pagājušā – Valodu gada – aicinājumam par vairāku valodu apgūšanas vēlamību. Cits jautājums saistās ar valodas zināšanu kvalitāti. Ja angļu valodā tā būtu apmierinoša, jo to bez skolotājiem stiprina arī datorspēles, mācību programmas, filmas utt., tad pārējo kvalitāte bieži paliek minimālas saziņas līmenī.

Drauds vai iespēja?

Latviešu valodai kā mazai valodai pastāv zināmi draudi (nav runa par izzušanu!) straujajā globalizācijas procesā. Tā ir par mazu, par individuālu, par vāju, bez pietiekamas ekonomiskas bāzes, bez pietiekami nopietnas tirgus vērtības globālā aspektā.

Taču šis apdraudējums nebūtu jāsaista ar Eiropas Savienību. Drīzāk otrādi.

Pirmkārt valsts valodai iekļūstot izredzēto klubā – oficiālās valodas statusā – tā gūst papildu punktus un ceļ savu ekonomisko vērtību. Atcerēsimies, ka ES ir diezgan valodu, kam nav šī statusa un kas ir krietni lielākas par latviešu valodu, piemēram, kataloniešu valoda ar tās vairākiem miljoniem runātāju.

Otrkārt, ES vispār cenšas pretoties gan vienas valodas dominancei, gan valodu izzušanai kā tādai. Lai cik banāli tas nebūtu, bet, šķiet, ar multilingvismu ES daļēji veic sev ierasto pretmonopolu darbību. Jautājums lielā mērā ir pašu latviešu rokās. Varētu teikt, ka mums tiek piedāvāta iespēja un pat struktūras, kā attīstīt latviešu valodu. Vai mēs to izmantojam vai nē, ir atkarīgs no mums pašiem. Ar iespēju jāsaprot oficiālās valodas statuss latviešu valodai, Latvijai iestājoties ES. Ar struktūru – tās tulkošanas iespējas, kādas tiks un jau tiek piedāvātas.

Pirmkārt, varam runāt par rakstisko tulkošanu. ES pat prasa, lai tās direktīvas, regulas un noteikumi būtu pieejami visās oficiālajās valodās, pretējā gadījumā ir grūti prasīt to ievērošanu, jo iespējams aizbildināties ar nesaprašanu. Šis darbs norit visai veiksmīgi, un to veic Tulkošanas un terminoloģijas centrs un dažādas ministrijas. Tas katrā ziņā nāk par labu latviešu valodai – bagātina vārdu krājumu, stabilizē valodas leksisko sistēmu, standartizē terminoloģiju, jo darbs tiek veikts sistemātiski. Šad tad dzirdētais iebildums, ka visi šie teksti un arī jaunvārdi ikdienā nevienam nav vajadzīgi un tā ir lieka nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana, manuprāt, nav arguments. Ja latviešiem patlaban pietiek ar pāris vietējo gliemežu apzīmējumiem, tad iespējams, ka pēc pāris gadiem, paplašinoties tirdzniecībai, arī mūsu veikalos parādīsies desmitiem dažādu gliemežu veidu un katram būs vajadzīgs labs vārds. Domājams, ka 17. gs. Bībeles tulkošanas laikā reti kurš latvietis bija sastapis lauvu vai kamieli un iepircis dimantus vai ēdis vīģes. Bet šie vārdi latviešu valodai nav nākuši par ļaunu.

Mutvārdu saziņa. Arī šeit ES paredz tulkojuma nodrošināšanu. Atšķirībā no rakstiskās tulkošanas gan pastāv iespēja, ka Latvijas pārstāvjiem, konsekventi lietojot labāku vai sliktāku angļu valodu, tulkošanas process (kas ir visai dārgs – un no kopējā budžeta apmaksāts) tiks nodrošināts tikai atsevišķās ceremoniālās reizēs. Vajadzētu saprast, ka nevienam citam, izņemot mūs pašus, latviešu valodas lietošana Briselē nebūs nepieciešama. Oficiālās valodas statuss pastāvēs, bet tas ar saturu būs jāpiepilda pašiem.

Un, ja latviešu valoda izzudīs kā saziņas valoda Briseles koridoros, tad tāpēc, ka mēs paši aiz labas gribas to būsim izvēlējušies. Neviens to nebūs uzspiedis, bet nevar gaidīt, ka kāds aizliegs latviešiem lietot angļu valodu.

Prognozes

Oficiālais latviešu valodas statuss varētu būt papildu dzinulis nelatviešiem nopietni apgūt latviešu valodu. Domājams, ka norādījumi par valodas politiku, aicinājumi to liberalizēt varētu būt retāki, Latvijai esot dalībvalstij, un arī mazāk efektīvi, jo lielais drauds – mūs var neuzņemt – nepastāvēs. Turklāt pieredze rāda, ka ES valstis diezgan kūtri pilda tām nevēlamus humanitārās sfēras lēmumus. Tomēr minoritāšu valodām, tai skaitā jaunajām, tiks nodrošinātas zināmas tiesības, jo ES kā birokrātiskai sistēmai ir tieksme atražot tās starpvalstu modeļus individuālu valstu līmenī.

Ļoti sarežģīts jautājums ir iedzīvotāju migrācija – var gaidīt zināmu nelatviešu emigrāciju uz, viņuprāt, labākām ES valstīm ar augstāku dzīves līmeni. Bet iespējama arī latviešu emigrāciju. Kādas būs šo procesu attiecības, ir grūti spriest. Dažādi pētījumi un sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka potenciālo emigrantu tomēr būtu vairāk starp krievvalodīgajiem. Taču šeit ir ļoti svarīgi jautājuma formulējumi – vai jūs aizbrauktu pavisam, vai jūs vēlētos strādāt Eiropā, vai jūs vēlētos kādu laiku pastrādāt Rietumos, utt. Iespējama arī citvalodīgo ieceļošana – nedomāju, ka tās apmēri būs milzīgi, taču savu iespaidu uz valodu situāciju tas var atstāt – līdzīgi kā Skandināvijā, acīmredzot būs jādažādo latviešu valodas apmācības sistēma, lai tā būtu pieejama ne tikai krievvalodīgajiem.

Problēmas un mājasdarbi

Optimizējot neslikto svešvalodu apguvi, vajadzētu panākt lielāku otrās un trešās skolā apgūstamās valodas diferenciāciju – šeit izteikti dominē krievu (26% no skolēniem) un vācu (18%) valoda, daudz mazāk franču (1%) un skandināvu valodas. Praktiski nav apgūstama spāņu valoda (0,09%) – vienīgā, kas nākotnē varētu konkurēt ar angļu valodu. Seši skolnieki apgūst itāliešu valodu. Cik latviešu labi pārzina igauņu, somu, portugāļu, čehu, ungāru valodu? Cik skolās ir iespēja apgūt kaimiņu poļu un lietuviešu valodu? Šo situāciju, protams, uzlabo minoritāšu esamība Latvijā. Liekas esošā situācija ir vēsturiski un stihiski izveidojusies, nevis tālredzīgi un gudri plānota. Bez svešvalodu apmācības dažādošanas skolās labu efektu varētu panākt, arī rādot filmas televīzijā oriģinālvalodās ar subtitriem. Dažās valstīs iet pat soli tālāk – mācību nolūkos rāda filmas ar subtitriem oriģinālvalodā, kas neapšaubāmi atvieglo svešvalodas uztveri.

Runājot par tulku (atšķirībā no tulkotāju sagatavošanas), jāatzīst, ka to kavē nepietiekamas valodas zināšanas. Stresa apstākļos, un tulku darbs ir ļoti spriegs, parādās valodas nepietiekamā kvalitāte. Eiropas Komisijas eksāmenu nokārtojušo tulku sadalījums pa valodām labi parāda šo kvalitātes atšķirību. No 30 sertificētajiem tulkiem 27 ir angļu valodas, 2 vācu un viens franču valodas tulks. Tas, manuprāt, arī atspoguļo situāciju kvalitātes jomā. Šī problēma daudz mazākā mērā skar tulkotāju darbu, jo redaktoru darbs ļauj jaunienācējiem apgūt valodu nepieciešamajā kvalitātē pašā darba procesā. Bet nekvalitatīvu tulku kabīnē laist nevar – rezultāts būs katastrofāls. Nez vai kvalitātes jautājumu var attiecināt uz valodu apmācību un izglītības sistēmas darbu kopumā. Drīzāk jauniešiem vajadzētu saprast, ka, lai strādātu augstākā līmenī, valodas zināšanām jābūt daudz dziļākām. Tāpat arī dažādās specialitātēs, kur saziņai svešvaloda it kā ir pietiekama, bet dokumentācijai ne.

Latviešu valodas tēls

Valoda nav tikai saziņas vai informācijas līdzeklis, tā ir kultūrmantojuma sastāvdaļa, mākslas izteiksmes līdzeklis un tilts starp paaudzēm, nacionālās identitātes un specifikas nesēja. Eiropā nav vienotas lingvistiskas tradīcijas – attieksmes pret savu valodu. Šī attieksme ir nacionālās identitātes sastāvdaļa un var būt ļoti dažāda – vienaldzīga un ieinteresēta, agresīva un iebiedēta, konservējoša un atvērta, uz pagātni vai uz nākotni vērsta. Katrai valodai arī ir savs tēls. Angļu valoda ir kā sūklis, kas uzsūc visu, un arī laba prece, ko pārdot. Tai ir daudz variantu un samērā maz normu. Vācu valoda – kā likumu grāmata, kurā nemitīgi tiek izdarīti jauni labojumi un sarežģītas reformas, ko paklausīgā tauta arī cītīgi cenšas izpildīt. Franči savējo uzskata par vislabāko un greizsirdīgi, lai gan bez sevišķiem panākumiem, aizstāv to pret sava bijušā piedēkļa – angļu valodas hegemoniju. Lietuvieši lepojas ar savas valodas senatnību, sociolingvistiski jūtas droši un līdzīgi islandiešiem nodarbojas galvenokārt ar svešvārdu apkarošanu.

Kāds tēls ir latviešu valodai, ap kuru mūžīgi vijas satraukums un bailes? Bārenītes veidols? Tā ir gandrīz vai katram politiķim uz mēles, bet aktīva rīcība tā arī izpaliek. Un kas ir šī tēla mezglpunkti? Vai tas, ka latviešu valoda ir sena indoeiropiešu valoda, vai latviešu valodniecība ar tās minimālo finansējumu? Vai valodas lietojums laikrakstos, vai situācija Daugavpilī? Vai Valsts valodas centram atvēlētie graši, vai valodnieka Kušķa ikdienas norādes radio par to, cik nepareizi mēs runājam? Vai izdevniecības “Avots” praktizētie 30 gadu vecu vārdnīcu atkārtotie izdevumi, vai plašais jauno mācību grāmatu skaits? Vai valsts valodas statuss un Valsts valodas komisija, vai izbazūnētā krievu skolu nespēja pāriet uz latviešu valodu vidusskolā, kas ir īsts ķēriens politiķiem pirms vēlēšanām? Vai arī TTC un Terminoloģijas komisijas izstrādātie un nostabilizētie 35 000 termini pēdējo 10 gadu laikā? Vai valodas aizsargāšana vai tās izplatības veicināšana? Negatīvie momenti diemžēl būtiski dominē mūsu uztverē un valodas tēlā, kamēr valoda pati attīstās visai veiksmīgi.

     

 
Jūs esat 4440628. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs