Valsts valoda - tautas nākotne
(-) Valsts valoda
(-) Normatīvie akti
(-) Latviešu valodas kultūra
(-) Valsts valodas apguve
(-) Valsts valodas komisija
(-) Saites
(-) Vārdnīcas internetā
(-) Datoratbalsts latviešu valodai
(-) Latviešu valodas pētniecība
(-) Notikumi
(-) Terminoloģija
(-) Diskusiju arhīvs
 
Lapas karte    
     Valsts valoda > Valsts valoda     
   Latviešu valodas attīstības valsts programma     

Drukāt         

(Koncepcijas teksts (MS Word))
    
    

VALSTS VALODAS KOMISIJA
PROJEKTS, 1.variants

LATVIEŠU VALODAS ATTĪSTĪBAS VALSTS PROGRAMMA

PROGRAMMAS KONCEPCIJA  

Rīga 2002

2002. gada janvārī Latvijas prezidente izveidoja Valsts valodas komisiju – Valsts prezidenta pārraudzībā esošu koleģiālu institūciju. Komisija izveidota, lai apzinātu valsts valodas situāciju Latvijā un izstrādātu konkrētus ieteikumus latviešu valodas – valsts valodas – pozīciju nostiprināšanai, uzlabošanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.

Valsts valodas komisijas pamatuzdevums ir izstrādāt Latviešu valodas attīstības valsts programmu un noteikt tās īstenošanas stratēģiju. 2002. gada decembrī sabiedrības apspriešanai tiek nodots šīs programmas koncepcijas pirmais darba variants. Tajā galvenā uzmanība veltīta programmas nepieciešamības pamatojumam Latvijas valodas situācijā, analizēti līdzšinējie sasniegumi latviešu valodas statusa nostiprināšanā, kā arī iezīmēti stratēģiskie valodas politikas virzieni, kas tiks izvērsti un konkretizēti Valsts programmā.

Valsts valodas komisija gaida atsauksmes un ierosinājumus Latviešu valodas attīstības valsts programmas uzlabošanai, pilnveidošanai un precizēšanai. Ņemot vērā izteiktos ierosinājumus un nodrošinot to sabiedrisku apspriešanu, tiks izstrādāta un apstiprināta koncepcija, kas būs pamatā plašai un konkrētai Latviešu valodas attīstības valsts programmai. Aicinām priekšlikumus, ierosinājumus un papildinājumus nosūtīt Valsts valodas komisijai līdz 2003. gada 1. martam.

Adrese:

Valsts valodas komisija
Pils laukumā 3
Rīga LV-1900
E-pasts: valoda@president.lv

Informācija:
Daiga Baltaiskalna, tel. 9178866


PROJEKTS

Latviešu valodas attīstības valsts programmas KONCEPCIJA

Ievads

Latviešu valodas attīstības valsts programma ir stratēģiska ilgtermiņa programma, kas aptver kompleksus uzdevumus latviešu valodas juridiskās aizsardzības sistēmas sakārtošanā, latviešu valodas izpētē, bagātināšanā, literārās valodas standartizācijā un normu kodifikācijā, kā arī valodas apguves un sabiedrības lingvistiskās kompetences mērķtiecīgā attīstīšanā.

Programmas mērķis ir valsts valodas politikas juridisko, pedagoģisko un lingvistisko aspektu attīstības pamatprincipu izstrāde, latviešu valodas lingvistiskās kvalitātes un konkurētspējas garantēšana, nodrošinot valsts valodas funkcionēšanas juridisko pamatojumu, latviešu valodas vispusīgu izpēti un zinātniski pamatotu literārās valodas standartizāciju un normu kodifikāciju, attīstot izteiksmes iespējas latviešu valodā visās sabiedrības dzīves jomās,  nodrošinot latviešu valodas apguvi kā latviešu, tā Latvijas minoritāšu vidū, kā arī izplatot zinātniskus un informatīvus materiālus par valodas politiku un latviešu valodu.

Programma nosaka atbildīgo institūciju kompetenci un nepieciešamo finansiālo segumu latviešu valodas – Latvijas Republikas valsts valodas – ilgtspējas nodrošināšanai.

Nepieciešamības pamatojums. Multilingvisms, globālās informācijas apmaiņas sistēmas, ekonomiskās integrācijas tendences mūsdienu pasaulē  rada aizvien lielāku valodu konkurenci un izzušanas draudus pat valodām ar samērā lielu runātāju skaitu. Valodu konkurences apstākļos lielākas izredzes saglabāties būs valodām, kas spēs sekot mūsdienu zinātnes un tehnikas attīstībai, kurās varēs izteikt domu un jūtu nianses. Saskaņā ar 21. gadsimta domāšanu ikviena valoda ir unikāls cilvēces kultūras mantojums, etnosu identitātes pamats. Valodas saglabāšana un attīstība mūsdienās nenotiek stihiskā pašplūsmā, bet valstīm jāizstrādā konsekventa valodas politika un jāveic mērķtiecīgi pasākumi valodu saglabāšanai un attīstīšanai.

Latviešu valoda ir Latvijas Republikas valsts valoda un sabiedrības integrācijas valoda. Tāpēc Latvijas valsts atbildība sabiedrības priekšā, nodrošinot latviešu valodas attīstīšanu, ir īpaša. Tā ir Latvijas valsts kompetence un pienākums, jo Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kas var uzņemties atbildību par latviešu valodas saglabāšanu.

Tuvākajā desmitgadē, kad aktīvi risināsies Latvijas sabiedrības integrācija un Latvijas integrācija Eiropas Savienībā, latviešu valodas loma palielināsies. Pieaugs latviešu valodas apguvēju un lietotāju skaits, latviešu valoda būs potenciālā ES oficiālā valoda. Tikai attīstīta, izkopta valoda spēs būt par sabiedrības integrācijas līdzekli un Eiropas Savienības darba valodu.

Valsts valodas kvalitātes mērķtiecīgas uzturēšanas nepieciešamība atzīta par svarīgu uzdevumu gandrīz visās pasaules valstīs.  Līdzīgas programmas ir daudzās  Eiropas valstīs (piem., katalāņu valodas attīstības programma, lietuviešu valodas programma), vairākās valstīs (Polijā, Dānijā, Armēnijā, Igaunijā) norisinās darbs pie to izstrādes.

Programmas juridiskais pamatojums. “Valsts valodas likumā” (1999) noteikts:

1. pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt: (1) latviešu valodas saglabāšanu un attīstību.

(2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu.

24. pants. (1) Valsts un pašvaldību institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai.

(2) Valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību.

3. pants. (3) Valsts nodrošina latviešu zīmju valodas attīstīšanu un lietošanu saziņai ar nedzirdīgajiem cilvēkiem.

(4) Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

17. pants. (1) Publiski demonstrējamās kinofilmas, videofilmas un to fragmenti ieskaņojami vai dublējami valsts valodā vai arī līdztekus oriģinālajam skaņas pavadījumam nodrošināmi ar subtitriem valsts valodā, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.

18. pants. (1) Latvijas Republikā vietu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā.

(2) Latvijas teritorijā dibināto iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot citos likumos noteiktos gadījumus.

19. pants (1) Personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām…

(2) Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtā uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā…

(3) Vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

22. pants. (1) Speciālajā mācību literatūrā, tehniskajā un lietvedības dokumentācijā lietojama vienota terminoloģija. Terminu veidošanu un lietošanu nosaka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas       komisija (..). Jauni termini un to definīciju standarti lietojami oficiālajā saziņā tikai pēc apstiprināšanas Terminoloģijas komisijā un publicēšanas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”…

23. pants. (2) Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija.

Valsts valodas kvalitātes un apguves nepieciešamība ir uzrādīta arī “Latvijas sabiedrības integrācijas programmā”.

Valsts valodas komisijas nolikumā (MK 14.05.2002. noteikumi Nr. 186) ir noteikti šādi komisijas uzdevumi:

  1. nodrošināt visaptverošas, situācijas analīzē pamatotas valsts valodas politikas koncepcijas izstrādāšanu;
  2. izstrādāt latviešu valodas attīstības un izpētes valsts programmu (turpmāk – programma) un noteikt tās īstenošanas stratēģiju;
  3. sekot programmā noteikto uzdevumu izpildei;
  4. izstrādāt priekšlikumus par nepieciešamajiem finanšu resursiem.

Programmas specifika. Latviešu valodas attīstības programma nedublē jau esošās programmas, kas saistītas ar valodas politiku. Latviešu valodas apguves valsts programma (1995) paredzēta latviešu valodas kā otrās valodas apguvei. Latvijas sabiedrības integrācijas programmā (2000) arī nav paredzēti pasākumi tieši latviešu valodas izpētei, standartizācijai un normu kodifikācijai. Atšķirībā no minētajām programmām, saskaņā ar Eiropas Padomes un Eiropas Savienības pamatnostādnēm, Latviešu valodas izpētes un attīstības valsts programmas finansējums jārod galvenokārt no Latvijas valsts budžeta, jo valsts valodas kvalitātes nodrošināšana tiek uzskatīta par pašas valsts pienākumu un goda lietu. Papildus valsts budžetam atsevišķus programmas ietvaros veicamos pasākumus var finansēt pašvaldības, privātpersonas, nacionālās kultūras biedrības, privāti un sabiedriski fondi, ārvalstu donori u.c.

Programmas izstrādes teorētiskais pamatojums. Valoda nav uzskatāma par slēgtu autonomu sistēmu, tā atspoguļo vēsturisko realitāti, sabiedrības politisko, ekonomisko un kultūras situāciju. Programmas zinātnisko pamatu tāpēc veido modernā sociolingvistikas teorija un latviešu valodas un tās funkcionēšanas vēstures izpēte. Programmas izstrādē un īstenošanā paredzēts aptvert šādus posmus: latviešu valodas lingvistiskā stāvokļa apzināšana un izvērtēšana; problēmu formulēšana un uzdevumu izvirzīšana; uzdevumu izpildes stratēģijas noteikšana, uzdevumu realizācija, rezultātu novērtēšana un programmas koriģēšana pēc atgriezeniskās saites metodes.

Programmas struktūra. Programmu paredzēts veidot kā daudzpakāpju struktūru, kurā stratēģisko pamatuzdevumu ietvaros tiktu detalizēti konkrēti uzdevumi, kas savukārt aptvertu dažāda līmeņa pasākumu kopumu. Saistībā ar katru uzdevumu paredzēts norādīt arī atbildīgās institūcijas un amatpersonas, plānotos izpildes termiņus un paredzētās izmaksas.

Programmā paredzēts aptvert šādus pamatuzdevumus:

1. pamatuzdevums – Valsts valodas juridiskās aizsardzības un Valsts valodas likuma izpildes kontroles pilnveidošana.

2. pamatuzdevums – Latviešu valodas zinātniska izpēte.

3. pamatuzdevums – Latviešu literārās valodas standartizācija un normu kodifikācija.

4. pamatuzdevums – Latviešu valodas apguve izglītības sistēmas un mūžizglītības ietvaros.

5. pamatuzdevums – Latviešu valodas popularizēšana un informatīvu materiālu izdošana. 

Viens no programmatiskajiem līdzekļiem iepriekšminēto mērķu – valsts valodas politikas juridisko un lingvistisko aspektu attīstības pamatprincipu izstrādes, valsts valodas funkcionēšanas juridiskā pamatojuma nodrošināšanas, kā arī zinātnisku un informatīvu materiālu par valodas politiku izplatīšanas – sasniegšanai ir sekmīgi īstenota Latvijas valodas politika.

Valodas politikas vispārīgs raksturojums

Valodas politika ir valsts īstenotu apzinātu pasākumu kopums valstī runāto valodu funkcionālā sadalījuma saglabāšanai, runātāju kolektīvo valodas tiesību noteikšanai un valodu izpētei un attīstīšanai. Valodas politika ir viens no valsts iekšpolitikas galvenajiem virzieniem, kas cieši saistās ar valsts etnopolitiku un ir saskaņots ar valstī īstenoto izglītības un kultūras politiku, kā arī ar valsts starptautiskajām saistībām.

1. zīmējums. Valodas politikas vieta iekšpolitikas hierarhijā.

Valodas politikas ietvaros izšķirami trīs aspekti, kas skar valodas gan kā sabiedrības komunikācijas līdzekli, gan kā simboliskas sistēmas:

1)    juridiskais aspekts – tiek noteiktas valstī runāto valodu sociolingvistiskās funkcijas, reglamentētas valodu savstarpējās attiecības sabiedrībā,

2)    pedagoģiskais aspekts – tiek organizēta valsts valodas mācīšana gan valsts valodas runātāju kolektīvam, gan minoritāšu valodu runātājiem, kā arī minoritāšu valodu un svešvalodu mācīšana,

3)    lingvistiskais aspekts – tiek veikti pasākumi valodu zinātniskajai izpētei, to bagātināšanai un normalizācijai.

2. zīmējums. Valodas politikas aspekti.

 

Sekmīgai valodas politikas īstenošanai nepieciešama koordinēta atbildīgo institūciju darbība visos trīs aspektos. Valodas politikas īstenošanas procesā īpaša nozīme ir t.s. instrumentārijam – valsts Konstitūcijai, valodas likumiem, saskarīgajiem likumiem (piemēram, Izglītības, Pilsonības u.c. likumiem) un normatīvo aktu (piemēram, valdības izdotu noteikumu) kopumam.

3. zīmējums. Valodas politikas instrumentārijs.

Valodas politikas instrumentārija uzdevums, no vienas puses, ir atspoguļot esošo valodas situāciju valstī, no otras puses – iezīmēt valodas situācijas attīstības perspektīvas. Tādēļ valodas politikai stingri jāpamatojas pašreizējās valodas situācijas zinātniskā analīzē un it īpaši – izpratnē par objektīvām likumsakarībām resp. sociolingvistiskajiem procesiem sabiedrībā.

Valodas politikas subjekts ir valodas kolektīvi un valodu lietojums noteiktās jomās jeb t.s. sociolingvistiskajās funkcijās. Ikvienas valsts etnopolitikas mērķis ir tajā dzīvojošo etnosu optimālu savstarpējo attiecību veidošana, lai nodrošinātu valsts iekšējo stabilitāti. Valodas politika šai aspektā ir etnopolitikas daļa, turklāt tās uzdevums ir, garantējot minoritāšu valodu tiesības, aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli – valsts valodu. Vairumā Eiropas un arī pasaules valstu šīs attiecības tiek veidotas, pamatojoties uz hierarhiskām attiecībām starp pamatnāciju un minoritātēm (valodas politikā – starp valsts valodu un minoritāšu valodām). Valsts valodai jebkurā valstī ir divas pamatfunkcijas: instrumentālā un integratīvā resp. simbola funkcija. Valsts valodas apguve vismaz sociāli un ekonomiski aktīvajiem minoritāšu pārstāvjiem un tās lietošana ir viens no galvenajiem daudznacionālas sabiedrības stabilitātes nodrošināšanas veidiem.

Valodas politika Latvijā: īss vēsturisks atskats

Par valodas politikas tradīcijām Latvijā var runāt jau ilgi pirms oficiālu valodas situācijas regulēšanas pasākumu veikšanas. Līdz ar Latvijas teritorijas kolonizāciju 10. – 12. gadsimtā sākās arī apzināta valodas politika, kas saistījās ar administratīvu un valsts pārvaldes institūciju izveidošanos un sabiedrības noslāņošanos latviešu un vācu valodas runātāju kārtās. Latviešu valoda un kultūra jau kopš tautības valodas konsolidēšanās laikiem bijusi ciešā saskarē ar daudzām citām kultūrām un valodām: ar lībiešu, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu valodu kā kaimiņu un minoritāšu valodām, ar krievu, poļu, zviedru un vācu valodu kā valsts varas un administratīvās pārvaldes valodām noteiktos laika periodos. 16. – 19. gadsimtā nozīmīgākajās socio­lingvis­tis­­kajās funkcijās, izņemot ģimenes, sadzīves un daļēji kultūras un izglītības sfēru, funkcionēja vācu valoda, bet līdz pat 19. gs. valodu funkcijas Latvijā oficiālas politikas līmenī noteiktas netika.

Pēc Ziemeļu kara (1700–1721) Latvijas teritorija nonāca Krievijas pakļautībā, bet tika noslēgts īpašs līgums par vācu valodas lietošanu administratīvajā un kultūras sfērā. Kopš 18. gadsimta beigām latviešu valoda attīstījās uz pastiprinātas vācu un krievu valodas konkurences fona, un latviešu valodas runātāji tika pakļauti slēptām vai atklātām pārvācošanas un pārkrievošanas tendencēm. Tomēr 19. gadsimta otrajā pusē latviešu valoda jau bija sasniegusi augstu izkoptības līmeni, tā tika plaši lietota kultūras un izglītības jomās un sāka pretendēt uz vietu arī nozīmīgākās sociolingvistiskās funkcijās.

Viens no kritiskākajiem posmiem latviešu valodas pastāvēšanai bija 19. – 20. gadsimtu mijā, kad Krievijas impērijā sākās neslēpta rusifikācija. Šai laikā izteikts arī pirmais oficiālais ierosinājums latviešu valodas sociolingvistisko funkciju paplašināšanai – "Latviešu inteliģences darbinieku rezolūcija" (Pēterburgas Avīzes, 1905. g. 19. apr. (2. maijā)). Tajā atzīts, ka latviešu valodas pilsonisku tiesību aprobežojumi ir vispār viens no svarīgākajiem šķēršļiem uz tautas saimnieciskās labklājības un garīgās attīstības ceļa.

Tomēr, tāpat kā ideja par neatkarīgu Latvijas valsti, doma par latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu latviešu apdzīvotajā teritorijā plašu ievērību gūst tikai I Pasaules kara laikā.

I Pasaules kara gadi Latvijas teritorijā bija arī asas valodu konkurences laiks. Sākās bezkompromisu cīņa starp vācu, krievu un nu jau spēku ieguvušo latviešu valodu. Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918. gada 4. janvārī t.s. Iskolata Republikā Valkā. Tajā latviešu valodai piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu. Kad neilgu laiku pie varas ir  P.Stučkas valdība, tika izdots "Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām" (1919. g. 8. martā). Arī tajā vēl nebija noteikta latviešu valodas prioritāte.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu: “Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību” (1918. gada   6. decembrī), "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā" (1921. gada 22. novembrī), "Noteikumi par valsts valodu" (1932), "Likums par atklātiem izziņojumiem" (1932), "Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu" (1934). Latviešu valodas pozīcijas pilnā mērā nostiprināja "Likums par valsts valodu" (1935. g.    5. janv.).

Pēc Latvijas Republikas inkorporācijas Padomju Savienībā valodu koeksistenci Latvijā noteica PSRS valodas politikas principi. Latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas aizvien sašaurinājās, un 80. gadu beigās kolektīvas latviešu divvalodības apstākļos bija izveidojušies priekšnoteikumi straujai latviešu lingvistiskajai asimilācijai.

Latviešu valodu lietoja vairs tikai dažās sociolingvistiskajās funkcijās – kultūrā, ģimenē, daļēji izglītībā. Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs PSRS etnopolitikas rezultātā tika krasi mainīts (skat.  4. zīmējumu).

4. zīmējums. Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pārmaiņas laikā no 1935. līdz 1989. gadam (%).

 

Kā redzams attēlā, latviešu īpatsvars saruka no 77 % 1935. gadā līdz 52 % 1989. gadā. Toties austrumslāvu skaits uz migrācijas rēķina pieauga no 12,7 % 1935. gadā līdz 42 % 1989. gadā. Šajā laikposmā samazinājās arī tradicionālo minoritāšu īpatsvars – no 10,3 % līdz 6 %, un līdz ar to valstī mainījās arī minoritāšu struktūra. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs viskrasāk izmainījās lielākajās pilsētās. Rīga kļuva par vienīgo galvaspilsētu Eiropā, kurā pamatnācijas īpatsvars nepārsniedza 40 % no kopējā iedzīvotāju skaita (latviešu īpatsvars samazinājās no 63 % 1935. gadā līdz 36,5 % 1989. gadā). Jāpiebilst, ka vēl joprojām arī 2000. gadā piecās no septiņām lielākajām Latvijas pilsētām latvieši ir mazākumā (Daugavpilī – 15,92 %, Rīgā – 40,98 %, Rēzeknē – 42,58 %, Jūrmalā – 49,08 %, Liepājā – 49,38 %), bet Jelgavā – 50,97 % un Ventspilī –   51,58 %.

Arī uz Eiropas valstu fona pašlaik Latvija raksturojama kā valsts ar vislielāko cittautiešu skaitu valstī, ko apstiprina 5. zīmējuma dati[1].

5. zīmējums. Eiropas nacionālo valstu sagrupējums pēc minoritāšu īpatsvara iedzīvotāju vidū (t.sk. lingvistiskās, reģionālās un ieceļotāju minoritātes).

 

Padomju varas gados nevienai minoritātei netika dotas tiesības dibināt savu nacionālo skolu. Salīdzinājumam minēsim faktu, ka 1929./1930. mācību gadā Latvijā bija 1413 latviešu skolas un 531 minoritāšu skola. Taču padomju laika izglītības sistēmā strauji sāka veidoties divu tipu skolas – skolas ar latviešu un skolas ar krievu mācību valodu. Piemēram, 1991./1992. mācību gadā skolās ar latviešu mācību valodu mācījās tikai 53,7 % no visiem skolēniem. Latgalē strauji pieauga neatbilstība starp latviešu īpatsvaru un skolu tīkla ar latviešu mācību valodu attīstību. Tā rezultātā 90. gadu sākumā Latgalē vēl bija 14 pagasti, kuros latviešu īpatsvars pārsniedza 20 %, bet bērniem nebija iespējams izglītību iegūt dzimtajā valodā.

1988. gada 1. – 2. jūnijā Latvijas Radošo savienību plēnumā pirmoreiz publiski tika izteikta doma par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.

1988. gada 11. jūlijā LPSR Augstākās Padomes Prezidijs izveidoja "Darba grupu priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanas un Tautas deputātu padomju darba uzlabošanas jautājumos". Pēc šīs grupas aicinājuma sākās sabiedrības kustība, atbalstot prasību piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu (Blinkena 1989; Ceļā. 1994). Atbalstam tika savākts 354 280 parakstu.

1988. gada 6. oktobrī tika pieņemts LPSR Augstākās Padomes lēmums par latviešu valodas statusu. 1989. gada 5. maijā tika pieņemts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) papildināšanu un LPSR Valodu likums. Pamatlikums tika papildināts ar 73.1 pantu: Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā valsts valoda ir latviešu valoda. Latvijas PSR valsts valodas un citu valodu lietošanas kārtību nosaka Valodu likums. Savukārt Valodu likumā ir noteikta latviešu valodas un citu valodu lietošana valsts, tautas saimniecības un sabiedriskās darbības sfērās, pilsoņu valodas izvēles tiesības un valodu aizsardzības pasākumi. Atsevišķas likuma normas stājās spēkā tikai trīs gadu laikā pēc likuma stāšanās spēkā. Kaut arī pēc šābrīža mērauklas likumā pietiekami nebija iezīmēta latviešu valodas prioritāte un krievu valoda faktiskā statusa ziņā pielīdzināta valsts valodai, tālaika politiskajā situācijā šis likums vērtējams kā nenoliedzams sasniegums, jo tas aizsāka ilgstošos valodu hierarhijas maiņas procesus. Pakāpeniskums latviešu valodas funkciju atjaunošanā bija nepieciešams, lai radītu materiālo bāzi latviešu valodas mācīšanai un lietošanai valsts varas un pārvaldes institūcijās, kā arī panāktu psiholoģisko lūzumu sabiedrībā.

1989. gada 3. maijā Ministru Padome akceptēja “Programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās”. Programmā (1989 – 1992) bija iekļauti prioritāri pasākumi vairākos virzienos: latviešu valodas mācīšana pieaugušajiem, metodiskā nodrošinājuma izstrāde, materiāli tehniskās bāzes nostiprināšana lietvedības pārkārtošanai, sinhronās tulkošanas iekārtu iegāde u.c. Tika pieņemts valdības lēmums par pensijas un darba algas saglabāšanu skolotājiem, kuri iesaistījās latviešu valodas mācīšanā. Tika sagatavots un publicēts arī liels skaits mācību grāmatu, mācību palīglīdzekļu, vārdnīcu, piemēram, tikai 1989. gadā mācību grāmata pieaugušajiem “Apgūsim latviešu valodu” tika izdota 300 000 eksemplāru lielā metienā, “Krievu – latviešu sarunvalodas vārdnīca” –  71 200 eks., “Latviešu valodas praktiskā garamatika” – 80 000 eks. metienā.

Šajā laikposmā, kad Latvija vēl bija viena no PSRS republikām, tika likts stabils pamats pašreizējai valodas politikai (īpaša nozīme bija sabiedrības izglītošanai un darbībai valodas politikas lingvistiskajā un pedagoģiskajā aspektā – terminu un lietvedības rokasgrāmatu, latviešu valodas mācīblīdzekļu veidošana un izdošana).

6. zīmējums. Latviešu valodas apgūšanai paredzēto mācību grāmatu (pieaugušajiem) un vārdnīcu izdošanas dinamika (1945. – 1990.).

 

 1992. gada 31. martā tika pieņemts Latvijas Republikas "Likums par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā". Šajos grozījumos un papildinājumos atspoguļojās pārmaiņas Latvijas valstiskajā statusā, un tika nostiprināta valodu juridiskā hierarhija.

Nozīmīgākās izmaiņas Valodu likumā 1992. gadā ir šādas: 

1) preambulā vairs nav krievu valodas īpašās tiesības leģitimējošā izteikuma "Likumā ņemts vērā tas, ka krievu valoda pēc latviešu valodas ir visplašāk lietotā valoda LPSR un ir viena no starpnacionālās saziņas valodām";

2) 4. pantā, garantējot pilsoņa valodas izvēles tiesības, frāzes "jāprot un jālieto kā latviešu, tā arī krievu valoda" vietā teikts "jāsaprot un jālieto valsts valoda un citas valodas";

3) 5. pants "..kongresos, konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs runātāja valodas izvēle ir brīva" papildināts: "Atklātajos pasākumos tā rīkotājiem jānodrošina tulkojums valsts valodā";

4) 1989.  gada Likuma 6. pantā noteikts, ka sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Šīs valodas nepratēji pēc vienošanās var lietot citu valodu, bet nepieciešamības gadījumā rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā. 1992. gadā dažādi traktējamā "nepieciešamības gadījumā" vietā noteikts, ka tulkojums jānodrošina, ja to pieprasa kaut tikai viens dalībnieks;

5) 8. pantā normas "Dokumentiem, kurus pilsoņiem izsniedz valsts varas un valsts pārvaldes orgāni.. pēc pilsoņu izvēles jābūt latviešu, krievu vai arī latviešu un krievu valodā" vietā noteikts "..dokumentiem.. jābūt valsts valodā"; normas "organizācijām jāpieņem un jāizskata pilsoņu iesniegtie dokumenti latviešu vai krievu valodā; citās valodās iesniegtajiem dokumentiem jāpievieno notariāli apstiprināts tulkojums latviešu vai krievu valodā" vietā – "jāizskata dokumenti latviešu, angļu, vācu un krievu valodā; citās valodās iesniegtiem dokumentiem jāpievieno notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā";

6) 1989. gada Likuma 11. pantā noteikts, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību latviešu vai krievu valodā. 1992. gada Likumā valsts garantē tiesības iegūt izglītību valsts valodā; noteikts, ka valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda;

7) no jauna iekļauts pants par tulkojuma nodrošināšanu valsts radio un valsts televīzijas pārraidēs;

8) vairs nav pieļauta paralēla krievu teksta lietošana uzrakstos un zīmogu tekstos;

9) 1992. gada likumā noteikts, ka Valodu likuma ieviešanu pārrauga īpaši radīta institūcija – Valsts valodas centrs;

10) administratīvā atbildība paredzēta tikai par kaitējumu, kas radies amatpersonu valsts valodas neprasmes dēļ (1989. g. – "latviešu vai krievu valodas nezināšanas dēļ").

Līdztekus valsts valodas tiesību garantēšanai Latvijas minoritāšu valodu attīstība tika nodrošināta  ar likumu "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju"     (1991. g. 19. martā, grozījumi 1994. g. 15. jūnijā).

Tā kā kopš 1989. gada bija pieaudzis latviešu valodas prasmes līmenis minoritāšu vidū, kā arī noticis psiholoģiskais lūzums attieksmē pret latviešu valodu, bija jāsper nākamais solis valsts valodas statusa nostiprināšanā. 1995. gadā tika sagatavots un Saeimai nosūtīts “Valsts valodas likums”, bet 1998. gadā tika papildināts Latvijas Republikas Satversmes 4. pants, konstitucionāli apstiprinot, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Ņemot vērā, ka pēc 1992. gada tika pieņemti vairāki starptautiski saistoši dokumenti minoritāšu un valodu tiesību jomā, piemēram, “Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību” (1994), ko Latvija parakstījusi 1995. gadā, Hāgas rekomendācijas par nacionālo minoritāšu tiesībām uz izglītību, Oslo Rekomendācijas par nacionālo minoritāšu lingvistiskajām tiesībām u.c., Saeima noraidīja valdības sagatavoto likumprojektu un izstrādāja alternatīvu valodas likumu, kurā valodas normas pēc iespējas ir saskaņotas gan ar starptautiskajiem dokumentiem cilvēktiesību jautājumos, gan ievēroti starptautisko ekspertu ieteikumi. Likums tika pieņemts 1999. gada 9. decembrī.

Svarīgākās šā likuma normas ir:

1)     valsts valodas lietošana privātuzņēmējdarbības sfērā tiek regulēta tikai tad, ja tā skar likumīgās sabiedriskās intereses, un šie ierobežojumi ir samērīgi ar privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu tiesībām un interesēm,

2)     visas citas valodas Latvijas teritorijā tiek nosauktas par svešvalodām. Faktiski šī norma norāda tikai uz to, ka krievu valodai Latvijā vairs nav oficiālās valodas statusa,

3)     attiecībās ar valsti turpmāk tiek lietota galvenokārt valsts valoda, krievu valoda vairs nav obligāts nosacījums iedzīvotāju saskarē ar valsti.

 Valsts valodas likums (1999) vērtējams kā secīgs posms valodas politikā.

Tā kā valoda ir nozīmīga gandrīz visās dzīves jomās, valodas lietošana reglamentēta ne tikai LR Valsts valodas likumā, bet arī daudzos citos Latvijas Republikas likumos un normatīvajos aktos. Arī turpmākajos gados lingvistiskā likumdošana regulāri jāpārskata atbilstoši sabiedrības vajadzībām un sociolingvistiskās situācijas pārmaiņām.

7. zīmējums. Tiesību aktu hierarhija līdz 2003. gadam.


 

Par valodas politiku atbildīgās institūcijas

Par valodas politiku atbildīgās institūcijas ir Saeima, Ministru kabinets, Izglītības un zinātnes ministrija, pašvaldības, augstskolas, skolas, Latviešu valodas apguves valsts programmas vienība, Naturalizācijas pārvalde, Latviešu valodas institūts un speciāli likuma uzraudzībai 1992. gadā izveidotā institūcija – Valsts valodas centrs.

 

Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs

Valsts valodas centram bija uzticētas šādas funkcijas:

  1. izstrādāt priekšlikumus valsts valodas normatīvās bāzes pilnveidošanai;
  2. reglamentēt valsts valodas lietošanu sabiedriskās dzīves sfērās normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos;
  3. organizēt valsts valodas prasmes atestāciju;
  4. sekmēt latviešu valodas apguvi;
  5. organizēt metodisko un informatīvo materiālu izstrādi un atbalstīt to izdošanu;
  6. sekmēt kultūrvides sakārtošanu, īpaši veicinot valstij raksturīgo vietvārdu atjaunošanu un aizsardzību;
  7. kontrolēt ar valsts valodas lietošanu saistīto normatīvo aktu izpildi;
  8. skaidrot un popularizēt valodu funkcionēšanas pamatprincipus Latvijā.

Lai veiktu šīs funkcijas:

  1. ar MK lēmumu tika izveidota Galvenā valsts valodas atestācijas komisija, kas vadīja atestācijas procesu Latvijā;
  2. ar MK lēmumu tika izveidota Valsts valodas inspekcija, kas kontrolēja Valodu likuma un attiecīgo normatīvo aktu izpildi;
  3. ar MK lēmumu tika izveidota Vietvārdu komisija, kas sekmēja vēsturiski pareizu un latviskai kultūrvidei raksturīgu vietvārdu saglabāšanu, atjaunošanu un precīzu lietošanu;
  4. tika izveidota Latviešu valodas ekspertu komisija, lai koptu un normētu latviešu literāro valodu un veicinātu tās attīstību un funkcionēšanu valsts valodas statusā;
  5. tika izveidots Valsts valodas konsultāciju dienests, lai sekmētu latviskās kultūrvides sakārtošanu.

Trīs gadus pēc Valodu likuma pieņemšanas 1992. gada 5. maijā spēkā stājās tie likuma panti, kuros bija noteikta amatpersonu valodas lietošana. Lai korekti regulētu valsts un indivīda attiecības, tika uzsākta darbinieku atestācija. Iedzīvotāju valsts valodas prasmes atestācijas 1. posms sākās 1992. gada maijā un ilga līdz 15. decembrim. Atbilstoši nolikumam par atestāciju valsts valodas prasmes pārbaudei tika pakļauti tikai tie valsts iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju darbinieki, kuru profesionālajos pienākumos ietilpa saskare ar iedzīvotājiem un valsts noteiktās lietvedības kārtošana. Valsts valodas atestācijai netika pakļauti darbinieki, kuri bija ieguvuši izglītību valsts valodā. Nolikumā bija noteiktas trīs valodas prasmes pakāpes atbilstoši ieņemamajam amatam vai profesijai. Saskaņā ar to visas ministrijas un pašvaldības veidoja atestācijai pakļaujamo amatu un profesiju sarakstus ar sadalījumu valsts valodas prasmes pakāpēs, kā arī attiecīgās valsts valodas prasmes pārbaudes komisijas. Līdz ar to līdz gada beigām valsts valodas prasmes pārbaudi nokārtoja apmēram 153 000 cilvēku.

Tomēr 108 institūcijas lūdza atestācijas termiņa pagarinājumu. Ieskats to institūciju sarakstā, kurām piešķirts valsts valodas prasmes atestācijas pagarinājums, ļauj secināt, ka tie galvenokārt ir rūpnieciskās ražošanas uzņēmumi, ko var skaidrot ar industrializācijas pārmērīgu forsēšanu, un uzņēmumi, kuri nesen bija pārgājuši Latvijas jurisdikcijā. Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka sarakstā bija valsts vadošās augstskolas un arī daudzas skolu valdes, kuru pārziņā esošajām mācību iestādēm bija nepieciešams atestācijas termiņa pagarinājums. Tas faktiski liecina par pedagoģisko darbinieku valsts valodas prasmes zemo līmeni, turklāt līdz pat 1998. gadam skolotājiem bija nepieciešama tikai 2. valsts valodas prasmes pakāpe.

1993. gadā tika pieņemts nolikums par pastāvīgajām atestācijas komisijām un paralēli atestācijai darba vietās valsts valodas prasmes pārbaudi varēja kārtot arī ar pašvaldību un Valsts valodas centru kopīgu lēmumu izveidotajās 40 atestācijas komisijās. 1996. gadā Valsts valodas centrs bija sagatavojis jaunu atestācijas modeli, taču tā pieņemšanu kavēja tas, ka ilgstoši netika pieņemts jaunais Valsts valodas likums.

Līdz ar to līdz pat 2000. gadam atestācija valstī notika atbilstoši 1992. un 1993. gadā pieņemtajiem atestācijas nosacījumiem. Un to nokārtoja 515 000 cilvēku 1989. gadā plānoto 300 000 vietā.

Jaunais atestācijas modelis, kas tika apstiprināts 2000. gadā, paredz atestācijas funkcijas pārņemšanu valsts institūciju pārziņā. 2000. gadā atestācijas funkcija tika nodota Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centram. Jaunais atestācijas modelis paredz latviešu valodas centralizētā eksāmena rezultātu pielīdzināšanu atestācijas pakāpēm. Izvērtējot atestācijas procesu un ekspertu ieteikumus, trīs valsts valodas prasmes pakāpes nomainītas pret sešām valsts valodas prasmes pakāpēm jeb 3 līmeņiem, tādējādi tuvinot atestācijas pārbaudes modeli starptautiskajai valodu pārbaudes praksei.

Būtisks solis uz priekšu bija Profesiju klasifikatorā minēto profesiju un amatu funkciju sastatījums ar valodas prasmes pakāpēm, kas iestrādāts attiecīgajā normatīvajā aktā.

Valsts valodas prasmes pielīdzināšana profesionālās kvalifikācijas kritērijiem kļuvusi par nozīmīgu faktoru valsts valodas apguves veicināšanā. To apliecina Latviešu valodas institūta 1996. gada sociolingvistiskās aptaujas dati. Uz jautājumu “Kādi pasākumi visvairāk veicinājuši latviešu valodas apguvi?” iegūtas šādas atbildes:

  1. valsts valodas prasmes atestācija     62,5 %;
  2. valsts valodas prasmes pārbaude pilsonības iegūšanai                25,3 %;
  3. Valsts valodas inspekcijas darbs      5,7 %;
  4. citi pasākumi un notikumi                   6,5 %.

Kopumā valsts valodas atestācijas process valstī notika korekti, kaut arī ar atsevišķiem ekscesiem. Šis fakts, domājams, liecina par pietiekamu toleranci no abām procesā iesaistītajām pusēm, savukārt minētā aptauja parāda to, ka valoda tiek apgūta galvenokārt tad, ja tā ir nepieciešama darba procesā vai pilsonības iegūšanai naturalizējoties.

Valsts valodas inspekcija, pēc 2000. gada Valsts valodas centra Kontroles daļa, veic normatīvo aktu izpildes kontroli resp. iedzīvotāju interešu aizsardzību latviešu valodas lietošanas jomā. 1992. gadā Inspekcijā strādāja 18, šobrīd – 14 cilvēki. Viens inspektors apkalpo 3 – 4 rajonus. Ja līdz 2000. gadam inspektoru skaits valstī bija pietiekams, jo Rīgā strādāja arī Rīgas domes inspekcija 10 cilvēku sastāvā, un Jelgavā, Liepājā un Jēkabpilī arī bija pa vienam pašvaldību inspektoram, tad šobrīd, kad likums vairs neuzliek pienākumu pašvaldībai veikt šo uzraudzības funkciju, inspektoru skaits valstī ir nepietiekams.

Gada laikā tiek pārbaudīti vidēji 3 200 iestādes, uzņēmumi un organizācijas, tiek sastādīti pārbaudes akti (līdz 1999. gada                      1. septembrim – priekšraksti) un administratīvie protokoli. Aktos, salīdzinot ar priekšrakstiem, atbilstoši starptautisko ekspertu ieteikumiem vēl precīzāk un plašāk tiek fiksēti kā konstatētie pārkāpumi, tā priekšlikumi to novēršanai, pozitīvās tendences likuma normu ievērošanā un objekta pārbaudes gaita. Tas viss ļauj objektīvāk aizsargāt gan patērētāja, gan investora vai darba devēja intereses, kā arī demokratizēt inspicēšanas procesu, arvien vairāk to orientējot uz dialogu ar klientu.

Tāpēc šobrīd inspektoru darbībā pārbaudes aktu īpatsvars pakāpeniski pieaug, toties sastādīto administratīvo protokolu skaits pakāpeniski samazinās. Uz to norāda arī 8. zīmējuma dati, atklājot pamattendences gan administratīvajos protokolos fiksēto pārkāpumu skaitā, gan pārkāpumu būtībā. Visbiežākie pārkāpumi ir valsts valodas nelietošana profesionālo pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā (70,70 %), tad seko importēto preču realizēšana patērētājiem, nenodrošinot sniegtās informācijas tulkojumu latviešu valodā (7,75 %), kā arī atklātu izziņojumu un citu tekstu neatveidošana valsts valodā (6,4 %). 

8. zīmējums. Administratīvajos protokolos fiksēto pārkāpumu skaits un to būtība laikā no 1993. gada līdz 2000. gada 1. pusgadam.

Tātad Valsts valodas inspekcijai valodu hierarhijas maiņas periodā ir nozīmīga loma gan uzraudzības, gan informatīvi konsultatīvo funkciju nodrošināšanā.

Valsts valodas konsultāciju dienests ir sniedzis konsultācijas un atzinumus par:

  • jaunveidojamo uzņēmumu, sabiedrisko organizāciju nosaukumu, kā arī reklāmas un citu vizuālās informācijas tekstu atbilstību latviešu valodas normatīvajām prasībām;
  • priekšvārdu un uzvārdu atveidi, identifikāciju un pareizrakstību dokumentos;
  • vietvārdu u.c. nosaukumu pareizrakstību un atveidi no citām valodām;
  • dažādu nozaru terminoloģiju latviešu valodā;
  • latviešu valodas pareizrakstības, leksikas, stilistikas un sintakses jautājumiem.

Valsts valodas konsultāciju dienests sniedz apmēram 9000 konsultāciju gadā. Tā pakalpojumus izmanto daudzas privātpersonas, amatpersonas, organizācijas un iestādes, tostarp ministrijas, LR vēstniecības, tiesas, dzimtsarakstu nodaļas, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, LR Uzņēmumu reģistri, pagastu padomes, Zemes komisijas u.c.

9. zīmējums. Rakstisko un mutisko konsultāciju skaits laikā no 1992. līdz 2001. gadam.

Lai sekmētu valodas normu iedzīvināšanu, atjaunotu un nostiprinātu latvisko vidi, konsultāciju dienesta pakalpojumi jātuvina valodas lietotājiem visā Latvijas teritorijā, izveidojot valstī konsultāciju dienestu tīklu.

Bet, lai sekmētu normu iedzīvināšanu, valoda vispirms ir jānormē. Tāpēc 1992. gadā bija izveidotas Vietvārdu komisija un Latviešu valodas ekspertu komisija. 

Vietvārdu komisija darbu uzsāka laikā, kad tika likti pamati jaunam nacionālās kartogrāfijas posmam, proti, kad Latvijas kartēs tika atjaunoti vietvārdi latviešu valodā. Un pēc tam drīz viens sākās arī zemes reforma. Vietvārdu komisija sniedza atzinumus par vietvārdu lietošanu kartogrāfiskajos izdevumos un oficiālajos tekstos, kā arī par nosaukumu saglabāšanu, atjaunošanu un piešķiršanu.

Kopā ar citām valsts institūcijām organizēti ANO Ģeogrāfisko nosaukumu ekspertu grupas (UNGEGN) Baltijas nodaļas starptautiskie toponīmikas kursi, tika gatavoti normatīvo dokumentu projekti, kas skar vietvārdu lietošanu, to skaitā Vietvārdu likums, ko Ministru kabinets 1995. gada nogalē nosūtīja uz Saeimu, kur tas netika pieņemts. Acīmredzot darbs pie šā likuma būs jāturpina.

Latviešu valodas ekspertu komisija regulāri izvērtē normatīvos dokumentos un izdevumos ietverto normu atbilstību latviešu valodas likumībām, kodificē literārās valodas normas, sniedz atzinumus par dažādiem valodas jautājumiem, piemēram:

  • par lielo sākumburtu lietošanu organizatorisko veidojumu nosaukumos;
  • par starptautiski atzīto valstu un teritoriju nosaukumu rakstību;
  • par mājvārdu un mājas numuru rakstību;
  • par pasta adreses rakstību u.c.

Tā ir sagatavojusi vairākus normatīvo aktu projektus, piemēram, MK “Noteikumus par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos” (1992, 1996, 2000), “Noteikumus par vietu nosaukumu, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu un pasākumu nosaukumu veidošanu un lietošanu” u.c., piedalījusies Valsts valodas likuma normatīvās bāzes izveidē.

Latviešu valodas apguves veicināšanai Valsts valodas centrs lielāku uzmanību pievērsa savas darbības sākumā līdz pat 1996. gadam, kad Latvijā savu darbu uzsāka Latviešu valodas apguves valsts programmas Vadības vienība. Valsts valodas centrs finansiāli atbalstījis gan dažādus pasākumus, kas saistīti ar latviešu valodas apguvi Daugavpilī un Krāslavā, gan izdevis vai finansiāli atbalstījis dažādu mācību līdzekļu izdošanu, piemēram, Latviešu – krievu, krievu – latviešu vārdnīcu (1993), Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu (1995), vārdnīcu “3000 latviešu sarunvalodas biežāk lietotie vārdi ar tulkojumu latviešu, krievu, vācu un angļu valodā” (1998), Eiropas Savienības subsidētā projekta ietvaros mācību grāmatu “Lasu. Klausos. Runāju.” (1996), attēlu komplektu “Sarunas latviešu valodā” (1996). Pirmoreiz Latvijā tika izdots fonētisko vingrinājumu krājums “Runāsim pareizi!” (1996) u.c. Tika izveidoti mācību raidījumi Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio utt.

Valsts valodas centrs bija viena no Valodu mācību centra dibinātājorganizācijām, dodot finansiālu ieguldījumu līdzās pārējiem dibinātājiem: no Latvijas puses tie bija LR Valsts reformu ministrija, Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija, Valsts administrācijas skola; no ārvalstu partneriem – Britu Padome un ANO Attīstības programma, Sorosa fonds–Latvija, bet kā ziedotāji projektā piedalījās Lielbritānijas valdības “Know–how” fonds. Valodu mācību centra izveidošana saistījās galvenokārt ar Civildienesta likuma drīzo stāšanos spēkā, kas aktualizēja valodu, tostarp latviešu valodas prasmes nepieciešamību ierēdņiem un vēlētām amatpersonām. Civildienesta likums noteica, ka ierēdņiem valsts valoda jāprot augstākajā valodas prasmes apkāpē, arī visu līmeņu deputātiem valsts valoda bija jāprot trešajā valodas prasmes pakāpē. Šobrīd Valodu mācību centrs ir atvērts ikvienam, kurš vēlas mācīties latviešu vai citas valodas.

Valsts valodas centra devums latviešu valodas statusa nostiprināšanā veido nelielu, taču būtisku daļu to juridisko, pedagoģisko un lingvistisko pasākumu kopumā, ko īsteno pārējās valodas politikā iesaistītās institūcijas.

Izglītības un zinātnes ministrija

 Latviešu valodas nostiprināšanā vislielākā nozīme ir izglītības sistēmas reformai, kas aizsākās jau 1991. gadā ar Izglītības likuma pieņemšanu. Taču valodas nostiprināšanā būtiskāka loma bija Valodu likumam, bet it īpaši tā grozījumiem 1992. gadā. Valodas politikā sākās konsekventa virzība uz izglītības ieguvi galvenokārt valsts valodā. Valodu likuma 11. pants noteica, ka “valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro mācību gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda”. Nākamo soli – valodas pozīciju nostiprināšanu un pozitīvas attieksmes pret valsts valodu veidošanu – sekmēja 1995. gadā izdarītie grozījumi Izglītības likuma 5. pantā. Tie noteica, ka, sākot ar 1996./97. mācību gadu, cittautu mācībvalodu skolu 5. – 9. klasēs vismaz divos, bet 10. – 12. klasēs vismaz trijos priekšmetos mācībām jānotiek valsts valodā. 1998. gadā Saeima pieņēma jaunu Izglītības likumu, kas noteica, ka izglītības ieguves valoda Latvijā ir latviešu valoda, bet paralēli latviešu valodai izglītībā var tikt lietotas citas valodas – mazākumtautību izglītības programmās un starptautiskos līgumos vai likumos paredzētos gadījumos. Izglītības likums nosaka arī, ka valsts un pašvaldību finansējumu var saņemt tikai tās privātās izglītības iestādes, kuras īsteno akreditētas izglītības programmas valsts valodā. Tas nozīmē, ka arī privātās iestādes, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, var saņemt valsts un pašvaldību finansējumu, taču šīm iestādēm ir jāievēro valsts standartu prasības, jātiek akreditētām un vismaz 50 % priekšmetu mācīšana jānodrošina valsts valodā vai bilingvāli.

Sākot ar 2004. gadu, Izglītības un zinātnes ministrijai jānodrošina pāreja uz vidusskolas izglītību galvenokārt valsts valodā. Tāpēc IZM tam ir gatavojusies savlaicīgi. 1998. gadā tā bija izstrādājusi Izglītības attīstības stratēģisko programmu “Izglītība. 1998. – 2003.”, bet 2002. gadā ir pieņemta “Izglītības attīstības koncepcija 2002. – 2005. gadam”, kurā sīki apskatītas izglītības problēmas un risinājumi, uzmanību pievēršot 2004. gada reformas uzsākšanas nodrošināšanai. Bez tam Ministru kabinets ir apstiprinājis speciālu IZM “Programmu pakāpeniskai pārejai uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvara palielināšanai pamatizglītības programmā”, ir izstrādāta “Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija periodam līdz 2010. gadam”. Tātad latviešu valodas apguvei Latvijas izglītības sistēmas ietvaros no valsts puses tiek veltīta liela uzmanība.

Institūcija, kas radīta tieši latviešu valodas statusa nostiprināšanai, ir Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP). Kopš 2001. gada janvāra Izglītības un zinātnes ministrijas pārņēma administratīvo uzraudzību no ANO AP un šobrīd Latvijas valdība ir uzņēmusies pilnīgu atbildību par programmas mērķu īstenošanu – palīdzēt apgūt latviešu valodu cittautiešiem, saliedēt Latvijas sabiedrību, mazinot valodisko sašķeltību, un veicināt kopīgo vērtību rašanos.

1994. gadā Latvijas valdība vērsās pie Apvienoto Nāciju Attīstības programmas vadītājiem, lūdzot izveidot un vadīt ekspertu misiju, lai palīdzētu izstrādāt Latviešu valodas apguves valsts programmas projektu. 1995. gada novembrī Latvijas valdība apstiprināja ar ekspertu atbalstu izstrādāto pasākumu kopumu latviešu valodas apguvei kā valsts programmu, kas jau 1996. gadā uzsāka savu darbību. LVAVP darbības laiks ir paredzēts 10 gadiem. Sākumgados galveno rūpi par LVAVP uzņēmās liels starptautisko donoru loks un ANO AP pārstāvji.

Programmas darbība ir sadalīta 5 fāzēs:

1.     fāze. 1996. – 2000. g.
Ieviest LAT 2 – izveidot tās attīstības un darbības ilgtspēju;

2.     fāze. 1999. – 2000. g.
Pilnveidot LAT 2 – saturā iekļaujot sabiedrības integrācijas jautājumus;

3.     fāze. 2001. – 2002. g.
Nostabilizēt LAT 2 – programma tiek vērsta uz to sabiedrības pieprasījuma daļu, kura pirmajās fāzēs nebija prioritāra – valodas kursi un mācību materiāli tiek gatavoti ikvienam, neatkarīgi no profesijas, sociālās grupas vai ģeogrāfiskā izvietojuma. LVAVP darbs koncentrēts pieaugušo LAT 2 kursu organizēšanā.

4.     fāze. 2003. – 2004. g.
Latviešu valodas kā valsts valodas un LAT 2 ieviešanas neatgriezeniskuma nostiprināšana. Tiks pabeigta LAT 2 sērijas izdošana visām pamatskolas klasēm un sagatavoti mācību līdzekļi vidusskolai, kā arī mācību palīglīdzekļi mazākumtautību skolu skolotājiem. Pilnībā nokomplektētas interneta izmantošanas iespējas valodas apguvē. 

5.     fāze. 2005. – 2006. g.
LAT 2 metodikas bāzes un integrācijas jautājumu konsultatīvas institūcijas izveide, kas patstāvīgi spētu nodrošināt LAT 2 apguvi visiem interesentiem neatkarīgi no vecuma un to profesijas.

LVAVP darbības rezultātā galvenās ieguvēju puses ir:

  • latviešu valodas kā otrās valodas (LAT) skolotāji;
  • mazākumtautību skolu priekšmetu skolotāji;
  • specifisku profesiju un sociālo grupu pieaugušie;
  • mazākumtautību skolu skolēni;
  •  visa Latvijas sabiedrība, kura ar LVAVP palīdzību palielina indivīda ekonomiskās, politiskās un pilsonības iegūšanas iespējas.

Būtiski uzsvērt, ka LVAVP Vadības vienība sadarbībā ar Nodarbinātības valsts dienestu ir atbalstījusi valodas apguvi pārkvalificēšanās dalībniekiem, kas apgūst profesiju, kurā darbu būs iespējams atrast tikai ar latviešu valodas zināšanām. LVAVP Vadības vienība valodu māca arī to profesiju pārstāvjiem, kuriem pastāv risks zaudēt darbu latviešu valodas prasmes trūkuma dēļ – dzelzceļniekiem, policistiem, robežsargiem, mediķiem. LVAVP Vadības vienība nodrošina arī latviešu valodas mācīšanu Latvijas armijas jaunkareivjiem, šim nozīmīgajam darbam ņemot talkā skolotājus, kuri ir apguvuši LAT 2 mācību metodes.

LVAVP pasniedzēji ir izstrādājuši arī mācību līdzekļus, kas nodrošina valodas apguves ilgtspēju konkrētā profesionālā nozarē, piemēram, ugunsdzēsējiem, dzelzceļniekiem, medicīnas personālam, aizsardzības sistēmas darbiniekiem un jaunkareivjiem. No 1996. līdz 2001. gadam LVAVP datu bāzē ir reģistrēti 42 630 LAT 2 kursanti.

LVAVP nodarbojas arī ar mācību literatūras un didaktisko materiālu sagatavošanu gan skolām, skolotājiem, gan ikvienam, kas grib mācīties latviešu valodu. Ir nodibināti konsultāciju centri arī Liepājā un Daugavpilī.

Programma ir radīta valodas apguves problēmu risināšanai sabiedrības saliedētības nolūkā, un kā tāda tā ir iekļauta valstij tik nozīmīgajā Sabiedrības integrācijas programmā.

LVAVP ir programma pieaugušo iedzīvotāju valodas apguvei.

Latvijas valodas politikas (1988 – 2002) izvērtējums

Latvijas valodas politikas pamatideja kopš Valodu likuma (1989; 1992) pieņemšanas ietvērusi divus uzdevumus: 1) radīt mehānismu latviešu valodas konkurētspējas nodrošināšanai un tās prioritātei augstākajās sociolingvistiskajās funkcijās, kā arī latviešu valodas runātāja lingvistisko cilvēktiesību aizsardzībai, 2) garantēt iespēju saglabāt, attīstīt un noteiktās funkcijās lietot Latvijas minoritāšu valodas. Desmit gadu laikā – no LPSR Valodu likuma pieņemšanas (1989) līdz LR Valsts valodas likuma pieņemšanai (1999) – mērķtiecīgas valodas politikas rezultātā ir atjaunotas PSRS periodā praktiski zudušās latviešu valodas funkcijas, ir apturēta latviešu lingvistiskā asimilācija un jūtami pieaudzis latviešu valodas prasmes līmenis minoritāšu starpā. Latvijas Republikā ir nodrošināta minoritāšu valodu aizsardzība saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem. Latvijas Republikā pašlaik eksistē pašas nepieciešamākās valodas politikas realizēšanas institūcijas un ir pieņemti likumi un citi normatīvi akti, kas nosaka valodu lietošanu noteiktās sociolingvistiskās funkcijās, tomēr nepieciešama institucionālās struktūras pilnveide.

Latvijas valodas situācija trīspadsmit gadus pēc "Valodu likuma" (1989) pieņemšanas raksturojama šādi:

Latvijas lingvistiskā vide. Saskaņā ar Latvijas iedzīvotāju etnodemogrāfisko sastāvu un kultūrvēsturisko tradīciju 20. gadsimta beigās  sabiedrībā tiek lietota latviešu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, čigānu, vācu, lībiešu valoda, kā arī klasiskās valodas un vairākas svešvalodas. Lielākā daļa šo valodu tiek lietota tikai ierobežotās jomās, galvenokārt ģimenē vai kultūras jomā. Nozīmīgas sociolingvistiskās funkcijas Latvijā pašreiz pilda latviešu, krievu un angļu valoda, kas ir reāli konkurējoši spēki.

Valodu juridiskais statuss Latvijā. Ja daudznacionālas valsts pastāvīgo iedzīvotāju grupām  ir atšķirīgas dzimtās valodas,  nepieciešama skaidra valstiska nostādne, kāds juridisks statuss jāpiešķir katrai no valodām, lai novērstu nacionālo attiecību stihisku saasināšanos. 1988. gadā latviešu valodai kā Latvijas pamatiedzīvotāju valodai tika atjaunots valsts valodas statuss, 1998. gadā Latvijas Republikas Satversme tika papildināta ar pantu, kas noteic, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un ka šī panta grozījumi var iegūt likumīgu spēku tikai ar tautas nobalsošanu. Tas nozīmē, ka valsts garantē latviešu valodas aizsardzību, nodrošina tiesības lietot latviešu valodu visā valsts teritorijā, šīs valodas prasme ir nepieciešama, lai varētu strādāt noteiktās profesijās un ieņemt noteiktus amatus Latvijas Republikā.

 Valodu prasme. Individuālā bilingvisma un multilingvisma izplatība latviešu un Latvijas minoritāšu vidū pieaug. Saistībā ar sabiedrības integrāciju visnozīmīgākais rādītājs ir latviešu valodas pratēju skaita pieaugums Latvijas minoritāšu starpā. Pēc 1989. gada tautskaites datiem latviešu valodu prata 18 – 20 % Latvijas minoritāšu pārstāvju, 2000. gadā pēc tautskaites datiem – jau gandrīz 60 %. Joprojām lielāks procents Latvijas iedzīvotāju prot krievu valodu – blakus savai dzimtajai valodai prot vairāk nekā 98 % Latvijas iedzīvotāju, kas nereti nosaka komunikācijas valodas izvēli. Angļu valodu pēc respondentu pašvērtējuma apguvuši ap 20 %, bet vācu valodu – ap 10 % Latvijas iedzīvotāju. Citu svešvalodu – franču, zviedru, norvēģu, poļu – pratēju skaits nav lielāks par 1 %.

Latviešu valodas prasmes pakāpe starp respondentiem ir ļoti atšķirīga. Tā nekorelē ne ar kādiem noteiktiem socioloģiskiem maiņlielumiem – aptuveni vienāds prasmes līmenis ir gan vīriešiem, gan sievietēm, gan visu vecumgrupu, gan visu tautību pārstāvjiem. Latviešu valodas prasmes līmeni bilingvālo un multilingvālo minoritāšu pārstāvju vidū zināmā mērā raksturo valsts valodas atestācijas rezultāti. No apmēram 515 000 cilvēku, kas līdz 2002. gadam kārtojuši valsts valodas prasmes pārbaudi, apmēram puse saņēmusi apliecību par valodas prasmes vidējo pakāpi, 1/4 – par augstāko un 1/4 par zemāko pakāpi. 

Valodu sociolingvistiskās funkcijas. Visstabilākās latviešu valodas pozīcijas valstiski regulējamās sfērās ir augstākajās valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldībās, sabiedrības informācijas, kultūras un izglītības sfērā. Problemātisks joprojām ir latviešu valodas lietojums policijā, sabiedriskā transporta un rūpnieciskās ražošanas sfērā (īpaši privātajā uzņēmējdarbībā). Liela ietekme uz turpmāko valodas situācijas attīstību būs valodu lietojumam valstiski nereglamentējamā jomā – sadzīvē un neformālajos kontaktos starp latviešiem un minoritāšu pārstāvjiem, jo tieši tajā vislabāk atspoguļojas valodu hierarhijas maiņas procesi.

Latviešu valodas loma kopš 1988. gada ir palielinājusies visās valsts un sabiedrības dzīves jomās. Tomēr pašreizējā laika posmā joprojām vērojama nesakritība starp valsts valodas un minoritātes (krievu) valodas nominālajām un faktiskajām sociolingvistiskajām funkcijām, kas rada krievu valodas kolektīva lingvistisko pašpietiekamību, kura var jūtami apgrūtināt integrāciju uz latviešu valodas pamata.

Lingvistiskā attieksme. Latvijas iedzīvotāju valodu prasme un lietojums ir statistiski izvērtējami, tomēr sociālu grupu un indivīdu subjektīvais priekšstats par dažādām valodām, to lietojuma jomām un valstiskiem pasākumiem valodu situācijas regulēšanā var būt atšķirīgs. Tam pamatā lielā mērā ir atšķirīgā izpratne par vēsturiskajiem procesiem. Pašlaik Latvijas sabiedrībā joprojām dzīvi ir emocionāli stereotipi, kas traucē reāli uztvert valodas situāciju un rada neatbilstību starp valodu oficiālo statusu un runātāju lingvistisko uzvedību. Valodas kolektīvu attieksme pret valodu lietojumu noteiktās sociolingvistiskās funkcijās ir atšķirīga. Ir mainījušās pamatnostādnes pret latviešu valodu minoritāšu vidū. Pašlaik vairāk nekā 90 % Latvijas minoritāšu pārstāvju atzīst valsts valodas statusu un latviešu valodas zināšanu nepieciešamību, tomēr manāma vēlme, lai šis statuss būtu vairāk simbolisks nekā reāls. Ap 70 % minoritāšu respondentu tomēr uzskata, ka arī krievu valodai būtu piešķirams oficiālās valodas statuss, kaut divvalodīgas valsts modelis Latvijas apstākļos nav īstenojams. Divvalodība nereti tiek saprasta kā tiesības nemācīties un nelietot latviešu valodu. Vērojama latviešu pasivitāte komunikācijas valodas izvēlē. Tas, no vienas puses, liecina par lingvistisko un etnisko toleranci, bet, no otras puses, tas apgrūtina sabiedrības integrācijai uz latviešu valodas pamata. Visā Latvijas sabiedrībā pastāv nepilnīga izpratne par valodu konkurences likumsakarībām un  valsts valodas politikas mērķiem un to sasniegšanas iespējām. Sabiedrības informācijas līdzekļi pašlaik valodas problēmas nereti aplūko nevis analītiskā, bet emocionālā skatījumā, attiecīgi noskaņojot arī savu lasītāju un klausītāju loku.

Kaut arī vairākās sociolingvistiskajās funkcijās valsts valodai vēl nav panākta nepieciešamā monopolfunkcija, valodas politikas institūciju darbībai un likumu īstenošanai vēl trūkst vajadzīgā organizatoriskā un finansiālā nodrošinājuma, var secināt, ka latviešu valodas pozīcijas pašreizējā laika posmā ir stabilas. Pašreizējā stāvokļa saglabāšanā un progresa nodrošināšanā īpaša nozīme būs adekvātai lingvistiskajai likumdošanai.


Valodas politikas pamatnostādnes (2003 – 2013)

Līdz ar "Valsts valodas likuma" stāšanos spēkā 2000. gada 1. septembrī, sācies jauns secīgs posms Latvijas valodas politikā.

Pamatprincips valodu koeksistencei Latvijā ir valsts valodas un minoritāšu valodu funkciju nošķiršana. Valsts valoda ir latviešu valoda, tādēļ tikai latviešu valodas kolektīva loceklis pilnā mērā var realizēt indivīda tiesības lietot valodu visās sociolingvistiskajās sfērās. Tomēr valsts valodas – latviešu valodas – tiesību realizācijas iespējas joprojām ir nevis juridiski, bet faktiski ierobežotas. Valodas tiesības ne latviešu valodas kolektīvam kopumā, ne arī atsevišķam latviešu valodas runātājam pilnībā nevar tikt garantētas, kamēr latviešu valodu vismaz sazināšanās līmenī nepratīs lielākā daļa valsts pastāvīgo iedzīvotāju. Minoritātes valodas pašpietiekamība nav savienojama ar sabiedrības integrāciju un valsts iekšējo stabilitāti. Oficiāla vai faktiska divvalodības politika Latvijā varētu novērst pie pastāvīgas opozīcijas rašanās un ilgstošas konstitucionālas krīzes, jo tā pastiprinātu lingvistisko kopienu segregācijas tendences. Lai valsts varētu normāli funkcionēt, valsts valoda jāprot visiem sociāli un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un tā ir lietojama saskarē ar valsts institūcijām. Savukārt valstij jāgarantē minoritāšu valodu saglabāšanās un iespējas lietot valodu ne tikai ģimenē un neformālajos kontaktos, bet arī izglītības un kultūras sfērā. Ja valsts valodas runātājs var lietot savu valodu visās sociolingvistiskajās sfērās un minoritātes valodas runātājam pieejama literatūra, masu informācijas līdzekļi, kultūras pasākumi, pamatizglītība dzimtajā valodā un, protams, valodas brīva izvēle ģimenē un neformālajos kontaktos – valodas tiesības un līdz ar to arī šīs valodas runātāju lingvistiskās cilvēktiesības ir ievērotas. Šīs normas īstenošanai stabils pamats likts Latvijas Republikas "Valsts valodas likumā".

Valsts programmā "Sabiedrības integrācija Latvijā" (Rīga, 2001) noteikts: "Sabiedrības integrācija ir vērsta uz indivīdu un dažādu grupu savstarpēju saprašanos un sadarbību Latvijas valsts tiesiskajā sistēmā, balstoties uz latviešu valodu kā valsts valodu, uz lojalitāti pret Latvijas valsti. Integrācijas mērķis ir veidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām".

Latvijas sabiedrības integrācijas procesam jāaptver visas sabiedrības dzīvei nozīmīgās jomas. Valodas jautājums dažādās izpausmēs ir saistīts ar katru no tām. Tāpēc valodas politikas pamatvirzienu ietvaros jāizstrādā konceptuālas nostādnes visās sociolingvistiskajās sfērās. 

Valodas politikas koncepcijas izstrādes pamatnosacījumi

Latvijas komplicētajā ģeopolitiskajā un etnodemogrāfiskajā situācijā nepieciešama ilgtermiņa valodas politikas koncepcija, kas atbilstu iekšpolitikas, īpaši izglītības un kultūras politikas, pamatvirzieniem, kā arī uzņemšanas kritērijiem un integrācijas nosacījumiem Eiropas Savienībā. Priekšnoteikums valodas politikas un līdz ar to arī Latvijas sabiedrības lingvistiskās integrācijas koncepcijas izstrādāšanai ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu lingvistiskās likumdošanas pamatprincipu apzināšana, kā arī Latvijas valodas situācijas un aktīvo sociolingvistisko procesu izpēte.

Valodas politikas koncepcijas pamatā ir trīs pamatnosacījumi:

  • Valodas politikas teorijas apguve
  • Latvijas valodas situācijas izpēte
  • Latvijas Republikas starptautisko saistību apzināšana

1. Valodas politikas teorijas apguve

Kaut arī sabiedrības spēja apzināti iedarboties uz lingvistisko vidi ir vispāratzīta, valodu funkcionēšanu nosaka politiskiem risinājumiem nepakļaujamas universālas norises. Lai izvairītos no voluntārisma valodas politikā, valodu konkurences sociolingvistiskajiem aspektiem pievēršama daudz lielāka uzmanība.

Valodas politika kā zinātne ir sociolingvistikas apakšnozare, kas pētī likumsakarības valodu statusa un sociālo funkciju regulēšanā valstiskā līmenī, izstrādā lingvistiskās likumdošanas konceptuālo pamatu un piedāvā konkrētus instrumentālus risinājumus atšķirīgās valodas situācijās. Šīs zinātnes apakšnozares ietvaros parasti arī tiek izstrādātas vadlīnijas tiesību aktiem (likumiem, lēmumiem, noteikumiem, instrukcijām) sabiedrības dzīves jomās, kas saistītas ar valodu lietojumu un to hierarhijas ievērošanu. Valodas politikas process ideālā gadījumā notiek šādos posmos: faktu vākšana; uzdevumu izvirzīšana un stratēģijas noteikšana: programmas realizācija, rezultātu novērtēšana un programmas koriģēšana pēc atgriezeniskās saites metodes.

Valoda sabiedrības dzīvē ir ne tikai saziņas līdzeklis un etniskās piederības simbols, bet arī ietekmīgs faktors valsts iekšpolitikā. Izmantojot sociolingvistiskās pētījumu metodes, pēdējās desmitgadēs skaidri pierādīts, ka valoda nav uzskatāma par slēgtu autonomu sistēmu, tā atspoguļo vēsturisko realitāti, sabiedrības politisko, ekonomisko un kultūras situāciju. Tādējādi valoda un sabiedrība ir savstarpēji atkarīgi spēki, kas atrodas pastāvīgā mijiedarbībā. Gadu desmitos valodas politikas teorētiķi uzkrājuši bagātīgu valodas situācijas juridiskās regulēšanas pieredzi, valodas politikas teorētisko aspektu izpēte devusi atziņas, kas var noderēt arī Latvijā. Nav divu valstu ar vienādu vēsturisko attīstību un valodas situāciju, tomēr valodu mijiedarbībā pastāv universālas likumsakarības, kas stingri jāievēro arī Latvijas valodas politikā.  

2. Latvijas valodas situācijas izpēte

Valodas situācija ir apstākļu kopums, kuros noteiktā vēstures periodā valstī funkcionē valodas. Latvijas pašreizējā valodas situācija atspoguļo sarežģītos politiskos, ekonomiskos, etnodemogrāfiskos un psiholoģiskos procesus, kas risinājušies 20. gadsimtā.

Valodas politikas pamatā jābūt plašiem, daudzpusīgiem un regulāriem sociolingvistiskiem pētījumiem. Pamats valodas politikai ir valodas situācijas analīze, nodrošinot relevantu sociolingvistisku datu ieguvi un to multidisciplināru analīzi. Vēstures, politoloģijas, etnogrāfijas, ģeogrāfijas, sociālās psiholoģijas un citu zinātņu atziņas paplašina sociolingvistisko datu analīzes metodes un padziļina to interpretāciju.

Sociolingvistu teorētisko pētījumu centrā ir divi pamatvirzieni: 1) Latvijas sabiedrības integrācijas lingvistisko aspektu izpēte, 2) Latvijas lingvistiskās likumdošanas analīze saistībā ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienības struktūrās. Pirmā pamatvirziena ietvaros pētītas šādas līdz šim mazāk analizētas problēmas: 1) valsts valoda kā Latvijas sabiedrības integrācijas instrumentālais pamats, 2) valsts valodas integratīvā loma, 3) valodas politikas juridiskā un lingvistiskā aspekta stiprināšana, 4) valodas politikas pedagoģiskais aspekts saistībā ar ekonomiskiem un psiholoģiskiem faktoriem. 1999. gadā ir sāktas divas Latvijā praktiski jaunas pētījumu jomas: bilingvisma un multilingvisma izpēte indivīda un sabiedrības līmenī  un lingvistisko attieksmju pētījumi Latvijas sabiedrības sociālajās grupās.

Regulāras aptaujas, kas aptver arī valodas situācijas aspektus, veic Naturalizācijas pārvalde, Izglītības un zinātnes ministrija un LVAVP, Sorosa fonds-Latvija, LU Filoloģijas un socioloģijas institūts un citas valsts un nevalstiskās institūcijas.

3. Latvijas Republikas starptautisko saistību apzināšana

Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu valodas politika tiek veidota ciešā sadarbībā ar starptautiskām organizācijām (piemēram, Eiropas Padomi, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, Baltijas jūras valstu padomi). Nacionālā likumdošana tiek saskaņota ar supranacionālajā līmenī pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību un minoritāšu tiesību jomā, īpaši ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (Latvija ratificējusi 1997.g.), Vispārējo nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju (1994; Latvija parakstījusi 1995. gadā), Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartu (1992; Latvija nav parakstījusi); Hāgas minoritāšu izglītības tiesību rekomendācijām (1996), Oslo nacionālo minoritāšu valodu tiesību rekomendācijām (1998) u.c. Latvija ir uzņēmusies noteiktas saistības minoritāšu valodu tiesību un lingvistisko cilvēktiesību aizsardzībā. Arī Latvijas Republikas Valsts valodas likumā (2000) ir noteiktas garantijas minoritāšu valodu aizsardzībai. Tiek veikti priekšdarbi Vispārējās nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijas ratifikācijai, ņemot vērā Latvijas valodas situācijas īpatnības.

Tā kā etnodemogrāfiskā un valodas situācija katrā valstī ir atšķirīga, starptautiski saistošajos normatīvajos aktos iespējams iestrādāt tikai vispārīgas vadlīnijas etniskajai un valodas politikai; daudzu normu realizācijas lietderību ļauts izvērtēt pašām parakstītājvalstīm. Kaut arī nav īpašu Eiropas Savienības vai Eiropas Padomes dokumentu, kas reglamentē valodas politiku atsevišķās dalībvalstīs, pastāv principiālas nostādnes, kas izriet no Eiropas Savienības ideoloģijas. Dalībvalstī, tāpat kā Eiropas Savienībā kopumā, jāīsteno aktīva minoritāšu valodu un lingvistiskā un kultūras plurālisma aizsardzības politika. Arī Latvijā valodu tiesību un lingvistisko cilvēktiesību aizsardzība atbilst Eiropas Padomes dalībvalstīm un Eiropas Savienības kandidātvalstīm saistošajiem standartiem.

Apkopojums

Triju minēto aspektu analīzes rezultātā pilnveidojami Latvijas valodas politikas pamatprincipi. Detalizēta politikas  plānošana jāveic laika gaitā, jo neiespējami ir paredzēt ekonomisku un politisku faktoru ietekmi uz valodas kolektīvu lingvistisko uzvedību. Tomēr, ņemot vērā Latvijas valodas situācijas diahroniskās izpētes rezultātus, ārvalstu pieredzi un sociolingvistikas teoriju, iespējams noteikt svarīgākos virzienus, kuros jāstrādā, kā arī izvairīties no kļūdainas taktikas vai pat stratēģijas sabiedrības lingvistiskās integrācijas vadīšanā. Jau pašlaik ir iespējams prognozēt, kā varētu veidoties valodas situācija Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī to, kādas būs Latvijas valodas politikas veidotāju iespējas regulēt šo procesu. Šajās prognozēs vienlīdz jāņem vērā gan objektīvie globālie un reģionālie sociolingvistiskie procesi, gan mērķtiecīga valodas politika – supranacionālo veidojumu un valstu īstenotie valodas situācijas regulēšanas pasākumi, gan latviešu valodas kvalitātes nodrošināšana valodas konkurētspējas veicināšanai valodu tirgū, gan pasākumi izglītības reformas veiksmīgai īstenošanai.

Latvijas valodas politikas stratēģija (2003–2013)

Latvijas valodas politikas mērķis 

Latvijas Republikas valodas politikas mērķis ir nodrošināt Latvijas sabiedrības integrāciju uz valsts valodas – latviešu valodas – pamata, nodrošināt latviešu valodas konkurētspēju, vienlaikus garantējot iespēju saglabāt un attīstīt Latvijas minoritāšu valodas.

1. aspekts – valodu statusa juridiska nodrošināšana

Atbildīgās institūcijas: LR Saeima, LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs, Naturalizācijas pārvalde, Izglītības un zinātnes ministrija u.d.c.

Pamatuzdevums – saskaņā ar LR Satversmes 4. pantu nodrošināt valsts valodas statusa īstenošanu latviešu valodai, izmantojot plaša spektra juridiskās aizsardzības mehānismus. Pilnveidot normatīvo bāzi sabiedrības integrēšanai uz valsts valodas pamata. Nodrošināt minoritāšu valodu juridisku aizsardzību saskaņā ar starptautiskiem standartiem.

1.     uzdevums – sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām turpināt Latvijas lingvistiskās likumdošanas saskaņošanu ar Eiropas Savienības standartiem.

2.     uzdevums – nodrošināt Valsts valodas likuma un atbilstošo normatīvo aktu izpildes pilnvērtīgu kontroli, nostiprinot Valsts valodas centru.

3.     uzdevums – izveidot valodas politikas koordinējošo institūciju, kas aptvertu gan juridisko, gan lingvistisko, gan pedagoģisko valodas politikas aspektu.

4.     uzdevums – izstrādāt Vietvārdu likumu, kas aizsargātu Latvijas vietvārdus kā nacionālo bagātību, nodrošinot Latvijas kultūrvidei atbilstošu vietvārdu lietošanu, saglabāšanu, atjaunošanu un jaunu vietvārdu veidošanu, nepieļaujot to nepamatotu mainīšanu, sagrozīšanu un izkropļošanu.

2. aspekts – valsts valodas un citu valodu apguve

Pamatuzdevums – nodrošināt valsts valodas zināšanas tādā līmenī, lai sabiedrība spētu integrēties uz valsts valodas pamata un skolu absolventi varētu apgūt turpmāko izglītību valsts valodā vai izturēt konkurenci darba tirgū;  nodrošinot valsts valodas prioritāti, veicināt indivīda multilingvismu un pozitīvu attieksmi pret valodu daudzveidību.

Atbildīgās institūcijas: Izglītības un zinātnes ministrija, augstskolas, skolas, pašvaldības, Latviešu valodas apguves valsts programmas Vadības vienība, Nodarbinātības valsts dienests.

 1. uzdevums – nodrošināt valsts valodas mācīšanu visu līmeņu izglītības iestādēs saskaņā ar "Izglītības likumu". Izstrādāt izglītības koncepciju 2006. – 2013. gadam.

2. uzdevums – pārkārtot valsts valodas skolotāju sagatavošanas sistēmu; finansiāli stimulēt valsts valodas skolotāju darbību; Latgalē stimulēt arī tos skolotājus, kas ne tikai māca latviešu valodu, bet arī tos, kas māca latviešu valodā gan latviešu mācībvalodas skolās, gan cittautiešu skolās.

3. uzdevums – noteikt atlaides studiju kreditēšanā tiem topošajiem skolotājiem, kas apņemas zināmu laiku strādāt skolās Latgalē, mācot latviešu valodu vai mācot latviešu valodā.

4. uzdevums – nodrošināt mūsdienīgas mācību metodikas ieviešanu valodu apguvē. Organizēt latviešu valodas apguvi bilingvālās izglītības programmu ietvaros.

5. uzdevums – atbalstīt nepieciešamo mācību grāmatu un mācību materiālu sagatavošanu un izdošanu, pievēršot uzmanību mācību grāmatām valsts valodā, kas būtu ar terminu tulkojumiem un to skaidrojumiem.

6. uzdevums – pilnveidot valsts valodas zināšanu pārbaudes sistēmu visu līmeņu izglītības iestādēs.

7. uzdevums – nodrošināt iespējas valsts valodas apguvei pieaugušo mūžizglītības ietvaros.

8. uzdevums – izstrādāt latviešu valodas apguves valsts programmu laikam no 2007. līdz 2013. gadam, paredzot to kā turpinājumu LVAVP.

9. uzdevums – veicināt pozitīvu attieksmi pret indivīda daudzvalodību un sabiedrības daudzvalodību monolingvālas valsts ietvaros.

10. uzdevums – nodrošināt minoritāšu valodu apguvi mazākumtautību izglītības iestādēs; sadarboties ar attiecīgajām valstīm mācību grāmatu un mācību materiālu ieguvē un izstrādē.

11. uzdevums – veicināt svešvalodu apguvi ar izglītības sistēmas palīdzību; apgūt Eiropas Savienības pieredzi svešvalodu mācīšanā; sadarboties ar Eiropas Padomes Moderno valodu centru valodas zināšanu novērtēšanā.

12. uzdevums – paplašināt iespējas svešvalodu apguvei  pieaugušajiem.

13. uzdevums – LR Izglītības un zinātnes ministrijai, Latviešu valodas apguves valsts programmas Vadības vienībai un citām valsts un sabiedriskajām organizācijām jāsadarbojas latviešu valodas apguves organizēšanā. Uzmanība jāpievērš valodas mācību centru apzināšanai un licencēšanai, mācību programmu, grāmatu un palīglīdzekļu sagatavošanai un izdošanai, televīzijas raidījumu, radioraidījumu, audio- un videomateriālu sagatavošanai, valsts valodas prasmes līmeņu novērtēšanas metodikas izstrādāšanai atbilstoši Eiropas Padomes programmai, skolotāju sagatavošanai darbam ar pieaugušajiem un viņu kvalifikācijas celšanai.

3. aspekts – valsts valodas zinātniska izpēte, kopšana un attīstīšana

 Pamatuzdevums – nodrošināt latviešu valodas kā integrācijas līdzekļa lingvistisko kvalitāti; attīstīt bagātas izteiksmes iespējas latviešu valodā pilnīgi visās sabiedrības dzīves jomās, nodrošināt latviešu valodas vispusīgu izpēti un zinātniski pamatotu literārās valodas standartizāciju; saglabāt latviešu valodu kā valsts kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļu, nodrošināt valodas konkurētspēju Latvijas valodu tirgū.

 Atbildīgās institūcijas: LU Latviešu valodas institūts, augstāko mācību iestāžu latviešu valodas katedras, LR TM Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija, Vietvārdu apakškomisija, LZA Terminoloģijas komisija, Izglītības un zinātnes ministrija.

 1. uzdevums – organizēt mūsdienu prasībām atbilstošu un adekvāti finansētu vispusīgu latviešu valodas gramatiskās un leksiskās sistēmas un valodas funkcionēšanas zinātnisku izpēti.

2. uzdevums – noteikt prioritātes latviešu valodas zinātniskai izpētei saistībā ar aktuāliem uzdevumiem sabiedrības integrācijā. Regulāri veikt sociolingvistiskus valodas situācijas un valodas attieksmju pētījumus teritoriālā, demogrāfiskā un sociālā aspektā; analizēt Eiropas valstu pieredzi valodu funkcionēšanas un to mijiedarbības regulēšanas jomā.

3. uzdevums – veidot zinātniski praktisko bāzi latviešu valodas kā valsts valodas funkciju nodrošināšanai.

4. uzdevums – nodrošināt pietiekamu finansējumu un vienādot administratīvo pakļautību sabiedriskajām institūcijām, kas nodarbojas ar valodas politikas lingvistisko aspektu (Latviešu valodas ekspertu komisija, Vietvārdu apakškomisija, Terminoloģijas komisija).

5. uzdevums – nodrošināt  mūsdienu prasībām atbilstošu atjauninātu latviešu valodas normu avotu (vārdnīcas, gramatikas, rokasgrāmatas u.tml.) sagatavošanu un izdošanu, kā arī plašu pieejamību; izstrādāt jaunas vārdnīcas valsts pasūtījuma ietvaros un rokasgrāmatas.

6. uzdevums – nodrošināt valodas izpētes un kopšanas speciālistu sagatavošanu Latvijas augstskolās valsts pasūtījuma ietvaros.

7. uzdevums – nodrošināt latviešu terminoloģijas attīstību, veidot terminu datu bāzes, saskaņot Latvijas un Eiropas Savienības terminu standartus; izveidot Latvijas Nacionālo terminoloģijas un tulkošanas centru;

8. nodrošināt terminoloģijas un valodas kultūras kursus visās Latvijas augstskolās visu fakultāšu studentiem.

9. uzdevums – pastiprināti ieviest latviešu valodu datorzinātnes un datortehnikas sfērā, lai saglabātu valodu un valodas konkurētspēju straujas tehnoloģijas attīstības laikmetā.

10. uzdevums – veidot visu valsti aptverošu tehniski un finansiāli nodrošinātu valodas konsultāciju dienesta tīklu.

11. uzdevums – nodrošināt vismaz vienu regulāru izdevumu valodas prakses vajadzībām.

12. uzdevums – veicināt valodas kvalitātes nodrošināšanu plašsaziņas līdzekļos.

13. uzdevums – nodibināt Valsts Prezidenta balvu fondu, kas veicinātu latviešu valodas kvalitātes nodrošināšanu.


Sabiedrības informēšana un sasniegumu popularizēšana

Pamatuzdevums – informēt Latvijas sabiedrību par valodas politikas pamatprincipiem, Latvijas valodas situāciju un lingvistisko likumdošanu, kā arī par ārvalstu pieredzi valodas situācijas valstiskā regulēšanā. Attīstīt Latvijas sabiedrības sociolingvistisko kompetenci un labvēlīgu psiholoģisko nostādni, nodrošinot objektīvu informāciju un analīzi plašsaziņas līdzekļos un nepieļaujot atsevišķu grupu vai politisku spēku manipulāciju ar sabiedrisko domu, izglītot sabiedrību valodas kultūras jautājumos.

Atbildīgās institūcijas: Valsts valodas centrs, Latvijas institūts, Izglītības un zinātnes ministrija, Radio un televīzijas padome, Žurnālistu savienība, LVAVP, LU Latviešu valodas institūts.

1. uzdevums – plašsaziņas līdzekļos un speciāli izdotos materiālos informēt Latvijas sabiedrību par valodas politikas pamatprincipiem, Latvijas valodas situāciju un lingvistisko likumdošanu, kā arī par ārvalstu pieredzi valodas situācijas valstiskā regulēšanā.

2. uzdevums – apzināt Latvijas sabiedrības lingvistiskās integrācijas procesa gaitu, apkopot un popularizēt pozitīvo pieredzi un sasniegumus valsts valodas apguvē un lietošanā.

3. uzdevums – organizēt plašai sabiedrībai paredzētas konferences, seminārus un pārrunas par valodas jautājumiem, organizēt izstādes, festivālus, konkursus valsts valodas un citu valodu apguves veicināšanai.

4. uzdevums – informēt par Latvijas valodas situāciju un valodas politiku starptautiskos pasākumos; sagatavot un plaši izplatīt informatīvus materiālus svešvalodās.

5. uzdevums – iesaistīt visplašāko sabiedrību valodas politikas īstenošanā.

Valodas politikas finansēšana un īstenošanas mehānismi

Valodas politiku var īstenot tikai mērķtiecīgi izveidota un koordinēta valsts institūciju sistēma, kas sadarbojas ar pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un starptautiskajām organizācijām. Ikvienas valsts amatpersonas pienākums ir aktīvi veicināt valsts valodas politikas īstenošanu un sabiedrības iesaistīšanos un līdzdalību valodas situācijas harmonizēšanā.

Galvenie rīcības virzieni

 Valodu funkciju juridiskais nodrošinājums. Nepieciešams valodu funkciju juridiskais nodrošinājums atbilstoši Latvijai saistošajiem starptautiskajiem dokumentiem. Jāpilnveido likumdošana valodas un mazākumtautību kultūrautonomijas tiesību jomā, kā arī nolikumi, noteikumi un instrukcijas attiecībā uz lingvistiskās vides sakārtošanu. Jāveicina sabiedrības līdzdalība likumu izstrādē un apspriešanā. Likumdošanai jānodrošina iespējas lietot valsts valodu publiskās saskarsmes jomā visā valsts teritorijā, vienlaikus garantējot mazākumtautībām iespējas kopt savu valodu un lietot to saskaņā ar spēkā esošajiem Latvijas likumdošanas aktiem. Tas palīdzētu rast līdzsvaru un stabilizēt attiecības starp valsts valodu un mazākumtautību valodām. Ja tāds līdzsvars tiks atrasts, cilvēkos mazināsies nedrošības sajūta un līdz ar to – arī savstarpējā neuzticēšanās.

 Latviešu valoda kā integrācijas līdzeklis. Latviešu valodai kā integrācijas līdzeklim jānodrošina adekvātas izteiksmes iespējas pilnīgi visās sabiedrības dzīves jomās. Jāpaplašina latviešu valodas lietotājam vajadzīgo informatīvo materiālu – vārdnīcu, gramatiku, rokasgrāmatu u.tml., kā arī populārzinātniskas lingvistiskās literatūras izdošana.

 Saziņas tīkla paplašināšana. Nepieciešams paplašināt saziņas iespējas. Šajā nolūkā jāizmanto visas izdevības paplašināt saziņas tīklu latviešu valodā, gan profesionālās organizācijās, interešu biedrībās un NVO, gan sportā un citās jomās, veidojot kontaktus starp dažādās valodās runājošiem cilvēkiem, lai viņi varētu latviešu valodu lietot dabiskā, savām interesēm atbilstošā vidē. Intereses veicināšanai jāizmanto pozitīvie stimuli, jāpopularizē perspektīvas idejas un sasniegumi. Tas palīdzētu līdzās juridiskajai un ekonomiskai motivācijai stiprināt arī citus valodas apgūšanas motivācijas veidus.

Ar valodas politiku saistīto valsts institūciju nostiprināšana

 Latvijā jau pastāv institūcijas, kas īsteno un veido valodas politiku. Tomēr nevienai no esošajām institūcijām nav deleģētas tiesības uzņemties valodas politikas koordinējošo funkciju. Valsts valodas komisija atbalsta Valodas aģentūras izveidi Latviešu valodas attīstības valsts programmas īstenošanai.

Lai efektīvāk un ātrāk tiktu izstrādāta modernā terminoloģija, kas nodrošinātu valsti ar kvalitatīviem dažādu nozaru dokumentu tulkojumiem (īpaši iestājoties NATO un ES), būtu jāapsver Nacionālā terminoloģijas un tulkošanas centra izveides nepieciešamība. Tas mobilizētu esošos speciālistu un finanšu resursus, kā arī nodrošinātu lielāku vienveidību terminu un terminu standartu izstrādē.

Lai sekmīgi īstenotu un veidotu valodas politiku Latvijā, nepieciešama ar valodas politikas īstenošanu saistīto institūciju finansiālā un tehniskā nostiprināšana:

  • nepieciešams palielināt Valsts valodas centra administratīvo kapacitāti, kas ļautu Centram pilnvērtīgi veikt tam uzticētās funkcijas;
  • nepieciešams adekvāti nodrošināt institūciju, kas veidos valodas konsultāciju dienestu tīklu Latvijā.

Valodas politikas finansēšana pamatos notiek valsts budžeta ietvaros. Papildus valsts budžetam atsevišķus valodas politikas ietvaros veicamos pasākumus finansē pašvaldības, darba devēji, privātpersonas, nacionālās kultūras biedrības, privāti un sabiedriski fondi, ārvalstu donori.

Valsts budžets

  • valodas politikas juridiskais nodrošinājums
  • valsts valodas un citu valodu apguve valsts izglītības sistēmas ietvaros
  • skolotāju sagatavošana
  • ierēdņu valodas apmācība
  • valodu mācību programmas valsts radio un TV
  • valsts valodas zināšanu pārbaude
  • valodas zinātniskā izpēte un kopšana
  • valodas normu avotu atjaunošana un jaunu normu avotu izstrādāšana

Pašvaldības

  • valsts valodas apguve pirmsskolas iestādēs
  • valodu apmācība pašvaldību darbiniekiem 

Darba devēji

  • valodas apmācība darbiniekiem

Nacionālās kultūras biedrības un citas nevalstiskās organizācijas

  • minoritāšu valodu apguve mazākumtautību izglītības iestādēs un svētdienas skolās

Valsts finansējums un ārvalstu finansējums

  • Latviešu valodas apguves valsts programma
  • atsevišķi valodu apguves projekti

Latviešu valodas attīstības valsts programma ir ilgtermiņa kompleksa programma, kas īstenojama tikai ciešā daudzu institūciju sadarbībā. Valodas politikas īstenošanas rezultāti jāanalizē katru gadu un programma attiecīgi jākoriģē vai jāpapildina.

 Latviešu valodas attīstības valsts programmas īstenošanā jāpiedalās un par to atbildība jāizjūt katrai ministrijai, katrai valsts iestādei un pašvaldībām, kā arī nevalstiskām organizācijām un sabiedrībai kopumā.


L.Dribins. Eiropas valstu minoritāšu tiesības. Rīga: Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrs, 1998, 17. lpp.

     

 
Jūs esat 5457134. apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 03.09.12

Lapu uztur VVK. Portāls aptver plašu materiālu klāstu, kas ne vienmēr atspoguļo veidotāju uzskatus.
Autortiesības © VVK 2002 / Izstrādājis © LU MII 2002
VVK, Pils laukums 3, Rīga, LV-1900
Lapas uzturētājs