Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Andra Kalnača > Publikācijas     
   Vārdšķiru sinkrētisms latviešu valodā     

Drukāt         

    
    

Andra Kalnača

Vārdšķiru sinkrētisms latviešu valodā

       Vispārzināms ir fakts, ka jebkurā valodā ir vārdi, kurus iespējams ietilpināt vienlaicīgi vairākās vārdšķirās. Piemēram, vārdi kaut, lai, taču, vai, jo latviešu valodā var būt gan saikļi, gan partikulas; jau, nu, tik, tad, vēl - partikulas un apstākļa vārdi. Konkrētā vārdšķira vienmēr nosakāma kontekstā, piemēram, vārds nu teikumā Nu es esmu atnākusi ir adverbs, teikumā Ko nu tu tur dari? ir partikula, teikumā Nu?! ir izsauksmes vārds. Tādējādi likumsakarīgs ir jautājums, kā teorētiski šos faktus skaidrot un kādi varētu būt to cēloņi. Šo jautājumu analīzei tad arī veltīts raksts.

Minētās parādības apzīmēšanai rakstā izvēlēts termins 'sinkrētisms', jo dažādu vārdšķiru robežgadījumu analīzē tas pagaidām šķiet vispiemērotākais. Vienu un to pašu vārdu piederību vairākām vārdšķirām mēdz uzskatīt par vārdšķiru homonīmiju, taču valodas materiāla izpēte norāda uz plašāku un komplicētāku parādību kopumu. Tas orientē uz gramatisko un semantisko funkciju daudzveidīgumu un savstarpējām saiknēm un nav ierobežojams ar polisēmiju, sinonīmiju vai homonīmiju. Tāpēc ir nepieciešams termins, kas aptvertu dažādus iespējamu paralēlismu gadījumus valodas gramatiskajā struktūrā. Uzskatot, ka sinkrētisms ir atšķirīgu valodas vienību strukturālo un semantisko pazīmju sintēze, ir iespējams teorētiski klasificēt vārdu lietojumu dažādu vārdšķiru funkcijās. Sinkrētisms valodniecībā tiek interpretēts dažādi, tā definīcijas ir atšķirīgas, nereti saistot sinkrētismu ar valodas vienību cilmi un attīstību. Liekas, ka varētu runāt par vairākām valodas gramatiskā apraksta tradīcijām šajā sakarā. Viena tradīcija turpina L. Jelmsleva un Kopenhāgenas lingvistiskās skolas idejas. Šajā izpratnē sinkrētisms ir gramatisko funkciju neitralizācija1. L. Jelmsleva definējumā sinkrētisms faktiski ir tas pats, kas gramatiskā sinonīmija – kontekstuāla parādība. Acīmredzot tādēļ valodniecībā, aprakstot gramatiskās sinonīmijas parādības, autori, sekodami Kopenhāgenas lingvistiskās skolas idejām, izmanto terminu 'sinkrētisms'2. Krievu valodniecībā (tā iespaidā arī latviešu valodniecībā sastopama cita sinkrētisma izpratne – sinkrētisms ir funkcionāli atšķirīgu gramatisko kategoriju un formu sakritums vienā formā, ko noteikusi valodas attīstība3. Sinhroniskā valodas aprakstā tā ir divu vai vairāku gramatisko nozīmju vienlaicīga realizācija kādā gramatiskā formā4. Valodā sastopams, piemēram, nomenu galotnes sinkrētisms, izsakot trīs gramatiskas nozīmes – dzimti, skaitli un locījumu, savukārt verba formas sinkrētiski var izteikt laiku, izteiksmi un kārtu. Šinī gadījumā sinkrētisms nav atkarīgs no konteksta.

Skaidrs ir tas, ka vārdu jau, nu, tik, tad, vēl, lai, taču, vai, jo u.c. piederība noteiktai vārdšķirai saistāma ar vispārīgiem vārdšķiru klasifikācijas principiem valodā5. Latviešu, lietuviešu, arī krievu valodniecībā tradicionāli tiek izmantoti trīs pamatprincipi –

1) semantiskais, pēc kura nosaka vārdšķiras vispārināto leksisko nozīmi;

2) morfoloģiskais, pēc kura vērtē vārda morfoloģisko struktūru, formveidošanu un gramatiskās kategorijas, te arī ietilpst vārddarināšanas īpatnības;

3) sintaktiskais, pēc kura vērtē sintaktiskās funkcijas teikumā6.

Taču, kā atzīts lingvistiskajā literatūrā, pilnīgi skaidri pēc šīm pazīmēm var nošķirt tikai verbus un nomenus7. Nereti grūtības sagādā pat nomenu, tāpat nomenu un pronomenu savstarpējā norobežošana, piemēram, lietvārdu un skaitļa vārdu norobežošana (desmits, simts, tūkstotis, ducis, kāls), kā arī īpašības vārdu un vietniekvārdu nošķiršana (manējais, tavējais, savējais u. c.), arī īpašības vārdu un skaitļa vārdu līdzība (divēji, četrēji, vienāds, divējāds, trejāds u. c.). Nomeniem un pronomeniem tas ir skaidrojams ar vienādām gramatiskajām kategorijām, līdzīgiem vārddarināšanas tipiem un līdzīgām sintaktiskajām funkcijām. Ņemot vērā visus trīs vārdšķiru klasifikācijas principus, tiek uzskatīts, ka latviešu valodā vārdi ducis, pāris u. c. ir lietvārdi, manējais, tavējais, savējais, citāds u. c. ir īpašības vārdi, desmits, simts, tūkstotis ir skaitļa vārdi u. tml. Taču nelokāmu vārdu šķirām (adverbiem, partikulām, saikļiem, prievārdiem un izsauksmes vārdiem) trūkst morfoloģisko kategoriju un noteiktu, regulāru vārddarināšanas tipu, tātad nav svarīga kritērija, kas morfoloģiski varētu norādīt uz piederību kādai vārdšķirai. Paliek tikai semantiskais un sintaktiskais princips, kas ne vienmēr pietiekami precīzi ļauj noteikt nelokāma vārda piederību kādai vārdšķirai.

Latviešu valodniecībā nostiprinājusies tradīcija vārdu ak, kaut, gan, lai, arī, te, nu, tik, ne, tikko, drīz, līdz, pirms, kopš u.c. piederību vairākām vārdšķirām skaidrot kā vārdšķiru homonīmiju - formāli identu, bet semantiski atšķirīgu valodas vienību eksistenci8. Tas darīts, respektējot faktu, ka tieši vārdu sintaktiskās funkcijas norāda uz noteiktu vārdšķiru. Šinī gadījumā tā būtu sintaktiskas homonīmijas izpausme - viens un tas pats vārds atkarībā no semantiskā un sintaktiskā lietojuma teikumā var veikt tās vai citas vārdšķiras funkcijas; vienā gadījumā būt adverbs, citā saiklis, partikula vai izsauksmes vārds. Tomēr ir vismaz divi iemesli, kas liek domāt, ka homonīmija varbūt nav īstais skaidrojums vienu un to pašu vārdu lietojumam dažādu vārdšķiru funkcijās. Tāpēc rakstā arī izvēlēts termins 'sinkrētisms', kas norāda uz gramatisko funkciju daudzveidīgumu un savstarpējam saiknēm, neierobežojot to polisēmiju, sinonīmiju vai homonīmiju9.

Apstākļa vārdiem, izsauksmes vārdiem, partikulām un saikļiem runātā tekstā vienmēr ir akcenta vai intonatīvas atšķirības. Tās tikai daļēji var atspoguļoties rakstītā tekstā vai neparādīties vispār (skat. raksta ievadā minētos piemērus!) Apstākļa vardi jau, nu, tik, tad, vēl teikumā parasti ir uzsvērti Arī izsauksmes vārdi ir uzsvērti un ar pauzi atdalīti no pārēji teksta, tiem var būt dažādas modālas intonācijas un tos nereti papildina žesti. Savukārt partikulas un saikļi parasti ir neuzsvēri un kā enklītikas vai proklītikas pieslienas blakus esošiem vārdiem10. Fonētiskā nesakritība norāda, ka formālas identitātes nav un ka par vārdšķiru homonīmiju laikam runāt nevar11.

Latviešu valodā vārdšķiru sinkrētisms jeb vārdu gramatisko un semantisko funkciju sintēze sastopama visai plaši, lai gan tā attiecas uz relatīvi nelielu vārdu skaitu, ne vārdšķirām kopumā. Līdzīga parādība adverbu, partikulu, saikļu un izsauksmes vārdu sinkrētismam ir arī adverbu blakus, cauri, līdzi, pāri, pretī u.c lietojums prievārda funkcijā (blakus galdam, cauri mežam, pāiri upei utt.)12, kā arī adverbu kad, kur un vietniekvārdu kas, kurš, kāds lietojums pakārtojuma saikļa funkcijā (Viņš nevarēji izšķirties, kur šovakar iet un ko darīt; Vējš, kas pūta no dienvidiem, pēcpusdienā atnesa lietu). Visus šos gadījumus vieno kopīga iezīme - patstāvīgus vārdus valodā iespējams lietot palīgvārdu funkcijā. Tas saistīts ar patstāvīgu vārdu un palīgvārdu savstarpēju opozīciju:

Patstāvīgi vārdi                         Palīgvārdi

lietvārdi, īpašības vārdi,              saikļi, prievārdi, partikulas

skaitļa vārdi, darbības vārdi,

vietniekvārdi, apstākļa vārdi

Opozīcijas šķīrējpazīmes ir semantiskas, morfoloģiskas un sintaktiskas:

Patstāvīgi vārdi (-)                    Palīgvārdi (+)

noteikta leksiskā nozīme13                nenoteikta leksiskā nozīme

lokāmi (izņemot adverbus14)              nelokāmi

veic teikuma locekļa funkcijas            neveic teikuma locekļa funkcijas

Šinī gadījumā palīgvārdi ir opozīcijas marķētais loceklis, jo patstāvīgo vārdu semantisko, morfoloģisko un sintaktisko pazīmju trūkums ierobežo palīgvārdu attiecīgās funkcijas.

Patstāvīgu vārdu un palīgvārdu sintaktiskās funkcijas atšķiras vēl citā ziņā. Patstāvīgiem vārdiem teikumā var būt daudzveidīgs sintaktiskais lietojums, piemēram, lietvārds var būt teikuma priekšmets, pielikums, papildinātājs, apzīmētājs, ietilpt nominālā izteicējā. Turpretī katrai palīgvārdu vārdšķirai ir viena, nemainīga sintaktiskā funkcija. Saikļi saista vārdus vai teikuma daļas, prievārdi palīdz izteikt attieksmes starp vārdiem vārdkopās, partikulas niansē teikuma saturu. Tomēr tās ir palīgfunkcijas, bet ne patstāvīgas sintaktiskas funkcijas15. Tātad nosakāma vēl viena sintaktiska patstāvīgu vārdu un palīgvārdu opozīcija:

Patstāvīgi vārdi (-)                    Palīgvārdi (+)

sintaktisko funkciju                         sintaktisko funkciju

polifunkcionalitāte                           monofunkcionalitāte

Opozīcijas marķētājpazīme ir sintaktisko funkciju ierobežojums, kas raksturīgs palīgvārdiem.

Ārpus abām opozīcijām paliek izsauksmes vārdi, kurus parasti neietilpina ne patstāvīgos vārdos, ne palīgvārdos, norādot, ka tiem nav savas patstāvīgas, konkrētas leksiskas nozīmes, tie neietilpst teikuma sintaktiskajā struktūrā un ir nelokāmi. Tā kā izsauksmes vardu semantika ir atkarīga no runas vai rakstu situācijas, tad tie funkcionē kā teikumu analogi. Tas norāda, ka valodā eksistē izsauksmes vārdu un pārējo vārdu opozīcija:

Ne-izsauksmes vārdi (-)                    Izsauksmes vārdi (+)

                     

Patstāvīgi vārdi (-)                              Palīgvārdi (+)

Liekas, ka izsauksmes vārdu un pārējo vārdšķiru opozīcija it sintaktiska. Kā jau minēts, izsauksmes vārdi neietilpst teikuma sintaktiskajā struktūrā un funkcionē kā teikuma analogi. Tā arī ir opozīcijas marķētājpazīme. Palīgvārdi, lai arī nevar būt teikuma locekļi, veic noteiktas sintaktiskas funkcijas.

Izsauksmes vārdiem vērojams sinkrētisms ar adverbiem un partikulām (nu, jau, ak, arī u. c.), ko var skaidrot ar izsauksmes vārdu kā vārdšķiras nekonkrēto semantiku. Turklāt izsauksmes vārdi kā opozīcijas marķētais loceklis ir opozīcijā patstāvīgiem vārdiem un palīgvārdiem reizē, tādējādi opozīcijas neitralizācija var realizēties kā izsauksmes vārdu un patstāvīgu vārdu (adverbu) vai izsauksmes vārdu un palīgvārdu (partikulu) sinkrētisms.

Sintaktisko funkciju polifunkcionalitāte citiem vārdiem ir gramatisko funkciju polisēmija, kas ir cēlonis vārdšķiru sinkrētismam. Daudzveidīgo sintaktisko funkciju dēļ valodā iespējams patstāvīgu vārdu lietojums dažādās palīgvārdu funkcijās, bet nekad nav vērojams pretējs process. Palīgvārdi ar savām ierobežotajām sintaktiskajām funkcijām ir marķētais loceklis patstāvīgu vārdu un palīgvārdu opozīcijā. Minētais secinājums neizslēdz palīgvārdu savstarpēju sinkrētismu, kas latviešu valodā vērojams partikulu un saikļu, kā arī partikulu un izsauksmes vārdu starpā16.

Vēlreiz jāuzsver, ka vārdšķiru sinkrētisms neattiecas uz visām vārdšķirām kopumā, bet tikai uz relatīvi nelielu vārdu daļu. Tie ir vārdi, kam ir ļoti vispārīga, nekonkrēta leksiskā nozīme un kuras neitralizācija arī ļauj patstāvīgus vārdus lietot palīgvārdu funkcijā. Tādi gadījumi jebkurā valodā sastopami visai daudz17. Piemēram, darbības vardi būt, kļūt, tapt, tikt tiek izmantoti palīgdarbības vārdu un saitiņu funkcijā; adverbi jau, nu, tik, tad partikulu funkcijā; adverbi kad, kur un vietniekvārdi kas, kurš, kāds lietoti saikļa funkcijā. Raksturīgs piemērs ir arī īpašības vārda vispārākās pakāpes formas veidošanās, kur sākotnēji patstāvīgs vārds (vietniekvārds viss), daudzskaitļa ģenitīva formā funkcionēdams kā palīgvārds, zaudējis savu fleksisko nozīmi (visu labākais) un kļuvis par morfēmu mūsdienu latviešu valodā - formveidošanas priedēkli vis- (vislabākais).

Šajā gadījumā var uzskatīt, ka, noritot gramatizācijas procesam, leksiskā nozīme transformējusies par gramatisko nozīmi18.

Taču liekas, ka pilnīga patstāvīga vārda desemantizācija daļā gadījumu nav vērojama. Lietojot adverbus dažādu palīgvārdu (saikļu un prievārdu) funkcijā, arī vietniekvārdus saikļa funkcijā, adverbi un vietniekvārdi tomēr saglabā savu leksisko nozīmi. Tāpēc varētu uzskatīt, ka tie veic patstāvīgu vārdu un palīgvārdu funkcijas reizē, piemēram, Es eju cauri mežam; Kad atausa rīts, lietus bija beidzies; Ēka, kas celta pagājušā gadsimtā, pašlaik tiek atjaunota. Līdzīgs piemērs ir partikulas lai un saikļa lai sinkrētisms. Pavēles izteiksmes vienskaitļa / daudzskaitļa 3. personas partikula lai saliktā pakārtotā teikumā var veikt arī pakārtojuma saikļa funkcijas, respektīvi, tā ir partikula un saiklis reizē, piemēram, Saki, lai viņš nāk šurp!; Lai Anete man paziņo, kad auto piebrauc u.c. Šādos teikumos arī nav skaidri fiksējama verba izteiksme - indikatīvs vai imperatīvs, jo teikuma sintaktiskā struktūra un semantika atļauj abas izteiksmes.

Secinājumi

Vārdšķiru sinkrētisms ir saistīts ar vairākiem faktoriem:

1) vārdu leksiskās nozīmes neitralizāciju resp. semantiskā principa trūkumu atsevišķu vārdu vārdšķiras noteikšanā;

2) gramatisko funkciju polisēmiju (adverbu lietojums prievārdu funkcijā, saikļa funkcijā, vietniekvārdu lietojums saikļa funkcijā u. c. gadījumus);

3) gramatisko un semantisko funkciju sinonīmiju partikulu un saikļu, partikulu un izsauksmes vārdu sinkrētismā.

  

1 Hjelmslev L. Prolegomena to a Theory of Language. – Madison, 1961, 87–88.

2 Piemēram, Blake B. J. Case. – Cambridge, 1997; Matthews P. H. Morphology. – Cambridge, 1991. 27–28. P. H. Metjūss min, ka alternatīvs termins sinkrētismam ir neitralizācija, skat. Matthews P. H., Op. cit.

3 Бабайцева В. В. Синкретизм // Языкознание. Большой энциклопедический словарь. – Москва, 1998, 446; skat. arī šķirklī norādīto literatūru!

4 Гак В. Г. Теоретическая грамматика французского языка. – Москва, 2000, 57; Мельчук И. А, Курс общей морфологии. Т. 2. – Москва – Вена, 1998, 14.

5 Šī raksta mērķis nav dot vispusīgu vārdšķiru klasifikācijas problēmu analīzi. Par to tuvāk skat. Lagzdiņa S. Mūsdienu principu izmantošanas iespējas latviešu valodas vārdšķiru klasifikācijā // Linguistica Lettica. 3. – Rīga, 1998, 125–139, kā arī Naua N. Latviešu valodas vārdšķiru klasifikācijas iespējas // Starptautiskais baltistu kongress "Baltu valodas laikmetu griežos". Referātu tēzes. – Rīga, 2000, 214–215. Par teorētiskām problēmām vārdšķiru klasifikācijā un dažādiem iespējamiem risinājumiem skat. nodaļu Чacmu речи V. G. Gaka grāmatā Теоретическая грамматика французского языка, 92–116.

6 Paegle Dz. Daži gramatiskās tipoloģijas jautājumi // Baltu filoloģija III. – Rīga, 1993, 24–26; Paulauskienė A. Lietuvių kalbos morfologija. – Vilnius, 1994, 57; Гак В. Г. Теоретическая грамматика французского языка, 92–116.

7 Гак В. Г. Теоретическая грамматика французского языка, 96; Современный русский язык. Под ред. В. А. Белошапковой. – Москва, 1999, 455–466; skat. arī Paulauskienė A. Op. cit.

8 Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I sējums. – Rīga, 1959, 777; Paegle Dz. Morfoloģija // Latviešu valoda 10.–12. klasei. – Rīga, 1998, 229; skat. arī Lagzdiņa S. Adverbi, prievārdi vai pusprievārdi? // Linguistica Lettica. 1. – Rīga, 1997, 191–192.

9 Šo reizē teorētisko un terminoloģisko problēmu, analizējot līdzīgus faktus angļu, latīņu u. c. valodās, apskata P. H. Metjūss. Viņš norāda, ka sākotnēji homonīmija tiešām liekas vispiemērotākais termins, taču tas neprecīzi izsaka šādu valodas parādību būtību un izpausmi, tāpēc kā veiksmīgāks tiek piedāvāti termins 'sinkrētisms' – Matthews P. H., Op. cit.

10 Rudzīte M. Latviešu valodas vēsturiskā fonētika. – Rīga, 1993, 97–99.

11 Freimane I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. – Rīga, 1993, 123.

12 Problēmas sīku analīzi skat. Lagzdiņa S. Adverbi, prievārdi vai pusprievārdi.

13 Šāds semantisks dalījums zināma mērā ir vienkāršojams, jo ir patstāvīgu vārdu vārdšķira, kam nav konkrētas leksiskas nozīmes – pronomeni, arī daļai pronominālas cilmes adjektīvu (dažāda, visāds, citāds) un adverbu (kad, tad, kur, tur, šeit u. c.) nav konkrētas leksiskas nozīmes.

14 Mūsdienu latviešu valodā tiek lietoti arī nelokāmi aizgūti lietvārdi (kino, metro, Kongo, Turku, Petefi, Kirī u. tml.) un daži īpašības vārdi (rozā, lillā), kas morfoloģiski vairs nepakļaujas tradicionālajiem vārdšķiru klasifikācijas principiem, skat. Lagzdiņa S. Mūsdienu principu izmantošanas iespējas latviešu valodas vārdšķiru klasifikācijā, 133.

15 Lithuanian Grammar. Ed. by V. Ambrazas. – Baltos lankos, 1997, 91.

16 Šī opozīcija atšķirībā no iepriekš analizētajām privatīvajām opozīcijām ir ekvipolenta, jo tiek pretstatīti divi marķēti elementi - palīgvārdi un izsauksmes vārdi.

17 Bybee J. L. Morphology. A Study of the relation between meaning and form. - Amsterdam / Philadelphia, 1985; Kemenade A. van. Functional categories, morphosintactic change, grammaticalization // Lingvistics. An Interdisciplinary Journal of the Language Sciences. Volume 37–6 [364]. – Mouton de Gruyter, 1999, 997–1010.

18 Heine B. Auxiliaries: Cognitive forces and grammaticalization. – Oxford, 1993; Heine B. Possesion: Sources, forces, and grammaticalization. – Cambridge, 1997; Claudi U., Heine B., Hünnemeyer F. Grammaticalization: A conceptual framework. Chicago, 1991 u. c.

Publicēts: Baltu filoloģija X, 2001

     

 
Jūs esat 4805165. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs