Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Lidija Leikuma > Publikācijas     
   Divejis latvīšu rokstu tradicejis: kūpeigais i atškireigais     

Drukāt         

    
    

DIVEJIS LATVĪŠU ROKSTU TRADICEJIS: KŪPEIGAIS I ATŠKIREIGAIS

The article has been dedicated to a small comparison of the two literary traditions of the Latvian language, namely the Latvian literary language and the Latgalian standard language, both having been developed in the territory of Latvia. The attention is paid to the historical course of development of two forms of the literary traditions of one nation, their cause, graphic peculiarities, separate publications as well as to issues of standartization and sociolinguistics. Several concrete problems of phonetics and morphology of the Latgalian standard language have been dealt with in detail.

Īvodam

Kai skaidrovs jau latvīšu viesturnīks, paleografs Roberts Malvess (1: 555, 559), sevkurys tautys t. s. linearo voi burtu roksta rasšonuos saistoma ar sabīdreibys ekonomiskū i politiskū atteisteibu, kurei nas sev leidza augūšys vysaida veida kulturys vajadzeibys. Roksta zeimu i jūs tuoluoku pylnveiduošonu precizuokai skaņu apzeimuošonai saucam par raksteibys atteisteibu.

Runojūt par latvīšu raksteibys atteisteibu, latvīšu volūdnīceibā ar itū tradicionali saprūt tuo nacionaluos volūdys paveida atteisteibys apsavieršonu, kurs radīs i izkūpts iz vyds dialekta bazis. Latgolys latvīšu raksteibai teik pamasts eisuoka voi garuoka pīminiejuma gūds (2: 15), koč patīseibā jau nu 18. g. s. suoku ir korekti runuot par divejom latvīšu rokstu voi literarajom tradicejom, divejom rokstu voi literarajom volūdom, kai tys pasaruoda daudzūs olūtūs (3: 3; 4: 14; 5: 364; 6: 60 i c.), cytā terminologejā — divejom latvīšu volūdom (7: 224–225; 8: 208; 9: 40, 65, 227–228; 10: 157). Par laimi, volūdys pastuoviešona nav atkareiga nu juos pīminiešonys voi napīminiešonys rokstūs, pīzeišonys voi napīzeišonys lingvistu dorbūs. Gondreiž kotrys bārns pīdzymdams puormontoj vareibu lītuot nūteiktu zeimu sistemu, kurei ir juo golvonais sasazynuošonys i dūmuošonys leidzeklis vysam myužam.

Ni “teirūs” lingvistu, ni sociolingvistu reiceibā nav stabilu kritereju i vīnuotys metodikys kura naviņ etnosa lītuotuo idioma lingvistiskuo statusa (volūda voi dialekts) nūsaceišonai. Leidza ar “undeutsch” statusa izabeigšonu 19. g. s. latvīšu rokstu (literaruos) volūdys patstuoveiba vairs nateik apšaubeita. Vaicuojuma izškieršonai par latgalīšu volūdu profesors Ontuons Breidaks sovulaik izvierzeja treis aspektus: volūdnīciskū, sociali psihologiskū i politiskū. Piec vysu treju apsavieršonys juo pīzynums beja, ka latgalīšu iņteligeņcei vajadzātu aizstuovēt ideju par latvīšu nacejis vīneibu i tymā pošā laikā konsekventi aizstuovēt latgalīšu literaruos volūdys tīseibys latvīšu nacionaluos volūdys ītvorūs (11: 220).

I tai — latvīšim ir divejis rokstu tradicejis: latvīšu literaruo volūda (vysai latvīšu nacejai kūpeigs sazinis leidzeklis runā i rokstūs) i latgalīšu rokstu (ci literaruo, ka kuram itys termins ruodeitūs pareizuoks) volūda (ar regionalu lītuojumu). Kotra veidovusēs iz sova dialekta pamata i atškireigūs viesturiskūs, politiskūs, ekonomiskūs apstuokļūs, kotrai nūīts sovs i daudz kimā atškireigs ceļš. Puoragra izaruodeja 20. g. s. 30. godu 2. pusis skubynuošona iz vīnu nacionaluos volūdys formu, taipat kai puoragri beja padūmu laika raudzejumi kai na varams dreižuok likvidēt vysaida veida atškireibys, sovpateibys. “Latvijas padomju enciklopēdijā” izskaņ, ka: “..Padomju Latvijā zudusi nepieciešamība pēc īpašas latgaliešu rakstu valodas..” (12: 648), koč tys ir tik tuolaika vaļsts volūdys politikys postulats. 1956. godā pījimtūs nūsacejumu “Vienotas runas, ortografijas un interpunkcijas režims skolā” 7. punkts (13: 7) Latgolā teik izpiļdeits kai vītejūs školuotuoju “audzynuošonys” kurss rajonu izgleiteibys nūdaļuos, pedagogim styngri nūlīdzūt publisku latgalīšu volūdys izmontuošonu i pīsokūt nūlīgumu kuļtivēt školā. Tautai, golvonajim volūdys lītuojim, kai taiduos reizēs parosts, nikas natyka vaicuots. Tai latgalīšu volūda nu sabīdreibā plaši lītuota sasazynuošonys leidzekļa pieckara Latvejā puorsavērte par sātys volūdu. Latgalīšu gruomotys, periodika turpynova izīt emigracejā, tik itī izdavumi Latgolys dzeivuotuojim nabeja dasnādzami: ka kurs tyka puori “dzeļža aizkoram”, gondreiž bez izjāmumu patyka “specfondā”. Izdavumi atsagrīze sātā, suocūtīs Atmūdai, t. i., 20. g. s. 90. godūs. Koč garais nūlīguma laiks beja darejs sovu, Latgolys latvīšim (agruokajim inflantīšim, vitebskīšim, “pūlim”, nu 20. g. s. suoku sauktim par latgalīšim, trymdys terminologejā — latgalim) jūs muotis volūda pa vacam beja meila i svareiga. Latgaliskais vuords dreiži atsagrīze plašuokam lītuojumam runā, atsadzeivynova rokstūs.

                Jaunū situaceju jēme vārā myusu dīnu (vaļsts volūdys) politiki. 2000. goda 1. septembrī stuojuos spākā jaunais Latvejis Republikys “Valsts valodas likums”, kura 3. panta 4. punktā saceits: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” Ar itū pyrmū reizi Latvejis viesturē sūplok latvīšu literarajai volūdai oficiali pīzeita ūtrys latvīšu rokstu tradicejis — latgalīšu rokstu volūdys — pastuoviešona, i tys ir plots sūļs ceļā iz patīseibu.

Pošā pīzeišonys faktā lela svaiguma nav — jau seņ i volūdnīkim, i navolūdnīkim skaidrys, ka Latvejā viesturiski ir atsateistejuši diveji nacionaluos volūdys kūptī paveidi (cytā terminologejā — divejis latvīšu volūdys). Kaida vīta latgalīšu rokstu volūdai paradzāta 21. godu symta Latvejis vaļsts kulturā, izgleiteibys sistemā, pagaidom navā zynoms, koč vaicuojums lingvistiski nicik sarežgeits nav. Cyta līta — politiski. Tai niu otkon izīt, ka, cikom Latvejis volūdys politikys veiduotuoji gryuši saprūtamā speiteibā ignorej ābecis patīseibys, iz latgalīšu volūdys riekina politiku taisa cyti, i jūs darbeiba nanas nikuo loba pamatnacejai nivīnā Latvejis molā. Dīvamžāļ pa šudiņ dīnai vaļstī ni vīnuotys strategejis, ni konkretu mierķa programu, kai piļdeit Vaļsts volūdys lykumā paradzātū. Vaļsts apsajimšona nūdrūšynuot latgalīšu rokstu volūdys izglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu zeimoj konkretu darbeibu, tik taišni pādejuos nu vaļsts atbiļdeigūs instituceju pusis pagaidom nav. Ni vuorda par latgalīšu volūdu nav i 2003. goda novembrī dybynuotuos Latvīšu volūdys agenturys darbeibys koncepcejā. Latgolā latgalīšu volūda faktiski pylda regionaluos volūdys funkcejis. Tai tū definej i specialisti nu molys, pīmāram: “Die latgalische Schreibsprache ist eher eine typische Regionalsprache.” (14: 184)

Augšuok citātajā lykuma pantā latgalīšu volūda defināta kai latvīšu volūdys paveids. Latvīšu volūdys paveids ir i latvīšu literaruo volūda, tik ar daudz plašuoku lītuojumu i prestižu vaļstī kūpumā. Obeju paveidu lītuotuoji, dabiski, sasaprūt bez tulkuošonys, koč idiomu sovstarpeiga saprasšona nanūteik vysā piļneibā. Sociolingvistikā vīnam ūtra saprasšona voi nasaprasšona vysupyrmom kuortom teik saisteita ar leksikys kūpeibu, koč par svareigu teik turātys i fonetiskuos atbiļsmis (15: 77). Dzymtam Latgolys latvīšam latvīšu literaruos volūdys saprasšona myusu dīnuos gryuteibu nasaguodoj. Šuo tuo var nasaprast vīneigi vacuokuos paaudzis ļauds, kurī latvīšu literaruos volūdys školā nav vuicejušīs. Latgalīšu volūdys saprasšona puorejim latvīšim gryuteibu saguodoj vairuok, par tū ka jī latgalīšu volūdys parosti nikur nav vuicejušīs. Latvejis breivvaļsts 20. g. s. 20.–30. godu prakse ar latgalīšu rokstu volūdys, tamā raksteitu daildorbu īpazeišonu školā dīvamžāļ jau vysā aizmiersta. Vys tik, aplīcynuodami, ka tys nav nikas puorvareigs, latgalīšu volūdu Atmūdys laika pozitivūs aktivitašu viļņa viersyunē ir īsavuicejuši vairuoki nalatgalīši.

Kas ir kas?

                 Latvīšu rokstu volūda, suokdama veiduotīs kai ļutaru bazneickungu lītuotuo Reigys i juos apleicīnis koine forma, izauguse iz t. s. vyds dialekta zemgaliskūs izlūkšņu pamata. Vaclatvīšu rokstu volūdys veiduošonūs stimulēja reformacejis kusteiba, kurei Latveju dasnēdze 16. g. s. suokumā. Roduos leluoka vajadzeiba piec bazneicys ritualajim tekstim tautai saprūtamā volūdā. Pyrmuos i vāluoka laika gruomotys drukuotys ar gotiskajim burtim. Raksteibys pamats — lejsvuocu ortografeja, kurei vāluok dareita piļneiguoka iz augšvuocu ortografejis bazis leidza ar Georga Manceļa darbeibu. Gruomotu guoduotuoji golvonom kuortom ir vuocīši, par tū volūdā daudz germanismu i nalatvyskys sintaksis. Gotiskū rokstu palānom nūmaina antikva, piļneibā — 20. g. s. 40. godūs. Leidza ar Latvejis breivvaļsts pasludynuošonu 1918. godā latvīšu rokstu volūda veidojās par vysys nacejis kūpeigū sazinis formu i runā, i rokstūs.

Latgalīšu rokstu volūda izauguse iz t. s. augšzemnīku (augšlatvīšu, austrumnīku) dialekta latgaliskūs izlūkšņu pamata. Latvīšu dialektologejā par latgaliskom sauc ari Austrumvydzemis ci, precizuok, Olyuksnys (Alūksnes) i Guļbinis (Gulbenes) apkaimis izlūksnis, kuruos leidzeigys Zīmeļlatgolys, konkretuok, Bolvu apleicīnis, izlūksnem. Ni vīnom, ni ūtrom latgalīšu raksteibys veiduošonā lelys nūzeimis nav. Viesturiskajā Latgolā, kai juos konturys zeimej piec t. s. Altmarkys pamīra 1629. godā, īīt vēļ i Krystapiļs (Krustpiļs) apleicīne, taipat Atašīne i vacuo Leivuona pogosta zīmeļu daļa. Itūs dzeivuotuoju runu sauc par sielisku, i ari jai latgalīšu rokstu volūdys viesturē nūzeimis nav. Sovukuort nacik tuoli nu latgaliskūs izlūkšņu nastuov Daugovys kreisuo krosta sieliskuos izlūksnis. Kai na reizi pasaruoda “Latviešu Avīzēs”, vysmoz 19. g. s. vydā “rēzekniešu valoda” lītuota i Sielejā. Latvīšu volūdnīks Vaļds Jurs Zeps, zeimādams t. s. latgalīšu literaruo standarta izplateibys arealu rītumu pusē, piec Leivuona pogosta izoglosu valk tuoļuok puori Daugovai (16: 189). Par izlūkšņu grupu rūbežim vēļ agruok runoj Mikeļs Bukšs (17: 55–56, 143).

Koč latgalīšu rokstu volūda atsateistejuse ar puortraukumim, tamā izapiļdejs vyss, kū skaita par formalajim rokstu (literaruos) volūdys kriterejim. Dorbā “Veclatviešu rakstu valoda” Arturs Ūzuls (Ozols) (18: 9) nūsauc treis pazeimis, kam vajadzātu raksturuot literarū volūdu: 1) tei ir tautys volūdys forma, kurū izkūpuši volūdys meistari; 2) tei saisteita ar rokstu volūdu, kas paleidz atteisteit volūdys kulturu; 3) tei parosti ir apzineigi normāta. Leidzeigi ari jaunuoka laika sociolingvistu pietejumūs: literaruo volūda atsaškir nu cytu — nacionaluos volūdys zamuoku sistemu — ar normu kodifikaceju, polifunkcionalitati, socialū prestižu (19: 45). Latgalīšu rokstu volūdai ir plaša funkcioniešonys sfera, vīnuota runys i rokstu forma, ir izstruoduotys normativuos vuordineicys i gramatikys. Tys zeimoj, ka jaunajā Latvejis Vaļsts volūdys lykumā korektuok byutu bejs runuot par divejom latvīšu rokstu volūdom ci divejom latvīšu literarajom volūdom. Sovukuort kasdīnys lītuošonā izplateitajim obeju latvīšu rokstu tradiceju apzeimuojumim — latvīšu volūda i latgalīšu volūda — navajadzātu pīškiert politiskys kruosys: vuords “volūda” ir polisemisks (vērtīs koč voi 20: 280–282), i Latgolys latvīši sevi par cytys nacejis puorstuovim reši kod ir turiejuši. Dreižuok tykuse jaukta nacionaluo pīdareiba ar konfesionalū, saucūt sevi tik par katuolim.

Izlūksne i rokstu forma

Kai daudzom cytom tautom, obejom latvīšu tautys daļom pyrmī izdavumi ir religiska satura i bolstuos tuos pusis dzeivuotuoju runā, kuru apvyds rokstu veiduošonuos laikā beja ekonomiski i politiski nūzeimeiguoks. G. Manceļa vaclatvīšu rokstu volūdys gotiskuos ortografejis palobuojumus, fonetiski morfologiskuo raksteibys principa izmontuojumu, volūdys vuiceišonūs, īsaklausūt “zemnīka runā”, īdzeivynoj Kristofors Fīrekers nu Rītumsielejis, Beibelis tulkuotuoji Olyuksnā i cyti rokstu guoduotuoji lejslatvīšim — vyds i lībiskuo dialekta puorstuovim. Veidojās kūpeiga viersizlūkšņu forma vysim vīnys pusis latvīšim. Ka vaclatvīšu roksti nabyutu baļsteiti Jelgovys–Dūbelis apleicīnis izlūksnēs, varbyut mes šudiņ nacejai kūpeigajā volūdā raksteitu leidzeigi lītaunīkim i latgalīšim, pīmāram, es nesšu, tu nessi, viņš, viņa, viņi, viņas ness; mēs nessim, jūs nessit i tml. Taidys formys ruoda, pīmāram, Johana Langija aizrakstejumi 17. g. s. beiguos, taidys juos dzierdīs Lejskūrzemē pa šudiņ dīnai. Ka vairuok byutu jimta vārā Vydzemis vyds runa, varbyut mes šudiņ raksteitu, kai Jākubs Lange vēļ 18. g. s. 2. pusē, pīmāram, es nācīšu, tu nācīsi, viņš, viņa, viņi, viņas nācīs; mēs nācīsim, jūs nācīsit, bet ari tai tys nav. Taipat ar Latgolys izlūksnem. Ka latgalīšu roksti byutu baļsteiti zīmeļlatgalīšu runā, varbyut mes šudiņ raksteitu dielins, muosine; kāva, šāve; skeitu geiļus ‘skaitu gaiļus’; i pat darivu, klousivi, saciva ‘dareju, klauseji, saceja’; ka Austrumlatgolys, — raksteitu kei i keids; nūzapyute, sazatyka; loboiks, ratoik, molois, ka Rītumlatgolys, — dzeiņa, peiņa, teiņa; baigt, maita, laja i tml., tik nivīna nu jūs nav tykuse rokstu volūdys formu statusā.

Leidza ar Latgolys latvīšu garū nūškierteibu nu puorejūs latvīšu (ar 1561., bet vēļ vairuok — ar 1629. godu) katuoliskajūs izdavumūs itīnis ļaužu volūdā suoc veiduotīs sova viersizlūkšņu forma, kurai pamatā dīnvydlatgalīšu runa. Par rokstim guodoj vairuoku goreigūs ordenu puorstuovi, seviški jezuiti, i laiceigī katuoļu bazneickungi — raksteituoji “nu plebanu svetskūs ailis”, kai sovu “Jaunu mocibu” titullopā aizrakstejs Juoņs Kurmins. Par tū vaclatgalīšu rokstim tipiskys daudzys Dīnvydlatgolys izlūkšņu morfologiskuos sovpateibys, kai, pīmāram, stabilais avā-calma formu lītuojums paguotnē (skolova, mozgovis), senejūs kondicionaļa (vieliejuma izteiksmis) formu lītuojums ar atškireigom personu golūtnem (runuotumem, byutubet), ē-calma formu izmontuojums I konjugacejis darbeibys vuordu paguotnē (nese, vedem). Stabils ir atgrīziniskuos morfemys lītuojums ar prīdiekli atlasynuotūs darbeibys vuordūs storp prīdiekli i sakni (sasatikt, na satiktīs, kai olpom, gaistūt volūdys izjiutai, jau nūskaņ myusu dīnuos). Atgrīziniskuo morfema vysbīžuok ir -sa- (vaclatgalīšu tekstūs pabīži -si-, taipat kai lītaunīkim), na -za-, kai tuo varātu gaideit, ka latgalīšu raksteiba byutu cālusēs, saceisim, nu Austrumlatgolys izlūkšņu. Šys tys nu Dīnvydlatgolys dzeivuotuoju runys ītics i vuordu kruojumā. Taida, pīmāram, ir partikula net ‘pat’. Vysys pīmynātuos pazeimis labi ruoda vacuokuo izglobuotuo latgalīšu gruomota “Evangelia toto anno..” i cyti rokstu olūti.

Suokumā latgalīšu gruomotys drukuotys Viļņā, vāluok Polockā, pa kaidai i cytur — Pīterburgā, Reigā, Tārbatā, Tiļzeitē, Helsinkūs. Vysūs laikūs latgalīšu rokstūs lītuota tikai antikva. Raksteibys pamats — pūļu ortografeja. Gruomotu guoduotuoji — golvonom kuortom pūli i lītaunīki, par tū izdavumūs natryukst slavismu (vysbīžuok — polonismu). Latgalīšu raksteibai daudz kūpeiga ar lītaunīku rokstu viesturi. Pamaneituos kūpeibys deļ latgalīšu volūda na reizi saukta par puorejis volūdu storp lītaunīku i latvīšu volūdu.

Pūliskuo grafika i “Evangelia toto anno..”

Taipat kai lejslatvīšim, pyrmuo bibliografiskajūs ruodeituojūs pīmynātuo latgalīšu gruomota (1730) leidz myusu dīnom nav izaglobovuse, juos pastuoviešona latgaliski na reizi jau tykuse apšaubeita. Leidz myusu dīnom atguojuši 1753. godā nūdrukuotī “Evangelia toto anno..” (Evaņgeleji vysam godam..), kurī garu laiku kolpova par paraugu cytim raksteituojim. 2004. godā izdūti faksimilizdavumā (21). “Evangelia toto anno” nūzeime latgalīšu rokstu volūdys normiešonai i latvīšu volūdys viesturei ir vysmoz trejaida: 1) ar jū lykti pamati vaclatgalīšu rokstu grafiskajai sistemai; 2) ar jū latgalīšu raksteiba nūsastyprynoj iz Dīnvydlatgolys izlūkšņu pamata; 3) vysā konsekventais vacūs formu (seviški verba) izmontuojums veicynoj jūs lītuošonu latgalīšu izdavumūs iz prīšku i paleidz jom nūsaturēt volūdā kūpumā.

Raksturuosim tyvuok izdavumā izmontuotū pūliskuos grafikys sistemu, kurei ir pavysam cytaiduoka nakai puorejūs latvīšu lītuotuo gotiskuo raksteiba. Atškireibu dreizuokai saprasšonai aiz latgalīšu vuordu lyktys atbiļsmis latvīšu literarajā volūdā. 

Leidzskaņu č, š apzeimuošonai lītuotys burtu kūpys cz, sz (czyuszkas ‘čūskas’, szam ‘šim’), ž apzeimuošonai — pūļu ż (myużam ‘mūžam’). Divejaiži raksteits leidzskaņs l — velarizātais ruodeits ar pūļu ł (kołns ‘kalns’), palatalais i palatalizātais — ar parostu l (laużu ‘ļaužu’, leła ‘liela’).

Meikstynuotī leidzskani atveiduoti divejaiži: ar akutu viers leidzskaņa (ćilts ‘cilts’, mań ‘man’, laudś ‘ļaudis’, iźit ‘iziet’, ari eyws ‘dzīvs’) voi ar sekojūšu i aiz leidzskaņa (dubies ‘dobes’, ticieyba ‘ticība’, diewe ‘deva’, Engiela ‘eņģeļa’, naszkieystibu ‘nešķīstību’, izmiesszu ‘izmetīšu’, Baznieyca ‘baznīca’, siew ‘sev’, atieytie ‘atnāciet’, twieyka ‘tvīka’, łauzie ‘lauza’, ari dzielmi ‘dzelmi’. Meikstynuotajūs ītics i leidzskaņs r: pibariot ‘piebarot’. Meikstynuošonys sistema nav konsekventa, pīmāram: mayzies // mayźes // mayźies ‘maizes’.

Cītuo i apzeimuošonai lītuota grafema y, koč na vysā korekti (vyłku ‘vilku’, cytus ‘citus’, i ari narealais tyces ‘ticēs’, byja ‘bija’). Cītais i sakreit ar izrunu divskanī yu (myużam ‘mūžam’), bet na divskaņūs ai, ei, ui (ayzjeme ‘aizņēma’, izgaysa ‘pazuda’, teykłus ‘tīklus’, Puysi ‘puisi’ atbiļsteigi pūļu tuolaika rokstu tradicejai. Cītais i daudzskaitļa nominativā i dativā daudzūs gadīņūs varātu byut realys Dīnvydlatgolys izlūkšņu formys (gony ‘gani’, Dały ‘dēli’, kotry ‘kuri’, rokstym ‘rakstiem’, ap czètrym tyukstuszym ‘ap četriem tūkstošiem’, Pogonym ‘pagāniem’, taipat Engielim ‘eņģeļiem’).

Na kotru reizi ir skaidrys, kai kurei poziceja skaitoma. Atbiļsteigi runuotajam varātu byut atveiduots, pīmāram, tautosilabiskuo -ir- puorveiduojums par -ier- (dzierżu, dźierd, izdźierda, isdźierst, izdźierdis, dźierdiejuszy, isdźierdejuszy, dźierdieja, dźierdatu, dźierdadami nu ‘dzirdēt’, miert ‘mirt’, liidz wiersam ‘līdz virsai’, wiers ‘virs’, uz tierga ‘tirgū’); taipat ē > ie nūteiktā pozicejā (Kieniniu ‘ķēniņu’, redźiejuszy ‘redzējuši’, dźierińs ‘dzēriens’ (koč tīpat raksteits dzier ‘dzer’), biekszona ‘bēgšana’, Bierninsz ‘bērniņš’, Bierniniu ‘bērniņu’, wieim ‘vējiem’, wiei ‘vēji’, atwierszu ‘atvēršu’). Tai tys ir rakstureigi leluokajai daļai latgaliskūs izlūkšņu.

Patskaņs ī na vysod puorveiduots par ei, kai tys vysdreižuok latgaliskajom izlūksnem beja dabeigi jau tūlaik. Gaidomais ey izdavumā atrūnams vuorda saknē (teyrum⠑tīrumā’, dźeyws ‘dzīvs’, twieyka ‘tvīka’) i pīdiekļūs (Baznieyca ‘baznīca’, ticieyba ‘ticība’, dareyszu ‘darīšu’). Vēļ bīžuok ī puorvārsums par ei pīdiekļūs, iz rata saknē, palics naparuodeits, par tū ka substantivi raksteiti ar -iba (walstiba, spitaliba, liidzibu) i -iszona (pestiszona, pisaciszona), adjektivi ar -igs (swetigs, taysniga), taipat nav ruodeita gaidomuo diftongizaceja ā-calma verbu formuos (sałasisim, sarakstits, sacyidams). Itaids rakstejums vysdreižuok skaidrojams ar lejslatvīšu īspaidu.

Kod saisteitys rūkys i kuojis...

Pūliskuo raksteiba Latgolys latgalīšim nūsatur leidz barbariskajim drukys aizlīguma laikim, kurī byutiski kavej tuoluoku latgalīšu kulturys atteisteibu. Īrūbežuojumi suocās 1865. godā, pasastyprynoj ar 1871. godu. Drukys aizlīguma laiks Latgolā ir taids pats kai Leitovā ci cytur t. s. Ziemeļrītumu apgobolā (tuo laika Vitebska, Viļnis, Kauna, Grodnis, Minska i Mogiļova guberņā). Puorejī latvīši nikuo leidzeiga nav pīdzeivovuši, par tū jūs 19. g. s. 2. pusis pīaugūšajā tautyskajā apziņā “Vitebskys latvīši” tik taidi snaužkys. Pacitēsim tautīšus: “Vieni no tādiem latviešu snauduliņiem, kas nerāda vēl nekādu garīgu modrību, garīgu centību, ir Kurzemes augšgaliešu kaimiņi viņpus Daugavas Vitebskas daļā.” Vys tik sekoj pīzynums, ka jī ir “tie īsti latvieši”, kuo aplīcynuojumam citej pa kaidai tautysdzīsmei, kai itūreiz: “Daguojušu ūgu ruovu, Izaugušu mārgu jiemu; Gorda ūga daguojuša, Gudra mārga izauguša!” Zamuok dūts paskaidruojums, ka vuords “mārga” leidzynojās lītaunīku vuordam merga, kas zeimoj ‘meita’. (22) (Vēļ te vītā byutu bejuse pīzeime, ka “daguojuša” zeimoj ‘ienākusies’.) Iz ituo latgalīšu izcylais vaļstsveirs Fraņcs Trasuns vāluok atsacejs, ka navar praseit lelys goreigys rūseibys nu cylvāka, kam saisteitys rūkys i kuojis...

                Drukys aizlīgums beidzās 1904. godā, bet cikom kas Latgolys latvīši taisa sev gruomotys sātā, puorraksteidami ar rūku. Izcylu rūkroksta literaturys paraugu — Andryva Jūrdža “Myužeigū kalinderi” — 1999. godā izdavuse Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba. Kai rakstejs latvīšu gruomatnīceibys viesturnīks Aleksejs Apeiņs (Apīnis), atškireibā nu Vydzemis i Kūrzemis, kur raksteituoji ir svešī, Latgolys laiceiguo rūkroksta literatura ir eistais nūvoda literaruos dzeivis suokums, par tū ka jū veidoj poša tauta, zemnīki. Pūļu kulturys ītekmi autors saredz latgalīšu dzejis silabiskajā pantmārā (puorejim latvīšim — silabotoniskais). (23: 179, 164)

Pareizticeibā, atškireibā nu daudzu latvīšu cytur Latvejā (tymā storpā Latgolys pīrūbežā Vydzemē), ar vysu vuiceišonūs krīviskajuos tautškoluos (cytaidu pagaidom nav) Latgolys latvīši napuorīt, koč tys jim dūtu daudz lobuma. Izagleitoj golvonom kuortom “školā pi rateņa”, t. i., muotis bārnus vuica sātā. Na vīnā viņ vītā dzymtū volūdu vītejim ļaudim paleidz nūturēt katuoļu bazneica. Par laimi, juos darbinīku pulks nu 19. g. s. beigu suoc pasapyldynuot ar pošim latgalīšim.

Latgalīšu volūdys kūpšonys, normiešonys, vuiceišonys suokums

Vāluok nakai puorejim latvīšim, tikai 19. g. s. beiguos, Latgolys latvīšim suoc veiduotīs jūs iņteligeņce. Pa leluokai daļai ari tagad jī ir bazneickungi — cytā ceļā tikt pi izgleiteibys latgalīšim gondreiž nav īspiejams. Jī ari kūp i normej sovu jaunveidojamūs rokstu volūdu. Ka tai vajag, ruodīs, vysdreižuok suoc izjust Fraņcs Trasuns, kurs Pīterpiļa Goreiguo seminara audzieknim nazcik godu vuica latgalīšu volūdu, latgaliski roksta i tulkoj. Lītu nasakuortuoteibu mona i cyti 19. i 20. g. s. mejis darbinīki. Seminaristi latgaliski roksta cyts cytam viestulis, sacer pyrmūs dzejūleišus i prozys dorbus, organizej naskaitomus pasuokumus, mūdynuodami nacionalū apziņu tautīšūs svešumā (iz vysa vairuok — latgalīšu golvonajā peļnis i izagleituošonys vītā Pīterpilī) i dzimtinē.

Pyrmuo latgalīšu pareizraksteibys apsprīde nūteik Pīterpilī 1903. godā. Atseviški raudzejumi maineit latgalīšu rokstu grafiskū sistemu atrūnami jau agruok, pīmāram, 1899. godā izdūtajā Pītera Smeļtera folklorys kruojumeņā “Tautas dzíşmu, posoku, meikļu un parunu Woceleite”, Fraņča Kempa 1901. goda “Zalta altarītī”. Kod piec drukys aizlīguma atceļšonys suoc izīt pošu latgalīšu laikroksti, žurnali, kalendari, par rokstu formu teik guoduots vēļ vairuok. Aktualuokys palīk Latgolys ļaužu runys nasakriteibys — kulturys apritē īsakļaun daudz jaunu darbinīku, kuru bierneibys volūda sakņojās Latgolys centralajuos i austrumu molys, na vairs Dīnvydlatgolys, izlūksnēs. Svareiguokais ituo laika latgalīšu rokstu normativais olūts ir Ontuona Skryndys “Latwìšu woludas gramatika” (1908), kam materialus autors vuocs na tik sovā Leiksnā voi Kolupā, a i cytuos Latgolys vītuos.

                Latgalīšu roksti sakuploj, sazoroj, palīk daudzveideiguoki satura i žanra ziņā. Lela izplaukuma laiks ir 20. g. s. 20.–30. godi. Latgalīšu volūdai itymā laikā ir sova vīta lītvedeibā, sova — vaļsts i pošvaļdeibys īstuodēs. Vysu nūsoka vaļdeibys reikuojumi i pavielis. T. s. latgalīšu izlūksni vuica Latgolys školuos, nu juos nav juoatsasoka, stuojūtīs i augstškolā. Pamatškolā iz vysu vairuok lītoj Fraņča Zepa “Praktyskū latgalīšu gramatiku pamatškolom”, Seimaņa (Sīmaņa) Svennis “Sauleiti” četruos daļuos — kotrai pamatškolys klasei sovu; taipat S. Svennis “Mozū ābeci”. Ka kurūs gruomotu datryukst, puorveidoj nu “baltīšu izlūksnis”, kai, pīmāram, ar J. Rācena “Dobas stōstim” lobā latgalīšu volūdā ir izdarejs Jezups Dyura (1921. godā). Citēsim nalelu fragmentu nu vīnys i ūtrys, lai puorsalīcynuotu par puorlicieja eistyn rodūšu pīeju i latgalīšu volūdys poteņcem.

Gundegas zieds. Pa grāvjiem, pļavmalās, sīkajos atmatas krūmos un citur, kur nav izkapts pāri gājusi, zied vēl gundega jeb ugunspuķe. Gundegai ir kodīga, ģiftīga sula, kādēļ lopi to neaiztiek. Izžuvusi sienā, tā nekaitīga.

1. uzdevums. Uzmeklējat gundegas ziedu. Apskatat to labi un sadalat viņu, noplūkdami vispirms zieda apakšējās daļas, tad augstāk stāvošās un tā tāļāk, līdz zieda vidum. Noliekat tās sev priekšā uz galda vai citur stāvā rindā pa vienai no katra veida: vispirms apakšējās — tad vidējās. Kā sauc katru daļu? Kas paliek pāri, kad visas zieda daļas noplūktas? (24: 9)

Gundagys zīds (citiejums myusu dīnu raksteibā). Pa gruovim, pļovu molom, vacainem, seikim kryumenim i cytur, kur nav izkapts guojuse puori, zīd vēļ gundaga. Gundagai ir syura, truceiga sula, tuodeļ lūpi juos naaizskar. Kod izveituse, sīnā, jei nav škodeiga.

Aizdavums 1. Dabojit gundagys zīda. Apsaverit labi i sadolit jū, nūplāzdami vyspyrms zīda zamejuos dalis, tod augšuok stuovūšuos i tai tuoļuok leidz zīda vydam. Salicit juos sev prīškā iz golda voi cytur stuovā ripē, pa vīnai nu kotra veida: vyspyrms zamejuos, tod viersejuos. Kai sauc kotru daļu? Kas palīk, kod vysys zīda dalis nūplāstys? (25: 7–8)

Obeju latvīšu raksteibu golvonuos fonetiskuos atškireibys

Kai redzim nu īprīkšejūs tekstu, raksteit latgaliski nanūzeimoj tū pošu, kū lejslatvīšu rokstu tradicejā. Vysupyrma pamonomys daudzuos atškireibys vokalismā. Saleidzynuosim golvonuos!

Latv. lit. vol.

Latg. rokstu vol.

Pīmāri

a

o

dorbs, lobs, mozs, kod (bet: zaļa gaļa)

ā

uo

muote, muosa, bruoļs, kuojuos, buort

ē

ie

viejs, viezs, siejiejs, skriejiejs, piec

e (plotais)

a

azars, vadakla, malns, vacs, vasals

ē (plotais)

ā

tāvs, dāls, bārzs, vātra, vāls, vāruot

i

y

myza, cyts, vyss, pyrmais (bet: likt, sist)

ī

ei

dzeive, dzeiveiba, treis, sleikt, veist

ū

iu

iudiņs, jiugt, giut, kiula, kiuļs

ū

yu

kryums, byut, šyut, pyut, myusu

ie

ī

īva, pīns, sīns, īt, īīt, sīt, sītīs, skrīt

uo

ū

ūga, ūla, sūls, dūt, kūst (bet: skoluot)

Latgalīšu volūdā nūteik specifiska īprīkšejuos ziļbis patskaņu puorsaskaņuošona. Jai atbiļsteiga paruodeiba atrūnama Baļtejis suomu volūduos, kur jū sauc par patskaņu harmoneju. Patskaņu maineišonūs vuordu saknē nuokušuos ziļbis īspaidā beja pamanejs jau Ontuons Skrynda, sovā gramatikā runuodams par saskaņu. Itei paruodeiba pīmynāta i cytuos latgalīšu gramatikuos, bet zynuotniski jū skaidroj profesors Ontuons Breidaks (26: 174). Īsapazeisim ar svareiguokū:

a : e — azars – ezereņš; lads – ledeņš; vadakla – vedekleņa; malns – meļniškys, meļneits;

ā : ie — bārzs – bierzeņš; dāls – dieleņš, padieļs, vīndieļs; lāns – lieneņš, lieneigs;

o : a — kolns – kaļneņš, vonogs – vanadzeņš; smolks, smolkumi – smaļksne, smaļceņš;

y : i — syls – sileņš; vylks – viļceņš; smylga – smiļdzeņa; plyks – pliceņš; sylts – siļteņš.

Nazynūt itaidu i cytu fonetiskūs sovpateibu, latgalīšu volūdys izavuiceit navar.

Ari Latgolys latvīši eisū patskani e runoj i šauru, i plotu. Šauruo e izruna sakreit ar puorejūs latvīšu runuotū (taidūs vuordūs kai ceļš, teļš, svešs, mežs, debess). Plotais e latgalīšim ir vairuok prīškejs, par tū olpom saukts par meikstū. Taidu jū runoj ē-calma lītvuordu golūtnēs (saule, zeme, muote), darbeibys vuordu paguotnē (vede, vedem, vedet, bet: vežu, vedi, kur e palīk šaurs), pamozynomūs vuordu pīdieklī (lobeņš, mozeņa), atseviškūs cytūs vuordūs (es, mes, te, ite). Latvīšu literaruos volūdys plotū e, ē latgalīši runuodami puorveidoj par a, ā (vasals bārns – vesels bērns).

Taipat kai lītaunīku volūdā vysi latgalīšu volūdys leidzskani teik pameikstynuoti palatalā pozicejā, t. i., i, ī, e, ē, ie, ei prīškā. Meikstynuošona izrunā nagaist i tūlaik, kod tyvumā palataluo patskaņa vairs nav, tai tys ir, pīmāram, ar nanūteiksmis golūtni -t (mozguot, runuot, voduot).

Nazcik morfologiskūs atškireibu

Latgalīšu rokstu volūdā izglobuotys daudzys morfologiskuos sovpateibys, kaidu vairs nav puorejim latvīšim. Ar itū latgalīšu volūda ruodīs interesanta baltistu i pat indoeiropeistu pasauļam. Lela daļa latgalīšu lītuotūs formu sakreit ar lītaunīku volūdu, iz vysa vairuok verba sistēmā.

                Latgalīšu volūdā pa vacam I konjugacejis darbeibys vuordus paguotnē lūka divejaiži: kai ā-calmus i kai ē-calmus. Latvīšu literarajā volūdā ir tik pyrmī, lūceišona tykuse unificāta. Sal.: latgalīšu rokstu volūdā — augu, augi, auga, augom, augot i nešu, nesi, nese, nesem, neset, latvīšu literarajā volūdā — augu, augi, auga, augām, augāt i nesu, nesi, nesa, nesām, nesāt.

Latgalīšu volūdā I konjugacejis verbus, kurim sakne beidzās ar s, z, t, d, nuokūtnē lūka bez ī īsprausšonys. Sal.: latg. rokstu vol. — nesšu, nessi, ness, nessim, nessit; lauzšu, lauzsi, lauzs, lauzsim, lauzsit; krisšu, krissi, kriss, krissim, krissit; vesšu, vessi, vess, vessim, vessit, latv. lit. vol. — nesīšu, nesīsi, nesīs, nesīsim, nesīsit // nesīsiet; lauzīšu, lauzīsi, lauzīs, lauzīsim, lauzīsit // lauzīsiet; kritīšu, kritīsi, kritīs, kristīsim, kritīsit // kritīsiet; vedīšu, vedīsi, vedīs, vedīsim, vedīsit // vedīsiet.

Vacūs formu izglobuošona latgalīšim dūd ārtu īspieju lūkūt škiert vairuokus vuordu puorus, kuo cyti latvīši vairs navar. Saleidzynuosim vēļ! Latg. rokstu vol. — lauzt – lauzšu, lauzeit – lauzeišu; kūst – kūsšu, kūdeit – kūdeišu; spraust – sprausšu, spraudeit – spraudeišu, bet latv. lit. vol. — lauzt – lauzīšu i ari lauzīt – lauzīšu; kost – kuodīšu i ari kodīt – kuodīšu; spraust – spraudīšu i ari spraudīt – spraudīšu.

Latgalīšu volūdā lītoj senejuos kondicionaļa formys, kur kotrai personai ir sova forma. Pīmāram: es byutum, nastum, mozguotum; tu byutim, nestim, mozguotim; jis, jei, jī, juos byutu, nastu, mozguotu; mes byutumem, nastumem, mozguotumem; jius byutumet, nastumet, mozguotumet, bet latv. lit. vol. — es būtu, nestu, mazgātu; tu būtu, nestu, mazgātu i t. t.

Latgalīšu volūdā izglobuotys agruokuos i-calmu formys (taipat kai lītaunīku i slavu volūduos), kuruos latvīšu literarajā volūdā daleidzynuotys puorejim I konjugacejis darbeibys vuordim. Saleidzynuosim nazcik verbu, kuri nanūteiksmē beidzās ar -ēt! Latg. rokstu vol. — guļu, guļ, guļ, gulim, gulit; stuovu, stuovi, stuov, stuovim, stuovit; tycu, tici, tic, ticim, ticit, latv. lit. vol. — guļu, guli, guļ, guļam, guļat; stāvu, stāvi, stāv, stāvam, stāvat; ticu, tici, tic, ticam, ticat.

Atsaškir vysu darbeibys vuordu 3., taipat daudzskaitļa 1. i 2. personys atgrīziniskuos golūtnis. Daudzskaitlī vysu vīnkuoršūs laiku formuos atgrīziniskuos golūtnis beidzās ar -mēs, -tēs. Par itū (i daudzi kū cytu) gruomotā “Vasals!” (27: 73), ite saleidzynuosim tagadnis formys! Latg. rokstu vol. — nasūs, nesīs, nasās, nasamēs, nasatēs; losūs, losīs, losuos, losomēs, losotēs; kustūs, kustīs, kustīs, kustimēs, kustitēs, bet latv. lit. vol. — nesos, nesies, nesas, nesamies, nesaties; lasos, lasies, lasās, lasāmies, lasāties; kustos, kusties, kustas, kustamies, kustaties.

Ar prīdiekli atlasynuotūs darbeibys vuordūs atgrīziniskuo morfema pa vacam teik lītuota storp prīdiekli i sakni, otkon sakreitūt ar lītaunīkim, na latvīšu literarū volūdu, pīmāram: klīgt – aizaklīgt, vērtīs – nasavērt, nestīs – pīsanest, skoluotīs – nūsaskoluot, teireitīs – pasateireit i tml. Saleidzynuosim! Latg. rokstu vol. — līkt – līktīs – puorsalīkt; mozguot – mozguotīs – nūsamozguot; rauduot – rauduotīs – apsarauduot; bet latv. lit. vol. — liekt – liekties – pārliekties; mazgāt – mazgāties – nomazgāties; raudāt – raudāties – apraudāties.

Taida poša starpeiba sasagloboj i atgrīziniskajūs lītvuordūs. Pīmāram: aizarunuošona, apsadareišona, atsavasaluošona, dasaguoduošona, izamaineišona, īsavuiceišona, nūsabeišona, pasadaleišona, pīsaceļšona, puorsarunuošona, sasatikšona, i, ruodīs, na vīnam viņ vuordam te jau vajadzātu “tulkuojuma” deļ puorejūs latvīšu.

Latgalīšu volūdā ir izglobuotys vacvacys supina formys, kurūs vairs nav pat lītaunīkim! Nazcik pīmāru: Dīveņš guoja rudzu sātu, svāta Muora pabieržuotu; nese skoluotu; losuos dzīduotu; Skrīsim mauduotūs! Pīdareigais lītvuords pa vacam palīk genitiva formā: īsim sīna pļautu (sal. ar myusu dīnu latvīšu literaruos volūdys konstrukceju iesim sienu pļaut).

Latgalīšu volūdys vītinīka vuordu, īpašeibys vuordu i cytu lūkomūs vuordu daudzskaitļa genitiva formys beidzās ar -ūs: tūs lobūs draugu, itūs vierteigūs cylvāku, jūs nikur nav i tml.

Latgalīšu volūdā daudzi prīvuordi pa vacam bīdrojās ar daudzskaitļa genitivu, na unificātū dativa formu kai latvīšu literarajā volūdā. Nazcik pīmāru: aiz kolnu, kai bez rūku, da durovu, deļ ļaužu, iz placu, nu rotu, pi bārnu, piec pušdīņu, pyrma svātku, zam pošu kuozu.

Taidu atškireibu vēļ daudz. Itūreiz palīk naapsavārtys leksiskuos, semaņtiskuos sovpateibys, nasakriteibys sintaksē. Daudz leksisku atškireibu latvīšim nasuse atškireiguo kulturviesturiskuo situaceja, kod jaunys realejis guoja kluot, leidza atnasdamys nūsaukumu. Kuo vīna latvīšu daļa pīroda saukt germaniskā vuordā, ūtra dajiuka izsaceit ar slavismu, i nivīns nu obeju nav nicik lobuoks ci švokuoks par ūtru. Cytys atškireibys īmontuotys nu tuolejuos ciļšu volūdu paguotnis, par tū volūdnīkam nikaidā ziņā nav pījamams uzskots, ka latgalīšu volūda ir tik latvīšu literaruos volūdys paveids. Rūnūtīs jaunim pietejumim, vaicuojums, kas ir kas, teik skaidruoks i skaidruoks.

Atsasaukšona

1. Malvess R. Jautājums par raksta lietošanu Latvijas territorijā līdz XII gs. beigām // Rakstu krājums. Veltījums akadēmiķim profesoram Dr. Jānim Endzelīnam viņa 85 dzīves un 65 darba gadu atcerei. — Rīga, 1959. — 555.–566. lpp.

2. Bergmane A., Blinkena A. Latviešu rakstības attīstība. — Rīga, 1986.

3. Bielenstein A. Lettische Grammatik. — Mitau, 1863.

4. Ozols A. Latviešu tautasdziesmu valoda. 2. izd. — Rīga, 1993.

5. Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos kilmė. — Vilnius, 1984.

6. Zeps V. Par latviešu un latgaliešu literāro valodu // Latgale: valoda, literatūra, folklora. — Rīga, 2003.

7. Латышско–русский словарь /Сост. проф. Я. В. Лоя/. — Москва, 1946.

8. Butkus A. Latviai. — Kaunas, 1995.

9. Леонтьев А. А. Культуры и языки народов России, стран СНГ и Балтии. — Москва, 1998.

10. Sabaliauskas A. Mes baltai. — Vilnius, 2002.

11. Breidaks O. Latgalīšu literarō volūda: nūstōdnis un problemys // Olūts. Rokstu krōjums. Nr. 8. — Rēzekne, 1992, 217.–227. lpp.

12. Latvijas padomju enciklopēdija. 52. sēj. — Rīga, 1984.

13. Vienotais runas, ortografijas un interpunkcijas režīms skolā. — Rīga, 1956.

14. Ostaszewska J., Wicherkiewicz T. Žemaitisch und Latgalisch als europäische Regionalsprachen // Mvnera lingvistica et philologica Michaeli Hasivk dedicata. — Poznań, 2001, pp. 175–188.

15. Беликов В. И., Крысин Л. П. Социолингвистика. — Москва, 2001.

16. Briška B. Latgaļu izplateiba naatkareigōs Latvijas teritorijā nu 1918. – 1940. godam, izejūt nu īdzeivōtōju vairōkuma lītōtōs volūdas // Acta Latgalica 3. — [Minhene], 1970, 184.–189. lpp.

17. Bukšs M. Pīzeimes par senejū latgaļu resp. latvīšu volūdu. — Bayern, Traunstein, 1948.

18. Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda. — Rīga, 1965.

19. Беликов В. И., Крысин Л. П. Социолингвистика. — Москва, 2001.

20. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8. sēj. — Rīga, 1996.

21. Evangelia toto anno 1753. Pirmā latgaliešu grāmata. — Rīga, 2004.

22. Par Vitebskas latviešiem // Latviešu kalenderis ar bildēm uz 1879. gadu Jelgavā, pie E. Zīslaka.

23. Apīnis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. — Rīga, 1987.

24. Rācens J. Dabas stāsti pamatskolai. Dzīvā daba. I. 6. izd. — Rīga, [1920].

25. Rācens J. Dobas stōsti pamata školom. Dzeivō doba. I. /Tulkōja J. Dyura/. — Reiga, 1921.

26. Breidaks A. Latgalīšu raksteibys stabiliziešonuos XX godu symta pyrmajā trešdaļā // Acta Latgalica, 11. — Daugavpiļs, 2001, 171.–180. lpp.

27. Cibuļs J., Leikuma L. Vasals! Latgaliešu valodas mācība. — [Rīga], 2003.

     

 
Jūs esat 4004887. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs