Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Latviešu valodas pētniecība > Latviešu valodas sociolingvistiskā situācija > Statistiska     
   Latviešu valoda krustcelēs     

Drukāt         

    
      Ilmārs Mežs, Valsts valodas komisijas loceklis

Latviešu valoda krustcelēs

Kāda tad ir latviešu valodas prasmes un lietošanas reālā situācija? Diemžēl, to nomērīt nevar nedz tik viegli, nedz precīzi, kā to var darīt daudzās citās nozarēs. Tomēr vismaz aptuvenu nojausmu par situācijas attīstību iespējams iegūt gan tautas skaitīšanā, gan socioloģiskajās aptaujās.

Visaptverošākie ir tautas skaitīšanas rezultāti, taču tajā tika uzdoti tikai divi jautājumi, kas attiecas uz valodu, – minēt vienu dzimto valodu, kā arī citas pārvaldāmās valodas. Katra persona pati novērtē, vai viņa prot vai neprot citas valodas, un reizumis tas ir pārlieku subjektīvi. Piemēram, ja mēs izvēlētos konfrontēt tos 30 gadus vecos rīdziniekus  latviešus, kas neprotot krieviski (tāds esot katrs piektais), ar viņu vienaudžiem  krieviem, kuri apgalvo, ka prot latviski (tādu ir 55 %), vai mums nenāktos vilties, konstatējot, ka liela daļa savstarpējo sarunu tomēr risinātos krieviski, jo latvieši krieviski gan saprastu, toties krievi latviešu valodu pietiekami nepārvaldītu. Te var palīdzēt aptaujas ar visdažādākajiem jautājumiem par valodu lietojumu, turklāt valodas prasme sadalīta vairākos līmeņos. Šāgada Baltijas Sociālo zinātņu institūta aptaujā daudzkārt lielāks ir to cittautiešu īpatsvars, kas novērtē savas latviešu valodas zināšanas ar zemāko pakāpi, salīdzinot ar tiem, kuri tās novērtē kā atbilstošas augstākajai pakāpei. Turpretim latvieši savas krievu valodas zināšanas visbiežāk vērtē kā augstākajai pakāpei atbilstošas un tikai katrs sestais tās vērtē zemāk. Salīdzinot tautas skaitīšanas un aptauju rezultātus, redzam, ka tie latvieši, kuri tautas skaitīšanā atbild, ka neprot krieviski, aptaujā tomēr savas krievu valodas zināšanas novērtē vismaz kā atbilstošas zemākai vai pat vidējai pakāpei. Turpretim krievi, kas tautas skaitīšanā uzrāda latviešu valodas prasmi, aptaujā to tomēr drīzāk novērtē vidējā vai pat zemākā pakāpē. Vispārinot var teikt, ka latvieši bieži pārāk kritiski vērtē savas krievu valodas zināšanas, toties krieviem ir tendence pārāk optimistiski novērtēt savu latviešu valodas prasmi.

Krievu valoda joprojām populārāka

Kā zināms, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu īpatsvars ir pieaudzis no 52 % līdz 58 %, un šī pieauguma galvenais iemesls ir cittautiešu izbraukšana, kā arī viņu zemāka dzimstība. Tieši tikpat ir pieaudzis personu īpatsvars ar dzimto latviešu valodu. Daudz straujāk ir pieaudzis latviešu valodas pratēju skaits, kuriem tā ir otra valoda. Ja pirms neatkarības tikai 23 % mazākumtautību pārstāvju prata latviski, tad 2000. gadā jau 53 % visām minoritātēm piederīgo uzskata, ka prot latviešu valodu. Ievērojami augstāka par valstī vidējo latviešu valodas prasme ir lietuviešiem (86 %), igauņiem (77 %) un čigāniem (66 %). Gandrīz divkārt ir samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas latviešu valodu neprot, – no miljona līdz pusmiljonam jeb no 38 % līdz 21 % no visiem iedzīvotājiem.

Lai arī krievu valodas lietojums kopš PSRS sabrukuma ir jūtami samazinājies, tomēr tās pratēju īpatsvars palicis nemainīgs. Joprojām Latvijā mazliet vairāk iedzīvotāju prot krieviski, nekā latviski, tādu ir par diviem procentiem vairāk jeb 81 % no visiem valsts iedzīvotājiem. Latviešu vidū krievu valodas pratēju īpatsvars ir pat nedaudz pieaudzis – no 68 % līdz 71 %, vairākumam mazākumtautību krievu valodas pratēju īpatsvars pārsniedz 90 %. Pēdējā dekādē bērnu un jauniešu vidū krievu valodas prasme latviešiem ir kritusies par 10–15 %, tomēr, sasniedzot pilngadību, tā arī tagad pārsniedz 80 %.

Svarīgākās izmaiņas pēdējā desmitgadē ir vērojamas pašu jaunāko latviešu krievu valodas prasmē. Ja agrāk latviešu skolu pirmklasnieku vairākums varēja sazināties krieviski, tad tagad tādu vairs nav daudz. No septiņgadīgajiem latviešiem krievu valodu prot vairs tikai katrs piektais bērns. Mazliet vairāk tādu ir Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā, tomēr nesasniedzot 30 %. Būtisks izņēmums ir Daugavpils un Rēzekne, kā arī šīm pilsētām tuvākie Latgales lauku rajoni, te krievu valodu pārvalda vismaz 2/3 no visiem latviešu pirmklasniekiem. Vidzemes un Kurzemes lauku rajonos pirmklasnieku vecumā krievu valodu prot aptuveni tikai katrs desmitais latvietis.

Palēnām Latvijas sabiedrībai ir jāapzinās, ka ar katru gadu paliks arvien vairāk cilvēku, kam krievu valodas zināšanas būs ierobežotas, un nevarēs uztvert kā pašsaprotamu, ka “visi latvieši jau brīvi runā arī krieviski”. BSZI aptauja liecina, ka mazāk par pusi latviešu neuzskata par svarīgu, lai visi Latvijas iedzīvotāji brīvi pārzinātu krievu valodu, pat starp krieviem tā uzskata katrs piektais. Pēc Izglītības ministrijas datiem, pašreiz latviešu mācībvalodas skolās krievu valodu masveidā sāk apgūt tikai 6. klasē, līdz tam to mācās tikai katrs desmitais skolēns, bet no 6. līdz 9. klasei to apgūst jau 3/4 no visiem skolēniem. Vidusskolas klasēs krievu valodu izvēlas aptuveni puse no visiem skolēniem. Turpretim angļu valodu sāk mācīt visbiežāk jau no 3. klases, un to apgūst aptuveni 80–90 % vecāko klašu skolēnu. Pēc angļu un krievu valodas trešā populārākā ir vācu valoda, taču to galvenokārt māca tikai vidusskolās. Protams, nekas nebūtu iebilstams, ja vecāki izvēlas saviem bērniem bez angļu vai vācu valodas arī krievu valodas stundas, taču būtu nepareizi šo pakāpenisko krievu valodas ietekmes samazināšanos uzskatīt par kaut ko traģisku, kļūdainu vai nevēlamu, ja vien par tādu neuzskatām Latvijas lēno slīdēšanu ārā no Krievijas informācijas telpas. Pasaules kultūras vērtības ir pieejamas arī citās svešvalodās, un Somijas piemērs rāda, ka var tirgoties ar Krieviju arī bez īpašām krievu valodas zināšanām. Iespējams, ka kādreiz latvieši sāks izrādīt lielāku interesi par krievu valodas apguvi, bet pašreizējā attīstība ir pat nepieciešams, lai latviešu valoda spētu atgūties un atkal kļūtu par galveno saziņas valodu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Šī grūtā latviešu valoda...

Latviešu valodā runājošu cilvēku skaits pēdējā desmitgadē valstī ir strauji pieaudzis no 62 % līdz 79 %, tomēr joprojām pārāk liels ir to cilvēku skaits, kas neprot latviski, īpaši lielākajās pilsētās un Latgalē. Valsts valodu neprot aptuveni divas reizes vairāk vecākās paaudzes cilvēku, salīdzinot ar jaunāko un vidējo paaudzi, tomēr arī vismaz 1/3 no Latvijas krievu jauniešiem nav iemācījušies latviešu valodu, ieskaitot arī tos gadagājumus, kuri pašlaik beidz pamatskolu vai vidusskolu. Un tie nav koncentrējušies tikai Daugavpilī, bet visās lielākajās Latvijas pilsētās. Ņemot vērā faktu, ka 10–15 % krievu skolēnu mācās latviešu valodas skolās, iznāk, ka tikai puse krievu skolu skolēnu prot latviešu valodu. Vai nav dīvaini – jaunieši dzimuši Latvijā, visu mūžu skolojošies šīs neatkarīgās valsts skolās, sekmīgi tās absolvējuši, bet katrs otrais no viņiem nav spējīgs sazināties savas valsts valodā. No Latvijas armijas jaunkareivjiem aptuveni katrs piektais (bez nepilsoņiem) nav spējīgs saprasties latviešu valodā, lai gan viņi ir sekmīgi beiguši mūsu valsts izglītības iestādes un dažs pat ar labu novērtējumu latviešu valodā. Taču Izglītības ministrija un daudzu skolu vadība apgalvo, ka viss ir kārtībā, un, šķiet, pat neuztraucas par šiem brēcošajiem faktiem. Kas notiks 2004. gadā, kad mazākumtautību skolās mācības galvenokārt notiks valsts valodā? Varbūt prātīgāk būtu vispirms pārliecināties, ka ikviens skolēns patiešām ir apguvis latviešu valodu vajadzīgajā līmenī, lai arī pašiem skolēniem nebūtu pretreakcija pret uzspiesto svešo valodu. Visbeidzot – vai daudzu skolu direktori spēs vairumā atlaist savus uzticamos un varbūt pat citādi neaizstājamos, bet latviski pasniegt nespējīgos kolēģus?

Analizējot latviešu un krievu valodu prasmes, kā īpašs robežvecums izvirzās 14 gadi, par to jaunāku bērnu starpā krievi prot latviešu valodu biežāk, nekā latvieši prot krievu valodu. Toties vecumā virs 14 gadiem latvieši zina krievu valodu biežāk, nekā krievi prot latviešu valodu. Tātad, ar katru gadu šim robežvecumam pavirzoties uz priekšu, pēc zināma laika latviešu valodai pamazām vajadzētu kļūt par galveno saziņas valodu arvien nākamajā gadagājumā. Vai tas tā notiks realitātē, to rādīs nākošās tautas skaitīšanas.

Kādā valodā mēs sarunājamies?

Baltijas Sociālo zinātņu institūta veiktās aptaujas rāda, ka iedzīvotāji ar dzimto krievu valodu, kaut arī vairākums latviski prot, tomēr ikdienas dzīvē latviešu valodu lieto maz – darbā, uz ielas, veikalos latviski runā ne vairāk par katru piekto aptaujāto. Vispārinot var teikt, ka daudzi krievi dod priekšroku pasīvām latviešu valodas zināšanām – valodu gan it kā saprot, taču izvairās to lietot. Pat ja vairums klātesošo sarunas biedru ir latvieši, 2/3 aptaujāto tomēr neiedrošinās sarunāties latviski. Vairākums aptaujāto latviski runā vienīgi tad, kad tiek uzrunāts latviski vai sarunu biedrs nesaprot krieviski. Tomēr minētā aptauja rāda, ka pat situācijā, kad sarunu biedrs nesaprot krieviski, mazliet mazāk par pusi aptaujāto turpinās sarunu vienīgi krieviski.

Esmu pārliecināts, ka latvieši paši var būtiski uzlabot savas valodas lietojuma nostiprināšanos, nekautrējoties un neizvairoties runāt latviski, kur vien tas iespējams. Aptuveni katrs ceturtais aptaujā apsekotais cittautietis par vienu no galvenajām grūtībām apgūt latviešu valodu min tieši prakses iespēju trūkumu. Proti, paši latvieši neļauj šiem cilvēkiem praktizēties latviešu valodā, tāpēc rezultātā cieš valodas zināšanas. Tajā pašā laikā šie paši latvieši sūkstās, ka krievi nerunājot latviski, bet paši nav ar mieru sevi apgrūtināt un viņiem palīdzēt. Savdabīga situācija – ejot vieglāko ceļu, latvieši atļaujas nerunāt latviski, turpretim sagaida, ka to darīs krievi, acīmredzot bez mums...

Valodas politikā daudz ko var panākt ar piespiešanu, sodiem un apliecībām. Tāda ir arī Latvijas valsts valodas politika, tomēr tam līdzi nāks arī krietna deva negāciju, ar kurām nerēķināties ir bezatbildība. Turpretim negatīvās reakcijas nebūs, īstenojot tādu valsts valodas politiku, kas pietiekami daudz arī stimulē un pievilina. Piemēram, ja 2003. gadā skolas, kas būs sekmīgi pārgājušās uz latviešu valodu, īpaši stimulēs ar jūtamām piemaksām pie skolotāju algām, rezultāti būs daudz labāki, nekā 2004. gadā dodoties pārbaudīt un sodot skolas, kuras nespēs likuma prasības īstenot vismaz formāli. Tomēr vissvarīgāk ir pašiem latviešiem saprast, ka mūsu valoda ir tieši atkarīga no mūsu ikviena personīgās attieksmes un vēlmes to lietot ikvienā situācijā. Mums katram pašam ir jākļūst par labvēlīgo valsts valodas ārštata inspektoru un smaidošu latviešu valodas skolotāju!

     

 
Jūs esat 5457057. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs