Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas pētnieki > Andra Kalnača > Publikācijas     
   Gramatisko formu polisēmija, sinonīmija un homonīmija - izpausme un attieksmes latviešu valodā     

Drukāt         

(Gramatisko formu polisēmija, sinonīmija un homonīmija - izpausme un attieksmes latviešu valodā)
    
    

Andra Kalnača

   Gramatisko formu polisēmija, sinonīmija un homonīmija – izpausme un attieksmes latviešu valodā

Vairākās pēdējo gadu publikācijās raksta autore pievērsusies gramatisko formu polisēmijai, sinonīmijai un homonīmijai (1). Aizsākums ir doktora disertācijā “Darbības vārda laika formu funkcionālā sistēma latviešu valodā” (Rīga, 1996) analizētā verba laika formu funkcionālā sistēma, kuras ietvaros fiksējama ļoti plaša gramatiskā polisēmija un sinonīmija, kā arī daudzveidīgas gramatiskās un semantiskās opozīcijas. Tālāk pētījumi turpināti citu verba kategoriju (kārtas, izteiksmes, personas) un arī lietvārda kategoriju sakarā. Tādēļ būtu svarīgi apkopot secinājumus par paralēlismiem gramatikā, šajā rakstā mēģinot sniegt tematā pieteikto valodas parādību vispārinājumu.

Valodas līdzekļu variatīvums ir objektīva un arī universāla parādība, jo saistīts ar apkārtējās pasaules un cilvēka esamības atspoguļojumu valodā. Variatīvums sastopams jebkurā valodā visos līmeņos (2). Tā izpausme ir valodas līdzekļu paralēlums – iespēja paralēli lietot dažādus valodas līdzekļus noteiktas semantikas izteikšanā. Paralēlismi veido noteiktu sistēmu ar vairākām apakšsistēmām jeb mikrosistēmām, kuras tradicionāli klasificē kā polisēmiju, sinonīmiju, antonīmiju un homonīmiju (3). Valodniecībā vispār vairāk uzmanības bijis pievērsts paralēlismiem leksikā, arī latviešu valodniecībā (4). Par paralēlismiem valodas gramatiskajā sistēmā rakstīts galvenokārt vārdu krājuma, valodas kultūras jautājumu (5), stilistikas problēmu (6) un sintakses sakarā (7). Jāatzīst, ka termini gramatiskā polisēmija,  sinonīmija un homonīmija lingvistiskajā literatūrā lietoti, apzīmējot daudzveidīgu un dažkārt visai atšķirīgu parādību loku, nereti nenorobežojot gramatiku, leksiku un stilistiku, kā arī burtiski attiecinot terminus leksikas izpratnē uz gramatiku. Latviešu valodniecībā gramatiskās polisēmijas, sinonīmijas un homonīmijas izpausme un attieksmes kā patstāvīgs izpētes objekts līdz šim nav bijis, tāpēc raksts veltīts minētajiem jautājumiem (8).

Valodas gramatiskajā sistēmā paralēlismu cēloņi var būt dažādi – gramatisko formu funkcionālā asimetrija, valodas iekšējās attīstības likumības, arī kontaktvalodu ietekme. Tie visi fiksējami, analizējot gramatisko formu polisēmijas, sinonīmijas un homonīmijas gadījumus latviešu valodā.

Gramatiskās polisēmijas un sinonīmijas sakarā svarīga loma ir gramatisko formu funkcionālajai asimetrijai jeb valodas zīmes asimetriskajam duālismam. Tā ir formas un satura nesakritība – konteksta iespaidā gramatiskajām formām var atšķirties formālais un jēdzieniskais saturs, respektīvi, gramatiskās nozīmes, kas ietvertas formā, norāda uz vienu semantiku, bet reālais konteksts – uz citu (9). Piemēram, verba vienkāršās tagadnes formai bez konteksta ir tikai tagadnes nozīme – to gramatiski nosaka verba tagadnes celms. Taču dažādos kontekstos un runas vai rakstu situācijās ir iespējama funkcionāla asimetrija – vienkāršās tagadnes formai atkarībā no teikuma apstākļa var būt arī nākotnes vai pagātnes nozīme. Šādos gadījumos tajā pašā kontekstā, nemainoties saturam,  iespējams arī paralēls  tādas formas lietojums, kas gramatiski un semantiski a priori izsaka attiecīgo nozīmi:

vienkāršā tagadne

dodos 

nākotnes funkcija

Rīt es dodos uz laukiem (=Rīt es došos uz laukiem)

pagātnes funkcija

Vakar es dodos uz teātri un  ceļā sastopu savu draudzeni (=Vakar es devos uz teātri un ceļā sastapu savu draudzeni)

Runātā tekstā nereti, atstāstot kādu notikumu vai runājot par nākotnes iecerēm, vienkāršās tagadnes formai var būt pagātnes vai nākotnes nozīme. Laiku teikumā norāda apstākļi, piemēros apstākļa vārdi rīt (nākotne) un vakar (pagātne). Bez nozīmes atšķirības sinonīmiski var lietot arī vienkāršās nākotnes vai vienkāršās pagātnes formas (došos un devos, sastapu), kuras laika ziņā sakrīt ar teikuma apstākļu norādīto laiku. Tādā gadījumā funkcionālās asimetrijas nav.

Gramatiskās formas funkcionāla asimetrija vērojama arī citos gadījumos, piemēram, ja superlatīva funkcijā lieto komparatīva formu (piemēra analīzi skat. tālāk):

komparatīvs

labākais                                            

superlatīva funkcija

labākais draugs (= vislabākais draugs)

 Cieši saistīta ar minēto parādību ir konversija. Formas un satura atšķirības  iespēja ļauj noteiktā kontekstā vienas vārdšķiras vārdus lietot citas vārdšķiras sintaktiskajās funkcijās, tātad gramatisko formu funkcionāla asimetrija ir arī konversijas pamats. Tā valodā iespējama, piemēram,  substantivācija – īpašības vārdu un lokāmo divdabju lietojums lietvārda funkcijā. Taču gramatiskais sinonīms ir cita leksēma, substantivācijas gadījumā lietvārds, nevis kāda tā paša vārda paradigmātiska forma:

tagadnes pasīvais divdabis

kurināmais 

substantīva funkcija

kurināmais ir sagādāts (=malka ir sagādāta)

Gramatisko formu funkcionālā asimetrijai var būt divējāda izpausme:

  • viena un tā pati gramatiskā forma var būt izmantota dažādu nozīmju izteikšanā; tas norāda uz  polisēmiju valodas gramatiskajā sistēmā;
  • viena un tā pati nozīme var būt izteikta ar dažādām gramatiskām formām; tas norāda uz  sinonīmiju valodas gramatiskajā sistēmā (10).

Gramatisko formu polisēmija ir konteksta nosacīta gramatiskās formas nozīmes variēšanās atkarībā no komunikatīvā mērķa un situācijas. Piemēram,  īstenības izteiksmes polisēmija latviešu valodā:

  • izsaka reālu darbību – Es lasu, es lasīju, es lasīšu;
  • vēlējuma izteiksmes funkcija – Vai kāds neaizdos (=neaizdotu) man grāmatu?; Kad tikai vilks neizbiedē (=neaizbiedētu) zirgus!
  • atstāstījuma izteiksmes funkcija – Māte lūdza, lai es aizeju (=aizejot) uz veikalu; Un mājās tev teica, ka mēs esam aizbraukuši (=esot aizbraukuši) uz laukiem?
  • pavēles izteiksmes funkcija – Atļausit (=atļaujiet) atvadīties!; Atvainosit (=atvainojiet), man vairs nav laika, es steidzos projām! (11)

Gramatisko formu nozīmēm ir viens semantiskais invariants, kas paradigmātiski ir saistīts ar attiecīgo gramatisko kategoriju kā kategoriālā nozīme (12), tāpēc to sauc arī par gramatiskās formas primāro nozīmi. Semantiskajam invariantam forma un saturs vienmēr sakrīt neatkarīgi no konteksta vai runas situācijas. Pārējās gramatisko formu nozīmes izriet no galvenās kā konteksta atvasināti varianti un funkcionē sintagmātiski, tāpēc šīs nozīmes ir sekundāras (13). Šīm nozīmēm tad arī vērojama funkcionālā asimetrija. Piemēram, ja īstenības izteiksmes forma izsaka reālu darbību, tas ir izteiksmes kategorijas semantiskais invariants, funkcionālas asimetrijas nav. Ja īstenības izteiksmes forma izsaka ireālu darbību (izteiksmju sinonīmijas piemērā 2., 3., 4. gadījums), tas uzskatāms par konteksta nosacītu izteiksmes kategorijas variantu. Šis variants valodā funkcionē kā gramatisks sinonīms kādai citai gramatiskai formai, kas pati ir semantiskais invariants.

Gramatisko formu polisēmija ir gramatiskās sinonīmijas cēlonis. Gramatiskā sinonīmija ir konteksta nosacīts dažādu gramatisko formu paralēls lietojums viena un tā paša satura izteikšanā (14). Ja kontekstā gramatiskās formas var savstarpēji aizstāt, nemainoties visa izteikuma saturam, tad šādas formas uzskatāmas par sinonīmiem (15). Gramatiskās formas sekundārā nozīme var funkcionēt paralēli ar citas formas primāro nozīmi, taču tas notiek tikai vienas gramatiskās kategorijas robežās. Semantiskais tuvums ar citas formas primāro nozīmi ir sintagmātisks, to nodrošina konteksts (skat. iepriekšminētos piemērus). Ārpus konteksta gramatiskā sinonīmija nav iespējama. Tādējādi gramatiskā sinonīmija ir gramatisko opozīciju hierarhijas pamats – viena gramatiskā forma tās primārajā funkcijā var būt sinonīmiska citai formai tās sekundārajā funkcijā.

Lai gan gramatiskā polisēmija un sinonīmija parasti nosakāma vienas gramatiskās kategorijas robežās, tomēr ir dažas atkāpes. Izņēmums ir laika un izteiksmes kategorijas savstarpējā mijiedarbība latviešu valodā, jo indikatīva laika formu polisēmija un sinonīmija ir arī izteiksmju sinonīmijas cēlonis. Arī laika un veida kategorijas mijiedarbība ir saistīta ar laika formu polisēmiju un sinonīmiju. Tātad te būtu jārunā par gramatisko funkciju sinkrētismu – funkcionāli atšķirīgu gramatisko kategoriju un formu sakritumu vienā formā, ko noteikusi valodas attīstība. Sinhroniskā valodas aprakstā tā ir divu vai vairāku gramatisko nozīmju vienlaicīga realizācija kādā gramatiskā formā (16). Vienas un tās pašas verba formas sinkrētiski izsaka laiku, izteiksmi, veidu un arī kārtu. Tādējādi verba formu gramatiskā polisēmija un sinonīmija realizējas vairāku gramatisko kategoriju mijiedarbībā.

Gramatiskie sinonīmi noteikti būtu šķirami no vārdformu    variantiem (17). Gramatisko sinonīmu definīcijās vai definīciju piemēros nereti kā sinonīmi minēti vārdformu varianti (18). Piemēram, tādi paralēlismi kā vislabākais un pats labākais, ir jāpērk un vajag pirkt būtu uzskatāmi par morfoloģiskiem variantiem, ne sinonīmiem (arī nāksiet / nāksit; sakiet / sakait; brālim / brāļam) (19). Šīm formām nozīme ir vienāda vai ļoti tuva – tās izsaka noteiktu semantiku neatkarīgi no konteksta. Tie ir varianti, jo, ietverdami paradigmātisku nozīmi, nav saistīti ar gramatisko formu  polisēmiju. Salīdzinājumam superlatīva formu paralēlisms latviešu valodā (20):

                                                       vislabākais

                                paradigmātiska superlatīva forma

                                                                                                                               

             labākais                                                                     pats labākais

kontekstuāls sinonīms                                               vārdformas variants

 Mūsdienu latviešu valodā iespējams lietot trīs paralēlas formas  vislabākais, labākais un pats labākais, kas, būdamas gramatiski atšķirīgas, var izteikt superlatīva semantiku. Paradigmātiskā forma ir veidota ar priedēkli vis- no pārākās pakāpes formas – lab-s → lab-āk-s → vis-labāk-ais. Kā kontekstuāls sinonīms šai formai paralēli funkcionē arī pārākās pakāpes forma, piemēram, labākais draugs. To sintagmātiski nodrošina komparatīva polisēmija. Savukārt trešā paralēlā forma, kas veidota analītiski, pārākās pakāpes formai piesaistot vietniekvārdu pats, uzskatāma par kategoriālu vārdformas variantu. Tādas formas kā pats labākais, pats skaistākais, pats lielākais utt. savu gramatisko semantiku – īpašību vispārākajā pakāpē – izsaka neatkarīgi no konteksta, t. i., forma ietver paradigmātisku nozīmi, bet tās formālā izteiksme ir atšķirīga. Šajā piemērā sintētiskas formas vietā iespējams lietot analītisku, kas, liekas, veidojusies krievu valodas kā kontaktvalodas ietekmē, formas semantikai abos gadījumos neatšķiroties.

Tātad gramatiskās sinonīmijas cēlonis ir gramatisko formu daudznozīmība jeb polisēmija kādas gramatiskās kategorijas ietvaros (21). Savukārt gramatiskās sinonīmijas sekas ir gramatisko formu konkurence noteiktas semantikas izteikšanā. Piemēram, mūsdienu latviešu valodā lietvārda locījumu paradigmā vērojama nominatīva un vokatīva formu konkurence, kur nominatīvs tiek lietots ar vokatīva intonāciju un sintaktisko kontekstu. Tā nominatīva forma vairākās lietvārda celmu grupās daļēji izkonkurējusi vokatīva formu.

 Morfoloģijā polisēmija un sinonīmija visbiežāk ir saistīta ar morfoloģiski sintaktiskajām kategorijām. Tās formāli ir izteiktas galvenokārt ar morfoloģiskiem līdzekļiem (priedēkļiem, piedēkļiem un galotnēm), turpretī formu nozīme atklājas sintaktiskajā saistījumā ar citiem vārdiem resp. teikumā. Nomenu formu sistēmā morfoloģiski sintaktiska ir lietvārda locījuma kategorija, verba formu sistēmā predikatīvās kategorijas – laiks, izteiksme, kārta, daļēji arī persona. Šīm gramatiskajām kategorijām tad arī var runāt par gramatisko formu polisēmiju un sinonīmiju.

Tas neizslēdz atsevišķus gramatiskās polisēmijas un sinonīmijas gadījumus arī citās nomenu vai verbu gramatiskajās kategorijās, piemēram, jau minētā komparatīva un superlatīva formu sinonīmija latviešu valodā.

Visproblemātiskākais paralēlismu veids gramatikā ir gramatisko formu homonīmija. Par homonīmām gramatiskām formām parasti sauc formas, kam bez konteksta nav nosakāma konkrēta gramatiska nozīme, t. i., forma nenorāda uz dažādām atšķirīgām nozīmēm vienas paradigmas robežās (22). Latviešu valodā tādu ir visai daudz – sit (vienskaitļa 2. un 3. persona), saucu (vienkāršā tagadne un vienkāršā pagātne), māsu (vienskaitļa akuzatīvs un instrumentālis, daudzskaitļa ģenitīvs), koku (vienskaitļa akuzatīvs un instrumentālis, daudzskaitļa ģenitīvs), līdzskaņu celmu, u-celmu un i-celmu vienskaitļa nominatīvs un ģenitīvs akmens, ledus, zivs u.tml. Šādas homonīmijas cēlonis, iespējams, ir valodas vēsturiskā attīstība – latviešu valodā galvenokārt morfonoloģiski pārveidojoties un šķietami sakrītot viena vārda dažādām formām (23). Šo vārdformu gramatiskā un arī leksiskā nozīme vienmēr nosakāma kontekstā resp. konteksts konkretizē formas semantiku (24). Te atšķirībā no leksiskās homonīmijas nav saiknes ne ar gramatisko formu polisēmiju, ne ar sinonīmiju. Tāpēc šķiet, ka minētās homonīmiskās vārdformas būtu jāuzskata par homoformām – nejauši sakritušām vārda formām, bet ne homonīmiem. Homonīmi ir vārdi ar vienādu skanējumu un vienādu rakstījumu, bet savstarpēji nesaistītām nozīmēm (25). Vārdu formām sit, māsu, koku utt. iespējamās gramatiskās nozīmes ir paradigmātiski saistītas, jo ietilpst vienā gramatiskajā  kategorijā, tāpēc homonīmija ir apšaubāma.

Par gramatisko formu homonīmiju varētu runāt konversijas gadījumā. Šeit var saskatīt līdzību ar leksiskās polisēmijas un homonīmijas attieksmēm. Leksiskie homonīmi rodas vai nu attālinoties polisēmiska vārda atsevišķām   nozīmēm (vilciens, cietums), vai nu sakrītot aizgūtam vārdam ar mantotu vārdu (spāre, kārts) (26). Vairākus konversijas gadījumus – divdabju substantivāciju, adjektivāciju un adverbizāciju – varētu uzskatīt par gramatisko homonīmiju, kas veidojusies, mainoties vārda resp. vārdformas sintaktiskajām funkcijām teikumā un diferencējoties leksiskajai nozīmei (bijušais, esošais, ēdamais, dzeramais, pakaramais, kurināmais, beidzot, nekavējoties utt.). Tomēr A. Laua uzskata, ka šādus vārdu pārus par homonīmiem var uzskatīt tikai nosacīti, jo saglabājas zināma nozīmes kopība, bet atšķiras sintaktiskās funkcijas resp. gadījumi neiekļaujas ne polisēmijā, ne homonīmijā (27).

Nobeigumā gribētos vēlreiz akcentēt rakstā pausto uzskatu, ka gramatisko formu polisēmija un sinonīmija ir savstarpēji saistītas parādības, kuras valodas gramatiskajā sistēmā eksistē tikai kontekstuāli. Tādēļ nevajadzētu īpaši norobežot morfoloģisko un sintaktisko sinonīmiju, kā veiksmīgāku izmantojot terminu gramatiskā sinonīmija.

Atsauces

(1) Kalnača A. Darbības vārda laika formu gramatiskā sinonīmija // Baltu filoloģija VII. – Rīga, 1997, 116–126; Kalnača A. Verba laika un modalitātes mijiedarbība darbības vārda izteiksmju formās // Vārds un tā pētīšanas aspekti. Rakstu krājums. 2. – Liepāja, 1998, 47–56; Kalnača A. Synonymy of Modes in Latvian // Germanic and Baltic Linguistic Studies and Translation. – Vilnius, 1998, 74–78; Kalnača A. Verba darāmās un ciešamās kārtas sinonīmija // Linguistica Lettica III. – Rīga, 1998, 155–162; Kalnača A. Izteiksmju sinonīmija latviešu valodā // Baltu filoloģija IX. – Rīga, 2000, 173–186

(2) Ярцева В. Н. Проблемы языкового варьирования: исторический аспект // Языки мира. Проблемы языковой вариативности. – Москва, 1990, 4–35

(3) I. Freimane par atsevišķu paralēlismu mikrosistēmu uzskata arī paronīmiju, skat. Freimane I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. – Rīga, 1993, 83–84 un 104–111

(4) Laua A. Latviešu leksikoloģija. Rīga, 1981; Veidemane R. Latviešu valodas leksiskā sinonīmija. – Rīga, 1970

(5) Skat. I. Freimanes, A. Lauas un R. Veidemanes minētās monogrāfijas!

(6) Rozenbergs J. Latviešu valodas praktiskā stilistika. II. – Rīga, 1983

(7) Berg–Olsen S. A Syntactic Change in Progress: The Decline in the Use of the Non-prepositional Genitive in Latvian, with a Comparative View on Lithuanian. – Oslo, 1999

(8) Lietuviešu valodniecībā minamas monogrāfijas Urbutis V. Lietuvių kalbos leksikos homonimų susidarymo būdai. - Vilnius, 1956; Pikčilingis J. Leksinė ir gramatinė sinonimika. – Vilnius, 1969; Valiulytė E. Dabartinės lietuvių kalbos sintaksiniai sinonimai. – Vilnius, 1998 u. c.

(9) Šī gramatisko formu īpatnība ir plaši analizēta Sapir E. Language. – New York, 1921; Karcevskij S. Systéme du verbe russe. – Prague, 1927, Sur la structure du substantif russe. – Prague, 1932; Скаличка В. Асимметрический дуализм языковых единиц // Пражский лингвистический кружок. – Москва, 1967, 119–127; Гак В. Г. Теоретическая грамматика французского языка. – Москва, 1999 u. c.

(10) Par gramatiskās formas un nozīmes attieksmēm tuvāk skat. nodaļu Synonymy, form and meaning grāmatā Harris R. Synonymy and Linguistic Analysis. – Oxford, 1973, 5–20, kā arī Bybee J. Morphology. A Study of the Relation between Meaning and Form. – Amsterdam / Philadelphia, 1985, 12–48 un Гак ВГ. Теоретическая грамматика французского языка, 53–62

(11) Plašāk skat. Kalnača A. Izteiksmju sinonīmija latviešu valodā.

(12) Jakobson R. Zur Struktur der russischen Verbums // Selected Writings. 2nd volume. – The Hague. Paris, 1971, 3–15 un Jakobson R. Shifters, Verbal Categories and the Russian Verb // Selected Writings. 2nd volume, 130–147

(13) Hjelmslev L. Prolegomena to a Theory of Language. – Madison, 1961, 74

(14) Gramatiskās sinonīmijas apzīmēšanai valodniecībā tiek lietoti arī termini neitralizācija un sinkrētisms, skat. Hjelmslev L. Prolegomena to a Theory of Language, 87–88; Matthews P. H. Morphology. – Cambridge, 1991, 27–28 un Trask R. L. The Dictionary of Historical and Comparative Linguistics. – Edinburgh, 2000, 333

(15) Gramatisko sinonīmu noteikšanā izmantojamas tās pašas metodes, kas leksisko sinonīmu nošķiršanā - substitūcijas metode, distribūcijas metode un  denotācijas metode. Par šīm metodēm tuvāk skat. Bally Ch. Linguistique générale et linguistique française. 4e éd. – Berne, 1965, Veidemane R. Latviešu valodas leksiskā sinonīmija u. c.

(16) Гак В. Г. Теоретическая грамматика французского языка, 57; Мельчук И. А. Курс общей морфологии. Т. 2. – Москва – Вена, 1998, 14

(17) A. Lauas terminoloģijā vārda formālie varianti, skat. Laua A. Latviešu leksikoloģija, 63–66

(18) Ахманова ОС. Словарь лингвистических терминов. – Москва, 1966, 407; Rozenbergs J. Latviešu valodas praktiskā stilistika, 11 u. c.

(19) Freimane I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā, 96–98. Arī K. Župerka tos  uzskata par vārdformu variantiem, tādējādi šķirot no gramatiskajiem sinonīmiem, skat. Župerka K. Stilistika. – Šiauliai, 1997, 28

(20) Latviešu valodā iespējams arī komparatīva paralēlisms, par to plašāk skat. Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. – Rīga, 1951, 477–479; Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. I. – Rīga, 1959, 460–461; Ozols A. Latviešu tautasdziesmu valoda. – Rīga, 1993, 83

(21) Шендельс Е. Многозначность и синонимия в грамматике. – Москва, 1970

(22) Шмелев Д. Н. Омонимия // Языкознание. Большой энциклопедический словарь. – Москва, 1998, 344–345

(23) Akuzatīva / instrumentāļa (vienskaitlī) un datīva / instrumentāļa (daudzskaitlī) homonīmija vērojama visā mūsdienu latviešu valodas nomenu locījumu sistēmā. Par iespējamiem cēloņiem tuvāk skat. Kalnača A. Lietvārda locījuma formu paradigmātika latviešu valodā // Vārds un tā pētīšanas aspekti. Rakstu krājums. 3. – Liepāja, 1998, 81–86

(24) Lithuanian Grammar. Ed. by  V. Ambrazas. – Baltos lankos, 1997, 89; Matthews P. H., op. cit.

(25) Laua A. Latviešu leksikoloģija, 53

(26) Laua A. Latviešu leksikoloģija, 54–59

(27) Laua A. Latviešu leksikoloģija, 60, sal. Freimane I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā, 123 un 125–127 un Nītiņa D. Dažas piezīmes par morfoloģijas jautājumiem // Savai valodai. – Rīga, 1997, 205–209

Publicēts: Linguistica Lettica. 9. – Rīga, 2001, 176.–186. lpp.

     

 
Jūs esat 4805150. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs