Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Lidija Leikuma > Publikācijas     
   Par dažiem tagadnes un nākotnes aktīvajiem divdabjiem S. Uļanovskas pasakās     

Drukāt         

    
    

  Lidija Leikuma

Par dažiem tagadnes un nākotnes aktīvajiem divdabjiem S. Uļanovskas pasakās

Valodas vēsturnieka acīm lūkojoties, primārais ir izlokšņu, ne literārās valodas fakti. Latviešu valodas vēstures pētītājiem  daudz vērtīgu ziņu sniedz arī latgaliešu rakstu avoti, kuri radušies uz latgalisko izlokšņu pamata un līdz šim pētīti mazāk.

1895. gadā Krakovā nodrukāta polietes Stefānijas Uļanovskas (Stefania Ulanowska) etnogrāfisko un folkloras materiālu apkopojuma “ŁOTYSZE INFLANT POLSKICH (a w szczególności gminy WIELOŃSKIEJ, powiatu RZEŻYCKIEGO)” III daļa – Viļānu apkaimē savāktās pasakas, teikas, anekdotes. Grāmatai ir trīs nodaļas: Podania ‘teikas; leģendas’ (poļu valodā) un Baśnie ‘pasakas’; Fraszki ‘joki, anekdotes (faktiski arī pasakas)’ (vietējo latviešu valodā). Analīzei šoreiz izmantota krājuma vidējā un plašākā nodaļa – 53 pasakas un to valoda.

Atstāstot notikumus, kas ir raksturīgi vēstītājfolklorai, plaši tiek lietotas relatīva formas, un arī Stefānijas Uļanovskas savāktie materiāli šai ziņā nav izņēmums. Īpašais tajās ir bagātīgais, vien augšzemnieku (augšlatviešu, “austrumnieku”) izloksnēm raksturīgais tagadnes un nākotnes aktīvo divdabju izmantojums, kā vietā latviešu literārajā valodā un arī vairumā lejzemnieku (lejslatviešu) izlokšņu lieto unificētus nelokāmos divdabjus, kas beidzas ar -uot, -šuot. Šai sakarā valodniece Marta Rudzīte raksta: “Augšzemnieku izloksnes divdabju formu ziņā ir bagātākas par latviešu literāro valodu, jo te ir daļa arī tādu divdabju, kas literārajā valodā (un lejzemnieku izlokšņu vairumā) nav sastopami.” [1: 384-385]  Analīzei izvēlētie divdabji pieder šai bagātībai.

Jāteic, ka ne visās latgaliskajās izloksnēs vecie tagadnes un nākotnes aktīvie divdabji paglābti vienādā mērā: Dienvid-, Dienvidrietumlatgales izloksnēs tie zuduši straujāk, citur saglabājušies noturīgāk. Viļānos (latviešu dialektu kartē – 427. nr.), to kaimiņizloksnēs un citur Latgalē [skat. 2] minētos divdabjus plaši lieto arī mūsu dienās.

Latgaliešu rakstības normētājiem un citiem interesentiem par latviešu valodas vēsturi varētu būt noderīga detalizētāka ielūkošanās nu  jau vairāk nekā simt gadu vecajos S. Uļanovskas vākumos, kurus to pētītāji lielā vienprātībā uzteic par dzīvo tautas valodu. Jau divdabju konteksta materiāls vien ļauj ieraudzīt arī citas S. Uļanovskas saklausītās 19. gs. beigu viļāniešu valodas savdabības, kam varētu tikt veltīti citi pētījumi.

Šajā rakstā aplūkota daļa tekstos atrodamo divdabju, kam nav atbilsmju latviešu literārajā valodā. To lietojamības daudzums pasakās, saprotams, ir bijis atkarīgs no stāstītāja nolūkiem, sarunas situācijas nemākslotības, teicēja runas kultūras un droši vien vēl kādiem ekstralingvistiskiem faktoriem. Tādējādi daudz aktīvo divdabju ir, piem., pasakās “Ap wistieniu”, “Ap gajlejti”, “Ap wałnu”, “Ap trejim wociejszim”, “Ap kupcza dału” u. c., nav nemaz – pasakās “Ap kazeniom”, “Ap kungu, kurs aca-wiediaś” u. tml. Tagadnes aktīvie divdabji tekstos atrodami retāk, nākotnes – lietoti ļoti bagātīgi; vīriešu dzimtes divdabji lietoti biežāk par sieviešu dzimtes divdabjiem, vienskaitlī tie sastopami biežāk nekā daudzskaitlī.

Citātos saglabāts oriģināla pieraksts. Iekavās aiz piemēriem rādīta atbilstošā grāmatas lappuse. Teksta papildinājumi, kas šķituši nepieciešami satura labākai saprotamībai, pievienoti kvadrātiekavās. Divdabju grupējums – tradicionāls [skat. 3: 924-949; 996-1018 un 1: 374-378; 384-391].

Tagadnes aktīvie divdabji ar -s, -ūte

Vīriešu dzimtes tagadnes aktīvo divdabju ar -s (<-us vai -is, par ko 3: 932) pasakās nav  daudz, tā galvenokārt ir verba būt forma ess > ass:  wieprits ass nu-kaŭts; szys pat’s i  ass gars pawasars (41); Może ass ku aśt’ i-dud’ szam? Kalws soka na ass .. (46); Kur ta jaŭ ass dałs? (235); wyss szam łabi ass (237).

Vienā gadījumā ass vietā lietots ess – szys pat’s i eśś (115).

Daži piemēri atrodami arī ar citiem verbiem: “Nu, kô tu gribś?” – “Szys tô gribś .. (113); [zwiers] dierśniś ar winu gołu, – dierśniś i ar utru .. (30).

Sieviešu dzimtes tagadnes aktīvais divdabis ar -ūte (lejslatviešu -uoti vietā, par ko 3: 935) lietots tikai vienā atstāstījumā: [motia] mierstutia ziama .. (43).

Tagadnes aktīvais divdabis ar -eits

           Krājuma pasakā “Ap Zierniejti” lietots tagadnes aktīvais lokāmais divdabis no verba zināt, ko latgaliskajās izloksnēs loka kā tagadnes i- celmu: Siwa soka: “szy naziniejszi!” (241) 

Tagadnes aktīvais divdabis ar -ūt

Divi divdabji pasakās beidzas ar -ūt resp. -ut’: war byŭt’, ka dziejwojut’ i tropiejaś taj! (58); na-lejda ora nu azara, cikom dzierdieja riejbiejut’ jô .. (205).

Tagadnes aktīvais divdabis ar -eit

Kā liecina latgalisko izlokšņu ieraksti un apraksti, tajās  joprojām tiek lietoti tagadnes aktīvie divdabji no atsevišķiem tagadnes i- celmiem. Arī viļāniešu pasakā “Ap Pałnuruszku” atrodama forma guleit: at-roda ti barnu, pujszkinieniu, ziamia gulejt’ (162).

Reizēm aktīvie divdabji ar izskaņu -eit iespējami arī no citu celmu verbiem. S. Uļanovskas pasakās četrreiz pierakstīta forma skrīneit no skrīt, piem.: “Woj na riedziejejat jiŭs treju pujszkinieniu skriniejt’ tia?”  (3x 89. lpp.); “Woj tu na-riedzieji kajdys miejtys skriniejt?” (153)  

Nākotnes aktīvie divdabji ar -škys, -škūte

          Šo divdabju S. Uļanovskas vākumā ir vesela bagātība, kas ieraugāma  jau pirmajā krājuma pasakā “Ap natiekli” (Par sliņķi), piem.: Jis i pazajemiaś, ka na łomoszkys i na siszkys ju i na duszkys nikajda dorba strodot’ .. (5). Nākotnes aktīvie divdabji šeit lietoti gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē, izmantoti gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī.  Nav gan parasts 150. lpp. teikums, kur divdabji ar -škys  lietoti kopā ar sieviešu dzimtes vienskaitli: Ji sa-łyka montu, a jej soka: szej jaŭ iszkys kojom, na braŭkszkys!

Kā zināms, sākotnēji nākotnes aktīvie divdabji vīriešu dzimtes nominatīvā beigušies ar -šus, kur blakus š ticis izlaists u; kad tā dēļ izveidojusies grūti izrunājama līdzskaņu kopa, no jauna ticis iesprausts y. Par latgalisko izlokšņu formu  ar -škys veidošanos skat. 3: 936-938 un 1: 388-389.

Pasakās visbiežāk lietojamās ir verbu  duot un iet formas, arī atvasinājumi no dabūt, būt, darīt. Divdabji no citiem verbiem parasti izmantoti  vienu vai divas reizes. Seko piemēri tekstā, izlaižot tuvus atkārtojumus: ku jis darieszkys ar tajdu wadakłu? (6);  szys nu kołna leja aca-tiecieszkys; nu pridis da pridis skriajdiejszkys badzieszkys ar rogim .. (12);  nu kołna iz leju skrajdzieszkys i syłt’ś byuszkys! Ka na łajższkys ustobieniâ, to szys ar rogim .. pakszsz ap-siszkys! (13); woj na turieszkys mîra nu tô gajla?  soka, ka ap-jeższkys, to na bodieszkys szam! ku darieszkys tagad? (17); Kur szys daboszkys? Kaj szys  tiewi pa-śmidynoszkys? (20); Woj darieszkys taj? Woj rodieszkys wial? A na rodieszkys, cikom win dziejws dziejwoszkys (26); pudu zipu nupierk, mozgoszkys jaŭ siwu (30); A kaj szys na dzidoszkys; Ka ajz-moksoszkys jam .. szys izromieszkys! A szys łabi ajz-moksoszkys! moksoszkys naŭdys .. duszkys pyłnu capuri (31);  boba soka: “A naiszkys tia wajra? Ka naiszkys .. , cikom win dziejws dziejwoszkys! (32); jis głoboszkys! Ajz-moksot szam, a ka na, to duszkys sudâ! (37); Na, brolejt, iszkys! (38); kołposzkys pi wałna (39); Diel kam na byŭszkys dziejws? (41); kab naza-wiart’ zam capuri, cikom byŭszkys atpakal, a ka, na dud’ Diwień! pa-łajszkys putnu, to ajz-moksoszkys! (44); plaŭszkys jaŭ sinu (50); jis ni par ku na por-duszkys! .. porduszkys! (52); paza-jemia ka parodieszkys sztuku (57); łatwiejti na pamieszkys dziejwu; [wins] jaŭ dierszkys (58); par trejs dinys at-braukszkys piec naŭdys; prosa jis otkon nu tawa galiś, ka braŭkszkys, porduszkys! (60);  taj darieszkys (63); jis iszkys acatu; A jis soka: “Iszkys!” (64); Na, na porduszkys! (65); Na, na lejszkys! (66 un divreiz 77); Na, na łajższkys! (98); jis na kłaŭsa! jiszkys, paścieszkys siwaj! jis .. jiszkys jaŭ gonus! (99); niŭ iz-pustieszkys wysu dziejwi (108); “Nu, siaśt’, – pornieszkys!” (111); pi-cielszkys [kaczejts] jaŭ tu kieninia miejtu (112); iszkys iz satu; A kungs soka: “szys wyss pierszkys ..” (117); wajcoj iz ju, woj kłausieszkys? Jis soka, ka kłaŭsieszkys! (129); Wot soka tys wiećs, ka jam daŭdź palejgu na i-duszkys, a duszkys jam wiezieniu .. ; brols paścieszkys ku wial dariet (131); A tys otkon turiś jaŭ, ka na porduszkys ni par ku .. ; Jis jam moksoj cikwin jis grib, – na, na porduszkys! (132); szys puś dziejwis soŭys at-duszkys, pus monta! (133); A ku ta pi jiŭsu pi-dziejwoszkys? (134); jis soka: “Porza-krist, to pa-łajszkys?” (143); A utris soka: na kopszkys .. ; Wiejrs soka: szys kopszkyś;  szys rejta jos da-dziejszkys! (152); atbraŭć kienińcz Grudińc i śpierszkys ar parkiŭni .. (161);  [sałdats] może pa-saŭszkys palejgus (164);  Tys pyrmu obieli ap-jeszkys, kas pyrms da-joszkys! Kas pa priszku da-joś, tys pyrmyjs i paza-dzierszkys! (168); Jońć at-soka, ka iszkys i daboszkys (170); “Ej i śpialaj, da-iszkys wysur!” (174);  kaj pa-darieszkys ku eś pa-ściejszu, taj daboszkys .. tułajk warieszkys pa-jemt ju sieŭ! (177); Soka wałnanc: szys kaŭszkys ar ju! (180; 181); i par ku pa-jemszkys jos dziejwis (182); ka gribieszkys, warieszkys nu-it ti (184); [jis] iz-dziejszkys tus kraŭklisz (187); a siwiaj na paścieja niko kur joszkys (188); jaŭ żenieszkys (190); [taŭs] pa-jemszkys bludu ar jiŭdini (193); gribieszkys toŭu dwiasiali pa-jemt (203); jis at-raszkys (206); kas gribieszkys nubraŭkt’ piec jo, daboszkys daŭdź naŭdys iz ciela, a kas atwieszkys jo, daboszkys łyłu moksu (223); szys joszkys piec wiepra (224); kienińcz duszkys (225); [tu] putna na daboszkys; Ka braŭkszkys, może kur i palikszkys (226); [jis] putnu atduszkys (227); podzarakśtiejszkys puś kienist’ś atdud’; [głupyjs znuts] joszkys piec tos kiewis (228); szys atraszkys tus brolsz i mosys; iszkys pi to baźnijckunga, stoszkys par kołpu iz gods; Stoszkys jaŭ pi tiewa! .. dorgi na jimszkys; Ka atdziejwoszkys jaŭ godu, iszkys iz satu .. ; Łabi, szys tieŭ ajzmoksoszkys (236); szam gona byŭszkys itos naŭdys (238); ”A kur ta tu iszkys, Zierniejt?” – “A iszkys soŭu brolu, mosu makłatu!” – “Nu, na zynu woj tu, Zierniejt, atraszkys jus!” – “A może i atraszkys!” (239)

Te gan jāpiebilst, ka tagadnes ā-celma verbi Viļānos beidzas ar -eit (tas redzams arī 2: 147-151 piemēros), tātad viļāniešu pasakās gaidāmajiem nākotnes divdabjiem no dareit, saceit būtu bijis jābūt dareiškys, saceiškys  (gluži kā skraideiškys, kas formas ziņā tekstā lietots precīzi; turpat atrodama arī korekta nākotnes forma pasceišu u. tml.). Tomēr S. Uļanovskas pierakstītie divdabji rāda ko citu. Acīmredzot uz morfoloģiskā (ne vien fonētiskā) pieraksta  precizitāti ne vienmēr var paļauties, lasot arī šos materiālus.  

Sieviešu dzimtes vienskaitļa nominatīvs pasakās beidzas ar -škūte resp. -szkutia, kas ievērots konsekventi, vietumis gan kļūdoties rakstībā. Konteksta piemēru šim lietojumam jau mazāk: At-soka dziarwia: szej na palejdzieszkutia, – szej palikszkutia galwieniu zam spornieniu (12); Jej soka: “Na, na duszkutia; szu pa-łajżkutia (32); ku ta iz-worieszkutia, ka na war i piza-cielt’ nu gułtys? (46); bołtu połogu kłoja jej zamu diel załta naŭdys, kur jej dzierszkutia (53); byŭszkutia niŭ bada (61); a jej pleszkutia odu i goru izłajdia (75); Jej tus łync saspriaż – jaŭ mozgoszkutia rukys pi okys (81); Jej paza-jemia, ka napaścieszkutia nikâm (124); Jej atsoka, szej naŭdys na-jimszkutia, bet ka pazwoleszkutia ar jôs kungu por-gulat’ winu nakti, .. at-duszkutia załta worpśtiejti (127); szej rejta agri at-iszkutia, ar wazu ju iz-dziejszkutia, a worpśtiejtia pa-likszkutia; szej na-jimszkutia naŭdys .. at-duszkutia i taj (128); jej tiŭleń byŭszkutia tia; Kaj jej at-iszkutia, kaj doncoszkutia, byŭś jej moti iz-łajsti; Jej tułajk paza-tajsieszkutia par wardiewi .. pa-likszkutia par ciszi bajlejgu bobu (177); jej kaj świszkutia (179); jej pa-jemszkutia ruczniku (193); Jej ciszi nu-zapricojaś, ka paza-griżkutia iz tawu atpakal (207); Ka pa-tajsieszkutia, ku eś sa-cieszu, to mani ratawoszkutia! i-kriszkutia skajdienia (213); [motia] na zynoszkutia (229).

Vairāki sieviešu dzimtes aktīvie divdabji beidzas ar -škeite: Wial szej iszkiejtia kumus! (50); Iz-likszkiejtia iz łaktieniś .. (112); jej toli na nu-biegszkiejtia par nakti (152); kieniniejtia Zipśnis sa-dadzynoszkiejtia ar guni (161). Izskatās, ka mūsu izlokšņu aktīvie divdabji ar -eit varēja būt veidoti ne tikai no tagadnes i- celmiem. Šai sakarā būtu tuvāk jāpapētī arī citu latgalisko un sēlisko izlokšņu materiāli.

Viļānu pasakās, tāpat kā joprojām Viļānos un daudzās citās Latgales izloksnēs, nākotnes aktīvajiem divdabjiem daudzskaitlī ir vairākas formas. Šeit sava forma var būt katrai dzimtei, un  vīriešu dzimtei tā ir -škūši: ku tagad szy jeszkuszi (41). Sieviešu dzimtes nākotnes divdabji daudzskaitlī beidzas divējādi: ar  -škūšys: cikom tos ranys ap-dziejszkuszys (31) un arī  ar -škeišys: laŭżu cyŭkys sajeszkiejszys szus majzi (237). Tomēr vēl biežāk pasakās lietotas tādas divdabju  formas, kurām daudzskaitlī dzimšu atšķirības nav. Arī tam latviešu lingvistu darbos līdz šim nav pievērsta vajadzīgā uzmanība. Divdabju ar tiešajām galotnēm vidū pasakās patrāpījies tikai viens atgriezeniskais, un tā ir forma ar -škūšīs: jiŭs mań da poszys ziamiś kłanieszkuszis kojos (194).

Viļāniešu pasaku nākotnes aktīvo divdabju lielākais vairums vīriešu un sieviešu dzimtes daudzskaitlī (3: 937 un 1: 388-389 tikai par vīriešu dzimtes daudzskaitli) beidzas ar -škūšš (vai arī, kļūdoties rakstībā, – ar -škūš vai pat -škūšč un -škūsš).  Par šādiem divdabjiem ar paraugiem arī no analizējamā avota rakstījis jau J. Endzelīns [3: 937]. Piemēri no S. Uļanovskas pasakām: A kur jiŭs iszkuszsz? (11); I ku ta [ji] darieszkuszsz tagad? (14); ku jeżkuszsz? (19); [ji] iszkuszsz iz kleti paza-wart (25); [żydi] saŭszkuszsz jaŭ (27); ku ta [ji] darieszkuszcz? (30); ka jaŭ biejgszkuszsz, turiejź jeżkuszsz mâdu (50); ti wociejszi .. gribieszkusz at-jimt’ naŭdu (52); Ka duszkusz pa diwi tyŭkstuszys sieŭ kur (54); kocz iz jô dubiś pi-dierszkuszsz, ka jaŭ nawar pa-dariet’ jam niko! (58); [sałdati] paza-dzierszkusz łabi .. aca-gulejszkusz, pa-gulejszkusz kocz drusku (168); [ji] na-atskriszkusz jaŭ wajrok iz tianini (187); nu-iszkuszsz aba diwi .. i nu-niaszkuszsz jam jiŭdinia (193-194); [adukati] soka, ka braŭkszkuszsz; kur joszkuszsz? [ji] daboszkuszsz! moksoszkuszsz dorgi (224); pakłaŭsi ku stośtieszkuszsz (225);  Kur braŭkszkuszsz? ka duszkuszsz .. to putnu atduszkys! [ji] turieszkuszsz treszu dali kieniśt’s; Pajemszkuszsz doktori, saleczejszkuszsz! (227); [tisawiejri] braŭkszkuszsz, daboszkuszsz; Kur joszkuszsz? (228);  [ji] pieczok wyssys ranys nu rejzis izleczejszkussz; .. pazakłaŭsiat, ku stośtieszkuszsz (231). 

Daļa pasakās reģistrēto nākotnes aktīvo divdabju daudzskaitlī beidzas ar -škūts: Wot ji biejdzia jaŭ plaŭt’, iś jaŭ astu, tajsieszkut’s applaŭwiejbys (51);  jis soka taj: “Pagajd, tiatiejt’, – iszkut’s iz satu (113); taŭs ar moti paza-kłaniejszkut’s kojom (186). Arī šeit viens divdabis veidots ar -škeits: jos darieszkiejts taj pat’ (179).   

Vēl šeit varētu piebilst, ka kādreizējo nākotnes divdabju pārveidojumi ir pasakās sastopamie divdabji ar -škam(a), kam nav īstas pasīva nozīmes. Tie tāpat tiek lietoti atstāstījuma izteiksmē. Piemēri: Byŭszkam szam ślikti! (31); Iz-likszkiejtia iz łaktieniś, byŭszkama szos miejtaj! (112-113); byŭszkama wyss tys! (123); Wajra tia na bidiejszkama! (141)

Literatūra

1. Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. – R.: 1964. – 432 lpp.

2. Augšzemnieku dialekta teksti. Latgaliskās izloksnes. – R.: 1983. – 185 lpp.

3. Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. – R.: 1951. – 1100 lpp.

ON SOME PRESENT AND FUTURE ACTIVE PARTICIPLES IN FAIRY TALES
COLLECTED BY STEFANIA  ULANOWSKA

A linguist and historian is of the opinion that the facts of dialects are to be considered as  primary and not those of the standard language. The Latgalian written sources provide  a lot of valuable information to the scholars of the history of the Latvian language. In 1895 “Łotysze Inflant Polskich”, the third part of ethnographic and folklore materials collected by Stefania Ulanowska, a Polish by origin, was published. It contains fairy tales, legends and anecdotes  from the vicinity of Viļāni.

Relating the events in the relative mood the present and future active participles having the endings: characteristic of the Latgalian dialects are widely used. They are not used any more in the Latvian standard language and in the most of the dialects of the Low Latvian dialects.

It would be important to preserve these participles when prescribing the rule for the orthography of the Latgalian language.

     

 
Jūs esat 4004959. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs